Archive for ‘Catania zona’

21/10/2017

Randaco pilsēta (Randazzo)

Randazzo (2)

Papildināts

Apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, vulkāna Etna ziemeļu pakājē atrodas neliela Viduslaiku pilsētiņa (apmēram 11 tūkstoši iedzīvotāju) – Randaco (Randazzo, sicīliešu dialektā: Rannazzu), kas, par laimi, nekad nav cietusi vulkāna izvirdumu laikā un lielā mērā saglabājusi savu Viduslaiku atmosfēru ar šaurām no lavas akmens veidotām ieliņām, arkām, ēkām un baznīcām.

Tā atrodas apmēram 760 metrus virs jūras līmeņa stratēģiski ļoti svarīgā vietā – starp Alcantara un Simeto upēm, Katānijas, Mesīnas un Ennas zonu krustpunktā starp trīs lielākajiem dabas parkiem – Etnas, Nebrodi un Alcantara. Tā atrodas ļoti auglīgā teritorijā un no tās paveras lielisks skats uz vulkānu Etna un lejā esošo ieleju.

Pilsētas svētki tiek svinēti 15.augustā (aizbildne – Maria SS.Assunta) un 19.martā (aizbildnis – S.Giuseppe), jo šajā dienā 1981.gadā pilsēta paglābās no lavas izvirduma.

Randazzo1Randazzo2

Vēsture:
Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Attiecībā uz to pastāv neskaitāmas teorijas, piemēram, tas varētu būt cēlies no Taormīnā 8.gadsimtā valdošā bizantiešu gubernatora vārda – “Randakes (vai Randag)”. Pilsēta varētu būt celta uz senas grieķu kolonistu dibinātas pilsētas drupām, kuru 9.gadsimtā izpostīja arābi un tās nosaukums varētu būt pārveidots no “Trinacium” uz “Rinacium” un tālāk uz “Randacium”. Tas varētu būt cēlies no vācu valodas izcelsmes vārda “Rand” (krauja, mala, galējais punkts) un apzīmēt vecpilsētas atrašanās vietu pašā kraujas malā.

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau 6.gs.p.m.ē. Tā cietusi laupītāju uzbrukumu laikā un tai pāri gājuši bizantiešu un arābu karaspēki (11.gs.). Tai bijusi militāri stratēģiski ļoti svarīga loma arābu un normāņu valdīšanas laikos.

Par pilsētas pamatiedzīvotājiem tiek uzskatīti grieķi un latīņi, kuri šo teritoriju izvēlējās kā drošāko apmešanās vietu (vulkāna pakājē, uz kraujas, starp divām upēm, apakšā atradās purvs, varēja pārraudzīt plašas teritorijas). 11.gadsimta beigās tiem pievienojās ziemeļitāļi – lombardi, kas šeit ieradās līdz ar normāņu karaspēku un, pateicoties normāņu karaļa atbalstam, izveidoja īstu koloniju ar saviem tērpiem, valodu un pat privilēģijām. Šīs trīs iedzīvotāju grupas tiek uzskatītas par senajām pilsētas pamatiedzīvotāju grupām, kas līdz pat 16.gadsimtam dzīvoja atšķirīgās zonās un runāja atšķirīgās valodās: ap Sv.Nicola baznīcu (grieķi), Sv.Marijas baznīcu (latīņi) un Sv.Mārtiņa baznīcu (lombardi). Pēc tam tās savstarpēji sajaucās.

Normāņu valdīšanas laikā pilsēta bija militāri ļoti spēcīga. Tās karaspēks bija spējīgs sakaut pret karali sadumpojušos baronus (1154 – 1166.g.), stāties pretī andževinu piekoptajai nežēlīgajai politikai un vajāšanām (1282.g.).

Pateicoties pilsētas īpaši labvēlīgajam klimatam – vēsajām vasarām, to par savu apmešanās vietu kopš 12.gadsimta bija izvēlējušās neskaitāmas karaliskās ģimenes vairāku gadsimtu garumā! Frederiks II no Švābijas to bija iecienījis medībām un pēc viņa pavēles pilsētai apkārt tika uzcelts 3 Km garš nocietinājuma mūris ar astoņiem novērošanas torņiem. Līdz mūsdienām ir saglabājies viens no tiem.

Viduslaiku periodā tā bija viena no Sicīlijas nozīmīgākajām pilsētām, pateicoties tās nocietinājuma mūrim ar novērošanas torņiem, ēkām un aktīvajai tirdzniecībai. To bija iecienījuši dižciltīgie, kas, izrādot savu bagātību un privilēģijas, ēkas un baznīcas piepildīja ar dārglietām.

Spāņu valdīšanas laikā šeit tika izveidota militārā bāze jeb militārais centrs cīņai pret frančiem.

Pilsēta bija ļoti attīstīta un samērā blīvi apdzīvota līdz pat 16.gadsimtam, kad sākās tās pakāpeniska politiskā un ekonomiskā lejupslīde līdz ar:

  • 1492.gadā spāņu karaļa Ferdinand II izdoto dekrētu izraidīt no Sicīlijas ebrejus (Randaco zonā gadsimtiem ilgi tie dzīvoja San Giorgo pakalnē);
  • pārmērīgi augstajiem nodokļiem;
  • 1535.g. spāņu algotņu laupījumiem;
  • 1536.gada lavas izvirduma radītajiem postījumiem;
  • 1539.gadā ugunsgrēka rezultātā gāja bojā Sv.Nicola baznīcas vēsturiskais arhīvs ar ļoti seniem dokumentiem pat no grieķu laikiem;
  • 1575 – 1580.gada buboņa mēra izraisīto būtisko iedzīvotāju samazinājumu (lai to izolētu, nācās pat nodedzināt latīņu kvartālu);
  • karalisko ģimeņu pārcelšanos uz citām tuvumā esošajām pilsētām.
    Tā gandrīz vai kļuva par spoku pilsētu. Tika aizmirsta un no jaunajiem spāņu dižciltīgajiem saņēma vien jaunas nodokļu likmes.

Interesanti atzīmēt, ka 19.gadsimta beigās tieši Randaco pilsētā tika izveidota pirmā Salesiani ēka – centrs, kas bija spējīga uzņemt pat 1400 jauniešus. Tā darbojās līdz pat 2005.gadam un bija piemērs visiem pārējiem Salesiani centriem Sicīlijā.

Pēdējo būtisko postījumu tā piedzīvoja II Pasaules kara laikā, kad uzlidojumu rezultātā tika sagrauts apmēram 85% ēku, iznīcināts apmēram 75% mākslinieciskā mantojuma un nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju. Taču, neskatoties uz to, pilsēta ir spējusi atgūties, par ko 2005.gadā tai piešķirta sudraba medaļa.

Mūsdienās, pateicoties pilsētas atrašanās vietai un tur valdošajiem klimatiskajiem apstākļiem, tā ir īpaši piemērota vieta dažādu mājlopu audzēšanai (liellopiem, melnajām cūkām, aitām, kazām), olīvkoku, augļu koku, vīnogulāju audzēšanai, mežos pieejami riekstkoki un sēnes, vietējie iedzīvotāji aktīvi nodarbojas ar amatniecību (piem., izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka), u.c. Vietējo ēdienkarte ir ļoti vienkārša, taču aromātiska un, pats galvenais, dabiska.

Jāredz:

  • baznīcas:
    • Sv.Marijas baznīca (Basilica di S.Maria), 1217 – 1239.g., normāņu – švābu ietekme, melnas lavas fasāde, 3 majestātiskas apses ar torņiem un 15.gadsimta sānu portāli katalāniešu – gotiskā stilā;
    • Sv.Nicolo’ baznīca (Chiesa di S.Nicolo’), pilsētas lielākā baznīca, celta 13.gs un vairākkārt pārbūvēta 16., 17.gs. un pēc II Pasaules kara postījumiem. Iekšpusē atrodas neskaitāmas Gaginesca stilā veidotas skulptūras un no sarkanā marmora gotiskā stilā veidota kristību vieta (13.gs.);
    • Sv.Mārtiņa baznīca (Chiesa di S.Martino), 13.gs., gotiskā stilā veidots svētā ūdens trauks un 14.gadsimta zvanu tornis ar vienu un diviem logiem (viens no skaistākajiem Sicīlijā!). Fasāde pārveidota 17.gadsimta sākumā

Randazzo_Chiesa S.MariaRandazzo_Chiesa S.Nicola e Via degli ArchiRandazzo_Castello Svevo e Chiesa S.Martino

  • celtnes un ēkas:
    • vārti – Porta Aragonese, San Martino (1753), San Giuseppe, Pugliese;
    • Via degli Archi;
    • švābu cietoksnis (itāliešu val.: castello Svevo) jeb Hohenstaufen karaliskās ģimenes pils – atrodas uz augstas lavas kraujas un ir vienīgais no astoņiem Viduslaikos celtajiem novērošanas torņiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Savā laikā šī bija Giustiziere del Valdemone (sava veida Viduslaiku tiesnesis un governators) rezidences vieta un cietums, vēlāk Romeo un Vagliasindi ģimeņu savrupmāja, līdz vēlāk atkal cietums nākamajos gadsimtos. Mūsdienās šeit atrodas sicīliešu marionešu muzejs (Museo dell’ opera dei pupi) un Paolo Vagliasindi arheoloģiskais muzejs;
    • Palazzo Reale (Casa Scala) – celta Sv.Mārtiņa baznīcas zonā pēdējo normāņu karaļu valdīšanas laikā (pārbūvēta pēc 1693.gada zemestrīces) un tajā kopš 12.gadsimta mitinājušās daudzas aristokrātiskas personas;
    • Palazzo Lanza, Palazzo Rumolo, Palazzo Comunale, Palazzo Clarentano, La Casa di via Orto, Il Portale di via Fisauli (14.gs.);
  • dabas zinātņu muzejs (Museo civico di scienze naturali)
  • dabas objekti:
    • il Parco Regionale dell’Etna, 1987.g. – monte Spagnolo, la Grotta del Gelo, La Grotta – il Sentiero naturalistico Burrò, parco Polivalente Sciarone
    • il Parco Regionale dei Nebrodi, 1993.g.;
    • il Parco Fluviale dell’Alcantara, 2001.g.

Randazzo3Randazzo4

Jānogaršo:

  • piena produkti, jo īpaši gatavoti no aitas un kazas piena – rikotas siers, saldais vai pikantais canestrato, pecorino, provola;
  • Nebrodi kalnu zonā augušo melno cūku gaļas izstrādājumi, īpaši desas ar dažādiem pildījumiem, piemēram, fenheļa sēklām, pistāciju riekstiem;
  • olīveļļa;
  • medus;
  • meža veltes – ogas, sēnes, rieksti – pistācijas, lazdu rieksti, valrieksti, ēdamie kastaņi;
  • konservētu tomātu, sēņu un baklažānu uzkodas;
  • mājās gatavota pasta jeb makaroni ar savvaļas sparģeļiem, sēnēm, riekstiem, melnās cūkas gaļas mērci, jēra gaļu, u.c. Dažādi krāsnī cepti cepeši;
  • saldie – crispelle di riso, bigne’ di ricotta, buccellato, nuvolette, mostaccioli, ramette, chiacchiere, pastareale, pasta di mandorle, cotognata;
  • mājās gatavoti liķieri, mājas vīns.

Randazzo_funghi

12/10/2017

Oktobra svētki Zaferānas pilsētā (Ottobrata 2017)

Kā jau katru gadu Zaferānas pilsētā notiek rudens svētki. Tie notiek visu Oktobra mēnesi, ik svētdienu, tāpēc tiklīdz ir piemēroti laikapstākļi, tā dodamies uz tiem. Nemainīgi tie ir mani iecienītākie svētki! Dažādi. Krāšņi. Ļoti labi organizēti.

 

25/07/2017

Pārgājiens ēzeļa mugurā (A dorso d’asino)

Ģimenēm ar bērniem īpaši piemērots veids, kā iepazīt vulkāna Etna teritoriju no cita skatu punkta – ragusano šķirnes ēzeļa mugurā (pantelleria un sicīliešu šķirnes krustojums), izvēloties vienu no pieciem piedāvātajiem maršrutiem. Iepazīstiet šos mīlīgos dzīvnieciņus un to lieliskos pavadoņus!

 

 

 

03/07/2017

Ķiršu svētki (Sagra della ciliegia)

Pēc iepriekšējo dienu neparastā karstuma, kad temperatūra ēnā pārsniedza 40 C, tīrais prieks vēlā pēcpusdienā doties uz vulkāna Etna nogāzē (530 m.v.j.l.) esošo pilsētu Sant Alfio, kas jau septīto gadu pēc kārtas organizē svētkus par godu vienam no šīs zonas tipiskiem produktiem – vulkāna Etna nogāzē audzētajiem ķiršiem.

Vairāk par Etnas īpašajiem ķiršiem: https://mysicily.wordpress.com/2012/05/28/ciliegia-dell-etna/

 

26/06/2017

Kastiļjone di Sičiļija (Castiglione di Sicilia)

Vulkāna Etna ziemeļu nogāzē pa vidu starp Nebrodi kalniem un Giardini Naxos piekrastes teritoriju, Randazzo un Taormīnu, Linguaglossa un Francavilla pilsētām atrodas pavisam neliela viduslaiku pilsētiņa (2015.g. – 3259 iedzīv.), kas 2017.gadā pretendē uz Itālijas skaistākā ciematiņa statusu (“borgo piu’ bello d’Italia”).

Tā atrodas stratēģiski ļoti svarīgā vietā, no kurienes iespējams pārraudzīt visu Alkantāras upes ieleju. Tā ir arī ļoti skaista vieta – lielu daļu tās teritorijas aizņem Etnas parks (Parco dell’Etna) un Alkantāras upes parks (Parco fluviale dell”Alcantara), un ļoti auglīgs vīnogulāju reģions, tāpēc tieši šeit atradīsiet neskaitāmas (46!) vīna darītavas un iespējams nogaršot un iegādāties labākos sicīliešu vīnus. Tumšus, izteiksmīgus un ar raksturu!

Pilsēta izvietota uz apmēram 620 m augstas nogāzes, taču teritorijas kopējā augstuma atšķirība ir gana iespaidīga: no 60 līdz 3348 m.v.j.l. un tas nozīmē ļoti atšķirīgus klimatiskos apstākļus un dažādas kultūras: sākot no vulkāniskas augsnes, mežiem un dažādiem lapu kokiem (īpaši lazdu riekstiem, kastaņiem, uc.), līdz citrusu, olīvu un vīnogulāju laukiem.

Kā jau visas viduslaiku pilsētas, tā sastāv no šaurām ieliņām, kas visas ved uz centru un tālāk uz cietoksni. Mājas izvietotas paralēli ielām, tādējādi slēpjot iekšpagalmus un dārzus. Pilsētu apjož mūra sienas un tā sadalīta vairākos kvartālos, piem., San Marco, Santa Caterina, Sant’Antonio Abate. Agrāk pilsētā varēja iekļūt pa deviņiem vārtiem.

Cietoksnis izvietots pilsētas augstākajā punktā, uz lavas klints, turklāt daļa izcirsta klintī, un no tā paveras iespaidīgs skats uz visu Alkantāras upes ieleju.

Pateicoties cietoksnim, pilsēta ieguvusi savu nosaukumu (“Castrum” jeb “liels cietoksnis”, arābu val.: “Quastallum”, latīņu val.: “Castell-ione”, ko spāņi izrunāja kā “Casteglione”). Pilsētas nosaukums tika tulkots arī kā “Castello del Leone” jeb “lauvas cietoksnis”, apzīmējot tā varenību, un ietverts arī pilsētas ģērbonī – cietoksnis ar blakus sēdošām lauvām.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau kopš priekšvēsturiskiem laikiem (apliecina dažādi arheoloģiskie atradumi), tomēr par tās atskaites punktu uzskata 5.gs.p.m.ē., kad šeit pārcēlās no Giardini Naxos padzītie grieķi, kas, visdrīzākais, paplašināja jau eksistējošas apmetnes vietas šajā zonā.

Tālāk sekoja romiešu un arābu periodi, kuru laikā izveidoti tilti, ieviestas apūdeņošanas sistēmas un pilsēta nostiprināta un nocietināta.

Normāņu un švābu periodā tā uzplauka un attīstījās, līdz kļuva par karalisku pilsētu (11.-13.gs.). Šo var uzskatīt par mūsdienu pilsētas pirmsākumu – cietoksnis (Castel Leone) tika nostiprināts ar mūra sienām, uzcelts novērošanas tornis (il Cannizzo), virkne ēku un baznīcu, tika kalta sava monēta. Karalis Federico II di Svevia to izmantoja kā savu vasaras rezidences vietu.

Lejupslīde sākās līdz ar franču nākšanu pie varas (augsti nodokļi, galvaspilsēta no Palermo tika pārcelta uz Neapoli), kā rezultātā 1282.gadā notika sicīliešu sacelšanas un padzītos frančus nomainīja spāņi. Pateicībā par uzvaru, 1283.gadā spāņu karalis Pietro III di Aragona pilsētu uzdāvina admirālim Ruggero di Lauria, savukārt, 1303.gadā, sodot par tā sacelšanos, spāņu karalis Federico III di Sicilia to atņēma. Pilsēta kā feudo īpašums tika nodota Randazzo grāfam Giovanni d’Aragona. No 1373.gada līdz 1502.gadam tā kā feudo īpašums atradās Gioeni ģimenes īpašumā.

Sekojošie gadsimti mijās ar pārticības un bada periodiem un nabadzīgie iedzīvotāji, cīnoties par izdzīvošanu, mierinājumu meklēja reliģijā. Šajā laikā tika uzcelts virkne baznīcu un klosteru, piemēram, Benediktīniešu, Karmelītu, Augustīnu. 1636.gadā tika izveidota institūcija (Peculio), kuras mērķis bija izveidot rezerves nebaltām dienām.

1860.gadā Sicīlija tiek pievienota Itālijas Karalistei.

Apskates objekti:

  • baznīcas, reliģiskās ēkas:
    • bizantiešu kapella (Cuba di Santa Domenica, 7.-8.gs.) – bizantiešu kapella, lielāka nekā parasti, no ārpuses rotāta ar triforu un iekšpusē ar velvēm un bizantiešu freskām (nav saglabājušās);
    • Chiesa Madre “Santi Pietro e Paolo” (1105, Ruggero d’Altavilla) – meridiāna (1882);
    • Chiesa di San Marco (13.gs.);
    • Chiesa cassinese di S.Nicola (1338);
    • Chiesa barocca di S.Antonio Abate (1601) – gotiskā – bizantiešu stilā veidots kupols, sicīliešu baroka stilā veidota priekšpuse, iekšpusē 18.gs.mākslas darbi;
    • Basilica “Madonna della Catena” (1655) – celtas uz daudz senākām bizantiešu drupām;
    • Chiesa di S.Benedetto (15.gs.);

  • ēkas, militārās būves:
    • saracēnu tornis (“u Cannizzu) (1105) – pilsētas simbols, apmēram 6 m augsts un 3 m diametrā liels tornis, no kura paveras lielisks skats. Vēsturiski atradās ārpus pilsētas mūra sienām un bija pirmais objekts, kuru iekaroja Federico III di Sicilia, kad Ruggiero di Lauria atņēma pilsētu. Iespējams, daļa no lielākas nocietinājuma sistēmas (sauktas Cittadella), novērošanas punkts. Zibens spēriena rezultātā pāršķelts uz pusēm;
    • normāņu cietoksnis (Castello Leone / Castello di Lauria, 12.gs.) – redzams no attāluma, jo izvietots uz klints, daļa pat iebūvēta tajā. Kopš vēsturiskiem laikiem vieta, no kurienes pārraudzīt visu ieleju. Agrāk bija sadalīts dažādās, atšķirīgu funkciju zonās, piemēram, dzīvojamā daļa, zirgu staļļi un kalpu mājas, cietums, ūdens cisternas un slēptuves. Austrumu daļā atrodas daudz senāka cietokšņa drupas (750.g.p.m.ē.);
    • Castelluccio (Castello piccolo, fortezza greca) (7.gs.p.m.ē) – mazāks nocietinājums, kas savā laikā bija savienots ar lielo cietoksni un saracēnu torni;

  • dabas objekti: lieliska iespēja izbaudīt dabas skatus, pārvietojoties ar kājām, uz zirga vai ēzeļiem, ar riteņiem, džipiem, laivām, u.c.
    • Etnas parks (Parco dell’Etna);
    • Alkantāras upes parks (Parco fluviale dell’Alcantara);
  • svētki, pasākumi:
    • Maijā – pirmā svētdiena pilsētas aizbildņa svētki (Madonna della Catena);
    • Augustā – gastronomiskie svētki;
    • Ziemassvētkos – tirdziņi un Jēzus dzimšanas ainas.

Jānogaršo:

  • vīns, vīns un vēlreiz vīns – tumšs, spēcīgs un ar raksturu, DOC vīns;
  • siers (ricotta, pecorino siciliano, provola) un desas;
  • gaļa – cūkgaļa, jēra un kazas gaļa, savvaļas trusis;
  • ievārījumi un konservi (mostarda);
  • augļi;
  • kastaņi, lazdu rieksti.

 

19/06/2017

Privitera vīna darītava (Cantine Privitera)

Ģimenes uzņēmums (1929), kurš darbojas jau 3 paaudzēs un ik dienas piedāvā iegādāties vietējo vīnu ikdienas vajadzībām. Sarkanie un baltie vīni, etiķis, deserta (saldie) vīni, grappa, medus un dažādi citi sicīliešu tradicionālie produkti. Tas viss vienviet!

16/05/2017

Katānijas romiešu teātris un Odeons (Il Teatro Romano e Odeon)

Apmēram 250 – 300 m attālumā no Katānijas Doma laukuma atrodas romiešu teātris. No ārpuses nemanāms, jo paslēpts aiz 19.gadsimta ēkas fasādes, toties iekšpusē …. īsta pērle!

Celts tajā pilsētas vietā, kas bijusi apdzīvota jau kopš priekšvēsturiskiem laikiem (apliecina daudzi arheoloģiskie atradumi), turklāt, uz daudz senāka Montevergine kalna dienvidu nogāzē esoša sengrieķu tempļa drupām (5.-4.gs.p.m.ē.), kas, savukārt, celts senas akropoles vietā. Pastāv liecības, ka tieši teātrī 415.g.p.m.ē. Atēnu līderis Alkibiads mudināja Katānijas iedzīvotājus pievienoties tam cīņā pret Spartu un Sirakūzām Peloponēsas kara laikā (431.-404.g.p.m.ē.).

Romiešu teātris (1.-2.gadsimts) un tam blakus esošais mazais teātris jeb Odeons (2.gadsimts) celti laikā, kad pilsētā norisinājās plaši būvniecības darbi, piemēram, uzcelta virkne sabiedrisko ēku, amfiteātris, izveidotas romiešu termas jeb sabiedriskās pirtis. Teātris tika paplašināts, tam tika piešķirts monumentāls izskats (izdekorēts ar marmoru, kolonnām, statujām, u.c.). Teātra aptuvenā ietilpība bija 7000, savukārt, Odeona – 1500 personu.

Gadsimtu laikā teātris ticis pamests (6.-7.gs.) un pakāpeniski izpostīts. Tas izmantots kā celtniecības izejmateriāls citu ēku celtniecībai, piemēram, 11.gadsimtā tā materiāli izmantoti Sv.Agates baznīcas celtniecībai. Jau kopš Viduslaikiem tas apbūvēts ar privātmājām (visvairāk cietusi skatītāju daļas vidējā zona), no kurām daudzas cietušas 1693.gada zemestrīces laikā. 16.-18.gadsimtos tam cauri izbūvētas ielas (piem., Via Grotte) un pat laukumi un kādu brīdi orhestras vietā atradusies liellopu kautuve.

Pirmie arheoloģiskie darbi tika uzsākti 18.gadsimta beigās prinča Ignazio Paterno’ di Biscari vadībā. 19.gadsimta beigās tika pieņemts lēmums uzsākt tā atbrīvošanu no privātmājām un to graustiem, kas ilga līdz pat 20.gadsimta 50. – 70.tajiem gadiem. Tūlīt pēc tam aizsākās nākamais arheoloģiskās izpētes posms, kas ilga līdz pat 2009.gadam. Daļa teātra struktūras vēl joprojām atrodas iebūvēta (apslēpta) aiz 18.-19.gadu ēku fasādes.

Īsumā par romiešu teātri:

  • pusapaļas formas teātris (apmēram 80 m diametrā), kas spēja uzņemt pat 7000 apmeklētājus!
  • līdz mūsdienām saglabājušās – skatītāju daļa (la cavea), orhestra (l’orchestra) un daļa skēnas jeb aiz skatuves esošās celtnes (la scena);
  • skatītāju daļa sastāv no 9 segmentiem, kas sadalīti 3 līmeņos.
    • zemākajā daļā (ima cavea) jeb tuvāk skatuvei bija vietas sabiedrības augstākā slāņa pārstāvjiem, turklāt, tās veidotas no kaļķakmens, kas pārklāts ar baltu marmoru un rotāts ar dažādiem dekoratīviem elementiem;
    • vidējās (media cavea) un augšējās daļas (summa cavea) sēdvietas veidotas no tumša lavas akmens un savā starpā savienotas ar segtiem divu līmeņu koridoriem (tuneļveida gaiteņiem) un pakāpieniem, kas ļāva brīvi pārvietoties un nokļūt dažādos segmentos un līmeņos;
    • augšdaļā atradās arkveida durvis, ka kurām varēja iekļūt / izkļūt teātrī;
  • orhestra / orkestra (l’orchestra) – pusapaļš laukums (22 m diametrā) starp skatītāju daļu un aizmugurējo daļu, kur uzstājās aktieri un koris. Izklāts ar marmora un tumšās lavas dekoratīvām plāksnēm. Šeit var redzēt arī senās ielas – Via Grotte – arkas!;
    • teātra apakšējā daļa, īpaši orhestras daļa, vairākkārtējo zemestrīču un lavas izvirdumu laikā ir pazeminājusies un mūsdienās ļoti bieži ir Amenāno upes (upe, kas tek zem pilsētas) appludināta;
  • skēna jeb aiz skatuves esošā fona celtne (arī pārģērbšanās telpas) – līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa no tām, turklāt, paslēptas (iebūvētas) 18.gadsimta ēkas fasādē! Viennozīmīgi, pagātnē tā bija ļoti grezna celtne, kas sastāvēja no 3 ejām (durvīm), bagātīgi rotāta ar dažādiem dekoratīviem elementiem – marmora kolonnām, statujām, rotājumiem, u.c.

Odeons jeb mazais teātris (2.gadsimts) atrodas turpat blakus romiešu teātrim (rietumu pusē) – izvietots nedaudz augstāk par romiešu teātri un spēja uzņemt apmēram 1500 personas. Veidots no lavas. Izmantots muzikāliem priekšnesumiem, dejām, dziedājumiem un iespējams arī mēģinājumiem.

Uzziņai: https://www.youtube.com/watch?v=J52H5SLUcEM

01/05/2017

Ursīno pils (Castello Ursino)

Ursīno pils, saukta arī par Katānijas švābu pili, veidota 13.gadsimtā (1239. – 1250.gados) pēc imperatora Federico II rīkojuma.

  • Veidota uz stāvas kraujas vietā, ko agrāk apskaloja jūra un ar pilsētu savienoja šaura zemes strēle un senās pilsētas mūra sienas.
  • Veidota kā nocietinājums (cietoksnis) – karaļa varas un autoritātes apliecinājums un nodrošinājums pret dumpiniecisko tautu. Militārais arhitekts (Riccardo da Lentini) izveidoja vairākas aizsargstruktūras: aizsarggrāvi, paceļamu tiltu, 2.5 m biezas no lavas akmens veidotas pils ārējās mūra sienas, vairākas iekšējās un savienojuma sienas.
  • Pils nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma, taču jau 1255.gadā tika lietots “Ursīno pils” (“Castrum Ursinum”). Pastāv vairākas teorijas, piemēram, tās nosaukums cēlies par godu Flavius Arsinius, kas vadīja Sicīliju pirms 359.gada un par godu kuram šādi tika dēvēta visa zona, kur vēlāk tika uzcelta pils. Kāda cita teorija nosaukuma izcelsmi saista ar pils atrašanās vietu: ”Castrum Sinus” jeb “līča pils”.

  • Ursīno pils ieņēmusi nozīmīgu lomu sicīliešu nemieru laikā (vespri siciliani). Tieši šeit gadā sanāca Sicīliešu Parlaments, kas par jauno Sicīlijas karali apstiprināja aragoniešu Federico III. 1337.gadā pēc Federico III nāves Sicīlija pārgāja franču (Carlo II d’Angio) varā un vietējie ar to nebija apmierināti. Sākās nemieri. Pamiers starp aragoniešiem (Giovanni d’Aragona) un frančiem (Giovanna I d’Angio) tika noslēgts 1347.gadā. 1372.gadā par Sicīlijas karali tika pasludināts Federico IV d’Aragona.
  • Ilgu laiku (14.-16.gs.) tā bijusi Sicīlijas augstāko amatpersonu rezidences vieta, sākot no Federico, līdz tā sekotājiem Pietro, di Ludovico, Federico IV un Maria. Šajā periodā veiktas noteiktas pārmaiņas – izveidotas jaunas aizsargsistēmas (vaļņi San Giorgio un Santa Croce) un jauni Viduslaiku stilā veidoti lieli logi.
  • Kopš 16.gadsimta līdz ar šaujampulvera ieviešanu pils zaudē savu militāro funkciju un daļa pils tiek pārvērsta un izmantota kā cietums (līdz pat 1838.g.). Pils tiek pielāgota jaunajām vajadzībām – pirmā stāva lielās telpas ar jaunu mūru palīdzību tiek sadalītas mazākās telpās (uz sienām saglabājušies ieslodzīto grafiti).
  • Būtiski cietusi 1669.gada lavas izvirduma un 1693.gada zemestrīces laikā. Pateicoties grāvjiem un vaļņiem, pils neaizgāja bojā lavas izvirduma laikā (lava tika novirzīta uz jūru), taču pēc šiem notikumiem būtiski mainījās tās loma – ja pirms tam tā atradās uz stāvas kraujas jūras piekrastē, no kurienes varēja pārraudzīt jūru un pilsētu, tad pēc zemestrīces tā atradās apmēram 500 m no jūras un apkārtējās zonas līmenis paaugstinājās par apmēram 3 metriem.
  • Kopš 1932.gada pils atrodas Katānijas pilsētas īpašumā un kopš 1934.gada tās telpās atrodas muzejs (Museo Civico) ar dažādu periodu kolekcijām (arheoloģiskajiem atradumiem, monētām, ieročiem, skulptūrām, gleznām, mozaīkām, sakrofāgiem). Mūsdienās šeit tiek rīkotas arī dažādas vietēja un starptautiska mēroga izstādes.

Pils ir kvadrātveida formas struktūra ar četriem apaļas formas 10 m diametrā lieliem un 30 m augstiem torņiem tās stūros un diviem 7 m diametrā lieliem pusapaļas formas torņiem ziemeļu un rietumu pusēs (sākotnēji bija četri). Katra mala ir apmēram 50 m gara un 2.5 m bieza, veidota no lavas akmens. Ieeja ļoti vienkārša, virs tās švābiem raksturīga skulptūra ar ērgli, kas notvēris lepru. Iekšpusē atrodas pagalms ar gotiskā – katalāniešu stilā veidotām ārējām kāpnēm.

26/04/2017

Sicīliešu pajūgs (Il carretto siciliano)

 carretto-siciliano

Sicīliešu pajūgs (itāliešu val.: il carretto siciliano, sicīliešu dialektā: carrettu sicilianu, carrettu) ir nevis vienkārši šāds un tāds zirga vai ēzeļa vilkts pajūgs preču un cilvēku pārvadāšanai, bet gan daļa no sicīliešu folkloras un kultūrvēsturiskā mantojuma. Viens no Sicīlijas simboliem, kuram draud izzušana, jo ar šādu ratu radīšanu nodarbojas arvien mazāk meistaru (itāliešu val.: maestri carradori jeb pajūga gatavošanas meistari; viens no amatniecības virzieniem) un mūsdienās tie apskatāmi vien muzejos un mākslas galerijās, lielākās viesnīcās, restorānos, par godu īpašiem notikumiem, piemēram, publiskiem pasākumiem, kāzām, u.c.

Tiek uzskatīts, ka pirmos pajūgus Sicīlijā ieveda senie grieķi, taču ceļu trūkuma dēļ to izmantošana bija ļoti ierobežota. Arvien vairāk tos sāka izmantot līdz ar pirmo primitīvo ceļu izveidi 18.gadsimta beigās un izmantoja nevis ekonomiskām, bet gan militārām vajadzībām. Savu kulmināciju tie sasniedza laika posmā no 19. – 20.gadsimta vidum. Pēc tam līdz ar strauju ekonomisko attīstību tos arvien biežāk sāka aizstāt motorizētas ierīces. Ratu meistari bija spiesti pārkvalificēties vai emigrēt.

carretto-siciliano_tipologica

Pirmie rati bija ļoti vienkārši un funkcionāli, paredzēti preču vai personu pārvadāšanai tuvākos un tālākos maršrutos (graudaugi, rīsi, vīns, eļļa, barības vielas, būvniecības materiāli, mēbeles, u.c.). To izmantošana bija saistīta ar noteiktu dzīvesveidu (līdzīgi kā mūsdienās satikties un iedzert kafiju pie kafijas bāra) – agri celties, apdarīt lauku darbus, doties ceļā, dziedāt dziesmas, piestāt un satikties ar tādiem pašiem braucējiem pie kāda no ceļa malā esoša kroga, ieturēt ļoti vienkāršas pusdienas. Savukārt, vēlākos ratus var uzskatīt par īstiem mākslas darbiem – tie ir ļoti koši un krāsaini, bagātīgi dekorēti, attainotas dažādas tēmas un tēli, piemēram, vēsture, mitoloģija, bruņinieciskums, reliģija, romantika.

carretto-siciliano_vecchiocarretto-siciliano_1carretto-siciliano_2Carretto sicilianosagra_ficodindia_mostarda-22sagra_ficodindia_mostarda-23sagra_ficodindia_mostarda-18sagra_ficodindia_mostarda-25sagra_ficodindia_mostarda-19sagra_ficodindia_mostarda-29sagra_ficodindia_mostarda-21sagra_ficodindia_mostarda-28

Dažādos Sicīlijas reģionos pajūgi izskatās un tiek dekorēti nedaudz atšķirīgi.

Tiek izdalītas divas galvenās skolas jeb virzieni:

  • Palermo zonā pajūga sānu malas ir tracepveida, visbiežāk izmantota dzeltena pamatkrāsa un ģeometriskas formas dekorācijas. Pamattēmas – bruņinieki un reliģiskās tēmas, kas realizētas sarkanos, zaļos, dzeltenos un zilos toņos;
  • Katānijas zonā pajūga sānu malas ir taisnstūrveida, visbiežāk izmantota sarkana pamatkrāsa (tāpat kā vulkāna lava) un dekoratīvie elementi ir bagātīgāki, izsmalcinātāki;

Ragūzas jeb Vittorijas zonas stils ir mazāk pazīstams – pajūga struktūra līdzinās Katānijas stilam, pamatkrāsa ir sarkana, taču tumšākas tonalitātes un dekorācijas ir mazāk bagātīgas un izsmalcinātas.

Trapāni zonas stils ir mazāk populārs.

Ratu radīšanas procesā piedalās vairāki meistari: vispirms ratnieks (carradore), tad kalējs un visbeidzot mākslinieks.

carretto-siciliano_pittoricarretto-siciliano_pittori_1-2carretto-siciliano_pittori_1-3carretto-siciliano_pittori_1-5carretto-siciliano_pittori_1-4carretto-siciliano_pittori_1-1carretto-siciliano_4carretto-siciliano_6carretto-siciliano_5carretto-siciliano_3

17/03/2017

Etnas izvirdums 2017 (Eruzione dell’Etna)

Ik pa laikam vulkānā Etna atsākas aktivitāte. Parasti tā ir kūpēšana un lavas tecēšana kādā no krāteriem. Bet vakar, kamēr 2700 m augstumā atradās tūristi un zinātnieki (apmēram 35 cilvēku grupa), pēkšņi atsākās vulkāniskā aktivitāte un tiem uz galvas sāka krist karsti akmeņi … Cilvēki bija spiesti bēgt un meklēt glābiņu! Par laimi viss beidzās labi. Ir ievainotie (ne smagi), bet visi dzīvi.

Video: http://www.bbc.com/news/world-europe-39295860?ocid=socialflow_twitter