Posts tagged ‘Viduslaiku pilsēta’

21/10/2017

Randaco pilsēta (Randazzo)

Randazzo (2)

Papildināts

Apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, vulkāna Etna ziemeļu pakājē atrodas neliela Viduslaiku pilsētiņa (apmēram 11 tūkstoši iedzīvotāju) – Randaco (Randazzo, sicīliešu dialektā: Rannazzu), kas, par laimi, nekad nav cietusi vulkāna izvirdumu laikā un lielā mērā saglabājusi savu Viduslaiku atmosfēru ar šaurām no lavas akmens veidotām ieliņām, arkām, ēkām un baznīcām.

Tā atrodas apmēram 760 metrus virs jūras līmeņa stratēģiski ļoti svarīgā vietā – starp Alcantara un Simeto upēm, Katānijas, Mesīnas un Ennas zonu krustpunktā starp trīs lielākajiem dabas parkiem – Etnas, Nebrodi un Alcantara. Tā atrodas ļoti auglīgā teritorijā un no tās paveras lielisks skats uz vulkānu Etna un lejā esošo ieleju.

Pilsētas svētki tiek svinēti 15.augustā (aizbildne – Maria SS.Assunta) un 19.martā (aizbildnis – S.Giuseppe), jo šajā dienā 1981.gadā pilsēta paglābās no lavas izvirduma.

Randazzo1Randazzo2

Vēsture:
Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Attiecībā uz to pastāv neskaitāmas teorijas, piemēram, tas varētu būt cēlies no Taormīnā 8.gadsimtā valdošā bizantiešu gubernatora vārda – “Randakes (vai Randag)”. Pilsēta varētu būt celta uz senas grieķu kolonistu dibinātas pilsētas drupām, kuru 9.gadsimtā izpostīja arābi un tās nosaukums varētu būt pārveidots no “Trinacium” uz “Rinacium” un tālāk uz “Randacium”. Tas varētu būt cēlies no vācu valodas izcelsmes vārda “Rand” (krauja, mala, galējais punkts) un apzīmēt vecpilsētas atrašanās vietu pašā kraujas malā.

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau 6.gs.p.m.ē. Tā cietusi laupītāju uzbrukumu laikā un tai pāri gājuši bizantiešu un arābu karaspēki (11.gs.). Tai bijusi militāri stratēģiski ļoti svarīga loma arābu un normāņu valdīšanas laikos.

Par pilsētas pamatiedzīvotājiem tiek uzskatīti grieķi un latīņi, kuri šo teritoriju izvēlējās kā drošāko apmešanās vietu (vulkāna pakājē, uz kraujas, starp divām upēm, apakšā atradās purvs, varēja pārraudzīt plašas teritorijas). 11.gadsimta beigās tiem pievienojās ziemeļitāļi – lombardi, kas šeit ieradās līdz ar normāņu karaspēku un, pateicoties normāņu karaļa atbalstam, izveidoja īstu koloniju ar saviem tērpiem, valodu un pat privilēģijām. Šīs trīs iedzīvotāju grupas tiek uzskatītas par senajām pilsētas pamatiedzīvotāju grupām, kas līdz pat 16.gadsimtam dzīvoja atšķirīgās zonās un runāja atšķirīgās valodās: ap Sv.Nicola baznīcu (grieķi), Sv.Marijas baznīcu (latīņi) un Sv.Mārtiņa baznīcu (lombardi). Pēc tam tās savstarpēji sajaucās.

Normāņu valdīšanas laikā pilsēta bija militāri ļoti spēcīga. Tās karaspēks bija spējīgs sakaut pret karali sadumpojušos baronus (1154 – 1166.g.), stāties pretī andževinu piekoptajai nežēlīgajai politikai un vajāšanām (1282.g.).

Pateicoties pilsētas īpaši labvēlīgajam klimatam – vēsajām vasarām, to par savu apmešanās vietu kopš 12.gadsimta bija izvēlējušās neskaitāmas karaliskās ģimenes vairāku gadsimtu garumā! Frederiks II no Švābijas to bija iecienījis medībām un pēc viņa pavēles pilsētai apkārt tika uzcelts 3 Km garš nocietinājuma mūris ar astoņiem novērošanas torņiem. Līdz mūsdienām ir saglabājies viens no tiem.

Viduslaiku periodā tā bija viena no Sicīlijas nozīmīgākajām pilsētām, pateicoties tās nocietinājuma mūrim ar novērošanas torņiem, ēkām un aktīvajai tirdzniecībai. To bija iecienījuši dižciltīgie, kas, izrādot savu bagātību un privilēģijas, ēkas un baznīcas piepildīja ar dārglietām.

Spāņu valdīšanas laikā šeit tika izveidota militārā bāze jeb militārais centrs cīņai pret frančiem.

Pilsēta bija ļoti attīstīta un samērā blīvi apdzīvota līdz pat 16.gadsimtam, kad sākās tās pakāpeniska politiskā un ekonomiskā lejupslīde līdz ar:

  • 1492.gadā spāņu karaļa Ferdinand II izdoto dekrētu izraidīt no Sicīlijas ebrejus (Randaco zonā gadsimtiem ilgi tie dzīvoja San Giorgo pakalnē);
  • pārmērīgi augstajiem nodokļiem;
  • 1535.g. spāņu algotņu laupījumiem;
  • 1536.gada lavas izvirduma radītajiem postījumiem;
  • 1539.gadā ugunsgrēka rezultātā gāja bojā Sv.Nicola baznīcas vēsturiskais arhīvs ar ļoti seniem dokumentiem pat no grieķu laikiem;
  • 1575 – 1580.gada buboņa mēra izraisīto būtisko iedzīvotāju samazinājumu (lai to izolētu, nācās pat nodedzināt latīņu kvartālu);
  • karalisko ģimeņu pārcelšanos uz citām tuvumā esošajām pilsētām.
    Tā gandrīz vai kļuva par spoku pilsētu. Tika aizmirsta un no jaunajiem spāņu dižciltīgajiem saņēma vien jaunas nodokļu likmes.

Interesanti atzīmēt, ka 19.gadsimta beigās tieši Randaco pilsētā tika izveidota pirmā Salesiani ēka – centrs, kas bija spējīga uzņemt pat 1400 jauniešus. Tā darbojās līdz pat 2005.gadam un bija piemērs visiem pārējiem Salesiani centriem Sicīlijā.

Pēdējo būtisko postījumu tā piedzīvoja II Pasaules kara laikā, kad uzlidojumu rezultātā tika sagrauts apmēram 85% ēku, iznīcināts apmēram 75% mākslinieciskā mantojuma un nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju. Taču, neskatoties uz to, pilsēta ir spējusi atgūties, par ko 2005.gadā tai piešķirta sudraba medaļa.

Mūsdienās, pateicoties pilsētas atrašanās vietai un tur valdošajiem klimatiskajiem apstākļiem, tā ir īpaši piemērota vieta dažādu mājlopu audzēšanai (liellopiem, melnajām cūkām, aitām, kazām), olīvkoku, augļu koku, vīnogulāju audzēšanai, mežos pieejami riekstkoki un sēnes, vietējie iedzīvotāji aktīvi nodarbojas ar amatniecību (piem., izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka), u.c. Vietējo ēdienkarte ir ļoti vienkārša, taču aromātiska un, pats galvenais, dabiska.

Jāredz:

  • baznīcas:
    • Sv.Marijas baznīca (Basilica di S.Maria), 1217 – 1239.g., normāņu – švābu ietekme, melnas lavas fasāde, 3 majestātiskas apses ar torņiem un 15.gadsimta sānu portāli katalāniešu – gotiskā stilā;
    • Sv.Nicolo’ baznīca (Chiesa di S.Nicolo’), pilsētas lielākā baznīca, celta 13.gs un vairākkārt pārbūvēta 16., 17.gs. un pēc II Pasaules kara postījumiem. Iekšpusē atrodas neskaitāmas Gaginesca stilā veidotas skulptūras un no sarkanā marmora gotiskā stilā veidota kristību vieta (13.gs.);
    • Sv.Mārtiņa baznīca (Chiesa di S.Martino), 13.gs., gotiskā stilā veidots svētā ūdens trauks un 14.gadsimta zvanu tornis ar vienu un diviem logiem (viens no skaistākajiem Sicīlijā!). Fasāde pārveidota 17.gadsimta sākumā

Randazzo_Chiesa S.MariaRandazzo_Chiesa S.Nicola e Via degli ArchiRandazzo_Castello Svevo e Chiesa S.Martino

  • celtnes un ēkas:
    • vārti – Porta Aragonese, San Martino (1753), San Giuseppe, Pugliese;
    • Via degli Archi;
    • švābu cietoksnis (itāliešu val.: castello Svevo) jeb Hohenstaufen karaliskās ģimenes pils – atrodas uz augstas lavas kraujas un ir vienīgais no astoņiem Viduslaikos celtajiem novērošanas torņiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Savā laikā šī bija Giustiziere del Valdemone (sava veida Viduslaiku tiesnesis un governators) rezidences vieta un cietums, vēlāk Romeo un Vagliasindi ģimeņu savrupmāja, līdz vēlāk atkal cietums nākamajos gadsimtos. Mūsdienās šeit atrodas sicīliešu marionešu muzejs (Museo dell’ opera dei pupi) un Paolo Vagliasindi arheoloģiskais muzejs;
    • Palazzo Reale (Casa Scala) – celta Sv.Mārtiņa baznīcas zonā pēdējo normāņu karaļu valdīšanas laikā (pārbūvēta pēc 1693.gada zemestrīces) un tajā kopš 12.gadsimta mitinājušās daudzas aristokrātiskas personas;
    • Palazzo Lanza, Palazzo Rumolo, Palazzo Comunale, Palazzo Clarentano, La Casa di via Orto, Il Portale di via Fisauli (14.gs.);
  • dabas zinātņu muzejs (Museo civico di scienze naturali)
  • dabas objekti:
    • il Parco Regionale dell’Etna, 1987.g. – monte Spagnolo, la Grotta del Gelo, La Grotta – il Sentiero naturalistico Burrò, parco Polivalente Sciarone
    • il Parco Regionale dei Nebrodi, 1993.g.;
    • il Parco Fluviale dell’Alcantara, 2001.g.

Randazzo3Randazzo4

Jānogaršo:

  • piena produkti, jo īpaši gatavoti no aitas un kazas piena – rikotas siers, saldais vai pikantais canestrato, pecorino, provola;
  • Nebrodi kalnu zonā augušo melno cūku gaļas izstrādājumi, īpaši desas ar dažādiem pildījumiem, piemēram, fenheļa sēklām, pistāciju riekstiem;
  • olīveļļa;
  • medus;
  • meža veltes – ogas, sēnes, rieksti – pistācijas, lazdu rieksti, valrieksti, ēdamie kastaņi;
  • konservētu tomātu, sēņu un baklažānu uzkodas;
  • mājās gatavota pasta jeb makaroni ar savvaļas sparģeļiem, sēnēm, riekstiem, melnās cūkas gaļas mērci, jēra gaļu, u.c. Dažādi krāsnī cepti cepeši;
  • saldie – crispelle di riso, bigne’ di ricotta, buccellato, nuvolette, mostaccioli, ramette, chiacchiere, pastareale, pasta di mandorle, cotognata;
  • mājās gatavoti liķieri, mājas vīns.

Randazzo_funghi

17/07/2017

Milaco cietoksnis (Castello di Milazzo)

Milaco ir Sicīlijas ziemeļos esoša Mesīnas zonas trešā lielākā pilsēta (2015.g. – 31.6 tūkst.iedzīv.), kurai jau izsenis bijusi ļoti svarīga politiski – militāra loma (pussala ar ostu un klintī uzbūvētu cietoksni, no kura  pārraudzīt apkārtējo teritoriju). Tieši šeit norisinājušies neskaitāmi vēsturiski svarīgi notikumi.

Līdz mūsdienām saglabājusies un apskatāmā cietokšņa teritorija ir nevis vienkārši cietoksnis, bet gan mūra sienas nocietināta sena pilsēta (antico borgo di Milazzo, “Cittadella fortificata”, Citta’ murata), viena no lielākajām Itālijā un Eiropā. Tās kopējā platība ir 7 ha un tās teritorijā atrodas vairākas celtnes, tāpēc to apskatei jārēķina apmēram 2 stundas.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota kopš priekšvēsturiskiem laikiem (4000.g.p.m.ē., nekropole) un šajā laikā veidotos nocietinājumus var uzskatīt par ļoti tāliem mūsdienu cietokšņa idejiskiem priekštečiem.

Līdz ar grieķu ierašanos (8.-7.gs.p.m.ē.) un vēlāk arī romiešu (7.gs.p.m.ē.-5.gs.) un bizantiešu laikā (5.-9.gs.) šādu apdzīvoto vietu skaits palielinājās un tās kļuva arvien nozīmīgākas (grieķu akropole, romiešu – bizantiešu “castrum”; maz saglabājušos liecību), taču tieši arābi (9.-11.gs.) cietokšņa teritorijas augstākajā vietā izveidoja pirmo apdzīvoto zonu un aizsāka celt torni (10.gs., cietokšņa senākā daļa, itāliešu val.: il Mastio). Šis arī tiek uzskatīts par mūsdienu cietokšņa pirmsākumu, vismaz par kuru saglabājušās liecības.

Normāņu – švābu laikā ap torni izvietotā dzīvojamā zona ar plašo un slēgto pagalmu paplašinājās un tika uzcelts virkne jaunu ēku, kas pildīja ne tikai aizsardzības, bet arī administratīvās funkcijas. 13.gadsimtā Federico II tai piešķīra neieņemama nocietinājuma statusu – uz pilsētas galveno daļu veda viena vienīga ieeja (itāliešu val.: portale svevo, 13.gs.), arābu aizsāktais tornis tika iebūvēts un padarīts par daļu no mūra sienas (16.gadsimtā torņa augstums tika samazināts gandrīz līdz mūra sienu augstumam, lai to padarītu mazāk apdraudētu), pagalmā atradās milzīga ūdens tvertne, u.c. Interesanti, ka cietokšņa teritorijas lielākajā zālē – švābu zālē ar milzīgo kamīnu (itāliešu val.: sala del camino, “Sala del Parlamento”) atrodas viens no Eiropā lielākajiem kamīniem un tieši šeit 1295.gadā sanāca pirmais sicīliešu parlaments (Federico D’Aragona).

Tālāk sekojošajā aragoniešu laikā vēl vairāk tika uzlabota cietokšņa – pilsētas aizsardzības sistēma, ap tās galveno daļu izveidojot aragoniešu mūri (15.gs., itāliešu val.: cinta aragonese, Alfonso V d’Aragona) ar pieciem puscilindriskas formas tornīšiem un lūkām šaušanai (Carlo V, 1523.g.). Šis mūris tai piešķīra arvien organizētāku statusu un, pateicoties dzīvošanai piemērotām telpām, noliktavām un ūdens cisternām, tas ļāva būt pašpietiekamai. Interesanti, ka cietokšņa vienā pusē uz mūra sienas atrodas prusaka zīmējums (itāliešu val.: il magico scarabeo, l’occhio di Milazzo)  – dīvains zīmējums, kas visdrīzākais attaino vasaras saulgriežus (normāņu – švābu ezotērisko tradīciju attainojums).

16.gadsimta sākumā apkārt visai cietokšņa teritorijai tika uzcelta spāņu dubultā mūra siena ar bastioniem (16.-18.gs., itāliešu val.: cinta spagnola, bastione S.Maria, bastione delle Isole). Starp mūra sienām esošā eja (galleria di contromina) nodrošināja patvērumu un ļāva brīvi pārvietoties uzbrukuma gadījumā. Abās mūra sienās atradās pazemes noliktavas, kas vēlāk pārveidotas par cietuma telpām. Leģendas vēsta, ka kāda britu karavīrā iemīlējusies mūķene tikusi dzīva iemūrēta vienā no bastioniem, savukārt, karavīrs ievietots cietumā, kur miris bada nāvē.

16.gadsimtā pilsēta paplašinājās un palielinājās tās administratīvā loma.

17.-18.gadsimtos tika uzceltas publiskās ēkas (īstenas pilsētas pamatelementi) – Doma baznīca (1608.g.; celta, lai aizvietotu Sv.Marijas baznīcu, kas nojaukta, lai tās vietā uzceltu spāņu dubulto mūra sienu; 13 m liels centrālais kupols) un pilsētas Domes ēka (14.-17.gs., Palazzo dei Giurati, Monastero delle Benedettine), kas vēlāk 17.gadsimtā pievienota Benediktīniešu klosterim (mūķenes to pameta 1801.gadā), līdz visbeidzot pārveidota par pašvaldības un mūsdienās izstāžu telpām.

18.gadsimta sākumā šeit norisinās svarīga cīņa angļiem, frančiem, austriešiem un holandiešiem, no vienas puses, un spāņiem, no otras puses, pēdējiem gūstot uzvaru.

Sekoja arvien izteiktāka apdzīvotās daļas un reliģisko un civilo ēku pamešana, pārceļoties uz piekrastes teritorijā esošo Milaco pilsētas daļu, un no jauna palielinājās cietokša politiski – militārā loma. 19.gadsimta sākumā šeit atradās svarīga britu bāze, kas cīnījās pret Napoleonu un uzņēma no tiem bēgošos borbonus. Tieši uz šo periodu attiecas zem centrālā vaļņa izveidotie britu kapi (cimitero inglese).

1860.gadā pēc Garibaldi uzvaras borboni spiesti atstāt cietokšņa teritoriju.

No 1880. līdz 1959.gadam cietokšņa telpās atradās cietums.

Pēc ilga aizmirstības un lejupslīdes perioda, cietoksnis piedzīvojis divus restaurācijas periodus (1991.-2002., 2008.-2010) un tagad pieejams publiskai apskatei. Pieteikts UNESCO.

Vērts apmeklēt!

 

 

13/05/2016

Savoka (Savoca)

Savoca

Mazs, šarmants ciematiņš (itāliešu val: Savoca, sicīliešu dialektā: Sàvuca vai Sàuca), kurā pārņem sajūta, it kā laiks būtu apstājies. Tā vien gribas izstaigāt visas līkumainās un akmeņainās ieliņas, baudīt klusumu un mieru un pasakaini skaistos dabas skatus, kas paveras uz visām debess pusēm.

Tas atrodas 30 Km attālumā no Mesīnas un 3 Km attālumā no jūras akmeņaina kalna virsotnē (303 m.v.j.l., 8 Km2) un tajā dzīvo vien 1820 cilvēki (2011.g.). Pagātnē dažādu nozīmīgu personu rezidences vieta (politiķu, advokātu, ārstu, mācītāju, zinātnieku, u.c.), līdz ar to šeit ir daudz ievērīgas cienīgu ēku, baznīcu (agrāk pilsētā bija pat 17 baznīcas!) un kapucīnu klostera katakombās apskatāmie mumificētie ietekmīgo personu ķermeņi. Pazīstama arī kā mākslas pilsēta, “septiņu seju pilsēta” (“paese delle sette facce’”) vai “drošsirdīgu prātu auglīga zeme” (“terra ferace di gagliardi ingegni“). 1970.-tajos gados šeit uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”, 2007.gadā – “La vita rubata”, dažādas reklāmas. Kopš 2008.gada iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā (“borgo piu’ bello d’Italia”).

Savoca_Citta d'ArteSavoca_Piazza Fossia

Senā pilsēta sastāvēja no četrām blīvi apdzīvotām zonām, kas laika gaitā mainījušās – daļa pamestas un parādījušās jaunas: Pentefur (iespējams, pilsētas senākā zona, kas atradās ap cietoksni), S.Giovanni (ap Calvario kalnu; šeit atrodas Chiesa Madre, Casa della Bifora, agrāk arī slimnīca), S.Rocco (zvejnieku zona) un S.Antonio (atradās ārpus pilsētas mūra sienām un daļēji sagrauta 1880.gada nogruvuma rezultātā). Tāpat arī Borgo (izveidojās 15.gadsimtā ap Piazza Fossia; šeit atrodas pilsētas Domes ēka, Palazzo Trimarchi, Bar Vitelli), San Michele (starp pilsētas vārtiem un Chiesa di San Nicolo’; svarīgākās ēkas – Chiesa di San Michele, Palazzo della Curia, il Giudicato, cietums, sinagoga, strūklaka, pilsētas administratīvais centrs, mūsdienās – muzejs), Cappuccini (atrodas netālu no 1603.gadā uzceltā klostera), u.c.

Vēsturiski pilsētas iedzīvotāju galvenās darbības jomas bijušas zemkopība (citrusi, vīnogulāji, olīvkoki, mandeļkoki, dārzeņi) un lopkopība (liellopi, aitas, kazas, cūkas), mūsdienās arī tūrisms.

Vēsture:

Pilsētas izcelsme nav skaidri zināma. Pastāv vairākas teorijas: tā izveidojusies 1.gs.p.m.ē., kad Oktaviāns izpostījis feniķiešu – grieķu izcelsmes Phonix ciematiņu (mūsdienu Santa Teresa di Riva), sodot par Seksto Pompeja karaspēka izmitināšanu, un vietējie bija spiesti pārcelties uz tuvumā esošo daudz drošāko vietu ap Pentefur cietoksni. Kāda cita apgalvo, ka tas noticis vēlāk – apmēram 4.gs. (romiešu valdīšanas laikā), kad Phonix ciematiņa iedzīvotāji, jūtoties vandāļu apdraudēti, bija spiesti pārcelties uz netālu esošo vietu ap Pentefur. Vēl kāda cita apgalvo, ka tā bijusi Phonix ciematiņa nekropole. Un kāda leģenda apgalvo, ka to dibinājuši pieci no Tauromoenium izbēgušie zagļi (grieķu val.: pente – pieci, latīņu val.: fur – zaglis), kas šeit atraduši drošu patvērumu. Savukārt, pilsētas nosaukums, iespējams, cēlies no plūškoka zieda nosaukuma (itāliešu val.: sambuca), kas aug kalna teritorijā un attēlots pat pilsētas ģērbonī.

Tam seko bizantiešu (6.-9.gs., nostiprina ciematiņu), arābu (9.gs., atjauno romiešu nocietinājumu un izveido aizsargmūri, ieved jaunus dārzeņus, augļus un garšvielas, aizsākas pilsētas attīstība) un normāņu valdīšanas laiks (11.gs.), no kuriem tieši pēdējie tai piešķir ievērojamu statusu (1134.gadā izveido feodālisma saimniecisko sistēmu (baroniju), uzceļ virni ēku un baznīcu), kuru daudzās jomās tā saglabā līdz pat 15.-17.gadsimtam. Pateicoties pastāvīgai dižciltīgo klātesamībai, 15.gadsimtā tā piedzīvo jaunu ekonomisko un demogrāfisko attīstības periodu: tiek atjaunots un paplašināts cietoksnis, apdzīvotais ciemats paplašinās ārpus aizsargmūra, izveidojot divas jaunas zonas – “il Borgo”, kur atradās turīgāko iedzīvotāju mājas un “Sant’Antonio”, kur atradās tāda paša nosaukuma baznīca (sagruva pēc 1880.gada zemes nogruvuma). 16.gadsimtā līdzās Taormīnai tā bija viena no apdzīvotākajām tā laika pilsētām (5145 iedz.). Iekļauta Taormīnas Comarca sastāvā, tā drīz vien iemantoja ne tikai lielisku lauksaimnieku un amatnieku slavu, bet arī tamdēl, ka tās teritorijā atradās svina, dzelzs, antimona un neliela marmora ieguves vieta.

17.gadsimtā sākas tās lejupslīde dēļ sliktās spāņu pārvaldības sistēmas un nepieciešamības pakļauties Mesīnas pilsētai. Tā nepiedalās 1647.gada nemieros pret spāņiem, jo dienu iepriekš tiek atklāti un nogalināti dumpinieki.

1676.gadā tā bez protestiem padodas frančiem, taču 2 gadus vēlāk to atkal iekaro spāņi un atceļ visas franču garantētās privilēģijas. Daļa pilsētas cieš 1693.gada zemestrīces laikā. Pēc tam tā līdz pat 1735.gadam pāriet savojiešu un pēc tam austriešu varā.

18.gadsimta beigās sākas tās lēna, bet nenovēršama lejupslīde. Iedzīvotāju skaits samazinās līdz 2000 cilvēkiem. 1743.gadā tā cieš no mēra. 1795.gadā no tās un savojiešu dominances atdalās Casalvecchio ciematiņš un 1817.gadā Savoka tiek pievienota Castroreale reģionam, kļūstot par tās centru. Pilsēta piedalās 1820 – 1821 un 1848.gada nemieros. 1854.gadā no savojiešu varas atdalās Furci, Bucalo, Porto Salvo un Barracca, izveidojot mūsdienu Santa Teresa di Riva pamatzonu. 1880.gada zemes nogruvumā cieš Sant’Antonio zona. Tai seko 1908.gada zemestrīce, kas rada bojājumus vairākām ēkām un baznīcām. 1928.gadā Savoka tiek iekļauta Santa Teresa di Riva pašvaldības sastāvā. 1948.gadā tā atgūst savu neatkarīgo statusu.

Šķiet, ka, pateicoties tūrisma attīstībai, pēdējos 50 gados pilsētas lejupslīde ir mazinājusies (uzņemtas vairākas filmas, reklāmas, izveidotas viesnīcas, lauku sētas, restorāni, atpūtas parki). 2008.gadā tā iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā.

Apskates objekti:

  • baznīcas, reliģiskās ēkas (līdzās Taormīnai, Mesīnai, Milazzo un Randazzo šī ir nozīmīga dažādu ordeņu klosteru vieta; pilsētā vienlīdz labi sadzīvoja kapucīni, domenikāņi, jezuīti, franciskāņi, ebreji, u.c.):
    • Chiesa Madre (Chiesa di Santa Maria in Cielo Assunta) – 1130.g., laika gaitā paplašināta, piebūvēts zvanu tornis un sankristeja. Līdz pat 1876.gadam baznīcas pagrabstāvā tika veikta līķu mumificēšana (mūsdienās šīs mūmijas atrodas kapucīnu klosterī). Savā laikā šeit atradās Mesīnas Arhimandrīts (augstākā līmeņa bīskapija). Valsts piemineklis kopš 1910.gada;
    • Chiesa di San Michele – celta pēc Arhimandrīta vēlēšanās (1250) un bija Pentefur cietokšņa baznīca, paplašināta 15.gs.sākumā, atjaunota 1701.gadā baroka stilā;
    • Chiesa di San Nicolo’ – 13.gs., tajā atrodas pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas statuja (Reginaldo D’Agostino). Vairākkārt cietusi zemestrīču laikā, bagātīgi izrotāta ar bizantiešu freskām, atjaunota 18.gadsimtā, tāpēc no sākotnējās ēkas maz kas saglabājies. 1970.-tajos gados šeit filmētas vairākas filmas “Krusttēvs” epizodes.
    • Sinagoga – atrodas netālu no Chiesa San Michele un Palazzo della Curia (14.gs.). Viduslaiku periodā tā bija ebreju sinagoga, kas pastāvēja jau 1408.g. 15.gadsimtā pilsētā dzīvoja apmēram 250 – 300 ebreju. 15.gadsimta beigās ebreji tiek padzīvi no Sicīlijas, ēka tiek konfiscēta un pārveidota par dzīvojamo ēku. Mūsdienās tā ir pussagruvusi, saglabājušās vien mūra vārti;
    • Chiesa del Calvario (18.gs.), Chiesa dell’Immacolata (1621), Chiesa di San Rocco (1593), Chiesa di San Giovanni (16.gs.), Chiesa di San Biagio (pastāvēja jau 1633, atrodas lauku teritorijā, piederēja dižciltīgām ģimenēm, mūsdienās – operdziedātājai Lucia Aliberti), Chiesa di Gesù e Maria (16.gs.), Chiesa di Santa Lucia (15.gs, cēluši benediktīniešu mūki), Chiesa di Sant’Antonio Abate (15.gs.), Chiesa di Santa Domenica (pastāvēja jau 1574), Chiesa di San Francesco di Paola (18.gs.), Chiesa di Santa Rosalia (celta 1968.g. uz senākas baznīcas drupām), Chiesa di San Nicola (sena lauku kapella, 17.gs.).
    • Kapucīnu klosteris (Convento dei RR. PP. Cappuccini) – 1574.-1603./1614g., 1735.gadā to atjaunoja gesuīti. Pirmais klosteris pilsētas vēsturē, veltīts Sv.Annai! Tam piebūvētā baznīca veltīta San Franceso d’Assisi (15.gs.) un pagrabstāvā esošajās katakombās atrodas 37 ievērojamu cilvēku iebalzamēti līķi (17.-19.gs.; La cripta del Convento dei Frati cappuccini).

Savoca_Chiesa San Michele, MuseoSavoca_Chiesa San NicoloSavoca_SinagogaSavoca_Casalvecchio siculoSavoca_Convento Cappuccini (1)Savoca_Convento Cappuccini (2)

  • ēkas:
    • cietoksnis (Castello di Pentefur) – celts romiešu (vai bizantiešu laikā), agrāk bijusi pilsētas dibinātāju un vēlāk Mesīnas Arhimandrijas vasaras rezidences vieta. Viduslaikos tam bija stratēģiski svarīga loma aizsardzības jomā. Mūsdienās tas vairs nepastāv;
    • pilsētas vārti – 12.gs., celti normāņu laikā kā daļa no aizsardzības mūra. Līdz pat 1918.gadam pastāvēja arī metāliskie vārti, kas Viduslaikos tika atvērti rītausmā un aizvērti saulai rietot;
    • Palazzo Trimarchi un Bar Vitello – 17.gs beigas / 18.gs.sākums, atrodas Piazza Fossia – divstāvu ēka sicīliešu neoklasicisma stilā. Viena no savā laikā svarīgākajām ēkām pilsētas vēsturiskajā centrā. Cietusi 1820-1821.gada nemieru laikā, īpašnieki to vairs neapdzīvo kopš 20.gadsimta beigām. Tieši šajā bārā 1970.-tajos gados tika uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”. Šeit pat arī filmētas Birra Moretti reklāmas ainas (2014);
    • Viduslaiku ēka ar Bifora veida logiem – Viduslaiku beigu periodā būvēta ēka gotiskā – spāņu stilā (15.gs.), kas jau kopš 1928.gada iekļauta tūrisma ceļvedī. Mūsdienās pieder Cantatore ģimenei;
    • virkne ievērojamu ēkuPalazzo Salvadore (17.gs.), Palazzo Crisafulli (pie pils vārtiem), Palazzo Scarcella (17.gs.), Palazzo della famiglia Toscano, Palazzo Trischitta, Palazzo Nicotina, Palazzo Prestipino;
  • Museo Storico Etnoantropologico (2001) – atrodas netālu no San Michele baznīcas;
  • pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas svētki – 1465.gadā domenikāņu mūki izveido Sv.Lūcijai veltītu klosteri un ar šo arī sākas šo svētku svinēšanas tradīcija (13.decembris). Vispārīgi pilsētas aizbildņa svētki tiek atzīmēti arī augusta mēneša otrajā svētdienā.

Savoca_Bar VitelliSavoca1Savoca2Savoca_Porte, muroSavoca_Zona San Giovanni (1)Savoca_Panettiere

25/01/2016

Enna (Enna. Castrogiovanni)

Pašā Sicīlijas vidienē apmēram 90 Km attālumā no Katānijas un Agridžento un 160 Km attālumā no Palermo atrodas pilsēta Enna (sicīliešu dialektā: Castrugiuvanni / Castro Janni).

Tā izvietota uz augstas klints (apmēram 950 m.v.j.l.) un pateicoties tam, jau kopš seniem laikiem bijusi stratēģiski ļoti svarīga vieta. Skaidrā dienas laikā no tās iespējams pārraudzīt ļoti plašas teritorijas un no tās paveras pasakains skats uz ielejā esošajiem laukiem un tālumā esošo vulkānu Etna (tieši tāpēc tā tiek saukta par Sicīlijas skatupunktu jeb itāliešu val.: “belvedere di Sicilia”). Tā ir vienīgā Sicīlijas province, kurai nav tiešas izejas uz jūru un augstākais provinces centrs Itālijā!

Mūsdienās tajā dzīvo apmēram 28 tūkstoši cilvēku un līdz 1927.gadam tā bija pazīstama ar nosaukumu – Castrogiovanni.

Pilsētas svētki tiek svinēti 2.jūlijā (aizbildne – Madonna della Visitazione).

Enna_MapEnna2

Vēsture:

Pateicoties tam, ka pilsēta atrodas Sicīlijas vidienē uz ļoti aukstas klints un tā ir apgādāta ar ūdeni, kopš vēsturiskiem laikiem tā bijusi viena no pēdējām vai pat pēdējā Sicīlijā iekarotā pilsēta. Viena no iespaidīgākajiem dabiskajiem cietokšņiem pasaulē! Viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotām Sicīlijas pilsētām! Vienīgā no senajām Sicīlijas pilsētām, kuru dibinājuši tās pamatiedzīvotāji nevis iebraucēji.

Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Iespējams, tas cēlies no sikānu vārda “En-naan”, kuru grieķi pārveidoja par “Henna”, romieši – “Henna” vai “Castrum Hennae”, bizantieši – “Castro Yannis”, arābi – “Qasr Yannah” jeb “Ennas cietoksnis”, normāņi – “Castrogiovanni”, līdz Musolīni tai 1926.gadā piešķīra provinces centra statusu un 1927.gadā atgrieza seno nosaukumu “Enna”.

Pilsēta bijusi apdzīvota jau 14.gs.p.m.ē. un kopš 11.gs.p.m.ē.to apdzīvojuši sikāni jeb viena no Sicīlijas pirmējo iedzīvotāju grupām. Tālāk to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi (7.g.sp.m.ē.), romieši (3.gs.p.m.ē.), bizantieši (6.gs.), arābi (9.-11.gs.), normāņi (11.gs.), švābi, franči, spāņi, itāļi, u.c.

Visā Sicīlijā un Itālijā tā bijusi slavena kā Dēmetras (romiešu Cerēras) jeb auglības dievietes kulta vieta. Apmēram 480.g.p.m.ē. zem Castello di Lombardia uzceltais Rocca di Cerere bijusi dievietes pielūgšanas vieta, kas, diemžēl, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Klasiskajā mitoloģijā pazīstama un leģendām apvīta ir Dēmetras meitas Pērsefones (romiešu Prozerpīnas vai Koras) nolaupīšanas vieta jeb netālu no Ennas esošais Pergusa ezers un tam blakus esošās ziediem bagātās pļavas un stāvie pakalni. Tieši šeit no pazemes izniris mirušo valstības dievs Plutons jeb romiešu Aīds un nolaupījis Pērsefoni. Skumstot pēc savas meitas, Dēmetra esot aizmirsusi par savu pienākumu un zeme kļuvusi neauglīga, iestājies bads. Plutona jeb Aīda brālis Zevs par to esot sadusmojies un licis atgriezt Pērsefoni mātei, taču pirms to izdarīt, Plutons tai licis apēst granātābola sēkliņas, kā rezultātā tā uz sešiem mēnešiem esot atgriezusies pie mātes un uz pārējiem sešiem pazemes valstībā. Tā esot radušies gadalaiki! Mūsdienās šis vulkāniskās izcelsmes ezers ir dabas parks!

Romiešu valdīšanas laikā pilsēta tika izmantota kā lauksaimniecības un tirdzniecības centrs. Lauksaimniecības zeme tika maksimāli ekspluatēta un iedzīvotāji izverdzināti, lai pēc iespējas vairāk saražotu Romas Impērijas vajadzībām nepieciešamos graudus. Tieši šeit 2.gs.p.m.ē. sīriešu verga Euno Eunus vadībā aizsākās vergu protesta nemieri, kurus romieši vēlāk apspieda un atriebjoties – izpostīja un gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu un nomainīja tās nosaukumu uz “Castrum Hennae”, tādējādi, uz ilgu laiku radot pārpratumus.

Bizantiešu valdīšanas laikā tā tika izmantota kā militārais un administratīvais centrs (tika nostiprināts cietoksnis), maz rūpējoties par tās ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājību. Kļūdas pēc pilsēta tika saukta par “Castro Yannis”. Savukārt, arābu valdīšanas laikā tā piedzīvoja uzplaukumu un tika uzskatīta pat par musulmaņu jauno galvaspilsētu Sicīlijā.

Līdz ar normāņiem pilsētā ieradās karavīri no ziemeļitālijas reģioniem (vēl joprojām var dzirdēt ziemeļitālijas reģionu dialektu) un tieši šis faksts (normāņu ierašanās) tiek uzskatīts par iemeslu tam, ka pilsētā vērojama augsta saslimstība ar izkaisīto sklerozi. Normāņu – švābu valdīšanas periods iezīmējas ar attīstību un labklājību un tā arvien vairāk tika izmantota kā politiskais un kultūras centrs. Šajā laikā tika atjaunots senais sikānu cietoksnis Castello di Lombardia (1130.g.), uzcelts astoņstūrveida tornis Torre di Federico (1200.-1240.g.,), Doma baznīca (1307.g.). Tika atjaunots un nostiprināts cietoksnis, izveidojot dzīvojamo daļu, kurā vasaras periodā dzīvoja Frederick III no Aragonas un tā sieva. Tieši šeit 1314.gadā tas tika kronēts par Sicīlijas karali un 1324.gadā tika rīkots Sicīliešu Parlaments saiets.

Līdz ar spāņu un borbonu nākšanu pie varas iezīmējas pilsētas lejupslīde. Kā Spānijas province ar īpaši auglīgu zemi, tā tika maksimāli ekspluatēta un zaudēja jebkādas privilēģijas.

Līdz ar Sicīlijas pievienošanu Itālijas Karalistei 1860.-tajos gados un dzelzceļa tīkla izveidi, pilsētā atsākās attīstība un tā bija ievērojama sēra ieguves vieta līdz pat II Pasaules karam (patiesībā tās var uzskatīt par piespiedu darbu monetnēm, kurās nabadzīgās sicīliešu ģimenes atļāva nodarbināt savus bērnus – pusaudžus). Attīstības periodā tika nojauktas pussagruvušās mājas, tā vietā izveidojot parkus, laukumus un galvenās ielas. Neskatoties uz to, ka šajā laikā netālu esošās Piazza Armerina un Caltagirone bija vairāk apdzīvotas, 1926.gadā Musolīni tieši Ennu izvēlējās par provinces centru un 1927.gadā tai atgrieza seno nosaukumu.

Pēc tam, kad pilsēta cieta II Pasaules kara uzlidojumu laikā un tika slēgtas sēra raktuves, līdz pat 1960.-tajiem gadiem bija vērojama pilsētas attīstības palēnināšanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Mūsdienās tā ir lielākā Sicīlijas vidienē esošā pilsēta, kas slavena ar savu Universitāti (1990.-tie gadi), kurā katru gadu no dažādām valstīm ierodas tūkstošiem studentu un kas piesaista miljoniem investīciju. Tā ir vienīgā šāda mēroga universitāte Sicīlijā!

Tāpat arvien attīstās lauksaimniecība, audzējot gan tradicionālos (artišokus, olīvkokus, citrusu augļus, liellopus, aitas, kazas), gan arī mazāk tradicionālos produktus (retas graudaugu un pākšaugu šķirnes, safrānu). Vietējie aktīvi nodarbojas ar amatniecību un rokdarbiem, piem, izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka. Plaši izplatītas ir dažādas lauku sētas, kur ieteicams nogaršot vietējos ēdienus. Tie ir ļoti vienkārši, bet aromātiski un dabiski. Pagatavoti no visaugstākās kvalitātes sastāvdaļām.

Apskates objekti:

  • Lombardijas cietoksnis (Castello di Lombardia), 13.gs.viens no iespaidīgākajiem militārās arhitektūras piemēriem Sicīlijā! Celts pilsētas augstākajā punktā uz vēl senāka sikānu veidota cietokšņa drupām. Atjaunots un padarīts par dzīvošanai piemērotu. Tieši šeit 1314.gadā Frederick III no Aragonas tika kronēts par Sicīlijas karali un notika Sicīlijas Parlaments saiets. Tā nosaukums cēlies par godu kopā ar normāņiem ieradušajiem lombardiešu karavīriem, kas to nosargāja. Tā ir neregulāras formas celtne, kas agrāk sastāvēja no 20 torņiem, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies seši. Visinteresantākais un pabeigtākais no tiem – La Pisana vai Torre delle Aquile, no kura paveras fantastisks skats uz lejā esošo ieleju. Cietoksnis sastāvējis no trīs zonām – brīvdabas teātra daļas, liela, zaļa parka un dzīvojamās daļas. Spāņu valdīšanas laikā 16. un 17.gadsimtos tas tika izmantots kā cietums.
    • Rocca di Cerere – atradās tieši zem Lombardijas cietokšņa un bija auglības dievietei Dēmetrai un tās meitai Pērsefonei (Prozerpīnai) veltīts templis. Lai gan līdz mūsdienām tas nav saglabājies, tiek uzskatīts, ka tieši šeit pagātnē veikti rituāli ziedojumi dievietei, svinētas ceremonijas un tā pielūgta cerībā uz labāku ražu;
  • Doma baznīca jeb katedrāle, 1307.g., celta pēc Frederick III sievas Eleonoras vēlēšanās – lieliska no dzeltena tufas akmens veidota fasāde baroka stilā un masīvs zvanu tornis ar smalkiem dekoratīviem elementiem. Gandrīz pilnībā izpostīta 1446.gada ugunsgrēka laikā, atjaunota 16. un 17.gadsimtos. Baznīcas iekšpuse veidota no 3 ejām, ko atdala melna bazalta kolonnas, griestu salaiduma vietas rotā neparastas figūras. Priekšpusē atrodas no valrieksta koka veidotas ērģeles (16.gs.; grebtas Jauno un Veco derību attainojošas ainas; Kristus un 12 apustuļu statujas). Virs altāra atrodas Kristus augšāmcelšanās gleznojums (15.gs., Guglielmo Borremans), kur Jēzus sejas izteiksme mainās atkarībā no tā, no kuras puses uz to skatās.
  • Torre di Federico, 13.gs. – vēl viens no Viduslaikiem saglabājies nocietinājums, kura precīzs uzcelšanas mērķis nav zināms. Leģendas vēsta, ka Frederick II von Hohenstaufen to uzcēlis, lai atzīmētu Sicīlijas viduspunktu un tas tika saukts arī par “Vēju torni”. Celts uz neparastas astoņstūrformas pamatnes un atrodas publiska parka vidū. 24 m augsts tornis, kas iespējams savā laikā bijis lielākas un svarīgākas celtnes daļa. Frederick II von Hohenstaufen vasaras rezidences vieta;
  • Museo Alessi di Enna, 1862.g. – atrodas aiz Doma baznīcas un tajā iespējams apskatīties baznīcas dārgumu un monētu kolekciju, glezas;
  • Piazza Vittorio Emanuele, Via Roma;
  • Palazzo Varisano un tajā esošais Museo Archeologico Regionale di Enna – dažādi arheoloģiskie atradumi no apkārtējās teritorijas pat no 6.gs.p.m.ē.;
  • Pergusas autodroms (Autodromo di Pergusa);
  • Lieldienu nedēļas svinības (La Settimana Santa nella Provincia di Enna) – svētku svinības sākas nedēļu pirms Lieldienām, taču visiespaidīgākais ir Viduslaiku tērpos (balti tērpi ar apmetni) ģērbtu cilvēku gājiens, simbolizējot nāvi un atdzimšanu. Gājiena tradīcijas pirmsākumi meklējami 16.gadsimtā spāņu valdīšanas laikā.

Enna1EnnaEnna3Enna4

Jānogaršo:

Viesojoties ne tikai pašā Ennā, bet tās zonā esošajās mazpilsētās, ieteicams nogaršot vietējās izcelsmes produktus un gadsimtiem senu tradīciju ēdienus:

  • par īpaši tipiskiem šīs zonas produktiem var uzskatīt – sarkanos apelsīnus, kaktusu augļus no San Cono, Leonfortes persikus, Timilia graudus un to izstrādājumus (miltus, pastu, maizi), melnās lēcas, melnos turku zirņus, Leonfortes lielās cūku pupas, Cerami saldos piparus, Ennas zonā audzēto safrānu un mandeļu šķirni “vinciatutti”;
  • Dittaino maize;
  • olīveļļa no Ennas teritorijas;
  • Piacentinu Ennese siers ar safrānu un veseliem melnajiem pipariem – tā izcelsme attiecas uz 3.gs.p.m.ē. un saistīta ar Dēmetras kultu;
  • provolas siers un no melnās cūkas gaļas gatavotas desas no Nicosia;
  • Vastedda cu sammucu di Troina – no maizes mīklas gatavots slēgta veida pīrāgs ar tumas siera un salami desas pildījumu, dekorēts ar sambucas ziediem;
  • pirmie ēdieni – maccu di fave (cūku pupu krēmzupa ar svaigu savvaļas fenheli), frascatula ennisi (miltu – dārzeņu krēmzupa ar speķi un svaigu savvaļas fenheli), pasta ‘Ncasciata (makaronu ēdiens ar ziedkāpostiem, grauzdētu rīvmaizi un ķiploku – tomātu mērci);
  • dažādi saldie izstrādājumi – Buccellati Ennesi (Ziemassvētku perioda smilšu mīklas cepumi ar žāvētu vīģu vai mandeļu pildījumu), Cassatelle di Agira (pusmēness formas smilšu mīklas cepumi ar kakao un mandeļu pildījumu), mostarda di fichi d’India di Gagliano (no kaktusu augļu sulas gatavots deserts ar kanēli, apelsīnu miziņu un mandelēm), Tortone di Sperlinga (no miltiem, olīveļļas, cukura un kanēļa gatavots izstrādājums), ‘Nfasciatieddi di Troina (no kaktusu augļu sīrupa gatavots izstrādājums, kas pēc tam tiek dekorēts ar žāvētiem augļiem un pārkaisīts ar kanēli), Cavatello / Cavatieddu di Cerami (krāsnī cepts biskvīts, kas pārklāts ar cukuru, mandelēm un valriekstiem).

 

27/03/2015

Čefalu (Cefalu’)

Cefalu

Par vienu no skaistākajiem ciematiņiem atzītā mazpilsētiņa (13.7 tūkst.iedzīvotāju) atrodas stundas brauciena attālumā (70 Km) no Palermo virzienā uz austrumiem. Tā atrodas pašā Tirēnu jūras krastā 270 m augsta kalna pakājē, pateicoties kuram tā ieguvusi savu nosaukumu (kalns pēc formas atgādina cilvēka galvu). Tūrisms, zvejniecība un lauksaimniecība ir galvenās šīs pilsētas iedzīvotāju nodarbinātības jomas.

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Senākās liecības par cilvēka esamību šajā teritorijā sniedzas līdz pat 9. – 5.gs.p.m.ē. (kalna ziemeļu pusē esošajās alās atrastas liecības, 9.-5.gs.p.m.ē. – megalītiskie mūri, kalnā esošais Diānas templis). Leģendas un mīti vēsta, ka priekšvēsturiskos laikos šeit dzīvojuši milži Giganti, Noasa pēcteči, vai 3000.-2700.g.p.m.ē. to dibinājuši sikāni vai feniķieši, kuri to nosaukuši par Ras Melkart jeb Hērakla zemesragu. Šeit Hērakls uzcēlis Augstākajam Tēvam Jupiteram veltītu templi. Šeit arī dzīvo grieķu mīts par skaisto ganu Dafni, sicīliešu orfeju un ainavu lirikas aizsācēju, kurš vienlaikus bija gan iemīlējies, gan izmisis … un tā kā tas nodeva Hēras meitu, tad, lai atriebtos, dieviete Hēra to padarīja par aklu … savukārt tā tēvs Hermejs / Merkurs to pārveidoja cilvēka formas akmenī.

Tāpat kā citās Sicīlijas pilsētās arī šeit gadsimtu gaitā valdījuši grieķi (pilsētas nosaukums – Kephaloidion, 5.gs.p.m.ē. tā bijusi teritorijas centrs), kartāgieši (396.g.p.m.ē.), sirakūzieši (307.g.p.m.ē.) un romieši (254.g.p.m.ē., pilsētas nosaukums – Cephaloedium, maksāja nodokļus, ražoja graudus, kala monētas), kas ietekmēja pilsētas ģeometrisko un urbānistisko attīstību (ap pilsētas mūri, ap galveno ielu asīm).

Bizantiešu valdīšanas laikā ciems pārcēlās no līdzenumiem uz kalna virsotni (līdz mūsdienām saglabājušās liecības – izrobotas sienas, barakas, uzglabāšanas tvertnes, baznīcas un krāsnis), tomēr, kā to apliecina no 6.gs.p.m.ē. saglabājusies kristiešu ēka ar krāsainām mozaīkām, vecā pilsēta netiek pilnībā pamesta.

9.gs. pilsētu iekaro arābi (pilsētas nosaukums – Gafludi) un tā tiek iekļauta Palermo Emirāta sastāvā.

11.gadsimtā pie varas nāk normāņi. Atkal tiek apdzīvots piekrastē esošais centrs, tiek sacelts virkne iespaidīgu celtņu (1129.g. – Sv.Giorgio baznīca, 1131.g. – Bazilikas Katedrāle – ar šo normāņu karalis izpilda zvērestu, ka vietā, kur tas paglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa, tas uzcels baznīcu; l’Ostero Magno, Il Palazzo Maria) un vietējie iedzīvotāji pievērsti kristietībai.

Pēc Federico II nāves (1250.g.) politiskā situācija kļūst arvien nenoteiktāka. Pilsētu pārvalda viena feodāla ģimene pēc otras (piem., Chiaramonte, Ventimiglia), līdz to 1451.gadā izpērk arhibīskaps.

Līdz ar spāņu nākšanu pie varas iezīmējas lielāka stabilitāte. 1742.gadā tiek izveidotas tirdzniecības pārstāvniecības (Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Nīderlandes darbojās līdz pat 19.gs.beigām).

19.gadsimta otrajā pusē pilsēta aktīvi un veiksmīgi iesaistās revolucionārā cīņā pret spāņu burbonu režīmu (cīņu vadītājs Salvatore Spinuzza tiek nošauts 1857.g.).

1861.gadā pilsēta tiek pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas aizbildņa Sv.Salvatores svētki tiek svinēti laika posmā no 2. – 8. augustam.

Pēdējā dienā notiek ’Antinna a mari’ o ‘Ntinna a mari’ – jauno un veco zvejnieku sacensības tikt pie krāsaina karoga, kas pakārts ar ziepēm iesmērēta ļoti slidena staba galā.

Vietējo iedzīvotāju apziņā ļoti dzīva ir arī “a vecchia strina” tradīcija – tā ir vecas labdares figūra jeb tēls, kas dzīvo uz kalna, un naktī no 31.decembra uz 1.janvāri paklausīgiem bērniem izdala dāvanas, savukārt, palaidņiem – ogles un pelnus.

Cefalù-StemmaInteresanti: pilsētas ģērbonis vistiešākajā veidā atspoguļo pilsētas raksturīgākās īpašības – uz zila fona virzienā uz centrā esošu zelta apli vērstas trīs sudraba zivis. Ūdens – spēks un bagātība; zelta aplis – maize, monēta – auglīgums un bagātība; zivis un maize – kristietības simols.

Ģērbonī perfekti saplūst pareizticības, islama un kristietības elementi. Skaitlis trīs simbolizē Sicīlijas salas ragus, ielejas, parlamenta rokas, Trīsvienības personu skaitu, monotēistiskās reliģijas, u.c. Trīsstūris un aplis ir garīguma un pilnības simbols. Trinacria un triquetra, mēness un saule, sudrabs un zelts.

CefaluCefalu2

Apskates objekti:

  • Doma katedrāle un tai blakus esošais klosteris (1131. – 1240.g.) – normāņu karalis Roger II apzvēr un arī uzceļ vietā, kur tas izglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa, katedrāli, kas pēc būtības atgādina nocietinājumu. Lai gan ēka netiek pabeigta tā dzīves laikā, tā ir lielisks normāņu arhitektūras un arābu, bizantiešu, latīņu un normāņu stilu apvienojums.
    • Tās ārpuse ir labi saglabājusies un to veido divi majestātiski torņi, no kuriem viens ir kvadrātveida (simbolizē pāvesta varenību), bet otrs astoņstūra (simbolizē karalisko un laicīgo varu). Nelielo priekštelpu veido 3 arkas, kuras balsta 4 marmora kolonnas (15.gs.; tiek uzskatīts, ka tās ņemtas no kalnā esošā Diāna tempļa).
    • Iekšpuse ir veidota latīņu krusta veidā. Eju sadala arkas, kuras balsta marmora kolonnas, kamēr koka griestos vērojama arābu ietekme. Iespējams, bija plānots, ka visa baznīca būs dekorēta ar mozaīkām (mozaīku meistari tika atvesti no Konstantinopoles), taču tās ir izvietotas tikai presbyterium zonā. Galvenais tēls ir Kristus Pantokratora krūšutēls, atveidots ar paceltu labo roku, savukārt, kreisajā rokā tas tur Jāņa evaņģēliju (grieķu un latīņu valodā rakstītais teksts vēsta: “Es esmu pasaules gaisma: tas, kurš sekos man, nestaigās tumsā”). Mozaīku dekorācijas tiek uzskatītas par vienām no labākajām bizantiešu (1148.g.) mozaīkām Sicīlijā (mazāk cietušas, salīdzinot ar Palermo un Monreāles mozaīkām)! Uzreiz zem Kristus apakšējā rindā atveidota Marija un 4 sargeņģeļi ar maizi rokās (tie ir tērpušies kā bizantiešu dižciltīgie).
    • Interesanti – vienā no bazilikas ejām vajadzētu būt izvietotām Ruggero II kapenēm, taču Federico II, izmantojot Cefalu’ bīskapa neesamību, tās nozaga un pārvietoja uz Palermo, kur tās atrodas vēl joprojām.

Cefalu3

  • Osterio Magno – Roger II iemīļotākā ēka, kuru vēlāk pārņēma Ventimiglia feodālā ģimene, kas visu Madoniju teritoriju pārvaldīja daudzus gadus. Fasāde veidota no lavas un apzeltīta akmens, diviem elegantiem logiem sicīliešu Chiaramonte stilā (13.gs.) un četrstūrveida torņa (14.gs.). Mūsdienās šī ēka ir izstāžu un lekciju vieta;
  • Palazzo Atenasio Martino (15.gs.) – freskas no 16.gs.
  • Palazzo Maria (13.gs.) – viduslaiku portāls un logs, katalāniešu stila dekorācijas;
  • Palazzo Piraino (16.gs.);
  • Porta Marina – vienīgie no četriem gotiskā stilā veidotiem arkveida vārtiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām;
  • bastions – skaista terase jūras krastā, no kuras skaidrā dienā saskatāmas Eolu salas;
  • viduslaiku mazgātuve (itāliešu val.: Il Lavatoio Medievale) – vieta, kur no kalniem tekošā upe Cefalino, kas pilsētas daļā tek zem zemes, iztek jūrā un vēl līdz nesenam laikam pilsētas sievietes gāja mazgāt veļu, kāpjot lejā pa elegantām lavas kāpnēm un izmantojot akmenī izkaltos nelielos baseinus. Ūdens iztek pa 22 krāniem – lauvas mutēm. Grieķu leģendas vēsta, ka ūdens ir upju ninfas asaras, kuras tā raud pēc sava mīļotā vīra nomiršanas;

  • Museo Mandralisca, via Mandralisca 13 – pilsētas muzejs ar nelielu arheoloģisko, gliemežnīcu un monētu kolekciju (4.gs.p.m.ē.vāze ar zvejnieku, kas ker tunča zivi). Te atrodas arī mākslas galerija un bibliotēka (Antonello da Messina, Francesco Bevilacqua, Johannes De Matta);
  • La Rocca – 270 m augsta klints, kuru feniķieši sauca par Hērakla zemesragu. Cilvēka galvu atgādinošas formas akmens, pateicoties kuram pilsēta ieguvusi savu nosaukumu;
  • Cefalu pils drupas, kas saglabājušās kalna virsotnē – 35 m x 20 m lielās pils paliekas attiecas uz 13. – 14.gs. Pēc šīm paliekām zinātnieki ir spējuši noteikt, ka pils sastāvēja no 12 istabām un 2 torņiem. Savā laikā tā bija stratēģiski ļoti svarīga, jo no šejienes varēja pārraudzīt visu teritoriju;
  • Diānas templis (9.-5.gs.p.m.ē.) – atrodas kalna virsotnē, kas ļāvis labi pārraudzīt teritoriju; Tiek uzskatīts, ka tā bijusi ziedojumu un arī aizsardzības vieta;
  • Megalītiskie pilsētas mūri (9.-5.g.sp.m.ē.) – līdz mūsdienām samērā labi saglabājies nostiprinājums (īpaši pilsētas ziemeļu daļā);

Baznīcas:

  • Santa Maria dell’Odigitria (Itria) (16.gs.) – iespējams celta uz daudz senākas tāda paša nosaukuma bizantiešu baznīcas drupām;
  • Santa Oliva (1787) – vulkāniskā akmens portāls;
  • San Sebastiano (1523) – viena eja ar divām freskām dekorētām nišām katrā pusē;
  • Sant’Andrea;
  • San Leonardo (1159, atjaunota 1558);
  • Immacolatella (1661);
  • Oratorio del Santissimo Sacramento (1688);
  • San Biagio kapella;
  • Santo Stefano;
  • Santissima Trinità;
  • Santissima Annunziata (1511) – liels rožveida logs;
  • Sv.Katrīnas klosteris.

Pludmales:

  • lungomare – 1.5 Km gara smilšaina pludmale;
  • salinelle – 7 Km attālumā virzienā uz Palermo – ģimenēm un draugiem piemērota līdzena, gara pludmale;
  • Capo Plaia – 4 Km attālumā virzienā uz Palermo – vējaināka, nedaudz dziļāka ūdens pludmale netālu no Hotel Carlton;
  • Mazzaforno / Ogliastrillo – 3 Km attālumā no Cefalu – smilšaina, nedaudz akmeņaina pludmale;
  • Caldura – 20 min gājiena attālumā no Cefalu netālu no Hotel Kalura / Hotel Le Calette – smilšu, nelielu oļu pludmale;
  • Ambrogio – 6 Km attālumā virzienā uz Mesīnu – akmeņu un nelielu oļu pludmale;
  • Finale di Pollina – 12 Km attālumā virzienā uz Mesīnu – smilšu un oļu pludmale, īpaši iecienīta jauniešu vidū.

Netālu esošajā teritorijā esoši objekti:

  • Madoniju parks;
  • Castelbuono – 20 Km attālumā no Cefalu kalnos esoša neliela pilsētiņa (8 tūkst.iedzīv.), kas bijusi apdzīvota jau grieķu un romiešu laikos. Bizantiešu laikā tā kļuva par vairāk apdzīvotu, savukārt, 1316.gadā Ventimiglia ģimene šeit uzcēla pili. Viens no šīs zonas tipiskiem produktiem ir manna – salds nektārs, kas iegūts no pelnu koku mizas;
  • Pollina – ap normāņu pili izveidojies ciematiņš, no kura ir palikušas drupas. Neskaidra tā nosaukuma izcelsme (no grieķu vārda Apollonia vai Polla – pavasaris). 1187.gadā pils bija Cefalu bīskapa īpašums, bet ap 1300.gadiem to pārņēma ietekmīgā Ventimiglia ģimene;
  • Gibilmanna – kalnos, koku biezoknī esoša pilsēta, no kuras paveras iespaidīgs skats. Reliģisko tūristu iecienīta baznīca – svētnīca (17.gs.). 3 atzīti izdziedināšanas gadījumi!
  • Sant’Ambrogio – neliels ciematiņš (250 iedzīv.) ar skaistu pludmani, pāris restorāniem un kafejnīcām;
  • Gratteri – neliela pilsētiņa 15 Km attālumā no Cefalu. Tās nosaukums cēlies no grieķu vārda – “krater’” un nozīmē – baseins. Sākotnēji tā bija bizantiešu cietoksnis, kuru vēlāk iekaroja arābi. Pilsēta izveidojās tikai 13.gs.beigās, pateicoties pilij, kuru uzcēla Ventimiglia ģimene (nav saglabājusies). Mūsdienu pilsētas centrs izveidots 16.gs.vietā, kur agrāk tecēja upe. Apskates vērts – Old Matrix, Sv.maria del Gesu’ baznīca (senākā baznīca).

Noderīgi: pilsētas karte.

cefalu-map

27/09/2011

Nebrodi kalni (Monti Nebrodi) un Novara di Sicilia

Nebrodi kalni (itāļu val.: Monti Nebrodi, sicīliešu dialektā: Munti Nèbbrudi) atrodas Sicīlijas ziemeļu daļā un kopā ar Madoniju un Peloritānu kalniem veido Sicīlijas Apenīnus. No vulkāna Etna tos atdala Alkantāras (itāļu val.: Alcantara) un Simeto upes. Kalnu augstākais punkts ir Soro kalns (itāļu val.: Monte Soro), kurš ir 1847 m augsts.

Apmēram 50 Km garais un 1.5 stundu ilgais ceļa posms no Falcone līdz Francavilla di Sicilia, braucot cauri Nebrodi kalniem un mazai kalnu pilsētiņai jeb ciemam Novara di Sicilia, izrādījās viens no maniem iespaidiem bagātākajiem braucieniem Sicīlijā. Pat vulkāns Etna nespēja mani pārsteigt un sajūsmināt tik lielā mērā, cik šie kalni un ielejas, kalnu upes, brīvi staigājošās aitas, kalnu kazas, cūkas, govis un visam vēl papildus – saulrieta un austošās vakara miglas radītā noskaņa un kalna augu saldskābā smarža.

Apskates objekti:

  • Nebrodi dabas parks (itāļu val.: Parco dei Nebrodi) – 1993. gadā izveidotais 856.87 Km2 lielais parks ir viens no lielākajiem aizsargājamiem parkiem Sicīlijā. Tas sastāv no četrām (4) zonām un tā teritorijā atrodas 24 pilsētas:  deviņpadsmit (19) no tām atrodas Mesīnas zonā (Acquedolci, Alcara Li Fusi, Capizzi, Caronia, Cesarò, Floresta, Galati Mamertino, Longi, Militello Rosmarino, Mistretta, Raccuja, Sant’Agata Militello, Santa Domenica Vittoria, San Fratello, San Marco d’Alunzio, Santo Stefano di Camastra, San Teodoro, Tortorici, Ucria), trīs (3) Katānijas zonā (Bronte, Maniace, Randazzo) un divas (2) Ennas zonā (Cerami, Troina). Visvairāk apdzīvota ir Bronte (18 512 cilv.) un vismazāk Floresta (637 cilv.), viszemāk atrodas Sant’Agata Militello (25 m.v.j.l.), savukārt, visaugstāk atrodas Floresta (1275 m.v.j.l.), kas ir arī visaugstākā Sicīlijas pilsēta. Atkarībā no grūtības pakāpes dabas parka teritorijā ir iespējams apskatīt kalnus, kalnu ezerus, pilis, u.c. Iespējams izbaudīt plašo floru un faunu.


  •  Novara di Sicilia (sicīliešu dialektā: Nuvara) – šī mazā kalnu pilsētiņa jeb drīzāk ciems, kurš ir atzīts par vienu no skaistākajiem Itālijā, atrodas 650 m.v.j.l. un tajā dzīvo apmēram 750 ģimenes jeb 1447 cilvēki. Tā ir tipiska Viduslaiku pilsēta ar piecām (5) baznīcām, kuru ir dibinājuši sikāni (viena no trīs Sicīlijas pamatiedzīvotāju ciltīm). Tās nosaukums sikānu laikā ir bijis “Noa” (dārzs), vēlāk romiešu laikā – “Novalia” (labības zona), arābu laikā – “Nouah” (dārzs, zieds), Viduslaikos ir tikuši izmantoti vārdi Nucaria, Nuara, Nucharia, Nugaria, Nutaria, Nocerai, Noara, līdz beidzot pilsētai tika piešķirts tās tagadējais nosaukums.

Īpašas pieminēšanas vērts ir pilsētā notiekošais Maiorchina siera turnīrs jeb svētki (itāļu val.: Sagra e torneo del Maiorchino), kas sākas Janvāra beigās un turpinās līdz Marta sākumam. Svētku pirmsākumi attiecas uz 17. gadsimta sākumu un tajos 10 – 18 kg smagais siera rullis, ievērojot spēles noteikumus, tiek ripināts pa pilsētas ielām.

Jānogaršo:
  • sieri: Maiorchino (cilindriskas formas 10 – 18 kg smags aitas piena siers, kurš ir viens no lielākajiem aitas piena sieriem Itālijā! Ņemot vērā tā sarežģīto gatavošanas procesu un nepieciešamo ilgo noturēšanas laiku, tā izmaksas ir samērā augstas un šis kopš 17. gadsimta gatavotais siers draud izzust), Canestrato, Nebrodi Provola, Ricotta;
  • ogas – zemenes, meža zemenes, mellenes, avenes, kazenes, jāņogas, u.c.
  • medus: – pateicoties tam, ka Nebrodi kalnos aug daudzi un dažādi koki un krūmi (citrusi, kastaņi, akācijas, eikalipti, augļu koki, u.c.), zied dažādi kalnu augi, šajā zonā radītais medus ir īpaši aromātisks un ekoloģisks;
  • rieksti, īpaši lazdu rieksti;
  • Nebrodi melnās cūkas gaļas izstrādājumi  – no ārpuses šī cūka izskatās līdzīga mežacūkai, tā dzīvo Nebrodi kalnu mežos un tiek barota speciālās ganībās, tāpēc tās gaļa ir izcila. Gaļa tiek ēsta svaiga vai pagatavotā veidā (piem., salami). Par godu šai cūkai dažādās pilsētās, piem., Maniace, Caronia, Longi un Cesarò, tiek organizēti Melnās cūkas svētki (itāļu val.: Sagra del suino nero).

 Noderīgi:

31/01/2009

Motta (Motta Sant’Anastasia)

Motta St.Anastasia atrodas 12 Km attālumā no Katānijas (Catania). Pilsētas platība ir 35.73 Km2 un tā atrodas 275 m virs jūras līmeņa, uz vulkāniskas izcelsmes 65 m augsta krātera.

Pastāv vairākas leģendas saistībā ar pilsētas nosaukuma izcelsmi un nozīmi, piem., Motta (pirmsromiešu vārds) un Anastasia (grieķu – bizantiešu vārds: atdzimšana, augšāmcelšanās) ir līdzīga nozīme un dotajā gadījumā apzīmē specifisko vietu, teritorijas reljefu. 12.-14. gadsimtu laikā abi vārdi tika apvienoti – Motta Sant’Anastasia – un iedzīvotāji tika saistīti ar Svētās Anastasijas, pilsētas aizbildnes, kultu. Mottai vienmēr ir bijusi svarīga loma/ietekme.

Pilsētas nozīme īpaši palielinājās normāņu valdīšanas laikā, kad tika dots rīkojums (Ruggero d’Altavilla) pilsētas augstākajā punktā uzcelt torni (1070. – 1074.g.), kas pasargātu no sarakēnu uzbrukumiem – tādējādi, no Mottas bija iespējams kontrolēt ļoti plašas teritorijas. Anglijā, ap 1066. gadu, normāņi šādus torņus izgatavoja no koka, taču Sicīlijā mežu trūkuma dēļ šādi torņi tika izgatavoti no akmeņiem. 1526. gadā pilsēta kļuva par dzimtskunga / feodāļa Antonio Moncada īpašumu un uz četriem gadsimtiem, līdz 1900. gadam, tornis tika izmantots kā cietums. Pirms tam pilsētā saimniekoja tādi feodāļu lordi kā Russo, Perolo, Ruiz de Lihari. 1829. gadā Motta tika atzīta par atsevišķu Katānijas reģiona pašvaldību.

17. gadsimta beigās pilsētā dzīvoja apmēram 560 cilvēki, 18. gadsimta beigās (1798) – 1400 cilvēki, 1831. gadā – 2181 cilvēki, savukārt, 2010. gadā – apmēram 12 000 cilvēku.

Pilsētas svētki tiek svinēti 25.Augustā.

Reizi četros gados notiek ļoti krāšņas svinības (piem., 2007, 2011), kurās piedalās gan pilsētā esošās trīs karogu vicinātāju grupas (itāļu val. sbandieratori), gan arī folkloras grupas.