Archive for ‘Messina zona’

29/11/2017

Zobenzivs nozveja (Cattura di pesce spada)

Zobenzivs ir viena no Sicīlijā iecienītākajām lielajām zivīm un Mesīnas jūras šaurums, kas atdala Sicīliju no Kalabrijas reģiona, ir vieta, kur tās jau vairāk kā 2000 gadus ķertas, izmantojot harpūtas (metamo) ieroci un airu laivas (itāliešu val.: la pesca con l’arpione). Viena no galvenajām zobenzivs nozvejas vietām Sicīlijā!

Neskatoties uz 20.gadsimta zinātnes sasniegumiem, šī senā un no sentēviem pārmantotā zobenzivs ķeršanas metode “izdzīvoja” līdz pat 20.gadsimta vidum, kad to nomainīja motorlaivas un laivas uzbūve un funkcijas tika būtiski pārveidotas.

Agrāk jūrā devās vienlaicīgi vairākas airu laivas un katrai no tām bija atšķirīgas funkcijas, piemēram, „novērošanas laiva” (saukta par „feluche”) – šai laivai vidū esošais masts bija garāks nekā pārējām laivām, lai uz tās stāvošais cilvēks jau pa gabalu varētu saskatīt zobenzivis un savlaicīgi par to ziņot; „ķērāj laiva” (saukta par „luntra”) – ļoti ātra un izveicīga laiva, kas pēc signāla saņemšanas devās zobenzivs virzienā un tās priekšgalā stāvošais cilvēks centās to noķert ar harpūnu; „nāves laiva” – laiva, kur pēc noķeršanas tika izvietota zobenzivs, lai iepriekšējā laiva būtu brīva un atkal varētu doties medībās.

20.gadsimta vidū airu laivas nomainīja motorlaivas (sauktas par „passarelle”) ar daudz garāku mastu laivas vidū (apmēram 20 m) un daudz garāku laivas priekšgalu. Jaunās laivas pildīja visas funkcijas vienpersoniski (vairs nebija vajadzīgas trīs dažādas laivas) – novērošanu, noķeršanu un noķertās zivs izvietošanu. Vienīgā lieta, kas palika nemainīga – specifiskās zināšanas un māksla saskatīt un noķert zobenzivis, izmantojot harpūnas ieroci, kas ir tik tipiski Sicīlijas un Kalabrijas reģioniem. Šīs zināšanas saglabājušās līdz mūsdienām, jo nodotas no paaudzes paaudzē.

Izmantojot šo metodi, iespējams veikt zivju selekciju, t.i. izvēlēties noķert pieaugušu zivi, kas zobenzivs gadījumā var būt pat 4 – 5 m gara un 300 – 350 kg smaga zivs. Īpaši aktīvi zobenzivs ķeršana notiek Maijā – Augustā, kad tās pietuvojušās īpaši tuvu piekrastei.

 

 

Advertisements
17/09/2017

Kastelmola (Castelmola)

Mesīnas zonā apmēram 5 – 6 Km attālumā no Taormīnas vēl augstāka kalna virsotnē (550 m.v.j.l.) atrodas neliels ciematiņš – Kastelmola (2015.g. apmēram 1 tūkst.iedzīv.), no kura skaidrā dienas laikā paveras fantastisks skats uz lejā Taormīnā esošo grieķu teātri un Isola bella, Itālijas sauszemes daļu (Kalabriju), vulkānu Etna un Jonijas jūras piekrasti. Viens no skaistākajiem Itālijas mazajiem ciematiem (I Borghi piu’ belli d”Italia).

Vēsture:

Vēl viena pilsētiņa, kuru sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm apdzīvoja jau dzelzs laikmetā (8.gs.p.m.ē.; Cocolonazzo nekropole) un, pateicoties tās līdzībai ar dzirnakmeni, dēvēja par “Mylai”.

396.g.p.m.ē. to mēģina un 4 gadus vēlāk iekaro Sirakūzu tirāns Dionīss. Pēc tā nāves 367.gadā pie varas nāk slavenā vēsturnieka Timeo tēvs un Taormīnas dibinātājs Andromaco, kas izveido apdzīvotās zonas centru un uzlabo iedzīvotāju dzīves apstākļus (izveido ūdens cisternas, nocietinājumus, u.c.).

Pirmā Pūniešu kara laikā pilsētu iekaro Sirakūzu Gerione un pārvalda līdz 214.g.p.m.ē. Pēc Romas Impērijas sabrukuma varu pārņem bizantieši un 902.gadā arābi (pilsēta tiek sagrauta, saglabājas vien cietoksnis). Kad pilsētu iekaro normāņi (1078), arābi to atstāj caur vārtiem, kas vēl līdz mūsdienām tiek saukti par saracēņu jeb arābu vārtiem (itāliešu val.: porta dei saraceni). Normāņi ap cietoksni izveido un nostiprina jaunu apdzīvotu zonu, sauktu par Mola, un blakus cietoksnim uzceļ nelielu baznīcu Chiesetta della SS. Annunziata (1100.g.).

Nākamo gadsimtu laikā pilsētā valda švābi, andževīni (vietējie nav sajūsmā), 1282.gadā pie varas nāk aragonieši un tas vietējiem izrādās smags periods, jo tiek piemēroti nodokļi, u.c.

1738.gadā pilsēta ietilpst Divu Sicīliju Karalistes sastāvā (Regno delle Due Sicilie).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas viduslaiku uzbūve saglabājas līdz pat 1928.gadam, kad tā tiek pievienota Taormīnai un izveidots ceļš līdz pat pilsētas centram un pārveidota pilsētas oriģinālā ieeja (kāpnes). Neatkarību no Taormīnas pilsēta iegūst 1947.gadā.

1954.gadā izveidots laukums Piazza Sant’Antonio ar baltu un melnu (lavas) akmeņu mozaīkveida rakstu. No šejienes paveras lielisks panorāmas skats.

Pilsētas svētki – 23.aprīlī (San Giorgio).

Apskates objekti:

  • Piazza Sant’Antonio (1954) – lieliska vieta, no kurienes baudīt pasakaini skaisto skatu līdz pat Itālijas sauszemes daļai. Baltas un melnas (lavas) krāsas akmens mozaīkveida laukuma segums, akmens mūra sienas un sēdvietas, arkveida pilsētas ieejas vārti. Caffe San Giorgio (1700) – mūku izveidota taverna, kuru 20.gadsimtā don Vincenzo Blandano pārvērš par slavenu bāru. Šeit obligāti jānogaršo mandeļu vīns, kuru par godu izgudrotājam sauc par “Blandanino”!;

  • cietoksnis – saglabājušās vien normāņu mūra sienas drupas. Savulaik viens no nozīmīgiem posmiem Milazzo, Ficarra, Tripi, Castroreale, Castiglione un Francavilla nocietinājumu sistēmā. Izmantots arī kā cietums;
  • Via Alcide de Gasperi – pilsētas galvenā iela, uz kuras atrodas veikali un suvenīru bodītes;

  • Doma laukumā atrodas baznīca San Nicolo’ di Bari (sākotnējā 16.gadsimta baznīca pārveidota 20.gadsimta 30.-tajos gados). Šeit pat atrodas arī Turrisi bārs (Bar Turrisi), kas slavens ar saviem falla objektiem it visur. Uzkāpiet līdz augšējam stāvam un ieejiet arī WC!

  • Chiesa di San Giorgio (1450) – iespaidīgs zvanu tornis un metālveida vārti;
  • Chiesa di San Biagio – pirmā pilsētā uzceltā baznīca, no kuras paveras fantastisks skats uz vulkānu Etna, Taormīnu un Giardini Naxos līci;
  • Chiesa dell’Annunziata (1100) – celta normāņu laikā pateicībā par to uzvaru cīņā ar arābiem;
  • ērgļu priekšnesumi (falconeria) – šeit atrodas starptautiskā ērgļu, vanagu, pūču un piekūnu apmācības skola un iespējams vērot to priekšnesumus.
07/08/2017

Santo Stefano di Kamastra (Santo Stefano di Camastra)

Mesīnas zonā apmēram 70 m augstumā ar skatu uz Tirēnu jūru, no vienas puses, un Nebrodi kalniem, no otras puses, atrodas neliela pilsētiņa (2017.g. – 4.7 tūkst.iedzīv.), kas slavena ar saviem keramikas izstrādājumiem (tāpat kā Kaltadžirone).

Vēsture:

Pilsētas vēsture iedalāma divos posmos.

Pirmsākumos tā bija ganu un lauksaimnieku dibināts neliels ciematiņš (saukts par “Noma”), kurš vēlāk dabas kataklizmu un arābu iebrukumu rezultātā spiests pārcelties kalnu virzienā – netālu no Mistrettas pilsētas S.Stefano kalna virsotnē esošā benediktīniešu klostera teritorijā. Pateicoties benediktīniešu klostera baznīcai S.Croce di Santo Stefano in Val Demone, tas iegūst savu nosaukumu “Santo Stefano di Mistretta” un pārvēršas par nelielu lauku saimniecību, pilnībā atkarīgu no Mistrettas teritorijas. Līdz pat 1454.gadam tas bija pakļauts Mileto klosterim (Abbazia della S.S.Trinita di Mileto), pēc tam (1454.-1683.) – Castelbuono esošajam Sv.Anastasijas klosterim (Abbazia di S. Anastasia di Castelbuono). 1630.gadā kā daļa no feudo īpašuma tas pāriet Gregorio Castelli nevis Sv.Anastasijas īpašumā (klosteris aizvainots), 1639.gadā – Antonio di Napoli un Maria Gomez de Silvera īpašumā, pēc kuras otrajām laulībām 1668.gadā pāriet Giuseppe Lanza īpašumā.

Līdz pat 17.gadsimtam ciema nosaukums ir “Santo Stefano di Mistretta”.

1682.gadā tas tiek pilnībā nopostīts milzīga zemes nogruvuma rezultātā.

1693.gadā tuvāk jūrai, Nebrodi kalnu rietumu nogāzē esošajā Kamastras grāfa Giuseppe Lanza Barresi feudo īpašuma teritorijā tiek uzsākta jaunās pilsētas izveide. Grāfs ne tikai atdeva savu teritoriju, bet pats personīgi iesaistījās jaunās pilsētas projektēšanā ar militāro inženieri Carlos de Grunenbergh pēc Versaļas parka parauga – pilsēta veidota kā kvadrāts ar vidū esošu rombu un divām šķērsojošām diagonālēm. Šajā brīdī ganu un lauksaimnieku pilsēta pārvērtās par īstenu amatnieku pilsētu.

Radās pieprasījums pēc celtniecības materiāliem (piem., flīzēm), tāpēc kvalitatīva māla pieejamība un arābu laikā apgūtās amatniecības iemaņas veicināja augsta līmeņa amatniecības uzplaukumu (līdz tam tika gatavoti ļoti vienkārši ikdienas priekšmeti). 18.gadsimta otrajā pusē, attīstoties jūras tirdzniecībai un pilsētā ierodoties keramikas meistariem no Palermo, Neapoles un Kaltadžirones, radās interese par majolikas flīzēm visdažādākajās krāsās un ar visdažādākajiem motīviem. To pielietojums vairs nebija tikai vienkārši ikdienas priekšmeti, bet arī mākslinieciski izstrādājumi un dažādi dekori, piem., mājām, baznīcām, publiskās vietās (uz mūra sienām, parkos, māju numuri un ielu norādes, soliņiem, strūklakām). Tradicionālās krāsas – kobalta zils, Sjēnas dzeltens, sarkans un brūns. Vēlāk tam visam pievienojās lakas un emaljas. Pateicoties šo izstrādājumu augstajai mākslinieciskajai un materiālu kvalitātei, košajām krāsām un dažādiem motīviem, tā ir ievērojama Sicīlijas un Itālijas mērogā un pazīstama arī ārpus Itālijas.

1812.gadā par godu Kamastras grāfam Giuseppe Lanza pilsēta tiek pārdēvēta par “Santo Stefano di Camastra”.

1931.gadā izveidota Keramikas skola (Scuola della Ceramica) un Palazzo Trabia telpās keramikas muzejs (Museo della Ceramica).

Apskates objekti:

  • baznīcas: Chiesa S. Giovanni, Chiesa e Convento S. Antonio, Chiesa del Calvario, Chiesa Madre, Chiesa del Collegio di Maria, Chiesa del Rosario, Chiesa Maria SS di Pompei, Chiesa Madonna della Grazie, Chiesa Mercè, Santuario del Letto Santo (Santa Croce),
  • ar keramikas objektiem dekorētas mūra sienas – il muro dei tondi, il muro di Federico;
  • Museo Civico (etnoantropologico);
  • Palazzo Trabia (17.gs.) – Museo Museo della Ceramica;
  • Palazzo Armao (18.gs.) – Biblioteca Comunale;
  • vecie kapi:
  • Fiumara d’arte.

17/07/2017

Milaco cietoksnis (Castello di Milazzo)

Milaco ir Sicīlijas ziemeļos esoša Mesīnas zonas trešā lielākā pilsēta (2015.g. – 31.6 tūkst.iedzīv.), kurai jau izsenis bijusi ļoti svarīga politiski – militāra loma (pussala ar ostu un klintī uzbūvētu cietoksni, no kura  pārraudzīt apkārtējo teritoriju). Tieši šeit norisinājušies neskaitāmi vēsturiski svarīgi notikumi.

Līdz mūsdienām saglabājusies un apskatāmā cietokšņa teritorija ir nevis vienkārši cietoksnis, bet gan mūra sienas nocietināta sena pilsēta (antico borgo di Milazzo, “Cittadella fortificata”, Citta’ murata), viena no lielākajām Itālijā un Eiropā. Tās kopējā platība ir 7 ha un tās teritorijā atrodas vairākas celtnes, tāpēc to apskatei jārēķina apmēram 2 stundas.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota kopš priekšvēsturiskiem laikiem (4000.g.p.m.ē., nekropole) un šajā laikā veidotos nocietinājumus var uzskatīt par ļoti tāliem mūsdienu cietokšņa idejiskiem priekštečiem.

Līdz ar grieķu ierašanos (8.-7.gs.p.m.ē.) un vēlāk arī romiešu (7.gs.p.m.ē.-5.gs.) un bizantiešu laikā (5.-9.gs.) šādu apdzīvoto vietu skaits palielinājās un tās kļuva arvien nozīmīgākas (grieķu akropole, romiešu – bizantiešu “castrum”; maz saglabājušos liecību), taču tieši arābi (9.-11.gs.) cietokšņa teritorijas augstākajā vietā izveidoja pirmo apdzīvoto zonu un aizsāka celt torni (10.gs., cietokšņa senākā daļa, itāliešu val.: il Mastio). Šis arī tiek uzskatīts par mūsdienu cietokšņa pirmsākumu, vismaz par kuru saglabājušās liecības.

Normāņu – švābu laikā ap torni izvietotā dzīvojamā zona ar plašo un slēgto pagalmu paplašinājās un tika uzcelts virkne jaunu ēku, kas pildīja ne tikai aizsardzības, bet arī administratīvās funkcijas. 13.gadsimtā Federico II tai piešķīra neieņemama nocietinājuma statusu – uz pilsētas galveno daļu veda viena vienīga ieeja (itāliešu val.: portale svevo, 13.gs.), arābu aizsāktais tornis tika iebūvēts un padarīts par daļu no mūra sienas (16.gadsimtā torņa augstums tika samazināts gandrīz līdz mūra sienu augstumam, lai to padarītu mazāk apdraudētu), pagalmā atradās milzīga ūdens tvertne, u.c. Interesanti, ka cietokšņa teritorijas lielākajā zālē – švābu zālē ar milzīgo kamīnu (itāliešu val.: sala del camino, “Sala del Parlamento”) atrodas viens no Eiropā lielākajiem kamīniem un tieši šeit 1295.gadā sanāca pirmais sicīliešu parlaments (Federico D’Aragona).

Tālāk sekojošajā aragoniešu laikā vēl vairāk tika uzlabota cietokšņa – pilsētas aizsardzības sistēma, ap tās galveno daļu izveidojot aragoniešu mūri (15.gs., itāliešu val.: cinta aragonese, Alfonso V d’Aragona) ar pieciem puscilindriskas formas tornīšiem un lūkām šaušanai (Carlo V, 1523.g.). Šis mūris tai piešķīra arvien organizētāku statusu un, pateicoties dzīvošanai piemērotām telpām, noliktavām un ūdens cisternām, tas ļāva būt pašpietiekamai. Interesanti, ka cietokšņa vienā pusē uz mūra sienas atrodas prusaka zīmējums (itāliešu val.: il magico scarabeo, l’occhio di Milazzo)  – dīvains zīmējums, kas visdrīzākais attaino vasaras saulgriežus (normāņu – švābu ezotērisko tradīciju attainojums).

16.gadsimta sākumā apkārt visai cietokšņa teritorijai tika uzcelta spāņu dubultā mūra siena ar bastioniem (16.-18.gs., itāliešu val.: cinta spagnola, bastione S.Maria, bastione delle Isole). Starp mūra sienām esošā eja (galleria di contromina) nodrošināja patvērumu un ļāva brīvi pārvietoties uzbrukuma gadījumā. Abās mūra sienās atradās pazemes noliktavas, kas vēlāk pārveidotas par cietuma telpām. Leģendas vēsta, ka kāda britu karavīrā iemīlējusies mūķene tikusi dzīva iemūrēta vienā no bastioniem, savukārt, karavīrs ievietots cietumā, kur miris bada nāvē.

16.gadsimtā pilsēta paplašinājās un palielinājās tās administratīvā loma.

17.-18.gadsimtos tika uzceltas publiskās ēkas (īstenas pilsētas pamatelementi) – Doma baznīca (1608.g.; celta, lai aizvietotu Sv.Marijas baznīcu, kas nojaukta, lai tās vietā uzceltu spāņu dubulto mūra sienu; 13 m liels centrālais kupols) un pilsētas Domes ēka (14.-17.gs., Palazzo dei Giurati, Monastero delle Benedettine), kas vēlāk 17.gadsimtā pievienota Benediktīniešu klosterim (mūķenes to pameta 1801.gadā), līdz visbeidzot pārveidota par pašvaldības un mūsdienās izstāžu telpām.

18.gadsimta sākumā šeit norisinās svarīga cīņa angļiem, frančiem, austriešiem un holandiešiem, no vienas puses, un spāņiem, no otras puses, pēdējiem gūstot uzvaru.

Sekoja arvien izteiktāka apdzīvotās daļas un reliģisko un civilo ēku pamešana, pārceļoties uz piekrastes teritorijā esošo Milaco pilsētas daļu, un no jauna palielinājās cietokša politiski – militārā loma. 19.gadsimta sākumā šeit atradās svarīga britu bāze, kas cīnījās pret Napoleonu un uzņēma no tiem bēgošos borbonus. Tieši uz šo periodu attiecas zem centrālā vaļņa izveidotie britu kapi (cimitero inglese).

1860.gadā pēc Garibaldi uzvaras borboni spiesti atstāt cietokšņa teritoriju.

No 1880. līdz 1959.gadam cietokšņa telpās atradās cietums.

Pēc ilga aizmirstības un lejupslīdes perioda, cietoksnis piedzīvojis divus restaurācijas periodus (1991.-2002., 2008.-2010) un tagad pieejams publiskai apskatei. Pieteikts UNESCO.

Vērts apmeklēt!

 

 

10/04/2017

Forca d’Agro (Forza d’Agro’)

forza-dagro

Vistiešākajā vārda nozīmē – ļoti maza viduslaiku pilsētiņa (2011.g. – 915 iedzīv.), kas atrodas apmēram 5 Km attālumā no piekrastes un uz to ved serpentīnveida ceļš. Jābrauc uzmanīgi, jo ceļš ir šaurs un līkumains, daba pasakaini skaista (tā vien gribas raudzīties uz lejā esošo piekrasti un tālumā esošo Itālijas sauszemes daļu) un uz ceļa var nākties sastapties ar brīvi staigājošiem dzīvniekiem.

Pilsēta atrodas apmēram 420 m.v.j.l. un sastāv no mazām, šaurām ieliņām, pāris baznīcām un laukumiem un tipiskām nelielām viduslaiku mājiņām. Pāris lieliski restorāni. Tik lieliski, ka galdiņu labāk pieteikt savlaicīgi!

Skaidrā dienas laikā no tās paveras FANTASTISKS SKATS uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz pat Sirakūzām, ieskaitot Taormīnu, Castelmola, Giardini Naxos līci un vulkānu Etna. Elpu aizraujošs skats!

Šeit uzņemtas neskaitāmas filmas, t.sk. filmas “Krusttēvs” ainas (1972.-1990.).

forza-dagro1forza-dagro2forza-dagro-1forza-dagro-2

Mazliet vēstures:

Gadsimtu laikā šo teritoriju iekarojušas dažādas tautas.

Nav zināms, vai to apdzīvoja senie Sicīlijas pamatiedzīvotāji (sikāni vai sikuli), taču zināms, ka agrāk piekrastē atradās ciems vai osta (Phoinix) un vairāk iekšzemes virzienā Agro’ upes tuvumā neliela pilsētiņa (Kallipolis vai Agrilla), kas vēlāk tika izpostīta zemes nogruvuma rezultātā.

Ierodoties grieķiem (8.-5.gs.p.m.ē.), pilsēta tiek pārdēvēta par “Arghennon akron”, “Argon”, “Agron”, “Agro’”, savukārt, romieši (135.g.p.m.ē.) tās nosaukumu latīnisko (“Vicum Agrillae”) un tāds tas saglabājas līdz pat 14.gadsimtam.

Bizantiešu valdīšanas laikā (6.-9.gs.) tiek uzcelts klosteris (SS.Apostoli Pietro e Paolo d’Agro’), kuru vēlāk sagrauj arābi un atjauno normāņi. Lai izvairītos no arvien biežākiem arābu uzbrukumiem, iedzīvotāji pārceļas vairāk iekšzemes (Casale) virzienā.

Normāņiem nākot pie varas (11.gs.), tiek uzcelts cietoksnis un atjaunots arābu izpostītais klosteris. Taču, tā kā iedzīvotāju kļūst arvien vairāk, tad plašākas un drošākas vietas meklējumos tie pārceļas uz vairāk kalnos esošo jeb mūsdienu teritoriju un, pateicoties cietokšņa esamībai, jaunais ciemats iegūst nosaukumu “Fortilicium d’Agro” (Fortezza d’Agro’) jeb saīsinājumā “Forza d’Agro”.

Senais ciemats “Vicum Agrillae” pirmo reizi dokumentos minēts 1117.gadā, kad normāņu karalis Ruggero II to atdāvina S.S.Pietro e Paolo d’Agro klosterim (abatam), kurš šeit uzsāk un īsteno gadsimtiem ilgu feodālu saimniecību (vietējie iedzīvotāji spiesti aprūpēt tā zemi, dāvināt lauksaimniecības produktus).

Kopš 14.gadsimta ap cietoksni lēnām sāk veidoties pilsētiņa ar šaurām, līkumainām ieliņām un nelielām mājiņām. 15.gadsimtā tiek uzceltas Doma baznīca un Chiesa della Triade. 1540.gadā pilsētā dzīvo apmēram 1138 cilvēku, maksimumu (1947 cilv.) sasniedzot 1654.gadā.

17.gadsimta beigās tā atkal nokļūst krustugunīs, jo, sicīliešu nemieru laikā paliekot uzticīgai spāņiem, to iekaro franči, atceļot visas normāņu piešķirtās privilēģijas un nododot militārajā pakļautībā blakus esošajai Savokai. Sākas pārestības un cīņa pēc neatkarīgas, bet katrs mēģinājums tiek apspiests.

Pilsēta smagi cieš 1693.gada zemestrīces laikā. Seko atjaunošanas darbi, tiek uzcelts virkne iespaidīgu ēku, piemēram, Palazzo Mauro, Palazzo Miano, Palazzo Garufi.

19.gadsimta sākumā, lai aizsargātu salu un karali no Napoleona uzbrukumiem, angļu karavīri ieņem S.Alessio un Forza d’Agro cietokšņus. Tiek pieliktas beigas bezgalīgajai militārajai pakļautībai Savokai.

1812.gadā tiek atcelts feodālisms, kas pieliek beigas Savokas baronijai.

1860.gadā tā pievienojas Itālijas Karalistei.

1866.gadā tiek pieņemts likums, ar kuru reliģisko organizāciju īpašumi pāriet valsts īpašumā. Vairāku klosteru mūki pamet īpašumus un pilsētu.

20.gadsimts sagaida ar I Pasaules karu, iedzīvotāju emigrāciju, II Pasaules karu, lauksaimniecības reformu, u.c.

1948.gadā Forza d’Agro un S.Alessio kļūst par divām atsevišķām pašvaldībām.

20.gadsimta otrajā pusē pilsēta atklāj sava tūrisma iespējas, tiek uzņemtas neskaitāmas filmas, uzceltas viesnīcas un izveidoti restorāni. Tas viss pateicoties pasakainajam skatam, kas paveras no pilsētas.

Nozīmīgākie objekti:

  • castello normanno (14.gs.) – saglabājušās vien drupas;
  • Duomo S.S.Annunziata, Chiesa Madre – celta 1707.gadā uz daudz senākas (15.gs.) baznīcas drupām, kas tika sagrauta 1649.gada zemestrīces laikā;
  • l’Arco Durazzesco – 15.gs., gotiskajā katalāniešu stilā veidota arka;
  • chiesa S.S.Trinita (di Sant’Agostino) – 15.gs., atjaunota 1576.g.;
  • convento Agostiniano – 15.gs., veidots gotiskajā katalāniešu stilā;
  • chiesa di San Francesco (Santa Caterina) – 15.gs., mūsdienās civilā ēka;
  • ēkas – Palazzo Bondi (17.gs.), Palazzo Garufi (17.gs.), Palazzo Miano (17.gs.), Palazzo Mauro (17.gs.).

forza-dagro_arco-durazzescoforza-dagro_chiesa-s-s-trinita1forza-dagro_chiesa-s-s-trinita2

05/07/2016

Džiardini Naksos vasaras sezona

Arī šogad vasaras sezona šajā pludmalē sākusies un norit pilnā sparā. Veiksmīgu atpūtu visiem!

Giardini Naxos_2016 (3)Giardini Naxos_2016 (7)Giardini Naxos_2016 (4)Giardini Naxos_2016 (2)Giardini Naxos_2016 (1)Giardini Naxos_2016 (5)Giardini Naxos_2016 (8)Giardini Naxos_2016 (9)Giardini Naxos_2016 (6)

13/05/2016

Savoka (Savoca)

Savoca

Mazs, šarmants ciematiņš (itāliešu val: Savoca, sicīliešu dialektā: Sàvuca vai Sàuca), kurā pārņem sajūta, it kā laiks būtu apstājies. Tā vien gribas izstaigāt visas līkumainās un akmeņainās ieliņas, baudīt klusumu un mieru un pasakaini skaistos dabas skatus, kas paveras uz visām debess pusēm.

Tas atrodas 30 Km attālumā no Mesīnas un 3 Km attālumā no jūras akmeņaina kalna virsotnē (303 m.v.j.l., 8 Km2) un tajā dzīvo vien 1820 cilvēki (2011.g.). Pagātnē dažādu nozīmīgu personu rezidences vieta (politiķu, advokātu, ārstu, mācītāju, zinātnieku, u.c.), līdz ar to šeit ir daudz ievērīgas cienīgu ēku, baznīcu (agrāk pilsētā bija pat 17 baznīcas!) un kapucīnu klostera katakombās apskatāmie mumificētie ietekmīgo personu ķermeņi. Pazīstama arī kā mākslas pilsēta, “septiņu seju pilsēta” (“paese delle sette facce’”) vai “drošsirdīgu prātu auglīga zeme” (“terra ferace di gagliardi ingegni“). 1970.-tajos gados šeit uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”, 2007.gadā – “La vita rubata”, dažādas reklāmas. Kopš 2008.gada iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā (“borgo piu’ bello d’Italia”).

Savoca_Citta d'ArteSavoca_Piazza Fossia

Senā pilsēta sastāvēja no četrām blīvi apdzīvotām zonām, kas laika gaitā mainījušās – daļa pamestas un parādījušās jaunas: Pentefur (iespējams, pilsētas senākā zona, kas atradās ap cietoksni), S.Giovanni (ap Calvario kalnu; šeit atrodas Chiesa Madre, Casa della Bifora, agrāk arī slimnīca), S.Rocco (zvejnieku zona) un S.Antonio (atradās ārpus pilsētas mūra sienām un daļēji sagrauta 1880.gada nogruvuma rezultātā). Tāpat arī Borgo (izveidojās 15.gadsimtā ap Piazza Fossia; šeit atrodas pilsētas Domes ēka, Palazzo Trimarchi, Bar Vitelli), San Michele (starp pilsētas vārtiem un Chiesa di San Nicolo’; svarīgākās ēkas – Chiesa di San Michele, Palazzo della Curia, il Giudicato, cietums, sinagoga, strūklaka, pilsētas administratīvais centrs, mūsdienās – muzejs), Cappuccini (atrodas netālu no 1603.gadā uzceltā klostera), u.c.

Vēsturiski pilsētas iedzīvotāju galvenās darbības jomas bijušas zemkopība (citrusi, vīnogulāji, olīvkoki, mandeļkoki, dārzeņi) un lopkopība (liellopi, aitas, kazas, cūkas), mūsdienās arī tūrisms.

Vēsture:

Pilsētas izcelsme nav skaidri zināma. Pastāv vairākas teorijas: tā izveidojusies 1.gs.p.m.ē., kad Oktaviāns izpostījis feniķiešu – grieķu izcelsmes Phonix ciematiņu (mūsdienu Santa Teresa di Riva), sodot par Seksto Pompeja karaspēka izmitināšanu, un vietējie bija spiesti pārcelties uz tuvumā esošo daudz drošāko vietu ap Pentefur cietoksni. Kāda cita apgalvo, ka tas noticis vēlāk – apmēram 4.gs. (romiešu valdīšanas laikā), kad Phonix ciematiņa iedzīvotāji, jūtoties vandāļu apdraudēti, bija spiesti pārcelties uz netālu esošo vietu ap Pentefur. Vēl kāda cita apgalvo, ka tā bijusi Phonix ciematiņa nekropole. Un kāda leģenda apgalvo, ka to dibinājuši pieci no Tauromoenium izbēgušie zagļi (grieķu val.: pente – pieci, latīņu val.: fur – zaglis), kas šeit atraduši drošu patvērumu. Savukārt, pilsētas nosaukums, iespējams, cēlies no plūškoka zieda nosaukuma (itāliešu val.: sambuca), kas aug kalna teritorijā un attēlots pat pilsētas ģērbonī.

Tam seko bizantiešu (6.-9.gs., nostiprina ciematiņu), arābu (9.gs., atjauno romiešu nocietinājumu un izveido aizsargmūri, ieved jaunus dārzeņus, augļus un garšvielas, aizsākas pilsētas attīstība) un normāņu valdīšanas laiks (11.gs.), no kuriem tieši pēdējie tai piešķir ievērojamu statusu (1134.gadā izveido feodālisma saimniecisko sistēmu (baroniju), uzceļ virni ēku un baznīcu), kuru daudzās jomās tā saglabā līdz pat 15.-17.gadsimtam. Pateicoties pastāvīgai dižciltīgo klātesamībai, 15.gadsimtā tā piedzīvo jaunu ekonomisko un demogrāfisko attīstības periodu: tiek atjaunots un paplašināts cietoksnis, apdzīvotais ciemats paplašinās ārpus aizsargmūra, izveidojot divas jaunas zonas – “il Borgo”, kur atradās turīgāko iedzīvotāju mājas un “Sant’Antonio”, kur atradās tāda paša nosaukuma baznīca (sagruva pēc 1880.gada zemes nogruvuma). 16.gadsimtā līdzās Taormīnai tā bija viena no apdzīvotākajām tā laika pilsētām (5145 iedz.). Iekļauta Taormīnas Comarca sastāvā, tā drīz vien iemantoja ne tikai lielisku lauksaimnieku un amatnieku slavu, bet arī tamdēl, ka tās teritorijā atradās svina, dzelzs, antimona un neliela marmora ieguves vieta.

17.gadsimtā sākas tās lejupslīde dēļ sliktās spāņu pārvaldības sistēmas un nepieciešamības pakļauties Mesīnas pilsētai. Tā nepiedalās 1647.gada nemieros pret spāņiem, jo dienu iepriekš tiek atklāti un nogalināti dumpinieki.

1676.gadā tā bez protestiem padodas frančiem, taču 2 gadus vēlāk to atkal iekaro spāņi un atceļ visas franču garantētās privilēģijas. Daļa pilsētas cieš 1693.gada zemestrīces laikā. Pēc tam tā līdz pat 1735.gadam pāriet savojiešu un pēc tam austriešu varā.

18.gadsimta beigās sākas tās lēna, bet nenovēršama lejupslīde. Iedzīvotāju skaits samazinās līdz 2000 cilvēkiem. 1743.gadā tā cieš no mēra. 1795.gadā no tās un savojiešu dominances atdalās Casalvecchio ciematiņš un 1817.gadā Savoka tiek pievienota Castroreale reģionam, kļūstot par tās centru. Pilsēta piedalās 1820 – 1821 un 1848.gada nemieros. 1854.gadā no savojiešu varas atdalās Furci, Bucalo, Porto Salvo un Barracca, izveidojot mūsdienu Santa Teresa di Riva pamatzonu. 1880.gada zemes nogruvumā cieš Sant’Antonio zona. Tai seko 1908.gada zemestrīce, kas rada bojājumus vairākām ēkām un baznīcām. 1928.gadā Savoka tiek iekļauta Santa Teresa di Riva pašvaldības sastāvā. 1948.gadā tā atgūst savu neatkarīgo statusu.

Šķiet, ka, pateicoties tūrisma attīstībai, pēdējos 50 gados pilsētas lejupslīde ir mazinājusies (uzņemtas vairākas filmas, reklāmas, izveidotas viesnīcas, lauku sētas, restorāni, atpūtas parki). 2008.gadā tā iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā.

Apskates objekti:

  • baznīcas, reliģiskās ēkas (līdzās Taormīnai, Mesīnai, Milazzo un Randazzo šī ir nozīmīga dažādu ordeņu klosteru vieta; pilsētā vienlīdz labi sadzīvoja kapucīni, domenikāņi, jezuīti, franciskāņi, ebreji, u.c.):
    • Chiesa Madre (Chiesa di Santa Maria in Cielo Assunta) – 1130.g., laika gaitā paplašināta, piebūvēts zvanu tornis un sankristeja. Līdz pat 1876.gadam baznīcas pagrabstāvā tika veikta līķu mumificēšana (mūsdienās šīs mūmijas atrodas kapucīnu klosterī). Savā laikā šeit atradās Mesīnas Arhimandrīts (augstākā līmeņa bīskapija). Valsts piemineklis kopš 1910.gada;
    • Chiesa di San Michele – celta pēc Arhimandrīta vēlēšanās (1250) un bija Pentefur cietokšņa baznīca, paplašināta 15.gs.sākumā, atjaunota 1701.gadā baroka stilā;
    • Chiesa di San Nicolo’ – 13.gs., tajā atrodas pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas statuja (Reginaldo D’Agostino). Vairākkārt cietusi zemestrīču laikā, bagātīgi izrotāta ar bizantiešu freskām, atjaunota 18.gadsimtā, tāpēc no sākotnējās ēkas maz kas saglabājies. 1970.-tajos gados šeit filmētas vairākas filmas “Krusttēvs” epizodes.
    • Sinagoga – atrodas netālu no Chiesa San Michele un Palazzo della Curia (14.gs.). Viduslaiku periodā tā bija ebreju sinagoga, kas pastāvēja jau 1408.g. 15.gadsimtā pilsētā dzīvoja apmēram 250 – 300 ebreju. 15.gadsimta beigās ebreji tiek padzīvi no Sicīlijas, ēka tiek konfiscēta un pārveidota par dzīvojamo ēku. Mūsdienās tā ir pussagruvusi, saglabājušās vien mūra vārti;
    • Chiesa del Calvario (18.gs.), Chiesa dell’Immacolata (1621), Chiesa di San Rocco (1593), Chiesa di San Giovanni (16.gs.), Chiesa di San Biagio (pastāvēja jau 1633, atrodas lauku teritorijā, piederēja dižciltīgām ģimenēm, mūsdienās – operdziedātājai Lucia Aliberti), Chiesa di Gesù e Maria (16.gs.), Chiesa di Santa Lucia (15.gs, cēluši benediktīniešu mūki), Chiesa di Sant’Antonio Abate (15.gs.), Chiesa di Santa Domenica (pastāvēja jau 1574), Chiesa di San Francesco di Paola (18.gs.), Chiesa di Santa Rosalia (celta 1968.g. uz senākas baznīcas drupām), Chiesa di San Nicola (sena lauku kapella, 17.gs.).
    • Kapucīnu klosteris (Convento dei RR. PP. Cappuccini) – 1574.-1603./1614g., 1735.gadā to atjaunoja gesuīti. Pirmais klosteris pilsētas vēsturē, veltīts Sv.Annai! Tam piebūvētā baznīca veltīta San Franceso d’Assisi (15.gs.) un pagrabstāvā esošajās katakombās atrodas 37 ievērojamu cilvēku iebalzamēti līķi (17.-19.gs.; La cripta del Convento dei Frati cappuccini).

Savoca_Chiesa San Michele, MuseoSavoca_Chiesa San NicoloSavoca_SinagogaSavoca_Casalvecchio siculoSavoca_Convento Cappuccini (1)Savoca_Convento Cappuccini (2)

  • ēkas:
    • cietoksnis (Castello di Pentefur) – celts romiešu (vai bizantiešu laikā), agrāk bijusi pilsētas dibinātāju un vēlāk Mesīnas Arhimandrijas vasaras rezidences vieta. Viduslaikos tam bija stratēģiski svarīga loma aizsardzības jomā. Mūsdienās tas vairs nepastāv;
    • pilsētas vārti – 12.gs., celti normāņu laikā kā daļa no aizsardzības mūra. Līdz pat 1918.gadam pastāvēja arī metāliskie vārti, kas Viduslaikos tika atvērti rītausmā un aizvērti saulai rietot;
    • Palazzo Trimarchi un Bar Vitello – 17.gs beigas / 18.gs.sākums, atrodas Piazza Fossia – divstāvu ēka sicīliešu neoklasicisma stilā. Viena no savā laikā svarīgākajām ēkām pilsētas vēsturiskajā centrā. Cietusi 1820-1821.gada nemieru laikā, īpašnieki to vairs neapdzīvo kopš 20.gadsimta beigām. Tieši šajā bārā 1970.-tajos gados tika uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”. Šeit pat arī filmētas Birra Moretti reklāmas ainas (2014);
    • Viduslaiku ēka ar Bifora veida logiem – Viduslaiku beigu periodā būvēta ēka gotiskā – spāņu stilā (15.gs.), kas jau kopš 1928.gada iekļauta tūrisma ceļvedī. Mūsdienās pieder Cantatore ģimenei;
    • virkne ievērojamu ēkuPalazzo Salvadore (17.gs.), Palazzo Crisafulli (pie pils vārtiem), Palazzo Scarcella (17.gs.), Palazzo della famiglia Toscano, Palazzo Trischitta, Palazzo Nicotina, Palazzo Prestipino;
  • Museo Storico Etnoantropologico (2001) – atrodas netālu no San Michele baznīcas;
  • pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas svētki – 1465.gadā domenikāņu mūki izveido Sv.Lūcijai veltītu klosteri un ar šo arī sākas šo svētku svinēšanas tradīcija (13.decembris). Vispārīgi pilsētas aizbildņa svētki tiek atzīmēti arī augusta mēneša otrajā svētdienā.

Savoca_Bar VitelliSavoca1Savoca2Savoca_Porte, muroSavoca_Zona San Giovanni (1)Savoca_Panettiere

15/05/2015

Mesīnas Doma baznīca un astronomiskais pulkstenis (La cattedrale e orologio astronomico di Messina)

Messina

Mesīnas Doma laukumā galvenais apskates objekts ir Doma baznīca (itāliešu val.: la basilica cattedrale protometropolitana di Santa Maria Assunta, Duomo di Messina) un tai sānos piebūvētais pasaulē viens no lielākajiem astronomiskajiem pulksteņiem (itāliešu val.: orologio astronomico di Messina).

Mesīnas Doma baznīca (Duomo di Messina)

Doma baznīca ir celta 1120.-1150.gadā normāņu valdīšanas laikā (Ruggero I, Ruggero II) uz daudz senākas no bizantiešu laikiem (5. – 6.gs.) saglabājušās pavisam vienkāršas celtnes drupām un iesvētīta 1197.gadā švābu valdīšanas laikā (pēdējai normāņu princesei Costanzai no Altavillas apprecoties ar Enrico VI, Federico Barbarossas dēlu, tas savā īpašumā ieguva Sicīlijas Karalisti).

Kopš tā laika baznīca pārveidota vairākkārt, jo tāpat kā pati Mesīnas pilsēta vairākkārt cietusi zemestrīču un ugunsgrēku laikā. Īpaši jāpiemin 1908.gada zemestrīce, kas praktiski pilnībā nopostīja pilsētu un laupīja vismaz 60 000 cilvēku dzīvību.

Pirmo reizi tā cieta 1252.gadā, kad švābu karaļa Konrāda IV bēru laikā izcēlās ugunsgrēks (1260.gadā baznīcu atjaunoja karalis Manfredi).

Laika posmā no 14.-16.gadsimtiem baznīca tiek bagātināta ar mozaīkām, griestu un priekšdaļas dekorācijām un tajā tiek izvietotas karalisko ģimeņu pārstāvju kapenes, piem., Frederika III no Aragonas sievas Costanzas no Castiglia (mirusi 1363), Neapoles karaļa Alfonso II (miris 1494).

17.gadsimtā spāņu valdīšanas laikā baznīca piedzīvo būtiskas stilistiskās pārmaiņas – tās skaidrās viduslaiku līnijas tiek papildinātas ar apmetumu un baroka stila elementiem (rāmjiem, vītnēm, neskaitāmiem altāriem).

1783.gadā baznīca cieš zemestrīces laikā – gandrīz pilnībā nokrīt zvans un būtiski tiek bojāta fasāde. Veicot atjaunošanas darbus, baznīcas centrā tiek izvietots koka kupols un bojātā torņa vietā tiek izveidoti divi zvanu torņi.

Visbūtiskākos bojājumus baznīca piedzīvo 1908.gadā, kad zemestrīces rezultātā tā tiek pilnībā sagrauta. Saglabājas vien sānu sienas un daļa absīda. 1920.-tajos gados tiek veikti ievērojami remontdarbi, baznīcai atgriežot tās sākotnējo normāņu katedrāles vienkāršumu un 1929.gadā tā atsāk darboties. Pateicoties neatlaidīgam darbam, tiek atjaunoti gandrīz visi mākslas darbi. Vienlaicīgi tiek uzsākts darbs pie astronomiskā pulksteņa izveides.

Baznīca turpina darboties 13 gadus …. līdz 1943.gada 13.jūnijam, kad II Pasaules kara laikā amerikāņu izraisīta uzlidojuma laikā izceļas ugunsgrēks, kas noposta visu baznīcas iekšpusi un dekorācijas, t.sk.marmora un bronzas darbus. Saglabājas vien sānu daļas. Atkal atsākas atjaunošanas darbi, kas, balstoties uz iepriekšējiem 1920.-to gadu materiāliem, norit ļoti strauji un 1947.gada augustā, pateicoties Mesīnas arhibīskapa Angelo Paino neatlaidībai, baznīca atsāk darboties un no pāvesta Pio XII saņem titulu – bazilika. Baznīcā esošās statujas, marmors un mozaīkas ir ļoti augstvērtīgi oriģināldarbu atveidojumi (kopijas).

Baznīca ir veltīta Mesīnas pilsētas aizbildnei – Madonna della Lettera un tā ir veidota gotiskā, baroka un neo gotiskajos stilos.

Messina_Duomo

Baznīcas senākā daļa ir no krāsaina marmora veidotās priekšpuses (fasādes) apakšdaļa. Augšdaļa veidota no akmens.

Baznīca sastāv no gotiskā stilā veidotiem 3 portāliem (ieejas durvīm), no kuriem vissvarīgākais ir vidējais (14.-16.gs.) – dārgs un sarežģīts kalums akmenī, kas atveido reliģiskās un laicīgās dzīves motīvus. Kreisajā pusē esošais portāls (15.gs.) attaino Jaunavu Mariju, kas izvietojusies starp dzīvnieku un augu motīviem. Labajā pusē esošais portāls (1518.g.) attaino Sv.Placido. Baznīcā atrodas arī divas sānu durvis, izveidotas 1545.g.

Iekšpusē baznīca sastāv no 3 ejām, vidusdaļas un 3 absīdiem.
Divas sānu ejas no centrālās ejas ir nodalītas ar 14 kolonnām katrā pusē.
Griesti veidoti no koka, pēc 1943.gada pārkrāsoti arābu – bizantiešu krāsās. Pašā galā baznīcas centrā atrodas iespaidīga 14.gadsimta Kristus Pantocratore mozaīka.
Baznīcas sānu malās izvietotas 12 kapellas, katrā pusē pa sešām. Tajās izvietotas apustuļu figūras. Giovanni Angelo Montorsoli radītās oriģinālfigūras (16.gs.), diemžēl, gāja bojā 1943.gada ugunsgrēka laikā. Mūsdienu figūras ir dažādu mākslinieku realizētas kopijas.

Interesanti atzīmēt, ka baznīcā atrodas lielas polifoniskās ērģeles, vienas no lielākajām Eiropā (trešās lielākās Eiropā!) un otras lielākās Itālijā pēc Milānas Doma ērģelēm. Sastāv no 5 klaviatūrām, 170 reģistriem un vairāk kā 16 tūkstošu stabulēm. Aiz ērģelēm atrodas angļu arhibīskapa Richard Palmer (1195.g.) kapa piemineklis, kas ir viena no senākajām baznīcā esošajām detaļām jeb elementiem!

Ievērības cienīga ir arī baznīcā esošā vērtslietu un dārglietu kolekcija (itāliešu val.: Tesoro del Duomo), no kurām visvērtīgākā ir tā saucamā “Manta d’oro” – zelta virsmētelis ar ziedu un ģeometriskiem motīviem (17.gs.).

Mesīnas astronomiskais pukstenis (Orologio astronomico di Messina)

Pēc 1908.gada zemestrīces izraisītajiem bojājumiem, kad praktiski pilnībā tika nopostīta baznīca, 1920.-tajos gados noritēja tās atjaunošanas darbi. Izmantojot esošo situāciju un ievērojot pāvesta Pio XI ieteikumus (atsūtītā darbojošās Strasbūras pulsteņa modeļa paraugu), pilsētas arhibīskaps Angelo Paino vērsās pie Strasbūras uzņēmuma Ungerer pārstāvjiem ar lūgumu izgatavot astronomisko pulksteni. Un tā … 1933.gada 15.augustā tika atklāts Doma baznīcai piebūvētais zvanu tornis un tajā esošais astronomiskais pulkstenis (arhitekts Valenti, tehniskais autors: Frédéric Klinghammer, mākslinieciskais autors: Théodore Ungerer). Tas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem un sarežģītākajiem astronomiskajiem pulksteņiem pasaulē!

Zvanu tornis ir 60 m augsts un katrā pusē nepilnus 10 m plats (otrais lielākais Itālijā pēc Romas Sv.Pētera zvanu torņa!). Tas sastāv no divām galvenajām pusēm – viena vērsta pret centrālo laukumu, otra – pret baznīcu un tieši pēdējā no tām vairāk atbilst astronomiskā pulksteņa konceptam. Tornis sastāv no četrām savstarpēji ar nelielu dekoratīvu maliņu nodalītām daļām. To kopējais augstums ir 48 m. Virs tām atrodas pulkstenis.

Pulkstenis darbojas katru dienu plkst.12:00, kad katra no tā daļām veic noteiktas simboliskas darbības un kustības. Pulksteņa mehānisma pamatā ņemts Strazbūras astronomiskā pulksteņa mehānisma paraugs.

Messina_Orologio astronomico

Daļu, kas vērsta pret centrālo laukumu, raksturo virkne no apakšas uz augšu vērstu alegorisku jeb priecīgu elementu:

  • nedēļas dienas – tās ir viena otrai sekojošas figūras – grieķu Dievi, kas vada simboliskas nozīmes dzīvnieka vilktus ratus, piemēram, svētdiena – zirgs / Apollo, pirmdiena – briedis / Diāna (medību dieviete), otrdiena – zirgs / Marss, trešdiena – pantēra / Merkūrijs, ceturtdiena – himēra / Jupiters, piektdiena – dūja / Venēra, sestdiena – himēra / Saturns;
  • dzīves posmi – tās ir 4 dažāda vecuma figūras (bērns, jaunietis, pieaugušais un vecs cilvēks), kas seko un nomaina viens otru. Nāvi atveido skelets, kas ar savu izkapti simbolizē dzīves beigas;
  • Montalto baznīcas celtniecība – tas ir stāsta atveidojums, kad 1294.gadā kādam mācītājam sapnī parādījas Madonna, lūdzot dienas vidū kalnā uzvest pilsētas atbildīgās personas, jo tur balodis ar spārniem iezīmēs baznīcas perimetru, kuru viņa vēlētos lai uzceļ un nosauc savā vārdā. Tā arī notiek un pavisam drīz baznīca tiek uzcelta. Šajā gadījumā – Šūberta Ave Maria pavadībā parādās balodis jeb dūja un pēc tam no zemes “iznirst” baznīca;
  • reliģiskie svētki – Ziemassvētki – gani paklanās jaundzimušā Jēzus, Madonnas un Sv.Jāzepa priekšā; Epifānija – sekojot komētai, trīs burvji un to pavadoņi dodas pie jaundzimušā Jēzus, kuru savās rokās tur Marija; Lieldienas – Jēzus atdzimšana – divi kapenes sargājoši zaldāti ir liecinieki Jēzus augšāpcelšanai; Vasarssvētki – Svētā Vakarēdiena laikā ap Mariju ir 12 apustuļi, virs kuriem lido svētā gara simbols dūja jeb balodis un parādās uguns liesmas, kad tie paceļ rokas;
  • Mesīnas aizbildne Madonna della Lettera – tas ir stāsta atveidojums, kad 42.gadā ar mērķi izplatīt kristietību pilsētā esot ieradies Sv.Paolo. Iespaidoti un sajūsmināti par tā runu, Mesīnas iedzīvotāji nosūtījuši Madonnai vēstuli uz Jeruzālemi. Uz to viņa atbildējusi ar citu vēstuli, solot Mesīnas iedzīvotājiem savu aizsardzību. Šajā gadījumā – Madonna stāv ar svētībā paceltu labo roku un kreisajā rokā tur vēstuli. Tikmēr viņas priekšā viens otram seko Sv.Paolo un tā vēstnieki un paklanās tās priekšā, izrādot cieņu;
  • Dina un Clarenza – tas ir stāsta atveidojums kā divas Mesīnas pilsētas sievietes 1282.gadā sicīliešu nemieru laikā nosargājušas savu pilsētu, kad, izmantojot to, ka viņas kaujās nogurušajiem vīriem ļāvušas atpūsties, pilsētai mēģinājuši uzbrukt andževīni (franči). Viņas pret tiem esot metušas akmeņus un sākušas zvanīt baznīcas zvanus, tādējādi, pamodinot citus un nosargājot pilsētu. Šajā gadījumā – figūras zvana baznīcas zvanus;
  • gailis – 2.2 m augsta figūra, kas simbolizē atmodu (sasit spārnus, paceļ galvu un nodzied 3x). Atrodas starp Dinu un Clarenzu;
  • lauva – 4 m augsta figūra, Mesīnas reģiona un spēka simbols. Pirmā no statujām, kas uzsāk darbību – pakustina asti, pamāj karogu un norūcas 3x;
  • laika pulkstenis – diametrā 3.5 m liels pulkstenis.

Daļu, kas vērsta pret baznīcu, raksturo no apakšas uz augšu vērsti astronomiskā pulksteņa konceptam atbilstoši elementi:

  • mūžīgais kalendārs – elegants un graciozs diametrā 3.5 m liels disks, kas atspoguļo gada 365 dienas, mēnešus, gadus, svarīgākās svētku dienas. Ēņģelis ar bultu norāda tekošo dienu. Pateicoties kustīgam panelim, var tikt aizsegta 29.februāra diena un latīņu valodas gadu mijas teksts;
  • saules sistēma un astronomiskais kalendārs (il planetario) – centrā atrodas saule un tai apkārt proporcionāli to reālajam attālumam riņķo 9 planētas;
  • mēness – diametrā 1.2 m liels globuss, kas sadalīts divās daļās – viena zelta, otra melna. Atspoguļo mēness kalendāram atbilstošas mēness fāzes.

Pulksteņa darbība sākas ar lauvu, tai seko gailis, Montalto baznīcas celtniecība, pilsētas abildnes Madonna delle Lettera stāsta atveidojums …

Doma laukumā atrodas arī viena no skaistākajām Mesīnas strūklakām – Oriona strūklaka (itāliešu val.: fontana di Orione). Tā veltīta slavenajam pilsētas dibinātāja un to 1553.gadā izveidoja toskānas skulptors Giovan Angelo Montorsoli. Tas ir pilsētas dibinātājam veltīts baroka stilā veidots piramīdveida mākslinieciskais veidojums (sastāv no vairākiem līmeņiem jeb stāviem), kura figūras simbolizē upes Tibru Itālijā, Nīlu Āfrikas ZA, Ebro Spānijā un Kamaro Sicīlijā. Tieši pēdējā no tām apgādā strūklaku ar ūdeni.

Messina_Fontana di Orione

01/05/2015

Montalbāno Elikona (Montalbano Elicona)

Montalbano Elicona

Jau otro gadu pēc kārtas par Itālijas skaistāko ciematu ir atzīta Sicīlijas pilsēta. Šoreiz tā ir Mesīnas zonā esošā Montalbāno Elikona (sicīliešu dialektā: Muntarbanu), kurā 2014.gadā dzīvoja tikai 2000 cilvēku.

Ciematiņš atrodas ļoti skaistā vietā Nebrodi parka teritorijā starp lielākiem un mazākiem kalniem un ielejām. Tas izvietots uz neliela pakalna (910 m.v.j.l.) un, lai gan tas nav zonas augstākais punkts, pateicoties tā stratēģiski svarīgajai atrašanās vietai no tā iespējams pārraudzīt teritoriju virzienā no Nebrodi kalniem līdz Peloritānu kalniem, un otrādi. Turklāt, tas izvietots uz sena romiešu ceļa, kas bija tiešākais veids kā caur kalniem nonākt no Tirēnu jūras līdz Jonijas jūrai. Skaidrā dienas laikā no tā paveras skaists skats uz Tirēnu jūru un Eolu salām (līdz jūrai ir apmēram 30 minūšu brauciens ar mašīnu), no vienas puses, un vulkānu Etna, no otras puses.

Tuvojoties ciematiņam, pirmais kas pārsteidz, ir neparasti skaistā un tīrā daba un dzīvnieki, kas ganās visapkārt (zirgi, govis, aitas) un jau no tāluma redzamā pils – cietoksnis, kas slejas ciematiņa visaugstākajā punktā. Manu uzmanību piesaistīja arī norādes ar uzrakstiem – Tholos, bet par to vēlāk.

Montalbano (1)Montalbano (2)Montalbano (12)

Vēsture:

Pirmās rakstiskās liecības par apdzīvota ciemata eksistenci šajā vietā attiecas uz 9.gadsimtu, kad bizantieši pakalna virsotnē uzcēla cietoksni. Pēc tam 11.gadsimtā ciematiņš atradās normāņu pakļautībā, šeit ieradās iedzīvotāji no ziemeļitālijas teritorijas (Monferrato; to dialekts saglabājies vēl joprojām) un 12.gadsimtā uz senā bizantiešu – arābu cietokšņa drupām tika uzsākta vēlākā ciemata kodola jeb cietokšņa – pils celtniecība (pils augšdaļa ir taistūrveida formas cietoksnis, kura abos galos ir novērošanas torņi – viens kvadrātveida, veidots normāņu valdīšanas laikā, savukārt, otrs – piecstūrveida, veidots švābu valdīšanas laikā).

Nākamajā gadsimtā cietoksnis tiek paplašināts (švābu valdīšanas laikā pils zemākajā daļā tiek izveidota īslaicīga aizsardzības josla – četrstūru mūra siena ar perfektām taisnleņķa malām) un 14.gadsimta sākumā (1302. – 1308.) pārveidots atbilstoši karaļa Aragonas Federico II vēlmēm un kļūst pat tā vasaras rezidenci (Regiae Aedes). Virs švābu izveidotajiem šķēlumiem mūra sienās tiek izveidoti 18 lieli logi, ievērojams skaits durvju un karaliskā kapella, kurā, iespējams, glabājas Arnaldo da Villanova mirstīgās atliekas (viena no tā laika ļoti svarīgām personām – ārsts, alķīmiķis, reliģiskais reformātors, miris 1310.g.). Pateicoties šiem pārveidojumiem, šī tiek uzskatīta par vienu no harmoniskākajām un saskaņotākajām sicīliešu viduslaiku celtnēm.

Pēc karaļa Federico nāves zeme un pils uz ilgu laiku pāriet neskaitāmu feodāļu īpašumā, piemēram, 1350.g. – Matteo Palizzi, 1359.g. – Vinciguerra d’Aragona, 1396.g. – Bonifacio Lancia, Berengario de Cruilles, 1408.g. – Tommaso Romano, taču tā pēctecis 1463. gadā tiek apvainots slepkavībā un zaudē tiesības uz šo īpašumu.

Pēc ievērojamas soda naudas nomaksas 16.gadsimta beigās pils pāriet un līdz pat 18.gadsimtam saglabājas Bonanno di Cattolica īpašumā. Federico leģendārā vasaras rezidence kļūs par ievērojamu feodālo un bagāta lauksaimniecības īpašuma centru. 1623.gadā Giacomo Bonanno Colonna kļūst par pirmo Montalbāno grāfu / hercogu. 1805.gadā pēdējais grāfs – Giuseppe Bonanno Branciforti parādu dēļ to nodot Juzuītiem, kas 19.gadsimta beigās to pārveido atbilstoši savām vajadzībām.

Laika posmā no 1921. – 1967.gadam pilī atrodas Montalbāno Pilsētas Dome.

Vēlāk 1980.-tajos gados tiek uzsākti ievērojami remontu un ataunošanas darbi (1982. – 1985., 2004. – 2006.). Pils kļūst par muzeju un galveno tūristu apskates objektu.

Ciematiņa nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Vieni autori apgalvo, ka tas varētu būt cēlies no latīņu valodas vārda “mons albus” – balts kalns, citi – arābu valodas vārda “al bana” – lieliska vieta. Savukārt, nesenāku pētījumu rezultāti apliecina, ka tas varētu būt cēlies arī no romiešu zemes īpašnieka vārda (Sesto Nonio Albano), kas pats dzīvoja Tindari apkārtnē. Savukārt, upes Elikona nosaukums cēlies no grieķu (doriešu) valodas vārda “elikon, helicon” (līkumains) 7. – 8.gs.p.m.ē.

Svēto aizbildņu svētki tiek atzīmēti 24.augustā (Maria SS.della Provvidenza) un 6.decembrī (San Nicola di Bari).

Montalbano (3)Montalbano (4)Montalbano (5)Montalbano (6)Montalbano (7)Montalbano (8)Montalbano (9)Montalbano (10)

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (12.gs., itāliešu val.: Castello di Montalbano Elicona) un viduslaiku ieroču muzejs (Museo della Armi);
  • svarīgākās baznīcas;
    • Chiesa Spirito Santo (1310.g.);
    • Katrīnas baznīca (1310., atjaunota 1344.g., Chiesa Santa Caterina) un Sv.Katrīnas no Aleksandrijas marmora statuja (Antonello Gagini, 16.gs.);
    • Doma baznīca (celta viduslaikos, paplašināta 1654.g., Chiesa Madre o Basilica Minore) – Sv.Nicola marmora skulptūra (Antonello Gagini), koka krusts no 15.gs., Svētais Vakarēdiens (Guido Reni);
    • Chiesa di San Domenico o Santuario di Maria Santissima della Provvidenza (17.gs.) – Sv.Madonnas koka skulptūra ar bērnu rokās (Alessandro Pantano);
    • Chiesa San Sebastiano (1827.g.);
  • tradīcijas un aktivitātes:
    • maizes svētki (Sagra del pane) – Augusta mēnesī;
    • viduslaiku svētki (Feste Aragonesi) – Augusta beigās;
    • kaktusu augļu svētki (Festa del Ficodindia) – Septembra beigās;
    • Jēzus dzimšanas ainiņas uzvedums (Il presepe vivente) – Decembra beigās un Janvāra sākumā;
    • olīveļļas svētki (Festa dell’olio, Braidi) – Decembra mēnesī;
    • ziedu svētki (Infiorata di Braidi, Insabbiata a Montalbano Elicona);
    • Arheoastronomijas festivāls “Akmeņi un zvaigznes” (Pietre e stelle, Festival di ArcheoAstronomia).
  • sieru un desu darītavas – viens no tipiskiem šīs kalnainās zonas produktiem ir melnās cūkas desas un provolas sieri (saldie, pikantie, kūpinātie);
  • dažādu veidu kūciņas ar riekstu krēmiem.

Montalbano (16)

Turpat netālu iesaku apskatīt arī Malabotas mežu (itāliešu val.: Bosco di Malabotta) un Argimusko milzīgos laukakmeņus (itāliešu val.: i megaliti dell’Argimusco, rocche dell’Argimusco). Abi divi atrodas vulkāna Etna ziemeļos starp Nebrodi un Peloritānu kalniem.

Malabotas meža platība ir 32.2 Km2 un, pateicoties tā atšķirīgajam augstumam (650 – 1340 m.v.j.l.), tas īpašs ar savu bioloģisko daudzveidību (var tikt uzskatīts par kontrastiem bagātu dabas pieminekli). Kopš 1997.gada piešķirts Dabas lieguma statuss. Tajā aug ozoli, priedes, dižskābarži, papeles, kļavas, vītoli, lazdu rieksti, valrieksti, kastaņi, ciedri, aslapainās palmas, melnais plūškoks, vilkābeles, eikalipti, savvaļas peonijas, mežrozītes, irbulenes, papardes un dzīvo mežacūkas, Nebrodi kalnu melnās cūkas, zebiekstes, caunas, susuri, posmkāji, putni (piekūni, klijāni, ērgļi, vanagi), zivis (Elikonas upe ir bagāta ar forelēm). Un ne tikai!

Montalbano (13)

Savukārt, Argimusko milzīgie laukakmeņi ir kaut kas īpašs. Jāredz!

Tā ir mītiem un leģendām apvīta vieta, saukta arī par “sicīliešu Stounhendžu”, Malabotas meža teritorijā 1165 – 1230 m augstumā virs jūras līmeņa, no kuras paveras pasakains skats uz visām debess pusēm – dienvidos esošo vulkānu Etna, austrumos Peloritānu kalniem, ziemeļos – Tirēnu jūru un Eolu salām un rietumos – Nebrodi kalniem.

Tā ir vieta, kur savienojas divas realitātes – zeme un debesis, dzīve un nāve (aizkapa dzīve)! Sirreāla vieta, par kuras izcelsmi un nozīmi zinātnieki vēl joprojām nav spējuši vienoties un rast izskaidrojumu, taču cilvēku fantāzija šiem neparastās formas un izvietojuma akmeņiem piešķīrusi sakrālu nozīmi. Tulkojumā no grieķu valodas “argimoschion” nozīmē “lielu atzaru (slāņu) augstiene”.

Leģendas vēsta, ka daudzus gadus atpakaļ uz zemes dzīvojuši giganti, kas izaicinot un uzvarot Dievus, tos apbedījuši zem zemes, tāpēc ikreiz, kad vulkānā notiek izvirdums vai zemestrīce, tā ir šo Dievu dusmu izpausme. Savukārt, vietējie iedzīvotāji šajā vietā lūgušies gigantus pārstāt tos apdraudēt.

Montalbano (14)Montalbano (15)

Teritorijā esošie akmeņi ir divu veidu – viens, tipisks šīs zonas materiāls – smilšakmens / kaļķakmens, otrs – granīts, kas nav tipisks šīs zonas materiāls, tāpēc tiek uzskatīts, ka tie varētu būt atvesti no citurienes. Savukārt, vējš un lietus dabiskā ceļā tiem piešķīris neparastu formu, piemēram:

  • vīriešu un sieviešu dzimumorgāni – dzīvības simbols. Šī bijusi vieta, kur veikti sakrāli auglības rituāli;
  • ērglis ar Saules Dieva simbolu uz kakla – varenība; dzīvība, kas tiecas pēc nemirstības un pēcnāves dzīves; dzīvnieks, kas savieno zemi ar debesīm un norāda uz Nekropoles atrašanās vietu. Vieta, kur notikuši lūgšanas un pateicības rituāli Saulei un Dieviem;
  • galvaskauss,
  • Neolīta dieviete Orante – 26 m augsts akmens, kas atveido lūdzošos personu, un kuras profils izceļas saulei rietot. Ūdens tvertne šajā gadījumā varētu būt izmantota kā vieta, kur ņemt kristībām / iesvētībām paredzēto ūdeni.
  • un apbedījumu vietu (kapeņu) drupas.

Iespējams pagātnē šī vieta izmantota citos nolūkos, taču mūsdienu zinātnieku galvenās hipotēzes ir sekojošās:

  • tā bijusi vieta, kur mācītāji netraucēti nodevušies astronomijai un astroloģijai, un kopš 13.gadsimta arī alķīmijai un astromedicīnai – novērojot zvaigznes un dabas ciklus, šeit noteikti ziemas un vasaras saulgrieži, vienādas dienas un nakts garums un mēness fāzes (astronomiskais kalendārs). Akmeņi izvietoti noteiktā veidā, tādējādi kopējot zvaigžņu izvietojumu debesīs (astrālais spogulis), kāds agrāk bija saskatāms ar neapbruņotu aci. Šī bijusi kulta vieta Saulgriežos;

Interesanti, ka ārsts – alķīmiķis Arnaldo da Villanova, iespējams, to izmantojis kā atklāta veida slimnīcu, kur līdzsvarot iekšējo enerģiju (nodarbojušies ar jogu?) un ūdens tvertne šajā gadījumā, iespējams, izmantota kā vieta, kur audzēt vēlāk asins nolaišanai nepieciešamās dēles.

  • milzīga apbedījumiem veltīta teritorija (augstienē esoša Nekropole) – noteiktā veidā izvietoti dolmens un menhīra apbedījumu akmeņi (dolmens – akmeņu krāvums, kas veido noslēgtu telpu, menhīrs – viens atsevišķi stāvošs akmens), vairāk kā 500 no akmeņiem veidoti Tholos (cubbitari), kas ļoti līdzinās Sardīnijā esošajiem Nuraghi un Puļjā esošajiem Trulli un vēlākie veidojumi (alas jeb nišas) klintīs.

Jebkurā gadījumā, tā ir interesanta vieta, kuru ir vērts apmeklēt, jo akmeņu nezināmā izcelsme, to neparastā forma un izvietojums, un pasakaini skaistais skats uz visām debess pusēm tai piešķir misticisma “piegaršu” un ierindo līdzās tādām citām ar megalītiem slavenām valstīm kā Lielbritānijai, Spānijai, Francijai un Vācijai.

10/04/2015

Alkantaras upes aizas (Gole dell’Alcantara)

Gole dell'Alcantara

Alkantaras upe ir viena no Sicīlijas svarīgākajām upēm, jo, pateicoties tam, ka ar ūdeni to apgādā vulkāna Etna pakājē nedaudz virs Randazzo pilsētas esošs avots un Castiglione un Francavilla upes, ūdens tajā ir pieejams visu gadu.

Tā ir 52 Km gara upe, kas sākas Nebrodi kalnos esošās Florestas pilsētas zonā (viena no Sicīlijas augstākajām pilsētām: 1300 m.v.j.l.) un beidzas Giardini Naxos (Capo Schiso’) zonā, iztekot Jonijas jūrā.

Savā ceļā tā tek starp vulkāniskām ielejām un Peloritānu kalnu kaļķa – merģeļa veidojumiem, un šķērso 12 apdzīvotas vietas, piemēram, Floresta, Randazzo, Roccella Valdemone, Mojo Alcantara, Malvagna, Castiglione di Sicilia, Francavilla di Sicilia, Motta Camastra, Graniti, Gaggi, Calatabiano, Giardini Naxos / Taormina.

Alcantara_Sentieri nella valle

Alkantaras upe savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties Calatabiano zonā esošā romiešu arkveida tilta apzīmējumam arābu valodā (arābu valodā “al-Qanta-rah” nozīmē “arkveida tilts”).

Alkantaras upes kanjonu veidošanās process ir aizsācies pirms apmēram 300 000 gadiem un upes pašreizējā izskata veidošanās sākusies pirms apmēram 8 000 gadiem, kad vulkāna Etna ziemeļu nogāzē esošajā Monte Moio / Mogo krāterī tuvu Monte Dolce apmēram 2400.g.p.m.ē. notika ļoti spēcīgs izvirdums. Tas radīja milzīgu lavas apjomu, kurš pilnībā pārņēma un tecēja pa Alkantaras ieleju līdz pat Jonijas jūrai, tādējādi, Giardini Naxos teritorijā izveidojot Capo Schiso’ (uguns un ūdens satikšanās vieta!).

Lavas masai sajaucoties ar ledus auksto kalnu upes ūdeni, tās atdzišanas process notika daudz ātrāk nekā tas būtu noticis dabiskā ceļā. Turklāt, pateicoties upes plūsmai jeb tecējumam, kas sajaucās ar lavu, tas radīja interesantus un neparasti skaistus prizmatiskus un sešstūru upes tecējuma nospiedumus atdzisušās lavas sienās, kas nav sastopami nekur citur pasaulē (horizontāli, vertikāli, izvirzīti uz āru, viļņaini). Īsts dabas brīnums!!!

Alkantaras ielejā ir vairākas lielākas un mazākas aizas, no kurām ievērojamākā un skaistākā atrodas apmēram 13 Km attālumā no Alkantaras upes iztecēšanas vietas Jonijas jūrā (Francavilla di Sicilia tuvumā).

Tās ir divas līdz pat 50 m augstas un 2 – 5 m platas bazalta lavas kolonnas jeb klintis (itāliešu val.: Gola dell’Alcantara jeb Alkantaras upes aiza), kas satur maz silikona, bet daudz dzelzs, magnija un kalcija. Visticamākais, tās radušās spēcīgu seismisko vibrāciju rezultātā, kad 300 000 senais lavas ezers tika pārdalīts uz pusēm, ļaujot pa vidu tecēt upei (hipotēzi apstiprina tas, ka sienas ir neskartas un leņķveida).

Tās nav perfekti taisnas, toties, pateicoties Alkantaras upes tecējumam vairākumu tūkstošu gadu garumā, tās ir nogludinātas un noslīpētas tiktāk, ka saulainā dienā iespējams novērtēt to īpašo pelēki – melno spoguļveida mirdzumu. Akmens, ūdens un saules gaismas saspēle!

Starp šīm kolonnām ir tā saucamās “gurne” jeb zonas, kur upei ir stāvas nogāzes un izveidojas nelieli ūdenskritumi. Starp vienu no tiem abās upes pusēs ir izveidojusies skaista pludmales zona.

AlcantaraAlcantara1Alcantara2

Vislabākais apmeklēšanas laiks: Maijs – Septembris, kad upē ir viszemākais ūdens līmenis. Atcerieties – tā ir kalnu upe, tāpēc ūdens tajā ir auksts pat vasarā!

Ar kājām staigājama teritorija gar upes gultni – 3 Km. Pieejami vairāki skatu punkti. Trekkings un raftings (il sentiero delle gole: 1300 m, il sentiero Eleonore: 620 m), trekking fluviale (950 m), canyoning (il sentiero di venere, 2 km)

Vienīgais Sicīlijas upes parks (itāliešu val.: Parco Fluviale dell’Alcantara) izveidots 2001.gadā. Tā kopējā platība ir 1927 ha un tas ir īpašs ar neparasti skaistiem dabas skatiem, īpašu faunu un floru. Tā teritorijā atrodas neskaitāmi nelieli, ļoti seni ciematiņi, pilis, cietokšņi. Skaistas ielejas, augļu dārzi un pakalni.