Archive for ‘Palermo zona’

15/06/2017

Kakamo cietoksnis (Castello di Caccamo)

Apmēram 45 Km attālumā no Palermo atrodas neliela viduslaiku pilsētiņa – Kakamo (2014.g. – 8300 iedzīv.). Īpaša ar to, ka tajā atrodas viens no lielākajiem un labāk saglabājušajiem normāņu cietokšņiem – pilīm Sicīlijā un ievērojams skaits baznīcu.

Cietoksnis celts uz stāvas 521 m augstas nogāzes un no tā paveras lielisks skats uz lejā esošo Sv.Leonardo upes ieleju (mūsdienās lielākā daļa ir Rosmarina mākslīgais ezers) un Calogero kalnu.

Leģendas vēsta, ka apmēram 480.g.p.m.ē. pilsētu izveidojuši kartāgiešu karavīri (La Cartagine di Sicilia), lai tieši šeit paglābtos no nāves. Savukārt, cietokšņa pirmsākumi attiecināmi uz arābu valdīšanas laiku, kad šeit izveidots vienkāršs novērošanas tornis, uz kura vēlāk uzcelts galvenais tornis, mūra sienas un viss pārējais cietoksnis.

Pirmās rakstiskās liecības par viduslaiku ciematiņa eksistenci attiecināmas uz 1094.gadu, kad Ruggero I to nodod feudo īpašumā Goffredo de Segejo jeb tam sekojošam normāņu dižciltīgajam. Tā ģimenes īpašumā pilsēta paliek pusgadsimtu, līdz pāriet Bonello ģimenes pārvaldībā. Tāds, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām, cietoksnis celts 12.gadsimtā normāņu valdīšanas laikā (Matteo Bonello). Vēlāk to 14.gadsimtā pārveido ietekmīgā Chiaramonte ģimene no Palermo (paplašina torņus, izveido arkveida durvis, zirgu staļļus, pieņemšanas telpas un ieroču zāli) un 17.gadsimtā citas ietekmīgas personas. Kopumā šeit dzīvojušas vairāk kā 15 ietekmīgas ģimenes, svarīgākās no tām – Chiaramonte, Prades, Cabrera, Henriquez, Amato, De Spuches.

Cietokšņa stratēģiski svarīgā aizsargfunkcija mazinās kopš 15.gadsimta un tā tas turpinās līdz pat 17.gadsimta vidum, kad tas pāriet Henriquez ģimenes parādu likvidatora Filippo Amato jeb Galati prinča rokās (saglabāsies līdz pat 1813.gadam). Tieši šajā periodā cietoksnis tiek pārvērsts par baroka stilā veidotu dzīvojamo ēku, kas rotāta ar koka griestiem, gleznojumiem, bifora logiem un balkoniem. Kakamo statuss no baronijas tiek pārvērsts par grāfisti.

1823.gadā zemestrīces rezultātā sagrūst galvenais tornis un cieš daļa pils. Neskatoties uz De Spuches darbiem, seko neskaitāmi nogruvumi un postījumi.

1963.gadā De Spuches ģimene cietoksni pārdod Sicīlijas reģionam un no šī brīža tiek uzsākti atjaunošanas darbi, lai to paglābtu no postības.

Cietoksnis ir liela, no balta akmens veidota neregulāras formas struktūra. Ieeja tajā notiek pa slīpu akmens virsmu (pamatni), kas atsevišķos posmos sastāv no maziem pakāpieniem. Ieeja cietokšņa teritorijā notiek caur vairākiem arkveida ieejas vārtiem, kuru tuvumā pagātnē atradās apsardzes posteņi un zirgu staļļi. Cietokšņa teritorijā atrodas vairāki novērošanas torņi un aizsarggrāvji, neliela kapella un vairākas lielas terases jeb balkoni, no kuriem paveras lielisks skats uz apkārtējo teritoriju. Apakšējā daļā atrodas cietums (saglabājušies sienu zīmējumi).

Savukārt, cietokšņa galvenajā ēkā atrodas dzīvojamā daļa ar vairākām labirintveida istabām jeb zālēm. Visievērojamākā ir Sala della Congiura jeb Konspirāciju zāle. Tieši šeit 1160.gadā sanāca normāņu baroni, lai organizētu sazvērestību pret Guglielmo I di Sicilia, taču tā neizdevās.

P.S. Tur, kur sākas uz cietoksni ejošās kāpnes, atrodas lieliska kafejnīca “Caffe Royal”. Nobaudiet kādu no vietējiem gardumiem!

05/06/2017

Palermo

Beidzot tā diena pienākusi un ļoti pelnīti Palermo pasludināta par 2018.gada Itālijas kultūras galvaspilsētu. Tas nozīmē, ka tā obligāti jāredz! Un labāk to izdarīt jau tagad, pirms sākas liela cilvēku burzma.

Palermo ir pilsēta, kuru nav viegli aprakstīt un raksturot un es to pat nemēģināšu darīt, jo katram tā šķiet citādāka.

Viennozīmīgi, tā ir viena no bagātākajām un krāšņākajām pilsētām (kā nekā 28 gadsimtus sena vēsture!!!), kuras attīstībā savu ieguldījumu atstājušas daudzas tautas, piemēram, feniķieši, kartāgieši, grieķi, romieši, ostrogoti, bizantieši, arābi, normāņi, franči, spāņi.

Pilsēta, kuru vislabāk iepazīt, staigājot kājām, jo tikai tā iespējams izbaudīt tās patieso atmosfēru un ik uz stūra jūtamo pagātnes dvašu. To nevar nesajust.

Tā ir kā virpulis, kas apdullina un sagriež galvu. Kontrastiem bagāta, piesātināta, haotiska, skaļa, netīra, bet tajā pašā laikā organizēta, valdzinoša un mazliet eksotiska pilsēta, kura nekad neapstājas. Aktīva pilsēta, kuru jāmāk izprast un baudīt.

Un baudīt šeit tiešām ir ļoti daudz ko (vēsturiskas ēkas un celtnes, muzeji, parki, tirgi, u.c.). Vairāk kā 1500 objektu!!! Līdz ar to viena diena noteikti būs par maz, lai apskatītu kaut nelielu daļu šīs pilsētas.

Uzziņai:

  • Palermo atrodas Tirēnu jūras piekrastē esošajā ļoti auglīgajā Pellegrino kalna (606 m) ielejā, sauktā Conca d’Oro ielejā.
  • Tā izvietota 14 m.v.j.l. un tajā valda mērens Vidusjūras klimats.
  • Palermo ir Sicīlijas lielākā un Itālijas piektā lielākā pilsēta aiz Romas, Milānas, Neapoles un Torīno. Apmēram 700 tūkst.iedzīvotāju, ieskaitot tās perifēriju – 1.3 miljoni. Sicīlijas galvaspilsēta.
  • Pilsētas aizbildne – Svētā Rozālija, kuras svētkus svin 15.jūlijā. Tiek uzskatīts, ka 1624.gadā tā paglāba pilsētu no melnā mēra.
  • viena no tūristu apmeklētākajām pilsētām!
  • UNESCO savā sarakstā iekļāvis sicīliešu marionetes (2008) un 10 arābu – normāņu takas apskates objektus (2015);
  • ielu ēdienu galvaspilsēta Eiropā (piem., arancini, panelle, sfincione, panino con la milza, stigghiola, u.c.).
  • galvenās ielas – Corso Vittorio Emanuele, Via Maqueda, Via Roma, Viale della Liberta’;
  • Corso Vittorio Emanuele un Via Maqueda ielas sadala pilsētu četros kvartālos jeb zonās (Kalsa, Albergheria, Seralcadio, La Loggia), to krustpunkts atrodas Quattro canti (4 strūklakas, 4 gadalaiki, 4 spāņu karaļi, 4 vecpilsētas zonu svētie aizbildņi);
  • ļoti aktīva un dinamiska pilsēta ar visplašāko kultūras un mākslas piedāvājumu.

palermo_quartieripalermo_mappa-monumentalepalermo_quattro-canti

Mazliet vēstures:

Palermo pilsētas teritorijā dažādu sicīliešu pamatcilšu pārstāvji dzīvoja jau ilgu laiku pirms 734.g.p.m.ē. feniķiešu tirgotāji šeit nodibināja vienu no savām trīs svarīgākajām kolonijām (līdzās Motya un Solunto). Pateicoties tās atrašanās vietai un ostas esamībai, tie uzsāka plašus tirdzniecības sakarus ar citām Vidusjūras reģiona valstīm. Pilsētas toreizējais nosaukums “Zys”, “Sys” jeb “zieds”.

Vēlāk tā pārgāja grieķu (pilsētu pārdēvēja par “Panormos” jeb “viss osta”), 254.g.p.m.ē. romiešu (pilsētas nosaukums “Panormus”), vandāļu un ostrogotu, 535.g. bizantiešu, līdz visbeidzot 831.g. arābu pārvaldībā (pilsētu pārdēvēja par “Balarm”). Tas bija sākums tik ievērojamai attīstībai un uzplaukumam, ka drīz vien tā kļuva par ievērojamu Vidusjūras reģiona un Sicīlijas Emirāta centru (līdz tam galvenā pilsēta bija Sirakūzas), ar plašiem sadarbības sakariem ar Z Āfrikas un Austrumu valstīm. Tika uzcelts virkne greznu ēku, moskeju, izveidoti tirgi, dārzi, La Kalsa kvartālā darbojās amatnieki un tirgotāji, valdīja reliģiskā tolerance (vienlaikus dzīvoja un darbojās kristieši, arābi, ebreji).

1071.gadā pie varas nāca normāņi. Pilsētas attīstība un uzplaukums turpinājās, neskatoties uz to, ka arābu ēkas tika izmantotas citiem mērķiem, piemēram, mošejas pārveidotas par kristiešu baznīcām. Valdīja savstarpēja reliģiskā tolerance, vienkopus pastāvēja dažādas kultūras, kas ļoti plaši redzams arhitektūrā. Arābu arhitektiem tika uzticēta normāņu ēku celtniecība (tā radās slavenais arābu – normāņu stils) un arī Karalistes pārvaldība (pilsētas nosaukums “Balermus”; Sicīlijas Karaliste tika pārvaldīta no Palermo). Arī šajā laikā tā turpināja būt nozīmīga tirdzniecības pilsēta starp rietumiem un austrumiem un tajā ieradās ievērojami cilvēki. Palazzo dei Normanni – karaļu rezidences vieta.

1194.gadā pie varas nāca vācu Hohenstaufen dinastijas pārstāvji. Tās imperatora Frederick II valdīšanas laikā Palermo kļuva par ievērojamu kultūras dzīves centru (nekad tā vairs nesasniegs tādu līmeni, pat ne spāņu valdīšanas laikā un neskatoties uz to, ka tā tiks izskaistināta baroka stilā) un to arvien vairāk iepazina citas Eiropas valstis.

Seko franču (1266 – 1282), spāņu un burbonu valdīšanas laiks, kuru laikā vērojama Palermo lomas mazināšanās (Divu Sicīliju Karaliste tika pārvaldīta no Neapoles) un nenovēršama lejupslīde (samazinās iedzīvotāju skaits, savstarpēji dižciltīgo ģimeņu nemieri, milzīgi nodokļi, ebreju izraidīšana, vajāšanas).

1816.g. Palermo pievienoja Neapoles Karalistei, bet 1860.g. tā kļuva par apvienotās Itālijas Karalistes sastāvdaļu (Giuseppe Garibaldi). Sākās milzīti apbūves un celtniecības darbi (arhitekts Ernesto Basile). Osta smagi cieta 1943.gada uzlidojumu laikā. 1950.-tajos gados sākās milzīgi apbūves apjomi, kuru laikā tika nojaukts virkne vēsturisko ēku un to vietā uzceltas daudzstāvu ēkas un autostāvvietas. Korupcija, mafija, pasūtījuma slepkavības …. tas viss vēl joprojām nav izzudis.

Apskates objekti:

Palermo ir vairāk kā 1500 apskates objektu, tāpēc par garlaicību nav jāsūdzas.

Zemāk uzskaitītie ir absolūts minimums jeb UNESCO sarakstā iekļautie objekti, kā lielisks piemērs dažādu kultūru sajaukumam un līdzās pastāvēšanai:

  • Karaliskā pils (Palazzo dei Normanni, Palazzo Reale)viena no senākajām karaļu rezidences vietām Eiropā, mūsdienās – Sicīlijas reģionālās pārvaldes mājvieta. Celta arābu valdīšanas laikā (9.gs.) uz neliela paaugstinājuma jeb vietā, kur feniķiešu un romiešu laikos atradās aizsardzības nolūkos izmantota celtne (nav saglabājusies). Pēc tam arābi šeit uzcēla pili nocietinājuma stilā, bet vēlāk to pameta, pārceļoties uz piekrastē esošo Al – Halisah zonu. Normāņi to atjaunoja un pārveidoja ļoti krāšņā ēkā ar banketu zālēm, dārziem, u.c. Pēc Frederick II nāves (1250.g.) sākās 300 gadus ilgs lejupslīdes periods, līdz to no bojāejas paglāba tas, ka 16.gadsimtā to ik pa laikam sāka apdzīvot spāņu viceprezidenti. Ēkā tika veikti pārveidojumi un tikai dažas no telpām saglabājušas savu sākotnējo normāņu izskatu, piem., Roger istaba un Palatina kapella. Lielisks bizantieš, viduslaiku un arābu stilu sajaukums;
  • Karaliskā kapella (Cappella Palatina) – turpat Karaliskās pils 1.stāvā atrodas nedaudz apslēpta, maza, taču pasakaini skaista kapella (celta 1130.-1143.g.), kas savulaik izmantota kā karaļu privāta baznīca. Pasakaini skaisti koka griesti, mozaīkas, u.c. Lielisks dažādu stilu sajaukums. Viens no vairāk apmeklētajiem objektiem Palermo!;

palermo_palazzo-realepalermo_cappella-palatina-1palermo_cappella-palatina-12palermo_cappella-palatina-3palermo_cappella-palatina-6palermo_cappella-palatina-7palermo_cappella-palatina-2palermo_cappella-palatina-4palermo_cappella-palatina-5palermo_cappella-palatina-9palermo_cappella-palatina-8palermo_cappella-palatina-10palermo_cappella-palatina-11palermo_cappella-palatina-14

  • Palermo katedrāle (Cattedrale di Palermo, Cattedrale Santa Vergine Maria Assunta) – celta vienā no senākajām sakrālajām vietām Palermo (4-6.gs.), kur agrāk atradās bizantiešu baznīca, arābu laikā moskeja, līdz visbeidzot normāņi to pārveidoja par kristiešu baznīcu (1184.-1185.g.). Veltīta nevis pilsētas aizbildnei Sv.Rozālijai, bet gan Svētās Jaunavas Marijas uzņemšanai debesīs (Santa Vergine Maria Assunta in Cielo). Grezna ārpuse un salīdzinoši vienkārša iekšpuse. Vairākkārt pārbūvēta. Dažādu laikmetu un stilu sajaukums. Baznīcā atrodas daudzu ievērojamu personu kapenes (12.gs.), piemēram, Ruggero II, Constanza d’Aragona, Federico II. Labajā pusē atrodas pilsētas aizbildes Sv.Rozālijas kapella (1635). Baznīcas centrālajā daļā pretī altāram atrodas grīdā iebūvēta bronzas meridiāna (17.gadsimta tā kalpojusi kā solārā observatorija), ko izmantoja kā laikrādi un kalendāru, īpaši Lieldienu noteikšanai. Šeit atrodas arī svēto relikviju un karalisko dārglietu muzejs, kura lielākais lepnums ir Aragonas Konstances kronis cepures formā (12.gs.);

palermo_cattedrale-di-palermo-1palermo_cattedrale-di-palermo-2palermo_cattedrale-di-palermo-4palermo_cattedrale-di-palermo-3palermo_cattedrale-di-palermo-5palermo_cattedrale-di-palermo-6

  • Eremītu Sv.Džovanni baznīca (Chiesa di San Giovanni degli Eremiti) – celta vietā, kur agrāk atradās pirmais Benediktīniešu klosteris Sicīlijā (6.gs.). Arābi to izpostīja un pārveidoja par moskeju (9.gs.), taču normāņi 1142.gadā atjaunoja. Tā ir neliela baznīca, kas izskata ziņā drīzāk atgādina moskeju un īpaša ar saviem sarkanajiem kupoliem. Lielisks normāņu un arābu stila apvienojums; skaists dārzs;
  • Admirāļa Sv.Marijas jeb Martorānas baznīca (Chiesa di Santa Maria dell’Ammiraglio, arī La Martorana un San Nicolo’ dei Greci) – celta normāņu valdīšanas laikā (1143.g.) pēc normāņu karaļa grieķu admirāļa Giorgio d’Antiochia rīkojuma (pateicoties tam arī attiecīgs baznīcas nosaukums). Sākotnēji izmantota grieķu rituālu svinēšanai, līdz vēlāk 13.gadsimtā pievienota katoļu baznīcai un 1433.gadā nodota Martorānas konventa mūķenēm, no kā ieguvusi savu otro nosaukumu. 16.-18.gadsimtos baznīcā veiktas strukturālas un izskata (baroka) pārmaiņas. Viena no skaistākajām bizantiešu baznīcām Itālijā, kas saglabājusies no Viduslaikiem. No ārpuses ļoti vienkārša, bet iekšpusē neparasti grezna – bizantiešu zelta mozaīkas (12.gs.), gleznas, skulptūras, baroka freskas. Saglabājušās mozaīkas ir vienas no iespaidīgākajām Sicīlijā un tās darināja no Bizantijas atvestie meistari, kas darināja arī Karalisko pili un Čefalu katedrāli. Interesanti, ka tieši šeit 19.gadsimtā Martorānas klostera mūķenes radīja marcipāna augļus, kas ieguva tādu pašu nosaukumu;

palermo_chiesa-martorana-1palermo_chiesa-martorana-3palermo_chiesa-martorana-2

  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di San Cataldo) – atrodas blakus Martorānas baznīcai. Celta normāņu valdīšanas laikā (1154.g.) pēc Maione no Bari rīkojuma. Neliela, īpaša ar saviem trīs sarkanajiem kupoliem (arābu stila ietekme), lieliski saglabājušos askētisko iekšpusi un mozaīkveida grīdu. No 1182.-1787.gadam atradās Monreāles benediktīniešu mūku pārvaldībā. Ap 1867.gadu šeit tika ierīkots pasta birojs un noliktava, līdz 1867.gadā uzsākti restaurācijas darbi un baznīcai atgriezts tās iepriekšējais skaistums;

palermo_chiesa-san-cataldopalermo_chiesa-san-cataldo-1palermo_chiesa-san-cataldo-2

  • Zisas pils (Palazzo / Castello della Zisa) – celta normāņu valdīšanas laikā (12.gs.) kā netālu no pilsētas esoša normāņu karaļu vasaras rezidences vieta atpūtas un izklaides (medību) nolūkos, turklāt, kā daļa no daudz plašākas teritorijas ar citām ēkām un ļoti skaistu parku (ar baseiniem, strūklakām, medību vietām). Celta arābu stilā un to cēluši arābu arhitekti;
  • Admirāļa tilts (Ponte dell’Ammiraglio) – celts 1130.-1140.g. pēc Ruggero grieķu admirāļa Giorgio d’Antiochia rīkojuma vietā, kur agrāk tecēja Oreto upe un bija ļoti svarīga loma laikā, kad Palermo bija sasniedzama tikai no jūras (savieno pilsētas centru ar tās perifēriju). Pateicoties tilta struktūrai, tas ne tikai spēja izturēt lielu svaru, bet arī pārcieta 1931.gada plūdus;

Netālu no Palermo:

  • Mondello – Palermo pilsētas pludmales daļa, ļoti iecienīta vietējo un tūristu vidū;

  • Monreāles katedrāle (Cattedrale di Monreale & Chiostro) – apmēram 8 Km attālumā no Palermo atrodas arābu – normāņu stilā celta katedrāle (1174.g.), kas veltīta Santa Maria la Nova un rotāta ar bizantiešu mozaīkām. Tas ir lielākais bizantiešu mozaīku komplekss Itālijā (6400 m2), otrs lielākais pasaulē aiz Sv.Sofijas katedrāles Stambulā, kur mozaīkas saglabājušās sliktākā stāvoklī. Pievērsiet uzmanību galvenās ieejas bronzas durvīm (12.gs.), tās attēlo 42 bībeliskas ainas. Apskates vērts ir arī blakus esošā klostera dārzs.

palermo_cattedrale-di-monreale-8palermo_cattedrale-di-monreale-1palermo_cattedrale-di-monreale-2palermo_cattedrale-di-monreale-5palermo_cattedrale-di-monreale-6palermo_cattedrale-di-monreale-7palermo_cattedrale-di-monreale-4palermo_cattedrale-di-monreale-3

  • Sv.Rozālijas svētnīca (Santuario di Santa Rosalia su monte Pellegrino) – netālu no Palermo atrodas Pelegrīno kalns, kura virsotnē atrodas Sv.Rozālijas jeb Palermo pilsētas aizbildnes svētnīca. Vērts apmeklēt, lai, dodoties lejā, no šejienes izbaudītu arī fantastiski skaisto skatu uz Palermo pilsētu;

  • Čefalu katedrāle (Cattedrale di Cefalu’) – celta 1130.g. pēc normāņu karaļa Ruggero II pavēles vietā, kur tas izglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa (ēka pabeigta pēc tā nāves). Celta nocietinājuma stilā. Spēcīga normāņu, arābu, bizantiešu un latīņu stilu ietekme. Vienas no vislabāk saglabājušajām bizantiešu (1148.g.) mozaīkām Sicīlijā (mazāk cietušas, salīdzinot ar Palermo un Monreāles mozaīkām)!;

Cefalu3

  • sicīliešu marionetes un sicīliešu marionešu teātris (pupi siciliani & opera dei pupi; UNESCO, 2008) – noteikti izbaudiet šo teātra mākslas veidu, kurš vienīgais ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i. no paaudzes paaudzē, un izdzīvojis līdz mūsdienām, kur to vēl joprojām turpina atsevišķi ģimenes uzņēmumi (skolas) jau ceturtajā un piektajā paaudzē. Paliks pieaugušajiem un bērniem;

palermo_pupi-siciliani_mancuso-1palermo_pupi-siciliani_mancuso-2

  • sicīliešu ēdieni, īpaši ielu ēdieni (cibo da strada) – jebkuras kultūras neatņemama sastāvdaļa ir tās ēdienkarte un Palermo tā ir ļoti plaša un kontrastiem bagāta (Vidusjūras diēta 2013.gadā iekļauta UNESCO). Noteikti izmantojiet izdevību un nogaršojiet kaut ko no ielu ēdieniem: arančīnas jeb pildītas rīsu bumbas, sicīliešu īpaši mīksto picu (sfincione), turku zirņu miltu plācenīšus (panelle di ceci), kartupeļu kroketes (crocche’ vai cazzilli), sviestmaizi ar liesu (panino con la milza), fokačas veida maizītes ar liesas strēmelītēm, kas pirms tam sautētas ar plaušām un apceptas cūku taukos (guastella), sautētus vai ceptus jaunlopa tīmusa dziedzerus (le animelle), grilētas liellopa vai aitas kuņģa daļas, kas rullīša veidā aptītas ap sīpolloku vai puravu (la stigghiola), asinsdesas (il sanguinaccio), u.c. Bieži sastopami ielu ēdieni ir arī mīklā cepti sezonas dārzeņi (piem., artišoki, brokoļi, ziedkāposti) vai mazas zivtiņas, uz uguns cepti kastaņi un artišoki (caldarroste, carciofi arrostiti), grauzdēti turku zirņi un ķirbju sēklas (calia e simenza), cukurā grauzdētas mandeles vai dažādu riekstu nugas jeb torrone. Ahhhh, jā, saldumi – saldējums, granita, pildītas vafeļu trubiņas (cannoli), marcipāna izstrādājumi (frutta di Martorana), torte Cassata siciliana, u.c. Tas viss ir jāpamēģina Sicīlijā. Noteikti apmeklējiet kādu no Palermo vēsturiskajiem tirgiem!

Un daudz kas vēl cits:

palermo_porta-nuova-1palermo_stradepalermo_porta-nuova-2palermo_villa-bonannopalermo_fontana-pretoria-2palermo_fontana-pretoria-1palermo_orto-botanicopalermo_albero

Laipni lūgti Palermo!

Benvenuti a Palermo!

26/04/2017

Sicīliešu pajūgs (Il carretto siciliano)

 carretto-siciliano

Sicīliešu pajūgs (itāliešu val.: il carretto siciliano, sicīliešu dialektā: carrettu sicilianu, carrettu) ir nevis vienkārši šāds un tāds zirga vai ēzeļa vilkts pajūgs preču un cilvēku pārvadāšanai, bet gan daļa no sicīliešu folkloras un kultūrvēsturiskā mantojuma. Viens no Sicīlijas simboliem, kuram draud izzušana, jo ar šādu ratu radīšanu nodarbojas arvien mazāk meistaru (itāliešu val.: maestri carradori jeb pajūga gatavošanas meistari; viens no amatniecības virzieniem) un mūsdienās tie apskatāmi vien muzejos un mākslas galerijās, lielākās viesnīcās, restorānos, par godu īpašiem notikumiem, piemēram, publiskiem pasākumiem, kāzām, u.c.

Tiek uzskatīts, ka pirmos pajūgus Sicīlijā ieveda senie grieķi, taču ceļu trūkuma dēļ to izmantošana bija ļoti ierobežota. Arvien vairāk tos sāka izmantot līdz ar pirmo primitīvo ceļu izveidi 18.gadsimta beigās un izmantoja nevis ekonomiskām, bet gan militārām vajadzībām. Savu kulmināciju tie sasniedza laika posmā no 19. – 20.gadsimta vidum. Pēc tam līdz ar strauju ekonomisko attīstību tos arvien biežāk sāka aizstāt motorizētas ierīces. Ratu meistari bija spiesti pārkvalificēties vai emigrēt.

carretto-siciliano_tipologica

Pirmie rati bija ļoti vienkārši un funkcionāli, paredzēti preču vai personu pārvadāšanai tuvākos un tālākos maršrutos (graudaugi, rīsi, vīns, eļļa, barības vielas, būvniecības materiāli, mēbeles, u.c.). To izmantošana bija saistīta ar noteiktu dzīvesveidu (līdzīgi kā mūsdienās satikties un iedzert kafiju pie kafijas bāra) – agri celties, apdarīt lauku darbus, doties ceļā, dziedāt dziesmas, piestāt un satikties ar tādiem pašiem braucējiem pie kāda no ceļa malā esoša kroga, ieturēt ļoti vienkāršas pusdienas. Savukārt, vēlākos ratus var uzskatīt par īstiem mākslas darbiem – tie ir ļoti koši un krāsaini, bagātīgi dekorēti, attainotas dažādas tēmas un tēli, piemēram, vēsture, mitoloģija, bruņinieciskums, reliģija, romantika.

carretto-siciliano_vecchiocarretto-siciliano_1carretto-siciliano_2Carretto sicilianosagra_ficodindia_mostarda-22sagra_ficodindia_mostarda-23sagra_ficodindia_mostarda-18sagra_ficodindia_mostarda-25sagra_ficodindia_mostarda-19sagra_ficodindia_mostarda-29sagra_ficodindia_mostarda-21sagra_ficodindia_mostarda-28

Dažādos Sicīlijas reģionos pajūgi izskatās un tiek dekorēti nedaudz atšķirīgi.

Tiek izdalītas divas galvenās skolas jeb virzieni:

  • Palermo zonā pajūga sānu malas ir tracepveida, visbiežāk izmantota dzeltena pamatkrāsa un ģeometriskas formas dekorācijas. Pamattēmas – bruņinieki un reliģiskās tēmas, kas realizētas sarkanos, zaļos, dzeltenos un zilos toņos;
  • Katānijas zonā pajūga sānu malas ir taisnstūrveida, visbiežāk izmantota sarkana pamatkrāsa (tāpat kā vulkāna lava) un dekoratīvie elementi ir bagātīgāki, izsmalcinātāki;

Ragūzas jeb Vittorijas zonas stils ir mazāk pazīstams – pajūga struktūra līdzinās Katānijas stilam, pamatkrāsa ir sarkana, taču tumšākas tonalitātes un dekorācijas ir mazāk bagātīgas un izsmalcinātas.

Trapāni zonas stils ir mazāk populārs.

Ratu radīšanas procesā piedalās vairāki meistari: vispirms ratnieks (carradore), tad kalējs un visbeidzot mākslinieks.

carretto-siciliano_pittoricarretto-siciliano_pittori_1-2carretto-siciliano_pittori_1-3carretto-siciliano_pittori_1-5carretto-siciliano_pittori_1-4carretto-siciliano_pittori_1-1carretto-siciliano_4carretto-siciliano_6carretto-siciliano_5carretto-siciliano_3

18/08/2016

Kastelbuono (Castelbuono)

Castelbuono

Maza, šarmanta pilsētiņa (sicīliešu dialektā: Castiddubbonu) Sicīlijas ziemeļu centrālajā daļā, apmēram 25 Km attālumā no jūras un 90 Km attālumā no Palermo. Izvietota Madoniju kalnu pakājē apmēram 423 m.v.j.l. un vēsturiski izveidojusies ap pili – cietoksni. Gadsimtiem ilgi ietekmīgās Ventimiglia ģimenes rezidences vieta. Viena no svarīgākajām mannas oša un mannozes iegūšanas vietām (mannoze ir dabisks saldinātājs, kas tiek izmantots gastronomijā, homeopātijā, kosmetoloģijā, u.c.). 2015.gadā tās kopējais iedzīvotāju skaits bija nepilni 9 tūkstoši cilvēku. Pilsētas aizbildne – Sv.Anna, kuras svētki tiek atzīmēti 25.jūlijā.

Vēsture:

Tiek uzskstatīts, ka vēsturiski šī zona bijusi apdzīvota jau neolīta laikā un šajā teritorijā dzīvojusi viena no sicīliešu senajām ciltīm (sikāni) līdz tos no šīs teritorijas izdzina citas ciltis.

Mūsdienu pilsēta izveidojusies uz senas bizantiešu lauku saimniecības “Ypsigro” drupām, kas līdzās pilij “Kadi’” pastāvēja arī arābu – normāņu laikā. 1282.gadā šajā vietā dzīvoja apmēram 300 cilvēku, iespējams, pārcēlušies no tuvējiem ciemiem labvēlīgāka klimata meklējumos.

Viss mainījās līdz ar Ventimiglia ģimenes ierašanos (1298.gadā Aldoino Ventimiglia šeit nodibina pilsētu) un pils – cietokšņa celtniecības uzsākšanu 1316.gadā, ap kuru izveidojās visa tālākā pilsēta. Pirmās rakstiskās liecības par pilsētas ar nosaukumu Castelbuono eksistenci attiecināmas uz 1329.gadu. 14.gadsimta sākumā tajā pastāvēja jau 3 baznīcas.

Interesanti: pilsēta saglabājās dzimtas īpašumā līdz pat 20.gadsimtam: tiešo vīriešu dzimtas mantinieku īpašumā līdz 1860.gadam, sieviešu mantinieku – 1905.gadam.

Interesanti: Ligūrijas izcelsmes ietekmīgās Ventimiglia ģimenes (tās pārstāvji bijuši ļoti ietekmīgas militārās un politiskās personas un kuriem piederēja radnieciskas saites ar Federico II) pirmsākumi Sicīlijā meklējami 13.gadsimtā līdz ar Enrico II, Ventimiglia un Maro grāfa, Filippo I dēla, ierašanos un laulībām ar Isabellu, Serlo II d’Altavilla pēcteci, kā rezultātā viņš savā īpašumā ieguva Geraci grāfisti un vēlāk arī vairākas citas Madoniju kalnu pilsētiņas.

Vēl straujāk pilsēta attīstījās pēc tam, kad 1454.gadā Francesco I uz šejieni pārcelās no Geraci ar visu savu galmu, līdzi paņemot arī dzimtas dārgumus un Sv.Annas relikvijas. Castelbuono kļuva par Ventimiglia ģimenes rezidences vietu. Bija vērojama strauja ekonomiskā, kultūras un reliģiskā attīstība. Tika paplašināta Chiesa Madre, izveidots ģimenes mauzolejs (piem., Francesco Laurana). 1595.gadā tika izveidoti konventi un baznīcas, lai uzņemtu kapucīnu un dominikāņu mūkus. 1602.gadā tika uzsākts celt Matrice Nuova. 1632.gadā Castelbuono ieguva pilsētas statusu (tā vairs nebija vienkāršs lauku saimniecības centrs, bet gan pilsēta!). 1701.gadā Matrice Nuova kļuva publiski pieejama, tika uzcelta Sv.Annas kapella, izveidots teātris, literālie un mākslas klubi. Tikmēr parastie mirstīgie cilvēki cieta no prinča despotisma.

1812.gadā konstitucionāli tika atcelta feodālā sabiedrība un strauji samazinājās dižciltīgo personu klātbūtne, taču pilsēta nezaudēja savu nozīmīgumu pateicoties dažām savā teritorijā aktīvām ģimenēm, piem., Mina’ Palumbo, kas uzturēja tās prestižu.

1820.gadā tā cieta zemestrīces laikā, radot postījumus Matrice Nuova un cietoksnim. Vēlāk tā ieņēma būtisku lomu cīņā pret borboniem (1848, 1860) un 1893.gada sacelšanās laikā.

1860.gadā nomirst pēdējais Ventimiglia ģimenes vīriešu dzimtas un titula pārstāvis, bet ar to nebeidzas dzimtas īpašumtiesības. Tās pāriet sieviešu dzimtas pārstāvju varā un ilgst līdz pat 1905.gadam. Pēc cietoksnis tiek izsolīts un, vietējiem iedzīvotājiem saziedojot līdzekļus, 1920.gadā to un Sv.Annas relikvijas iegādājas pilsētas pašvaldība.

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (Castello dei Ventimiglia) / Museo civico / Capella Palatina – celts 14.gs. uz senākām, iespējams bizantiešu, lauku saimniecības drupām; dažādu stilu sajaukums – arābu, normāņu, švābu; atrodas ģimenes vīriešu dzimtas pārstāvju īpašumā līdz 1860. un sieviešu līdz 1905.gadam, līdz 1920.gadā to iegādājas pilsētas pašvaldība. Mūsdienās tajā atrodas muzejs;
  • Piazza Margherita & Chiesa di Maria Santissima Assunta (Matrice Vecchia) – 14.gs., uz senākas celtnes drupām. Noteikti jāapskata pagrabstāvā esošās kapenes – mauzolejs!;
  • Chiesa della Nativita’ di Maria (Matrice Nuova) – 17.gs.;
  • Fontana della Venere Ciprea – 15.gs., agrāk izgreznoja ieeju senajā lauku saimniecībā;
  • Lieldienu perioda gastronomiskie izstrādājumi (maize, saldumi, u.c.) un dažādu masku teatrālie priekšnesumi;
  • Ypsigrock Festival – rock mūzikas festivāls (augustā).

Vērts nogaršot:

  • mannoze – dabisks saldinātājs, kas tiek izmantots gastronomijā, homeopātijā, kosmetoloģijā, u.c
  • sieri – caciocavallo (caciocavallo all’argentiera), provola, u.c.;
  • desas ar citrusu augļiem, riekstiem, kanēli, u.c.;
  • olīveļļa;
  • gaļas otrie ēdieni – gaļas šķēle etiķa mērcē, savvaļas fenheļa kotletes, rikotas siera kotletes;
  • zivs otrie ēdieni – mīdijas, zobenzivs rullīši, sardīņu rullīsi;
  • sēnes;
  • saldumi – cassata siciliana, mostaccioli, mandeļu pastas jeb marcipāna izstrādājumi, lazdu riekstu un olbaltuma cepumi, medus, u.c.;
  • liķieri.

Castelbuono4CastelbuonoCastelbuono1Castelbuono2Castelbuono3Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (2)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (1)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (3)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (5)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (4)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (6)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (7)Castelbuono_Castello (1)Castelbuono_Castello (3)Castelbuono_Castello (7)Castelbuono_Castello (2)Castelbuono_Castello (5)Castelbuono_Castello (6)Castelbuono_Castello (10)Castelbuono_Castello (9)Castelbuono_Festa (1)Castelbuono_Festa (2)Castelbuono_Festa (3)Castelbuono_Festa (4)

29/07/2016

Gandži (Gangi)

Gangi

Trīs gadus pēc kārtas par Itālijas skaistākajām pilsētiņām (“I borghi piu’ belli d’Italia) atzītas Sicīlijas pilsētiņas – Gangi (2014), Montalbano Elicona (2015) un Sambuca di Sicilia (2016).

Gandži atrodas apmēram 120 Km attālumā no Palermo, Madoniju kalnu teritorijā, apmēram 1011 m.v.j.l. un 2014.gadā tajā dzīvoja nepilni 7 tūkst.iedzīvotāju. Pilsētas aizbildnis – Sv.Kataldo (10.maijs).

Vizuāli ļoti sakopta un patīkama pilsētiņa, kur pastaigāties un baudīt pasakaino skatu uz visām debess pusēm. Uzmanību – skatīties arī zem kājām, jo ieliņas ir līkumainas un iet augšā – lejā!

Vēsture:

Senākie atradumi pilsētas teritorijā attiecināmi uz senās bronzas laikmetu, Kastelučo senkultūras periodu (apbedījumu vietu atradumi alās apmēram 10 Km attālumā no esošās pilsētas). Romiešu perioda atradumi atrasti “Gangivecchio” klostera teritorijā. Savukārt, tam, ka pilsētu apmēram 1200.g.p.m.ē. dibinājuši no Krētas ieradušies grieķi (pilsētas senais nosaukums – Engyon), pagaidām nav rasti arheoloģiski apstiprinājumi.

Pirmās rakstiskās liecības par pilsētas eksistenci attiecināmas uz 12.gadsimta beigām, kad tā tiek atbrīvota no normāņiem un pāriet Geraci grāfistes varā (grāfiene Guerrera). Pilsēta atradās Marone kalna pakājē un tajā atradās bizantiešu vai saracēņu celtais “Regiovanni” nocietinājums un cilindrveida tornis.

Pēc tam tā pāriet Geraci dižciltīgās lordu ģimenes rokās – Ventimiglia ģimenes īpašumā, kur paliek līdz pat 1625.gadam. Izņēmums ir 1271.gads, kad franči uz īsu laiku to atņem un pēc 1282.gada sicīliešu nemieriem tā atkal atgriežas Ventimiglia ģimenes īpašumā. 14.gadsimtā tiek uzcelts aizsargmūris un izveidots grāvis, ieejas vārti, novērošanas un aizsargtorņi. Pēc tam tiek uzcelts Ventimiglia tornis, izveidotas ielas un pirmās reliģiskās celtnes. 14. un 15.gadsimtos palielinās reliģisko ordeņu skaits (15.gadsimta beigās tiek veiktas inkvizīciju tiesas un šeit tiek nogalināts “Gangivecchio” benediktīniešu ordeņa aizsācējs). 16.gadsimta sākumā pilsētā dzīvo apmēram 900 ģimeņu jeb apmēram 3200 cilvēku.

16.un 17.gadsimtos pilsēta piedzīvo būtisku attīstību sociālajā un kultūras jomās. 1625.gadā pilsētu iegādājas Graffeo ģimene, iegūstot titulu – Gandži princis. Sakarā ar laulībām, 1677.gadā pilsēta un tituls pāriet Valguarnera īpašumā, kur saglabājas līdz pat 19.gadsimta beigām.

18.gadsimtā pilsētā pastāvēja vairāki kultūras centri, tiek uzcelts virkne dižciltīgu ēku – Palazzo Bongiorno, Malazzo Mocciaro, Palazzo Sgadari.

Mūsdienu vēsture ir mazāk spoža. Kopš Itālijas apvienošanās 1861.gadā iezīmējas tās lejupslīde, emigrācijas vilnis (19.gadsimta sākumā pilsētā dzīvoja vairāk cilvēku nekā mūsdienās), pamestas un pussagruvušas ēkas.

1926.gadā šeit notika viena no aktīvākajām un nežēlīgākajām bandītu apspiešanām Sicīlijā, nebaidoties par ķīlniekiem izmantot pat sievietes un bērnus.

2014.gadā, lai piesaistītu iedzīvotājus, attīstītu tūrismu un vietējo ekonomiku, pilsētas mērs izvērta akciju, izpārdodot puspamestās mājas par 1 euro ar nosacījumu, ka nākamo 5 gadu laikā to atjaunošanā jāiegulda vismaz 35 tūkstoši eiro. Akcija vainagojās panākumiem!

Apskates objekti (pavisam daži!):

  • baznīcas, reliģiskās ēkas:
    • Chiesa di San Paolo (San Giuseppe dei Ricchi) – 16.gs., skaisti greznots portāls;
    • Chiesa della Badia – 18.gs., vēlīnais baroks;
    • Chiesa di San Cataldo – 14.gs.sākums;
    • Chiesa e Convento dei Cappuccini – 17.gs.beigas;
    • Santuario dello Spirito Santo – tās pirmsākumi ir ļoti seni, leģendām un nostāstiem apvīti. Emocionāla un garīgi spēcīga vieta. Izveidota vietā, kur vēsturiski bijusi neliela ēka ar Kristus Pantokratora zīmējumu (līdzīgi kā Cefalu’). Vēlāk tur izveidota neliela baznīca Santa Caterina d’Alessandria (13.-14.gs.), un ietvertā ēka ar zīmējumu kļuva par daļu no baznīcas. Tikai 1576.gadā šī nelielā baznīca tiek pārveidota un pārdēvēta mūsdienu vārdā. 18.gadsimtā tiek veikti galvenie remontdarbi un iekštelpas pārveidotas vēlīnā baroka stilā, 19.gs. – izveidota sānu kapella. Mūsdienās tā ir nozīmīga lūgšanu un svētceļotāju vieta;
  • ēkas:
    • cietoksnis (Castello di Gangi) – 14.gs., celts pēc Ventimiglia ģimenes pavēles kā pilsētas nocietinājums, kuru tā arī nekad neizmantoja par rezidences vietu, priekšroku dodot Geraci un Castelbuono. Tā vēlākie īpašnieki Valguarnera ģimene to izmanto kā cietumu un skolu, līdz pēdējie īpašnieki Milletari ģimene to pārveido par rezidences vietu;
    • Piazza del Popolo & Chiesa Madre di San Nicolo’ – pilsētas galvenā baznīca (14.gs., paplašināta 16. un 17.gs., klāt pievienojot Torre dei Ventimiglia, kas tiek izmantots kā baznīcas zvanu tornis);
    • Ventimiļja tornis (Torre dei Ventimiglia) – celts 14.gadsimtā vēlīnā gotiskā stilā uz senākām drupām. Sākotnēji atstatus no baznīcas un tikai 17.-18.gadsimtā apvienots ar to (mūsdienās San Nicolò baznīcas zvanu tornis). Sastāv no 2 stāviem, trešais pievienots vēlāk 19.gadsimtā;
    • arābu tornis (Torre cilindrica o saracena) – no viduslaikiem saglabājies cilindriskas formas tornis, kas agrāk izmantots teritorijas novērošanai. Atrodas netālu no Kapucīnu klostera;
    • vairākas ievērojamas ēkas, piem., Palazzo Bongiorno – 18.gs., viena no skaistākajām Madoniju kalnu zonā esošajām celtajām ēkām, ko savā laikā cēla Bongiorno ģimene. Iekštelpu apgleznošanai tika izsaukts romiešu mākslinieks Gaspare Fumagalli. Pagātnē – nozīmīgs kultūras centrs. Mūsdienās – pilsētas Domes prezentāciju telpas. Palazzo Sgadari (Museo Civico) – 19.gs., cēla dižciltīga ģimene. Mūsdienās – muzejs.

Vērts nogaršot:

  • dažādas formas maizes izstrādājumi ar simbolisku nozīmi;
  • kačiokavallo siers (caciocavallo) – aitas piena siers, kas var būt dažāda noturējuma pakāpes;
  • Madoniju kalnu teritorijas provolas siers – iekļauts Slow Food kustības sastāvā;
  • pasta ar cūku pupām vai dažādiem pākšaugiem, ar gaļas mērci;
  • vītināta desa, kas līdzinās salami desai;
  • torrone, saldā “cucchia”, “mastazzola”, “mastacutte’”, “taralli”;
  • mājās gatavoti dažādi spirta uzlējumi.

 

GangiGangi1Gangi2Gangi10Gangi13Gangi_PIazza del PopoloGangi_Palazzo Bongiorno (1)Gangi_Palazzo Bongiorno (2)Gangi14Gangi11Gangi12Gangi15Gangi_Torre Ventimiglia (1)Gangi_Torre Ventimiglia (2)Gangi_Torre Ventimiglia (3)Gangi_Torre Ventimiglia (4)Gangi_Chiesa San CataldoGangi_Chiesa San PaoloGangi_Santuario Spirito Santo (1)Gangi_Santuario Spirito Santo (2)Gangi_Santuario Spirito Santo (3)Gangi_Torre saracena

 

 

27/03/2015

Čefalu (Cefalu’)

Cefalu

Par vienu no skaistākajiem ciematiņiem atzītā mazpilsētiņa (13.7 tūkst.iedzīvotāju) atrodas stundas brauciena attālumā (70 Km) no Palermo virzienā uz austrumiem. Tā atrodas pašā Tirēnu jūras krastā 270 m augsta kalna pakājē, pateicoties kuram tā ieguvusi savu nosaukumu (kalns pēc formas atgādina cilvēka galvu). Tūrisms, zvejniecība un lauksaimniecība ir galvenās šīs pilsētas iedzīvotāju nodarbinātības jomas.

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Senākās liecības par cilvēka esamību šajā teritorijā sniedzas līdz pat 9. – 5.gs.p.m.ē. (kalna ziemeļu pusē esošajās alās atrastas liecības, 9.-5.gs.p.m.ē. – megalītiskie mūri, kalnā esošais Diānas templis). Leģendas un mīti vēsta, ka priekšvēsturiskos laikos šeit dzīvojuši milži Giganti, Noasa pēcteči, vai 3000.-2700.g.p.m.ē. to dibinājuši sikāni vai feniķieši, kuri to nosaukuši par Ras Melkart jeb Hērakla zemesragu. Šeit Hērakls uzcēlis Augstākajam Tēvam Jupiteram veltītu templi. Šeit arī dzīvo grieķu mīts par skaisto ganu Dafni, sicīliešu orfeju un ainavu lirikas aizsācēju, kurš vienlaikus bija gan iemīlējies, gan izmisis … un tā kā tas nodeva Hēras meitu, tad, lai atriebtos, dieviete Hēra to padarīja par aklu … savukārt tā tēvs Hermejs / Merkurs to pārveidoja cilvēka formas akmenī.

Tāpat kā citās Sicīlijas pilsētās arī šeit gadsimtu gaitā valdījuši grieķi (pilsētas nosaukums – Kephaloidion, 5.gs.p.m.ē. tā bijusi teritorijas centrs), kartāgieši (396.g.p.m.ē.), sirakūzieši (307.g.p.m.ē.) un romieši (254.g.p.m.ē., pilsētas nosaukums – Cephaloedium, maksāja nodokļus, ražoja graudus, kala monētas), kas ietekmēja pilsētas ģeometrisko un urbānistisko attīstību (ap pilsētas mūri, ap galveno ielu asīm).

Bizantiešu valdīšanas laikā ciems pārcēlās no līdzenumiem uz kalna virsotni (līdz mūsdienām saglabājušās liecības – izrobotas sienas, barakas, uzglabāšanas tvertnes, baznīcas un krāsnis), tomēr, kā to apliecina no 6.gs.p.m.ē. saglabājusies kristiešu ēka ar krāsainām mozaīkām, vecā pilsēta netiek pilnībā pamesta.

9.gs. pilsētu iekaro arābi (pilsētas nosaukums – Gafludi) un tā tiek iekļauta Palermo Emirāta sastāvā.

11.gadsimtā pie varas nāk normāņi. Atkal tiek apdzīvots piekrastē esošais centrs, tiek sacelts virkne iespaidīgu celtņu (1129.g. – Sv.Giorgio baznīca, 1131.g. – Bazilikas Katedrāle – ar šo normāņu karalis izpilda zvērestu, ka vietā, kur tas paglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa, tas uzcels baznīcu; l’Ostero Magno, Il Palazzo Maria) un vietējie iedzīvotāji pievērsti kristietībai.

Pēc Federico II nāves (1250.g.) politiskā situācija kļūst arvien nenoteiktāka. Pilsētu pārvalda viena feodāla ģimene pēc otras (piem., Chiaramonte, Ventimiglia), līdz to 1451.gadā izpērk arhibīskaps.

Līdz ar spāņu nākšanu pie varas iezīmējas lielāka stabilitāte. 1742.gadā tiek izveidotas tirdzniecības pārstāvniecības (Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Nīderlandes darbojās līdz pat 19.gs.beigām).

19.gadsimta otrajā pusē pilsēta aktīvi un veiksmīgi iesaistās revolucionārā cīņā pret spāņu burbonu režīmu (cīņu vadītājs Salvatore Spinuzza tiek nošauts 1857.g.).

1861.gadā pilsēta tiek pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas aizbildņa Sv.Salvatores svētki tiek svinēti laika posmā no 2. – 8. augustam.

Pēdējā dienā notiek ’Antinna a mari’ o ‘Ntinna a mari’ – jauno un veco zvejnieku sacensības tikt pie krāsaina karoga, kas pakārts ar ziepēm iesmērēta ļoti slidena staba galā.

Vietējo iedzīvotāju apziņā ļoti dzīva ir arī “a vecchia strina” tradīcija – tā ir vecas labdares figūra jeb tēls, kas dzīvo uz kalna, un naktī no 31.decembra uz 1.janvāri paklausīgiem bērniem izdala dāvanas, savukārt, palaidņiem – ogles un pelnus.

Cefalù-StemmaInteresanti: pilsētas ģērbonis vistiešākajā veidā atspoguļo pilsētas raksturīgākās īpašības – uz zila fona virzienā uz centrā esošu zelta apli vērstas trīs sudraba zivis. Ūdens – spēks un bagātība; zelta aplis – maize, monēta – auglīgums un bagātība; zivis un maize – kristietības simols.

Ģērbonī perfekti saplūst pareizticības, islama un kristietības elementi. Skaitlis trīs simbolizē Sicīlijas salas ragus, ielejas, parlamenta rokas, Trīsvienības personu skaitu, monotēistiskās reliģijas, u.c. Trīsstūris un aplis ir garīguma un pilnības simbols. Trinacria un triquetra, mēness un saule, sudrabs un zelts.

CefaluCefalu2

Apskates objekti:

  • Doma katedrāle un tai blakus esošais klosteris (1131. – 1240.g.) – normāņu karalis Roger II apzvēr un arī uzceļ vietā, kur tas izglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa, katedrāli, kas pēc būtības atgādina nocietinājumu. Lai gan ēka netiek pabeigta tā dzīves laikā, tā ir lielisks normāņu arhitektūras un arābu, bizantiešu, latīņu un normāņu stilu apvienojums.
    • Tās ārpuse ir labi saglabājusies un to veido divi majestātiski torņi, no kuriem viens ir kvadrātveida (simbolizē pāvesta varenību), bet otrs astoņstūra (simbolizē karalisko un laicīgo varu). Nelielo priekštelpu veido 3 arkas, kuras balsta 4 marmora kolonnas (15.gs.; tiek uzskatīts, ka tās ņemtas no kalnā esošā Diāna tempļa).
    • Iekšpuse ir veidota latīņu krusta veidā. Eju sadala arkas, kuras balsta marmora kolonnas, kamēr koka griestos vērojama arābu ietekme. Iespējams, bija plānots, ka visa baznīca būs dekorēta ar mozaīkām (mozaīku meistari tika atvesti no Konstantinopoles), taču tās ir izvietotas tikai presbyterium zonā. Galvenais tēls ir Kristus Pantokratora krūšutēls, atveidots ar paceltu labo roku, savukārt, kreisajā rokā tas tur Jāņa evaņģēliju (grieķu un latīņu valodā rakstītais teksts vēsta: “Es esmu pasaules gaisma: tas, kurš sekos man, nestaigās tumsā”). Mozaīku dekorācijas tiek uzskatītas par vienām no labākajām bizantiešu (1148.g.) mozaīkām Sicīlijā (mazāk cietušas, salīdzinot ar Palermo un Monreāles mozaīkām)! Uzreiz zem Kristus apakšējā rindā atveidota Marija un 4 sargeņģeļi ar maizi rokās (tie ir tērpušies kā bizantiešu dižciltīgie).
    • Interesanti – vienā no bazilikas ejām vajadzētu būt izvietotām Ruggero II kapenēm, taču Federico II, izmantojot Cefalu’ bīskapa neesamību, tās nozaga un pārvietoja uz Palermo, kur tās atrodas vēl joprojām.

Cefalu3

  • Osterio Magno – Roger II iemīļotākā ēka, kuru vēlāk pārņēma Ventimiglia feodālā ģimene, kas visu Madoniju teritoriju pārvaldīja daudzus gadus. Fasāde veidota no lavas un apzeltīta akmens, diviem elegantiem logiem sicīliešu Chiaramonte stilā (13.gs.) un četrstūrveida torņa (14.gs.). Mūsdienās šī ēka ir izstāžu un lekciju vieta;
  • Palazzo Atenasio Martino (15.gs.) – freskas no 16.gs.
  • Palazzo Maria (13.gs.) – viduslaiku portāls un logs, katalāniešu stila dekorācijas;
  • Palazzo Piraino (16.gs.);
  • Porta Marina – vienīgie no četriem gotiskā stilā veidotiem arkveida vārtiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām;
  • bastions – skaista terase jūras krastā, no kuras skaidrā dienā saskatāmas Eolu salas;
  • viduslaiku mazgātuve (itāliešu val.: Il Lavatoio Medievale) – vieta, kur no kalniem tekošā upe Cefalino, kas pilsētas daļā tek zem zemes, iztek jūrā un vēl līdz nesenam laikam pilsētas sievietes gāja mazgāt veļu, kāpjot lejā pa elegantām lavas kāpnēm un izmantojot akmenī izkaltos nelielos baseinus. Ūdens iztek pa 22 krāniem – lauvas mutēm. Grieķu leģendas vēsta, ka ūdens ir upju ninfas asaras, kuras tā raud pēc sava mīļotā vīra nomiršanas;

  • Museo Mandralisca, via Mandralisca 13 – pilsētas muzejs ar nelielu arheoloģisko, gliemežnīcu un monētu kolekciju (4.gs.p.m.ē.vāze ar zvejnieku, kas ker tunča zivi). Te atrodas arī mākslas galerija un bibliotēka (Antonello da Messina, Francesco Bevilacqua, Johannes De Matta);
  • La Rocca – 270 m augsta klints, kuru feniķieši sauca par Hērakla zemesragu. Cilvēka galvu atgādinošas formas akmens, pateicoties kuram pilsēta ieguvusi savu nosaukumu;
  • Cefalu pils drupas, kas saglabājušās kalna virsotnē – 35 m x 20 m lielās pils paliekas attiecas uz 13. – 14.gs. Pēc šīm paliekām zinātnieki ir spējuši noteikt, ka pils sastāvēja no 12 istabām un 2 torņiem. Savā laikā tā bija stratēģiski ļoti svarīga, jo no šejienes varēja pārraudzīt visu teritoriju;
  • Diānas templis (9.-5.gs.p.m.ē.) – atrodas kalna virsotnē, kas ļāvis labi pārraudzīt teritoriju; Tiek uzskatīts, ka tā bijusi ziedojumu un arī aizsardzības vieta;
  • Megalītiskie pilsētas mūri (9.-5.g.sp.m.ē.) – līdz mūsdienām samērā labi saglabājies nostiprinājums (īpaši pilsētas ziemeļu daļā);

Baznīcas:

  • Santa Maria dell’Odigitria (Itria) (16.gs.) – iespējams celta uz daudz senākas tāda paša nosaukuma bizantiešu baznīcas drupām;
  • Santa Oliva (1787) – vulkāniskā akmens portāls;
  • San Sebastiano (1523) – viena eja ar divām freskām dekorētām nišām katrā pusē;
  • Sant’Andrea;
  • San Leonardo (1159, atjaunota 1558);
  • Immacolatella (1661);
  • Oratorio del Santissimo Sacramento (1688);
  • San Biagio kapella;
  • Santo Stefano;
  • Santissima Trinità;
  • Santissima Annunziata (1511) – liels rožveida logs;
  • Sv.Katrīnas klosteris.

Pludmales:

  • lungomare – 1.5 Km gara smilšaina pludmale;
  • salinelle – 7 Km attālumā virzienā uz Palermo – ģimenēm un draugiem piemērota līdzena, gara pludmale;
  • Capo Plaia – 4 Km attālumā virzienā uz Palermo – vējaināka, nedaudz dziļāka ūdens pludmale netālu no Hotel Carlton;
  • Mazzaforno / Ogliastrillo – 3 Km attālumā no Cefalu – smilšaina, nedaudz akmeņaina pludmale;
  • Caldura – 20 min gājiena attālumā no Cefalu netālu no Hotel Kalura / Hotel Le Calette – smilšu, nelielu oļu pludmale;
  • Ambrogio – 6 Km attālumā virzienā uz Mesīnu – akmeņu un nelielu oļu pludmale;
  • Finale di Pollina – 12 Km attālumā virzienā uz Mesīnu – smilšu un oļu pludmale, īpaši iecienīta jauniešu vidū.

Netālu esošajā teritorijā esoši objekti:

  • Madoniju parks;
  • Castelbuono – 20 Km attālumā no Cefalu kalnos esoša neliela pilsētiņa (8 tūkst.iedzīv.), kas bijusi apdzīvota jau grieķu un romiešu laikos. Bizantiešu laikā tā kļuva par vairāk apdzīvotu, savukārt, 1316.gadā Ventimiglia ģimene šeit uzcēla pili. Viens no šīs zonas tipiskiem produktiem ir manna – salds nektārs, kas iegūts no pelnu koku mizas;
  • Pollina – ap normāņu pili izveidojies ciematiņš, no kura ir palikušas drupas. Neskaidra tā nosaukuma izcelsme (no grieķu vārda Apollonia vai Polla – pavasaris). 1187.gadā pils bija Cefalu bīskapa īpašums, bet ap 1300.gadiem to pārņēma ietekmīgā Ventimiglia ģimene;
  • Gibilmanna – kalnos, koku biezoknī esoša pilsēta, no kuras paveras iespaidīgs skats. Reliģisko tūristu iecienīta baznīca – svētnīca (17.gs.). 3 atzīti izdziedināšanas gadījumi!
  • Sant’Ambrogio – neliels ciematiņš (250 iedzīv.) ar skaistu pludmani, pāris restorāniem un kafejnīcām;
  • Gratteri – neliela pilsētiņa 15 Km attālumā no Cefalu. Tās nosaukums cēlies no grieķu vārda – “krater’” un nozīmē – baseins. Sākotnēji tā bija bizantiešu cietoksnis, kuru vēlāk iekaroja arābi. Pilsēta izveidojās tikai 13.gs.beigās, pateicoties pilij, kuru uzcēla Ventimiglia ģimene (nav saglabājusies). Mūsdienu pilsētas centrs izveidots 16.gs.vietā, kur agrāk tecēja upe. Apskates vērts – Old Matrix, Sv.maria del Gesu’ baznīca (senākā baznīca).

Noderīgi: pilsētas karte.

cefalu-map

24/10/2011

Hurma. Misilmeri hurma (I cachi)

Food_Cachi

Hurma (itāļu val.: i cachi / kaki vai diospero) ir ēdams ebenkoka auglis, viens no senākajiem cilvēka audzētajiem augļiem. Par tā izcelsmes reģionu tiek uzskatīta Ķīna, tās centrālā un dienvidu daļa, kur tas esot bijis pazīstams jau pirms apmēram 3000 gadiem un tiek saukts arī par austrumu ābolu vai septiņu spēku koku.

Tālāk no Ķīnas šis koks izplatījās uz tuvākajām kaimiņvalstīm, piemēram 7. gadsimtā uz Japānu un 14. gadsimtā uz Koreju. Mūsdienās hurma ir ļoti plaši pieejama Japānā, kur tā tiek saukta arī par Japānas lotosu.

Interesanti, ka šis koks tiek saukts arī par “miera koku”, jo bija viens no nedaudzajiem kokiem, kurš izdzīvoja pēc atombumbas sprādziena Hirosimā un Nagasaki 1945. gada augustā.

Hurma Eiropā

Eiropā hurma tika ievesta 16. gadsimta beigās, kad Itālijā tika ievests dateļplūmju hurmas veids. Taču ilgu laiku hurmas koks tika audzēts tikai kā dekoratīvs augs.

Situācija mainījās tikai 19. gadsimta beigās, kad 1860. gadā Francijā aizsākās un 1870. gadā Itālijā turpinājās ievestā japāņu hurmas veida attīstīšana un audzēšana augļa iegūšanas nolūkos. Itālijā pirmais ebenkoks tika iestādīts 1871. gadā Boboli dārzos Florencē. Jāatzīmē, ka ASV ebenkoks tika ievests apmēram 19. gadsimta vidū un Brazīlijā – pašās 19. gadsimta beigās (1890. g.).

Itālijā pirmie hurmas koku augļu dārzi tika izveidoti 1916. gadā Kampānijas zonā, Salerno teritorijā un pēc tam Emīlijā Romanjā, Veneto, Sicīlijā un Abruco.

Mūsdienās Itālija ir lielākā hurmas ražotājvalsts Eiropā, kas ik gadu saražo apmēram 70 000 tonnas šī augļa. Apmēram 90 % produkcijas tiek saražots Kampānijas un Emīlijas Romanjas reģionos. Vispopulārākais hurmas veids ir japāņu hurma jeb kaki (80 %), šķirnes – Jiro, O’Gosho, Hana Fuyu.

cachi_mercato

Par vislabāko Itālijas hurmu tiek uzskatīta Misilmeri hurma (itāļu val.: il cachi / kaki di Misilmeri), kas tiek audzēta Sicīlijā, Palermo zonā. Tā tiek eksportēta un ir pazīstama visā pasaulē.

Lai gan Misilmeri hurmas attīstīšana sākās 1925. – 1930.-tajos gados un nākamo divdesmit (20) gadu laikā tā vienmērīgi izplatījās uz blakus esošajiem reģioniem (piem., Bolognetta, Villabate, Casteldaccia, Bagheria, Marineo, Santa Flavia un Ficarazzi), kļūstot par galveno (90 %) šajā teritorijā audzēto lauksaimniecības kultūru, tomēr tās priekšvēsture ir daudz senāka.

Izrādās, ka 1692. gadā nelielajā ciematiņā (Misilmeri) tika izveidots reto koku un augu botāniskais dārzs (itāļu val.: l’orto botanico di Misilmeri), kurā tika iestādīts pirmais hurmas koks. Pavisam drīz šis dārzs kļuva par vienu no ievērojamākajiem Eiropā un vienu no senākajiem Itālijā akadēmiskajā līmenī. Par tā izveidošanu ir jāpateicas Don Francesco Bonanno, Misilmeri grāfam, uzmanīgam dabas novērotājam, un tēvam Francesco Cupani, franciskānim, botāniķim. Dārzs pastāvēja līdz 1795. gadam, kad, sakarā ar karaliskās ģimenes locekļu izšķērdīgo dzīvesveidu, nācās atteikties no visiem izdevumiem, tai skaitā botāniskā dārza uzturēšanas, un lai retie koki un augi neaizietu bojā, tie tika pārstādīti Palermo botāniskajā dārzā.

Taču svarīgākais bija noticis … Sicīlijā bija ieaudzis ebenkoks, kas šajā Palermo zonā sāka izplesties ļoti strauji, pateicoties gan īpaši labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un augsnei (tumša mālainu klinšu augsne ar augstu māla un kālija saturu un zemu organisko vielu klātbūtni tajā, vai arī sarkanīga Vidusjūras augsne, kas sastāv no māla un smilšu sajaukuma), gan arī apūdeņošanas sistēmai, kuru šeit ieviesa arābi.

Misilmeri visbiežāk audzētais hurmas veids ir japānas hurma jeb kaki (šķirne – Vaniglia), kuras augļi ir nelieli, oranži – sarkanā krāsā, bez sēklām un ēdami praktiski uzreiz, jo satur zemu tanīnu līmeni.

Augļi tiek novākti Oktobra mēnesī, kad augļa mīkstums vēl nav pilnībā nogatavojies, un tas ir roku darbs. Pēc augļa novākšanas tie tiek ievietoti kastē („casciuni”), kura iekšpuse ir izklāta ar noteiktu materiālu un ietīti papīrā, lai veicinātu nogatavināšanās procesu (“l’ammazzatura”). Mājas apstākļos augļus vislabāk ir novietot blakus tādiem citiem augļiem kā āboliem, bumbieriem, banāniem.

Gandrīz visi uzņēmumi, kas Misilmeri nodarbojas ar hurmas audzēšanu, ir mazi uzņēmumi. Tāpēc, tiem apvienojoties, ir izveidota hurmas ražotāju asociācija, saukta „Tu.ka.mi”, kas nodarbojas ar augļa atpazīstamības un noieta veicināšanu gan valsts mērogā, gan arī starptautiskā līmenī.

Reizi gadā – Novembra mēnesī – Misilmeri pilsētā tiek organizēti hurmas svētki (itāļu val.: Sagra del Kaki di Misilmeri).

Hurmas koks ir daudzgadīgs koks (Ķīnā ir atrasti pat 500 gadus veci koki), kas var sasniegt 10 m augstumu dienvideiropā un 20 m augstumu Āzijā. Tas ir ātri augošs koks, kas spēj pielāgoties dažādiem klimatiskajiem apstākļiem (svarīgi, lai augsne būtu labi drenēta un nesaturētu augstu nātrija un bora līmeni) un ir samērā noturīgs pret dažādām slimībām un kaitēkļiem. Sāk ražot augļus apmēram pēc 7 – 8 gadiem un viena koka ražīgums ir apmēram 250 kg. Tas ir arī ļoti dekoratīvs koks, jo, iestājoties rudenim, tā lapas iekrāsojas dažādās krāsās un augļi saglabājas kokā vēl ilgi pēc lapu nokrišanas.

Hurmas auglis visbiežāk ir dzelteni  – oranžā vai oranži – sarkanā krāsā. Nogatavojies, tas ir neparasti salds un atkarībā no šķirnes, tas var būt mazs vai samērā liels, sasniedzot pat 500 gr svaru (vidēji viens auglis sver 200 –  300 gr), tas var saturēt sēklas vai arī būt bez tām, tam var būt želejveida (jāēd ar karoti) vai puscieta konsistence (var tikt sagriezts šķēlēs; piem., šķirnes: Cachi vaniglia, cachi mela), u.c. Nenogatavojušiem atsevišķu šķirņu augļiem var piemist raksturīgā savelkošā iedarbība, ko nosaka augstais tanīnu līmenis tajos. To var mazināt, atstājot augļus nogatavināties kopā ar āboliem un bumbieriem tumšā, labi vēdināmā telpā!

Hurmas veidi. Pastāv vairāk kā 2000 hurmas šķirnes, no kurām pieminēšanas vērtas ir:

  • austrumu hurma, saukta arī par japāņu hurmu jeb kaki (diospyros kaki), kas ir visbiežāk sastopamais hurmas veids. Kaki auglis ir ļoti salds, bez kauliņiem un tam piemīt maiga, reizēm šķiedraina konsistence.
  • dateļplūmju hurma (diospyros lotus) – tās dabiskās izplatības reģions ir DR Āzija un dienvideiropa; senajiem grieķiem tā bija pazīstama kā “Dievu auglis” jeb “dabas saldums”;
  • amerikāņu hurma (diospyros virginiana)– tās dabiskās izplatības reģions ir ASV. Jāatzīmē, ka tā spēj izdzīvot daudz vēsākos klimatiskajos apstākļos nekā japāņu hurma, tās augļi ir mazāki, bet satur vairāk C vitamīna un kalcija nekā japāņu hurma;
  • filipīniešu hurma, saukta arī par velveta ābolu jeb Mabolo (diospyros discolor) – tās dabiskās izplatības reģions ir Filipīnas. Nogatavojusies, tā ir koši sarkanā krāsā un kamēr auglis nav nomizots, tam piemīt nedaudz nepatīkama, sieram līdzīga smaka. Garšas ziņā tas atgādina kaut ko starp banānu un ābolu. Sastopama arī Ķīnā (shizi) un Korejā;
  • melnā hurma (diospyros digyna) – tās dabiskās izplatības reģions ir Meksika un ASV dienvidu daļa. No ārpuses šis auglis ir zaļā krāsā, savukārt, tā iekšpuse nenogatavojusies ir balta, bet nogatavojusies – melna.

Garšas ziņā tiek izdalīti divi hurmas veidi: savelkošās šķirnes (piem., Hachiya, Yokono, Eureka, Saijo, Tamopan, Tanenashi, Triumph), kuras satur augstu tanīnu līmeni (savelkoša iedarbība) un pirms lietošanas ir jānogatavina, un saldās šķirnes (piem., Fuyu, Jiro, Gosho/Giant Fuyu/O’Gosho, Imoto, Izu, Maekawajiro, Okugosho, Suruga), kuras satur zemu tanīnu līmeni un praktiski var tikt patērētas uzreiz pēc novākšanas (bez nogatavināšanas vai minimālas nogatavināšanas).

Hurmas augļu novākšana parasti norit Septembra – Novembra mēnešos, kad auglis no ārpuses sāk iekrāsoties dzeltenīgā krāsā, bet vēl nav nogatavojies. Auglis tiek novākts, to griežot pa apli nevis raujot.

Augli ir iespējams uzglabāt maksimums 2 – 4 mēnešus 0 – 2 °C temperatūrā pie relatīvā mitruma 90 %.  Savukārt, jau nogatavojušos augļus nav iespējams uzglabāt vairāk par pāris dienām ledusskapī.

Pasaules mērogā galvenās hurmas ražotājvalstis ir Ķīna, Koreja un Japāna (95 % tirgus), tām seko Vidusjūras valstis, Brazīlija, Jaunzēlande, Austrālija un Meksika.

Hurmas pielietojums. Hurma galvenokārt tiek patērēta svaigā veidā, jo to ir grūti transportēt. To var tikt arī (galvenokārt, austrumu valstīs) un apstrādāta. No hurmas var tikt pagatavots arī etiķis, dažādi dzērieni un uzlējumi, tā var tikt izmantota kā sastāvdaļa dažādu citu ēdienu pagatavošanā. No hurmas lapām var tikt pagatavota tēja.

Korejā un Japānā hurmas koks tiek izmantots greznu mēbeļu izgatavošanā. No tā var tikt pagatavotas arī intarsijas un klavieru taustiņi.

Uzturvērtība un iedarbība uz veselību:

  • 100 gr. augļa satur apmēram 65 – 70 Kcal, 78.2 % ūdeni, 18 % cukurus, 0.8 % olbaltumvielas, 0.4 % taukus un neskaitāmus vitamīnus (C vitamīnu, beta karotīnu, B grupas vitamīnus), pektīnvielas un minerālvielas (kāliju, kalciju, jodu, dzelzi, magniju, varu);
  • labvēlīgi iedarbojas uz kuņģa – zarnu traktu (daudz šķiedrvielas), aknām, nervu sistēmu, redzi (karotēns), uzlabo asins sastāvu un stiprina imūnsistēmu;
  • tā kā auglis satur maz organisko skābju, tad to var ēst cilvēki, kam ir paaugstināts kuņģa skābes līmenis;
  • raksturīga urīndzenoša (diurētiska) iedarbība (satur kāliju), tāpēc to var ēst cilvēki, kam ir, piemēram, nierakmeņi;
  • hurma ir ļoti enerģētisks produkts, tāpēc piemērota bērniem un sportistiem;
  • piesardzīgi jālieto cilvēkiem ar cukura diabētu (satur glikozi un fruktozi) un ar palielinātu ķermeņa masu.
08/06/2011

Sicīliešu marionetes (Pupi siciliani)

Pupi siciliani (2)

Sicīliešu marionetes (itāļu val.: pupi siciliani) un sicīliešu marionešu teātris (itāļu val.: L’Opera dei pupi, sicīliešu dialektā: Òpra dî Pupi) 2001.gadā pieteikts un 2008.gadā pasludināts par UNESCO Cilvēces nemateriālā un mutiskā mantojuma vērtību.

Tas ir ļoti sens un agrāk 19. – 20. gadsimta sākumā īpaši populārs teātra mākslas veids Sicīlijā, kas bija vienīgais mirstīgo cilvēku radošais un sociālpolitiskais izpausmes veids un nodrošināja seno folkloras tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē, galvenokārt mutiskā veidā. Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un izdzīvojis līdz mūsdienām, kur to vēl joprojām turpina atsevišķas skolas, bieži vien ģimenes uzņēmumi jau ceturtajā un piektajā paaudzē.

Marionetes. Marionetes ir lelles ar kustināmiem locekļiem, ko darbina ar pavedieniem, auklām, atsperēm. Tās var būt izgatavotas no koka, plastmasas, auduma, metāla, māla vai jebkura cita materiāla. Parasti tās tiek atveidotas kā cilvēkveidīgas būtnes (ar atbilstošiem tērpiem un papildus elementiem), taču var būt atveidotas arī kā zvēri un citas mītiskas būtnes. Tās sastāv no vaļīgām locītavām un vairākām auklām (balsta, kustību un specefektu auklām), kas pārsvarā gadījumu virs galvas ir savienotas koka stienītī. Visbiežāk tās sastāv no 9 auklām, kas ir pievienotas dažādām ķermeņa daļām, piemēram, pleciem, kājām, rokām, galvai un mugurai, taču sarežģītākām marionetēm var būt pat 50 auklas, nodrošinot skriešanai, dejošanai un runāšanai līdzīgas kustības.

Vēsture: pazīstamas jau senajā Indijā (4000. g.p.m.ē.), Ēģiptē (2000. g.p.m.ē.), Grieķijā un Romā, marionetes sākotnēji izmantotas apmācības nolūkos, lai ar to palīdzību vienkāršiem cilvēkiem izskaidrotu reliģiskos rituālus un ceremonijas, kā arī vienkāršas ikdienišķas darbības. Tikai senās Grieķijas un Romas laikā (apmēram 500. g.p.m.ē.) tās sāka izmantot izklaides nolūkos, galvenokārt, lai uzjautrinātu bērnus, taču, ņemot vērā to nelielos izmērus, tās tiek uzskatītas drīzāk par rotaļlietām nekā marionetēm mūsdienu izpratnē.

Pēc Romas Impērijas krišanas, Itālija uzskatāma par galveno marionešu dzimteni Eiropā. Viduslaikos marionetes izmantotas galvenokārt baznīcās, lai ar to palīdzību izskaidrotu Svētos rakstus, taču, tuvojoties renesanses laikam (14. – 16.gs.), šajās izrādēs arvien vairāk parādījās komēdijas un sarkasma elementi. Tās aizliedza izrādīt baznīcas telpās. 16.gadsimta beigās pirmo reizi izmantots vārds „marionete”. Šīs izrādes sāka izrādīt turpat esošajos baznīcas dārzos, gadatirgos un tirgus laukumos. Tās bija lielisks darba instruments tirgotājiem un baņķieriem. Strauji palielinājās izrāžu skaits, turklāt, tās kļuva divkosīgākas un farsākas. Līdz beidzot meistari apvienojās un izveidoja ceļojošas aktieru, mūziķu, marionešu meistaru un komiķu grupas, no kā arī ir radies itāļu komēdijas žanrs Commedia dell’Arte. Marionetes izmantotas šī teātra žanra ietvaros.

Senākais viduslaiku marionešu izrādes atainojums, kas pieejams 12. gadsimta manuskriptā „Hortus deliciarum”.

17. gadsimtā itāļu meistari ceļoja pa Eiropu un popularizēja savu mākslu. Viņi iepazīstināja pārējās Eiropas valstis ar savu vispopulārāko marioneti – neapoliešu Pulcinellu. Īpaši popularitāti ieguvušās izrādes sāka atveidot arī citu valsti meistari un līdz 1650.-tajiem gadiem šis tēls jau bija iekarojis Eiropu. Francijā tas saukts par Polichinelle vai Guignol, Lielbritānijā – Punchinello vai Punch, savukārt, citās Eiropas valstīs populārākie marionešu tēli bija Hanswurst un Kasperle Vācijā un Austrijā, Don Cristobal Spānijā, Mester Jakel Dānijā, Petrushka Krievijā un Jan Klaasen Holandē. Lielākā daļa no šīm marionetēm bija cimdu marionetes.

17.-18. gadsimta marionešu izrādes Eiropā raksturoja, no vienas puses, šarms un izsmalcinātība (aristokrātu dārzos un namos atveidotās marionešu izrādes bija viens no teātra un mūzikas izpausmes veidiem – grezns, izsmalcināts, to laiku valdošās varas un reliģiskās autoritātes un labas manieres ievērojošs izklaides un baudas veids), bet no otras puses – tiešums, sarkasms un vulgaritāte (ielu marionešu meistaru izrādes pilsētu laukumos tika uzskatītas par draudu valdošās varas pārstāvjiem, tāpēc tās centās kontrolēt; īpaši aktuāli tas bija Francijā, kur klasiskā teātra pārstāvji mēģināja apspiest marionešu meistarus, jo to izrādes nepakļāvās valdošajai cenzūrai. Cenzūras loma mazinājās tikai 17. gadsimta beigās). Tas bija laiks, kad marionešu teātri piedzīvoja milzīgus panākumus. Mazi teātri tika izveidoti katrā pilsētā, rakstnieki un mākslinieki rakstīja tieši marionešu teātriem paredzētas īpašas lugas un operas (Vācija 1810. – Henrich von Kleist, Francija 1860-1870 – George un Maurice Sand, Beļģija 1890 – Maurice Maeterlinck, Anglija 1907 – Gordon Craig, Vācija 1920 – Paul Klee) un būtiski uzlabojās marionešu tehniskās funkcijas, kas ļāva paplašināt to izpausmes veidus (piem., Pietro Radillo nomainīja divas auklas pret astoņām).

No 18. gadsimta beigām līdz ar aristokrātisko ģimeņu ietekmes mazināšanos un visu 19. gadsimtu šīs marionešu izrādes bija harmonijā ar tā laika notikumiem, tās bija piepildītas ar dumpiniecisku humora devu. Marionetes kļuva par sociālā protesta un politiskās satīras instrumentu. Marionešu meistarus centās apspiest un kontrolēt varas iestāžu pārstāvji, tāpēc marionešu izrādes sāka izrādīt arvien vairāk lauku teritorijās. 19. gadsimta beigās meistari sāka izmantot lielākas skatuves un konkurēt ar citiem mākslas veidiem, kur tika izmantotas maskas. Radās daudzi jauni tēli, piem., Itālijā pastāvēja Rugantino (Roma), Gioppino (Bergamo), Sandrone (Modena), Fagiolino un Sganapino (Bologna), Peppennino (Catania), Nofrio un Virticchio (Palermo), kamēr Neapole vienmēr palika uzticīga savai „Pulcinella”. Ņemot vērā ieviestās tehniskās izmaiņas, šajā laikā radās atšķirīgi marionešu tipi, kur, piemēram, centrālais metāla stienis aizvietots ar divām auklām galvas sānos. Tas ļāva veikt daudz plastiskākas un smalkākas kustības, bet darboties ar šādām marionetēm kļuva grūtāk. Tāpēc īpaši profesionālie meistari guva milzīgus panākumus. Īpaši populāri bija ceļojošo mākslinieku izrādītie bruņinieku stāsti ar ik vakara turpinājumiem. Arī izrāžu scenāriji kļuva sarežģītāki un mākslinieki centās tos slēpt viens no otra, lai neizpaustu radošās idejas.

20. gadsimta sākumā klejojošo marionešu meistaru senās folkloras tradīcijas nomainīja jaunas tendences un svaigas pieejas. Tika radītas jaunas izrādes pieaugušajiem un bērniem. 1920.-tajos gados līdz ar itāļu imigrantu ierašanos ASV strauji palielinājās interese par tām, taču 1950.-to gadu straujā ekonomiskā attīstība radīja politisko un sociālo apvērsumu un pašos pamatos apdraudēja šo tradīciju (kino un televīzijas attīstības laiks; 1940.-tajā gadā tika uzņemta Disneja filma „Pinocchio” ar koka marioneti galvenajā lomā). Daudzos Itālijas reģionos šis teātra žanrs izzuda, taču dažviet atdzima pēc 20 – 30 gadiem.

Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un ir izdzīvojis līdz mūsdienām.

Sicīlijā marionešu teātrim ir ļoti senas tradīcijas un līdz mūsdienām tās izdzīvojušas pateicoties tam, ka tās folkloras veidā, galvenokārt mutiskā veidā, ir tikušas nodotas no vienas paaudzes otrai. Trubadūru jeb dziesminieku tradīcijas Sicīlijā pastāvējušas jau 11. – 13. gadsimtos un uzskatāmas par marionešu mākslas pirmsākumiem. Īpaši populāri tajā laikā bija stāsti par franču galminiekiem, piem., Orlando Furioso stāsts, kas ir 1100.-to gadu franču episkās poēmas „Rolanda dziesmas” itāliskā versija (apmēram 16. gadsimtā šis stāsts pirmo reizi izrādīts ar marionetes palīdzību). Taču viss notika ļoti vienkāršā veidā – fonā bija vienkāršs ainavas gleznojums un priekšpusē stāvēja trubadūrs, kurš tautas sanākšanas vietās mūsdienu izpratnē viduvējā līmenī izdziedāja savus bruņinieku stāstus. Situācija mainījās apmēram 19. gadsimtā, kad mākslinieciskais izpildījums sasniedza jaunu attīstības līmeni – figūras pārtapa par marionetēm, izrādes laukumi pārvērtās par teatrālām skatuvēm un vienkāršās cīņas pārvērtās par īstiem priekšnesumiem, kas aizrāva publiku. Šis fenomens burtiski pārņēma Sicīliju un katrā pilsētā tika izveidots savs marionešu teātris, iestudētas pieaugušajiem un bērniem saistošas izrādes, kas tēlainā un dzīvā veidā nākamajām paaudzēm nodeva daudzus vēsturiskos stāstus un tradīcijas. Mūsdienās, līdz ar kino, televīzijas un interneta attīstību, šis mākslas veids ir kļuvis arvien apdraudētāks.   

Marionešu veidi.

Pastāv vairāki marionešu veidi, taču visbiežāk izmantotie ir:

  • sicīliešu marionetes – tās ir vienkāršākas, veidotas no koka un vadīšanai paredzētās auklas ir savienotas virs galvas esošajā koka stienītī;
  • čehu marionetes – tās ir sarežģītākas un marionešu vadīšana notiek ar auklu palīdzību (tās nav savienotas koka stienītī), tāpēc ar šo marionešu palīdzību var atveidot daudz smalkākas kustības, piem., mutes kustības, plaukstu locītavu kustināšanu.

Sicīlijā pastāv divas atšķirīgas tradīcijas jeb sicīliešu tradicionālā marionešu teātra stili – Palermo un Katānijas skolas – līdzīgas pēc marionešu sejas vaibstiem un tērpu stilistiskā noformējuma, bet atšķirīgas pēc marionešu izmēriem un svara, marionešu uzbūves un vadīšanas veida, skatuves uzbūves un noformējuma, kā arī repertuāra un marionešu runas veida.

Palermo marionetes Katānijas marionetes
Izmērs 80 – 100 cm 80 – 130 cm
Svars apmēram 8 kg apmēram 35 kg
Mehānikas raksturojums kustināmas ceļu locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts makstī stīvas kājas, bez ceļa locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts labajā rokā
Marionešu vadīšanas veids marionešu vadīšana notiek no skatuves sāniem, kur marionešu meistari stāv uz zemes vienā augstumā ar tām marionešu vadīšana notiek no apmēram 1m augstuma (no tāda kā tilta)
Skatuve lielāka dziļumā nekā platumā, kas ļauj meistaram aizkulisēs noliekties un palikt neredzamam skatītājiem lielāka platumā nekā dziļumā, kas ļauj meistaram brīvi pārvietoties pa tiltu un sekot līdzi marionetes kustībām
Skatuviskais noformējums bagātīgāks un stilizētāks vienkāršāks, sentimentālāks, dramatiskāks
Repertuārs vienkāršāks daudz plašāks

Marionešu meistars ir universāla persona, kura sevī apvieno galdnieku (koka marionetes izgatavošana), kalēju (marionešu bruņu izgatavošana), mākslinieku (skatuviskais noformējums, u.c.) un rakstnieku (scenārija rakstīšana). Bieži vien šajā nodarbē ir iesaistīta visa ģimene, jo vidēji liela marionešu teātra sastāvā ir jābūt apmēram 100 marionetēm, virknei to ekipējuma un rezerves daļām, katrai no tām ir jāizgatavo tērps, jāveido skatuviskais noformējums. Katram meistaram ir savi triki un tehnika, ko viņš izmanto izrādes laikā un bieži vien personalizēts repertuārs, kas tiek pasniegts senu folkloras tradīciju veidā. Izrādes laikā meistars izmantoliterālo valodu, kuru papildina ar atsevišķiem izteicieniem vai frāzēm vietējā dialektā. Fonā skan muzikālais pavadījums. Šāds darbs nozīmē to, ka meistaram ir jābūt ne tikai labam amatniekam, bet arī aktierim, jo marionetes ir jāspēj atdzīvināt. No dažām šādām ģimenēm ir dzimuši slaveni aktieri, piem., Giovanni Grasso un Angelo Musco.

Slavenākās marionešu meistaru dinastijas, kuras tradīcijas ir nodevušas un turpina jau vairākās paaudzēs:

  • Katānijā – Crimi (Gaetano Crimi (1807 – 1877) 1835. gadā atvēra savu pirmo teātri), Trombetta, Napoli (nepārtraukta darbība no 1921. gada jau četrās paaudzēs), Grasso, Pennisi, Macri’, Giuseppe Chiesa un Angelo Musco, kuri strādāja Teatro Machiavelli (vēlāk abi izveidoja katrs savu teātrus);
  • Palermo – Cuticchio, Argento, Mancuso, Greco;
  • Mesīna – Gargano;
  • Sirakūzas – Vaccaro-Mauceri.

Palermo_Mancuso pupiCastelbuono_Castello (2)Pupi siciliani

Repertuārs. Bruņinieku stāsti, to varoņi, mīlas dēkas un karagājieni, drosme un nodevība, godkāre un sakāve, vara un neprāts ir visvairāk izplatītie stāsti sicīliešu kultūrā, kas tiek atainoti arī marionešu teātra izrādēs. Tie vēstī par vienmēr apdraudēto taisnīguma principu, apvienojot skaistuma un dižciltības ideālu ar bruņinieku laikmeta garu.

Visā Sicīlijā plaši apspēlēts ir Carlo Magno cikls un tā sadaļas: Hektorā stāsts un tā pēcteči, Francijas karalis un karaliene no Konstantīnes līdz Carlo Magno, Francijas galminieku vēsture, Guido Santo un Carlo Magno pēcteči. Plaši apspēlēta ir arī bandītu tēma, kas sākumā tika attēlots kā nesimpātisks, brutāls tēls, kurš aplaupa nelaimīgos ceļotājus, kas viņam patrāpījušies ceļā, taču pēc 1860. gada tas tiek attēlots (Rinaldo) kā spēcīgs un drosmīgs tēls, kurš pretojas valdošajai politiskajai un sociālajai nevienlīdzībai, cīnās par sociālo taisnīgumu. Marionešu teātrī neiztikt arī bez viduslaiku stila cīņām un kaujām, līdz ar to arī nāves. Katānijā tās tiek attēlotas daudz mierīgāk, kamēr Palermo tās ir aktīvākas un ietver pat papildspēku ierašanos. Parasti galvenie tēli neaiziet bojā.

Visiemīļotākie sicīliešu marionešu teātra tēli ir Orlando (spēka, uzticības un lojalitātes simbols) un Rinaldo (dumpinieks), vēl galvenajās lomās darbojas Carlo Magno, Angelica, Gano di Maganza (sliktais tēls – nodevējs, kurš slēpjas aiz bārdas un staigājotklibo), arābi – Rodomonte, Mambrino, Ferrau’, Agramante, Marsilio, Agricane.

Noderīgi:

21/03/2011

Maura galva (La testa del moro)

La testa del moro

Sicīlijas mīti un leģendas.

Izrādās, ka atbilde ir meklējama arābu periodā (apm. 1000g.) Sicīlijas pilsētā Palermo, kur arābu kvartālā Kasbah (mūsdienās – Kalsa) dzīvoja ļoti skaista meitene ar gariem melniem matiem un Vidusjūras ūdeni atstarojošām zilām acīm. Kā jebkurai sevi cienošai sicīliešu meitenei viņai nebija atļauts vienai pašai iziet no mājas un pastaigāties pa ielu, tāpēc viņa pavadīja laiku, nodarbojoties ar dārzniecību uz sava balkona. Tajos laikos tā bija vienīgā brīvības un socializēšanās izpausme. Ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa.

Kādu dienu zem viņas balkona gāja kāds jauns mauru (musulmaņu) tirgotājs, kurš, ieraugot tik skaistu un graciozu meiteni, iemīlējās no pirmā acu skatiena. Bez domāšanas viņš devās atzīties skaistajai meitenei savā mīlestībā un viņa, tirgotāja bagātības un acīmredzamās mīlestības un glaimu iespaidota, pieņēma šīs jūtas. Atdevās viņam un turpināja šīs kvēlās attiecības.

Taču kādu dienu viņa uzzināja šausmīgu patiesību – mauram drīzumā bija jāatgriežas savā zemē, turklāt, tur viņu gaidīja sieva un vairāki bērni. Viņas sirds bija salauzta un kā jebkura sevi cienoša sicīliešu sieviete viņa nolēma atriebties. Kopā pavadījuši pēdējo nakti, viņa miegā pārgrieza tam rīkli un pēc tam nocirta galvu.

Nākamās dienas rītā maura galva atradās visu apskatīšanai uz meitenes  balkona, turklāt, viņa tajā iesēja bazilika sēklas, kuras auga tik skaistas un aromātiskas, ka pārējās sievietēs izraisīja skaudību. Tās devās pie amatniekiem un lūdza izgatavot līdzīgas terakotas vāzes ….

Mūsdienās arāba galva kā vāze ar dažādiem dekoratīviem elementiem ir ļoti populārs keramikas izstrādājums, kas vistiešākajā veidā atspoguļo sicīliešu temperamentu.

Taormina_Testa di morotesta-di-moro_monreale-1testa-di-moro_monreale-2