Archive for ‘Modica’

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo:


18/04/2011

Modikas šokolāde (Cioccolato di Modica)

Food_Cioccolato di Modica

Modikas šokolādes (Cioccolato di Modica) pagatavošanas process ir ļoti īpašs. Tas ir aizgūts no Meksikas pamatiedzīvotājiem actekiem un maijiem, kas kakao pupiņas (sauktas “Xoco – àtl” jeb tulkojumā “rūgts ūdens”)  pazina jau pirms apmēram 6000 gadiem, apstrādāja tās un uzturā lietoja šķidrā veidā – kā tonizējošu, kalorijām bagātu un ļoti veselīgu dzērienu. Eiropieši (spāņi) par kakao pupiņām un tās apstrādes procesu uzzināja tad, kad 1493. gadā no ASV atgriezās Kolumbs. Sicīlieši par tām uzzināja līdz ar spāņu ierašanos un valdīšanu Sicīlijā 17.gadsimtā. Un tieši šeit – Sicīlijā, Modikā – šīs tradīcijas ir ne tikai saglabājušās (ģimeņu ietvaros no vienas paaudzes uz otru), bet mūsdienās ir ieguvušas arī otru elpu. Ne Spānijā, ne ASV šī īpašā šokolādes pagatavošanas metode vairs netiek izmantota. Mūsdienās Modika ir viena no trīs svarīgākajām šokolādes izstrādājumu ražošanas pilsētām Itālijā (pārējās divas ir Perudža (Perugia) un Torīno (Torino)). Turklāt, tā ir arī Sicīlijas baroka pērle, 2002.gadā iekļauta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā viena no “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētām”, pazīstama arī kā “simts baznīcu pilsēta”.

17. gadsimtā arī Sicīlijā spāņu aristokrātijas vidū svētkos un citās svarīgās atceres reizēs kakao tika patērēts šķidrā veidā. Turklāt šim dzērienam bija jābūt biezam un putainam. 18. gadsimta sākumā radās daudzi mazi amatniecības veikaliņi un kafejnīcas, kur no kakao pupiņām tika radīta šokolāde, izmantojot no actekiem pārņemto metodi (saukta metate) – tas bija pilnībā roku darbs, kas tika veikts uz pusmēness formas akmens virsmas, rullējot kakao masas mīklu ar lavas akmens rulli līdz tā ieguva šķidras šokolādes konsistenci. Strauji pieauga šokolādes popularitāte un patēriņš. Turklāt, šokolāde bija arī ļoti īpaša un veselīga, jo tās radīšanas laikā netika pievienotas nekādas piedevas (augu tauki, piens, sojas lecitīns, u.c.). Tā bija pieprasīta arī bīskapu vidū, īpaši  gavēņa laikā pirms Lieldienām.

Modikas šokolādes pagatavošana:

Modikas šokolāde tiek pagatavota, izmantojot to pašu no actekiem pārmantoto “auksto metodi”:

Process sākas ar daļēji maltām kakao pupiņām, kas vēl joprojām satur kakao sviestu.

Lai iegūtu šķidru konsistenci, viss masas daudzums tiek uzsildīts līdz precīzai temperatūrai (32 – 36 grādiem pēc Celsija), tālāk tiek pievienots cukurs un garšvielas (vaniļa vai kanēlis). Masas sajaukšanas procesu mūsdienās nodrošina tehnika, senatnē tas bija pilnībā roku darbs.

Visu laiku masai tiek nodrošināta īpaša temperatūra, lai novērstu cukura graudiņu izkušanu (cukura kristāliņi saglabājas gatavā šokolādē).

Beidzamā fāze sastāv no masas izvietošanas formās, tās kratīšanas, lai masa izlīdzinātos un pilnīgi noteikti iegūtu vēlamo formu.

Šī “aukstā metode” nodrošina to, ka visas garšas saglabājas arī gatavā produktā, pretējā gadījumā tās būtu sajaukušās un pazudušas. Viss spēks ir procesa vienkāršībā un tajā, ka galaprodukts sastāv no kakao, cukura un tīrām garšvielām, kas tiek audzētas galvenokārt turpat Modikas Ibleju kalnu teritorijā. Netiek pievienotas nekādas citas piedevas (piem., sviests, lecitīns, u.c.).

Mūsdienās Modikā strādā apmēram 35 šokolādes amatnieki, kas ražo un eksportē šokolādi uz dažādām pasaules valstīm, piem., Ņujorku, Tokiju, Parīzi, Vīni, u.c.

Modikas šokolādes veidi:

Modikas šokolādes standarts: garums 13 cm, platums 4.5 cm, augstums 1.2 cm.

Kvalitatīvās īpašības: tumši brūna, pat melna krāsa, irdena konsistence, kurā skaidri saglabājas un ir izjūtami cukura kristāliņi un visas garšas nianses. Virsmu veido gaisa burbulīši.

Veidi:

  • klasiskais variants: vaniļas un kanēļa, arī peperončīno;
  • citi varianti: kafijas, apelsīna, citrona, anīsa, piparmētras, mandeļu, balto piparu, pistāciju, ingvera, mannas, sāls, u.c.

Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, taču pieejami arī šokolādes – baklažānu un šokolādes – maltas liellopu gaļas izstrādājumi pelmeņiem līdzīgā veidā no kārtainās mīklas (šokolāde tiek izmantots kā konservats sāls vai etiķa vietā, šādā veidā gaļu var uzglabāt pat 20 dienas bez ledusskapja).

Noderīgi:

  • Museo Ibleo delle Arti e delle tradizioni – Mākslas un tradīciju muzejs, kur var apskatīties dažādu amatnieku rīkus un instrumentus;
  • Šokolādes svētki Modikas pilsētā (Festa del cioccolato), kas spēj pulcēt pat 150 000 apmeklētāju
  • vērts apmeklēt arī šokolādes muzeju!

Cioccolato di Modica (2)