Zobenzivs ir viena no Sicīlijā iecienītākajām lielajām zivīm un Mesīnas jūras šaurums, kas atdala Sicīliju no Kalabrijas reģiona, ir vieta, kur tās jau vairāk kā 2000 gadus ķertas, izmantojot harpūtas (metamo) ieroci un airu laivas (itāliešu val.: la pesca con l’arpione). Viena no galvenajām zobenzivs nozvejas vietām Sicīlijā!
Neskatoties uz 20.gadsimta zinātnes sasniegumiem, šī senā un no sentēviem pārmantotā zobenzivs ķeršanas metode “izdzīvoja” līdz pat 20.gadsimta vidum, kad to nomainīja motorlaivas un laivas uzbūve un funkcijas tika būtiski pārveidotas.
Agrāk jūrā devās vienlaicīgi vairākas airu laivas un katrai no tām bija atšķirīgas funkcijas, piemēram, „novērošanas laiva” (saukta par „feluche”) – šai laivai vidū esošais masts bija garāks nekā pārējām laivām, lai uz tās stāvošais cilvēks jau pa gabalu varētu saskatīt zobenzivis un savlaicīgi par to ziņot; „ķērāj laiva” (saukta par „luntra”) – ļoti ātra un izveicīga laiva, kas pēc signāla saņemšanas devās zobenzivs virzienā un tās priekšgalā stāvošais cilvēks centās to noķert ar harpūnu; „nāves laiva” – laiva, kur pēc noķeršanas tika izvietota zobenzivs, lai iepriekšējā laiva būtu brīva un atkal varētu doties medībās.
20.gadsimta vidū airu laivas nomainīja motorlaivas (sauktas par „passarelle”) ar daudz garāku mastu laivas vidū (apmēram 20 m) un daudz garāku laivas priekšgalu. Jaunās laivas pildīja visas funkcijas vienpersoniski (vairs nebija vajadzīgas trīs dažādas laivas) – novērošanu, noķeršanu un noķertās zivs izvietošanu. Vienīgā lieta, kas palika nemainīga – specifiskās zināšanas un māksla saskatīt un noķert zobenzivis, izmantojot harpūnas ieroci, kas ir tik tipiski Sicīlijas un Kalabrijas reģioniem. Šīs zināšanas saglabājušās līdz mūsdienām, jo nodotas no paaudzes paaudzē.
Izmantojot šo metodi, iespējams veikt zivju selekciju, t.i. izvēlēties noķert pieaugušu zivi, kas zobenzivs gadījumā var būt pat 4 – 5 m gara un 300 – 350 kg smaga zivs. Īpaši aktīvi zobenzivs ķeršana notiek Maijā – Augustā, kad tās pietuvojušās īpaši tuvu piekrastei.
mysicily 