Posts tagged ‘UNESCO’

14/09/2017

Ispika (Ispica)

Ispika (itāliešu val.: Ispica) ir Sicīlijas dienvidos Ragūzas zonā esoša salīdzinoši neliela pilsēta (2017.g. – 16 tūkst.iedzīv.). Tā atrodas 6 – 7 Km attālumā no jūras un izvietota uz lēzena pakalna apmēram 170 m.v.j.l. Viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām!

Vēsture:

Pilsētas nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Tās romiešu nosaukums – “Hyspicaefundus” varētu būt cēlies no upes Hyspa vārda, kas vēlāk nomainīts un līdz pat 1935.gadam izmantots “Spaccaforno”. Šis vārdu salikums sastāv no divām daļām: “”spacca” (jeb latīņu val.” “speca” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē – aiza) un “forno” (jeb latīņu val.: “fundus” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē pilsētai tuvumā esošās krāsnīm līdzīgās apbedījumu vietas).

Pilsētas teritorija ir apdzīvota jau kopš bronzas un vēlīnā romiešu perioda, ko apliecina arheoloģiskie atradumi (katakombas, nekropole; 3.-4.gs. kādā Cava Ispica aizā dzīvojis un Santa Maria della Cava baznīcu apmeklējis Sant’Ilarione di Gaza). Šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm. Vēlāk arī grieķi, romieši, bizantieši, arābi (šajā periodā dzimst leģenda par arābu burvi, kas izveido pilsētas vēsturisko centru – burve tiek apbedīta Ispikā un savas dotības uz vairākiem gadsimtiem nodod pilsētas iedzīvotājiem), normāņi (pirmās rakstiskās liecības par pilsētas eksistenci pastāv kopš 1093.gada!), švābi un andževīni.

14.gadsimta sākumā Berengario di Monterosso, karalistes mantzinis, pilsētu uzdāvina karaļa Federico III sievai Eleonora d’Angio. Pietro II to nodod feudo īpašumā brālim Guglielmo Duca di Atene, pēc kura to manto virssulainis Manfredi Lancia (mantiniekiem pilsētu atņemt, sodot par sadumpošanos pret karali Federico III).

1367.gadā to iegūst un 1375.gadā feudo īpašumā saņem Francesco Perfoglio. Kādu brīdi to pārvalda Andrea Chiaramonte, taču, sodod par sadumpošanos, 1393.gadā karalis Martino I to kopā ar cietoksni nodod Modikas grāfam Bernando Cabrera.

1453.gadā pilsēta pāriet Antonio Caruso no Noto īpašumā. 1493.gadā Isabella Caruso salaulājas ar Francesco II Statella (franču izcelsme) un kopš šī brīža iezīmējas cits posms pilsētas vēsturē. 1537.gadā pie varas nāk to pēcteči un turpina pārvaldīt pilsētu līdz pat 1812.gadam, kad tiek atcelts feodālisms un pilsēta tiek pievienota Modikai un Sirakūzu zonai, līdz 1927.gadā – Ragūzas zonai.

1693.gadā senā Ispikas pilsēta, kas tobrīd atradās un aizņēma lielu daļu Ispikas aizas, zemestrīces rezultātā tiek sagrauta, tāpat kā “Il Fortilitium” (Statella ģimenes viduslaiku cietoksnis) un virkne baznīcu, kas vairs netiks atjaunotas. Seko bads un slimības, taču nedaudzie izdzīvojušie spēj atgūties un atjaunot pilsētu, pateicoties tuvējo blakus pilsētu un vietējo baronu atbalstam.

Pilsēta tiek atjaunota un celta citviet – ārpus aizas, uz lēzena pakalna, taču senā apmetnes vieta nekad netiek pilnībā pamesta (ap aizā esošajām zemestrīci pārdzīvojušām baznīcām (S.Antonio, del Carmine, dei Minoti Osservanti) tiek atjaunotas pāris apmetnes zonas). Jaunā pilsēta tiek veidota ar taisnām un platām ielām, uzcelts virkne greznu baroka stilā veidotu baznīcu un ēku (piem., Santa Maria Maggiore, Chiesa di San Bartolomeo, S.S. Annunziata, Palazzo Bruno, Palazzo Bruno di Belmonte).

1934.gadā pilsētas nosaukums tiek nomainīts no “Spaccaforno” uz “Ispica”.

Pilsētas ģērbonis ir Statella ģimenes ģērbonis, kam pievienots kronis (apskatāms virs Chiesa Madre di San Bartolomeo ieejas durvīm).

Pilsētas svētki – 16.jūlijā (Madonna del Carmelo).

Apskates objekti:

  • Basilica di Santa Maria Maggiore (1696.-1725.g., Rosario Gagliardi, fasāde veidota 19.gs.) un pusapaļas formas laukums (1749.g., Loggiato del Sinatra) – viena no skaistākajām 18.gadsimta baroka baznīcām visā Sicīlijā, kurā lieliski vienkopus saplūst arhitektūra un māksla. Baznīca veidota ap kapellu, kurā atrodas Ispikā visvairāk pielūgtā statuja, kas agrāk atradās Cava Ispica S.Maria baznīcā un brīnumainā kārtā pārdzīvoja 1693.gada postošo zemestrīci – Il Cristo della Colonna. Ap statuju esošā kapella bija pirmais, ko sāka atjaunot pēc zemestrīces, no materiāliem, kas iegūti no iepriekšējās aizā esošās baznīcas. Labāko meistaru paraugdarbs – Giuseppe Gianforma, Olivio Sozzi;

  • Basilica della Santissima Annunziata (18.gs.) – celta pēc 1693.gada zemestrīces par godu tāda paša nosaukuma baznīcai, kas atradās senajā Spaccaforno (mūsdienu parka, aizas teritorijā) un tika sagrauta. Baznīcā atrodas viens no vispabeigtākajiem un skaistākajiem apmetuma darbiem visā Ragūzas zonā (Giuseppe Gianforma). Pieminēšanas vērti arī altāra gleznojumi (1544, Vito D’Anna; 1550, Francesco Cardillo), zemestrīces pasargāts galds (16.gs.), koka skulptūra – Kristus ar krustu (18.gs.);

  • Chiesa Madre di San Bartolomeo (1750.g.; fasāde veidota 19.gs.) – baznīca atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved kāpnes. Iekšpuse salīdzinoši vienkārša. Tajā atrodas sens koka krusts ar vēlīnā bizantiešu stila elementiem (15.gs.), marmora altārs (17.gs.), Don Giovanni Statella Caruso bēru akmens;

  • Chiesa & ex convento del Carminepilsētas aizbildņa Carmelo baznīca. Tās pirmsākumi attiecināmi uz 1534.g., kad tika uzcelta Chiesa del Carmine (veltīta Santa Caterina Martire Alessandrina) un 1558.gadā tai blakus karmelītu klosteris (veltīts Madonna del Carmelo). Abi sagrauti 1693.gada zemestrīces rezultātā un atjaunoti 18.-19.gs., klosteri pievienojot baznīcai;
  • Palazzo Bruno di Belmonte (1906.g., liberty sils) – nozīmīgākā liberty stilā veidotā ēka visā Ragūzas reģionā (Ernesto Basile), kuru pilsētas ietekmīgā ģimene Bruno di Belmonte tā arī nekad nav apdzīvojusi (nepabeigta to dzīves laikā, dēļ kariem, dēl sievas un pēc tam paša Pietro nāves 1921.gadā). Tikai meita uzturējās pilsētā un dzīvoja šajā ēkā, pārējie bērni pārcēlās uz Katāniju, Neapoi, Romu, Florenci. 1975.-1978.gadā pārdota pašvaldībai un mūsdienās šajās telpās atrodas Pilsētas Dome;
  • Palazzo Antonino Bruno (20.gs., liberty stils, Lanzerotti);
  • Palazzo ex mercato (1932);

  • Ispikas aiza (Cava Ispica) – apmēram 13 Km gara aiza, kas ir lielākā visā austrumu Sicīlijā! Tās teritorija bijusi apdzīvota no priekšvēsturiskiem laikiem (19.-15.gs.p.m.ē.) līdz pat 19.gadsimtam.;
  • arheoloģiskais parks (Parco archeologico della Forza) atrodas vietā, kur agrāk atradās Statella feodālās ģimenes cietoksnis un senais Speccaforno ciems (abi sagrauti 1693.gada zemestrīces laikā);
  • Sv.Marka katakombas (Catacombe di San Marco) – atrodas apmēram 2 Km no pilsētas un ir cilvēka eksistences apmiecinājums šajā zonā no vēlīnā romiešu perioda (4.-5.gs.). Apmēram 40 m garš koridors ar 250 apbedījumu vietām;
  • Crocefia nekropole (Necropoli Contrada Crocefia) – Modikas pilsētas virzienā apmēram 3 Km attālumā no Ispikas pilsētas 2013.gadā pavisam netīšām atrasta nekropole ar apmēram 20 apbedījumu vietām, kas varētu būt saglabājušās no 3.-6.gs.;

  • piekrastes daļa un pludmales – apmēram 13 Km gara pludmale, kas sākumā ir smilšaina un pēc tam klinšaina – Marina Marza, Santa Maria del Focallo, u.c. Ar smilšu kāpām! Punta Ciriga – ūdenī esošas klintis.

Advertisements
28/11/2014

Sicīliešu vīnogulāju audzēšanas metode iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā

Food_Zibibbo_Passito

UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā vēlreiz ir iekļuvusi Itālija. Šoreiz šis augstais novērtējums ir piešķirts nevis vienkārši kādam produktam, bet gan tā audzēšanas metodei un to ir panākusi Sicīlija. Šis ir jau otrais / trešais no sešiem Itālijai piešķirtiem novērtējumiem, kuru ir izcīnījusi Sicīlija (2008.g. – sicīliešu leļļu teātris (Opera dei pupi), 2013.g. – Vidusjūras diēta)! Apsveicam!

Šoreiz šo augsto novērtējumu un atzinumu ir saņēmusi vienā no Sicīlijas skaistākajām salām – Pantelerijas salā nu jau tūkstošiem gadus pastāvošā, no paaudzes paaudzē nodotā un mūsdienās vien pāris tūkstošu cilvēku (apm.5000 cilv.) piekoptā tradicionālā Zibibbo vīnogulāju audzēšanas metode “vite ad alberello”, kas ir absolūts cilvēka roku darbs.

Pantelerijas sala ir Sicīlijas DR esoša vulkāniskas izcelsmes sala, kas pateicoties tās melnajai un īpaši auglīgajai augsnei tiek saukta arī par “Vidusjūras melno pērli”. Tā ir viena no Sicīlijas skaistākajām salām, kalnaina un klinšaina, kur valda tipisks Vidusjūras klimats un 300 dienas gadā arī spēcīgi vēji. Mūsdienās tā var tikt uzskatīta par luksusa dārzu ar ļoti bagātīgu un vērtīgu augsni. Tajā aug tādi vērtīgi un īpaši produkti kā kaperi un Zibibbo vīnogulāji (arābu valodā “zibib” nozīmē “vīnoga”).

Tieši pateicoties tās ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem un vietējo iedzīvotāju mīlestībai pret savu zemi un neatlaidīgam darbam, gadsimtiem ilgi ir izdzīvojusi savā laikā arābu pilnveidotā vīnogulāju audzēšanas metode.

Tā ir ļoti savdabīga un vējainām zonām piemērota vīnogulāju audzēšanas metode, kuras ietvaros vīnogulāji tiek audzēti daudzpakāpju terasēs, kas nostiprinātas ar akmens mūriem (itāļu val.: muri a secco). Šo mūru galvenās funkcijas ir nostiprināt un vienkopus saturēt augsni, atbrīvot to no akmeņiem, pasargāt no vēja un norobežot privātīpašumu. Daudzpakāpju terases (bieži vien izvietotas stāvās un asās nogāzēs) ir neatņemama Pantellerijas salas ainavas sastāvdaļa.

“Alberello” vīnogulāju audzēšanas metode sastāv no sekojošiem posmiem:

  • tiek sagatavota zeme, nolīdzinot augsni un izveidojot nelielas, apmēram 20 cm dziļas iedobes, kurās vēlāk tiks stādīti vīnogulāji. Šo iedobju galvenā funkcija ir pasargāt vīnogulāja stumbra daļu no vēja un nodrošināt šķidruma krāšanos ap vīnogulāja sakni, tādējādi, izmantojot visus iespējamos ūdens resursus līdz pēdējai pilītei;
  • galvenais vīnogulāja stumbrs tiek potēts tā, lai izveidotos seši zari un vēlāk veidotos krūms ar apaļas formas zaru sistēmu (kārtojumu). Vīnogulāju virszemes daļa ir salīdzinoši zema (nepārsniedz 1m) un satur maz lapu, tādējādi, pilnvērtīgai vīnogulāju augšanai ir nepieciešams mazāk resursu un caur lapām tiek iztvaikots (zaudēts) mazāk šķidruma, kā arī vīnogulājus ir iespējams stādīt tuvāk vienu otram (1m attālumā);
  • iedobe tiek nepārtraukti pārveidota, lai vīnogulājs turpinātu augt bagātā augsnē;
  • vīnogas tiek novāktas ar rokām, sākot no Jūlija beigām.

Zibibbo vīnogulāju audzēšana prasa 3x lielāku cilvēka darbu nekā parasto vīnogulāju audzēšana un bieži vien notiek skarbos apstākļos (karsts, vējains, stāvas nogāzes). Cilvēka darbs nevar tikt aizvietots ar tehniku!

Pieminēšanas vērtas ir arī lauku teritorijās esošās no akmeņiem veidotās lauku mājiņas (itāļu val.: il dammuso / i dammusi, arābu valodā “damus” nozīmē “celtne, ēka”), kurās uzturēties vasaras periodā, uzglabāt lauksaimniecības instrumentus, pārlaizt dienas karstākās stundas, u.c.

Tās ir no vietējiem izejmateriāliem (lavas akmeņiem) veidotas biezu mūru kubveida formas celtnes ar baltiem kupolveida jumtiem (acīmredzama arābu ietekme) un arkveida atvērumiem (logiem, durvīm). Mūra sienas, kuru biezums var sasniegt 80 – 200 cm, sastāv no divām paralēlām akmens mūru sienām, kuru sprauga ir piepildīta ar akmeņiem un zemi. Šāda veida sienas ir nepieciešamas, lai izturētu jumta radīto spiedienu, bet tajā pašā laikā padara ēku ļoti stabilu, neskatoties uz to, ka tai nav pamatu, un izturīgu pret temperatūras svārstībām (ziemā ir silts, vasarā auksts) un trokšņiem. Šīs tradicionālās lauku mājiņas ir neatņemama Pantellerijas salas ainavas sastāvdaļa!

Un pats galvenais – no tik īpašām vīnogām tiek iegūts arī īpašs vīns! Pasaules slavenību ieguvušais un itāļu iecienītais deserta vīns Passito di Pantelleria (2013.gadā tika saražots apmēram 1427 hektolitri) un Moscato di Pantelleria.

Pantelleria_Vite ad alberello

Vēl UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ir iekļauti sekojoši Sicīlijā esoši objekti:

  • 1997 – Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • 1997 – Piazza Armerina esošā Villa Romana del Casale (unikāli sienu gleznojumi / mozaīkas);
  • 2000 – Eolu jeb Lipāri vulkāniskās izcelsmes salu arhipelāgs;
  • 2002 – Noto ielejas vēlīnā baroka pilsētas – Caltagirone, Militello Val di Catania, Catania, Noto, Palazzolo, Ragusa, Modica, Scicli;
  • 2005 – Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole;
  • 2013 – vulkāns Etna.

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org

 

05/07/2013

Vulkāns Etna iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā

Vulcan Etna_2013 June

Pēc vairāku gadu pārtraukuma Pasaules mantojumu sarakstam (UNESCO) ir pievienojies vēl viens Sicīlijas teritorijā esošs objekts un ne jau šāds un tāds objekts, bet gan pats vulkāns Etna – „viens no aktīvākajiem un leģendārākajiem” vulkāniem pasaulē.

Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā teritorija ir daļa no 1987. gadā izveidotā Etnas nacionālā parka (tā kopējā platība ir 19, 237 ha).

Pavisam daži interesanti fakti par vulkānu Etna:

  • augstākais aktīvais vulkāns Eiropā (apmēram 3329 m.v.j.l.) un viens no aktīvākajiem pasaulē;
  • par tā esamību un tā izvirdumiem pastāv pat 500 000 gadus senas liecības, no kurām rakstiskā veidā tās ir saglabājušās par pēdējiem 2700 gadiem (kopš 1500 g.p.m.ē.);
  • fantastiska dabiskā zinātniskā laboratorija – viens no zinātnieku visvairāk apmeklētajiem un pētītākajiem vulkāniem pasaulē;
  • fantastisks botāniskais dārzs, kur, pateicoties īpaši auglīgajai vulkāniskās izcelsmes augsnei un atšķirīgajam augstumam virs jūras līmeņa, visu gadu ir pieejami dažāda veida augļi. Īpašas pieminēšanas vērtas ir Etnas teritorijā audzētās vīnogas un no tām iegūtais vīns, Brontes zaļās pistācijas, sarkanie apelsīni, ķirši, u.c.;
  • viens no tūristu visvairāk apmeklētajiem vulkāniem pasaulē;
  • viens no leģendām, mītiem un nostāstiem visvairāk apvītajiem vulkāniem pasaulē;
  • vulkāns Etna, pateicoties tā īpašībām, simboliskajai formai un krāsai, ļoti plaši atspoguļojas arī sicīliešu virtuvē, piemēram, augļu sulām pievienojot vulkāna Etna teritorijā iegūto sniegu un ledu, arābi uzsāka granitas pagatavošanu (var tikt uzskatīta par saldējuma priekšteci); austrumu piekrastē gatavotās sicīliešu pildītās rīsu bumbas (itāļu val.: arancino siciliano) pēc savas konusveida formas atgādina vulkānu Etna; pasta ar tintes zivi – viens no sicīliešu tradicionālajiem ēdieniem, kas, pateicoties melnās krāsas tintei un pa virsu pārbērtam rīvētam sieram, atgādina vulkānu Etna un sniegu tā virsotnē, u.c.;

Pieminēšanas vērti ir arī pārējie Sicīlijas teritorijā esošie Pasaules mantojuma sarakstā iekļautie objekti:

  • 1997 – Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja,
  • 1997 – Armerīnas laukums un Villa Romana del Casale unikālie sienu gleznojumi,
  • 2000 – Eolu jeb Lipāri vulkāniskās izcelsmes salas,
  • 2002 – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola,
  • 2005 – Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole.
05/11/2012

Kasālē esošā romiešu villa jeb ārpilsētas rezidence (La Villa Romana del Casale)

Villa Romana del Casale

Ennas zonā pāris kilometru attālumā no mūsdienu pilsētas Pjaca Armerīna (itāļu val.: Piazza Armerina) atrodas 4. gadsimtā uzceltā un tikai 19. / 20. gadsimtā atrastā no romiešu laikiem saglabājusies neparasti greznā un iespaidīgā romiešu villa jeb, kā man gribētos teikt, ārpilsētas rezidence (itāļu val.: La Villa Romana del Casale). Tā ir uzskatāma par vienu no pēdējo gadu nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem, jo tajā atrodas labi saglabājusies ļoti bagāta un sarežģīta romiešu mozaīku kolekcija. Kopš 1997. gada tā ir iekļauta UNESCO.

Apmeklējot šo vietu, ļoti ieteicams izmantot gida pakalpojumus!

Vēsturiskais fons

1. – 2. gadsimts Sicīlijā bija ļoti depresīvs periods, jo tā bija kļuvusi par romiešu provinci un šeit tika izveidotas „latifundijas”lielas saimniecības ar tajās strādājošiem vergiem. Tā tika pārvaldīta kā trimdā izsūtāmo vergu un noziedznieku teritorija. Pilsētas dzīve piedzīvoja panīkumu, lauku teritorijas tika pamestas un kļuva neapdzīvotas, bagātie īpašnieki tur vairs nedzīvoja viņiem atbilstošas sociālās dzīves līmeņa trūkuma dēļ.

Situācija mainījās 4. gadsimtā, kad Sicīlijā tika uzsākts veidot tirdzniecības un lauksaimniecības centrus (ciemus). Liecības par šādu centru esamību ir saglabājušās daudzviet Sicīlijā, piemēram, Filosofiana, Sciacca, Punta Secca, Naxos, u.c. Nepieciešamību pēc šādiem centriem noteica divi faktori:

  • ēģiptiešu labības produkcija, kas līdz šim apgādāja Romu, tika nodota Konstantinopolei (jaunajai Impērijas galvaspilsētai kopš 330. gada), tāpēc Sicīlijai bija jākļūst par svarīgāko provinci starp divu kontinentu tirdzniecības ceļiem (starp Romu un Romas Impērijas Āfrikas provincēm);
  • arvien vairāk sabiedrības augstākās klases pārstāvji sāka pamest lielpilsētas un pārcelties uz savām personīgajām lauku mājām gan dēļ pilsētās pieaugošajām izmaksām, gan arī jaunieviestajiem nodokļiem. Tādējādi, īpašnieki paši personīgi varēja pārvaldīt savus zemes īpašumus, kuros strādāja nevis vergi, bet gan pakļautie. Ievērojamas naudas summas tika tērētas ēku palielināšanai, estētiskuma un komforta uzlabošanai. Šeit pieminēšanas vērta ir arī La Villa del Tellaro.

Ārpilsētas rezidences īpašnieks, tās pielietojums un vēsturiskā attīstība

Šī 3500 m2 lielā romiešu ārpilsētas rezidence atrodas Dželas upes ielokā (itāļu val.: fiume Gela) un Mangone kalna pakājē.

Lai gan konkrēts tās īpašnieka vārds nav zināms, tomēr, ņemot vērā rezidences lielumu, veikto darbu sarežģītību, krāšņumu un mozaīkās atainotās īpašnieka personīgās dzīves ainas, tiek uzskatīts, ka šī persona viennozīmīgi ir piederējusi Romas Impērijas augstākajam slānim (senatoru vai pat imperatoru līmenim). Pastāv daudzas un dažādas teorijas, taču visbiežāk tiek minēts, ka tās īpašnieks varētu būt bijis Romas imperatora Diokletiāna (Diocletian) „labā roka” jeb līdzvaldītājs – Maksimiāns Herkuless (latīņu val.: Maximianus Herculius, 250. – 310.g.; Romas imperators laika posmā no 286. – 305. gadam) un šī varētu būt bijusi viņa ārpilsētas rezidence, izmantota arī kā medību māja.

Būtiski ir atzīmēt, ka šī ārpilsētas māja ir tikusi izmantota ne tikai kā atpūtas nolūkos, bet tā ir bijusi arī lielākas lauksaimniecībā izmantojamās zemes jeb muižas („latifundijas”) administratīvais (darījumu) centrs. Ēkā ir daudzas ļoti greznas viesu uzņemšanas un reprezentācijas telpas.

Kā nākamais rezidences īpašnieks (305 – 312.g.) tiek minēts Maksimiāna dēls Maksencijs Herkuless (Maxentius Herculius, 282 – 312.g.), kas arī piederēja Romas Impērijas augstākajam sabiedrības slānim.

Rezidence ir bijusi apdzīvota līdz pat 12. gadsimtam (arī bizantiešu, arābu un normaņu valdīšanas laikos), taču vēlāk tā ir tikusi pamesta vairāku iemeslu dēļ, piem., tikusi būtiski bojāta ugunsgrēka un 1161. gada nemieru (karu) laikā, 1169. zemestrīces laikā, kā arī tikusi praktiski pilnībā aprakta sekojošo plūdu un zemes nogruvumu laikā. Izdzīvojušie iedzīvotāji pārcēlās un izveidoja jaunu apmetni mūsdienu pilsētas Pjaca Armerīna vietā, savukārt, bijušās rezidences vieta ir tikusi aizmirsta. Aizmirsta līdz pat 14. – 15. gadsimtam, kad šajā vietā tiek uzsākts veidot un attīstīt jaunu lauksaimniecības apmetni ar nelielām mājiņu grupām (ciemiem), no kā arī ir cēlies šīs teritorijas nosaukums „Kasale” (itāļu val.: Casale). 17. – 18. gadsimtā sekojošo plūdu dēļ šī teritorija tiek atstāta novārtā un atkal aizmirsta. Tikai 19. gadsimta beigās tiek atrastas dažas rezidences detaļas (1881, Luigi Pappalardo) un 20. gadsimtā tiek uzsākts veikt pirmos ievērības cienīgos arheoloģiskos izrakumus (1929 Paolo Orsi; 1935 – 1939 Giuseppe Cultrera, 1950 – 1954 Gino Vinicio Gentili, u.c.). Mūsdienās turpinās gan arheoloģisko izrakumu veikšana (atrastas jaunas rezidences piebūves), gan arī esošo izrakumu saglabāšanas un restaurācijas darbi.

Ārpilsētas rezidences raksturojums

Šī romiešu ārpilsētas rezidence ir vienstāvu ēku komplekss, kas ir celts 4. gadsimta sākumā (310. – 340.g.) uz senākas lauku rezidences drupām (celta 1.-3.gs.), ievērojot visas romiešu ēku celšanas tradīcijas, taču īpaši greznā stilā, kuram nav bijis līdzības Romas Impērijā.

Ēka sastāv no trīs (3) līmeņiem (celta Mangone kalna pakājē) – zemākajā līmenī atrodas ieejas daļa, pagalms un termālais komplekss, vidējā līmenī – ēkas centrālā daļa jeb četrstūrveida peristils, viesu telpas, palīgtelpas, ovālais peristils un formālā ēdamzāle, augstākajā līmenī – lielais koridors, īpašnieka privātās telpas un bazilika.

Lai gan ēka sākotnēji šķiet nesimetriska un neproporcionāla, jo ir organizēta pa trīs (3) asīm, tās būvniecībā ir ievērota noteikta loģika. Nosacīti var tikt izdalītas četras (4) galvenās ēkas daļas (bloki), kas ir cieši saistīti viens ar otru:

  • monumentālā ieejas daļa, kas sastāv no trīs arkām. Tai seko pusapaļas formas pagalms ar nelielu strūklaku tā vidū un marmora kolonnām sānos;
  • rezidences centrālā daļa – taisnstūra formas peristils ar pagalmu un lielu strūklaku vidū, ap kuru izvietotas viesu telpas (ziemeļos), palīgtelpas un īpašnieka privātās telpas (austrumos) un pavērās skats uz baziliku;
    • viesu telpas atradās ziemeļos no galvenā peristila un sastāvēja kā no sieviešu telpas ar nelielu palīgtelpu (virtuvi) un iespējams arī ziemas ēdamzāli, tā arī guļamistabām un vēl divām telpām;
    • bazilika ir vistālāk austrumos un visaugstākajā punktā esošā ēkas daļa. Ieeja tajā notiek pa četriem pakāpieniem un caur divām kolonnām, simbolizējot svarīgumu. Iespējams, izmantota kā viesu uzņemšanas un svinīgu ceremoniju vieta;
    • koridors „Lielās medības” (itāļu val.: „Grande Caccia”), iespējams, ir ticis izmantots kā viesu uzgaidāmā telpa. Grīdas mozaīkas šeit atspoguļo nevis savvaļas briesmoņu medības, bet gan sagūstīšanas ainas no Romas amfiteātra spēlēm (neviens no zvēriem netiek nogalināts). Pastāv liela darbu stilistiskā atšķirība koridora ziemeļos un dienvidos. Koridora galos ir divas sieviešu figūras, kas, iespējams, simbolizē Mauretāniju jeb Āfriku un Ēģipti vai Āziju / Indiju;
    • abos koridora galos atradās īpašnieka privātās telpas. Ziemeļu daļā, iespējams, bijušas īpašnieces vai īpašnieka dēla telpas (mazākas, tuvāk palīgtelpām), savukārt, dienvidu daļā – saimnieka telpas ar pusapaļas formas pagalmu un strūklaku tajā, personīgo bibliotēku, daudz bagātākām un greznākām dekorācijām, u.c.
  • ovālas formas peristils, ap kuru bija izvietotas nezināmiem mērķiem izmantotas telpas, un formālā ēdamzāle (triclinium) ar trīs absīdiem;
  • termālie baseini un pirtis, kuros varēja iekļūt gan no ēkas iekšpuses, gan arī ārpuses. Pirmā telpa, iespējams, bija ģērbtuve (apodyterium), tai sekoja koridors, kurā varēja nodarboties ar iekštelpu vingrošanu un, visbeidzot, ievērojot romiešu tradīcijas, termālās telpas – astoņstūra auksta gaisa telpa ar sešām nišām, divas no kurām tika izmantotas kā ejas (frigidarium), silta gaisa telpa (tepidarium) un karsta gaisa telpa (caldiarium). Ūdens padevi nodrošināja divi ūdensvadi, kas bija pievienoti trešajam, kas savukārt izrietēja no tuvumā esošās Dželas upes.

Īpašas pieminēšanas vērts ir tas, ka kopumā ēka atstāj intravertu iespaidu un ka tajā nav viennozīmīgs nodalījums starp publiskajām un privātajām telpām.

Publiskais ceļš veda no monumentālās ieejas daļas uz termālo kompleksu (ieeja no ēkas iekšpuses un ārpuses un kompleksā bija atsevišķa privātā un publiskā daļa), ovālo peristilu un pa galvenā peristila dienvidu daļu līdz pat bazilikai – galvenajai viesu uzņemšanas vietai.

Privātais ceļš veda no monumentālās ieejas daļas uz termālo kompleksu, gar viesu telpām galvenā peristila ziemeļu daļā uz austrumiem – īpašnieka privātajām telpām, lielo koridoru un baziliku. Jāatzīmē, ka lielā koridora dienvidos, pretī īpašnieka telpām, atradās neliels pagalms, caur kuru varēja nokļūt uz formālo ēdamzāli un nezināmos nolūkos izmantotajām telpām. Tas liek domāt, ka šīs telpas varēja būt arī privāta ceļa daļa īpašu viesu (ne tikai īpašnieka) vajadzībām.

Rezidences dekorācijas un to nozīme

Rezidences lielākais dārgums, kas līdz mūsdienām ir saglabājies teicamā stāvoklī, ir tās bagātās, daudzveidīgās un ļoti greznās grīdas mozaīkas, kuras, visdrīzākais, ir radījuši mozaīku meistari no Āfrikas, kas darbojušies gan klasiskā, gan arī reālistiskā stilā.

Grīdas mozaīku ainas un tajās izmantotie tēli ļauj spriest par katras telpas pielietojumu. Ja privātajās mazajās telpās atainotās ainas ir vairāk reālistiskas, mierīgākas un ikdienišķākas, tad publiskajās telpās, īpaši tajās, kas paredzētas viesu pieņemšanai un svinīgiem pasākumiem, mozaīkas ir īsts mākslas darbs.

Mozaīkās izmantoto tēlu un atainoto ainu amplitūda ir ļoti plaša: mitoloģija, flora un fauna, ikdienišķas ainas, īpaši notikumi, piem., vīnogu novākšana, medības, cirkus spēles, svētki par godu dieviem, vispārīgas ainas un tēli, kā arī rezidences īpašnieka tēls, u.c.

Īpaši bagāta ir mozaīku krāsu gamma un forma (ģeometriska, apaļa, zvaigžņveida, u.c.)! Neticams ir mozaīku kustības un darbības efekts, kas panākts, tās vēršot pret katras telpas ieejas durvīm.

Marmora kolonnas, statujas, sienu gleznojumi un citi dekoratīvie elementi ir bijusi vēl viena svarīga dekorāciju grupa, taču līdz mūsdienām tās praktiski nav saglabājušās.

Villa Romana15Villa RomanaVilla Romana9Villa Romana10Villa Romana8Villa Romana11Villa Romana3Villa Romana2Villa Romana4Villa Romana5Villa Romana6Villa Romana7Villa Romana1Villa Romana12Villa Romana13Villa Romana14

18/10/2011

Vidusjūras diēta (Dieta Mediterranea)

Vidusjūras diēta (itāļu val.: La dieta mediterranea) ir Vidusjūras reģiona valstīs (Spānijā, Grieķijā, Itālijā, Dienvidfrancijā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos) ir raksturīgi ēšanas paradumi, kuri iekļauti UNESCO nemateriālā pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Par šīs diētas “centru” tiek uzskatīta Itālija, īpaši dienviditālija, un itāliešu virtuve.

Vēsture: lai izprastu to, kā un kāpēc tika izdalīts Vidusjūras diētas fenomens, jāatgriežas 20. gadsimta sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur 1937. gadā amerikāņu fiziologs Ansels Kejs (angliski: Ancel Keys) strādāja pie tā, lai izveidotu II Pasaules kara amerikāņu karavīru vajadzībām atbilstošu ēdienkarti un vienas ēdienreizes paciņa būtu tik liela, lai ietilptu karavīru kabatās. Sākotnēji paciņas sastāvā ietilpa dažādi cieti cepumi un sausiņi, konfektes, šokolāde, u.c. Tās svars bija tikai 790 gr. un tā saturēja 3200 Kcal. Militārās pārtikas jomā tā ieguva milzīgu popularitāti (K – ration).

II Pasaules kara laikā (1944. g.) Ansels Kejs pievērsās badošanās un dažādu ēšanas paradumu ietekmes uz cilvēku organismu un to spējām izpētei. Viņa uzmanību piesaistīja tas, ka pēckara Eiropā, kur valdīja bads, bija daudz zemāka saslimstība ar sirds un asinsvadu saslimšanām (turpmāk – SAS) nekā ASV uzņēmēju vidū un viņš norādīja, ka tam par iemeslu varētu būt augstais  holesterīna līmenis (piesātināto tauksskābju patēriņš uzturā). Pētījuma rezultāti tika publicēti 1950. gadā izdotajā grāmatā.

Pētot holesterīna saistību ar SAS, tika aizsākts slavenais septiņu valstu pētījums (1958. – 1964. g.), kura laikā tika izdalīts un apstiprināts Vidusjūras diētas fenomens un tā labvēlīgā ietekme uz veselību. Salīdzinot Spānijas, Itālijas, Grieķijas, Nīderlandes, Somijas, Dienvidslāvijas, ASV un Japānas iedzīvotāju ēšanas paradumus, tika secināts, ka Vidusjūras valstīs un Japānā ir viszemākā saslimstība ar SAS un ļaundabīgiem audzējiem. Neiztika arī bez pārsteigumiem, jo, neskatoties uz to, ka Grieķijas (Krētas salas) iedzīvotāji apmēram 40 % enerģijas ieguva no taukvielām, tomēr viņu holesterīna līmenis un saslimstība ar SAS bija zema. Tas tika izskaidrots ar zemo dzīvnieku izcelsmes, t.sk. piena produktu, patēriņu uzturā un augsto nepiesātināto taukskābju patēriņu (olīveļļa). Vislielākā saslimstība ar sirds un asinsvadu slimībām tika konstatēta ASV un Somijā, kur attiecīgi ir augsts dzīvnieku izcelsmes un piena produktu patēriņš.

Jau 1960. – tajos gados Ansels Kejs spēja pārliecināt lielāko daļu amerikāņu par nepieciešamību aizvietot piesātinātās tauksskābes ar nepiesātinātajām, lai samazinātu saslimstību un mirstību no SAS. Tika izstrādāta mūsdienās slavenā pārtikas piramīda, kura, tiesa gan, laika gaitā ir piedzīvojusi neskaitāmus papildinājumus.

Vidusjūras diētas būtība:

Lai gan ar vārds “diēta” liek domāt par dažādiem ierobežojumiem, tomēr  šajā gadījumā ar to tiek saprasts noteikts dzīvesveids, kur ēdienam un ēšanas procesam ir būtiska loma sociālās mijiedarbības un tradīciju nodošanas jomās.

Ja pēckara periodā izdalītie itāļu ēšanas paradumi ir bijis viens no to garā dzīves ilguma priekšnoteikumiem, tad viennozīmīgi pēdējās desmitgadēs ir mainījusies ne tikai apkārtējā vide un cilvēku dzīves ritms, bet arī to ēšanas paradumi. Īpaši uzskatāmi tas ir noticis pēdējos desmit gados (2000. – 2010. g.) un tieši bērnu un jauniešu vidū – mūsdienās Itālijā apmēram 30 % bērnu un jauniešu ir raksturīga aptaukošanās, galvenokārt, Itālijas dienvidu reģionos (Kampānijas reģionā šis rādītājs sasniedz pat 48 %). Arvien vairāk uzturā tiek patērēti saldumi, ar tiem aizstājot pat veselas ēdienreizes, dažādi pusfabrikāti, sarkanā gaļa un tās izstrādājumi,  u.c. Bet pats galvenais – būtiski ir mazinājies fiziskās aktivitātes līmenis un attieksme pret ēšanas procesu kā tādu. Tāpēc aktuāls ir jautājums – vai pēc pāris desmitgadēm itāļi vēl joprojām ierindosies starp ilgdzīvotājiem?

Bet atgādināsim, kādi tad ir bijuši Vidusjūras diētas galvenie pamatprincipi:

  • dienas enerģētisko apjomu nodrošina 55 – 60 % ogļhidrāti, 25 – 30 % taukvielas (galvenokārt, nepiesātinātās), 10 – 20 % olbaltumvielas;
  • ikdienas ēdienkartes pamatā ir nerafinēti graudaugi (maize, makaroni, rīsi, kuskus), dārzeņi (tomāti, paprika, baklažāni, cukini, kabači, kartupeļi, burkāni, kāposti, selerijas, pētersīļu saknes, puravi, ķirbji, u.c.), pākšaugi un rieksti (pupiņas, zirņi, lēcas, rieksti un sēklas), svaigi un žāvēti augļi, olīveļļa kā galvenais taukvielu avots (nepiesātinātās tauksskābes), piena produkti (galvenokārt, siers un jogurts mērenos apjomos) un no šķidrumiem – ūdens, (sarkan)vīns un dažādi uzlējumi, pāris reizes (2 – 3 x) nedēļā nelielos daudzumos tiek uzņemtas zivis, putnu (baltā) gaļa, olas un saldumi, priekšroku dodot medum, un pāris reizes mēnesī sarkanā gaļa un tās izstrādājumi;
  • ēdiens tiek uzņemts mazos apjomos piecas (5) reizes dienā – 20 % brokastis, 10 % otrās brokastis, 30 % pusdienas, 10% launags un 30 % vakariņas;
  • priekšroka vienmēr tiek dota vietējiem, sezonāliem un svaigiem produktiem;
  • sāls vietā tiek izmantotas daudzas un dažādas garšvielas, piem., ķiploki, pētersīļi, baziliks, rozmarīns, u.c.
  • obligāts nosacījums ir uzturēšanās svaigā gaisā un ikdienas fiziskās aktivitātes.

Vidusjūras diēta labvēlīgi ietekmē veselību, jo pateicoties tās augstajam nepiesātināto taukskābju, šķiedrvielu, antioksidantu un pretiekaisuma vielu līmenim, samazinās iespēja saslimt ar sekojošām slimībām:

  • sirds un asinsvadu saslimšanām;
  • ļaundabīgiem audzējiem;
  • II tipa diabētu;
  • aptaukošanos;
  • depresiju;
  • Parkinsona slimību;
  • Alcheimera slimību, u.c.


27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri

08/06/2011

Sicīliešu marionetes (Pupi siciliani)

Pupi siciliani (2)

Sicīliešu marionetes (itāļu val.: pupi siciliani) un sicīliešu marionešu teātris (itāļu val.: L’Opera dei pupi, sicīliešu dialektā: Òpra dî Pupi) 2001.gadā pieteikts un 2008.gadā pasludināts par UNESCO Cilvēces nemateriālā un mutiskā mantojuma vērtību.

Tas ir ļoti sens un agrāk 19. – 20. gadsimta sākumā īpaši populārs teātra mākslas veids Sicīlijā, kas bija vienīgais mirstīgo cilvēku radošais un sociālpolitiskais izpausmes veids un nodrošināja seno folkloras tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē, galvenokārt mutiskā veidā. Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un izdzīvojis līdz mūsdienām, kur to vēl joprojām turpina atsevišķas skolas, bieži vien ģimenes uzņēmumi jau ceturtajā un piektajā paaudzē.

Marionetes. Marionetes ir lelles ar kustināmiem locekļiem, ko darbina ar pavedieniem, auklām, atsperēm. Tās var būt izgatavotas no koka, plastmasas, auduma, metāla, māla vai jebkura cita materiāla. Parasti tās tiek atveidotas kā cilvēkveidīgas būtnes (ar atbilstošiem tērpiem un papildus elementiem), taču var būt atveidotas arī kā zvēri un citas mītiskas būtnes. Tās sastāv no vaļīgām locītavām un vairākām auklām (balsta, kustību un specefektu auklām), kas pārsvarā gadījumu virs galvas ir savienotas koka stienītī. Visbiežāk tās sastāv no 9 auklām, kas ir pievienotas dažādām ķermeņa daļām, piemēram, pleciem, kājām, rokām, galvai un mugurai, taču sarežģītākām marionetēm var būt pat 50 auklas, nodrošinot skriešanai, dejošanai un runāšanai līdzīgas kustības.

Vēsture: pazīstamas jau senajā Indijā (4000. g.p.m.ē.), Ēģiptē (2000. g.p.m.ē.), Grieķijā un Romā, marionetes sākotnēji izmantotas apmācības nolūkos, lai ar to palīdzību vienkāršiem cilvēkiem izskaidrotu reliģiskos rituālus un ceremonijas, kā arī vienkāršas ikdienišķas darbības. Tikai senās Grieķijas un Romas laikā (apmēram 500. g.p.m.ē.) tās sāka izmantot izklaides nolūkos, galvenokārt, lai uzjautrinātu bērnus, taču, ņemot vērā to nelielos izmērus, tās tiek uzskatītas drīzāk par rotaļlietām nekā marionetēm mūsdienu izpratnē.

Pēc Romas Impērijas krišanas, Itālija uzskatāma par galveno marionešu dzimteni Eiropā. Viduslaikos marionetes izmantotas galvenokārt baznīcās, lai ar to palīdzību izskaidrotu Svētos rakstus, taču, tuvojoties renesanses laikam (14. – 16.gs.), šajās izrādēs arvien vairāk parādījās komēdijas un sarkasma elementi. Tās aizliedza izrādīt baznīcas telpās. 16.gadsimta beigās pirmo reizi izmantots vārds „marionete”. Šīs izrādes sāka izrādīt turpat esošajos baznīcas dārzos, gadatirgos un tirgus laukumos. Tās bija lielisks darba instruments tirgotājiem un baņķieriem. Strauji palielinājās izrāžu skaits, turklāt, tās kļuva divkosīgākas un farsākas. Līdz beidzot meistari apvienojās un izveidoja ceļojošas aktieru, mūziķu, marionešu meistaru un komiķu grupas, no kā arī ir radies itāļu komēdijas žanrs Commedia dell’Arte. Marionetes izmantotas šī teātra žanra ietvaros.

Senākais viduslaiku marionešu izrādes atainojums, kas pieejams 12. gadsimta manuskriptā „Hortus deliciarum”.

17. gadsimtā itāļu meistari ceļoja pa Eiropu un popularizēja savu mākslu. Viņi iepazīstināja pārējās Eiropas valstis ar savu vispopulārāko marioneti – neapoliešu Pulcinellu. Īpaši popularitāti ieguvušās izrādes sāka atveidot arī citu valsti meistari un līdz 1650.-tajiem gadiem šis tēls jau bija iekarojis Eiropu. Francijā tas saukts par Polichinelle vai Guignol, Lielbritānijā – Punchinello vai Punch, savukārt, citās Eiropas valstīs populārākie marionešu tēli bija Hanswurst un Kasperle Vācijā un Austrijā, Don Cristobal Spānijā, Mester Jakel Dānijā, Petrushka Krievijā un Jan Klaasen Holandē. Lielākā daļa no šīm marionetēm bija cimdu marionetes.

17.-18. gadsimta marionešu izrādes Eiropā raksturoja, no vienas puses, šarms un izsmalcinātība (aristokrātu dārzos un namos atveidotās marionešu izrādes bija viens no teātra un mūzikas izpausmes veidiem – grezns, izsmalcināts, to laiku valdošās varas un reliģiskās autoritātes un labas manieres ievērojošs izklaides un baudas veids), bet no otras puses – tiešums, sarkasms un vulgaritāte (ielu marionešu meistaru izrādes pilsētu laukumos tika uzskatītas par draudu valdošās varas pārstāvjiem, tāpēc tās centās kontrolēt; īpaši aktuāli tas bija Francijā, kur klasiskā teātra pārstāvji mēģināja apspiest marionešu meistarus, jo to izrādes nepakļāvās valdošajai cenzūrai. Cenzūras loma mazinājās tikai 17. gadsimta beigās). Tas bija laiks, kad marionešu teātri piedzīvoja milzīgus panākumus. Mazi teātri tika izveidoti katrā pilsētā, rakstnieki un mākslinieki rakstīja tieši marionešu teātriem paredzētas īpašas lugas un operas (Vācija 1810. – Henrich von Kleist, Francija 1860-1870 – George un Maurice Sand, Beļģija 1890 – Maurice Maeterlinck, Anglija 1907 – Gordon Craig, Vācija 1920 – Paul Klee) un būtiski uzlabojās marionešu tehniskās funkcijas, kas ļāva paplašināt to izpausmes veidus (piem., Pietro Radillo nomainīja divas auklas pret astoņām).

No 18. gadsimta beigām līdz ar aristokrātisko ģimeņu ietekmes mazināšanos un visu 19. gadsimtu šīs marionešu izrādes bija harmonijā ar tā laika notikumiem, tās bija piepildītas ar dumpiniecisku humora devu. Marionetes kļuva par sociālā protesta un politiskās satīras instrumentu. Marionešu meistarus centās apspiest un kontrolēt varas iestāžu pārstāvji, tāpēc marionešu izrādes sāka izrādīt arvien vairāk lauku teritorijās. 19. gadsimta beigās meistari sāka izmantot lielākas skatuves un konkurēt ar citiem mākslas veidiem, kur tika izmantotas maskas. Radās daudzi jauni tēli, piem., Itālijā pastāvēja Rugantino (Roma), Gioppino (Bergamo), Sandrone (Modena), Fagiolino un Sganapino (Bologna), Peppennino (Catania), Nofrio un Virticchio (Palermo), kamēr Neapole vienmēr palika uzticīga savai „Pulcinella”. Ņemot vērā ieviestās tehniskās izmaiņas, šajā laikā radās atšķirīgi marionešu tipi, kur, piemēram, centrālais metāla stienis aizvietots ar divām auklām galvas sānos. Tas ļāva veikt daudz plastiskākas un smalkākas kustības, bet darboties ar šādām marionetēm kļuva grūtāk. Tāpēc īpaši profesionālie meistari guva milzīgus panākumus. Īpaši populāri bija ceļojošo mākslinieku izrādītie bruņinieku stāsti ar ik vakara turpinājumiem. Arī izrāžu scenāriji kļuva sarežģītāki un mākslinieki centās tos slēpt viens no otra, lai neizpaustu radošās idejas.

20. gadsimta sākumā klejojošo marionešu meistaru senās folkloras tradīcijas nomainīja jaunas tendences un svaigas pieejas. Tika radītas jaunas izrādes pieaugušajiem un bērniem. 1920.-tajos gados līdz ar itāļu imigrantu ierašanos ASV strauji palielinājās interese par tām, taču 1950.-to gadu straujā ekonomiskā attīstība radīja politisko un sociālo apvērsumu un pašos pamatos apdraudēja šo tradīciju (kino un televīzijas attīstības laiks; 1940.-tajā gadā tika uzņemta Disneja filma „Pinocchio” ar koka marioneti galvenajā lomā). Daudzos Itālijas reģionos šis teātra žanrs izzuda, taču dažviet atdzima pēc 20 – 30 gadiem.

Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un ir izdzīvojis līdz mūsdienām.

Sicīlijā marionešu teātrim ir ļoti senas tradīcijas un līdz mūsdienām tās izdzīvojušas pateicoties tam, ka tās folkloras veidā, galvenokārt mutiskā veidā, ir tikušas nodotas no vienas paaudzes otrai. Trubadūru jeb dziesminieku tradīcijas Sicīlijā pastāvējušas jau 11. – 13. gadsimtos un uzskatāmas par marionešu mākslas pirmsākumiem. Īpaši populāri tajā laikā bija stāsti par franču galminiekiem, piem., Orlando Furioso stāsts, kas ir 1100.-to gadu franču episkās poēmas „Rolanda dziesmas” itāliskā versija (apmēram 16. gadsimtā šis stāsts pirmo reizi izrādīts ar marionetes palīdzību). Taču viss notika ļoti vienkāršā veidā – fonā bija vienkāršs ainavas gleznojums un priekšpusē stāvēja trubadūrs, kurš tautas sanākšanas vietās mūsdienu izpratnē viduvējā līmenī izdziedāja savus bruņinieku stāstus. Situācija mainījās apmēram 19. gadsimtā, kad mākslinieciskais izpildījums sasniedza jaunu attīstības līmeni – figūras pārtapa par marionetēm, izrādes laukumi pārvērtās par teatrālām skatuvēm un vienkāršās cīņas pārvērtās par īstiem priekšnesumiem, kas aizrāva publiku. Šis fenomens burtiski pārņēma Sicīliju un katrā pilsētā tika izveidots savs marionešu teātris, iestudētas pieaugušajiem un bērniem saistošas izrādes, kas tēlainā un dzīvā veidā nākamajām paaudzēm nodeva daudzus vēsturiskos stāstus un tradīcijas. Mūsdienās, līdz ar kino, televīzijas un interneta attīstību, šis mākslas veids ir kļuvis arvien apdraudētāks.   

Marionešu veidi.

Pastāv vairāki marionešu veidi, taču visbiežāk izmantotie ir:

  • sicīliešu marionetes – tās ir vienkāršākas, veidotas no koka un vadīšanai paredzētās auklas ir savienotas virs galvas esošajā koka stienītī;
  • čehu marionetes – tās ir sarežģītākas un marionešu vadīšana notiek ar auklu palīdzību (tās nav savienotas koka stienītī), tāpēc ar šo marionešu palīdzību var atveidot daudz smalkākas kustības, piem., mutes kustības, plaukstu locītavu kustināšanu.

Sicīlijā pastāv divas atšķirīgas tradīcijas jeb sicīliešu tradicionālā marionešu teātra stili – Palermo un Katānijas skolas – līdzīgas pēc marionešu sejas vaibstiem un tērpu stilistiskā noformējuma, bet atšķirīgas pēc marionešu izmēriem un svara, marionešu uzbūves un vadīšanas veida, skatuves uzbūves un noformējuma, kā arī repertuāra un marionešu runas veida.

Palermo marionetes Katānijas marionetes
Izmērs 80 – 100 cm 80 – 130 cm
Svars apmēram 8 kg apmēram 35 kg
Mehānikas raksturojums kustināmas ceļu locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts makstī stīvas kājas, bez ceļa locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts labajā rokā
Marionešu vadīšanas veids marionešu vadīšana notiek no skatuves sāniem, kur marionešu meistari stāv uz zemes vienā augstumā ar tām marionešu vadīšana notiek no apmēram 1m augstuma (no tāda kā tilta)
Skatuve lielāka dziļumā nekā platumā, kas ļauj meistaram aizkulisēs noliekties un palikt neredzamam skatītājiem lielāka platumā nekā dziļumā, kas ļauj meistaram brīvi pārvietoties pa tiltu un sekot līdzi marionetes kustībām
Skatuviskais noformējums bagātīgāks un stilizētāks vienkāršāks, sentimentālāks, dramatiskāks
Repertuārs vienkāršāks daudz plašāks

Marionešu meistars ir universāla persona, kura sevī apvieno galdnieku (koka marionetes izgatavošana), kalēju (marionešu bruņu izgatavošana), mākslinieku (skatuviskais noformējums, u.c.) un rakstnieku (scenārija rakstīšana). Bieži vien šajā nodarbē ir iesaistīta visa ģimene, jo vidēji liela marionešu teātra sastāvā ir jābūt apmēram 100 marionetēm, virknei to ekipējuma un rezerves daļām, katrai no tām ir jāizgatavo tērps, jāveido skatuviskais noformējums. Katram meistaram ir savi triki un tehnika, ko viņš izmanto izrādes laikā un bieži vien personalizēts repertuārs, kas tiek pasniegts senu folkloras tradīciju veidā. Izrādes laikā meistars izmantoliterālo valodu, kuru papildina ar atsevišķiem izteicieniem vai frāzēm vietējā dialektā. Fonā skan muzikālais pavadījums. Šāds darbs nozīmē to, ka meistaram ir jābūt ne tikai labam amatniekam, bet arī aktierim, jo marionetes ir jāspēj atdzīvināt. No dažām šādām ģimenēm ir dzimuši slaveni aktieri, piem., Giovanni Grasso un Angelo Musco.

Slavenākās marionešu meistaru dinastijas, kuras tradīcijas ir nodevušas un turpina jau vairākās paaudzēs:

  • Katānijā – Crimi (Gaetano Crimi (1807 – 1877) 1835. gadā atvēra savu pirmo teātri), Trombetta, Napoli (nepārtraukta darbība no 1921. gada jau četrās paaudzēs), Grasso, Pennisi, Macri’, Giuseppe Chiesa un Angelo Musco, kuri strādāja Teatro Machiavelli (vēlāk abi izveidoja katrs savu teātrus);
  • Palermo – Cuticchio, Argento, Mancuso, Greco;
  • Mesīna – Gargano;
  • Sirakūzas – Vaccaro-Mauceri.

Palermo_Mancuso pupiCastelbuono_Castello (2)Pupi siciliani

Repertuārs. Bruņinieku stāsti, to varoņi, mīlas dēkas un karagājieni, drosme un nodevība, godkāre un sakāve, vara un neprāts ir visvairāk izplatītie stāsti sicīliešu kultūrā, kas tiek atainoti arī marionešu teātra izrādēs. Tie vēstī par vienmēr apdraudēto taisnīguma principu, apvienojot skaistuma un dižciltības ideālu ar bruņinieku laikmeta garu.

Visā Sicīlijā plaši apspēlēts ir Carlo Magno cikls un tā sadaļas: Hektorā stāsts un tā pēcteči, Francijas karalis un karaliene no Konstantīnes līdz Carlo Magno, Francijas galminieku vēsture, Guido Santo un Carlo Magno pēcteči. Plaši apspēlēta ir arī bandītu tēma, kas sākumā tika attēlots kā nesimpātisks, brutāls tēls, kurš aplaupa nelaimīgos ceļotājus, kas viņam patrāpījušies ceļā, taču pēc 1860. gada tas tiek attēlots (Rinaldo) kā spēcīgs un drosmīgs tēls, kurš pretojas valdošajai politiskajai un sociālajai nevienlīdzībai, cīnās par sociālo taisnīgumu. Marionešu teātrī neiztikt arī bez viduslaiku stila cīņām un kaujām, līdz ar to arī nāves. Katānijā tās tiek attēlotas daudz mierīgāk, kamēr Palermo tās ir aktīvākas un ietver pat papildspēku ierašanos. Parasti galvenie tēli neaiziet bojā.

Visiemīļotākie sicīliešu marionešu teātra tēli ir Orlando (spēka, uzticības un lojalitātes simbols) un Rinaldo (dumpinieks), vēl galvenajās lomās darbojas Carlo Magno, Angelica, Gano di Maganza (sliktais tēls – nodevējs, kurš slēpjas aiz bārdas un staigājotklibo), arābi – Rodomonte, Mambrino, Ferrau’, Agramante, Marsilio, Agricane.

Noderīgi:

18/05/2011

Agridžento (Agrigento)

Agrigento_Valle dei templi

Agridžento (itāļu val.: Agrigento) ir Sicīlijas dienvidu piekrastē esoša pilsēta, senās Grieķijas laikā pazīstama ar nosaukumu Akragas (grieķu val.: Acragas, latīņu val. Agrigentum, arābu val.: Gergent, sicīliešu dialektā: Girgenti), viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos, savukārt, mūsdienās – viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.). 2010. gadā vidējais bezdarba līmenis bija 19.2 %, kas ir apmēram 3x vairāk nekā valstī vidēji.

Mūsdienu Agridžento (modernā) pilsēta atrodas uz neliela pakalna un tajā dzīvo apmēram 60 000 iedzīvotāju, savukārt, senā Agridžento pilsēta un mūsdienu vislielākā vērtība, galvenais tūristu apskates objekts ir šīs pakalnes ielejā esošie tempļi (saukta: Tempļu ieleja, itāļu val.: Valle dei Templi) – 6. un 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā celti tempļi, kas ir vieni no lielākajiem un vislabāk saglabājušajiem seno grieķu veidojumiem ārpus pašas Grieķijas. Kopš 1997. gada tie ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 582. – 580. g.p.m.ē. ir dibinājuši no netālu esošās Dželas pilsētas (itāļu val.: Gela) ieradušies grieķu kolonisti, kuri to nosauca par Akraga. Gadsimta laikā tā kļuva par bagātāko un diženāko pilsētu, kurā bija ļoti attīstīta māksla un kultūra. Šajā laikā tika uzcelti slavenie tempļi.

Traģisks pilsētai izrādījās 406. g.p.m.ē., kad to sagrāva un izpostīja kartāgieši. Neskatoties uz to, ka tā tika atjaunota 340. g.p.m.ē., tā vairs nespēja atgūt savu iepriekšējo statusu. Šajā pilsētas atjaunošanas laikā tika uzbūvēts hellēnistiskais (grieķu) rajons, simbolizējot grieķu kultūras atdzimšanu pilsētā.

210. g.p.m.ē. pie varas nāca romieši, kas Akragas pilsētu pārdēvēja par Agrigentum (sarunas vēl ilgu laiku turpināja noritēt grieķu valodā). Pilsētā iestājās salīdzinoši labi laiki un pēc Jūlija Cēzara nāves 44. g.p.m.ē. tās iedzīvotāji pat saņēma Romas pilsonību. Pēc Romas Impērijas krišanas pilsētā iestājās lejupslīde (ostrogotu, bizantiešu laiks), noteiktu krāšņumu tā spēja atgūt tikai arābu un normāņu valdīšanas laikos. 9. gadsimtā, kad pilsētu iekaroja arābi, viņi konstatēja, ka tā ir praktiski sagrauta, tāpēc, ņemot vērā, pilsētas izveides resursus, arābi jaunās pilsētas celtniecību uzsāka uz neliela pakalna (mūsdienu Agridžento pilsēta) un pilsētu pārdēvēja par Gergent (šāds pilsētas nosaukums pastāvēja līdz pat 1927. gadam, kad Benito Musolīni par oficiālo pilsētas nosaukumu apstiprināja latīņu vārda itālisko versiju).

1087. gadā pilsētu iekaroja normāņi. Sākās daudzu baznīcu (pilsētā tika izvietota bīskapija) un pilsētas nocietinājuma celtniecība, uzplauka kristiešu māksla un kultūra. 14. – 15. un 17. – 18. gadsimtos tika uzbūvēts īpaši daudz ēku un pieminekļu, turklāt, 18. gadsimtā valdīja baroka stils, kas ir redzams gandrīz katrā ēkā. Nākamajos gados pilsēta cieta burbonu valdīšanas laikā (18. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums), līdz 1860. gadā Sicīlija tika pievienota Itālijas Karalistei. Jāatzīmē, ka 20. gadsimtā raksturīgā haotiskā celtniecība būtiski apdraud senās Agridžento pilsētas viengabalainību.

Apskates objekti mūsdienu Agridžento pilsētā, kura atrodas uz neliela pakalna:

Mūsdienu Agridžento pilsēta, kuru 9. gadsimtā izveidoja arābi, atrodas uz neliela pakalna un pilnībā atspoguļo arābu pilsētizveides pamatprincipus – tā sastāv no daudzām labirintveida ieliņām, kurām pa vidu atrodas skaisti pagalmi un parki, neskaitāmas baznīcas.

  • Sv. Gerlando katedrāle (itāļu valodā: Cattedrale di San Gerlando), celta 1096. – 1102. gadā, ir ieguvusi tās bīskapa, kurš cēla baznīcu un vēlāk kļuva par pilsētas aizbildni nosaukumu. Tā ir 100 x 40 m liela gotiskā – normāņu stilā veidota ēka, kas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā uz nelielas klints nogāzes. Gadsimtu laikā tā ir piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, tāpēc mūsdienās atspoguļo dažādu stilu sajaukumu (arābu stilā ir veidots pulkstens tornis, renesanses stilā – fasāde un zvans, baroka stilā – prezbiterija un baznīcas vidus daļas dekorācijas). Tās sākotnējais izskats ir saglabājies tikai labās puses brīnišķīgajos logos. Uz baznīcu ved kāpnes. Baznīcas ēka sastāv no brīnišķīga nepabeigta 15. gadsimta zvanu torņa, kuru veido gotiskā – katalāniešu stilā veidoti logi un vēls viens logs ar balkonu, kuram pāri slienas arka. Iekštelpas ir veidotas katoļu krusta veidā. Trīs ejas nodala noapaļotas arkas, kuras balstās uz astoņstūra formas veida balstiem. Baznīcā ir brīnišķīgi un bagātīgi krāsoti koka griesti, kuru centrā ir attēlots Čarlza V divgalvu ērglis. Baznīcā ir bagātīgas un krāšņas freskas. Ēkas labajā pusē ir neliela Sv.Gerlando kapela, kurā glabājas 1639. gada relikviju šķirsts. Ēkas kreisajā pusē atrodas De Marinis kapela un labajā apsīdā atrodas 1495. gada marmora veidojums – Madonna un bērns. Baznīcā glabājas daudzi citi ļoti vērtīgi darbi, tai skaitā ļoti slav,enais Phaedra sakrofāgs, kas ir pārsteidzošs un ļoti elegants marmorā veidots romiešu darbs no 3. gs.p.m.ē. Tajā pašā laukumā pretī baznīcai atrodas Bīskapa garīgais seminārs, kuru 1574. gadā nodibināja Narullo (pabeigts – 1611. g.). Tajā iekšā atrodas ļoti skaists dārzs ar portiku un divu rindu lodžijām.

  • Svētā Gara klosteris un baznīca (itāļu val.: Abbazia/ Monastero e Chiesa di Santo Spirito) ir 13. gadsimtā veidots ēku komplekss, kurš sastāv no baznīcas un cisterciešu mūku klostera. Mūsdienās tas ir viens no svarīgākajiem viduslaiku pieminekļiem Agridžento pilsētā. Ieeja tajā notiek pa milzīgiem vārtiem Kjaramontes jeb gotiski normāniskā stilā (tiek uzskatīts, ka, iespējams, ar liela ziedojuma palīdzību Federiko Kjaramontes sieva lika pamatus šī klostera kompleksa izveidei; Kjaramontes ģimene bija viena no ietekmīgākajām ģimenēm Sicīlijā šajā laikā), kuriem pāri slienas baroka stilā veidotas bagātīgas rozes. Izejot cauri šiem vārtiem un koridora veida ejai, sanāk ieiet klostera pagalmā un dārzā. Izmantojot divus materiālus – kaļķakmeni un smilšakmeni, ir panākts skaists divu krāsu toņu efekts. Iekstelpas ir veidotas 18. gadsimta baroka stilā. Klostera ēka sastāv no diviem stāviem, kur pirmajā stāvā atrodas kapela, sapulču zāle un ēdamzāle (vienkāršs dizains ar skaistām arkām, kuras izvirzās no sienām un balsta griestus), savukārt, otrajā stāvā atrodas guļamtelpas ar ļoti skaistiem koka griestiem no 1758. gada, atspoguļojot Kjaramontes ģimenes ģērboni, 17. gadsimta arkas un virkne nišu, kuras tikušas izmantotas kā sienas skapji (pieliekamie) vai individuālas kapelas. Tāpat arī guļamtelpās atrodas ļoti skaistas viduslaiku freskas. Jāatzīmē, ka 1916. gadā klosteris tika nodots pilsētai ar mērķi saglabāt tā vēsturisko nozīmi un uzturēt to pienācīgā stāvoklī. Mūsdienās šajās telpās atrodas muzejs. Blakus esošais klosteris Badia Grande, celts 1290. gadā, ir taisnstūra formas izskaistināts klosteris, viens no vecākajiem un vislabāk saglabājušajiem Sicīlijā. Satur vairākus gotiskā stilā veidotus vārtus, smailu arku, kurai blakus atrodas restotie logi, vārti, kuri ved uz sapulču zāli. Klosterī apskatāmās freskas ir saglabājušās no 16. un 19. gadsimta.

  • Svētās Marijas baznīca (itāļu val.: Chiesa di Santa Maria dei Greci) atrodas viduslaiku pilsētas senākajā daļā. Celta 12. gadsimtā uz 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā veidotā Konkordijas templim līdzīga tempļa pamatiem. Baznīca ir veidota gotiskā stilā, tajā atrodas 3 ejas, Sv.Gerlando katedrālei līdzīgi koka griesti un skaistas 14. gadsimta freskas. Tajā atrodas arī 16. gadsimta koka statuja un marmora sakrofāgs (1570. g.), kurā atrodas dižciltīgo Palermo personu Bartolomeo Caputo un Isabellas Termini mirstīgās atliekas. Baznīcas ziemeļu pusē, ejot pa šauru eju, vēl joprojām atrodas senā doriešu stilā veidotā tempļa kolonnu drupas.


  • Luidži Pirandello māja un muzejs – Luiži Pirandello (itāļu val.: Luigi Pirandello) ir 1934. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā. Dzimis 1867. gadā Agridžento un miris 1936. gadā Romā. Mūsdienās viņa māja ir pārvērsta par muzeju, kur ir iespējams apskatīties ģimenes fotogrāfijas un portretus, teatrālo izrāžu un noveļu manuskriptus;
  • virkne citu baznīcu un ēku.

Daži no apskates objektiem senajā Agridžento pilsētā – Tempļu ielejā:

Agrigento_Valle dei templi_Panorama (1)Agrigento_Valle dei templi_Panorama (2)

  • Herkulesa jeb Hērakla templis (itāļu val.: Tempio di Ercole) – celts 6. gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no senākajiem tempļiem. Veltīts leģendārajam Herkulesam, kurš ir Sicīlijas un jo īpaši Agridžento nacionālais varonis. Sākotnēji templis ir bijis 74 x 28 m liels (kopējā platība apmēram 2000 m2) un sastāvējis no 3 pakāpieniem, 3 istabām, 38 kolonnām, taču vēlāk ticis sagrauts zemestrīču laikā. Atjaunošanas darbi ir veikti vairākkārt, piem., 1920.-tajos gados (paceltas 8 kolonnas) un 2000. – 2006. gados;


  • Konkordijas templis (itāļu val.: Tempio della Concordia), celts 440. – 430. g.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no vislabāk saglabājušajiem senās grieķu pasaules doriešu stilā veidotajiem tempļiem. Tas izskaidrojams ar to, ka 6. gadsimtā templis ir ticis pārveidots par kristiešu baznīcu un vairākkārt atjaunots. Tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā (4 pakāpieni, četrsstūra forma 20 x 42 m, klasiskā stilā veidotas elegantas un gaisīgas 6 x 13 kolonnas). Tempļa ziemeļu daļā ir paleokristiešu bizantiešu nekropole ar atvērta tipa kapenēm (3. – 6. gs.m.ē.). Tā kā templis atrodas uz neliela pakalna, tad no tā paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Concordia

  • Junones jeb Hēras templis (itāļu val.: Tempio di Giunone o Hera Lacinia), celts apmēram 450. g.p.m.ē. ielejas augstākajā un Collina dei Templi visattālākajā vietā. Veltīts auglības dievietei. Ārēji ļoti līdzinās Konkordijas templim, tikai drusku mazāks (4 pakāpieni, 6 x 13 kolonnas, 3 zāles). 406. g.p.m.ē. templi izpostīja un nodedzināja kartāgieši, savukārt, vēlāk to atjaunoja romieši. Mūsdienās ir saglabājušās 30 no 34 kolonnām, no kurām 16 vēl joprojām satur to kapiteļus. Tempļa austrumu pusē atrodas upurēšanas altāra drupas, kurš ir sastāvējis no 10 pakāpieniem. Tempļa rietumu pusē atrodas Trešie Vārti, to drupas, un tos šķēršojošā brauktuve, kura ir apskatāma arī mūsdienās. No tempļa paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Giunone 

  • Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis (itāļu val.: Tempio di Zeus (Giove) Olimpico), celts apmēram 480. g.p.m.ē. un veltīts Zevam, par godu tā uzvarai pār kartāgiešiem. Ja tas būtu bijis pabeigts (406. g.p.m.ē. pilsētā iebruka kartāgieši un templis netika pabeigts), tad būtu bijis lielākais doriešu stilā veidotais templis grieķu un romiešu pasaulēs. Templis tika celts taisnstūra formas veidā (112 x 57 m, kopējā platība apmēram 7000 m2) un ieeju tajā nodrošināja 5 pakāpieni, no kuriem pēdējais bija 2x augstāks nekā iepriekšējie, tādējādi, veidojot noteikta veida podestu. Tempļa galvenās īpatnības bija tā ārējā siena no 7 x 14 doriešu stilā veidotām 57 m augstām kolonnām (atvērta tipa kolonnu vietā) un 38 telamoni – gigantiskas cilvēkveidīgas figūras, kuras atradās starp kolonnām un balstīja ēku. Sienas iekšpusi veidoja taisnstūrveida pīlāri, kuri līdzinājās kolonnām. Templis sastāvēja no 3 telpām, kuras savā starpā bija norobežotas ar 12 pīlāru sienu; bija izmantoti atsevišķi dekoratīvie elementi (skulptūras). Mūsdienās no tempļa ir saglabājušies tikai atsevišķi elementi (saglabājusies vienīgā kolonna ir apskatāma arheoloģiskajā muzejā), jo laika gaitā tas ir bijis gan pamests un izpostīts, gan arī to ir ietekmējuši sliktie laika apstākļi un zemestrīces, kā arī tas ir ticis izmantots par izejmateriāli citu ēku celtniecībā, piem., Empedocle ostas doka celtniecībā 1749. – 1763. gados. Jāatzīmē, ka apmēram 50 m attālumā no tempļa atrodas iespaidīgs upurēšanas altāris, kur vienlaicīgi bija iespējams upurēt pat 100 lopiņus un šajā procesā varēja nolūkoties pat 2000 personas;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Zeus (Giove) Olimpico

  • Dioskūru (Kastora un Poluksa) templis (itāļu val.: Tempio dei Dioscuri (Castore e Polluce), celts 5. gs.p.m.ē. milzīgajā sakrālajā zonā ap Olimpiskā Zeva templi (tur atradās daudzas svētnīcas un citi tempļi). Veltīts Zeva un Ledas dvīņiem. Veidots klasiskajā doriešu stilā ar 6 x 13 kolonnām. Bijis vismazākais no šajā sakrālajā zonā esošajiem tempļiem un tik skaists, ka 480. – 460. g.p.m.ē. ticis izmantots par Agridžento pilsētas simbolu. Būtiski cietis kartāgiešu laikā, iespējams ticis atjaunots hellēnistiskajā periodā (tā konstrukcijās vērojami atšķirīgi stili), pilnībā sagrauts nākamajos gadsimtos un daļēji atjaunots 1836. gadā, kad saglabājušās četras kolonnas (no sākotnēji esošajām 34) tika paceltas augšā. Labajā pusē no tempļa ir atradušās svētnīcas, kuras ir bijušas veltītas pazemes dievībām (itāļu val.: Santuario delle Divinita’ Ctonie) – Persefones (Prozerpīnas) un tās mātes Dēmetras (Ceres) svētnīcas. Šeit atrodas sakrālie altāri, kur iespējams tika upurēti lopiņi un vēl viens apaļas formas altārs ar aku tās centrā. Šeit, iespējams, tika svinēts laulāto sieviešu rituāls festivāls, kurš tika veltīts Dēmetrai. Tā kā Kastora un Poluksa tempļa ziemeļu daļā ir bijis pieejams ūdens, tad šeit ir atradušies paši auglīgākie dārzi visā ielejā;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio dei Dioscuri

  • Dēmetras templis (itāļu val.: Tempio di Demetra), celts 480. – 470. g.p.m.ē. un veltīts auglības un zemkopības dievietei. Tā ir vienkārša doriešu stilā veidota kaļķakmens ēka (30 x 13 m) bez kolonādēm, satur taisnstūra formas istabu un priekštelpu, kuras priekšā ir divas kolonnas. Griesti dekorēti ar notekcaurulēm, kā dekorējošs elements ir izmantotas lauvas galvas. Uz šī tempļa drupām ir uzcelta Sv.Bjadžio baznīca (Chiesa di San Biagio), lai gan tempļa pamati vēl joprojām daļēji ir saskatāmi baznīcas apsīda aizmugurējā daļā;


  • Vulkāna (Hēfaista) templis (itāļu val.: Tempio di Vulcano (Hephaistos)) ir veltīts uguns dievam. Saskaņā ar leģendu, tā smēde esot atradusies zem vulkāna Etna un tur viņš esot strādājis Ciklopu pavadībā, lai izgatavotu Zevam dažādas nepieciešamas lietas. Mūsdienās no šī tempļa ir saglabājušās tikai drupas;
  • Asklēpija (Eskulāpa) templis (itāļu val.: Tempio di Asclepio (Esculapio)) un Hērona kapavieta – templis ir celts 5. gs.p.m.ē. un veltīts grieķu medicīnas dievam, Apollo dēlam. Tas ir bijis viens no apmeklētākajiem tempļiem, jo ticis uzskatīts, ka tajā var tikt izārstēti slimi cilvēki. Tas ir bijis īpašs arī ar savu atrašanās vietu un nelielo izmēru (20 x 10 m). Savukārt, Hērona kapavieta ir brīnišķīgs doriešu – jonijas arhitektūras piemērs no 3. gs.p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka šo pieminekļi esot novietojuši romieši par piemiņu kritušajiem 300 000 karavīriem (Otrais Pūniešu karš).
  • Sv.Nikola pakalns un hellēnistiskais – romiešu rajons atrodas pretī arheoloģiskajam muzejam un agrāk ir bijis ielejas centrs, kur ir dzīvojuši iedzīvotāji (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.). Tas sastāv no četrām paralēlām ielām, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, mājām un ielām, kuru bruģis vēl joprojām satur to oriģinālās mozaīkas (to elementus). Tāpat arī pastāv liecības, ka pilsēta ir bijusi apgādāta ar ūdeni (akas un ūdens cisternas) un tajā ir bijusi izveidota ūdens noteksistēma;
  • Arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Nazionale) – muzejā atrodas ļoti interesanti objekti un kolekcijas, piemēram, vāzes, pateicības ziedojumi Dieviem, ikdienas priekšmeti, ieroči, statujas un tempļu atsevišķas daļas;
  • Sv.Nikola baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Nicola) atrodas blakus arheoloģiskajam muzejam, pretī hellēnistiskajam – romiešu kvartālam un ir 13. gadsimtā no vulkāniskajiem akmeņiem, kas ņemti no Zeva tempļa drupām, celta ēka. Ieeja tajā notiek caur  skaistiem romiešu stilā veidotiem vārtiem. Otrajā kapelā pa kreisi atrodas romiešu Phaedras un tās padēla Hippolitus sakrofāgs (padēls tika nogalināts pēc pamātes pavēles, jo neatbildēja uz viņas jūtām).

Noderīgi:

  • Agridžento pilsētas karte;

05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.