17/09/2017

Kastelmola (Castelmola)

Mesīnas zonā apmēram 5 – 6 Km attālumā no Taormīnas vēl augstāka kalna virsotnē (550 m.v.j.l.) atrodas neliels ciematiņš – Kastelmola (2015.g. apmēram 1 tūkst.iedzīv.), no kura skaidrā dienas laikā paveras fantastisks skats uz lejā Taormīnā esošo grieķu teātri un Isola bella, Itālijas sauszemes daļu (Kalabriju), vulkānu Etna un Jonijas jūras piekrasti. Viens no skaistākajiem Itālijas mazajiem ciematiem (I Borghi piu’ belli d”Italia).

Vēsture:

Vēl viena pilsētiņa, kuru sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm apdzīvoja jau dzelzs laikmetā (8.gs.p.m.ē.; Cocolonazzo nekropole) un, pateicoties tās līdzībai ar dzirnakmeni, dēvēja par “Mylai”.

396.g.p.m.ē. to mēģina un 4 gadus vēlāk iekaro Sirakūzu tirāns Dionīss. Pēc tā nāves 367.gadā pie varas nāk slavenā vēsturnieka Timeo tēvs un Taormīnas dibinātājs Andromaco, kas izveido apdzīvotās zonas centru un uzlabo iedzīvotāju dzīves apstākļus (izveido ūdens cisternas, nocietinājumus, u.c.).

Pirmā Pūniešu kara laikā pilsētu iekaro Sirakūzu Gerione un pārvalda līdz 214.g.p.m.ē. Pēc Romas Impērijas sabrukuma varu pārņem bizantieši un 902.gadā arābi (pilsēta tiek sagrauta, saglabājas vien cietoksnis). Kad pilsētu iekaro normāņi (1078), arābi to atstāj caur vārtiem, kas vēl līdz mūsdienām tiek saukti par saracēņu jeb arābu vārtiem (itāliešu val.: porta dei saraceni). Normāņi ap cietoksni izveido un nostiprina jaunu apdzīvotu zonu, sauktu par Mola, un blakus cietoksnim uzceļ nelielu baznīcu Chiesetta della SS. Annunziata (1100.g.).

Nākamo gadsimtu laikā pilsētā valda švābi, andževīni (vietējie nav sajūsmā), 1282.gadā pie varas nāk aragonieši un tas vietējiem izrādās smags periods, jo tiek piemēroti nodokļi, u.c.

1738.gadā pilsēta ietilpst Divu Sicīliju Karalistes sastāvā (Regno delle Due Sicilie).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas viduslaiku uzbūve saglabājas līdz pat 1928.gadam, kad tā tiek pievienota Taormīnai un izveidots ceļš līdz pat pilsētas centram un pārveidota pilsētas oriģinālā ieeja (kāpnes). Neatkarību no Taormīnas pilsēta iegūst 1947.gadā.

1954.gadā izveidots laukums Piazza Sant’Antonio ar baltu un melnu (lavas) akmeņu mozaīkveida rakstu. No šejienes paveras lielisks panorāmas skats.

Pilsētas svētki – 23.aprīlī (San Giorgio).

Apskates objekti:

  • Piazza Sant’Antonio (1954) – lieliska vieta, no kurienes baudīt pasakaini skaisto skatu līdz pat Itālijas sauszemes daļai. Baltas un melnas (lavas) krāsas akmens mozaīkveida laukuma segums, akmens mūra sienas un sēdvietas, arkveida pilsētas ieejas vārti. Caffe San Giorgio (1700) – mūku izveidota taverna, kuru 20.gadsimtā don Vincenzo Blandano pārvērš par slavenu bāru. Šeit obligāti jānogaršo mandeļu vīns, kuru par godu izgudrotājam sauc par “Blandanino”!;

  • cietoksnis – saglabājušās vien normāņu mūra sienas drupas. Savulaik viens no nozīmīgiem posmiem Milazzo, Ficarra, Tripi, Castroreale, Castiglione un Francavilla nocietinājumu sistēmā. Izmantots arī kā cietums;
  • Via Alcide de Gasperi – pilsētas galvenā iela, uz kuras atrodas veikali un suvenīru bodītes;

  • Doma laukumā atrodas baznīca San Nicolo’ di Bari (sākotnējā 16.gadsimta baznīca pārveidota 20.gadsimta 30.-tajos gados). Šeit pat atrodas arī Turrisi bārs (Bar Turrisi), kas slavens ar saviem falla objektiem it visur. Uzkāpiet līdz augšējam stāvam un ieejiet arī WC!

  • Chiesa di San Giorgio (1450) – iespaidīgs zvanu tornis un metālveida vārti;
  • Chiesa di San Biagio – pirmā pilsētā uzceltā baznīca, no kuras paveras fantastisks skats uz vulkānu Etna, Taormīnu un Giardini Naxos līci;
  • Chiesa dell’Annunziata (1100) – celta normāņu laikā pateicībā par to uzvaru cīņā ar arābiem;
  • ērgļu priekšnesumi (falconeria) – šeit atrodas starptautiskā ērgļu, vanagu, pūču un piekūnu apmācības skola un iespējams vērot to priekšnesumus.
Advertisements
14/09/2017

Ispika (Ispica)

Ispika (itāliešu val.: Ispica) ir Sicīlijas dienvidos Ragūzas zonā esoša salīdzinoši neliela pilsēta (2017.g. – 16 tūkst.iedzīv.). Tā atrodas 6 – 7 Km attālumā no jūras un izvietota uz lēzena pakalna apmēram 170 m.v.j.l. Viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām!

Vēsture:

Pilsētas nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Tās romiešu nosaukums – “Hyspicaefundus” varētu būt cēlies no upes Hyspa vārda, kas vēlāk nomainīts un līdz pat 1935.gadam izmantots “Spaccaforno”. Šis vārdu salikums sastāv no divām daļām: “”spacca” (jeb latīņu val.” “speca” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē – aiza) un “forno” (jeb latīņu val.: “fundus” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē pilsētai tuvumā esošās krāsnīm līdzīgās apbedījumu vietas).

Pilsētas teritorija ir apdzīvota jau kopš bronzas un vēlīnā romiešu perioda, ko apliecina arheoloģiskie atradumi (katakombas, nekropole; 3.-4.gs. kādā Cava Ispica aizā dzīvojis un Santa Maria della Cava baznīcu apmeklējis Sant’Ilarione di Gaza). Šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm. Vēlāk arī grieķi, romieši, bizantieši, arābi (šajā periodā dzimst leģenda par arābu burvi, kas izveido pilsētas vēsturisko centru – burve tiek apbedīta Ispikā un savas dotības uz vairākiem gadsimtiem nodod pilsētas iedzīvotājiem), normāņi (pirmās rakstiskās liecības par pilsētas eksistenci pastāv kopš 1093.gada!), švābi un andževīni.

14.gadsimta sākumā Berengario di Monterosso, karalistes mantzinis, pilsētu uzdāvina karaļa Federico III sievai Eleonora d’Angio. Pietro II to nodod feudo īpašumā brālim Guglielmo Duca di Atene, pēc kura to manto virssulainis Manfredi Lancia (mantiniekiem pilsētu atņemt, sodot par sadumpošanos pret karali Federico III).

1367.gadā to iegūst un 1375.gadā feudo īpašumā saņem Francesco Perfoglio. Kādu brīdi to pārvalda Andrea Chiaramonte, taču, sodod par sadumpošanos, 1393.gadā karalis Martino I to kopā ar cietoksni nodod Modikas grāfam Bernando Cabrera.

1453.gadā pilsēta pāriet Antonio Caruso no Noto īpašumā. 1493.gadā Isabella Caruso salaulājas ar Francesco II Statella (franču izcelsme) un kopš šī brīža iezīmējas cits posms pilsētas vēsturē. 1537.gadā pie varas nāk to pēcteči un turpina pārvaldīt pilsētu līdz pat 1812.gadam, kad tiek atcelts feodālisms un pilsēta tiek pievienota Modikai un Sirakūzu zonai, līdz 1927.gadā – Ragūzas zonai.

1693.gadā senā Ispikas pilsēta, kas tobrīd atradās un aizņēma lielu daļu Ispikas aizas, zemestrīces rezultātā tiek sagrauta, tāpat kā “Il Fortilitium” (Statella ģimenes viduslaiku cietoksnis) un virkne baznīcu, kas vairs netiks atjaunotas. Seko bads un slimības, taču nedaudzie izdzīvojušie spēj atgūties un atjaunot pilsētu, pateicoties tuvējo blakus pilsētu un vietējo baronu atbalstam.

Pilsēta tiek atjaunota un celta citviet – ārpus aizas, uz lēzena pakalna, taču senā apmetnes vieta nekad netiek pilnībā pamesta (ap aizā esošajām zemestrīci pārdzīvojušām baznīcām (S.Antonio, del Carmine, dei Minoti Osservanti) tiek atjaunotas pāris apmetnes zonas). Jaunā pilsēta tiek veidota ar taisnām un platām ielām, uzcelts virkne greznu baroka stilā veidotu baznīcu un ēku (piem., Santa Maria Maggiore, Chiesa di San Bartolomeo, S.S. Annunziata, Palazzo Bruno, Palazzo Bruno di Belmonte).

1934.gadā pilsētas nosaukums tiek nomainīts no “Spaccaforno” uz “Ispica”.

Pilsētas ģērbonis ir Statella ģimenes ģērbonis, kam pievienots kronis (apskatāms virs Chiesa Madre di San Bartolomeo ieejas durvīm).

Pilsētas svētki – 16.jūlijā (Madonna del Carmelo).

Apskates objekti:

  • Basilica di Santa Maria Maggiore (1696.-1725.g., Rosario Gagliardi, fasāde veidota 19.gs.) un pusapaļas formas laukums (1749.g., Loggiato del Sinatra) – viena no skaistākajām 18.gadsimta baroka baznīcām visā Sicīlijā, kurā lieliski vienkopus saplūst arhitektūra un māksla. Baznīca veidota ap kapellu, kurā atrodas Ispikā visvairāk pielūgtā statuja, kas agrāk atradās Cava Ispica S.Maria baznīcā un brīnumainā kārtā pārdzīvoja 1693.gada postošo zemestrīci – Il Cristo della Colonna. Ap statuju esošā kapella bija pirmais, ko sāka atjaunot pēc zemestrīces, no materiāliem, kas iegūti no iepriekšējās aizā esošās baznīcas. Labāko meistaru paraugdarbs – Giuseppe Gianforma, Olivio Sozzi;

  • Basilica della Santissima Annunziata (18.gs.) – celta pēc 1693.gada zemestrīces par godu tāda paša nosaukuma baznīcai, kas atradās senajā Spaccaforno (mūsdienu parka, aizas teritorijā) un tika sagrauta. Baznīcā atrodas viens no vispabeigtākajiem un skaistākajiem apmetuma darbiem visā Ragūzas zonā (Giuseppe Gianforma). Pieminēšanas vērti arī altāra gleznojumi (1544, Vito D’Anna; 1550, Francesco Cardillo), zemestrīces pasargāts galds (16.gs.), koka skulptūra – Kristus ar krustu (18.gs.);

  • Chiesa Madre di San Bartolomeo (1750.g.; fasāde veidota 19.gs.) – baznīca atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved kāpnes. Iekšpuse salīdzinoši vienkārša. Tajā atrodas sens koka krusts ar vēlīnā bizantiešu stila elementiem (15.gs.), marmora altārs (17.gs.), Don Giovanni Statella Caruso bēru akmens;

  • Chiesa & ex convento del Carminepilsētas aizbildņa Carmelo baznīca. Tās pirmsākumi attiecināmi uz 1534.g., kad tika uzcelta Chiesa del Carmine (veltīta Santa Caterina Martire Alessandrina) un 1558.gadā tai blakus karmelītu klosteris (veltīts Madonna del Carmelo). Abi sagrauti 1693.gada zemestrīces rezultātā un atjaunoti 18.-19.gs., klosteri pievienojot baznīcai;
  • Palazzo Bruno di Belmonte (1906.g., liberty sils) – nozīmīgākā liberty stilā veidotā ēka visā Ragūzas reģionā (Ernesto Basile), kuru pilsētas ietekmīgā ģimene Bruno di Belmonte tā arī nekad nav apdzīvojusi (nepabeigta to dzīves laikā, dēļ kariem, dēl sievas un pēc tam paša Pietro nāves 1921.gadā). Tikai meita uzturējās pilsētā un dzīvoja šajā ēkā, pārējie bērni pārcēlās uz Katāniju, Neapoi, Romu, Florenci. 1975.-1978.gadā pārdota pašvaldībai un mūsdienās šajās telpās atrodas Pilsētas Dome;
  • Palazzo Antonino Bruno (20.gs., liberty stils, Lanzerotti);
  • Palazzo ex mercato (1932);

  • Ispikas aiza (Cava Ispica) – apmēram 13 Km gara aiza, kas ir lielākā visā austrumu Sicīlijā! Tās teritorija bijusi apdzīvota no priekšvēsturiskiem laikiem (19.-15.gs.p.m.ē.) līdz pat 19.gadsimtam.;
  • arheoloģiskais parks (Parco archeologico della Forza) atrodas vietā, kur agrāk atradās Statella feodālās ģimenes cietoksnis un senais Speccaforno ciems (abi sagrauti 1693.gada zemestrīces laikā);
  • Sv.Marka katakombas (Catacombe di San Marco) – atrodas apmēram 2 Km no pilsētas un ir cilvēka eksistences apmiecinājums šajā zonā no vēlīnā romiešu perioda (4.-5.gs.). Apmēram 40 m garš koridors ar 250 apbedījumu vietām;
  • Crocefia nekropole (Necropoli Contrada Crocefia) – Modikas pilsētas virzienā apmēram 3 Km attālumā no Ispikas pilsētas 2013.gadā pavisam netīšām atrasta nekropole ar apmēram 20 apbedījumu vietām, kas varētu būt saglabājušās no 3.-6.gs.;

  • piekrastes daļa un pludmales – apmēram 13 Km gara pludmale, kas sākumā ir smilšaina un pēc tam klinšaina – Marina Marza, Santa Maria del Focallo, u.c. Ar smilšu kāpām! Punta Ciriga – ūdenī esošas klintis.

14/09/2017

Dīvaini. Interesanti.

Sākotnēji nebija doma par šādas sadaļas veidošanu, taču laika gaitā redzētais un piedzīvotais lika līdz tam nonākt. Šeit apkopoju visādu kuriozu un dīvainību piezīmes.

Piemēram:

  • iespaidīga Vodkas pudele ar čūsku!

  • laipni lūgti pie zobārsta ar uzvārdu – Briesmīgais;

  • invalīdu ratiņi ar Sicīlijas karogu – tik pozitīvi un pacilājoši!;

  • kas tas ir? Atbilde: roka muguras kasīšanai;

  • veikala piedāvāts iepirkumu maisiņš;

interesante_borsa-spese

  • Katānijā domā par invalīdiem (skat.metro staciju pakāpieni)!

interesante_metro-nuovo-per-disabili

  • uzmanību – bīstams suns!

interesante_attenti-al-cane

  • pa druskam, pa druskam … un tieši tik dzeramnaudu var sakrāt 6 gadu laikā (foto pa kreisi)!

interesante_bar_monete

  • kaķu rezervēta autostāvvieta!

interesante_parcheggio-riservato

  • Tagad ir arī Nutellas bāri!

interessante_nutella-bar

  • demokrātija? integrācija? jaunas ēras sākums?

interesante_segnali-di-indicazione

  • publisks apsveikums bērna dzimšanas dienā – jauna modes tendence? Iespējams, jo līdz šim neko tādu nebiju ievērojusi, ja neskaita 18-gadnieku video filmas ar “sevis prezentēšanu”, tikai rodas jautājums – kam to vajag: vecākiem vai bērniem?;

interesante_buon-compleanno

  • draudzīgas sarunas uz balkona;

Interesante_Chiacchierata sul balcone

  • mūsdienu tendences – islāma gaļas veikals;

Interesante_Macelleria islamica

  • draugs vs. nedraugs?

Interesante_Cane per la strada

  • princis baltā zirgā?

Interesante_Principe sul cavallo bianco

  • stāvot veikalā rindā …

Interesante_Al negozio

  • kas tas uz baznīcas jumta?;

Catania_Chiesa San Nicolo l'Arena

  • tiešā tirdzniecība, turklāt, ar pavisam svaigiem produktiem (zivis vēl dzīvas) un super precīziem svariem;

Catania_Mercato (2)

  • suns līdzīgs saimniekam vs. suns labākais cilvēka draugs;

Interesante_Cani

  • darbu kvalitāte;

Interesante_Qualità del lavorointeresante_qualita-del-lavoro-1

  • mazliet neparasts soliņš;

Interesante_Panchina_fichi d'india

  • mazliet neparasts olīvkoks;

Interesante_Albero di ulivo

  • kamielis pastaigājas pa ielu;

Interesante_Cammello per strada

  • ziemas (Februāra) vidus un ārā +25 C;

Nature_February

  • vīriešu frizētavā;

Interesante_Da parucchiere

  • sirds veida kaktusu lapa;

Natale_Sicilia (4)

  • citāda Ziemassvētku egle – no kaktusu lapām;

Natale_Sicilia (3)

  • pārdevēja uzpoš tirdzniecības vietu:

Interesante_Pulizia

  • pilna pludmale pingvīnu;

Interesante_Pinguini in spiaggia

  • pusdienas pauze;

Motta_Siesta

  • sadzīves atkritumu laiva turpat maksas pludmales teritorijā …. vai tai būtu kāda simboliska nozīme vai vienkārši oriģināls sadzīves atkritumu savākšanas veids?

Sicilia_Barca di spazzatura

  • vietējo māka novietot auto un bremžu sistēma (ķieģelis zem riepas);

Interesante__Auto (1)Interesante__Auto (2)

  • vista;

Interesante_Gallina

  • vismaz 80 gadus vecs kungs ar dīvainu braucamrīku, kas radīja ļoti skaļu troksni;

Interesante_Uomo su bici

  • zābaki lauka vidū;

Interesante_Stivali

  • caur mašīnas logu taisīta fotogrāfija ar nepilnu pilsētas nosaukumu (pilns nosaukums: Viagrande);

Road sign

  • kur ir palikusi atkritumu tvertnes apakša un maiss?;

Trash container

  • sicīliešu dārznieka gars nemirst arī pilsētā. Izrādās, ka plastmasas pudeles ir pielietojamas dažādu garšaugu, salātu, tomātu audzēšanai.

  • kad ir karsti, tad ir karsti visiem. Arī senegāliešiem.

  • Viduslaiku svētku noskaņas ar saukli: “Skaties uzmanīgi, kur liec kājas!”, jo uz ielām var atrast ne tikai atkritumu kalnus, kuriem visi staigā pāri it kā to nemaz nebūtu, bet arī beigtas vistas, u.c.;

  • “zaļais pārsteigums” Katānijas pludmalē – nekad nebiju redzējusi Katānijas pludmalē aļģes, turklāt tādos apjomos …. Visa pludmales piekraste bija noklāta kā ar zaļu paklāju;

  • atkritumu savācējs ar savu ekipējumu;

  • melnā un baltā pretpolu pievilkšanās spēks;

  • dokumentu glabāšana valsts iestādē;

  • reģionu vadītāju atalgojuma līmenim nav nekāda sakara ar kopējo reģiona labklājības pakāpi;

  • pastnieks ir atstājis vēstuli, piespraustu ar knaģi pie mājas sētas;

  • govis ganās starp atkritumu kalniem;

  • dīvains uzraksts pie vīriešu tualetes;

03/09/2017

Šikli (Scicli)

Šikli (itāliešu val.: Scicli) ir neliela Ragūzas zonā esoša pilsētiņa (2011.g. – 26 tūkst.iedzīv.), kas kopš 2002.gada ļoti pelnīti iekļauta UNESCO, viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām.

Pilsētas svētki – Maija pēdējā svētdiena (Madonna delle Milizie).

Vēsture:

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Tās teritorija bijusi apdzīvota jau vara jeb agrīnā bronzas laikmetā (Grotta Maggiore: 30.-20.gs.p.m.ē. – 18.-15.gs.p.m.ē.) un jau 15.-8.gs.p.m.ē. šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm, pateicoties kurai, pilsēta ieguvusi savu nosaukumu “Siclis”.

Mūsdienu pilsēta ir neskaitāmu kultūru dominances rezultāts. Šeit dzīvojuši un valdījuši grieķi (grieķu apmetnes paliekas Irminio upes apkaimē), kartāgieši, romieši (3.gs.p.m.ē.; Šikli spiesta maksāt valsts nodevu 10% apmērā), bizantieši (7.gs. Castellaccio apmetne; 8.gs. apmetnes alās) un sirojuši barbari.

Agrāk senā pilsēta atradās citviet – San Matteo kalna virsotnē un bija nocietināta struktūra ar klintīs izbūvētām apmetnes vietām (10.-11.gs. Chiafura apmetnes, cietokšņa drupas, Santa Lucia, Santo Spirito un San Matteo baznīcas).

Arābiem nākot pie varas (arābu val.: Shiklah), pilsēta vēl vairāk nostiprināta un izveidoti novērošanas posteņi; attīstījās lauksaimniecība un tirdzniecība. Normāņu valdīšanas laikā (11.gs.) ieviesta feodālā sistēma, tai piešķirts īsti karaliskas pilsētas statuss un tā nodota Sirakūzu bīskapijas pakļautībā. Tieši uz šo periodu attiecināma viena no galvenajām pilsētas leģendām Madonna delle Milizie.

12.gadsimtā pie varas nāk švābi, taču 13.gadsimta vidū pret tiem nostājas pāvests Alessandro VI un 1266.gadā vara tiek nodota andževīniem (frančiem), ar ko vietējie it nemaz nav apmierināti. 1282.gadā sākas nemieri (itāliešu val.: vespri siciliani) un vara pāriet spāņu rokās. Tiek izveidota Modikas grāfiste, kuras sastāvā ietilpst arī Šikli, un pilsēta seko tās attīstības gaitai: Federico Mosca (1283- 1296), Chiaramonte (1296-1392), Cabrera (1392-1477) un Enriquez-Cabrera (1477-1742).

Ap 14.gadsimtu pastāvēja 2 cietokšņi – “Castellaccio” un “Castelluccio” (saglabājušās drupas).

16.-17.gadsimtos izveidoti vairāki klosteri (frančeskāņu, karmelītu, domenikāņu). Ja 13.gadsimta beigās pilsētā dzīvoja 1330 cilvēki, tad 16.gadsimta vidū – 12 tūkstoši.

Kopš 14.gadsimta vidus pilsēta arvien vairāk “pārvietojas” no kalna uz ieleju un pakāpeniski iegūst savu pašreizējo izskatu. 1626.gada mēra epidēmija būtiski ietekmē iedzīvotāju skaitu (- 60%), tāpēc, lai veicinātu pilsētas apdzīvotību, jaunajiem pilsētas iemītniekiem tiek piešķirtas ievērojamas nodokļu atlaides (1651.gadā iedzīvotāju skaits bija vairāk kā dubultojies, sasniedzot 9382). Sekojošā postošā 1693.gada zemestrīce ne tikai vēlreiz būtiski samazina iedzīvotāju skaitu, bet papildus tam visam pilnībā sagrauj līdz tam izveidoto pilsētu. Iedzīvotāji spiesti pamest kalnu aizās izveidotās apmetnes vietas un pārcelties uz ieleju (pēdējās apmetnes vietas pamestas 1960.-tajos gados).

Pilsēta tiek veidota no jauna lēzenā ielejā (105 m.v.j.l.) starp 3 šaurām un dziļām aizām (Valle di Modica, di Santa Maria La Nova, di San Bartolomeo) apmēram 24 Km attālumā no Ragūzas un 10 Km attālumā no jūras. Tā atdzimst neparasti skaistā sicīliešu vēlīnā baroka stilā (18.gs.).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Līdz pat 1874.gadam pilsētas simbols un galvenā baznīca bija San Matteo kalnā esošā Chiesa di San Matteo. Mūsdienās – ielejā esošā Sant’Ignazio baznīca.

Apskates objekti:

  • Chiesa di San Matteo – atrodas S.Matteo kalna virsotnē vietā, kur agrāk atradās senā pilsēta un bija tās simbols un galvenā baznīca līdz 1874.gadam (vēlāk galvenās baznīcas statuss nodots ielejā esošajai baznīcai Chiesa di S.Ignazio). Pastāv liecības, ka tā pastāvējusi jau 313.g. līdz ar kristietības izplatīšanos;

  • Chiesa Madre di S.Ignazio (17.-18.gs., Piazza Italia) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kopš 1874.gada pilsētas galvenā baznīca. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 1751.gadā;

  • Via Francesco Mormino Penna un tās apkārtnē esošie apskates objekti;

  • Palazzo Municipio & stanza di Montalbano (1902.-1906.) – vienīgā civilā ēka starp baznīcām un aristokrātiskām ēkām! Agrāk šajā vietā atradās San Giovanni baznīcai pievienots benediktīniešu klosteris;
  • Chiesa di S.Giovanni Evangelista (18.gs.) – atrodas blakus pašvaldības ēkai (Pilsētas Domei). Izveidota pirms 14.gadsimta, vēlāk šeit uzturējās San Benedetto mūki, kas izveidoja klosteri. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 18.gs.;

  • Antica farmacia Cartia (1902) – pirmo reizi 1901.gadā to atvēra Guglielmo Cartia, trīs paaudžu farmacistu vecākais pārstāvis un līdz mūsdienām tā saglabājusies neskarta – ar 19.gadsimta rokām darinātām mēbelēm, gleznojumiem, keramikas traukiem, ampulām, svariem, kases aparātu, u.c. Kopš 2014.gada muzejs;

  • Palazzo Spadaro (17.-18.gs.) – celta 18.gadsimtā vairākos piegājienos un pieder Modikas izcelsmes Spadaro ģimenei, kas šeit pārcēlās 17.gadsimtā. Veidota vēlīnā baroka stilā, 8 balkoni rococo’ stilā ar ģeometriskiem un ziedu motīviem, Kaltadžirones flīzes, u.c. Virs galvenajām ieejas durvīm atrodas ģimenes simbols – lauva;
  • Palazzo Bonelli (19.gs.) – ļoti grezna iekšpuse;
  • Chiesa S.Michele Arcangelo (17.-18.gs.) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kas pēc zemestrīces celta ļoti ierobežotā platībā (blakus jau atradās ēkas);

  • Chiesa Santa Teresa (17.-18.gs.) – agrāk pievienota bijušajam Sv.Terēzes klosterim (1660), kas sagrauts pēc 1693.gada zemestrīces un atjaunots 1715 – 1719.gadu laikā. Baznīcā atrodas ļoti interesanta 1757.gadā veidota grīda no balti melniem akmeņiem;

  • Museo del Costume;
  • Museo della Cucina;
  • Museo della Bardatura;
  • Palazzo Beneventano – viena no skaistākajām sicīliešu vēlīnā baroka stilā veidotām ēkām ne tikai pilsētā, bet arī visā reģionā. Lieliska dekoratīvo elementu un gaismu saspēle;
  • Palazzo Busacca;
  • Chiesa del Carmine & convento (17.-18.gs.) – konvents dibināts 1368.gadā un sākotnēji pievienots Chiesa di San Giacomo Interciso, vēlāk aizstāts ar Santa Maria Annunziata. 18.gadsimta beigās baznīcas projektu izveidojis tajā pašā konventā dzīvojošais karmelītu arhitekts Alberto Maria di San Giovanni Battista (rococo’ stils);

  • Chiesa Santa Maria della Consolazione (17.-18.gs.) – vairākos posmos celta baznīca. Sākotnēji bijis S.Tommaso Apostolo veidots templis, kas 17.gs.pārveidots par baznīcu un atjaunots 18.gs.pēc zemestrīces postījumiem. Absīds, kupola un citas telpas veidotas rococo’ stilā. Ievērojama grīda balti melnā krāsā ar ziedu un ģeometriskiem motīviem, ērģeles (18.gs.), u.c.;

  • Convento del Rosario;

  • Chiesa Santa Maria La Nova (17.-18.gs.) – viena no senākajām baznīcām, kurā kopš 1994.gada atrodas Santuario di Maria SS della Pieta’ galvenais birojs;
  • Grotta delle 100 Scale;
  • Palazzo Fava (18.gs.) – bagātīgs galvenā portāla dekorējums, balkoni. Viena no pirmajām un monumentālākajām baroka stilā veidotajām ēkām;

  • Chiesa di San Bartolomeo Apostolo (18.gs.) – veidota vēlīnā baroka – rococo’ stilā. Fantastiski skaisti apmetumi (18.-19.gs.), klintī izveidota Jēzus dzimšanas aina (18.gs.) ar 29 statujām;

  • Chiafura – San Matteo kalna dienvidu nogāzē esošanas kalnos izcirstas aizas (apmetnes vietas), kuras bijušas apdzīvotas jau kopš neolītiskā un jo īpaši bizantiešu periodā (pēdējās pamestas 1950.-60.-tajos gados).
30/08/2017

Sedžesta (Segesta)

Sicīlijas ZR daļā apmēram 20 Km attālumā no jūras un 7 Km attālumā no Calatafimi pilsētas atrodas sena elīmu pilsēta Sedžesta (senais nosaukums: Aigesta, grieķiem – Egesta, latīņu un itāliešu val.: Segesta), pareizāk sakot – tās paliekas un drupas, jo pilsēta jau vairākus gadsimtus nav apdzīvota.

Tā izvietota Barbaro kalna virsotnē un no tās paveras pasakains skats uz visu ieleju līdz pat jūrai. Pagātnē – viena no elīmu ietekmīgākajām un varenākajām pilsētām, kulmināciju sasniedzot grieķu un romiešu valdīšanas laikos. Līdz mūsdienām saglabājušies grieķu teātris un doriešu stilā veidots templis.

Vēsture:

  • precīzs pilsētas dibināšanas laiks nav zināms, taču jau 11.gs.p.m.ē. tā bija apdzīvota un gs.p.m.ē. šeit atradās elīmu dibināts ciems Egesta (Aegesta). Elīmi bija viena no trīs sicīliešu senajām pamatiedzīvotāju grupām, iespējams Trojas bēgļu pēcteči, un līdzās Eriče un Entella tā bija viena no to svarīgākajām pilsētām. Jau 7.gs.p.m.ē. varena un ietekmīga tirdzniecības pilsēta, kulmināciju sasniedzot 5.gs.p.m.ē.;
  • pilsēta izvietota Barbaro kalna virsotnē (305 m) un no tās paveras lielisks skats uz ieleju līdz pat jūrai. No vairākām pusēm to pasargā stāvas nogāzes un pilsētas mūri tās lēzenajā daļā. Stratēģiski svarīga vieta, lai pārraudzītu ziemeļu un centrālajā virzienā vedošos ceļus;
  • tās pamatiedzīvotāji bija elīmi un no Sicīlijas austrumiem nākošie grieķi, taču drīz vien elīmi asimilējās un pieņēma grieķu kultūru;
  • gadsimtiem ilgi atradās konfliktējošās attiecībās ar Selinuntes pilsētu, kā rezultātā cieta visa Sicīlija. Pirmās sadursmes attiecas uz 580.g.p.m.ē. un ilga līdz pat 409.gadam, kad pēc Sedžestas lūguma kartāgieši sagrāva Selinuntes pilsētu. Atriebībā par to, Sirakūzu Dionīss izpostīja kartāgiešu svarīgāko pilsētu – Mothia;
  • g.p.m.ē. Sirakūzu tirāns Agafokls (Agatocles) pilnībā izpostīja Sedžestu un pat pārdēvēja par “Diceopoli”. Daudzi iedzīvotāji tika nogalināti vai nodoti verdzībā, taču tā spēja atgūties!;
  • Pirmā Pūniešu kara laikā 260.g.p.m.ē. Sedžesta atbalstīja romiešus un pēc to uzvaras, ņemot vērā abu līdzīgo izcelsmi (Trojas bēgļu pēcteči), pateicībā par to saņēma papildus teritorijas un nodokļu atlaides. Pilsēta atguvās un uzplauka (2.gs.p.m.ē. uzcelts teātris agora’, pilsētas mūra sienas), tās nosaukums tika nomainīts uz “Segesta”. Taču drīz vien sākās lejupslīde: 104.g.p.m.ē. tieši šeit Athenion vadībā sākās vergu sacelšanās; daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz ostas pilsētu Castellamare del Golfo dēļ labākiem tirdzniecības sakariem;
  • gs. pilsētu iznīcināja vandāļi un tā vairs netika atjaunota un nekad nesasniedza tādus zelta laikus, kā iepriekš;
  • -11.gadsimtā pilsētas teritorija bija periodiski apdzīvota (netālu atradās konkurējošs ciems – Aquae Segestanae);
  • arābu valdīšanas laikā (12.gs.) senās pilsētas vietā izveidojās neliels arābu ciems, kas paplašinājās (nosaukums – “Calatabarbaro”). Tieši šajā posmā radītas moskeja (12.gs.) un nekropole;
  • gadsimta beigās ieradās normāņi un ciemā sākās rosība – tika atjaunotas pilsētas mūra sienas, tā augstākajā vietā uzcelts cietoksnis (apbūvējot bizantieši torni un atsevišķas 12.gadsimta ēkas) un tam blakus baznīca. Pretī baznīcai izveidoti kristieši kapi un, iespējams, 13.gadsimta sākumā nojaukta moskeja. Izveidots neliels dzīvojamais kvartāls;
  • švābu valdīšanas laikā (12.-13.gs.) tiek paplašināta apdzīvotā teritorija (t.sk. paplašināts cietoksnis) un uzlaboti iedzīvotāju dzīves apstākļi (labākas ēkas, keramika, neskaitāmas monētas). Agora’ zonā atrakts ļoti blīvs arābiem tipisks dzīvojamo māju rajons – mājas ar izeju uz iekšpagalmiem vai slēgtiem ceļiem. Iespējams, šajā periodā vienkopus dzīvoja musulmaņi un kristieši;
  • apmēram gadsimta vidū ciems un cietoksnis tiek pamesti un nekad vairs netiks apdzīvoti. Iespējams, tas saistīts ar ļaunprātīgu izpostīšanu (cietoksnī vērojamas bultu un ugunsgrēka pēdas) vai arī nesaskaņām starp Federico II di Svevia un musulmaņu nemierniekiem, kā arī Federico un feodālo uzurpāciju;
  • vēlāk to periodiski apmeklēja gani no blakus esošā Calatafimi ciema un 15.gadsimta vidū (1442) daudz senākas švābu baznīcas vietā uzcēla nelielu baznīcu (pilsēta šajā laikā nebija apdzīvota), kas vairs netika apmeklēta kopš 16.gadsimta un 19.gadsimtā sagruva;
  • visos sekojošajos gadsimtos tuvākais apdzīvotais centrs bija Calatafimi;
  • atklāta tikai 16.gadsimta beigās (Tommaso Fazello);
  • iespējams, mūsdienās apskatāmās pilsētas drupas ir saglabājušās no laika, kad tā tika atjaunota pēc Agatocles izpostīšanas (4.gs.p.m.ē.).

Apskates objekti:

  • Doriešu templis (430.-420.g.p.m.ē. beigas) – viens no retajiem grieķu doriešu tempļiem, kas vismaz ārēji saglabājies ļoti labi un nekad nav sabrucis! Veidots ārpus pilsētas mūra sienām daudz senāka kulta objekta vietā un redzams jau pa gabalu. Veidojis grieķu arhitekts, kā tipisku grieķu templi no ārpuses – lielu un iespaidīgu (6 x 14 kolonnas jeb 26 x 61 m platumā un 9.3 m augstumā), taču piemērojot vietējās kultūras un kulta vajadzībām (bez iekšsienām, skulptūrām, altāra, jumta). Šķiet, Templis tā arī nekad nav bijis pabeigts. Izmantots reliģiskām vajadzībām; Grieķu templis elīmu pilsētā!
  • grieķu teātris (4. vai 2.gs.p.m.ē.) – izcirsts daudz senākas no bronzas laikiem saglabājušās klints vietā. Teātra veidotāji bijuši grieķi un tas ir veiksmīgākais piemērs pārejai no grieķu uz romiešu teātru veidu. Sākotnēji sastāvēja no 29 rindām (21 saglabājusies) un 7 sektoriem (63.6 m diametrā) un spēja uzņemt 4 tūkstošus cilvēku. Redzams pa gabalu un no tā paveras lielisks skats uz ieleju. Izpilda tās pašas funkcijas, ko grieķu teātri lielās pilsētā;
  • svētnīca (santuario di contrada Mango, 6.-5.gs.p.m.ē.) – celta ārpus pilsētas mūra sienām un nav zināms tās precīzs pielietojums. Liela, tāpēc, iespējams, tās iekšpusē atradās vairākas ēkas;
  • agora’ un dzīvojamā māja “casa del navarca” (2.-1.gs.p.m.ē.) – ar elegantiem dekorelementiem;
  • viduslaiku zona: mūris ar ieejas vārtiem “Porta di Valle”, teātris atrodas blakus cietoksnim (12.gs.), 2 baznīcas (1442), viduslaiku kvartāls un moskeja;
    • mūris ar ieejas vārtiem (6.-5.gs.p.m.ē.) – uzsākts veidot 6.-5.gs.p.m.ē. un gadsimtu laikā paplašināts līdz pat 11 torņiem un 5 vārtiem. Laika gaitā zemākie vārti pamesti un izmantoti tikai augstākie.
21/08/2017

Sampjēri (Sampieri)

Sampjēri (itāliešu val.: Sampieri) ir viens no vistālāk dienvidos esošajiem itāliešu zvenieku ciematiņiem, ko apskalo Vidusjūra. Tas atrodas apmēram 10 Km attālumā no iekšzemes virzienā esošās pilsētas Šikli (itāliešu val.: Scicli) un tiek uzskatīts par tās pludmales daļu (ietilpst Ragūzas zonā). Atrodas pa vidu starp Cava d’Aliga (3 Km rietumu virzienā) un Marina di Modica (4 Km austrumu virzienā).

2011.gadā tajā dzīvoja apmēram 660 cilvēku, taču to skaits ievērojami palielinās vasaras sezonā, kad pilsētā ierodas tūristi no tuvākām un tālākām vietām. Un kā nu ne, ja šeit ir 3 Km gara zeltainu smilšu un kāpu pludmale!

Pilsētas svētki – 15.augustā (Santa Maria Assunta).

Vēsture:

Ciemata teritorija bijusi apdzīvota jau priekšvēsturiskos laikos (“Costa ri carro” teritorijā kaļķakmens klintīs saglabājušās neolīta laikmetā apdzīvotās alas un dabīgie atvērumi, kas nezināmu iemeslu dēļ vēlāk pēkšņi pamesti. Iespējams, kādas dabas kataklizmas dēļ).

Liecības par ciema eksistenci saglabājušās no 6.gs.p.m.ē., kad šeit dzīvoja grieķu kolonija un tas saucās “Apolline” par godu Apollo templim, kas atradās “Punta Pizziddu” zonā.

12.gadsimtā arābu ģeogrāfu dokumentos tā minēta kā “Marsa Siklah” jeb Šikli pilsētas osta un minēts arī “Gadir as Sarsur” jeb purvājs. Līdz pat 13.gadsimtam jeb ostas iegrimšanai smiltīs tā bija vieta, kur ļoti aktīvi piestāja no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem austrumiem nākošie kuģi. Iespējams, vieta, kur papildināt dzeramā ūdens krājumus (ciema teritorijā atradās zemūdens saldūdens avoti).

Nosaukumi Sampieri (San Pietro), Samuele (San Michele) un Pisciotto parādās vēlāk, apmēram 16.gs.

Sampjēri vārda izcelsme saistīta ar leģendām apvītu notikumu – dodoties uz Romu, šeit esot piestājis apustuis San Pietro (40.g.) un savā trešajā ceļojumā no Maltas arī apustulis San Paolo (63.g., Porto Ulisse, vēlāk devās uz Cava Ispica).

Kopš seniem laikiem ciema iedzīvotāju galvenais ienākumu avots bijis zvejniecība, amatniecība (pinumi un slotas no palmu klūgām) un tirdzniecība (mūsdienās piekrastē esošās mājas agrāk bija noliktavas; piekrastes teritorijā atradās pāris novērošanas posteņi, lai savlaicīgi ziņotu par ienaidnieka – galvenokārt turku pirātu – tuvošanos). Īpaši intensīva jūras satiksme un tirdzniecības sakari bija ar Maltu – Sicīlija, Modikas grāfiste, to apgādāja ar graudaudiem, sieru, vīnu, medu, mandelēm, kaņepēm, kerobu, vasku, kokmateriāliem, u.c. Kopš 19.gadsimta sākuma jūras satiksme un tirdzniecība strauji apsīka, ko noteica Pocallo (itāliežu val.: Pozzallo) ostas nozīmīguma pieaugums, dzeramā ūdens trūkums, u.c.

Iedzīvotāju darbības veids būtiski mainījās 1950.-60.-tajos gados, kad arvien vairāk iedzīvotāju pievērsās lauksaimniecībai, īpaši siltumnīcās audzējot dārzeņus. Mūsdienās tā ir ļoti iecienīta tūristu vieta.

Apskates objekti:

  • jūra un pludmale – uz vienu pusi, zeltainas smiltis un kāpas, uz otru pusi, klintis. Un vēl – viena no retajām vietām, kur iespējams apskatīt Vidusjūras smilšu kāpas!;
  • pilsētas vēsturiskais centrs – pavisam neliels miestiņš, ko izstaigāt vienas dienas laikā ar nelielām, no akmens veidotām zemām mājiņām;
  • Villa Penna in C.da Trippatore;
  • il pantano naturale di fossa Samuele;
  • La Fornace Penna, dialektā “Ô Pisciuottu” (1909 – 1924) – kieģeļu ražotne, kuras produkcija agrāk tika eksportēta uz citām Vidusjūras reģiona valstīm (īpaši Lībiju, Tripoli pēc 1911.gada kara). Ļaunprātīgi nodedzināta 1924.gadā. Mūsdienās pusizlaupītā ēka uzskatāma par vienu no industriālās arheoloģijas objektiem.

 

14/08/2017

Vista ar aprikozēm (Pollo alle albicocche)

Lielisks otrais ēdiens, kuru jāsāk gatavot iepriekšējā dienā, jo vista vispirms tiek marinēta sarkanvīna etiķa – olīvelļas marinādē kopā ar augļiem, olīvām, kaperiem un dažādām garšvielām, un pēc tam nākamajā dienā cepta, pārslacīta ar baltvīnu un pārkaisīta tumšo cukuru, kas tai piešķir vieglu glazūru.

Aromāts un garša? Pasakains jau cepšanās laikā!

Nepieciešams (4 pers.):

  • 8 nelielas vistas krūtiņas bez kauliem un ādas;
  • 150 – 200 gr svaigu vai žāvētu augļu bez kauliņiem, piemēram, aprikozes, plūmes, dateles;
  • 100 gr olīvu bez kauliņiem;
  • 50 gr sālītu kaperu, izmērcētu aukstā ūdenī;
  • 100 – 125 ml sarkanvīna etiķa vai balzāmetiķa;
  • 50 ml olīveļļas;
  • garšvielas – 4 sasmalcinātas ķiploku daiviņas, 2 tēj.k. oregāno, timiāns, 2 lauru lapas, 1 apelsīna rīvēta miziņa;
  • sāls, svaigi malti melnie pipari;
  • 150 ml baltvīna;
  • 2 tēj.k. tumšā cukura.

Pagatavošana:

  • iepriekšējā dienā lielā traukā liek vistu un visas pārējās sastāvdaļas, izņemot baltvīnu un cukuru, un visu kārtīgi izmaisa. Pārsedz ar pārtikas plēvi un ievieto uz 1 – 2 diennaktīm ledusskapī. Ik pa laikam apmaisa, lai gaļa vienmērīgi izmarinētos;
  • izmarinēto gaļu un visas pārējās sastāvdaļas liek cepamajā pannā, pārslaka ar baltvīnu un pārkaisa ar tumšo cukuru;
  • liek cepties iepriekš sakarsētā cepeškrāsnī 180 – 200 0C, līdz gaļa iegūst zeltainu nokrāsu. Cepšanās laikā vairākkārt apgroza;
  • 5 – 10 minūtes ļauj atdzist izslēgtā cepeškrāsnī un pēc tam pasniedz pēc vēlēšanās pārkaisītu ar sasmalcinātiem pētersīļiem.

Labu apetīti!

14/08/2017

Jogurta saldējums ar Oreo cepumiem (Gelato allo yogurt con Oreo)

 

Viens, divi, trīs un pludmalē nogaršotais un iecienītais saldējums gatavs un garšo tikpat labi arī mājās! Gatavots bez saldējuma mašīnas. Pamēģiniet!

Nepieciešams:

  • 250 ml bezpiedevu jogurta;
  • 250 ml svaiga piena;
  • 250 ml saldā krējuma (var aizstāt ar jogurtu);
  • 50 + 50 + 50 gr cukura;
  • 100 gr Oreo cepumu, sasmalcināti un daži atstāti veseli vēlāk dekorēšanai;
  • šķipsniņa sāls.

Pagatavošana:

  • stikla trauku uz vismaz 30 minūtēm ievieto ledusskapī;
  • tikmēr katru atsevišķā traukā ar 50 gr cukura saputo pienu, jogurtu un saldo krējumu;
  • jogurta masai pakāpeniski pievieno pienu un pēc tam vieglām un gaisīgām kustībām iecilā sakultu saldo krējumu. Pievieno arī šķipsniņu sāls;
  • vieglām un gaisīgām kustībām iecilā sasmalcinātus cepumus;
  • iegūto masu lej atdzesētā stikla traukā un liek saldētavā uz vismaz 4 stundām, ik pa pusstundai to ar dakšinas palīdzību apmaisot, lai neizveidotos viens liels sasalis gabals;
  • pasniedz dekorētu ar veseliem Oreo cepumiem.

Labu apetīti!

07/08/2017

Santo Stefano di Kamastra (Santo Stefano di Camastra)

Mesīnas zonā apmēram 70 m augstumā ar skatu uz Tirēnu jūru, no vienas puses, un Nebrodi kalniem, no otras puses, atrodas neliela pilsētiņa (2017.g. – 4.7 tūkst.iedzīv.), kas slavena ar saviem keramikas izstrādājumiem (tāpat kā Kaltadžirone).

Vēsture:

Pilsētas vēsture iedalāma divos posmos.

Pirmsākumos tā bija ganu un lauksaimnieku dibināts neliels ciematiņš (saukts par “Noma”), kurš vēlāk dabas kataklizmu un arābu iebrukumu rezultātā spiests pārcelties kalnu virzienā – netālu no Mistrettas pilsētas S.Stefano kalna virsotnē esošā benediktīniešu klostera teritorijā. Pateicoties benediktīniešu klostera baznīcai S.Croce di Santo Stefano in Val Demone, tas iegūst savu nosaukumu “Santo Stefano di Mistretta” un pārvēršas par nelielu lauku saimniecību, pilnībā atkarīgu no Mistrettas teritorijas. Līdz pat 1454.gadam tas bija pakļauts Mileto klosterim (Abbazia della S.S.Trinita di Mileto), pēc tam (1454.-1683.) – Castelbuono esošajam Sv.Anastasijas klosterim (Abbazia di S. Anastasia di Castelbuono). 1630.gadā kā daļa no feudo īpašuma tas pāriet Gregorio Castelli nevis Sv.Anastasijas īpašumā (klosteris aizvainots), 1639.gadā – Antonio di Napoli un Maria Gomez de Silvera īpašumā, pēc kuras otrajām laulībām 1668.gadā pāriet Giuseppe Lanza īpašumā.

Līdz pat 17.gadsimtam ciema nosaukums ir “Santo Stefano di Mistretta”.

1682.gadā tas tiek pilnībā nopostīts milzīga zemes nogruvuma rezultātā.

1693.gadā tuvāk jūrai, Nebrodi kalnu rietumu nogāzē esošajā Kamastras grāfa Giuseppe Lanza Barresi feudo īpašuma teritorijā tiek uzsākta jaunās pilsētas izveide. Grāfs ne tikai atdeva savu teritoriju, bet pats personīgi iesaistījās jaunās pilsētas projektēšanā ar militāro inženieri Carlos de Grunenbergh pēc Versaļas parka parauga – pilsēta veidota kā kvadrāts ar vidū esošu rombu un divām šķērsojošām diagonālēm. Šajā brīdī ganu un lauksaimnieku pilsēta pārvērtās par īstenu amatnieku pilsētu.

Radās pieprasījums pēc celtniecības materiāliem (piem., flīzēm), tāpēc kvalitatīva māla pieejamība un arābu laikā apgūtās amatniecības iemaņas veicināja augsta līmeņa amatniecības uzplaukumu (līdz tam tika gatavoti ļoti vienkārši ikdienas priekšmeti). 18.gadsimta otrajā pusē, attīstoties jūras tirdzniecībai un pilsētā ierodoties keramikas meistariem no Palermo, Neapoles un Kaltadžirones, radās interese par majolikas flīzēm visdažādākajās krāsās un ar visdažādākajiem motīviem. To pielietojums vairs nebija tikai vienkārši ikdienas priekšmeti, bet arī mākslinieciski izstrādājumi un dažādi dekori, piem., mājām, baznīcām, publiskās vietās (uz mūra sienām, parkos, māju numuri un ielu norādes, soliņiem, strūklakām). Tradicionālās krāsas – kobalta zils, Sjēnas dzeltens, sarkans un brūns. Vēlāk tam visam pievienojās lakas un emaljas. Pateicoties šo izstrādājumu augstajai mākslinieciskajai un materiālu kvalitātei, košajām krāsām un dažādiem motīviem, tā ir ievērojama Sicīlijas un Itālijas mērogā un pazīstama arī ārpus Itālijas.

1812.gadā par godu Kamastras grāfam Giuseppe Lanza pilsēta tiek pārdēvēta par “Santo Stefano di Camastra”.

1931.gadā izveidota Keramikas skola (Scuola della Ceramica) un Palazzo Trabia telpās keramikas muzejs (Museo della Ceramica).

Apskates objekti:

  • baznīcas: Chiesa S. Giovanni, Chiesa e Convento S. Antonio, Chiesa del Calvario, Chiesa Madre, Chiesa del Collegio di Maria, Chiesa del Rosario, Chiesa Maria SS di Pompei, Chiesa Madonna della Grazie, Chiesa Mercè, Santuario del Letto Santo (Santa Croce),
  • ar keramikas objektiem dekorētas mūra sienas – il muro dei tondi, il muro di Federico;
  • Museo Civico (etnoantropologico);
  • Palazzo Trabia (17.gs.) – Museo Museo della Ceramica;
  • Palazzo Armao (18.gs.) – Biblioteca Comunale;
  • vecie kapi:
  • Fiumara d’arte.

31/07/2017

Citronu tiramisu bez olām (Tiramisu al limone senza uova)

Vasaras sezonai īpaši piemērots ļoti aromātisks un dzīvespriecīgs deserts, kas atsvaidzina un uzmundrina. Pamēģiniet!

Salīdzinot ar klasisko tiramisu, tas nesatur espresso kafiju (piemērots arī bērniem!) un svaigas olas (vasaras karstumā nav jāuztraucas par salmonelozes izraisītajām komplikācijām), un  ir kalorijām mazāk bagāts deserts (pusi Maskarpones siera aizstāju ar rikotas sieru).

Nepieciešams:

  • dāmu pirkstiņi vai Pavesini cepumi pēc nepieciešamības;
  • sīrupam:
    • 250 ml ūdens;
    • 2 citroni, svaigi spiesta to sula;
    • cukurs pēc nepieciešamības.
  • 250 gr Maskarpones siera;
  • 250 gr rikotas siera;
  • 2 citroni, svaigi spiesta to sula + rīvēta miziņa no 1 citrona;
  • cukurs pēc nepieciešamības.

Pagatavošana:

  • pagatavo sīrupu – pusi ūdens uzsilda un pievieno cukuru. Maisa, līdz tas izkūst. Pievieno svaigi spiestu citronu sulu un atlikušo ūdens daudzumu. Visu vienmērīgi izmaisa;
  • Maskarpones sieru sakuļ ar cukuru, līdz tas izkūst. Pievieno rikotas sieru un turpina kult 1 – 2 minūtes. Pievieno svaigi spiestu citronu sulu un rīvētu miziņu un kuļ, līdz izveidojas viendabīga masa. Ja nepieciešams, pievieno papildus citronu sulu;
  • cepumus no abām pusēm iemērc citronu sīrupā un kārto traukā vienu pie otra. Vieglā kārtā noklāj ar krēmu un atkārto iepriekšminēto procedūru – cepumi – krēms – līdz izmantotas visas sastāvdaļas;
  • trauku pārklāj ar pārtikas plēvi un liek ledusskapī uz pāris stundām vai vislabāk visu nakti;
  • dekorē ar citronu šķēlēm.

Labu apetīti!