Ursīno pils (Castello Ursino)

Ursīno pils, saukta arī par Katānijas švābu pili, veidota 13.gadsimtā (1239. – 1250.gados) pēc imperatora Federico II rīkojuma.

Veidota uz stāvas kraujas vietā, ko agrāk apskaloja jūra un ar pilsētu savienoja šaura zemes strēle un senās pilsētas mūra sienas.

Veidota kā nocietinājums (cietoksnis) – karaļa varas un autoritātes apliecinājums un nodrošinājums pret dumpiniecisko tautu. Militārais arhitekts (Riccardo da Lentini) izveidoja vairākas aizsargstruktūras: aizsarggrāvi, paceļamu tiltu, 2.5 m biezas no lavas akmens veidotas pils ārējās mūra sienas, vairākas iekšējās un savienojuma sienas.

Pils nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma, taču jau 1255.gadā tika lietots “Ursīno pils” (“Castrum Ursinum”). Pastāv vairākas teorijas, piemēram, tās nosaukums cēlies par godu Flavius Arsinius, kas vadīja Sicīliju pirms 359.gada un par godu kuram šādi tika dēvēta visa zona, kur vēlāk tika uzcelta pils. Kāda cita teorija nosaukuma izcelsmi saista ar pils atrašanās vietu: ”Castrum Sinus” jeb “līča pils”.

Ursīno pils ieņēmusi nozīmīgu lomu sicīliešu nemieru laikā (vespri siciliani). Tieši šeit gadā sanāca Sicīliešu Parlaments, kas par jauno Sicīlijas karali apstiprināja aragoniešu Federico III. 1337.gadā pēc Federico III nāves Sicīlija pārgāja franču (Carlo II d’Angio) varā un vietējie ar to nebija apmierināti. Sākās nemieri. Pamiers starp aragoniešiem (Giovanni d’Aragona) un frančiem (Giovanna I d’Angio) tika noslēgts 1347.gadā. 1372.gadā par Sicīlijas karali tika pasludināts Federico IV d’Aragona.

Ilgu laiku (14.-16.gs.) tā bijusi Sicīlijas augstāko amatpersonu rezidences vieta, sākot no Federico, līdz tā sekotājiem Pietro, di Ludovico, Federico IV un Maria. Šajā periodā veiktas noteiktas pārmaiņas – izveidotas jaunas aizsargsistēmas (vaļņi San Giorgio un Santa Croce) un jauni Viduslaiku stilā veidoti lieli logi.

Kopš 16.gadsimta līdz ar šaujampulvera ieviešanu pils zaudē savu militāro funkciju un daļa pils tiek pārvērsta un izmantota kā cietums (līdz pat 1838.g.). Pils tiek pielāgota jaunajām vajadzībām – pirmā stāva lielās telpas ar jaunu mūru palīdzību tiek sadalītas mazākās telpās (uz sienām saglabājušies ieslodzīto grafiti).

Būtiski cietusi 1669.gada lavas izvirduma un 1693.gada zemestrīces laikā. Pateicoties grāvjiem un vaļņiem, pils neaizgāja bojā lavas izvirduma laikā (lava tika novirzīta uz jūru), taču pēc šiem notikumiem būtiski mainījās tās loma – ja pirms tam tā atradās uz stāvas kraujas jūras piekrastē, no kurienes varēja pārraudzīt jūru un pilsētu, tad pēc zemestrīces tā atradās apmēram 500 m no jūras un apkārtējās zonas līmenis paaugstinājās par apmēram 3 metriem.

Kopš 1932.gada pils atrodas Katānijas pilsētas īpašumā un kopš 1934.gada tās telpās atrodas muzejs (Museo Civico) ar dažādu periodu kolekcijām (arheoloģiskajiem atradumiem, monētām, ieročiem, skulptūrām, gleznām, mozaīkām, sakrofāgiem). Mūsdienās šeit tiek rīkotas arī dažādas vietēja un starptautiska mēroga izstādes.

Pils ir kvadrātveida formas struktūra ar četriem apaļas formas 10 m diametrā lieliem un 30 m augstiem torņiem tās stūros un diviem 7 m diametrā lieliem pusapaļas formas torņiem ziemeļu un rietumu pusēs (sākotnēji bija četri). Katra mala ir apmēram 50 m gara un 2.5 m bieza, veidota no lavas akmens. Ieeja ļoti vienkārša, virs tās švābiem raksturīga skulptūra ar ērgli, kas notvēris lepru. Iekšpusē atrodas pagalms ar gotiskā – katalāniešu stilā veidotām ārējām kāpnēm.