Archive for ‘Siracusa zona’

15/12/2012

Svētās Lūcijas diena (Santa Lucia)

Santa Lucia

13. decembris Sicīlijā ir Svētās Lūcijas diena. Svētki, kas daudzviet tiek atzīmēti ar īpašiem dievkalpojumiem. Un Lūcijas dzimtajā pilsētā – Sirakūzās, kur Svētā Lūcija ir pilsētas aizbildne, tie ir ļoti īpaši, reliģiski un tradīcijām bagāti svētki. Svētku svinības sākas iepriekšējās dienas vakarā un ilgst nedēļu. Jāatzīmē, ka šie svētki ir ne tikai saglabājušies no 4. gadsimta, bet arī izplatījušies un iemantojuši milzīgu popularitāti citviet pasaulē (piem., Austrijā, Brazīlijā, Dānijā, Somijā, Čehijas Republikā, Spānijā un jo īpaši Zviedrijā, kur tie ir kļuvuši par nacionālajiem svētkiem, zviedru identitātes neatņemamu sastāvdaļu).

Saskaņā ar dokumentiem, kas ir saglabājušies no 5. gadsimta, Lūcija ir dzimusi Sirakūzās 283. gadā kādā ievērojamā un bagātā vietējā ģimenē. Tā ir bijusi saderinājusies ar kādu vietējo puisi, neticīgu puisi un būtu dzīvojusi parastu mietpilsonisku dzīvi, ja vien … liktenis nebūtu lēmis savādāk!

Viss esot aizsācies ar to, ka pēc ilgstošas mātes slimības Lūcija esot devusies uz Katāniju lūgt mātes dziedināšanu pie Svētās Agates kapličas (Katānijas aizbildne, svētā mocekle). Šeit viņa piedzīvoja vīziju. Viņai parādījās Svētās Agates tēls, kas lūdza nodoties un veltīt savu dzīvi nabadzīgajiem, trūcīgajiem un nedziedināmi slimajiem. Tajā pašā brīdī Lūcijas māte saņēma labvēlību un tika izdziedināta no slimības, no kuras cieta gadiem ilgi. Atgriežoties Sirakūzās, Lūcija deva šķīstības un nodošanās Dievam solījumu, lauza saderināšanos un, pārdodot savu mantojumu (viņa nāk no bagātas ģimenes), iegūtos līdzekļus izdāvāja nabadzīgajiem un trūcīgajiem.

Viņas saderinātais, nespēdams samierināties ar atraidījumu, par šo nodošanos kristietībai ziņoja bargajam gubernatoram Pascasio (tajā laikā kristieši tika vajāti). Un no šī brīža sākās Lūcijas mocības …. Saprotot, ka meitene savā pārliecībā ir pārāk noteikta un viņas domas nemaināmas, gubernators nolēma, ka viņai ir jāmirst. Vispirms viņai tika noteikta soda izciešana publiskajā bordelī (prieka mājā) līdz „tiks izdzītas šādas neprātīgas domas”, taču brīnumainā kārtā viņas ķermenis pēkšņi kļuva tik smags, ka seši vīri to nespēja pārvietot. Pēc tam gubernators pavēlēja to sadedzināt, bet uguns viņu atstāja neskartu. Lūcija mira 304. gada 13. decembrī, kad gubernators pavēlēja tai nocirst galvu ar zobenu (tā apgalvo daļa leģendu) vai iecērtot zobenu kaklā (tā apgalvo citas leģendas). Pirms tam viņa paguva sev izraut acis un nomest tās pie gubernatora kājām!

Svētā Lūcija tika apglabāta Sirakūzās esošajās katakombās, kas vēl joprojām tiek sauktas viņas vārdā. Uz kapličas tika uzcelta neliela bazilika, kuru vēlāk apmeklēja daudzi ticīgie un svētceļotāji.

Svētās Lūcijas ķermenis Sirakūzu katakombās atradās līdz pat 1038. gadam, pēc tam tas tika pārvests uz Konstantinopoli (mūsdienu Stambulu) un vēlāk 1204. gadā uz Venēciju, sākotnēji uz Sv.Džordžio klosteri (Monastero di San Giorgio a Venezia), bet vēlāk uz Sv. Džerēmijas un Lūcijas baznīcu (chiesa di Sant’ Geremia e Lucia), kur tas atrodas arī mūsdienās.

Svētās Lūcijas svētku svinības Sirakūzās

Sirakūzās, kur Svētā Lūcija ir pilsētas aizbildne, svētku svinības ilgst nedēļu un sākas jau iepriekšējā dienā.

Svētā Lūcija ir gaismas simbols. Tās aizbildniecībā atrodas viss ar acīm un redzi saistītais. Tā atbild arī par garīgo gaismu. Svētās Lūcijas atribūti: uz šķīvja vai tasītes izvietotas acis (simbolizē redzi un gaismu), lilija, palma, Evaņģēlija grāmata.

Svētku svinību īpašās dienas ir 13. decembris un 20. decembris.

Lai gan lūgšanas un dažādas reliģiskas aktivitātes aizsākas jau 13 dienas iepriekš (itāļu val.: tredicina), oficiālās svētku svinības sākas 12. decembra rītā, kad Svētās Lūcijas sudraba statuja tiek pārvietota no savas kapelas uz galveno altāri. Vēlāk tās pašas dienas vakarā notiek svinīgs vakara dievkalpojums, visiem ticīgajiem tiek izdāvāts iepriekšējā dienā sagatavotais šo svētku tradicionālais ēdiens – „la cuccia”.

13. decembra pēcpusdienā, kas ir svētku galvenā diena, 60 zaļās beretēs tērpušies vīri (itāļu val.: berretti verdi) uz saviem pleciem iznes Svētās Lūcijas sudraba statuju no Doma Katedrāles pilsētas Doma laukumā, kur to sagaida ticīgie. Turpinoties procesijai, kuras galamērķis ir nogādāt Svētās Lūcijas statuju pilsētas otrā pusē esošajā uz Svētās Lūcijas kapavietas celtajā bazilikā (itāļu val.: Basilica di Santa Lucia al Sepolcro), statujas nesēji piestāj vispirms La Porta Marina, kur to ar sirēnām sveic jūrnieku un militārie kuģi, un pēc tam uz Corso Umberto un Ortidžas salu savienojošā tiltiņa, kur to sagaida krāšņs salūts. Svētās Lūcijas statuja tiek izvietota uz bazilikas galvenā altāra un šeit tā būs pieejama nedēļu.

20. decembra (itāļu val.: l’ottava) pēcpusdienā sākas procesija, kuras mērķis ir nogādāt statuju atpakaļ no bazilikas uz Doma Katedrāli. Šajā dienā statuja piestāj vairākās vietās, t.sk. pie slimnīcas. Arī šajā dienā to sveic salūts. Doma Katedrālē tā atgriežas ap pusnakti un tiek izvietota savā kapelā, kur tā paliek līdz Maija mēneša pirmajai svētdienai (la festivita di Santa Lucia re quagghie).

Svētku svinību laikā tiek aizdedzinātas vairāk kā 10 000 sveces. Ticīgie noliek acs formā atveidotas sveces, lai pateiktos un izrādītu cieņu Svētajai Lūcijai.

Svētkos piedalās arī 18. gadsimta Senāta kariete, kurā agrāk brauca dižciltīgas personas, bet mūsdienās tā tiek glabāta un ir pieejama publiskai apskatei pilsētas Domes iekšpagalmā.

Kopš 1970.-tajiem neatņemama svētku sastāvdaļa ir arī „Zviedrijas Lūcija un zviedru nedēļa” (itāļu val.: Lucia di Svezia e Settimana svedese).

Santa Lucia_RouteSanta Lucia_Procession

Tradicionālie Svētās Lūcijas svētku svinību perioda ēdieni:

Leģendas vēsta, ka tieši Sirakūzu ostā pēc ilgstoša bada perioda un ilgstošas iedzīvotāju lūgšanās Svētajai Lūcijai 1646. gada 13. maijā piestāja kuģis ar graudaugiem (baznīcā ielidojušais balodis tika uztverts kā zīme no Svētās Lūcijas, paziņojot par kuģa ierašanos). Tieši tāpēc šajā periodā ir pieņemt gatavot dažādus ēdienus no veseliem graudiem (izsalkušajiem iedzīvotājiem nebija laika gaidīt, kamēr tie tiks pārstrādāti miltos) un neizmantot uzturā pastu un maizi!

Tradicionālie ēdieni:

  • la cuccia – senatnē tas ir bijis sāļais ēdiens (vārīti graudi ar dārzeņiem), savukārt, mūsdienās tas ir saldais ēdiens, kas tiek gatavots no veseliem, iepriekš izmērcētiem un vārītiem graudiem un rikotas krēma, dekorējot pēc izvēles – ar šokolādes gabaliņiem, sukādēm, kanēli, sasmalcinātās pistācijām, u.c.;
  • gli uccioli – acs formā atveidotas mazas maizītes, kas simbolizē redzi un atvaira visas ar to saistītās saslimšanas;
  • panelle dolci;
  • arančīni (arancini, arancina) – eļļā vārītas panētas rīsu bumbas ar dažādu pildījumu;
  • turku zirņu plācenīši (panelle di ceci) un kartupeļu kroketes;
  • dārzeņi un pākšaugi, u.c.

Santa Lucia_Food

Interesanti:

  • Svētās Lūcijas statuja ir īsts sicīliešu 16. gadsimta meistardarbs. Tā ir apmēram 3 metrus un 70 cm augsta sudraba statuja;
  • Agrāk, pastāvot Jūlija kalendāram (līdz 1582.g.), Svētās Lūcijas svinību diena patiešām sakrita ar ziemas saulgriežiem (gada visīsāko dienu) un sekojošajām dienām kļūstot gaišākām, simbolizēja gaismu.

 

12/10/2012

Ceratonijas koks un tā augļi (Il carrubo)

Food_Carrubo

Ceratonijas koks (itāļu val.: il carrubo; sicīliešu dialektā: carrua) jeb karobs ir ļoti sens augļu koks, kas tieši tāpat kā sojas pupiņas, pupas un zirnīši pieder pie pākšaugu dzimtas.

Tā vispārpieņemtais nosaukums ir cēlies no arābu vārda kharrub, savukārt, zinātniskais nosaukums (bot.: ceratonia siliqua) – no grieķu (ceratonia, keration, keras) un latīņu valodas (siliqua) vārdiem, apzīmējot augļa īpatnējo (pāksts) formu un tās cietību.

Vēsture: tas ir ļoti sens koks, kurš brīvā dabā Vidusjūras, Z Āfrikas un Tuvo Austrumu zonās ir audzis jau pirms apmēram 4000 gadiem. Pieminēts gan svētajos, gan arī senajos rakstos. Tiek uzskatīts gan par svētu, gan arī ienīstu koku.

Lai gan skaidra tā izcelsmes teritorija nav zināma (tiek minēta gan Ēģipte, gan arī Sīrijas / Libānas teritorija), tomēr tiek uzskatīts, ka Sicīlija ir bijusi viens no pirmajiem reģioniem, kur tas ir ticis audzēts un uzsākta tā attīstība Eiropas ietvaros.

Pastāv vairākas teorijas, kā tas varētu būt nonācis Sicīlijā.

Vieni autori uzskata, ka tieši grieķi bija tie, kas ceratonijas kokus atveda uz Sicīliju un uzsāka to audzēšanu. Un tikai vēlāk arābi bija tie, kas uzsāka to popularizēšanu un attīstīšanu daudz ievērojamākos apjomos.

Citi autori uzskata, ka ceratonijas koki Sicīlijā nonāca jau ar pirmajiem tās kolonizatoriem – feniķiešiem, kas šeit ieradās no Sīrijas un Libānas teritorijas (tā tiek uzskatīta par vienu no ceratonijas koka izcelsmes zonām). Pateicoties savām īpašībām (ceratonijas koka augļi aizvietoja dateles), šis bija viens no feniķiešu un kartāgiešu iecienītākajiem augļu kokiem.

Viennozīmīgi ir tas, ka Viduslaiku periodā tieši arābi bija tie, kas uzsāka ceratonijas koka audzēšanu un izplatīšanu visā Vidusjūras teritorijā, sākot no Sicīlijas līdz pat Marokai un Spānijai. Ceratonijas koka augļi tika izmantoti gan medicīniskos nolūkos, gan arī dažādu saldumu izgatavošanā, bet pats galvenais – ceratonijas augļu sēklas (itāļu val.: carato) tika izmantotas kā svara mērvienība. 24 sēklas jeb 4.5 gr bija tīras zelta monētas mērvienība.

Sicīlijā visvairāk ceratonijas koku aug Sicīlijas DA pusē, galvenokārt Ragūzas un Sirakūzu zonās (Modica, Ragusa, Scicli, Comiso, Noto un Avola). Tieši šeit – tuksnesim līdzīgajā, izkaltušajā un akmeņainajā augsnē, karstajā piejūras teritorijā starp olīvu un mandeļu kokiem ceratonijas koki ir atraduši sev vislabākos augšanas apstākļus. Tieši šeit tie rotā vietējo ainavu ar savu kuplo un mūžīgi zaļo lapotni.

Līdz pat 1960.-to gadu beigām Itālija bija otrais lielākais ceratonijas augļu audzētājs Eiropā aiz Spānijas. Lielākā daļa šeit izaudzēto augļu tika eksportēti, pārējie tika izmantoti uz vietas medicīniskiem nolūkiem, kā lopbarība vai nabadzīgo iedzīvotāju uzturā. Mūsdienās vērojama tendence, ka šo koku kļūst arvien mazāk.

Raksturojums: ceratonijas koks ir ļoti lēni augošs, taču ilggadīgs un vienmēr zaļš augļu koks. Tam ir ļoti spēcīga sakņu sistēma, īss, plats, tumši brūnas krāsas, spēcīgs stumbrs un zari. Tā augstums var sasniegt 10 – 20 m, ja vērā ņem tā milzīgo lapotni (zem koka veidojas ēna). Tā lapas ir apaļīgas, blīvas, tumši zaļas krāsas un ar ādai līdzīgu struktūru. Parasti lapas izplaukst pavasarī (nokrīt nākamā gada Jūlija – Septembra periodā) un var sasniegt 10 – 25 cm garumu.

Caretonijas koks ir vienīgais Vidusjūras reģiona koks, kurš zied rudenī – Septembrī – Novembrī!!! Ziediņi ir smalki un savākti kopās. Tiem piemīt spēcīgs aromāts, kas izplatās plašās teritorijās. Turklāt, vīriešu dzimtes ziediem piemīt spermai līdzīgs aromāts.

Ceratonijas koks sāk ražot augļus (pākstis) pēc apmēram 6 gadiem un turpina ražot 80 – 100 gadus.

Ceratonijas augļi ir gareniskas formas pākstis. Nenogatavojušās pākstis ir zaļganīgā krāsā, maigas un nelielas, un pēc ārējā izskata atgādina cūku pupu pākstis. Tās var būt taisnas vai izlocītas.

Pilns nogatavošanās process ilgst apmēram 11 – 12 mēnešus.

Pilnībā nogatavojušās pākstis ir tumši brūnā krāsā (apmēram Augusts – Septembris) un tām piemīt saplacināta forma (apmēram 10 – 25 cm garas un 2 – 4 cm platas pākstis). Svarīgākās pāksts daļas ir pāksts mīkstums un tajā esošās sēklas (sēklas tiek izmantotas uzturā tikai pārstrādātā veidā!).

No ārpuses pāksts ir ļoti cieta, savukārt, tās dzelteni – zaļās krāsas mīkstums ir sulīgs, salds un aromātisks (tam piemīt raugam līdzīga smarža).

Pāksts vidusdaļā atrodas tumši brūnas krāsas sēklas (vienā pākstī var būt pat 8 – 15 sēklas), kas ir ļoti cietas, vienādas un nesašķeļamas. Pārtikā tiešā veidā tās netiek izmantotas, bet gan pārstrādātas, piemēram, miltos. Tās ir ļoti bagātas ar dažādām peptiskām vielām, tāpēc sēklu milti tiek ļoti plaši izmantoti dažādu diētisku produktu pagatavošanā ar zemu kaloriju saturu, sēklās esošā olbaltumviela, kas rada želejveida vielu, tiek izmantota kā iebiezinātājs saldējuma, cepumu, sīrupu un konservu pagatavošanā, sajaukti kopā ar siltu ūdeni sēklu milti nomierinoši iedarbojas uz sausu, iekaisušu un jūtīgu ādu (kosmetoloģija), u.c. Jāatzīmē, ka šīs neparasti vienādās sēklas (itāļu val.: carate), kuru svars ir tikai 0.2 gr, ir bijusi vēsturiska svara mērvienība (1 karāts = 0.2 gr).

Ražas novākšanas periods parasti attiecas uz Augusta – Septembra periodu. Nogatavojušās pākstis parasti nokrīt zemē, kur tās apēd dzīvnieki, tādējādi, brīvā dabā izkaisot sēklas. Savukārt, cilvēki tās nolasa ar rokām.

Pielietojums:

  • pākstis:
    • dažādu ēdienu sastāvā, īpaši saldumu pagatavošanā (kaltētā veidā tā ir lieliska, kraukšķīga uzkoda bērniem. Karameles (caramelle siciliane di carrube) ir īpaši piemērotas kakla sāpēm un aizsmakumam, kā arī piešķir patīkamu aromātu) u.c.;
    • pārtikas nozarē kā kakao un šokolādes aizvietotājs(ceratonijas milti), turklāt, daudz veselīgāks nekā kakao un šokolāde, jo nesatur teobromīnu un kofeīnu, pret kuriem dažiem cilvēkiem var būt alerģija. Diemžēl nesatur arī šokolādē esošo vielu, kas izraisa laimes izjūtu;
    • cukura aizvietotājs (saharoze un glikoze), īpaši piemērots cukura diabēta slimniekiem;
    • kafijas aizvietotājs (grauzdētas ceratonijas sēklas var tikt izmantotas kā kafijas aizvietotājs);
    • dažādu dzērienu (sīrupu (il melasso di carruba), liķieru un spirta) un kompotu pagatavošanā;
  • sēklas:
    • vēsturiska svara mērvienība (itāļu val.: carato) – Romas Impērijas beigās tīra zelta monēta svēra 24 sēklas jeb 4.5 gr (1 karāts = 0.2 gr), tādējādi, karāts kļuva par zelta tīrības mērvienību (24 karātu zelts nozīmē 100% tīru zeltu);
    • pārtikas nozarē kā stabilizētājs un iebiezinātājs;
    • kosmetoloģijā un farmācijā;
    • lopbarība(augsts cukuru saturs, zems olbaltumvielu saturs).
  • dažādu mēbeļu, instrumentu, skulptūru, laivu, u.c. izgatavošanā.

Ietekme uz veselību:

  • 100% dabīgs produkts, kas satur augstu ogļhidrātu (30 – 60%; glv. saharoze, glikoze) un olbaltumvielu līmeni (8%) un zemu taukvielu (0.5 gr) līmeni. Tas satur daudz šķiedrvielu, vitamīnus (A, B1, B2, B3, D) un minerālvielas (kalciju, kāliju, dzelzi, fosforu, magniju, niķeli, mangānu, bāriju, varu, u.c.). Nesatur holesterīnu. Ļoti zems sāls daudzums. 100 gr produkta satur apmēram 150 Kcal;
  • mazina mutes dobuma iekaisuma, dažādu elpošanas traucējumu (klepus) un saaukstēšanās radītos simptomus (1 L ūdens apmēram 30 min vārot 5 – 6 ceratonijas pākstis, tikpat žāvētas vīģes un pāris lauru lapiņas tika iegūts saldens dzēriens, kurš tika izmantots klepus un bronhīta gadījumā);
  • labvēlīgi iedarbojas anēmijas gadījumā;
  • veicina vielmaiņu;
  • veicina (sliktā) holesterīna un cukura līmeņa samazināšanos asinīs;
  • labvēlīgi iedarbojas šķidras vēdera izejas gadījumā (ceratonijas pākšu pulveris) un uz kuņģa – zarnu traktu kopumā;
  • labvēlīgi iedarbojas osteoporozes gadījumā (satur fosforu un kalciju);
  • piemīt antioksidanta, antibakteriāla, antivirāla, antialerģiska un pretsāpju iedarbība.

Interesanti:

  • ceratonijas augļa (pāksts) sēklas var tikt izmantotas Rožukroņa krellēs.
29/06/2011

Pakīno tomāti (Pomodoro di Pachino)

Food_Pomodori datterini

Pakīno tomāti (itāļu val.: Pomodoro di Pachino IGP) savu nosaukumu ir ieguvuši pateicoties Sicīlijas dienvidos esošajai Pakīno pilsētai (itāļu val.: Pachino), kuras teritorijā šie tomāti ir atraduši savus ideālos augšanas apstākļos un mūsdienās tiek audzēti tuneļu siltumnīcās ļoti plašās teritorijās.

Vēsture. 16. gadsimta vidū Kristofors Kolumbs no Dienvidamerikas, tomātu dzimtenes, kur vēl joprojām var sastapt savvaļas formas, tos atveda uz Eiropu, Spāniju un Portugāli, no kurienes tie tālāk nonāca Itālijā, Francijā un citās Eiropas valstīs. Sākotnēji tomāti tika audzēti botāniskajos dārzos kā krāšņumaugi, tika izmantoti medicīnā, un tikai vēlāk tos sāka izmantot pārtikā. Tikai trīs gadsimtus pēc tomātu ievešanas Eiropā pagatavot arī tomātu mērci. Mūsdienās tie tiek uzskatīti par vienu no populārākajiem produktiem Vidusjūras zemēs. 

Apmēram līdz 1980.-to gadu beigām itāļu ģimenes patērēja galvenokārt salātu veida tomātus – dažādus pēc to formas, izmēra un krāsas. Grappolo un ķiršu tomātiņi, kas mūsdienās ir kļuvuši tik populāri un pieprasīti, masu patēriņam nebija pieejami.

To audzēšanas pirmsākumi ir saistāmi ar 1925. gadu, kad Sicīlijas piekrastes teritorijā apūdeņošanai tika izmantotas gruntsūdens akas. Balstoties uz šo sākotnējo pieredzi, tika secināts, ka šādi audzēti produkti nogatavojas 15 – 20 dienas agrāk nekā citās zonās audzēti līdzvērtīgi produkti. Sākotnēji šie tomāti tika audzēti privātmāju dārzos kā ziemas produkts un tika uzglabāti nojumēs, mūsdienās tie ir pieejami visu cauru gadu. Tajā laikā būtisku audzēšanas teritoriju paplašinājumu ierobežoja tas, ka plašos apmēros tika audzēti vīnogulāji.

1950.-to gadu sākumā piejūras teritorijā paplašinājās tomātu audzēšanas platības un tika izmantotas metodes, kas stimulēja un aizsargāja ražu tās aizmetņa stāvoklī (milzīgas temperatūras svārstības starp dienu un nakti).

1960.-to gadu sākumā radās pirmās siltumnīcas, mainījās to forma (mūsdienās tās ir tuneļveida) un pārklājošais materiāls. Tas viss tika radīts tāpēc, lai paātrinātu tomātu nogatavināšanās procesu un palielinātu ražas skaitu. Tajā laikā tika audzēti galvenokārt lielie tomāti.

Būtiskas pārmaiņas notika 1989. gadā, kad Sicīlijas dienvidu teritorijas Sirakūzu zonā – Pakīno un Portopalo Capo Passero pilsētu teritorijās – ebreju uzņēmums „Hazera Genetics” ieviesa divas jaunas tomātu šķirnes – ķekarveida ķiršu tomātus „Naomi” un grappolo šķirnes tomātus „Rita”. Šie tomāti mūsdienās ir pazīstami ar savām īpašajām garšas īpašībām, raksturīgo augļa mīkstuma konsistenci, košo krāsu un spīdīgumu, kā arī ilgo uzglabāšanas periodu pēc ražas novākšanas un augsto vitamīnu (C vitamīna) un antioksidantu (likopēna) saturu.

Pateicoties šīs zonas īpašajiem teritoriālajiem (vulkāniskas izcelsmes smilšaina augsne, iesāļs apūdeņojamais ūdens) un klimatiskajiem apstākļiem (karstas un sausas vasaras, maigas ziemas), jaunā veida tomātu audzēšana padevās ļoti labi. Problēmas sagādāja pretestība no ražotāju puses uzsākt to audzēšanu siltumnīcu tuneļos (paplašināt to ražošanas apmērus) un pārdošana, jo cilvēki bija pieraduši pie salātu veida tomātiem, kas tika patērēti svaigā veidā.

Nākamo pāris gadu laikā šīs tomātu šķirnes ieguva milzīgu popularitāti un nu jau bija sastopamas gandrīz katra itāļa mājās uz pusdienu galda ar nosaukumu „Pakīno tomāti”.

Panākumi sekoja arī pārējām „Hazera Genetics” ieviestajām tomātu šķirnēm, piem., datterino „Lucinda” un ķiršu „Shiren”.

Drīz vien arī citi uzņēmumi sāka pievērsties grappolo un ķiršu tomātu ražošanai. Kā viens no galvenajiem šo tomātu veidu veiksmes faktoriem tiek minēti divu gēnu esamība – rin (nogatavināšanas faktors) un nor (nav nogatavināšanas faktora), kas ļāva tomātiem saglabāt savas raksturīgās īpašības 2 – 3 nedēļas pēc to novākšanas, turklāt, ķiršveida tomātu audzēšanā tiek izmantots daudz mazāk pesticīdu, lai tos pasargātu no kaitēkļiem.

Būtisks sasniegums un atzinības moments notika 2003. gadā, kad Sirakūzu zonas Noto, Pakīno un Portopalo Capo Passero un Ragūzas zonas Vittoria, Ispica, Acate, Scicli, Santa Croce Camerina pilsētu teritorijas ieguva aizsargājamas teritorijas sertifikātu (Protected Geographical Indication). 

Pakīno tomātu veidi.

Aizsargājamas teritorijas sertifikāts ir piešķirts četrām tomātu šķirnēm. Katrai no tām piemīt atšķirīgas īpašības un tās ir orientētas uz atšķirīgiem tirgus segmentiem. Visus šos tomātu veidus apvieno izteikta krāsa, lieliskas uzglabāšanas īpašības, u.c.

            Pakīno tomātu veidi:

  • Ķiršu tomāti (itāļu val.: ciliegino) – nelieli (viens tomāts sver apmēram 20 -30 gr.), apaļas formas augļi, kas apvienoti ķekarā pa 16 – 20 augļiem, izteikti sarkana krāsa un spīdīgums;
  • Grappolo tomāti (itāļu val.: grappolo) – nedaudz lielāki kā ķiršu tomāti (viens auglis sver apmēram 160 – 180 gr.), apaļi un gludi augļi, kas apvienoti ķekarā, koši sarkanā krāsā, kas reizēm var būt arī ar zaļganīgu nokrāsu;
  • Rievotie tomāti (itāļu val.: costoluto) – salīdzinoši liels auglis, kas vizuāli piesaista uzmanību, jo ir apaļi rievots, tumši zaļas krāsas un spīdīgs, ļoti labas garšas īpašības (īpaši piemēroti ziemas periodā);
  • Apaļi gludie tomāti (itāļu val.: tondo liscio) – apaļas formas salīdzinoši liels auglis, gluds, zaļā vai tumši sarkanā, spīdīgs.

06/05/2011

Krīze amatniecības nozarē

Amatniecības nozarē, kurai vajadzētu būt noteicošajai Sicīlijā, 2011. gada pirmo trīs mēnešu laikā pirmo reizi ir vērojama satraucoša tendence – negatīva bilance gan nozarē kopumā, gan arī mazo (individuālo) uzņēmumu sektorā.

Amatniecības nozarē kopumā Sicīlijā ir reģistrēti 465 276 uzņēmumi, no kuriem mazo uzņēmumu sektorā  strādā 83 525. 2011. gada pirmo trīs mēnešu laikā tika reģistrēti 8244 jauni amatniecības uzņēmumi, savukārt, slēgti – 10690 un deficīta pazīmes uzrādīja 2466 uzņēmumi. Vissatraucošākais ir fakts, ka tāda pati negatīva tendence pirmo reizi ir novērojama arī mazo uzņēmumu sektorā – slēgto uzņēmumu skaits 2951, jauno uzņēmumu skaits 1025. Turklāt, vissliktākie rezultāti ir Palermo zonā (slēgto uzņēmumu skaits – 3245, jauno uzņēmumu skaits – 1823, bet vislabākie – Sirakūzu zonā (slēgto uzņēmumu skaits – 461, jauno uzņēmumu skaits – 580.

16/04/2011

Marzamemi

 

Marzamemi pilsēta atrodas Sirakūzu zonas pašā dienvidu punktā, robežojoties ar divām tās pašvaldībām – Noto un Pakīno (Pachino).

Tā ir maza, ļoti maza arābu – fenikiešu izcelsmes zvejnieku pilsētiņa, kurā ziemā dzīvo apmēram 250 cilvēki, bet vasarā - 25 000 cilvēku. Arī pilsētas nosaukums ir cēlies no arābu valodas un tulkojumā nozīmē “baložu jeb dūju līcis” (arābu val.: “Marsà al hamen”), atspoguļojot šo un citu putnu pārlidojumus migrācijas laikā uz siltākām zemēm.

Pilsētas izcelsmes pirsākumi ir saistāmi ar tās ostu, jo tā bija īpaša …. tā jūrniekiem nodrošināja vieglu piekļuvi tās aizmugurējai daļai. Savā laikā tā bija galvenā Sicīlijas osta, no kurienes devās lieli kravas kuģi, lai Sicīlijā saražoto vīnu nogādātu uz sauszemes Itālijas ostām. Sicīlijas vīns tika transportēts, izmantojot arī dzelzceļa pakalpojumus. 

Visu pilsētas iedzīvotāju dzīve ir bijusi saistīta ar jūru, turklāt, tunča nozvejas un apstrādes vieta, kuru izveidoja arābi, bija otra lielākā Sicīlijā aiz Faviņanas (Favignana, Trapani zona).  Mūsdienās šī tunča apstrādes vieta strādā neregulāri ik 5 gadus. Tā ir populārs tūristu apskates objekts, jo tajā ir apskatāmas īpaši krāšņās un elegantās arkas, un saulrietā paveras fantastisks skats uz jūru.

1752. gadā pilsētā tika uzbūvētas Tonnaras baznīca (Chiesa della Tonnara) un Villadoratas prinča pils (Palazzo del Principe di Villadorata), kurš bija visa vēsturiskā Marzamemi centra īpašnieks. Viņš arī uzņēmās aizbildniecību pār pilsētu, sekmējot tās attīstību vairākos līmeņos: pievilinot profesionālus strādniekus no blakus esošajām pilsētām Noto un Avola, ceļot mājas zvejniekiem un tunča apstrādes vietu. Jāatzīmē, ka Marzamemi vienmēr ir bijis liels mitrums, jo tā atrodas vienā līmenī ar jūru. Jūrnieku mājiņas ir uzbūvētas apkārt centrālajam laukumam, piešķirot pilsētai noteiktu auru. 

Marzamemi ir lieliska pludmale, divas mazas ostas, sauktas “Fossa” un “Balata”, kā arī divas mazas saliņas Jonijas jūrā.

Kopš ir atjaunots pilsētas galvenais laukums un tiek rīkoti dažādi pasākumi (pilsētas svētki ar jahtu sacensībām, filmu festivāls, u.c.), pilsēta ir kļuvusi arvien populārāka, vismaz sicīliešu vidū. Tūristu sezona sākas Maijā un ilgst līdz Septembra vidum. Pārējā laikā pilsētā valda miers un klusums. Tā ir aizmirsts Sicīlijas dārgums! Turklāt, atrodas rokas sniedziena attālumā no Sicīlijas baroka pērlēm – Modikai, Raguzai, Noto, Sirakūzām …

Apskates objekti un raksturīgākie produkti:

  • viss, kas saistīts ap tunci – gan svaigā, tumši sarkanā tunča gaļa, gan “bottarga di tonno rosso” – žāvētas sarkanā tunča olas, gan tonnara (tunča nozvejas un apstrādes vieta) – viens no galvenais tūristu apskates objektiem un raksturīgākajiem Marzamemi produktiem;

La Tonnara di Marzamemi

  • osta;

Il Porto di Marzamemi

  • Karalienes Margaritas laukums (Piazza Regina Margherita) – pilsētas galvenais laukums ar senām, raksturīgām mājiņām, mazām un klusām ieliņām un pagalmiem, kas atgādina par pagātni;

Piazza Regina Margherita, Marzamemi

Costruzioni Antiche

Le viuzze dal sapore passato

  • vīna tirdzniecība – daudzi kuģi devās projām tieši no šīs ostas, līdzi vedot šīs salas labākos vīnus;
  • pludmale;
  • 17.augusts (pilsētas aizbildnis ir Sv.Frančesko no Paolas) - ņemot vērā pilsētas atrašanās vietu un tās vēsturi, pilsētas svētki saistās ar jūru, jahtu sacensībām un citiem ar ūdeni saistītiempasākumiem;
  • kopš 2000. gada pilsētas galvenajā laukumā Jūlija mēnesī tiek rīkots filmu festivāls (Il Festival del Cinema di Frontiera).

Noderīgi:

www.marzamemi.com

16/04/2011

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.


* Maija mēneša pēdējā nedēļā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.

14/04/2011

Sirakūzas (Siracusa)

Sirakūzas (itāļu val.: Siracusa) ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī pilsētas jaunākā daļa Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres. Mūsdienās Sirakūzās dzīvo apmēram 125 000 cilvēku.

Vēsture: Sirakūzas 734 g.p.m.ē. ir dibinājuši grieķu kolonisti no Kartāgas, kas to nosauca par “Sirako” (“purvs”). Ņemot vērā auglīgo zemi un vietējo cilšu pozitīvo attieksmi, sākās strauja pilsētas attīstība un kādu laiku Sirakūzas bija viena no ietekmīgākajām grieķu pilsētām visā Vidusjūras reģionā. 5. un 6.gs.p.m.ē. nepastāvēja īpaša atšķirība starp Atēnām un grieķu pilsētām Sicīlijā. Taču šī straujā attīstība radīja arī iekšējus konfliktus un priekšnoteikumus tirānisma attīstībai. Pilsētā viens pēc otra valdīja vairāki tirāni.

Grieķu valdīšana beidzās 212.g.p.m.ē., kad Sirakūzas iekaroja un tās uz nākamjiem sešiem gadsimtiem pārgāja Romas Impērijas pakļautībā, bija tās maizes klēts. Pēc Romas Impērijas krišanas 476. gadā un barbaru invāzijas, pār Sicīliju valdīja bizantieši (535. g.), arābi (878. g.) – 2 gadsimtu laikā Sirakūzas kļuva par vienu no plaukstošākajām zemēm Vidusjūrā. Tālāk sekoja normāņi (1061.g.), pārmaiņus – franču un spāņu karaļi, līdz 1860.gada oktobrī sala kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Jāatzīmē, ka 1693. gadā notika spēcīga zemestrīce, kas skāra arī Sirakūzas un citas Noto ielejas pilsētas. 18. gadsimta sākumā pilsēta tika celta no jauna, tādējādi ar netālu esošo pilsētu Noto ir viens no labākajiem Sicīlijas baroka piemēriem.

Apskates objekti:

Vēsturiskās ēkas un pieminekļi:

Neapolis arheoloģiskā parka (Parco Archeologico della Neapolis, no grieķu val. “jauna pilsēta”) platība ir apmēram 240 000 m2 un tajā atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu, kurus būtu vērts apskatīties:

  • Basilica di S.Nicolo dei Cordari atrodas uzreiz pie ieejas parkā, tā ir celta 11. gs.;
  • romiešu amfiteātris (itāļu val.: Anfiteatro romano, 2. – 4. gs.) – tas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā (140 x 119 m, pēc Romas un Veronas), turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas. 16. gadsimtā, izmantojot anfiteātra akmeņus, spāņi gandrīz pilnībā iznīcināja pusi tā reljera.
  • Hērona II altāris (itāļu val.: Ara di Ierone, 3. gs.) – trešais lielākais monumentālais darbs, kurš ir saglabājies no antīkās pasaules laikiem;
  • grieķu teātris (itāļu val.: Teatro greco, 5. gs.p.m.ē.) – lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Colle Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Mūsdienās – kultūras pasākumu norises vieta. Jāatzīmē, ka 16. gadsimtā spāņi radīja noteiktus bojājumus, jo izmantoja teātra akmeņus tiltu nocietinājumu veidošanai.
  • Dionīsa auss (itāļu val.: Orecchio di Dioniso) – apmēram 5 līdz 11 m plata un 23 m augsta kaļķakmenī izcirsta (mākslīgi veidota) pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu patreizējo nosaukumu 16. gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas. Jāatzīmē, ka ala ir ieguvusi šādu formu tāpēc, ka rakšanas darbi tika uzsākti no klints augšas un ejot dziļumā, tika konstatēta ūdens klātbūtne un ļoti laba materiālu kvalitāte, darbi paplašinājās. Akmeņi tajā laikā tika izmantoti ēku celtniecībā;
  • Kordari ala (itāļu val.: Grota dei Cordari) šādu nosaukumu ir ieguvusi tāpēc, ka agrāk tā bija vieta, kur 17. gadsimtā strādāja “cordari” (virvju vērpēji) – šajā dabiski mitrajā alā viņiem bija daudz vieglāk savīt virves.


Ortidžas salā (Isola di Ortigia, papildus informācija: http://www.ortigia.it), kas ir Sirakūzu senākā daļa, ir iespējams apskatīt ļoti daudzus vērtīgus objektus:

  • Doma laukums un Doma katedrāle (itāļu val.: Il Duomo) – celta uz  sena tempļa drupām (apm. 5. gs.p.m.ē) augstākajā Ortidžas salas punktā, piedzīvojusi dažādu kultūru ietekmes: grieķu, bizantiešu, arābu un normāņu. Pēc 1693. gada zemestrīces galvenā fasāde ir veidota baroka stilā.
  • Sv.Lucia baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Lucia, 6. gs.) – celta bizantiešu periodā, bet vairākkārt tikusi pārveidota, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces. Celta vietā, kur, saskaņā ar leģendu, tika mocīta Sirakūzu svētā aizbildne – jaunava. Īpaši ir baznīcas koka griesti un baļķu gleznojums (14. gs.).


  • Arhimēda laukums un Artemīdas strūklaka (itāļu val.: Piazza Archimede, Fontana di Artemide) – šeit ir iespējams apskatīt ļoti daudzas 14. un 15. gadsimtā celtas ēkas ( Palazzo dell’Orologio,  Palazzo Gargallo, Palazzo Lanza-Bucceri, Palazzo del Banco di Sicilia), kā arī Artemīdas strūklaku (grieķu mitoloģijā tā bija medību un šķīstības dieviete).


  • Aretuzas avotiņš (itāļu val.: La fonte Aretusa) – svaiga ūdens avotiņš pie pašas jūras, kurā aug papirusa niedres … daudzu rakstnieku un dzejnieku apjūsmota vieta daudzu gadsimtu garumā. Tūristu iecienīts apskates objekts. Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (Alpheios) (pazemes upju dievs, Okeanus dēls) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas (Zeva meita) nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas  varētu satikties ar nimfu.

  • Bellomo muzejs (itāļu val.: Museo Bellomo, 13. – 14. gs.) – atrodas Ortidžas salā, Doma laukumā, Ballomo pils ēkā un ir viens no švābu perioda (Frederico II) vispabeigtākajiem darbiem. Trīs gadsimtus ēka bija Ballomo ģimenes īpašums (ievērojama ģimene no Romas), bet 1722. gadā to nopirka Benediktiešu mūķenes un izmantoja kā noliktavu un guļamzāli. Mūsdienās šajā ēkā atrodas daudzi viduslaiku un modernās mākslas darbi, ieskaitot Karavadžio (Caravaggio : “Seppellimento di Santa Lucia”).
  • Maniače pils (itāļu val.: Castello Maniace) – atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Mūsdienās viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Jāatzīmē, ka pils savu nosaukumu ir ieguvusi par godu bizantiešu ģenerālim Džordžio Maniače (Giorgio Maniace), kurš 1308.g gadā Sirakūzas atbrīvoja no sarakēniem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240. gadā, kad Frederico II to pārveidoja par četrstūra formas pili – cietoksni, kur katrā stūrī bija izvietoti apaļi torņi un pilī varēja iekļut tikai ar paceļamā tilta palīdzību. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Būtiskus bojājumus tā piedzīvoja 1542., 1693. un 1704. gados, kad notika zemestrīces. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve un 1838. gadā Ferdinand I to vēl vairāk izmantoja militārām vajadzībām – kā nocietinājumu pret uzbrukumiem. Pēc Itālijas apvienošanās pils saglabāja savu militāro statusu.


  • Apolona templis (itāļu val.: Tempio di Apollo, 6. gs.p.m.ē.) – grieķu kolonistu celts templis par godu Apolonam, bet pēc Cicerona ierašanās Sirakūzās, tas tika veltīts par godu Artemīdai (Apolona māsai). Bizantiešu laikā templis tika pārvērts par baznīcu, musulmaņu laikā – par mošeju, normāņu laikā – atkal par baznīcu, spāņu laikā – barakas. Mūsdienās no tempļa ir saglabājušās tikai drupas. Jāatzīmē, ka tas ir vecākais zināmais Doric arhitektūras stilā veidotais templis Rietumu Eiropā.

Sirakūzu pilsētas jaunajā daļā ir iespējams apskatīt:

  • Reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Il museo archeologico regionale) – šeit atradīsiet dažādus arheoloģiskos atradumus, piem., keramikas izstrādājumus, teātra maskas, marmora un citas dekorācijas. Vissenākie atradumi tiek attiecināti uz paleolīta, neolīta un bronzas laikiem.
  • Papirusa muzejs (itāļu val.: Il museo del papiro) – Sirakūzu teritorija ir vienīgā vieta Itālijā, kur aug papiruss. Muzejā iespējams apskatīt seno papirusu veidus (15. gs.p.m.ē.), daudzus objektus, kas izgatavoti no šī auga un materiālu kolekciju, kuru agrāk izmantoja ēģiptiešu rakstītāji http://www.museodelpapiro.it

Sirakūzu tuvumā esošajā teritorijā ir iespējams apskatīt sekojošus objektus:

  • Katakombas (itāļu val.: Le catacombe, 315 – 360. g.) – šīs pazemes kapenes tiek uzskatītas par otrām lielākajām un svarīgākajām uzreiz aiz Romas. Iespējams apskatīt arī Sv.Lucia un Sv.Džovanni kapenes. Romiešu laikā miruši ķermeņus nebija atļauts apglabāt pilsētas teritorijā, tāpēc Sirakūzu teritorijā mirušo ķermeņi tika apglabāti grieķu veidotajos ūdensvada kanālos. Vēlāk kristieši tās izmantoja par kapellām. Papildus informācija: http://www.catacombesiracusa.it
  • Sv.Džovanni baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Giovanni, 6. gs) – celta vietā, kur saskaņā ar leģendu, tika apbedīts Sirakūzu pirmais bīskaps – Marciano (mocīja Valerian, Gallienus, 3 gs.vidus). Ilgu laiku tā bija Sirakūzu pirmā katedrāle. Tā ir pārcietusi daudzus pārveidojumus, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces tās fasāde tika pārveidota baroka stilā. No oriģinālās ēkas mūsdienās ir saglabājušās tikai kolonnas. Sv Džovanni kapenes ir iespējams apskatīt, ejot no baznīcas.
  • Euriāla pils (itāļu val.: Castello di Eurialo, 402. – 397. p.m.ē.) – atrodas apmēram 7 Km attālumā no Sirakūzām un ir lielākais militārais komplekss, kurš ir saglabājies no grieķu laikiem. Tā platība ir 15 000 m2. Par pils celtniecību ir jāpateicas militārajam ģēnijam Dionīsam vecākajam, kurš to uzcēla 6 gadu laikā, lai aizsargāju pilsētu no Kartāgiešiem. Iepriekšējo atēniešu aplenkumu laikā (415. – 413. g.p.m.ē.) viņš konstatēja, ka aizsardzības vājākais punkts ir pilsētas virzemes daļas ziemeļu puse, tāpēc, iesaistot darbā 60 000 vīrus, 20 dienu laikā tika uzcelts 5 Km garš mūris. Pārējie darbi tika pabeigti 6 gadu laikā. Sirakūzas par neiekarojamām padarīja pils un tās teritorijas konstrukcija: ar cietoksni savienoti trīs aizsarggrāvji, milzīgs dubults mūris ziemeļu pusē, trīs pīlāri un paceļamais tilts dienvidu pusē, pieci augsti torņi, kas atradās augstāk nekā ienaidnieks spēja uzšaut, neesot pats savainots, kā arī pils vidū esošais laukums, kur bizantiešu laikā atradās kazarmas un tika izvietota militārā tehnika. Turklāt, visi mūri, grāvji un ejas bija savā starpā savienoti, kas ļāva karavīriem brīvi pārvietoties, neesot redzamiem ienaidniekam.
  • Pantalika (Pantalica) akmeņainā nekropole

P.S.

Bellomo galerija (atrodas Ortidžas pašā centrā, netālu no Aretuzas avotiņa) ir vislabākā vieta, kur iegādāties papirusa papīru un dažādus tā izstrādājumus.

06/04/2011

Pasaules mantojuma objekti Sicīlijā

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 1972.gadā izveidotajā Pasaules mantojuma sarakstā uz 2010.gada Jūliju bija iekļauti 911 objekti (piemēram, meži, kalni, baznīcas, pilsētas), kuriem ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā. No šiem objektiem 704 bija kultūras objekti, 180 dabas objekti un 27 jaukti objekti. Pasaules mantojuma programmas mērķis ir apkopot informāciju un aizsargāt šos īpaši nozīmīgos objektus. Pasaules mantojuma programmā piedalās 187 valstis.

Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā atrodas visvairāk (44) Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto objektu. Pieci (5) no šiem objektiem atrodas Sicīlijā:

  • Agrigento arheoloģiskā zona (1997) – grieķu Tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • Piazza Armerina un Villa Romana del Casale (1997) – unikāli sienu gleznojumi;
  • Eolu vulkāniskās salas (Isole Eolie; 2000);
  • pilsētas – Noto, Modica, Ragusa un Avola – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā, Sicīlijas dienvidu – austrumos (2002);
  • Siracusa un Pantalica akmeņainā nekropole (2005);

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 44 other followers