Archive for ‘Ragusa zona’

14/09/2017

Ispika (Ispica)

Ispika (itāliešu val.: Ispica) ir Sicīlijas dienvidos Ragūzas zonā esoša salīdzinoši neliela pilsēta (2017.g. – 16 tūkst.iedzīv.). Tā atrodas 6 – 7 Km attālumā no jūras un izvietota uz lēzena pakalna apmēram 170 m.v.j.l. Viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām!

Vēsture:

Pilsētas nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Tās romiešu nosaukums – “Hyspicaefundus” varētu būt cēlies no upes Hyspa vārda, kas vēlāk nomainīts un līdz pat 1935.gadam izmantots “Spaccaforno”. Šis vārdu salikums sastāv no divām daļām: “”spacca” (jeb latīņu val.” “speca” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē – aiza) un “forno” (jeb latīņu val.: “fundus” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē pilsētai tuvumā esošās krāsnīm līdzīgās apbedījumu vietas).

Pilsētas teritorija ir apdzīvota jau kopš bronzas un vēlīnā romiešu perioda, ko apliecina arheoloģiskie atradumi (katakombas, nekropole; 3.-4.gs. kādā Cava Ispica aizā dzīvojis un Santa Maria della Cava baznīcu apmeklējis Sant’Ilarione di Gaza). Šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm. Vēlāk arī grieķi, romieši, bizantieši, arābi (šajā periodā dzimst leģenda par arābu burvi, kas izveido pilsētas vēsturisko centru – burve tiek apbedīta Ispikā un savas dotības uz vairākiem gadsimtiem nodod pilsētas iedzīvotājiem), normāņi (pirmās rakstiskās liecības par pilsētas eksistenci pastāv kopš 1093.gada!), švābi un andževīni.

14.gadsimta sākumā Berengario di Monterosso, karalistes mantzinis, pilsētu uzdāvina karaļa Federico III sievai Eleonora d’Angio. Pietro II to nodod feudo īpašumā brālim Guglielmo Duca di Atene, pēc kura to manto virssulainis Manfredi Lancia (mantiniekiem pilsētu atņemt, sodot par sadumpošanos pret karali Federico III).

1367.gadā to iegūst un 1375.gadā feudo īpašumā saņem Francesco Perfoglio. Kādu brīdi to pārvalda Andrea Chiaramonte, taču, sodod par sadumpošanos, 1393.gadā karalis Martino I to kopā ar cietoksni nodod Modikas grāfam Bernando Cabrera.

1453.gadā pilsēta pāriet Antonio Caruso no Noto īpašumā. 1493.gadā Isabella Caruso salaulājas ar Francesco II Statella (franču izcelsme) un kopš šī brīža iezīmējas cits posms pilsētas vēsturē. 1537.gadā pie varas nāk to pēcteči un turpina pārvaldīt pilsētu līdz pat 1812.gadam, kad tiek atcelts feodālisms un pilsēta tiek pievienota Modikai un Sirakūzu zonai, līdz 1927.gadā – Ragūzas zonai.

1693.gadā senā Ispikas pilsēta, kas tobrīd atradās un aizņēma lielu daļu Ispikas aizas, zemestrīces rezultātā tiek sagrauta, tāpat kā “Il Fortilitium” (Statella ģimenes viduslaiku cietoksnis) un virkne baznīcu, kas vairs netiks atjaunotas. Seko bads un slimības, taču nedaudzie izdzīvojušie spēj atgūties un atjaunot pilsētu, pateicoties tuvējo blakus pilsētu un vietējo baronu atbalstam.

Pilsēta tiek atjaunota un celta citviet – ārpus aizas, uz lēzena pakalna, taču senā apmetnes vieta nekad netiek pilnībā pamesta (ap aizā esošajām zemestrīci pārdzīvojušām baznīcām (S.Antonio, del Carmine, dei Minoti Osservanti) tiek atjaunotas pāris apmetnes zonas). Jaunā pilsēta tiek veidota ar taisnām un platām ielām, uzcelts virkne greznu baroka stilā veidotu baznīcu un ēku (piem., Santa Maria Maggiore, Chiesa di San Bartolomeo, S.S. Annunziata, Palazzo Bruno, Palazzo Bruno di Belmonte).

1934.gadā pilsētas nosaukums tiek nomainīts no “Spaccaforno” uz “Ispica”.

Pilsētas ģērbonis ir Statella ģimenes ģērbonis, kam pievienots kronis (apskatāms virs Chiesa Madre di San Bartolomeo ieejas durvīm).

Pilsētas svētki – 16.jūlijā (Madonna del Carmelo).

Apskates objekti:

  • Basilica di Santa Maria Maggiore (1696.-1725.g., Rosario Gagliardi, fasāde veidota 19.gs.) un pusapaļas formas laukums (1749.g., Loggiato del Sinatra) – viena no skaistākajām 18.gadsimta baroka baznīcām visā Sicīlijā, kurā lieliski vienkopus saplūst arhitektūra un māksla. Baznīca veidota ap kapellu, kurā atrodas Ispikā visvairāk pielūgtā statuja, kas agrāk atradās Cava Ispica S.Maria baznīcā un brīnumainā kārtā pārdzīvoja 1693.gada postošo zemestrīci – Il Cristo della Colonna. Ap statuju esošā kapella bija pirmais, ko sāka atjaunot pēc zemestrīces, no materiāliem, kas iegūti no iepriekšējās aizā esošās baznīcas. Labāko meistaru paraugdarbs – Giuseppe Gianforma, Olivio Sozzi;

  • Basilica della Santissima Annunziata (18.gs.) – celta pēc 1693.gada zemestrīces par godu tāda paša nosaukuma baznīcai, kas atradās senajā Spaccaforno (mūsdienu parka, aizas teritorijā) un tika sagrauta. Baznīcā atrodas viens no vispabeigtākajiem un skaistākajiem apmetuma darbiem visā Ragūzas zonā (Giuseppe Gianforma). Pieminēšanas vērti arī altāra gleznojumi (1544, Vito D’Anna; 1550, Francesco Cardillo), zemestrīces pasargāts galds (16.gs.), koka skulptūra – Kristus ar krustu (18.gs.);

  • Chiesa Madre di San Bartolomeo (1750.g.; fasāde veidota 19.gs.) – baznīca atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved kāpnes. Iekšpuse salīdzinoši vienkārša. Tajā atrodas sens koka krusts ar vēlīnā bizantiešu stila elementiem (15.gs.), marmora altārs (17.gs.), Don Giovanni Statella Caruso bēru akmens;

  • Chiesa & ex convento del Carminepilsētas aizbildņa Carmelo baznīca. Tās pirmsākumi attiecināmi uz 1534.g., kad tika uzcelta Chiesa del Carmine (veltīta Santa Caterina Martire Alessandrina) un 1558.gadā tai blakus karmelītu klosteris (veltīts Madonna del Carmelo). Abi sagrauti 1693.gada zemestrīces rezultātā un atjaunoti 18.-19.gs., klosteri pievienojot baznīcai;
  • Palazzo Bruno di Belmonte (1906.g., liberty sils) – nozīmīgākā liberty stilā veidotā ēka visā Ragūzas reģionā (Ernesto Basile), kuru pilsētas ietekmīgā ģimene Bruno di Belmonte tā arī nekad nav apdzīvojusi (nepabeigta to dzīves laikā, dēļ kariem, dēl sievas un pēc tam paša Pietro nāves 1921.gadā). Tikai meita uzturējās pilsētā un dzīvoja šajā ēkā, pārējie bērni pārcēlās uz Katāniju, Neapoi, Romu, Florenci. 1975.-1978.gadā pārdota pašvaldībai un mūsdienās šajās telpās atrodas Pilsētas Dome;
  • Palazzo Antonino Bruno (20.gs., liberty stils, Lanzerotti);
  • Palazzo ex mercato (1932);

  • Ispikas aiza (Cava Ispica) – apmēram 13 Km gara aiza, kas ir lielākā visā austrumu Sicīlijā! Tās teritorija bijusi apdzīvota no priekšvēsturiskiem laikiem (19.-15.gs.p.m.ē.) līdz pat 19.gadsimtam.;
  • arheoloģiskais parks (Parco archeologico della Forza) atrodas vietā, kur agrāk atradās Statella feodālās ģimenes cietoksnis un senais Speccaforno ciems (abi sagrauti 1693.gada zemestrīces laikā);
  • Sv.Marka katakombas (Catacombe di San Marco) – atrodas apmēram 2 Km no pilsētas un ir cilvēka eksistences apmiecinājums šajā zonā no vēlīnā romiešu perioda (4.-5.gs.). Apmēram 40 m garš koridors ar 250 apbedījumu vietām;
  • Crocefia nekropole (Necropoli Contrada Crocefia) – Modikas pilsētas virzienā apmēram 3 Km attālumā no Ispikas pilsētas 2013.gadā pavisam netīšām atrasta nekropole ar apmēram 20 apbedījumu vietām, kas varētu būt saglabājušās no 3.-6.gs.;

  • piekrastes daļa un pludmales – apmēram 13 Km gara pludmale, kas sākumā ir smilšaina un pēc tam klinšaina – Marina Marza, Santa Maria del Focallo, u.c. Ar smilšu kāpām! Punta Ciriga – ūdenī esošas klintis.

Advertisements
03/09/2017

Šikli (Scicli)

Šikli (itāliešu val.: Scicli) ir neliela Ragūzas zonā esoša pilsētiņa (2011.g. – 26 tūkst.iedzīv.), kas kopš 2002.gada ļoti pelnīti iekļauta UNESCO, viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām.

Pilsētas svētki – Maija pēdējā svētdiena (Madonna delle Milizie).

Vēsture:

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Tās teritorija bijusi apdzīvota jau vara jeb agrīnā bronzas laikmetā (Grotta Maggiore: 30.-20.gs.p.m.ē. – 18.-15.gs.p.m.ē.) un jau 15.-8.gs.p.m.ē. šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm, pateicoties kurai, pilsēta ieguvusi savu nosaukumu “Siclis”.

Mūsdienu pilsēta ir neskaitāmu kultūru dominances rezultāts. Šeit dzīvojuši un valdījuši grieķi (grieķu apmetnes paliekas Irminio upes apkaimē), kartāgieši, romieši (3.gs.p.m.ē.; Šikli spiesta maksāt valsts nodevu 10% apmērā), bizantieši (7.gs. Castellaccio apmetne; 8.gs. apmetnes alās) un sirojuši barbari.

Agrāk senā pilsēta atradās citviet – San Matteo kalna virsotnē un bija nocietināta struktūra ar klintīs izbūvētām apmetnes vietām (10.-11.gs. Chiafura apmetnes, cietokšņa drupas, Santa Lucia, Santo Spirito un San Matteo baznīcas).

Arābiem nākot pie varas (arābu val.: Shiklah), pilsēta vēl vairāk nostiprināta un izveidoti novērošanas posteņi; attīstījās lauksaimniecība un tirdzniecība. Normāņu valdīšanas laikā (11.gs.) ieviesta feodālā sistēma, tai piešķirts īsti karaliskas pilsētas statuss un tā nodota Sirakūzu bīskapijas pakļautībā. Tieši uz šo periodu attiecināma viena no galvenajām pilsētas leģendām Madonna delle Milizie.

12.gadsimtā pie varas nāk švābi, taču 13.gadsimta vidū pret tiem nostājas pāvests Alessandro VI un 1266.gadā vara tiek nodota andževīniem (frančiem), ar ko vietējie it nemaz nav apmierināti. 1282.gadā sākas nemieri (itāliešu val.: vespri siciliani) un vara pāriet spāņu rokās. Tiek izveidota Modikas grāfiste, kuras sastāvā ietilpst arī Šikli, un pilsēta seko tās attīstības gaitai: Federico Mosca (1283- 1296), Chiaramonte (1296-1392), Cabrera (1392-1477) un Enriquez-Cabrera (1477-1742).

Ap 14.gadsimtu pastāvēja 2 cietokšņi – “Castellaccio” un “Castelluccio” (saglabājušās drupas).

16.-17.gadsimtos izveidoti vairāki klosteri (frančeskāņu, karmelītu, domenikāņu). Ja 13.gadsimta beigās pilsētā dzīvoja 1330 cilvēki, tad 16.gadsimta vidū – 12 tūkstoši.

Kopš 14.gadsimta vidus pilsēta arvien vairāk “pārvietojas” no kalna uz ieleju un pakāpeniski iegūst savu pašreizējo izskatu. 1626.gada mēra epidēmija būtiski ietekmē iedzīvotāju skaitu (- 60%), tāpēc, lai veicinātu pilsētas apdzīvotību, jaunajiem pilsētas iemītniekiem tiek piešķirtas ievērojamas nodokļu atlaides (1651.gadā iedzīvotāju skaits bija vairāk kā dubultojies, sasniedzot 9382). Sekojošā postošā 1693.gada zemestrīce ne tikai vēlreiz būtiski samazina iedzīvotāju skaitu, bet papildus tam visam pilnībā sagrauj līdz tam izveidoto pilsētu. Iedzīvotāji spiesti pamest kalnu aizās izveidotās apmetnes vietas un pārcelties uz ieleju (pēdējās apmetnes vietas pamestas 1960.-tajos gados).

Pilsēta tiek veidota no jauna lēzenā ielejā (105 m.v.j.l.) starp 3 šaurām un dziļām aizām (Valle di Modica, di Santa Maria La Nova, di San Bartolomeo) apmēram 24 Km attālumā no Ragūzas un 10 Km attālumā no jūras. Tā atdzimst neparasti skaistā sicīliešu vēlīnā baroka stilā (18.gs.).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Līdz pat 1874.gadam pilsētas simbols un galvenā baznīca bija San Matteo kalnā esošā Chiesa di San Matteo. Mūsdienās – ielejā esošā Sant’Ignazio baznīca.

Apskates objekti:

  • Chiesa di San Matteo – atrodas S.Matteo kalna virsotnē vietā, kur agrāk atradās senā pilsēta un bija tās simbols un galvenā baznīca līdz 1874.gadam (vēlāk galvenās baznīcas statuss nodots ielejā esošajai baznīcai Chiesa di S.Ignazio). Pastāv liecības, ka tā pastāvējusi jau 313.g. līdz ar kristietības izplatīšanos;

  • Chiesa Madre di S.Ignazio (17.-18.gs., Piazza Italia) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kopš 1874.gada pilsētas galvenā baznīca. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 1751.gadā;

  • Via Francesco Mormino Penna un tās apkārtnē esošie apskates objekti;

  • Palazzo Municipio & stanza di Montalbano (1902.-1906.) – vienīgā civilā ēka starp baznīcām un aristokrātiskām ēkām! Agrāk šajā vietā atradās San Giovanni baznīcai pievienots benediktīniešu klosteris;
  • Chiesa di S.Giovanni Evangelista (18.gs.) – atrodas blakus pašvaldības ēkai (Pilsētas Domei). Izveidota pirms 14.gadsimta, vēlāk šeit uzturējās San Benedetto mūki, kas izveidoja klosteri. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 18.gs.;

  • Antica farmacia Cartia (1902) – pirmo reizi 1901.gadā to atvēra Guglielmo Cartia, trīs paaudžu farmacistu vecākais pārstāvis un līdz mūsdienām tā saglabājusies neskarta – ar 19.gadsimta rokām darinātām mēbelēm, gleznojumiem, keramikas traukiem, ampulām, svariem, kases aparātu, u.c. Kopš 2014.gada muzejs;

  • Palazzo Spadaro (17.-18.gs.) – celta 18.gadsimtā vairākos piegājienos un pieder Modikas izcelsmes Spadaro ģimenei, kas šeit pārcēlās 17.gadsimtā. Veidota vēlīnā baroka stilā, 8 balkoni rococo’ stilā ar ģeometriskiem un ziedu motīviem, Kaltadžirones flīzes, u.c. Virs galvenajām ieejas durvīm atrodas ģimenes simbols – lauva;
  • Palazzo Bonelli (19.gs.) – ļoti grezna iekšpuse;
  • Chiesa S.Michele Arcangelo (17.-18.gs.) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kas pēc zemestrīces celta ļoti ierobežotā platībā (blakus jau atradās ēkas);

  • Chiesa Santa Teresa (17.-18.gs.) – agrāk pievienota bijušajam Sv.Terēzes klosterim (1660), kas sagrauts pēc 1693.gada zemestrīces un atjaunots 1715 – 1719.gadu laikā. Baznīcā atrodas ļoti interesanta 1757.gadā veidota grīda no balti melniem akmeņiem;

  • Museo del Costume;
  • Museo della Cucina;
  • Museo della Bardatura;
  • Palazzo Beneventano – viena no skaistākajām sicīliešu vēlīnā baroka stilā veidotām ēkām ne tikai pilsētā, bet arī visā reģionā. Lieliska dekoratīvo elementu un gaismu saspēle;
  • Palazzo Busacca;
  • Chiesa del Carmine & convento (17.-18.gs.) – konvents dibināts 1368.gadā un sākotnēji pievienots Chiesa di San Giacomo Interciso, vēlāk aizstāts ar Santa Maria Annunziata. 18.gadsimta beigās baznīcas projektu izveidojis tajā pašā konventā dzīvojošais karmelītu arhitekts Alberto Maria di San Giovanni Battista (rococo’ stils);

  • Chiesa Santa Maria della Consolazione (17.-18.gs.) – vairākos posmos celta baznīca. Sākotnēji bijis S.Tommaso Apostolo veidots templis, kas 17.gs.pārveidots par baznīcu un atjaunots 18.gs.pēc zemestrīces postījumiem. Absīds, kupola un citas telpas veidotas rococo’ stilā. Ievērojama grīda balti melnā krāsā ar ziedu un ģeometriskiem motīviem, ērģeles (18.gs.), u.c.;

  • Convento del Rosario;

  • Chiesa Santa Maria La Nova (17.-18.gs.) – viena no senākajām baznīcām, kurā kopš 1994.gada atrodas Santuario di Maria SS della Pieta’ galvenais birojs;
  • Grotta delle 100 Scale;
  • Palazzo Fava (18.gs.) – bagātīgs galvenā portāla dekorējums, balkoni. Viena no pirmajām un monumentālākajām baroka stilā veidotajām ēkām;

  • Chiesa di San Bartolomeo Apostolo (18.gs.) – veidota vēlīnā baroka – rococo’ stilā. Fantastiski skaisti apmetumi (18.-19.gs.), klintī izveidota Jēzus dzimšanas aina (18.gs.) ar 29 statujām;

  • Chiafura – San Matteo kalna dienvidu nogāzē esošanas kalnos izcirstas aizas (apmetnes vietas), kuras bijušas apdzīvotas jau kopš neolītiskā un jo īpaši bizantiešu periodā (pēdējās pamestas 1950.-60.-tajos gados).
21/08/2017

Sampjēri (Sampieri)

Sampjēri (itāliešu val.: Sampieri) ir viens no vistālāk dienvidos esošajiem itāliešu zvenieku ciematiņiem, ko apskalo Vidusjūra. Tas atrodas apmēram 10 Km attālumā no iekšzemes virzienā esošās pilsētas Šikli (itāliešu val.: Scicli) un tiek uzskatīts par tās pludmales daļu (ietilpst Ragūzas zonā). Atrodas pa vidu starp Cava d’Aliga (3 Km rietumu virzienā) un Marina di Modica (4 Km austrumu virzienā).

2011.gadā tajā dzīvoja apmēram 660 cilvēku, taču to skaits ievērojami palielinās vasaras sezonā, kad pilsētā ierodas tūristi no tuvākām un tālākām vietām. Un kā nu ne, ja šeit ir 3 Km gara zeltainu smilšu un kāpu pludmale!

Pilsētas svētki – 15.augustā (Santa Maria Assunta).

Vēsture:

Ciemata teritorija bijusi apdzīvota jau priekšvēsturiskos laikos (“Costa ri carro” teritorijā kaļķakmens klintīs saglabājušās neolīta laikmetā apdzīvotās alas un dabīgie atvērumi, kas nezināmu iemeslu dēļ vēlāk pēkšņi pamesti. Iespējams, kādas dabas kataklizmas dēļ).

Liecības par ciema eksistenci saglabājušās no 6.gs.p.m.ē., kad šeit dzīvoja grieķu kolonija un tas saucās “Apolline” par godu Apollo templim, kas atradās “Punta Pizziddu” zonā.

12.gadsimtā arābu ģeogrāfu dokumentos tā minēta kā “Marsa Siklah” jeb Šikli pilsētas osta un minēts arī “Gadir as Sarsur” jeb purvājs. Līdz pat 13.gadsimtam jeb ostas iegrimšanai smiltīs tā bija vieta, kur ļoti aktīvi piestāja no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem austrumiem nākošie kuģi. Iespējams, vieta, kur papildināt dzeramā ūdens krājumus (ciema teritorijā atradās zemūdens saldūdens avoti).

Nosaukumi Sampieri (San Pietro), Samuele (San Michele) un Pisciotto parādās vēlāk, apmēram 16.gs.

Sampjēri vārda izcelsme saistīta ar leģendām apvītu notikumu – dodoties uz Romu, šeit esot piestājis apustuis San Pietro (40.g.) un savā trešajā ceļojumā no Maltas arī apustulis San Paolo (63.g., Porto Ulisse, vēlāk devās uz Cava Ispica).

Kopš seniem laikiem ciema iedzīvotāju galvenais ienākumu avots bijis zvejniecība, amatniecība (pinumi un slotas no palmu klūgām) un tirdzniecība (mūsdienās piekrastē esošās mājas agrāk bija noliktavas; piekrastes teritorijā atradās pāris novērošanas posteņi, lai savlaicīgi ziņotu par ienaidnieka – galvenokārt turku pirātu – tuvošanos). Īpaši intensīva jūras satiksme un tirdzniecības sakari bija ar Maltu – Sicīlija, Modikas grāfiste, to apgādāja ar graudaudiem, sieru, vīnu, medu, mandelēm, kaņepēm, kerobu, vasku, kokmateriāliem, u.c. Kopš 19.gadsimta sākuma jūras satiksme un tirdzniecība strauji apsīka, ko noteica Pocallo (itāliežu val.: Pozzallo) ostas nozīmīguma pieaugums, dzeramā ūdens trūkums, u.c.

Iedzīvotāju darbības veids būtiski mainījās 1950.-60.-tajos gados, kad arvien vairāk iedzīvotāju pievērsās lauksaimniecībai, īpaši siltumnīcās audzējot dārzeņus. Mūsdienās tā ir ļoti iecienīta tūristu vieta.

Apskates objekti:

  • jūra un pludmale – uz vienu pusi, zeltainas smiltis un kāpas, uz otru pusi, klintis. Un vēl – viena no retajām vietām, kur iespējams apskatīt Vidusjūras smilšu kāpas!;
  • pilsētas vēsturiskais centrs – pavisam neliels miestiņš, ko izstaigāt vienas dienas laikā ar nelielām, no akmens veidotām zemām mājiņām;
  • Villa Penna in C.da Trippatore;
  • il pantano naturale di fossa Samuele;
  • La Fornace Penna, dialektā “Ô Pisciuottu” (1909 – 1924) – kieģeļu ražotne, kuras produkcija agrāk tika eksportēta uz citām Vidusjūras reģiona valstīm (īpaši Lībiju, Tripoli pēc 1911.gada kara). Ļaunprātīgi nodedzināta 1924.gadā. Mūsdienās pusizlaupītā ēka uzskatāma par vienu no industriālās arheoloģijas objektiem.

 

12/10/2012

Ceratonijas koks un tā augļi. Karobs (Il carrubo)

Food_Carrubo

Ceratonijas koks (itāļu val.: il carrubo; sicīliešu dialektā: carrua) jeb karobs ir ļoti sens augļu koks, kas tieši tāpat kā sojas pupiņas, pupas un zirnīši pieder pie pākšaugu dzimtas.

Tā vispārpieņemtais nosaukums ir cēlies no arābu vārda kharrub, savukārt, zinātniskais nosaukums (bot.: ceratonia siliqua) – no grieķu (ceratonia, keration, keras) un latīņu valodas (siliqua) vārdiem, apzīmējot augļa īpatnējo (pāksts) formu un tās cietību.

Vēsture: tas ir ļoti sens koks, kurš brīvā dabā Vidusjūras, Z Āfrikas un Tuvo Austrumu zonās ir audzis jau pirms apmēram 4000 gadiem. Pieminēts gan svētajos, gan arī senajos rakstos. Tiek uzskatīts gan par svētu, gan arī ienīstu koku.

Lai gan skaidra tā izcelsmes teritorija nav zināma (tiek minēta gan Ēģipte, gan arī Sīrijas / Libānas teritorija), tomēr tiek uzskatīts, ka Sicīlija ir bijusi viens no pirmajiem reģioniem, kur tas ir ticis audzēts un uzsākta tā attīstība Eiropas ietvaros.

Pastāv vairākas teorijas, kā tas varētu būt nonācis Sicīlijā.

Vieni autori uzskata, ka tieši grieķi bija tie, kas ceratonijas kokus atveda uz Sicīliju un uzsāka to audzēšanu. Un tikai vēlāk arābi bija tie, kas uzsāka to popularizēšanu un attīstīšanu daudz ievērojamākos apjomos.

Citi autori uzskata, ka ceratonijas koki Sicīlijā nonāca jau ar pirmajiem tās kolonizatoriem – feniķiešiem, kas šeit ieradās no Sīrijas un Libānas teritorijas (tā tiek uzskatīta par vienu no ceratonijas koka izcelsmes zonām). Pateicoties savām īpašībām (ceratonijas koka augļi aizvietoja dateles), šis bija viens no feniķiešu un kartāgiešu iecienītākajiem augļu kokiem.

Viennozīmīgi ir tas, ka Viduslaiku periodā tieši arābi bija tie, kas uzsāka ceratonijas koka audzēšanu un izplatīšanu visā Vidusjūras teritorijā, sākot no Sicīlijas līdz pat Marokai un Spānijai. Ceratonijas koka augļi tika izmantoti gan medicīniskos nolūkos, gan arī dažādu saldumu izgatavošanā, bet pats galvenais – ceratonijas augļu sēklas (itāļu val.: carato) tika izmantotas kā svara mērvienība. 24 sēklas jeb 4.5 gr bija tīras zelta monētas mērvienība.

Sicīlijā visvairāk ceratonijas koku aug Sicīlijas DA pusē, galvenokārt Ragūzas un Sirakūzu zonās (Modica, Ragusa, Scicli, Comiso, Noto un Avola). Tieši šeit – tuksnesim līdzīgajā, izkaltušajā un akmeņainajā augsnē, karstajā piejūras teritorijā starp olīvu un mandeļu kokiem ceratonijas koki ir atraduši sev vislabākos augšanas apstākļus. Tieši šeit tie rotā vietējo ainavu ar savu kuplo un mūžīgi zaļo lapotni.

Līdz pat 1960.-to gadu beigām Itālija bija otrais lielākais ceratonijas augļu audzētājs Eiropā aiz Spānijas. Lielākā daļa šeit izaudzēto augļu tika eksportēti, pārējie tika izmantoti uz vietas medicīniskiem nolūkiem, kā lopbarība vai nabadzīgo iedzīvotāju uzturā. Mūsdienās vērojama tendence, ka šo koku kļūst arvien mazāk.

Carrubo_April

Raksturojums: ceratonijas koks ir ļoti lēni augošs, taču ilggadīgs un vienmēr zaļš augļu koks. Tam ir ļoti spēcīga sakņu sistēma, īss, plats, tumši brūnas krāsas, spēcīgs stumbrs un zari. Tā augstums var sasniegt 10 – 20 m, ja vērā ņem tā milzīgo lapotni (zem koka veidojas ēna). Tā lapas ir apaļīgas, blīvas, tumši zaļas krāsas un ar ādai līdzīgu struktūru. Parasti lapas izplaukst pavasarī (nokrīt nākamā gada Jūlija – Septembra periodā) un var sasniegt 10 – 25 cm garumu.

Caretonijas koks ir vienīgais Vidusjūras reģiona koks, kurš zied rudenī – Septembrī – Novembrī!!! Ziediņi ir smalki un savākti kopās. Tiem piemīt spēcīgs aromāts, kas izplatās plašās teritorijās. Turklāt, vīriešu dzimtes ziediem piemīt spermai līdzīgs aromāts.

Ceratonijas koks sāk ražot augļus (pākstis) pēc apmēram 6 gadiem un turpina ražot 80 – 100 gadus.

Ceratonijas augļi ir gareniskas formas pākstis. Nenogatavojušās pākstis ir zaļganīgā krāsā, maigas un nelielas, un pēc ārējā izskata atgādina cūku pupu pākstis. Tās var būt taisnas vai izlocītas.

Pilns nogatavošanās process ilgst apmēram 11 – 12 mēnešus.

Pilnībā nogatavojušās pākstis ir tumši brūnā krāsā (apmēram Augusts – Septembris) un tām piemīt saplacināta forma (apmēram 10 – 25 cm garas un 2 – 4 cm platas pākstis). Svarīgākās pāksts daļas ir pāksts mīkstums un tajā esošās sēklas (sēklas tiek izmantotas uzturā tikai pārstrādātā veidā!).

No ārpuses pāksts ir ļoti cieta, savukārt, tās dzelteni – zaļās krāsas mīkstums ir sulīgs, salds un aromātisks (tam piemīt raugam līdzīga smarža).

Pāksts vidusdaļā atrodas tumši brūnas krāsas sēklas (vienā pākstī var būt pat 8 – 15 sēklas), kas ir ļoti cietas, vienādas un nesašķeļamas. Pārtikā tiešā veidā tās netiek izmantotas, bet gan pārstrādātas, piemēram, miltos. Tās ir ļoti bagātas ar dažādām peptiskām vielām, tāpēc sēklu milti tiek ļoti plaši izmantoti dažādu diētisku produktu pagatavošanā ar zemu kaloriju saturu, sēklās esošā olbaltumviela, kas rada želejveida vielu, tiek izmantota kā iebiezinātājs saldējuma, cepumu, sīrupu un konservu pagatavošanā, sajaukti kopā ar siltu ūdeni sēklu milti nomierinoši iedarbojas uz sausu, iekaisušu un jūtīgu ādu (kosmetoloģija), u.c. Jāatzīmē, ka šīs neparasti vienādās sēklas (itāļu val.: carate), kuru svars ir tikai 0.2 gr, ir bijusi vēsturiska svara mērvienība (1 karāts = 0.2 gr).

Ražas novākšanas periods parasti attiecas uz Augusta – Septembra periodu. Nogatavojušās pākstis parasti nokrīt zemē, kur tās apēd dzīvnieki, tādējādi, brīvā dabā izkaisot sēklas. Savukārt, cilvēki tās nolasa ar rokām.

Pielietojums:

  • pākstis:
    • dažādu ēdienu sastāvā, īpaši saldumu pagatavošanā (kaltētā veidā tā ir lieliska, kraukšķīga uzkoda bērniem. Karameles (caramelle siciliane di carrube) ir īpaši piemērotas kakla sāpēm un aizsmakumam, kā arī piešķir patīkamu aromātu) u.c.;
    • pārtikas nozarē kā kakao un šokolādes aizvietotājs(ceratonijas milti), turklāt, daudz veselīgāks nekā kakao un šokolāde, jo nesatur teobromīnu un kofeīnu, pret kuriem dažiem cilvēkiem var būt alerģija. Diemžēl nesatur arī šokolādē esošo vielu, kas izraisa laimes izjūtu;
    • cukura aizvietotājs (saharoze un glikoze), īpaši piemērots cukura diabēta slimniekiem;
    • kafijas aizvietotājs (grauzdētas ceratonijas sēklas var tikt izmantotas kā kafijas aizvietotājs);
    • dažādu dzērienu (sīrupu (il melasso di carruba), liķieru un spirta) un kompotu pagatavošanā;
  • sēklas:
    • vēsturiska svara mērvienība (itāļu val.: carato) – Romas Impērijas beigās tīra zelta monēta svēra 24 sēklas jeb 4.5 gr (1 karāts = 0.2 gr), tādējādi, karāts kļuva par zelta tīrības mērvienību (24 karātu zelts nozīmē 100% tīru zeltu);
    • pārtikas nozarē kā stabilizētājs un iebiezinātājs;
    • kosmetoloģijā un farmācijā;
    • lopbarība(augsts cukuru saturs, zems olbaltumvielu saturs).
  • dažādu mēbeļu, instrumentu, skulptūru, laivu, u.c. izgatavošanā.

Ietekme uz veselību:

  • 100% dabīgs produkts, kas satur augstu ogļhidrātu (30 – 60%; glv. saharoze, glikoze) un olbaltumvielu līmeni (8%) un zemu taukvielu (0.5 gr) līmeni. Tas satur daudz šķiedrvielu, vitamīnus (A, B1, B2, B3, D) un minerālvielas (kalciju, kāliju, dzelzi, fosforu, magniju, niķeli, mangānu, bāriju, varu, u.c.). Nesatur holesterīnu. Ļoti zems sāls daudzums. 100 gr produkta satur apmēram 150 Kcal;
  • mazina mutes dobuma iekaisuma, dažādu elpošanas traucējumu (klepus) un saaukstēšanās radītos simptomus (1 L ūdens apmēram 30 min vārot 5 – 6 ceratonijas pākstis, tikpat žāvētas vīģes un pāris lauru lapiņas tika iegūts saldens dzēriens, kurš tika izmantots klepus un bronhīta gadījumā);
  • labvēlīgi iedarbojas anēmijas gadījumā;
  • veicina vielmaiņu;
  • veicina (sliktā) holesterīna un cukura līmeņa samazināšanos asinīs;
  • labvēlīgi iedarbojas šķidras vēdera izejas gadījumā (ceratonijas pākšu pulveris) un uz kuņģa – zarnu traktu kopumā;
  • labvēlīgi iedarbojas osteoporozes gadījumā (satur fosforu un kalciju);
  • piemīt antioksidanta, antibakteriāla, antivirāla, antialerģiska un pretsāpju iedarbība.

Interesanti:

  • ceratonijas augļa (pāksts) sēklas var tikt izmantotas Rožukroņa krellēs.
24/04/2012

Donnafugatas pils (Castello Donnafugata)

Izmantojot Kultūras nedēļas piedāvājumu – bezmaksas ieeju daudzos muzejos un pilīs, izlēmām doties uz Ragūzas zonu, lai apmeklētu mums līdz šim nezināmo Donnafugatas pili (itāļu val.: Castello Donnafugata).

Izrādās, ka lai turp nokļūtu, vispirms ir jābrauc cauri neskaitāmiem krāsainu ziedu laukiem, kuros brīvi ganās govis un zirgi, un tālumā ir redzama tirkīza krāsas jūra. Gribot negribot, rodas pārdomas un vēlme pārbaudīt, vai izdomātais pils tēls atbilst patiesībai.

Tuvojoties pilij, pirmais, ko redzam, ir tās augšējā daļa un torņi, kas ir baltas krāsas un tik spēcīgi atstaro saulē. Skaisti!

Pils nosaukums maldinoši liek domāt, ka tulkojumā no itāļu valodas tas varētu nozīmēt „izbēgusī sieviete” (donna + fuggita). Izrādās, ka tas ir saistīts ar laiku (10.-11. gadsimts), kad, pateicoties tuvumā esošajiem dzeramā ūdens avotiem, arābi šeit izveidoja apmešanās vietu. Arābu vārds „ayn as-jafaiat” tad arī nozīmēja „dzeramā ūdens jeb veselības avots”, kas turpmāk sicīliešu dialektā tika atveidots kā “ronnafuiuta”, līdz visbeidzot – „donnafugata”.

Maldinoša ir arī leģenda, ka Modikas grāfs Bernardo Kabrera esot nolaupījis un tornī ieslodzījis nesen par atraitni kļuvušo karalieni Navaras Bjanku (itāļu val.: Bianca di Navarra), cerībā to apprecēt un kļūt par karali, taču karaliene esot izbēgusi no torņa. Laikā kad dzīvoja karaliene (14.gs.), pils tornis nemaz vēl nav bijis uzcelts (17.gs.)!

Tiek uzskatīts, ka sākotnēji eksistējošā pieticīgā pils ir tikusi celta apmēram 1300. gadā pēc Ragūzas pilsētas grāfa Manfredi Kjaramontes (itāļu val.: Manfredi Chiaramonte) pavēles. 15. gadsimtā šī pieticīgā pils piederēja Koronas (Corona) ģimenei, pēc tam Bellio – Kabreras (Bellio – Cabrera) ģimenei, kas to 1628. gadā pārdeva Areco ģimenei (itāļu val.: Arezzo). Šīs ģimenes pārstāvji bija tās īpašnieki līdz pat 1982. gadam, kad pils pārgāja Ragūzas pašvaldības īpašumā. Pēdējais pils īpašnieks bija Areco ģimenes pārstāvis, kas tajā laikā dzīvoja Francijā. Tas bija Korado Areco / De Spučes vienīgās mazmeitas Klementīnes Areco meitas Klāras Kombes mazdēls – Gaetano Testasecca.

18. gadsimtā dižciltīgo personu vidū bija pieņemts vasaras mēnešus pavadīt lauku mājās, tāpēc Areco ģimenes pārstāvji šo pieticīgo pili pārveidoja par nelielu mājiņu ar pagalmu, atstājot neskartu vienīgi šo seno pils torni.

19. gadsimta vidū ar ļoti lielu rūpību to uzsāka atjaunot Korado Areco tēvs Frančesko, bet viss mainījās tad, kad pie darba ķērās viņa dēls, dižciltīgas ģimenes atvase, kas bija ieguvis ļoti labu izglītību, pārvaldīja vairākas valodas, daudz ceļojis un kuru interesēja ļoti daudzas lietas. Tieši Korado Areco (Corrado Arezzo / De Spučes, 1824. – 1895.) uzsāka pils būvniecību un pārveidošanu līdz tā ieguva savu pašreizējo izskatu, kas ir vairāku stilu sajaukums (glv. neo – gotiskais), kuru, turklāt, papildina baroka stilā veidotais iekštelpu iekārtojums. Pusgadsimtu vēlāk pils dienvidu daļa tika izlauzta, lai tajā izvietotu venēciešu – gotiskajā stilā veidoto Viterbo pāvesta pils ēkas priekšējās daļas kopiju.

Nelielā lauku mājiņa, kas bija būvēta uz necilas pils pamatiem, pārtapa par 2500 m2 lielu, krāšņu pili, kas sastāv no 122 istabām (mūsdienās apskatei pieejamas ir apmēram 30 no tām) un kurā tika organizēti dažādi muzikāli un kultūras vakari.

Pils dārzs, kas sastāv no apmēram 8 ha lielas platības un kurā aug dažādi eksotiski augi, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem visā Dienvidsicīlijā. Tajā ir izvietots arī neoklasicisma stilā veidots templis, kafijas namiņš, strūklakas, akmens labirints, kā arī atsevišķas alas.

P.S. Pils pakājē atrodas vairāki restorāni, kas piedāvā nogaršot lieliskus vietējos ēdienus.

Vienā no senajām ēkām atrodas arī siera darītava, kur ne klātienē var redzēt kā top dažādi vietējie sieri, bet arī tos nogaršot un iegādāties. tIesaku!

17/04/2012

Ragūzas pilsētas pludmales daļa (Marina di Ragusa)

Sicīlijas pašos dienvidos pāris kilometru (20 min) attālumā no Ragūzas pilsētas atrodas tās sastāvā ietilpstošs Vidusjūras piekrastē esošs neliels ciematiņš – Ragūzas pilsētas pludmales daļa (itāļu val.: Marina di Ragusa), kurā pastāvīgi dzīvo apmēram 4000 cilvēku, bet vasarā, ierodoties tūristiem un atpūtniekiem, to skaits palielinās līdz pat 60 000 cilvēku.

Tā ir pazīstamākā un aktīvākā no šajā teritorijā esošajām četrām pludmalēm – Ragūzas pilsētas pludmales daļas, Modikas pilsētas pludmales daļas, Pocallo un Sampjieri, kas piedāvā ne tikai lielisku atpūtu pludmalē, bet arī aktīvu naktsdzīvi (bāri, restorāni, diskotēkas, veikali, u.c.). Pludmale ir pazīstama un iemīļota pateicoties tās zeltainajām, īpaši smalkajām smiltīm un tirkīza krāsas pasakaini tīrajam ūdenim. 2009. gadā tai tika piešķirts zilais karogs.

Jāatzīmē, ka šeit 2009. gadā atklātā tūristu osta ir lielākā un modernākā osta visā Sicīlijā. Tā spēj uzņemt pat 800 laivas!

Taču agrāk viss bija savādāk …

Neskatoties uz to, ka šis ir ļoti mazs ciemats, tam ir ļoti sena vēsture. Tā pirmsākumi ir attiecināmi uz laiku 5.gs.p.m.ē., kad Irminio upes piekrastēs dzīvoja grieķi un to izmantoja kā kanālu – ostu.

Plašāk ciemats ir bijis pazīstams kopš bizantiešu laikiem (5.gs.), kad šeit tika izveidots iekraušanas dambis, pateicoties kuram daudzi šajā teritorijā saražotie produkti (piem., graudaugi, sieri, garšvielas) tika eksportēti uz citām teritorijām.

Arābu valdīšanas laikā un līdz pat 1928. gadam ciemats tika saukts par „Mazzarelli” (no arābu valodas „Marsa A’Rillah” jeb „neliela osta”).

16. gadsimtā pēc grāfa Kabreras pavēles blakus ostai tika uzcelts novērošanas un aizsardzības tornis, lai aizsargātos pret pirātu uzbrukumiem.

Apmēram 1870.-tajā gadā, kad Ragūzas pilsētā tika atklāta pirmā asfalta raktuve, šis mazais ciematiņš un tajā esošā osta pārvērtās par vienu no intensīvāk izmantotajām visā Sicīlijā. Tieši no šejienes uz daudzām Eiropas lielpilsētām (un ne tikai; piem., Parīzi, Berlīni, Londonu, Amsterdamu, Buenosairesu, Pekinu, u.c.) tika eksportēts asfalts.

Kopš 1960.-tajiem gadiem ciemats arvien vairāk ir iemantojis vasaras atpūtas vietas statusu un mūsdienās ir pazīstams kā viens no labāk aprīkotajiem un atjaunotajiem kūrortiem visā Sicīlijas DA teritorijā.

Noderīgi:

06/04/2012

Pocallo (Pozzallo)

Pocallo (itāļu val.: Pozzallo, sicīliešu dialektā: Puzzaddu) ir Sicīlijas dienvidaustrumos Ragūzas zonā starp Vidusjūru un Ibleju kalniem esoša neliela pilsētiņa (apmēram 19 tūkst. iedz.), kurā vēl joprojām ir saglabājusies neskarta daba. Tā ir vistālāk dienvidos esošā Itālijai piederošā pilsēta aiz Lampedūzas un Linosas salām, turklāt, tiek uzskatīta par otru saulaināko pilsētu visā Itālijā aiz netālu esošās Pakīno (Pachino) pilsētiņas.

Lai gan salīdzinot ar citām Sicīlijas pilsētām šeit nav nekādu īpašas ievērības cienīgu mākslas objektu, tomēr šai mazajai pilsētiņai piemīt savs šarms, kas liek atgriezties vēl un vēl. Galvenokārt jau dēļ savas tirkīza krāsas neparasti tīrās jūras un pasakaini garās un platās pludmales ar smalkām, zeltainām smiltīm un tik pat garās promenādes.

Ja arābu valdīšanas laikā šīs pilsētas viena no galvenajām darbības jomām bija labības eksports, tad tās vēsturiskā nozīme palielinājās 14. gadsimta beigās, kad pēc Modikas grāfu pavēles piekrastē tika izveidots mehānisms kravu iekraušanai buru kuģos (iekrāvējs, tiltiņi, slidkalniņi). Līdz ar tā izveidošanu pilsēta kļuva par otru lielāko kravu iekraušanas vietu Sicīlijā, jo īpaši ņemot vērā tās stratēģiski svarīgo atrašanās vietu.

Mūsdienās tieši tūrisms ir joma, kas attīstās arvien vairāk (tiešā un netiešā saistībā ar pilsētā esošo ostu, kas ir pieturas punkts ceļā uz Maltu un Ziemeļāfrikas valstīm). Īpaši pamanāms tas ir vasarā, kad pilsētas iedzīvotāju skaits palielinās vairākas reizes. Šī ir ideāla atpūtas vieta tiem, kas vēlas apvienot lielisku jūru un pludmali ar mieru, viesmīlību un augstu apkalpošanas līmeni. Jāatzīmē, ka jau astoņus (8) gadus pēc kārtas pilsēta ir saņēmusi zilo karogu kā tīrākā un labāk aprīkotā Itālijas pludmale.

Apskates objekti:

  • jūra un pludmales;

  • Kabreras tornis (itāļu val.: Torre Cabrera di Pozzallo) ir piekrastē esošs lieliskā stāvoklī saglabājies 15. gadsimta tornis. Tā apskate ir bez maksas.

Jāatzīmē, ka šis tornis tika celts pēc Alfonso V no Aragonas pavēles, lai aizsargātu kravu iekraušanas vietu no saracēnu pirātu uzbrukumiem, kas tajā laikā tik ļoti iekāroja vienmēr ar labību pilnās noliktavas. Tā kā tornī vienmēr atradās militārās personas (zaldāti, šāvēji) un drīzumā šeit ieradās arī zvejnieki, tad pilsētas vēsturiskais centrs sāka veidoties tieši ap šo torni. Attīstoties jūras tirdzniecībai, strauji palielinājās pilsētas iedzīvotāju skaits, līdz 1829. gadā izveidojās no Modikas neatkarīga pilsētiņa.

  • Piazza delle Rimembranze un tajā esošās 40 palmas, kā arī blakus esošās liberty jeb Jūgendstilā veidotās ēkas, piem., Palazzo Musso (19.gs.), Palazzo Pandolfi, Palazzo Giunta, Palazzo Comunale un tam blakus esošais dārzs;

  • Villa Tedeschi – celta 19. gadsimta beigās kā vasaras rezidences ēka;
  • baznīcas (Chiesa Madre, Chiesa Portosalvo) un ar tām saistītie reliģiskie svētki;

  • Castello di Martino.

Jānogaršo:

  • „scacce ragusane / modicane”;

  • granita di mandorle / gelsi.
27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane

29/06/2011

Pakīno tomāti (Pomodoro di Pachino)

Food_Pomodori datterini

Pakīno tomāti (itāļu val.: Pomodoro di Pachino IGP) savu nosaukumu ir ieguvuši pateicoties Sicīlijas dienvidos esošajai Pakīno pilsētai (itāļu val.: Pachino), kuras teritorijā šie tomāti ir atraduši savus ideālos augšanas apstākļos un mūsdienās tiek audzēti tuneļu siltumnīcās ļoti plašās teritorijās.

Vēsture. 16. gadsimta vidū Kristofors Kolumbs no Dienvidamerikas, tomātu dzimtenes, kur vēl joprojām var sastapt savvaļas formas, tos atveda uz Eiropu, Spāniju un Portugāli, no kurienes tie tālāk nonāca Itālijā, Francijā un citās Eiropas valstīs. Sākotnēji tomāti tika audzēti botāniskajos dārzos kā krāšņumaugi, tika izmantoti medicīnā, un tikai vēlāk tos sāka izmantot pārtikā. Tikai trīs gadsimtus pēc tomātu ievešanas Eiropā pagatavot arī tomātu mērci. Mūsdienās tie tiek uzskatīti par vienu no populārākajiem produktiem Vidusjūras zemēs. 

Apmēram līdz 1980.-to gadu beigām itāļu ģimenes patērēja galvenokārt salātu veida tomātus – dažādus pēc to formas, izmēra un krāsas. Grappolo un ķiršu tomātiņi, kas mūsdienās ir kļuvuši tik populāri un pieprasīti, masu patēriņam nebija pieejami.

To audzēšanas pirmsākumi ir saistāmi ar 1925. gadu, kad Sicīlijas piekrastes teritorijā apūdeņošanai tika izmantotas gruntsūdens akas. Balstoties uz šo sākotnējo pieredzi, tika secināts, ka šādi audzēti produkti nogatavojas 15 – 20 dienas agrāk nekā citās zonās audzēti līdzvērtīgi produkti. Sākotnēji šie tomāti tika audzēti privātmāju dārzos kā ziemas produkts un tika uzglabāti nojumēs, mūsdienās tie ir pieejami visu cauru gadu. Tajā laikā būtisku audzēšanas teritoriju paplašinājumu ierobežoja tas, ka plašos apmēros tika audzēti vīnogulāji.

1950.-to gadu sākumā piejūras teritorijā paplašinājās tomātu audzēšanas platības un tika izmantotas metodes, kas stimulēja un aizsargāja ražu tās aizmetņa stāvoklī (milzīgas temperatūras svārstības starp dienu un nakti).

1960.-to gadu sākumā radās pirmās siltumnīcas, mainījās to forma (mūsdienās tās ir tuneļveida) un pārklājošais materiāls. Tas viss tika radīts tāpēc, lai paātrinātu tomātu nogatavināšanās procesu un palielinātu ražas skaitu. Tajā laikā tika audzēti galvenokārt lielie tomāti.

Būtiskas pārmaiņas notika 1989. gadā, kad Sicīlijas dienvidu teritorijas Sirakūzu zonā – Pakīno un Portopalo Capo Passero pilsētu teritorijās – ebreju uzņēmums „Hazera Genetics” ieviesa divas jaunas tomātu šķirnes – ķekarveida ķiršu tomātus „Naomi” un grappolo šķirnes tomātus „Rita”. Šie tomāti mūsdienās ir pazīstami ar savām īpašajām garšas īpašībām, raksturīgo augļa mīkstuma konsistenci, košo krāsu un spīdīgumu, kā arī ilgo uzglabāšanas periodu pēc ražas novākšanas un augsto vitamīnu (C vitamīna) un antioksidantu (likopēna) saturu.

Pateicoties šīs zonas īpašajiem teritoriālajiem (vulkāniskas izcelsmes smilšaina augsne, iesāļs apūdeņojamais ūdens) un klimatiskajiem apstākļiem (karstas un sausas vasaras, maigas ziemas), jaunā veida tomātu audzēšana padevās ļoti labi. Problēmas sagādāja pretestība no ražotāju puses uzsākt to audzēšanu siltumnīcu tuneļos (paplašināt to ražošanas apmērus) un pārdošana, jo cilvēki bija pieraduši pie salātu veida tomātiem, kas tika patērēti svaigā veidā.

Nākamo pāris gadu laikā šīs tomātu šķirnes ieguva milzīgu popularitāti un nu jau bija sastopamas gandrīz katra itāļa mājās uz pusdienu galda ar nosaukumu „Pakīno tomāti”.

Panākumi sekoja arī pārējām „Hazera Genetics” ieviestajām tomātu šķirnēm, piem., datterino „Lucinda” un ķiršu „Shiren”.

Drīz vien arī citi uzņēmumi sāka pievērsties grappolo un ķiršu tomātu ražošanai. Kā viens no galvenajiem šo tomātu veidu veiksmes faktoriem tiek minēti divu gēnu esamība – rin (nogatavināšanas faktors) un nor (nav nogatavināšanas faktora), kas ļāva tomātiem saglabāt savas raksturīgās īpašības 2 – 3 nedēļas pēc to novākšanas, turklāt, ķiršveida tomātu audzēšanā tiek izmantots daudz mazāk pesticīdu, lai tos pasargātu no kaitēkļiem.

Būtisks sasniegums un atzinības moments notika 2003. gadā, kad Sirakūzu zonas Noto, Pakīno un Portopalo Capo Passero un Ragūzas zonas Vittoria, Ispica, Acate, Scicli, Santa Croce Camerina pilsētu teritorijas ieguva aizsargājamas teritorijas sertifikātu (Protected Geographical Indication). 

Pakīno tomātu veidi.

Aizsargājamas teritorijas sertifikāts ir piešķirts četrām tomātu šķirnēm. Katrai no tām piemīt atšķirīgas īpašības un tās ir orientētas uz atšķirīgiem tirgus segmentiem. Visus šos tomātu veidus apvieno izteikta krāsa, lieliskas uzglabāšanas īpašības, u.c.

            Pakīno tomātu veidi:

  • Ķiršu tomāti (itāļu val.: ciliegino) – nelieli (viens tomāts sver apmēram 20 -30 gr.), apaļas formas augļi, kas apvienoti ķekarā pa 16 – 20 augļiem, izteikti sarkana krāsa un spīdīgums;
  • Grappolo tomāti (itāļu val.: grappolo) – nedaudz lielāki kā ķiršu tomāti (viens auglis sver apmēram 160 – 180 gr.), apaļi un gludi augļi, kas apvienoti ķekarā, koši sarkanā krāsā, kas reizēm var būt arī ar zaļganīgu nokrāsu;
  • Rievotie tomāti (itāļu val.: costoluto) – salīdzinoši liels auglis, kas vizuāli piesaista uzmanību, jo ir apaļi rievots, tumši zaļas krāsas un spīdīgs, ļoti labas garšas īpašības (īpaši piemēroti ziemas periodā);
  • Apaļi gludie tomāti (itāļu val.: tondo liscio) – apaļas formas salīdzinoši liels auglis, gluds, zaļā vai tumši sarkanā, spīdīgs.

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo: