Archive for ‘Palermo’

05/06/2017

Palermo

Beidzot tā diena pienākusi un ļoti pelnīti Palermo pasludināta par 2018.gada Itālijas kultūras galvaspilsētu. Tas nozīmē, ka tā obligāti jāredz! Un labāk to izdarīt jau tagad, pirms sākas liela cilvēku burzma.

Palermo ir pilsēta, kuru nav viegli aprakstīt un raksturot un es to pat nemēģināšu darīt, jo katram tā šķiet citādāka.

Viennozīmīgi, tā ir viena no bagātākajām un krāšņākajām pilsētām (kā nekā 28 gadsimtus sena vēsture!!!), kuras attīstībā savu ieguldījumu atstājušas daudzas tautas, piemēram, feniķieši, kartāgieši, grieķi, romieši, ostrogoti, bizantieši, arābi, normāņi, franči, spāņi.

Pilsēta, kuru vislabāk iepazīt, staigājot kājām, jo tikai tā iespējams izbaudīt tās patieso atmosfēru un ik uz stūra jūtamo pagātnes dvašu. To nevar nesajust.

Tā ir kā virpulis, kas apdullina un sagriež galvu. Kontrastiem bagāta, piesātināta, haotiska, skaļa, netīra, bet tajā pašā laikā organizēta, valdzinoša un mazliet eksotiska pilsēta, kura nekad neapstājas. Aktīva pilsēta, kuru jāmāk izprast un baudīt.

Un baudīt šeit tiešām ir ļoti daudz ko (vēsturiskas ēkas un celtnes, muzeji, parki, tirgi, u.c.). Vairāk kā 1500 objektu!!! Līdz ar to viena diena noteikti būs par maz, lai apskatītu kaut nelielu daļu šīs pilsētas.

Uzziņai:

  • Palermo atrodas Tirēnu jūras piekrastē esošajā ļoti auglīgajā Pellegrino kalna (606 m) ielejā, sauktā Conca d’Oro ielejā.
  • Tā izvietota 14 m.v.j.l. un tajā valda mērens Vidusjūras klimats.
  • Palermo ir Sicīlijas lielākā un Itālijas piektā lielākā pilsēta aiz Romas, Milānas, Neapoles un Torīno. Apmēram 700 tūkst.iedzīvotāju, ieskaitot tās perifēriju – 1.3 miljoni. Sicīlijas galvaspilsēta.
  • Pilsētas aizbildne – Svētā Rozālija, kuras svētkus svin 15.jūlijā. Tiek uzskatīts, ka 1624.gadā tā paglāba pilsētu no melnā mēra.
  • viena no tūristu apmeklētākajām pilsētām!
  • UNESCO savā sarakstā iekļāvis sicīliešu marionetes (2008) un 10 arābu – normāņu takas apskates objektus (2015);
  • ielu ēdienu galvaspilsēta Eiropā (piem., arancini, panelle, sfincione, panino con la milza, stigghiola, u.c.).
  • galvenās ielas – Corso Vittorio Emanuele, Via Maqueda, Via Roma, Viale della Liberta’;
  • Corso Vittorio Emanuele un Via Maqueda ielas sadala pilsētu četros kvartālos jeb zonās (Kalsa, Albergheria, Seralcadio, La Loggia), to krustpunkts atrodas Quattro canti (4 strūklakas, 4 gadalaiki, 4 spāņu karaļi, 4 vecpilsētas zonu svētie aizbildņi);
  • ļoti aktīva un dinamiska pilsēta ar visplašāko kultūras un mākslas piedāvājumu.

palermo_quartieripalermo_mappa-monumentalepalermo_quattro-canti

Mazliet vēstures:

Palermo pilsētas teritorijā dažādu sicīliešu pamatcilšu pārstāvji dzīvoja jau ilgu laiku pirms 734.g.p.m.ē. feniķiešu tirgotāji šeit nodibināja vienu no savām trīs svarīgākajām kolonijām (līdzās Motya un Solunto). Pateicoties tās atrašanās vietai un ostas esamībai, tie uzsāka plašus tirdzniecības sakarus ar citām Vidusjūras reģiona valstīm. Pilsētas toreizējais nosaukums “Zys”, “Sys” jeb “zieds”.

Vēlāk tā pārgāja grieķu (pilsētu pārdēvēja par “Panormos” jeb “viss osta”), 254.g.p.m.ē. romiešu (pilsētas nosaukums “Panormus”), vandāļu un ostrogotu, 535.g. bizantiešu, līdz visbeidzot 831.g. arābu pārvaldībā (pilsētu pārdēvēja par “Balarm”). Tas bija sākums tik ievērojamai attīstībai un uzplaukumam, ka drīz vien tā kļuva par ievērojamu Vidusjūras reģiona un Sicīlijas Emirāta centru (līdz tam galvenā pilsēta bija Sirakūzas), ar plašiem sadarbības sakariem ar Z Āfrikas un Austrumu valstīm. Tika uzcelts virkne greznu ēku, moskeju, izveidoti tirgi, dārzi, La Kalsa kvartālā darbojās amatnieki un tirgotāji, valdīja reliģiskā tolerance (vienlaikus dzīvoja un darbojās kristieši, arābi, ebreji).

1071.gadā pie varas nāca normāņi. Pilsētas attīstība un uzplaukums turpinājās, neskatoties uz to, ka arābu ēkas tika izmantotas citiem mērķiem, piemēram, mošejas pārveidotas par kristiešu baznīcām. Valdīja savstarpēja reliģiskā tolerance, vienkopus pastāvēja dažādas kultūras, kas ļoti plaši redzams arhitektūrā. Arābu arhitektiem tika uzticēta normāņu ēku celtniecība (tā radās slavenais arābu – normāņu stils) un arī Karalistes pārvaldība (pilsētas nosaukums “Balermus”; Sicīlijas Karaliste tika pārvaldīta no Palermo). Arī šajā laikā tā turpināja būt nozīmīga tirdzniecības pilsēta starp rietumiem un austrumiem un tajā ieradās ievērojami cilvēki. Palazzo dei Normanni – karaļu rezidences vieta.

1194.gadā pie varas nāca vācu Hohenstaufen dinastijas pārstāvji. Tās imperatora Frederick II valdīšanas laikā Palermo kļuva par ievērojamu kultūras dzīves centru (nekad tā vairs nesasniegs tādu līmeni, pat ne spāņu valdīšanas laikā un neskatoties uz to, ka tā tiks izskaistināta baroka stilā) un to arvien vairāk iepazina citas Eiropas valstis.

Seko franču (1266 – 1282), spāņu un burbonu valdīšanas laiks, kuru laikā vērojama Palermo lomas mazināšanās (Divu Sicīliju Karaliste tika pārvaldīta no Neapoles) un nenovēršama lejupslīde (samazinās iedzīvotāju skaits, savstarpēji dižciltīgo ģimeņu nemieri, milzīgi nodokļi, ebreju izraidīšana, vajāšanas).

1816.g. Palermo pievienoja Neapoles Karalistei, bet 1860.g. tā kļuva par apvienotās Itālijas Karalistes sastāvdaļu (Giuseppe Garibaldi). Sākās milzīti apbūves un celtniecības darbi (arhitekts Ernesto Basile). Osta smagi cieta 1943.gada uzlidojumu laikā. 1950.-tajos gados sākās milzīgi apbūves apjomi, kuru laikā tika nojaukts virkne vēsturisko ēku un to vietā uzceltas daudzstāvu ēkas un autostāvvietas. Korupcija, mafija, pasūtījuma slepkavības …. tas viss vēl joprojām nav izzudis.

Apskates objekti:

Palermo ir vairāk kā 1500 apskates objektu, tāpēc par garlaicību nav jāsūdzas.

Zemāk uzskaitītie ir absolūts minimums jeb UNESCO sarakstā iekļautie objekti, kā lielisks piemērs dažādu kultūru sajaukumam un līdzās pastāvēšanai:

  • Karaliskā pils (Palazzo dei Normanni, Palazzo Reale)viena no senākajām karaļu rezidences vietām Eiropā, mūsdienās – Sicīlijas reģionālās pārvaldes mājvieta. Celta arābu valdīšanas laikā (9.gs.) uz neliela paaugstinājuma jeb vietā, kur feniķiešu un romiešu laikos atradās aizsardzības nolūkos izmantota celtne (nav saglabājusies). Pēc tam arābi šeit uzcēla pili nocietinājuma stilā, bet vēlāk to pameta, pārceļoties uz piekrastē esošo Al – Halisah zonu. Normāņi to atjaunoja un pārveidoja ļoti krāšņā ēkā ar banketu zālēm, dārziem, u.c. Pēc Frederick II nāves (1250.g.) sākās 300 gadus ilgs lejupslīdes periods, līdz to no bojāejas paglāba tas, ka 16.gadsimtā to ik pa laikam sāka apdzīvot spāņu viceprezidenti. Ēkā tika veikti pārveidojumi un tikai dažas no telpām saglabājušas savu sākotnējo normāņu izskatu, piem., Roger istaba un Palatina kapella. Lielisks bizantieš, viduslaiku un arābu stilu sajaukums;
  • Karaliskā kapella (Cappella Palatina) – turpat Karaliskās pils 1.stāvā atrodas nedaudz apslēpta, maza, taču pasakaini skaista kapella (celta 1130.-1143.g.), kas savulaik izmantota kā karaļu privāta baznīca. Pasakaini skaisti koka griesti, mozaīkas, u.c. Lielisks dažādu stilu sajaukums. Viens no vairāk apmeklētajiem objektiem Palermo!;

palermo_palazzo-realepalermo_cappella-palatina-1palermo_cappella-palatina-12palermo_cappella-palatina-3palermo_cappella-palatina-6palermo_cappella-palatina-7palermo_cappella-palatina-2palermo_cappella-palatina-4palermo_cappella-palatina-5palermo_cappella-palatina-9palermo_cappella-palatina-8palermo_cappella-palatina-10palermo_cappella-palatina-11palermo_cappella-palatina-14

  • Palermo katedrāle (Cattedrale di Palermo, Cattedrale Santa Vergine Maria Assunta) – celta vienā no senākajām sakrālajām vietām Palermo (4-6.gs.), kur agrāk atradās bizantiešu baznīca, arābu laikā moskeja, līdz visbeidzot normāņi to pārveidoja par kristiešu baznīcu (1184.-1185.g.). Veltīta nevis pilsētas aizbildnei Sv.Rozālijai, bet gan Svētās Jaunavas Marijas uzņemšanai debesīs (Santa Vergine Maria Assunta in Cielo). Grezna ārpuse un salīdzinoši vienkārša iekšpuse. Vairākkārt pārbūvēta. Dažādu laikmetu un stilu sajaukums. Baznīcā atrodas daudzu ievērojamu personu kapenes (12.gs.), piemēram, Ruggero II, Constanza d’Aragona, Federico II. Labajā pusē atrodas pilsētas aizbildes Sv.Rozālijas kapella (1635). Baznīcas centrālajā daļā pretī altāram atrodas grīdā iebūvēta bronzas meridiāna (17.gadsimta tā kalpojusi kā solārā observatorija), ko izmantoja kā laikrādi un kalendāru, īpaši Lieldienu noteikšanai. Šeit atrodas arī svēto relikviju un karalisko dārglietu muzejs, kura lielākais lepnums ir Aragonas Konstances kronis cepures formā (12.gs.);

palermo_cattedrale-di-palermo-1palermo_cattedrale-di-palermo-2palermo_cattedrale-di-palermo-4palermo_cattedrale-di-palermo-3palermo_cattedrale-di-palermo-5palermo_cattedrale-di-palermo-6

  • Eremītu Sv.Džovanni baznīca (Chiesa di San Giovanni degli Eremiti) – celta vietā, kur agrāk atradās pirmais Benediktīniešu klosteris Sicīlijā (6.gs.). Arābi to izpostīja un pārveidoja par moskeju (9.gs.), taču normāņi 1142.gadā atjaunoja. Tā ir neliela baznīca, kas izskata ziņā drīzāk atgādina moskeju un īpaša ar saviem sarkanajiem kupoliem. Lielisks normāņu un arābu stila apvienojums; skaists dārzs;
  • Admirāļa Sv.Marijas jeb Martorānas baznīca (Chiesa di Santa Maria dell’Ammiraglio, arī La Martorana un San Nicolo’ dei Greci) – celta normāņu valdīšanas laikā (1143.g.) pēc normāņu karaļa grieķu admirāļa Giorgio d’Antiochia rīkojuma (pateicoties tam arī attiecīgs baznīcas nosaukums). Sākotnēji izmantota grieķu rituālu svinēšanai, līdz vēlāk 13.gadsimtā pievienota katoļu baznīcai un 1433.gadā nodota Martorānas konventa mūķenēm, no kā ieguvusi savu otro nosaukumu. 16.-18.gadsimtos baznīcā veiktas strukturālas un izskata (baroka) pārmaiņas. Viena no skaistākajām bizantiešu baznīcām Itālijā, kas saglabājusies no Viduslaikiem. No ārpuses ļoti vienkārša, bet iekšpusē neparasti grezna – bizantiešu zelta mozaīkas (12.gs.), gleznas, skulptūras, baroka freskas. Saglabājušās mozaīkas ir vienas no iespaidīgākajām Sicīlijā un tās darināja no Bizantijas atvestie meistari, kas darināja arī Karalisko pili un Čefalu katedrāli. Interesanti, ka tieši šeit 19.gadsimtā Martorānas klostera mūķenes radīja marcipāna augļus, kas ieguva tādu pašu nosaukumu;

palermo_chiesa-martorana-1palermo_chiesa-martorana-3palermo_chiesa-martorana-2

  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di San Cataldo) – atrodas blakus Martorānas baznīcai. Celta normāņu valdīšanas laikā (1154.g.) pēc Maione no Bari rīkojuma. Neliela, īpaša ar saviem trīs sarkanajiem kupoliem (arābu stila ietekme), lieliski saglabājušos askētisko iekšpusi un mozaīkveida grīdu. No 1182.-1787.gadam atradās Monreāles benediktīniešu mūku pārvaldībā. Ap 1867.gadu šeit tika ierīkots pasta birojs un noliktava, līdz 1867.gadā uzsākti restaurācijas darbi un baznīcai atgriezts tās iepriekšējais skaistums;

palermo_chiesa-san-cataldopalermo_chiesa-san-cataldo-1palermo_chiesa-san-cataldo-2

  • Zisas pils (Palazzo / Castello della Zisa) – celta normāņu valdīšanas laikā (12.gs.) kā netālu no pilsētas esoša normāņu karaļu vasaras rezidences vieta atpūtas un izklaides (medību) nolūkos, turklāt, kā daļa no daudz plašākas teritorijas ar citām ēkām un ļoti skaistu parku (ar baseiniem, strūklakām, medību vietām). Celta arābu stilā un to cēluši arābu arhitekti;
  • Admirāļa tilts (Ponte dell’Ammiraglio) – celts 1130.-1140.g. pēc Ruggero grieķu admirāļa Giorgio d’Antiochia rīkojuma vietā, kur agrāk tecēja Oreto upe un bija ļoti svarīga loma laikā, kad Palermo bija sasniedzama tikai no jūras (savieno pilsētas centru ar tās perifēriju). Pateicoties tilta struktūrai, tas ne tikai spēja izturēt lielu svaru, bet arī pārcieta 1931.gada plūdus;

Netālu no Palermo:

  • Mondello – Palermo pilsētas pludmales daļa, ļoti iecienīta vietējo un tūristu vidū;

  • Monreāles katedrāle (Cattedrale di Monreale & Chiostro) – apmēram 8 Km attālumā no Palermo atrodas arābu – normāņu stilā celta katedrāle (1174.g.), kas veltīta Santa Maria la Nova un rotāta ar bizantiešu mozaīkām. Tas ir lielākais bizantiešu mozaīku komplekss Itālijā (6400 m2), otrs lielākais pasaulē aiz Sv.Sofijas katedrāles Stambulā, kur mozaīkas saglabājušās sliktākā stāvoklī. Pievērsiet uzmanību galvenās ieejas bronzas durvīm (12.gs.), tās attēlo 42 bībeliskas ainas. Apskates vērts ir arī blakus esošā klostera dārzs.

palermo_cattedrale-di-monreale-8palermo_cattedrale-di-monreale-1palermo_cattedrale-di-monreale-2palermo_cattedrale-di-monreale-5palermo_cattedrale-di-monreale-6palermo_cattedrale-di-monreale-7palermo_cattedrale-di-monreale-4palermo_cattedrale-di-monreale-3

  • Sv.Rozālijas svētnīca (Santuario di Santa Rosalia su monte Pellegrino) – netālu no Palermo atrodas Pelegrīno kalns, kura virsotnē atrodas Sv.Rozālijas jeb Palermo pilsētas aizbildnes svētnīca. Vērts apmeklēt, lai, dodoties lejā, no šejienes izbaudītu arī fantastiski skaisto skatu uz Palermo pilsētu;

  • Čefalu katedrāle (Cattedrale di Cefalu’) – celta 1130.g. pēc normāņu karaļa Ruggero II pavēles vietā, kur tas izglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa (ēka pabeigta pēc tā nāves). Celta nocietinājuma stilā. Spēcīga normāņu, arābu, bizantiešu un latīņu stilu ietekme. Vienas no vislabāk saglabājušajām bizantiešu (1148.g.) mozaīkām Sicīlijā (mazāk cietušas, salīdzinot ar Palermo un Monreāles mozaīkām)!;

Cefalu3

  • sicīliešu marionetes un sicīliešu marionešu teātris (pupi siciliani & opera dei pupi; UNESCO, 2008) – noteikti izbaudiet šo teātra mākslas veidu, kurš vienīgais ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i. no paaudzes paaudzē, un izdzīvojis līdz mūsdienām, kur to vēl joprojām turpina atsevišķi ģimenes uzņēmumi (skolas) jau ceturtajā un piektajā paaudzē. Paliks pieaugušajiem un bērniem;

palermo_pupi-siciliani_mancuso-1palermo_pupi-siciliani_mancuso-2

  • sicīliešu ēdieni, īpaši ielu ēdieni (cibo da strada) – jebkuras kultūras neatņemama sastāvdaļa ir tās ēdienkarte un Palermo tā ir ļoti plaša un kontrastiem bagāta (Vidusjūras diēta 2013.gadā iekļauta UNESCO). Noteikti izmantojiet izdevību un nogaršojiet kaut ko no ielu ēdieniem: arančīnas jeb pildītas rīsu bumbas, sicīliešu īpaši mīksto picu (sfincione), turku zirņu miltu plācenīšus (panelle di ceci), kartupeļu kroketes (crocche’ vai cazzilli), sviestmaizi ar liesu (panino con la milza), fokačas veida maizītes ar liesas strēmelītēm, kas pirms tam sautētas ar plaušām un apceptas cūku taukos (guastella), sautētus vai ceptus jaunlopa tīmusa dziedzerus (le animelle), grilētas liellopa vai aitas kuņģa daļas, kas rullīša veidā aptītas ap sīpolloku vai puravu (la stigghiola), asinsdesas (il sanguinaccio), u.c. Bieži sastopami ielu ēdieni ir arī mīklā cepti sezonas dārzeņi (piem., artišoki, brokoļi, ziedkāposti) vai mazas zivtiņas, uz uguns cepti kastaņi un artišoki (caldarroste, carciofi arrostiti), grauzdēti turku zirņi un ķirbju sēklas (calia e simenza), cukurā grauzdētas mandeles vai dažādu riekstu nugas jeb torrone. Ahhhh, jā, saldumi – saldējums, granita, pildītas vafeļu trubiņas (cannoli), marcipāna izstrādājumi (frutta di Martorana), torte Cassata siciliana, u.c. Tas viss ir jāpamēģina Sicīlijā. Noteikti apmeklējiet kādu no Palermo vēsturiskajiem tirgiem!

Un daudz kas vēl cits:

palermo_porta-nuova-1palermo_stradepalermo_porta-nuova-2palermo_villa-bonannopalermo_fontana-pretoria-2palermo_fontana-pretoria-1palermo_orto-botanicopalermo_albero

Laipni lūgti Palermo!

Benvenuti a Palermo!

26/04/2017

Sicīliešu pajūgs (Il carretto siciliano)

 carretto-siciliano

Sicīliešu pajūgs (itāliešu val.: il carretto siciliano, sicīliešu dialektā: carrettu sicilianu, carrettu) ir nevis vienkārši šāds un tāds zirga vai ēzeļa vilkts pajūgs preču un cilvēku pārvadāšanai, bet gan daļa no sicīliešu folkloras un kultūrvēsturiskā mantojuma. Viens no Sicīlijas simboliem, kuram draud izzušana, jo ar šādu ratu radīšanu nodarbojas arvien mazāk meistaru (itāliešu val.: maestri carradori jeb pajūga gatavošanas meistari; viens no amatniecības virzieniem) un mūsdienās tie apskatāmi vien muzejos un mākslas galerijās, lielākās viesnīcās, restorānos, par godu īpašiem notikumiem, piemēram, publiskiem pasākumiem, kāzām, u.c.

Tiek uzskatīts, ka pirmos pajūgus Sicīlijā ieveda senie grieķi, taču ceļu trūkuma dēļ to izmantošana bija ļoti ierobežota. Arvien vairāk tos sāka izmantot līdz ar pirmo primitīvo ceļu izveidi 18.gadsimta beigās un izmantoja nevis ekonomiskām, bet gan militārām vajadzībām. Savu kulmināciju tie sasniedza laika posmā no 19. – 20.gadsimta vidum. Pēc tam līdz ar strauju ekonomisko attīstību tos arvien biežāk sāka aizstāt motorizētas ierīces. Ratu meistari bija spiesti pārkvalificēties vai emigrēt.

carretto-siciliano_tipologica

Pirmie rati bija ļoti vienkārši un funkcionāli, paredzēti preču vai personu pārvadāšanai tuvākos un tālākos maršrutos (graudaugi, rīsi, vīns, eļļa, barības vielas, būvniecības materiāli, mēbeles, u.c.). To izmantošana bija saistīta ar noteiktu dzīvesveidu (līdzīgi kā mūsdienās satikties un iedzert kafiju pie kafijas bāra) – agri celties, apdarīt lauku darbus, doties ceļā, dziedāt dziesmas, piestāt un satikties ar tādiem pašiem braucējiem pie kāda no ceļa malā esoša kroga, ieturēt ļoti vienkāršas pusdienas. Savukārt, vēlākos ratus var uzskatīt par īstiem mākslas darbiem – tie ir ļoti koši un krāsaini, bagātīgi dekorēti, attainotas dažādas tēmas un tēli, piemēram, vēsture, mitoloģija, bruņinieciskums, reliģija, romantika.

carretto-siciliano_vecchiocarretto-siciliano_1carretto-siciliano_2Carretto sicilianosagra_ficodindia_mostarda-22sagra_ficodindia_mostarda-23sagra_ficodindia_mostarda-18sagra_ficodindia_mostarda-25sagra_ficodindia_mostarda-19sagra_ficodindia_mostarda-29sagra_ficodindia_mostarda-21sagra_ficodindia_mostarda-28

Dažādos Sicīlijas reģionos pajūgi izskatās un tiek dekorēti nedaudz atšķirīgi.

Tiek izdalītas divas galvenās skolas jeb virzieni:

  • Palermo zonā pajūga sānu malas ir tracepveida, visbiežāk izmantota dzeltena pamatkrāsa un ģeometriskas formas dekorācijas. Pamattēmas – bruņinieki un reliģiskās tēmas, kas realizētas sarkanos, zaļos, dzeltenos un zilos toņos;
  • Katānijas zonā pajūga sānu malas ir taisnstūrveida, visbiežāk izmantota sarkana pamatkrāsa (tāpat kā vulkāna lava) un dekoratīvie elementi ir bagātīgāki, izsmalcinātāki;

Ragūzas jeb Vittorijas zonas stils ir mazāk pazīstams – pajūga struktūra līdzinās Katānijas stilam, pamatkrāsa ir sarkana, taču tumšākas tonalitātes un dekorācijas ir mazāk bagātīgas un izsmalcinātas.

Trapāni zonas stils ir mazāk populārs.

Ratu radīšanas procesā piedalās vairāki meistari: vispirms ratnieks (carradore), tad kalējs un visbeidzot mākslinieks.

carretto-siciliano_pittoricarretto-siciliano_pittori_1-2carretto-siciliano_pittori_1-3carretto-siciliano_pittori_1-5carretto-siciliano_pittori_1-4carretto-siciliano_pittori_1-1carretto-siciliano_4carretto-siciliano_6carretto-siciliano_5carretto-siciliano_3

24/10/2011

Hurma. Misilmeri hurma (I cachi)

Food_Cachi

Hurma (itāļu val.: i cachi / kaki vai diospero) ir ēdams ebenkoka auglis, viens no senākajiem cilvēka audzētajiem augļiem. Par tā izcelsmes reģionu tiek uzskatīta Ķīna, tās centrālā un dienvidu daļa, kur tas esot bijis pazīstams jau pirms apmēram 3000 gadiem un tiek saukts arī par austrumu ābolu vai septiņu spēku koku.

Tālāk no Ķīnas šis koks izplatījās uz tuvākajām kaimiņvalstīm, piemēram 7. gadsimtā uz Japānu un 14. gadsimtā uz Koreju. Mūsdienās hurma ir ļoti plaši pieejama Japānā, kur tā tiek saukta arī par Japānas lotosu.

Interesanti, ka šis koks tiek saukts arī par “miera koku”, jo bija viens no nedaudzajiem kokiem, kurš izdzīvoja pēc atombumbas sprādziena Hirosimā un Nagasaki 1945. gada augustā.

Hurma Eiropā

Eiropā hurma tika ievesta 16. gadsimta beigās, kad Itālijā tika ievests dateļplūmju hurmas veids. Taču ilgu laiku hurmas koks tika audzēts tikai kā dekoratīvs augs.

Situācija mainījās tikai 19. gadsimta beigās, kad 1860. gadā Francijā aizsākās un 1870. gadā Itālijā turpinājās ievestā japāņu hurmas veida attīstīšana un audzēšana augļa iegūšanas nolūkos. Itālijā pirmais ebenkoks tika iestādīts 1871. gadā Boboli dārzos Florencē. Jāatzīmē, ka ASV ebenkoks tika ievests apmēram 19. gadsimta vidū un Brazīlijā – pašās 19. gadsimta beigās (1890. g.).

Itālijā pirmie hurmas koku augļu dārzi tika izveidoti 1916. gadā Kampānijas zonā, Salerno teritorijā un pēc tam Emīlijā Romanjā, Veneto, Sicīlijā un Abruco.

Mūsdienās Itālija ir lielākā hurmas ražotājvalsts Eiropā, kas ik gadu saražo apmēram 70 000 tonnas šī augļa. Apmēram 90 % produkcijas tiek saražots Kampānijas un Emīlijas Romanjas reģionos. Vispopulārākais hurmas veids ir japāņu hurma jeb kaki (80 %), šķirnes – Jiro, O’Gosho, Hana Fuyu.

cachi_mercato

Par vislabāko Itālijas hurmu tiek uzskatīta Misilmeri hurma (itāļu val.: il cachi / kaki di Misilmeri), kas tiek audzēta Sicīlijā, Palermo zonā. Tā tiek eksportēta un ir pazīstama visā pasaulē.

Lai gan Misilmeri hurmas attīstīšana sākās 1925. – 1930.-tajos gados un nākamo divdesmit (20) gadu laikā tā vienmērīgi izplatījās uz blakus esošajiem reģioniem (piem., Bolognetta, Villabate, Casteldaccia, Bagheria, Marineo, Santa Flavia un Ficarazzi), kļūstot par galveno (90 %) šajā teritorijā audzēto lauksaimniecības kultūru, tomēr tās priekšvēsture ir daudz senāka.

Izrādās, ka 1692. gadā nelielajā ciematiņā (Misilmeri) tika izveidots reto koku un augu botāniskais dārzs (itāļu val.: l’orto botanico di Misilmeri), kurā tika iestādīts pirmais hurmas koks. Pavisam drīz šis dārzs kļuva par vienu no ievērojamākajiem Eiropā un vienu no senākajiem Itālijā akadēmiskajā līmenī. Par tā izveidošanu ir jāpateicas Don Francesco Bonanno, Misilmeri grāfam, uzmanīgam dabas novērotājam, un tēvam Francesco Cupani, franciskānim, botāniķim. Dārzs pastāvēja līdz 1795. gadam, kad, sakarā ar karaliskās ģimenes locekļu izšķērdīgo dzīvesveidu, nācās atteikties no visiem izdevumiem, tai skaitā botāniskā dārza uzturēšanas, un lai retie koki un augi neaizietu bojā, tie tika pārstādīti Palermo botāniskajā dārzā.

Taču svarīgākais bija noticis … Sicīlijā bija ieaudzis ebenkoks, kas šajā Palermo zonā sāka izplesties ļoti strauji, pateicoties gan īpaši labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un augsnei (tumša mālainu klinšu augsne ar augstu māla un kālija saturu un zemu organisko vielu klātbūtni tajā, vai arī sarkanīga Vidusjūras augsne, kas sastāv no māla un smilšu sajaukuma), gan arī apūdeņošanas sistēmai, kuru šeit ieviesa arābi.

Misilmeri visbiežāk audzētais hurmas veids ir japānas hurma jeb kaki (šķirne – Vaniglia), kuras augļi ir nelieli, oranži – sarkanā krāsā, bez sēklām un ēdami praktiski uzreiz, jo satur zemu tanīnu līmeni.

Augļi tiek novākti Oktobra mēnesī, kad augļa mīkstums vēl nav pilnībā nogatavojies, un tas ir roku darbs. Pēc augļa novākšanas tie tiek ievietoti kastē („casciuni”), kura iekšpuse ir izklāta ar noteiktu materiālu un ietīti papīrā, lai veicinātu nogatavināšanās procesu (“l’ammazzatura”). Mājas apstākļos augļus vislabāk ir novietot blakus tādiem citiem augļiem kā āboliem, bumbieriem, banāniem.

Gandrīz visi uzņēmumi, kas Misilmeri nodarbojas ar hurmas audzēšanu, ir mazi uzņēmumi. Tāpēc, tiem apvienojoties, ir izveidota hurmas ražotāju asociācija, saukta „Tu.ka.mi”, kas nodarbojas ar augļa atpazīstamības un noieta veicināšanu gan valsts mērogā, gan arī starptautiskā līmenī.

Reizi gadā – Novembra mēnesī – Misilmeri pilsētā tiek organizēti hurmas svētki (itāļu val.: Sagra del Kaki di Misilmeri).

Hurmas koks ir daudzgadīgs koks (Ķīnā ir atrasti pat 500 gadus veci koki), kas var sasniegt 10 m augstumu dienvideiropā un 20 m augstumu Āzijā. Tas ir ātri augošs koks, kas spēj pielāgoties dažādiem klimatiskajiem apstākļiem (svarīgi, lai augsne būtu labi drenēta un nesaturētu augstu nātrija un bora līmeni) un ir samērā noturīgs pret dažādām slimībām un kaitēkļiem. Sāk ražot augļus apmēram pēc 7 – 8 gadiem un viena koka ražīgums ir apmēram 250 kg. Tas ir arī ļoti dekoratīvs koks, jo, iestājoties rudenim, tā lapas iekrāsojas dažādās krāsās un augļi saglabājas kokā vēl ilgi pēc lapu nokrišanas.

Hurmas auglis visbiežāk ir dzelteni  – oranžā vai oranži – sarkanā krāsā. Nogatavojies, tas ir neparasti salds un atkarībā no šķirnes, tas var būt mazs vai samērā liels, sasniedzot pat 500 gr svaru (vidēji viens auglis sver 200 –  300 gr), tas var saturēt sēklas vai arī būt bez tām, tam var būt želejveida (jāēd ar karoti) vai puscieta konsistence (var tikt sagriezts šķēlēs; piem., šķirnes: Cachi vaniglia, cachi mela), u.c. Nenogatavojušiem atsevišķu šķirņu augļiem var piemist raksturīgā savelkošā iedarbība, ko nosaka augstais tanīnu līmenis tajos. To var mazināt, atstājot augļus nogatavināties kopā ar āboliem un bumbieriem tumšā, labi vēdināmā telpā!

Hurmas veidi. Pastāv vairāk kā 2000 hurmas šķirnes, no kurām pieminēšanas vērtas ir:

  • austrumu hurma, saukta arī par japāņu hurmu jeb kaki (diospyros kaki), kas ir visbiežāk sastopamais hurmas veids. Kaki auglis ir ļoti salds, bez kauliņiem un tam piemīt maiga, reizēm šķiedraina konsistence.
  • dateļplūmju hurma (diospyros lotus) – tās dabiskās izplatības reģions ir DR Āzija un dienvideiropa; senajiem grieķiem tā bija pazīstama kā “Dievu auglis” jeb “dabas saldums”;
  • amerikāņu hurma (diospyros virginiana)– tās dabiskās izplatības reģions ir ASV. Jāatzīmē, ka tā spēj izdzīvot daudz vēsākos klimatiskajos apstākļos nekā japāņu hurma, tās augļi ir mazāki, bet satur vairāk C vitamīna un kalcija nekā japāņu hurma;
  • filipīniešu hurma, saukta arī par velveta ābolu jeb Mabolo (diospyros discolor) – tās dabiskās izplatības reģions ir Filipīnas. Nogatavojusies, tā ir koši sarkanā krāsā un kamēr auglis nav nomizots, tam piemīt nedaudz nepatīkama, sieram līdzīga smaka. Garšas ziņā tas atgādina kaut ko starp banānu un ābolu. Sastopama arī Ķīnā (shizi) un Korejā;
  • melnā hurma (diospyros digyna) – tās dabiskās izplatības reģions ir Meksika un ASV dienvidu daļa. No ārpuses šis auglis ir zaļā krāsā, savukārt, tā iekšpuse nenogatavojusies ir balta, bet nogatavojusies – melna.

Garšas ziņā tiek izdalīti divi hurmas veidi: savelkošās šķirnes (piem., Hachiya, Yokono, Eureka, Saijo, Tamopan, Tanenashi, Triumph), kuras satur augstu tanīnu līmeni (savelkoša iedarbība) un pirms lietošanas ir jānogatavina, un saldās šķirnes (piem., Fuyu, Jiro, Gosho/Giant Fuyu/O’Gosho, Imoto, Izu, Maekawajiro, Okugosho, Suruga), kuras satur zemu tanīnu līmeni un praktiski var tikt patērētas uzreiz pēc novākšanas (bez nogatavināšanas vai minimālas nogatavināšanas).

Hurmas augļu novākšana parasti norit Septembra – Novembra mēnešos, kad auglis no ārpuses sāk iekrāsoties dzeltenīgā krāsā, bet vēl nav nogatavojies. Auglis tiek novākts, to griežot pa apli nevis raujot.

Augli ir iespējams uzglabāt maksimums 2 – 4 mēnešus 0 – 2 °C temperatūrā pie relatīvā mitruma 90 %.  Savukārt, jau nogatavojušos augļus nav iespējams uzglabāt vairāk par pāris dienām ledusskapī.

Pasaules mērogā galvenās hurmas ražotājvalstis ir Ķīna, Koreja un Japāna (95 % tirgus), tām seko Vidusjūras valstis, Brazīlija, Jaunzēlande, Austrālija un Meksika.

Hurmas pielietojums. Hurma galvenokārt tiek patērēta svaigā veidā, jo to ir grūti transportēt. To var tikt arī (galvenokārt, austrumu valstīs) un apstrādāta. No hurmas var tikt pagatavots arī etiķis, dažādi dzērieni un uzlējumi, tā var tikt izmantota kā sastāvdaļa dažādu citu ēdienu pagatavošanā. No hurmas lapām var tikt pagatavota tēja.

Korejā un Japānā hurmas koks tiek izmantots greznu mēbeļu izgatavošanā. No tā var tikt pagatavotas arī intarsijas un klavieru taustiņi.

Uzturvērtība un iedarbība uz veselību:

  • 100 gr. augļa satur apmēram 65 – 70 Kcal, 78.2 % ūdeni, 18 % cukurus, 0.8 % olbaltumvielas, 0.4 % taukus un neskaitāmus vitamīnus (C vitamīnu, beta karotīnu, B grupas vitamīnus), pektīnvielas un minerālvielas (kāliju, kalciju, jodu, dzelzi, magniju, varu);
  • labvēlīgi iedarbojas uz kuņģa – zarnu traktu (daudz šķiedrvielas), aknām, nervu sistēmu, redzi (karotēns), uzlabo asins sastāvu un stiprina imūnsistēmu;
  • tā kā auglis satur maz organisko skābju, tad to var ēst cilvēki, kam ir paaugstināts kuņģa skābes līmenis;
  • raksturīga urīndzenoša (diurētiska) iedarbība (satur kāliju), tāpēc to var ēst cilvēki, kam ir, piemēram, nierakmeņi;
  • hurma ir ļoti enerģētisks produkts, tāpēc piemērota bērniem un sportistiem;
  • piesardzīgi jālieto cilvēkiem ar cukura diabētu (satur glikozi un fruktozi) un ar palielinātu ķermeņa masu.
21/03/2011

Maura galva (La testa del moro)

La testa del moro

Sicīlijas mīti un leģendas.

Izrādās, ka atbilde ir meklējama arābu periodā (apm. 1000g.) Sicīlijas pilsētā Palermo, kur arābu kvartālā Kasbah (mūsdienās – Kalsa) dzīvoja ļoti skaista meitene ar gariem melniem matiem un Vidusjūras ūdeni atstarojošām zilām acīm. Kā jebkurai sevi cienošai sicīliešu meitenei viņai nebija atļauts vienai pašai iziet no mājas un pastaigāties pa ielu, tāpēc viņa pavadīja laiku, nodarbojoties ar dārzniecību uz sava balkona. Tajos laikos tā bija vienīgā brīvības un socializēšanās izpausme. Ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa.

Kādu dienu zem viņas balkona gāja kāds jauns mauru (musulmaņu) tirgotājs, kurš, ieraugot tik skaistu un graciozu meiteni, iemīlējās no pirmā acu skatiena. Bez domāšanas viņš devās atzīties skaistajai meitenei savā mīlestībā un viņa, tirgotāja bagātības un acīmredzamās mīlestības un glaimu iespaidota, pieņēma šīs jūtas. Atdevās viņam un turpināja šīs kvēlās attiecības.

Taču kādu dienu viņa uzzināja šausmīgu patiesību – mauram drīzumā bija jāatgriežas savā zemē, turklāt, tur viņu gaidīja sieva un vairāki bērni. Viņas sirds bija salauzta un kā jebkura sevi cienoša sicīliešu sieviete viņa nolēma atriebties. Kopā pavadījuši pēdējo nakti, viņa miegā pārgrieza tam rīkli un pēc tam nocirta galvu.

Nākamās dienas rītā maura galva atradās visu apskatīšanai uz meitenes  balkona, turklāt, viņa tajā iesēja bazilika sēklas, kuras auga tik skaistas un aromātiskas, ka pārējās sievietēs izraisīja skaudību. Tās devās pie amatniekiem un lūdza izgatavot līdzīgas terakotas vāzes ….

Mūsdienās arāba galva kā vāze ar dažādiem dekoratīviem elementiem ir ļoti populārs keramikas izstrādājums, kas vistiešākajā veidā atspoguļo sicīliešu temperamentu.

Taormina_Testa di morotesta-di-moro_monreale-1testa-di-moro_monreale-2