Archive for ‘Messina’

29/11/2017

Zobenzivs nozveja (Cattura di pesce spada)

Zobenzivs ir viena no Sicīlijā iecienītākajām lielajām zivīm un Mesīnas jūras šaurums, kas atdala Sicīliju no Kalabrijas reģiona, ir vieta, kur tās jau vairāk kā 2000 gadus ķertas, izmantojot harpūtas (metamo) ieroci un airu laivas (itāliešu val.: la pesca con l’arpione). Viena no galvenajām zobenzivs nozvejas vietām Sicīlijā!

Neskatoties uz 20.gadsimta zinātnes sasniegumiem, šī senā un no sentēviem pārmantotā zobenzivs ķeršanas metode “izdzīvoja” līdz pat 20.gadsimta vidum, kad to nomainīja motorlaivas un laivas uzbūve un funkcijas tika būtiski pārveidotas.

Agrāk jūrā devās vienlaicīgi vairākas airu laivas un katrai no tām bija atšķirīgas funkcijas, piemēram, „novērošanas laiva” (saukta par „feluche”) – šai laivai vidū esošais masts bija garāks nekā pārējām laivām, lai uz tās stāvošais cilvēks jau pa gabalu varētu saskatīt zobenzivis un savlaicīgi par to ziņot; „ķērāj laiva” (saukta par „luntra”) – ļoti ātra un izveicīga laiva, kas pēc signāla saņemšanas devās zobenzivs virzienā un tās priekšgalā stāvošais cilvēks centās to noķert ar harpūnu; „nāves laiva” – laiva, kur pēc noķeršanas tika izvietota zobenzivs, lai iepriekšējā laiva būtu brīva un atkal varētu doties medībās.

20.gadsimta vidū airu laivas nomainīja motorlaivas (sauktas par „passarelle”) ar daudz garāku mastu laivas vidū (apmēram 20 m) un daudz garāku laivas priekšgalu. Jaunās laivas pildīja visas funkcijas vienpersoniski (vairs nebija vajadzīgas trīs dažādas laivas) – novērošanu, noķeršanu un noķertās zivs izvietošanu. Vienīgā lieta, kas palika nemainīga – specifiskās zināšanas un māksla saskatīt un noķert zobenzivis, izmantojot harpūnas ieroci, kas ir tik tipiski Sicīlijas un Kalabrijas reģioniem. Šīs zināšanas saglabājušās līdz mūsdienām, jo nodotas no paaudzes paaudzē.

Izmantojot šo metodi, iespējams veikt zivju selekciju, t.i. izvēlēties noķert pieaugušu zivi, kas zobenzivs gadījumā var būt pat 4 – 5 m gara un 300 – 350 kg smaga zivs. Īpaši aktīvi zobenzivs ķeršana notiek Maijā – Augustā, kad tās pietuvojušās īpaši tuvu piekrastei.

 

 

Advertisements
15/05/2015

Mesīnas Doma baznīca un astronomiskais pulkstenis (La cattedrale e orologio astronomico di Messina)

Messina

Mesīnas Doma laukumā galvenais apskates objekts ir Doma baznīca (itāliešu val.: la basilica cattedrale protometropolitana di Santa Maria Assunta, Duomo di Messina) un tai sānos piebūvētais pasaulē viens no lielākajiem astronomiskajiem pulksteņiem (itāliešu val.: orologio astronomico di Messina).

Mesīnas Doma baznīca (Duomo di Messina)

Doma baznīca ir celta 1120.-1150.gadā normāņu valdīšanas laikā (Ruggero I, Ruggero II) uz daudz senākas no bizantiešu laikiem (5. – 6.gs.) saglabājušās pavisam vienkāršas celtnes drupām un iesvētīta 1197.gadā švābu valdīšanas laikā (pēdējai normāņu princesei Costanzai no Altavillas apprecoties ar Enrico VI, Federico Barbarossas dēlu, tas savā īpašumā ieguva Sicīlijas Karalisti).

Kopš tā laika baznīca pārveidota vairākkārt, jo tāpat kā pati Mesīnas pilsēta vairākkārt cietusi zemestrīču un ugunsgrēku laikā. Īpaši jāpiemin 1908.gada zemestrīce, kas praktiski pilnībā nopostīja pilsētu un laupīja vismaz 60 000 cilvēku dzīvību.

Pirmo reizi tā cieta 1252.gadā, kad švābu karaļa Konrāda IV bēru laikā izcēlās ugunsgrēks (1260.gadā baznīcu atjaunoja karalis Manfredi).

Laika posmā no 14.-16.gadsimtiem baznīca tiek bagātināta ar mozaīkām, griestu un priekšdaļas dekorācijām un tajā tiek izvietotas karalisko ģimeņu pārstāvju kapenes, piem., Frederika III no Aragonas sievas Costanzas no Castiglia (mirusi 1363), Neapoles karaļa Alfonso II (miris 1494).

17.gadsimtā spāņu valdīšanas laikā baznīca piedzīvo būtiskas stilistiskās pārmaiņas – tās skaidrās viduslaiku līnijas tiek papildinātas ar apmetumu un baroka stila elementiem (rāmjiem, vītnēm, neskaitāmiem altāriem).

1783.gadā baznīca cieš zemestrīces laikā – gandrīz pilnībā nokrīt zvans un būtiski tiek bojāta fasāde. Veicot atjaunošanas darbus, baznīcas centrā tiek izvietots koka kupols un bojātā torņa vietā tiek izveidoti divi zvanu torņi.

Visbūtiskākos bojājumus baznīca piedzīvo 1908.gadā, kad zemestrīces rezultātā tā tiek pilnībā sagrauta. Saglabājas vien sānu sienas un daļa absīda. 1920.-tajos gados tiek veikti ievērojami remontdarbi, baznīcai atgriežot tās sākotnējo normāņu katedrāles vienkāršumu un 1929.gadā tā atsāk darboties. Pateicoties neatlaidīgam darbam, tiek atjaunoti gandrīz visi mākslas darbi. Vienlaicīgi tiek uzsākts darbs pie astronomiskā pulksteņa izveides.

Baznīca turpina darboties 13 gadus …. līdz 1943.gada 13.jūnijam, kad II Pasaules kara laikā amerikāņu izraisīta uzlidojuma laikā izceļas ugunsgrēks, kas noposta visu baznīcas iekšpusi un dekorācijas, t.sk.marmora un bronzas darbus. Saglabājas vien sānu daļas. Atkal atsākas atjaunošanas darbi, kas, balstoties uz iepriekšējiem 1920.-to gadu materiāliem, norit ļoti strauji un 1947.gada augustā, pateicoties Mesīnas arhibīskapa Angelo Paino neatlaidībai, baznīca atsāk darboties un no pāvesta Pio XII saņem titulu – bazilika. Baznīcā esošās statujas, marmors un mozaīkas ir ļoti augstvērtīgi oriģināldarbu atveidojumi (kopijas).

Baznīca ir veltīta Mesīnas pilsētas aizbildnei – Madonna della Lettera un tā ir veidota gotiskā, baroka un neo gotiskajos stilos.

Messina_Duomo

Baznīcas senākā daļa ir no krāsaina marmora veidotās priekšpuses (fasādes) apakšdaļa. Augšdaļa veidota no akmens.

Baznīca sastāv no gotiskā stilā veidotiem 3 portāliem (ieejas durvīm), no kuriem vissvarīgākais ir vidējais (14.-16.gs.) – dārgs un sarežģīts kalums akmenī, kas atveido reliģiskās un laicīgās dzīves motīvus. Kreisajā pusē esošais portāls (15.gs.) attaino Jaunavu Mariju, kas izvietojusies starp dzīvnieku un augu motīviem. Labajā pusē esošais portāls (1518.g.) attaino Sv.Placido. Baznīcā atrodas arī divas sānu durvis, izveidotas 1545.g.

Iekšpusē baznīca sastāv no 3 ejām, vidusdaļas un 3 absīdiem.
Divas sānu ejas no centrālās ejas ir nodalītas ar 14 kolonnām katrā pusē.
Griesti veidoti no koka, pēc 1943.gada pārkrāsoti arābu – bizantiešu krāsās. Pašā galā baznīcas centrā atrodas iespaidīga 14.gadsimta Kristus Pantocratore mozaīka.
Baznīcas sānu malās izvietotas 12 kapellas, katrā pusē pa sešām. Tajās izvietotas apustuļu figūras. Giovanni Angelo Montorsoli radītās oriģinālfigūras (16.gs.), diemžēl, gāja bojā 1943.gada ugunsgrēka laikā. Mūsdienu figūras ir dažādu mākslinieku realizētas kopijas.

Interesanti atzīmēt, ka baznīcā atrodas lielas polifoniskās ērģeles, vienas no lielākajām Eiropā (trešās lielākās Eiropā!) un otras lielākās Itālijā pēc Milānas Doma ērģelēm. Sastāv no 5 klaviatūrām, 170 reģistriem un vairāk kā 16 tūkstošu stabulēm. Aiz ērģelēm atrodas angļu arhibīskapa Richard Palmer (1195.g.) kapa piemineklis, kas ir viena no senākajām baznīcā esošajām detaļām jeb elementiem!

Ievērības cienīga ir arī baznīcā esošā vērtslietu un dārglietu kolekcija (itāliešu val.: Tesoro del Duomo), no kurām visvērtīgākā ir tā saucamā “Manta d’oro” – zelta virsmētelis ar ziedu un ģeometriskiem motīviem (17.gs.).

Mesīnas astronomiskais pukstenis (Orologio astronomico di Messina)

Pēc 1908.gada zemestrīces izraisītajiem bojājumiem, kad praktiski pilnībā tika nopostīta baznīca, 1920.-tajos gados noritēja tās atjaunošanas darbi. Izmantojot esošo situāciju un ievērojot pāvesta Pio XI ieteikumus (atsūtītā darbojošās Strasbūras pulsteņa modeļa paraugu), pilsētas arhibīskaps Angelo Paino vērsās pie Strasbūras uzņēmuma Ungerer pārstāvjiem ar lūgumu izgatavot astronomisko pulksteni. Un tā … 1933.gada 15.augustā tika atklāts Doma baznīcai piebūvētais zvanu tornis un tajā esošais astronomiskais pulkstenis (arhitekts Valenti, tehniskais autors: Frédéric Klinghammer, mākslinieciskais autors: Théodore Ungerer). Tas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem un sarežģītākajiem astronomiskajiem pulksteņiem pasaulē!

Zvanu tornis ir 60 m augsts un katrā pusē nepilnus 10 m plats (otrais lielākais Itālijā pēc Romas Sv.Pētera zvanu torņa!). Tas sastāv no divām galvenajām pusēm – viena vērsta pret centrālo laukumu, otra – pret baznīcu un tieši pēdējā no tām vairāk atbilst astronomiskā pulksteņa konceptam. Tornis sastāv no četrām savstarpēji ar nelielu dekoratīvu maliņu nodalītām daļām. To kopējais augstums ir 48 m. Virs tām atrodas pulkstenis.

Pulkstenis darbojas katru dienu plkst.12:00, kad katra no tā daļām veic noteiktas simboliskas darbības un kustības. Pulksteņa mehānisma pamatā ņemts Strazbūras astronomiskā pulksteņa mehānisma paraugs.

Messina_Orologio astronomico

Daļu, kas vērsta pret centrālo laukumu, raksturo virkne no apakšas uz augšu vērstu alegorisku jeb priecīgu elementu:

  • nedēļas dienas – tās ir viena otrai sekojošas figūras – grieķu Dievi, kas vada simboliskas nozīmes dzīvnieka vilktus ratus, piemēram, svētdiena – zirgs / Apollo, pirmdiena – briedis / Diāna (medību dieviete), otrdiena – zirgs / Marss, trešdiena – pantēra / Merkūrijs, ceturtdiena – himēra / Jupiters, piektdiena – dūja / Venēra, sestdiena – himēra / Saturns;
  • dzīves posmi – tās ir 4 dažāda vecuma figūras (bērns, jaunietis, pieaugušais un vecs cilvēks), kas seko un nomaina viens otru. Nāvi atveido skelets, kas ar savu izkapti simbolizē dzīves beigas;
  • Montalto baznīcas celtniecība – tas ir stāsta atveidojums, kad 1294.gadā kādam mācītājam sapnī parādījas Madonna, lūdzot dienas vidū kalnā uzvest pilsētas atbildīgās personas, jo tur balodis ar spārniem iezīmēs baznīcas perimetru, kuru viņa vēlētos lai uzceļ un nosauc savā vārdā. Tā arī notiek un pavisam drīz baznīca tiek uzcelta. Šajā gadījumā – Šūberta Ave Maria pavadībā parādās balodis jeb dūja un pēc tam no zemes “iznirst” baznīca;
  • reliģiskie svētki – Ziemassvētki – gani paklanās jaundzimušā Jēzus, Madonnas un Sv.Jāzepa priekšā; Epifānija – sekojot komētai, trīs burvji un to pavadoņi dodas pie jaundzimušā Jēzus, kuru savās rokās tur Marija; Lieldienas – Jēzus atdzimšana – divi kapenes sargājoši zaldāti ir liecinieki Jēzus augšāpcelšanai; Vasarssvētki – Svētā Vakarēdiena laikā ap Mariju ir 12 apustuļi, virs kuriem lido svētā gara simbols dūja jeb balodis un parādās uguns liesmas, kad tie paceļ rokas;
  • Mesīnas aizbildne Madonna della Lettera – tas ir stāsta atveidojums, kad 42.gadā ar mērķi izplatīt kristietību pilsētā esot ieradies Sv.Paolo. Iespaidoti un sajūsmināti par tā runu, Mesīnas iedzīvotāji nosūtījuši Madonnai vēstuli uz Jeruzālemi. Uz to viņa atbildējusi ar citu vēstuli, solot Mesīnas iedzīvotājiem savu aizsardzību. Šajā gadījumā – Madonna stāv ar svētībā paceltu labo roku un kreisajā rokā tur vēstuli. Tikmēr viņas priekšā viens otram seko Sv.Paolo un tā vēstnieki un paklanās tās priekšā, izrādot cieņu;
  • Dina un Clarenza – tas ir stāsta atveidojums kā divas Mesīnas pilsētas sievietes 1282.gadā sicīliešu nemieru laikā nosargājušas savu pilsētu, kad, izmantojot to, ka viņas kaujās nogurušajiem vīriem ļāvušas atpūsties, pilsētai mēģinājuši uzbrukt andževīni (franči). Viņas pret tiem esot metušas akmeņus un sākušas zvanīt baznīcas zvanus, tādējādi, pamodinot citus un nosargājot pilsētu. Šajā gadījumā – figūras zvana baznīcas zvanus;
  • gailis – 2.2 m augsta figūra, kas simbolizē atmodu (sasit spārnus, paceļ galvu un nodzied 3x). Atrodas starp Dinu un Clarenzu;
  • lauva – 4 m augsta figūra, Mesīnas reģiona un spēka simbols. Pirmā no statujām, kas uzsāk darbību – pakustina asti, pamāj karogu un norūcas 3x;
  • laika pulkstenis – diametrā 3.5 m liels pulkstenis.

Daļu, kas vērsta pret baznīcu, raksturo no apakšas uz augšu vērsti astronomiskā pulksteņa konceptam atbilstoši elementi:

  • mūžīgais kalendārs – elegants un graciozs diametrā 3.5 m liels disks, kas atspoguļo gada 365 dienas, mēnešus, gadus, svarīgākās svētku dienas. Ēņģelis ar bultu norāda tekošo dienu. Pateicoties kustīgam panelim, var tikt aizsegta 29.februāra diena un latīņu valodas gadu mijas teksts;
  • saules sistēma un astronomiskais kalendārs (il planetario) – centrā atrodas saule un tai apkārt proporcionāli to reālajam attālumam riņķo 9 planētas;
  • mēness – diametrā 1.2 m liels globuss, kas sadalīts divās daļās – viena zelta, otra melna. Atspoguļo mēness kalendāram atbilstošas mēness fāzes.

Pulksteņa darbība sākas ar lauvu, tai seko gailis, Montalto baznīcas celtniecība, pilsētas abildnes Madonna delle Lettera stāsta atveidojums …

Doma laukumā atrodas arī viena no skaistākajām Mesīnas strūklakām – Oriona strūklaka (itāliešu val.: fontana di Orione). Tā veltīta slavenajam pilsētas dibinātāja un to 1553.gadā izveidoja toskānas skulptors Giovan Angelo Montorsoli. Tas ir pilsētas dibinātājam veltīts baroka stilā veidots piramīdveida mākslinieciskais veidojums (sastāv no vairākiem līmeņiem jeb stāviem), kura figūras simbolizē upes Tibru Itālijā, Nīlu Āfrikas ZA, Ebro Spānijā un Kamaro Sicīlijā. Tieši pēdējā no tām apgādā strūklaku ar ūdeni.

Messina_Fontana di Orione

01/08/2011

Sicīliešu persiki (Le pesche)

Food_Pesche tabacchiere (10)

Persikus, kas jau izsenis ir bijuši pazīstami Ķīnā (valdnieku un imperatoru iecienīti augļi, kas ir pieminēti ķīniešu rakstos un tikuši audzēji jau 4000. g.p.m.ē.), tālāk uz rietumiem atveda persieši (mūsdienu irānieši). Vēlāk (400. – 300. g.p.m.ē.), pateicoties Maķedonijas Aleksandra karagājienam uz Austrumiem, tie nonāca Grieķijā, no kurienes tālāk Sicīlijā, Itālijā un visā pārējā Eiropā. 16. – 17. gadsimtā visbeidzot tie nonāca arī Amerikā.

Mūsdienās apmēram 63 % persiku un nektarīnu tiek izaudzēti Ķīnā, 24 % – Eiropas Savienības valstīs (27), 7 % – ASV, 3 % – Turcijā, 3 % – pārējās valstīs. Galvenās persiku eksportētājvalstis ir Čīle un Ķīna, savukārt, lielākās importētājvalstis ir Krievija, Šveice, Ukraina un Norvēģija.

Itālija ir lielākā persiku un nektarīnu ražotājvalsts Eiropā un otra lielākā pasaulē aiz Ķīnas. Eiropā tai seko Spānija – lielākā eksportētājvalsts Eiropā, kuras tirgus daļa arvien palielinās (Spānija ir specializējusies tieši uz agrīnajām persiku šķirnēm), Grieķija – lielākā pārstrādātājvalsts un Francija.

Itālijā persiki pārsvarā tiek patērēti svaigā veidā (85 %), tāpēc priekšroka tiek dota lielākiem augļiem (mazākie tiek eksportēti).

No Itālijas reģioniem visvairāk persiki tiek audzēti Emīlijā Romanjā, Kampānijā un Sicīlijā.

Sicīlijas persiku tirgus

Sicīlijā ar persiku audzēšanu ir nodarbojušies jau izsenis, taču pēdējo 20 – 30 gadu laikā interese ir būtiski palielinājusies un apstādījumu platības ir palielinājušās no 1500 līdz 7000 ha, galvenokārt, salas iekšzemes teritorijās (80 %). Persiku dārzi veido apmēram 14 % no kopējās lauksaimniecības zemes.

Pateicoties saviem īpašajiem un atšķirīgajiem klimatiskajiem apstākļiem salas piekrastes un iekšzemes teritorijās, salas reljefam un atšķirīgajām augsnes īpašībām, Sicīlija ir specializējusies vidēji vēlo, vēlo un ļoti vēlo persiku audzēšanā (90 %). Turklāt, šeit augļu sezona ilgst 7 mēnešus un tie nogatavojas pat 10 – 20 dienas ātrāk nekā Ziemeļitālijā.

Slavenākās persiku audzēšanas zonas Sicīlijā:

  • Agridžento un Kaltanisetas zona – 72.5 % (Sikānu kalni, Salso ieleja, itāļu val.: Monti Sicani, Valle del Salso): Agridžento, Canicatti, Delia, Riesi
  • Ennas zona (Dītaino ieleja, itāļu val.: Valle del Dittaino): Leonforte;
  • Mesīnas/ Katānijas zona (Alkantāras ieleja, itāļu val.: Valle dell’Alcantara) – 11.4 %: Calatino, Etnas teritorija, Patti, Spadafora;
  • piekrastes zona no Ragūzas/ Sirakūzām līdz pat Šiakai, piem., Vittoria, Scoglitti, Ribera;

Īpašas pieminēšanas vērtas ir šīs pazīstamās sicīliešu persiku šķirnes:

  • Bivonas (baltie) persiki (itāļu val.: Pesca (bianca) di Bivona, Pescabivona, Montagnola) tiek audzēti Agridžento zonas Bivonas pilsētas un citu tuvējo Sikānu kalnu un Platāni ielejas pilsētu apkārtnē, piem., Alessandria della Rocca, Bivona, Cianciana, San Biagio Platani, Santo Stefano Quisquina, Palazzo Adriano un Kaltanisetas zonas pilsētu apkārtnē. 

Šajā kalnainajā iekšzemes teritorijā persiku dārzi veido apmēram 70 % no kopējās lauksaimniecības zemes, turklāt, teritorija ir ļoti atšķirīga (no 250 līdz 1100 m.v.j.l.), augsne ir caurlaidīga, zemākajās teritorijās mālaina, ar augstu kaļķakmens saturu. Īpaši strauji persiku audzēšana šajā teritorijā aizsākās 1960.-tajos gados, pateicoties apūdeņošanas sistēmas pieejamībai.

Tie ir vidēji lieli vēlīnās šķirnes persiki, ar stingru un sulīgu mīksto daļu, baltā, bieži vien sarkanīgi rozā krāsā. Saldeni un aromāta ziņā atšķirīgi no citiem Itālijas un pat Sicīlijas persikiem. Ražas novākšanas laiks: Jūnijs – Septembra beigas, tāpēc tiek izdalīti sekojoši paveidi:

  • Primizia vai Murtiddara 25/06 – 15/07, 10 %, 1.500 tonnas
  • Bianca 20/07 – 10/08, 35 %, 5.250 tonnas; 
  • Agostina 20/08 – 10/09, 30 %, 4.500 tonnas;
  • Settembrina 15/09 – 05/10, 25 %, 3.750 tonnas, kopā 100% jeb 15 000 tonnas gadā. 

Vidējais ražīgums šeit ir 150 – 200 q/ ha (Riesi, Delia e Canicattì apkārtnē pat 350 – 400 q/ ha) jeb apmēram 11 – 15 000 tonnas gadā ar kopējo vērtību apmēram 11 miljoni euro.


  • Leonfortes persiki (itāļu val.: Pesca di Leonforte) tiek audzēti Ennas zonas Leonfortes pilsētas apkārtnē apmēram 200 ha platībā (Leonforte, Enna, Calascibetta, Nissoria Assoro, Agira).

Tie ir vēlīnās šķirnes persiki, zeltaini dzeltenā krāsā, ar dabīgi saldu mīkstumu un ļoti intensīvu, īpašu aromātu.

Sākotnēji šie persiki tika audzēti privātmāju dārzos, taču pēc parazītu apkarošanas metodes ieviešanas 50. – 60.-tajos gados, desmitgadi vēlāk sākās to strauja attīstība. Metodes būtība ir tāda, ka apmēram 3 – 4 mēnešus pirms ražas novākšanas (Jūnijā) katram persika auglim uzliek maisiņu, kas to visas vasaras garumā pasargā no parazītiem bez pesticīdu lietošanas un ļauj nogatavoties kokā. Septembra beigās notiek ražas novākšana. Vidējais ražīgums sastāda 150 q/ ha.

Oktobra pirmajā sestdienā – svētdienā Leonfortes pilsētā tiek organizēti Leonfortes persiku svētki (itāļu val.: La sagra delle pesche).

Jāatzīmē, ka Leonfortes persiki ir viens no 170 itāļu pārtikas produktiem un viens no apmēram 20 sicīliešu produktiem, kuram ir piešķirts aizsargājamas izcelsmes teritorijā audzēta produkta statuss.


  • Saplacinātie persiki (itāļu val.: Pesca Tabacchiere, Saturnina) tradicionāli ir tikuši audzēti Etnas teritorijā, Simeto ielejas un Alkantāras zonās (Adrano, Biancavilla, Bronte, Maniace, Mojo Alcantara, Roccella Veldemone), taču mūsdienās tie ir atraduši piemērotus augšanas apstākļus arī citviet.

Tie ir salīdzinoši reti sastopami un ļoti īpaši persiki gan izskata ziņā (saplacināta forma), gan arī garšas un smaržas ziņā. No ārpuses tie ir rozīgi sarkanīgā krāsā, savukārt, mīkstuma daļa ir baltā krāsā, maiga un sulīga, ļoti intensīva un noturīga saldena smarža, rožveidīga un delikāta garša. Ļoti viegli atdalāms kauliņš, to ir iespējams izspiest pat ar pirkstiem.


P.S. Dzeltenā mīkstuma persiki ir skābāki nekā baltā mīkstuma persiki

27/06/2011

Mesīnas tilts (Il ponte di Messina)

Ideja par tilta esamību pāri 3.1 – 3.5 Km lielajam Mesīnas jūras šaurumam (itāļu val.: Il ponte sullo stretto di Messina), kas savienotu Sicīliju ar Itālijas sauszemes daļu, ir pastāvējusi jau gadsimtiem ilgi. Senie romieši tiltu izveidoja no laivām, tādējādi, ļaujot karaspēkam pārvietoties no viena krasta uz otru un sniedzot iespēju sagūstītos 140 saracēņu ziloņus pārvest no Sicīlijas uz Itālijas sauszemes daļu (251. g.p.m.ē.). Vēlāk 1840. gadā Divu Sicīliju karalis Ferdinando II no Burbonas (francūzis) sasauca arhitektu un inženieru grupu, lai apspriestu šāda tilta celtniecības idejas, taču viss apstājās pie tā, kad tika paziņotas tilta celtniecības aptuvenās izmaksas. Tas nebija pa kabatai pat tā laika Karalistei.

Neskatoties uz dažādu valsts vadītāju vēlmēm vairāku gadsimtu garumā, ar dabas faktoriem saistītās problēmas Mesīnas jūras šauruma reģionā (neregulāras un ļoti dziļas jūras straumes, spēcīgi vēji, augsta riska seismiski aktīva zona) ir radījušas milzīgas problēmas inženieriem. Īpaši aktīvs dažādu projektu izstrādes laiks bija 19. gadsimta sākums un 20. gadsimta beigas (piem., izstrādāti tilta projekti kā pazemes tunelis, zemūdens tunelis, hidrostatisks tunelis, plosta veida tunelis, u.c.). Taču pirmais reālais mēģinājums uzsākt tilta būvniecības procesu notika 1969. gadā, kad tika izsludināts tilta projekta konkurss. 1981. gadā tika izveidota organizācija Stretto di Messina S.p.a., kas būtu atbildīga par projekta tālāko virzību. Taču visu apgrūtināja un vēl joprojām apgrūtina tas, ka daudzu gadsimtu garumā šo projektu apvij milzīga politiskā ažiotāža – tas ir kļuvis par politiskās cīņas objektu, propagandas ieroci katras nākamās valdības rokās, kas partnerus vairāk atdala nekā vieno (daļa uzskata, ka tilta esamība būtu dienvidu reģiona papildus attīstības stimuls, citi – ka sabojātu vienu no skaistākajām vietām pasaulē). Viena valdība projektus apstiprina, cita – atceļ vai bremzē to tālāku attīstību (piem., 2005. gadā Berluskoni valdīšanas laikā tika parakstīts līgums ar darbuzņēmēju Impregilo S.p.a., taču 2006. gadā pie varas nāca Prodi un līguma izpilde tika bloķēta. 2007.gadā Prodi valdība bija gatava maksāt pat 500 miljonu euro lielu soda naudu par līguma laušanu ar Impregilo S.p.a., taču pēdējā brīdī transporta ministrs Antonio Di Pietro neparakstīja šādu vienošanos). 2008. gadā pie varas atgriezās Berluskoni, kas paziņoja, vēlas turpināt Mesīnas tilta būvniecības projektu. Lēnām, bet darbi turpinās, neskatoties uz to, ka valdībā ir tās oponenti.

Projekta izstrāde ir iegājusi tās noslēguma fāzē, jo ir apstiprināts tilta beigu projekts. Tas paredz, ka:

  • tilts būs 3660 m garš un 60 m plats;
  • tas atradīsies apmēram 70 m virs jūras līmeņa, nodrošinot netraucētu dažāda izmēra jūras transporta plūsmu;
  • paredzētas 3 joslas autotransportam un 2 joslas dzelzceļam (tas nodrošinās apmēram 140 000 autotransporta un 200 dzelzceļa transporta vienību plūsmu dienā);
  • tilts spēs izturēt 7.1 balles pēc Rihtera skalas spēcīgu zemestrīci un 216 Km/ h spēcīgu vēju;
  • paredzēta milzīga transporta infrastruktūras izbūve gan Sicīlijas daļā, gan Itālijas sauszemes daļā, lai paplašinātu vienoto Eiropas transporta auto un dzelzceļa tīklu Berlīne – Palermo.

 Pašreiz tiek veikti projekta testēšanas darbi.

 Jau ir iztērēti 250 milj euro (paredzēts, ka kopējās izmaksas būs ap 7 miljardiem euro), bet darbs pie tilts būvniecības tā pa īstam vēl nav sācies.

Vai šis daudzu gadsimtu projekts kādreiz tiks īstenots????

P. S. Projekts: http://www.youtube.com/watch?v=HVS-n_LvoHY&feature=player_embedded#at=71