Posts tagged ‘medieval castles and fortresses’

01/05/2017

Ursīno pils (Castello Ursino)

Ursīno pils, saukta arī par Katānijas švābu pili, veidota 13.gadsimtā (1239. – 1250.gados) pēc imperatora Federico II rīkojuma.

  • Veidota uz stāvas kraujas vietā, ko agrāk apskaloja jūra un ar pilsētu savienoja šaura zemes strēle un senās pilsētas mūra sienas.
  • Veidota kā nocietinājums (cietoksnis) – karaļa varas un autoritātes apliecinājums un nodrošinājums pret dumpiniecisko tautu. Militārais arhitekts (Riccardo da Lentini) izveidoja vairākas aizsargstruktūras: aizsarggrāvi, paceļamu tiltu, 2.5 m biezas no lavas akmens veidotas pils ārējās mūra sienas, vairākas iekšējās un savienojuma sienas.
  • Pils nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma, taču jau 1255.gadā tika lietots “Ursīno pils” (“Castrum Ursinum”). Pastāv vairākas teorijas, piemēram, tās nosaukums cēlies par godu Flavius Arsinius, kas vadīja Sicīliju pirms 359.gada un par godu kuram šādi tika dēvēta visa zona, kur vēlāk tika uzcelta pils. Kāda cita teorija nosaukuma izcelsmi saista ar pils atrašanās vietu: ”Castrum Sinus” jeb “līča pils”.

  • Ursīno pils ieņēmusi nozīmīgu lomu sicīliešu nemieru laikā (vespri siciliani). Tieši šeit gadā sanāca Sicīliešu Parlaments, kas par jauno Sicīlijas karali apstiprināja aragoniešu Federico III. 1337.gadā pēc Federico III nāves Sicīlija pārgāja franču (Carlo II d’Angio) varā un vietējie ar to nebija apmierināti. Sākās nemieri. Pamiers starp aragoniešiem (Giovanni d’Aragona) un frančiem (Giovanna I d’Angio) tika noslēgts 1347.gadā. 1372.gadā par Sicīlijas karali tika pasludināts Federico IV d’Aragona.
  • Ilgu laiku (14.-16.gs.) tā bijusi Sicīlijas augstāko amatpersonu rezidences vieta, sākot no Federico, līdz tā sekotājiem Pietro, di Ludovico, Federico IV un Maria. Šajā periodā veiktas noteiktas pārmaiņas – izveidotas jaunas aizsargsistēmas (vaļņi San Giorgio un Santa Croce) un jauni Viduslaiku stilā veidoti lieli logi.
  • Kopš 16.gadsimta līdz ar šaujampulvera ieviešanu pils zaudē savu militāro funkciju un daļa pils tiek pārvērsta un izmantota kā cietums (līdz pat 1838.g.). Pils tiek pielāgota jaunajām vajadzībām – pirmā stāva lielās telpas ar jaunu mūru palīdzību tiek sadalītas mazākās telpās (uz sienām saglabājušies ieslodzīto grafiti).
  • Būtiski cietusi 1669.gada lavas izvirduma un 1693.gada zemestrīces laikā. Pateicoties grāvjiem un vaļņiem, pils neaizgāja bojā lavas izvirduma laikā (lava tika novirzīta uz jūru), taču pēc šiem notikumiem būtiski mainījās tās loma – ja pirms tam tā atradās uz stāvas kraujas jūras piekrastē, no kurienes varēja pārraudzīt jūru un pilsētu, tad pēc zemestrīces tā atradās apmēram 500 m no jūras un apkārtējās zonas līmenis paaugstinājās par apmēram 3 metriem.
  • Kopš 1932.gada pils atrodas Katānijas pilsētas īpašumā un kopš 1934.gada tās telpās atrodas muzejs (Museo Civico) ar dažādu periodu kolekcijām (arheoloģiskajiem atradumiem, monētām, ieročiem, skulptūrām, gleznām, mozaīkām, sakrofāgiem). Mūsdienās šeit tiek rīkotas arī dažādas vietēja un starptautiska mēroga izstādes.

Pils ir kvadrātveida formas struktūra ar četriem apaļas formas 10 m diametrā lieliem un 30 m augstiem torņiem tās stūros un diviem 7 m diametrā lieliem pusapaļas formas torņiem ziemeļu un rietumu pusēs (sākotnēji bija četri). Katra mala ir apmēram 50 m gara un 2.5 m bieza, veidota no lavas akmens. Ieeja ļoti vienkārša, virs tās švābiem raksturīga skulptūra ar ērgli, kas notvēris lepru. Iekšpusē atrodas pagalms ar gotiskā – katalāniešu stilā veidotām ārējām kāpnēm.

18/08/2016

Kastelbuono (Castelbuono)

Castelbuono

Maza, šarmanta pilsētiņa (sicīliešu dialektā: Castiddubbonu) Sicīlijas ziemeļu centrālajā daļā, apmēram 25 Km attālumā no jūras un 90 Km attālumā no Palermo. Izvietota Madoniju kalnu pakājē apmēram 423 m.v.j.l. un vēsturiski izveidojusies ap pili – cietoksni. Gadsimtiem ilgi ietekmīgās Ventimiglia ģimenes rezidences vieta. Viena no svarīgākajām mannas oša un mannozes iegūšanas vietām (mannoze ir dabisks saldinātājs, kas tiek izmantots gastronomijā, homeopātijā, kosmetoloģijā, u.c.). 2015.gadā tās kopējais iedzīvotāju skaits bija nepilni 9 tūkstoši cilvēku. Pilsētas aizbildne – Sv.Anna, kuras svētki tiek atzīmēti 25.jūlijā.

Vēsture:

Tiek uzskstatīts, ka vēsturiski šī zona bijusi apdzīvota jau neolīta laikā un šajā teritorijā dzīvojusi viena no sicīliešu senajām ciltīm (sikāni) līdz tos no šīs teritorijas izdzina citas ciltis.

Mūsdienu pilsēta izveidojusies uz senas bizantiešu lauku saimniecības “Ypsigro” drupām, kas līdzās pilij “Kadi’” pastāvēja arī arābu – normāņu laikā. 1282.gadā šajā vietā dzīvoja apmēram 300 cilvēku, iespējams, pārcēlušies no tuvējiem ciemiem labvēlīgāka klimata meklējumos.

Viss mainījās līdz ar Ventimiglia ģimenes ierašanos (1298.gadā Aldoino Ventimiglia šeit nodibina pilsētu) un pils – cietokšņa celtniecības uzsākšanu 1316.gadā, ap kuru izveidojās visa tālākā pilsēta. Pirmās rakstiskās liecības par pilsētas ar nosaukumu Castelbuono eksistenci attiecināmas uz 1329.gadu. 14.gadsimta sākumā tajā pastāvēja jau 3 baznīcas.

Interesanti: pilsēta saglabājās dzimtas īpašumā līdz pat 20.gadsimtam: tiešo vīriešu dzimtas mantinieku īpašumā līdz 1860.gadam, sieviešu mantinieku – 1905.gadam.

Interesanti: Ligūrijas izcelsmes ietekmīgās Ventimiglia ģimenes (tās pārstāvji bijuši ļoti ietekmīgas militārās un politiskās personas un kuriem piederēja radnieciskas saites ar Federico II) pirmsākumi Sicīlijā meklējami 13.gadsimtā līdz ar Enrico II, Ventimiglia un Maro grāfa, Filippo I dēla, ierašanos un laulībām ar Isabellu, Serlo II d’Altavilla pēcteci, kā rezultātā viņš savā īpašumā ieguva Geraci grāfisti un vēlāk arī vairākas citas Madoniju kalnu pilsētiņas.

Vēl straujāk pilsēta attīstījās pēc tam, kad 1454.gadā Francesco I uz šejieni pārcelās no Geraci ar visu savu galmu, līdzi paņemot arī dzimtas dārgumus un Sv.Annas relikvijas. Castelbuono kļuva par Ventimiglia ģimenes rezidences vietu. Bija vērojama strauja ekonomiskā, kultūras un reliģiskā attīstība. Tika paplašināta Chiesa Madre, izveidots ģimenes mauzolejs (piem., Francesco Laurana). 1595.gadā tika izveidoti konventi un baznīcas, lai uzņemtu kapucīnu un dominikāņu mūkus. 1602.gadā tika uzsākts celt Matrice Nuova. 1632.gadā Castelbuono ieguva pilsētas statusu (tā vairs nebija vienkāršs lauku saimniecības centrs, bet gan pilsēta!). 1701.gadā Matrice Nuova kļuva publiski pieejama, tika uzcelta Sv.Annas kapella, izveidots teātris, literālie un mākslas klubi. Tikmēr parastie mirstīgie cilvēki cieta no prinča despotisma.

1812.gadā konstitucionāli tika atcelta feodālā sabiedrība un strauji samazinājās dižciltīgo personu klātbūtne, taču pilsēta nezaudēja savu nozīmīgumu pateicoties dažām savā teritorijā aktīvām ģimenēm, piem., Mina’ Palumbo, kas uzturēja tās prestižu.

1820.gadā tā cieta zemestrīces laikā, radot postījumus Matrice Nuova un cietoksnim. Vēlāk tā ieņēma būtisku lomu cīņā pret borboniem (1848, 1860) un 1893.gada sacelšanās laikā.

1860.gadā nomirst pēdējais Ventimiglia ģimenes vīriešu dzimtas un titula pārstāvis, bet ar to nebeidzas dzimtas īpašumtiesības. Tās pāriet sieviešu dzimtas pārstāvju varā un ilgst līdz pat 1905.gadam. Pēc cietoksnis tiek izsolīts un, vietējiem iedzīvotājiem saziedojot līdzekļus, 1920.gadā to un Sv.Annas relikvijas iegādājas pilsētas pašvaldība.

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (Castello dei Ventimiglia) / Museo civico / Capella Palatina – celts 14.gs. uz senākām, iespējams bizantiešu, lauku saimniecības drupām; dažādu stilu sajaukums – arābu, normāņu, švābu; atrodas ģimenes vīriešu dzimtas pārstāvju īpašumā līdz 1860. un sieviešu līdz 1905.gadam, līdz 1920.gadā to iegādājas pilsētas pašvaldība. Mūsdienās tajā atrodas muzejs;
  • Piazza Margherita & Chiesa di Maria Santissima Assunta (Matrice Vecchia) – 14.gs., uz senākas celtnes drupām. Noteikti jāapskata pagrabstāvā esošās kapenes – mauzolejs!;
  • Chiesa della Nativita’ di Maria (Matrice Nuova) – 17.gs.;
  • Fontana della Venere Ciprea – 15.gs., agrāk izgreznoja ieeju senajā lauku saimniecībā;
  • Lieldienu perioda gastronomiskie izstrādājumi (maize, saldumi, u.c.) un dažādu masku teatrālie priekšnesumi;
  • Ypsigrock Festival – rock mūzikas festivāls (augustā).

Vērts nogaršot:

  • mannoze – dabisks saldinātājs, kas tiek izmantots gastronomijā, homeopātijā, kosmetoloģijā, u.c
  • sieri – caciocavallo (caciocavallo all’argentiera), provola, u.c.;
  • desas ar citrusu augļiem, riekstiem, kanēli, u.c.;
  • olīveļļa;
  • gaļas otrie ēdieni – gaļas šķēle etiķa mērcē, savvaļas fenheļa kotletes, rikotas siera kotletes;
  • zivs otrie ēdieni – mīdijas, zobenzivs rullīši, sardīņu rullīsi;
  • sēnes;
  • saldumi – cassata siciliana, mostaccioli, mandeļu pastas jeb marcipāna izstrādājumi, lazdu riekstu un olbaltuma cepumi, medus, u.c.;
  • liķieri.

Castelbuono4CastelbuonoCastelbuono1Castelbuono2Castelbuono3Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (2)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (1)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (3)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (5)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (4)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (6)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (7)Castelbuono_Castello (1)Castelbuono_Castello (3)Castelbuono_Castello (7)Castelbuono_Castello (2)Castelbuono_Castello (5)Castelbuono_Castello (6)Castelbuono_Castello (10)Castelbuono_Castello (9)Castelbuono_Festa (1)Castelbuono_Festa (2)Castelbuono_Festa (3)Castelbuono_Festa (4)

01/05/2015

Montalbāno Elikona (Montalbano Elicona)

Montalbano Elicona

Jau otro gadu pēc kārtas par Itālijas skaistāko ciematu ir atzīta Sicīlijas pilsēta. Šoreiz tā ir Mesīnas zonā esošā Montalbāno Elikona (sicīliešu dialektā: Muntarbanu), kurā 2014.gadā dzīvoja tikai 2000 cilvēku.

Ciematiņš atrodas ļoti skaistā vietā Nebrodi parka teritorijā starp lielākiem un mazākiem kalniem un ielejām. Tas izvietots uz neliela pakalna (910 m.v.j.l.) un, lai gan tas nav zonas augstākais punkts, pateicoties tā stratēģiski svarīgajai atrašanās vietai no tā iespējams pārraudzīt teritoriju virzienā no Nebrodi kalniem līdz Peloritānu kalniem, un otrādi. Turklāt, tas izvietots uz sena romiešu ceļa, kas bija tiešākais veids kā caur kalniem nonākt no Tirēnu jūras līdz Jonijas jūrai. Skaidrā dienas laikā no tā paveras skaists skats uz Tirēnu jūru un Eolu salām (līdz jūrai ir apmēram 30 minūšu brauciens ar mašīnu), no vienas puses, un vulkānu Etna, no otras puses.

Tuvojoties ciematiņam, pirmais kas pārsteidz, ir neparasti skaistā un tīrā daba un dzīvnieki, kas ganās visapkārt (zirgi, govis, aitas) un jau no tāluma redzamā pils – cietoksnis, kas slejas ciematiņa visaugstākajā punktā. Manu uzmanību piesaistīja arī norādes ar uzrakstiem – Tholos, bet par to vēlāk.

Montalbano (1)Montalbano (2)Montalbano (12)

Vēsture:

Pirmās rakstiskās liecības par apdzīvota ciemata eksistenci šajā vietā attiecas uz 9.gadsimtu, kad bizantieši pakalna virsotnē uzcēla cietoksni. Pēc tam 11.gadsimtā ciematiņš atradās normāņu pakļautībā, šeit ieradās iedzīvotāji no ziemeļitālijas teritorijas (Monferrato; to dialekts saglabājies vēl joprojām) un 12.gadsimtā uz senā bizantiešu – arābu cietokšņa drupām tika uzsākta vēlākā ciemata kodola jeb cietokšņa – pils celtniecība (pils augšdaļa ir taistūrveida formas cietoksnis, kura abos galos ir novērošanas torņi – viens kvadrātveida, veidots normāņu valdīšanas laikā, savukārt, otrs – piecstūrveida, veidots švābu valdīšanas laikā).

Nākamajā gadsimtā cietoksnis tiek paplašināts (švābu valdīšanas laikā pils zemākajā daļā tiek izveidota īslaicīga aizsardzības josla – četrstūru mūra siena ar perfektām taisnleņķa malām) un 14.gadsimta sākumā (1302. – 1308.) pārveidots atbilstoši karaļa Aragonas Federico II vēlmēm un kļūst pat tā vasaras rezidenci (Regiae Aedes). Virs švābu izveidotajiem šķēlumiem mūra sienās tiek izveidoti 18 lieli logi, ievērojams skaits durvju un karaliskā kapella, kurā, iespējams, glabājas Arnaldo da Villanova mirstīgās atliekas (viena no tā laika ļoti svarīgām personām – ārsts, alķīmiķis, reliģiskais reformātors, miris 1310.g.). Pateicoties šiem pārveidojumiem, šī tiek uzskatīta par vienu no harmoniskākajām un saskaņotākajām sicīliešu viduslaiku celtnēm.

Pēc karaļa Federico nāves zeme un pils uz ilgu laiku pāriet neskaitāmu feodāļu īpašumā, piemēram, 1350.g. – Matteo Palizzi, 1359.g. – Vinciguerra d’Aragona, 1396.g. – Bonifacio Lancia, Berengario de Cruilles, 1408.g. – Tommaso Romano, taču tā pēctecis 1463. gadā tiek apvainots slepkavībā un zaudē tiesības uz šo īpašumu.

Pēc ievērojamas soda naudas nomaksas 16.gadsimta beigās pils pāriet un līdz pat 18.gadsimtam saglabājas Bonanno di Cattolica īpašumā. Federico leģendārā vasaras rezidence kļūs par ievērojamu feodālo un bagāta lauksaimniecības īpašuma centru. 1623.gadā Giacomo Bonanno Colonna kļūst par pirmo Montalbāno grāfu / hercogu. 1805.gadā pēdējais grāfs – Giuseppe Bonanno Branciforti parādu dēļ to nodot Juzuītiem, kas 19.gadsimta beigās to pārveido atbilstoši savām vajadzībām.

Laika posmā no 1921. – 1967.gadam pilī atrodas Montalbāno Pilsētas Dome.

Vēlāk 1980.-tajos gados tiek uzsākti ievērojami remontu un ataunošanas darbi (1982. – 1985., 2004. – 2006.). Pils kļūst par muzeju un galveno tūristu apskates objektu.

Ciematiņa nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Vieni autori apgalvo, ka tas varētu būt cēlies no latīņu valodas vārda “mons albus” – balts kalns, citi – arābu valodas vārda “al bana” – lieliska vieta. Savukārt, nesenāku pētījumu rezultāti apliecina, ka tas varētu būt cēlies arī no romiešu zemes īpašnieka vārda (Sesto Nonio Albano), kas pats dzīvoja Tindari apkārtnē. Savukārt, upes Elikona nosaukums cēlies no grieķu (doriešu) valodas vārda “elikon, helicon” (līkumains) 7. – 8.gs.p.m.ē.

Svēto aizbildņu svētki tiek atzīmēti 24.augustā (Maria SS.della Provvidenza) un 6.decembrī (San Nicola di Bari).

Montalbano (3)Montalbano (4)Montalbano (5)Montalbano (6)Montalbano (7)Montalbano (8)Montalbano (9)Montalbano (10)

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (12.gs., itāliešu val.: Castello di Montalbano Elicona) un viduslaiku ieroču muzejs (Museo della Armi);
  • svarīgākās baznīcas;
    • Chiesa Spirito Santo (1310.g.);
    • Katrīnas baznīca (1310., atjaunota 1344.g., Chiesa Santa Caterina) un Sv.Katrīnas no Aleksandrijas marmora statuja (Antonello Gagini, 16.gs.);
    • Doma baznīca (celta viduslaikos, paplašināta 1654.g., Chiesa Madre o Basilica Minore) – Sv.Nicola marmora skulptūra (Antonello Gagini), koka krusts no 15.gs., Svētais Vakarēdiens (Guido Reni);
    • Chiesa di San Domenico o Santuario di Maria Santissima della Provvidenza (17.gs.) – Sv.Madonnas koka skulptūra ar bērnu rokās (Alessandro Pantano);
    • Chiesa San Sebastiano (1827.g.);
  • tradīcijas un aktivitātes:
    • maizes svētki (Sagra del pane) – Augusta mēnesī;
    • viduslaiku svētki (Feste Aragonesi) – Augusta beigās;
    • kaktusu augļu svētki (Festa del Ficodindia) – Septembra beigās;
    • Jēzus dzimšanas ainiņas uzvedums (Il presepe vivente) – Decembra beigās un Janvāra sākumā;
    • olīveļļas svētki (Festa dell’olio, Braidi) – Decembra mēnesī;
    • ziedu svētki (Infiorata di Braidi, Insabbiata a Montalbano Elicona);
    • Arheoastronomijas festivāls “Akmeņi un zvaigznes” (Pietre e stelle, Festival di ArcheoAstronomia).
  • sieru un desu darītavas – viens no tipiskiem šīs kalnainās zonas produktiem ir melnās cūkas desas un provolas sieri (saldie, pikantie, kūpinātie);
  • dažādu veidu kūciņas ar riekstu krēmiem.

Montalbano (16)

Turpat netālu iesaku apskatīt arī Malabotas mežu (itāliešu val.: Bosco di Malabotta) un Argimusko milzīgos laukakmeņus (itāliešu val.: i megaliti dell’Argimusco, rocche dell’Argimusco). Abi divi atrodas vulkāna Etna ziemeļos starp Nebrodi un Peloritānu kalniem.

Malabotas meža platība ir 32.2 Km2 un, pateicoties tā atšķirīgajam augstumam (650 – 1340 m.v.j.l.), tas īpašs ar savu bioloģisko daudzveidību (var tikt uzskatīts par kontrastiem bagātu dabas pieminekli). Kopš 1997.gada piešķirts Dabas lieguma statuss. Tajā aug ozoli, priedes, dižskābarži, papeles, kļavas, vītoli, lazdu rieksti, valrieksti, kastaņi, ciedri, aslapainās palmas, melnais plūškoks, vilkābeles, eikalipti, savvaļas peonijas, mežrozītes, irbulenes, papardes un dzīvo mežacūkas, Nebrodi kalnu melnās cūkas, zebiekstes, caunas, susuri, posmkāji, putni (piekūni, klijāni, ērgļi, vanagi), zivis (Elikonas upe ir bagāta ar forelēm). Un ne tikai!

Montalbano (13)

Savukārt, Argimusko milzīgie laukakmeņi ir kaut kas īpašs. Jāredz!

Tā ir mītiem un leģendām apvīta vieta, saukta arī par “sicīliešu Stounhendžu”, Malabotas meža teritorijā 1165 – 1230 m augstumā virs jūras līmeņa, no kuras paveras pasakains skats uz visām debess pusēm – dienvidos esošo vulkānu Etna, austrumos Peloritānu kalniem, ziemeļos – Tirēnu jūru un Eolu salām un rietumos – Nebrodi kalniem.

Tā ir vieta, kur savienojas divas realitātes – zeme un debesis, dzīve un nāve (aizkapa dzīve)! Sirreāla vieta, par kuras izcelsmi un nozīmi zinātnieki vēl joprojām nav spējuši vienoties un rast izskaidrojumu, taču cilvēku fantāzija šiem neparastās formas un izvietojuma akmeņiem piešķīrusi sakrālu nozīmi. Tulkojumā no grieķu valodas “argimoschion” nozīmē “lielu atzaru (slāņu) augstiene”.

Leģendas vēsta, ka daudzus gadus atpakaļ uz zemes dzīvojuši giganti, kas izaicinot un uzvarot Dievus, tos apbedījuši zem zemes, tāpēc ikreiz, kad vulkānā notiek izvirdums vai zemestrīce, tā ir šo Dievu dusmu izpausme. Savukārt, vietējie iedzīvotāji šajā vietā lūgušies gigantus pārstāt tos apdraudēt.

Montalbano (14)Montalbano (15)

Teritorijā esošie akmeņi ir divu veidu – viens, tipisks šīs zonas materiāls – smilšakmens / kaļķakmens, otrs – granīts, kas nav tipisks šīs zonas materiāls, tāpēc tiek uzskatīts, ka tie varētu būt atvesti no citurienes. Savukārt, vējš un lietus dabiskā ceļā tiem piešķīris neparastu formu, piemēram:

  • vīriešu un sieviešu dzimumorgāni – dzīvības simbols. Šī bijusi vieta, kur veikti sakrāli auglības rituāli;
  • ērglis ar Saules Dieva simbolu uz kakla – varenība; dzīvība, kas tiecas pēc nemirstības un pēcnāves dzīves; dzīvnieks, kas savieno zemi ar debesīm un norāda uz Nekropoles atrašanās vietu. Vieta, kur notikuši lūgšanas un pateicības rituāli Saulei un Dieviem;
  • galvaskauss,
  • Neolīta dieviete Orante – 26 m augsts akmens, kas atveido lūdzošos personu, un kuras profils izceļas saulei rietot. Ūdens tvertne šajā gadījumā varētu būt izmantota kā vieta, kur ņemt kristībām / iesvētībām paredzēto ūdeni.
  • un apbedījumu vietu (kapeņu) drupas.

Iespējams pagātnē šī vieta izmantota citos nolūkos, taču mūsdienu zinātnieku galvenās hipotēzes ir sekojošās:

  • tā bijusi vieta, kur mācītāji netraucēti nodevušies astronomijai un astroloģijai, un kopš 13.gadsimta arī alķīmijai un astromedicīnai – novērojot zvaigznes un dabas ciklus, šeit noteikti ziemas un vasaras saulgrieži, vienādas dienas un nakts garums un mēness fāzes (astronomiskais kalendārs). Akmeņi izvietoti noteiktā veidā, tādējādi kopējot zvaigžņu izvietojumu debesīs (astrālais spogulis), kāds agrāk bija saskatāms ar neapbruņotu aci. Šī bijusi kulta vieta Saulgriežos;

Interesanti, ka ārsts – alķīmiķis Arnaldo da Villanova, iespējams, to izmantojis kā atklāta veida slimnīcu, kur līdzsvarot iekšējo enerģiju (nodarbojušies ar jogu?) un ūdens tvertne šajā gadījumā, iespējams, izmantota kā vieta, kur audzēt vēlāk asins nolaišanai nepieciešamās dēles.

  • milzīga apbedījumiem veltīta teritorija (augstienē esoša Nekropole) – noteiktā veidā izvietoti dolmens un menhīra apbedījumu akmeņi (dolmens – akmeņu krāvums, kas veido noslēgtu telpu, menhīrs – viens atsevišķi stāvošs akmens), vairāk kā 500 no akmeņiem veidoti Tholos (cubbitari), kas ļoti līdzinās Sardīnijā esošajiem Nuraghi un Puļjā esošajiem Trulli un vēlākie veidojumi (alas jeb nišas) klintīs.

Jebkurā gadījumā, tā ir interesanta vieta, kuru ir vērts apmeklēt, jo akmeņu nezināmā izcelsme, to neparastā forma un izvietojums, un pasakaini skaistais skats uz visām debess pusēm tai piešķir misticisma “piegaršu” un ierindo līdzās tādām citām ar megalītiem slavenām valstīm kā Lielbritānijai, Spānijai, Francijai un Vācijai.

31/01/2009

Motta (Motta Sant’Anastasia)

Motta St.Anastasia atrodas 12 Km attālumā no Katānijas (Catania). Pilsētas platība ir 35.73 Km2 un tā atrodas 275 m virs jūras līmeņa, uz vulkāniskas izcelsmes 65 m augsta krātera.

Pastāv vairākas leģendas saistībā ar pilsētas nosaukuma izcelsmi un nozīmi, piem., Motta (pirmsromiešu vārds) un Anastasia (grieķu – bizantiešu vārds: atdzimšana, augšāmcelšanās) ir līdzīga nozīme un dotajā gadījumā apzīmē specifisko vietu, teritorijas reljefu. 12.-14. gadsimtu laikā abi vārdi tika apvienoti – Motta Sant’Anastasia – un iedzīvotāji tika saistīti ar Svētās Anastasijas, pilsētas aizbildnes, kultu. Mottai vienmēr ir bijusi svarīga loma/ietekme.

Pilsētas nozīme īpaši palielinājās normāņu valdīšanas laikā, kad tika dots rīkojums (Ruggero d’Altavilla) pilsētas augstākajā punktā uzcelt torni (1070. – 1074.g.), kas pasargātu no sarakēnu uzbrukumiem – tādējādi, no Mottas bija iespējams kontrolēt ļoti plašas teritorijas. Anglijā, ap 1066. gadu, normāņi šādus torņus izgatavoja no koka, taču Sicīlijā mežu trūkuma dēļ šādi torņi tika izgatavoti no akmeņiem. 1526. gadā pilsēta kļuva par dzimtskunga / feodāļa Antonio Moncada īpašumu un uz četriem gadsimtiem, līdz 1900. gadam, tornis tika izmantots kā cietums. Pirms tam pilsētā saimniekoja tādi feodāļu lordi kā Russo, Perolo, Ruiz de Lihari. 1829. gadā Motta tika atzīta par atsevišķu Katānijas reģiona pašvaldību.

17. gadsimta beigās pilsētā dzīvoja apmēram 560 cilvēki, 18. gadsimta beigās (1798) – 1400 cilvēki, 1831. gadā – 2181 cilvēki, savukārt, 2010. gadā – apmēram 12 000 cilvēku.

Pilsētas svētki tiek svinēti 25.Augustā.

Reizi četros gados notiek ļoti krāšņas svinības (piem., 2007, 2011), kurās piedalās gan pilsētā esošās trīs karogu vicinātāju grupas (itāļu val. sbandieratori), gan arī folkloras grupas.