Archive for ‘Pieturvietas’

29/11/2017

Zobenzivs nozveja (Cattura di pesce spada)

Zobenzivs ir viena no Sicīlijā iecienītākajām lielajām zivīm un Mesīnas jūras šaurums, kas atdala Sicīliju no Kalabrijas reģiona, ir vieta, kur tās jau vairāk kā 2000 gadus ķertas, izmantojot harpūtas (metamo) ieroci un airu laivas (itāliešu val.: la pesca con l’arpione). Viena no galvenajām zobenzivs nozvejas vietām Sicīlijā!

Neskatoties uz 20.gadsimta zinātnes sasniegumiem, šī senā un no sentēviem pārmantotā zobenzivs ķeršanas metode “izdzīvoja” līdz pat 20.gadsimta vidum, kad to nomainīja motorlaivas un laivas uzbūve un funkcijas tika būtiski pārveidotas.

Agrāk jūrā devās vienlaicīgi vairākas airu laivas un katrai no tām bija atšķirīgas funkcijas, piemēram, „novērošanas laiva” (saukta par „feluche”) – šai laivai vidū esošais masts bija garāks nekā pārējām laivām, lai uz tās stāvošais cilvēks jau pa gabalu varētu saskatīt zobenzivis un savlaicīgi par to ziņot; „ķērāj laiva” (saukta par „luntra”) – ļoti ātra un izveicīga laiva, kas pēc signāla saņemšanas devās zobenzivs virzienā un tās priekšgalā stāvošais cilvēks centās to noķert ar harpūnu; „nāves laiva” – laiva, kur pēc noķeršanas tika izvietota zobenzivs, lai iepriekšējā laiva būtu brīva un atkal varētu doties medībās.

20.gadsimta vidū airu laivas nomainīja motorlaivas (sauktas par „passarelle”) ar daudz garāku mastu laivas vidū (apmēram 20 m) un daudz garāku laivas priekšgalu. Jaunās laivas pildīja visas funkcijas vienpersoniski (vairs nebija vajadzīgas trīs dažādas laivas) – novērošanu, noķeršanu un noķertās zivs izvietošanu. Vienīgā lieta, kas palika nemainīga – specifiskās zināšanas un māksla saskatīt un noķert zobenzivis, izmantojot harpūnas ieroci, kas ir tik tipiski Sicīlijas un Kalabrijas reģioniem. Šīs zināšanas saglabājušās līdz mūsdienām, jo nodotas no paaudzes paaudzē.

Izmantojot šo metodi, iespējams veikt zivju selekciju, t.i. izvēlēties noķert pieaugušu zivi, kas zobenzivs gadījumā var būt pat 4 – 5 m gara un 300 – 350 kg smaga zivs. Īpaši aktīvi zobenzivs ķeršana notiek Maijā – Augustā, kad tās pietuvojušās īpaši tuvu piekrastei.

 

 

21/10/2017

Randaco pilsēta (Randazzo)

Randazzo (2)

Papildināts

Apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, vulkāna Etna ziemeļu pakājē atrodas neliela Viduslaiku pilsētiņa (apmēram 11 tūkstoši iedzīvotāju) – Randaco (Randazzo, sicīliešu dialektā: Rannazzu), kas, par laimi, nekad nav cietusi vulkāna izvirdumu laikā un lielā mērā saglabājusi savu Viduslaiku atmosfēru ar šaurām no lavas akmens veidotām ieliņām, arkām, ēkām un baznīcām.

Tā atrodas apmēram 760 metrus virs jūras līmeņa stratēģiski ļoti svarīgā vietā – starp Alcantara un Simeto upēm, Katānijas, Mesīnas un Ennas zonu krustpunktā starp trīs lielākajiem dabas parkiem – Etnas, Nebrodi un Alcantara. Tā atrodas ļoti auglīgā teritorijā un no tās paveras lielisks skats uz vulkānu Etna un lejā esošo ieleju.

Pilsētas svētki tiek svinēti 15.augustā (aizbildne – Maria SS.Assunta) un 19.martā (aizbildnis – S.Giuseppe), jo šajā dienā 1981.gadā pilsēta paglābās no lavas izvirduma.

Randazzo1Randazzo2

Vēsture:
Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Attiecībā uz to pastāv neskaitāmas teorijas, piemēram, tas varētu būt cēlies no Taormīnā 8.gadsimtā valdošā bizantiešu gubernatora vārda – “Randakes (vai Randag)”. Pilsēta varētu būt celta uz senas grieķu kolonistu dibinātas pilsētas drupām, kuru 9.gadsimtā izpostīja arābi un tās nosaukums varētu būt pārveidots no “Trinacium” uz “Rinacium” un tālāk uz “Randacium”. Tas varētu būt cēlies no vācu valodas izcelsmes vārda “Rand” (krauja, mala, galējais punkts) un apzīmēt vecpilsētas atrašanās vietu pašā kraujas malā.

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau 6.gs.p.m.ē. Tā cietusi laupītāju uzbrukumu laikā un tai pāri gājuši bizantiešu un arābu karaspēki (11.gs.). Tai bijusi militāri stratēģiski ļoti svarīga loma arābu un normāņu valdīšanas laikos.

Par pilsētas pamatiedzīvotājiem tiek uzskatīti grieķi un latīņi, kuri šo teritoriju izvēlējās kā drošāko apmešanās vietu (vulkāna pakājē, uz kraujas, starp divām upēm, apakšā atradās purvs, varēja pārraudzīt plašas teritorijas). 11.gadsimta beigās tiem pievienojās ziemeļitāļi – lombardi, kas šeit ieradās līdz ar normāņu karaspēku un, pateicoties normāņu karaļa atbalstam, izveidoja īstu koloniju ar saviem tērpiem, valodu un pat privilēģijām. Šīs trīs iedzīvotāju grupas tiek uzskatītas par senajām pilsētas pamatiedzīvotāju grupām, kas līdz pat 16.gadsimtam dzīvoja atšķirīgās zonās un runāja atšķirīgās valodās: ap Sv.Nicola baznīcu (grieķi), Sv.Marijas baznīcu (latīņi) un Sv.Mārtiņa baznīcu (lombardi). Pēc tam tās savstarpēji sajaucās.

Normāņu valdīšanas laikā pilsēta bija militāri ļoti spēcīga. Tās karaspēks bija spējīgs sakaut pret karali sadumpojušos baronus (1154 – 1166.g.), stāties pretī andževinu piekoptajai nežēlīgajai politikai un vajāšanām (1282.g.).

Pateicoties pilsētas īpaši labvēlīgajam klimatam – vēsajām vasarām, to par savu apmešanās vietu kopš 12.gadsimta bija izvēlējušās neskaitāmas karaliskās ģimenes vairāku gadsimtu garumā! Frederiks II no Švābijas to bija iecienījis medībām un pēc viņa pavēles pilsētai apkārt tika uzcelts 3 Km garš nocietinājuma mūris ar astoņiem novērošanas torņiem. Līdz mūsdienām ir saglabājies viens no tiem.

Viduslaiku periodā tā bija viena no Sicīlijas nozīmīgākajām pilsētām, pateicoties tās nocietinājuma mūrim ar novērošanas torņiem, ēkām un aktīvajai tirdzniecībai. To bija iecienījuši dižciltīgie, kas, izrādot savu bagātību un privilēģijas, ēkas un baznīcas piepildīja ar dārglietām.

Spāņu valdīšanas laikā šeit tika izveidota militārā bāze jeb militārais centrs cīņai pret frančiem.

Pilsēta bija ļoti attīstīta un samērā blīvi apdzīvota līdz pat 16.gadsimtam, kad sākās tās pakāpeniska politiskā un ekonomiskā lejupslīde līdz ar:

  • 1492.gadā spāņu karaļa Ferdinand II izdoto dekrētu izraidīt no Sicīlijas ebrejus (Randaco zonā gadsimtiem ilgi tie dzīvoja San Giorgo pakalnē);
  • pārmērīgi augstajiem nodokļiem;
  • 1535.g. spāņu algotņu laupījumiem;
  • 1536.gada lavas izvirduma radītajiem postījumiem;
  • 1539.gadā ugunsgrēka rezultātā gāja bojā Sv.Nicola baznīcas vēsturiskais arhīvs ar ļoti seniem dokumentiem pat no grieķu laikiem;
  • 1575 – 1580.gada buboņa mēra izraisīto būtisko iedzīvotāju samazinājumu (lai to izolētu, nācās pat nodedzināt latīņu kvartālu);
  • karalisko ģimeņu pārcelšanos uz citām tuvumā esošajām pilsētām.
    Tā gandrīz vai kļuva par spoku pilsētu. Tika aizmirsta un no jaunajiem spāņu dižciltīgajiem saņēma vien jaunas nodokļu likmes.

Interesanti atzīmēt, ka 19.gadsimta beigās tieši Randaco pilsētā tika izveidota pirmā Salesiani ēka – centrs, kas bija spējīga uzņemt pat 1400 jauniešus. Tā darbojās līdz pat 2005.gadam un bija piemērs visiem pārējiem Salesiani centriem Sicīlijā.

Pēdējo būtisko postījumu tā piedzīvoja II Pasaules kara laikā, kad uzlidojumu rezultātā tika sagrauts apmēram 85% ēku, iznīcināts apmēram 75% mākslinieciskā mantojuma un nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju. Taču, neskatoties uz to, pilsēta ir spējusi atgūties, par ko 2005.gadā tai piešķirta sudraba medaļa.

Mūsdienās, pateicoties pilsētas atrašanās vietai un tur valdošajiem klimatiskajiem apstākļiem, tā ir īpaši piemērota vieta dažādu mājlopu audzēšanai (liellopiem, melnajām cūkām, aitām, kazām), olīvkoku, augļu koku, vīnogulāju audzēšanai, mežos pieejami riekstkoki un sēnes, vietējie iedzīvotāji aktīvi nodarbojas ar amatniecību (piem., izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka), u.c. Vietējo ēdienkarte ir ļoti vienkārša, taču aromātiska un, pats galvenais, dabiska.

Jāredz:

  • baznīcas:
    • Sv.Marijas baznīca (Basilica di S.Maria), 1217 – 1239.g., normāņu – švābu ietekme, melnas lavas fasāde, 3 majestātiskas apses ar torņiem un 15.gadsimta sānu portāli katalāniešu – gotiskā stilā;
    • Sv.Nicolo’ baznīca (Chiesa di S.Nicolo’), pilsētas lielākā baznīca, celta 13.gs un vairākkārt pārbūvēta 16., 17.gs. un pēc II Pasaules kara postījumiem. Iekšpusē atrodas neskaitāmas Gaginesca stilā veidotas skulptūras un no sarkanā marmora gotiskā stilā veidota kristību vieta (13.gs.);
    • Sv.Mārtiņa baznīca (Chiesa di S.Martino), 13.gs., gotiskā stilā veidots svētā ūdens trauks un 14.gadsimta zvanu tornis ar vienu un diviem logiem (viens no skaistākajiem Sicīlijā!). Fasāde pārveidota 17.gadsimta sākumā

Randazzo_Chiesa S.MariaRandazzo_Chiesa S.Nicola e Via degli ArchiRandazzo_Castello Svevo e Chiesa S.Martino

  • celtnes un ēkas:
    • vārti – Porta Aragonese, San Martino (1753), San Giuseppe, Pugliese;
    • Via degli Archi;
    • švābu cietoksnis (itāliešu val.: castello Svevo) jeb Hohenstaufen karaliskās ģimenes pils – atrodas uz augstas lavas kraujas un ir vienīgais no astoņiem Viduslaikos celtajiem novērošanas torņiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Savā laikā šī bija Giustiziere del Valdemone (sava veida Viduslaiku tiesnesis un governators) rezidences vieta un cietums, vēlāk Romeo un Vagliasindi ģimeņu savrupmāja, līdz vēlāk atkal cietums nākamajos gadsimtos. Mūsdienās šeit atrodas sicīliešu marionešu muzejs (Museo dell’ opera dei pupi) un Paolo Vagliasindi arheoloģiskais muzejs;
    • Palazzo Reale (Casa Scala) – celta Sv.Mārtiņa baznīcas zonā pēdējo normāņu karaļu valdīšanas laikā (pārbūvēta pēc 1693.gada zemestrīces) un tajā kopš 12.gadsimta mitinājušās daudzas aristokrātiskas personas;
    • Palazzo Lanza, Palazzo Rumolo, Palazzo Comunale, Palazzo Clarentano, La Casa di via Orto, Il Portale di via Fisauli (14.gs.);
  • dabas zinātņu muzejs (Museo civico di scienze naturali)
  • dabas objekti:
    • il Parco Regionale dell’Etna, 1987.g. – monte Spagnolo, la Grotta del Gelo, La Grotta – il Sentiero naturalistico Burrò, parco Polivalente Sciarone
    • il Parco Regionale dei Nebrodi, 1993.g.;
    • il Parco Fluviale dell’Alcantara, 2001.g.

Randazzo3Randazzo4

Jānogaršo:

  • piena produkti, jo īpaši gatavoti no aitas un kazas piena – rikotas siers, saldais vai pikantais canestrato, pecorino, provola;
  • Nebrodi kalnu zonā augušo melno cūku gaļas izstrādājumi, īpaši desas ar dažādiem pildījumiem, piemēram, fenheļa sēklām, pistāciju riekstiem;
  • olīveļļa;
  • medus;
  • meža veltes – ogas, sēnes, rieksti – pistācijas, lazdu rieksti, valrieksti, ēdamie kastaņi;
  • konservētu tomātu, sēņu un baklažānu uzkodas;
  • mājās gatavota pasta jeb makaroni ar savvaļas sparģeļiem, sēnēm, riekstiem, melnās cūkas gaļas mērci, jēra gaļu, u.c. Dažādi krāsnī cepti cepeši;
  • saldie – crispelle di riso, bigne’ di ricotta, buccellato, nuvolette, mostaccioli, ramette, chiacchiere, pastareale, pasta di mandorle, cotognata;
  • mājās gatavoti liķieri, mājas vīns.

Randazzo_funghi

12/10/2017

Oktobra svētki Zaferānas pilsētā (Ottobrata 2017)

Kā jau katru gadu Zaferānas pilsētā notiek rudens svētki. Tie notiek visu Oktobra mēnesi, ik svētdienu, tāpēc tiklīdz ir piemēroti laikapstākļi, tā dodamies uz tiem. Nemainīgi tie ir mani iecienītākie svētki! Dažādi. Krāšņi. Ļoti labi organizēti.

 

25/09/2017

Mandžapane ala (Grotta Mangiapane)

Tikai nieka 18 Km attālumā no Trapāni atrodas Kofano kalns (itāliešu val.: Monte Cofano), kura rietumu nogāze ir bagāta ar dažādām kopš priekšvēsturiskiem laikiem apdzīvotām alām (patvēruma nolūkos), sauktām par Skurati (tuvākais apdzīvotais ciems) alām.

Kopumā tās ir 9 alas (Buffa, del Crocifisso, Rumena, Miceli, Cufuni, della clava, Maria Santissima, Abisso del Purgatorio Mangiapane), no kurām pēdējā ir vislielākā.

Mandžapane ala (itāliešu val.: grotta Mangiapane) ir apmēram 80 m augsta un 70 m dziļa dabiskas izcelsmes ala, kura savu nosaukumu ieguvusi pateicoties ģimenes uzvārdam, kas to apdzīvoja līdz pat 1950.-tajiem gadiem.

Pēc noteikta pamestības perioda to atjaunojuši zonas iedzīvotāji un viens no pēdējiem Mandžapane ģimenes locekļiem, ļaujot apmeklētājiem “atgriezties pagātnē” un izbaudīt zonas lauksaimnieku un zvejnieku sadzīvi, kāda tā bija pirms apmēram 100 gadiem. Alā izveidotas vairākas dažādas nozīmes ēkas, piemēram, lopu stallis, malkas kurināma krāsns, dzīvojamās un darba telpas ar darbarīkiem un pat neliela kapella. No tās paveras lielisks skats uz kristāliski zilās krāsas Eričes līci un turpat aiz stūra atrodas Kofano kalna Dabas rezervāts.

Kopš 1983.gada Ziemassvētku periodā šeit tiek uzvesta dzīva Jēzus dzimšanas ainiņa (Presepe vivente di Custonaci – La Natività e i Mestieri Tradizionali) ar tipiskām tās teritorijas zemnieku un amatnieku izdarībām. Ainas uzvešanā piedalās apmēram 160 personas.

Šeit arī uzņemtas dažas ainas no filmas “Il commissario Montalbano”.

 

17/09/2017

Kastelmola (Castelmola)

Mesīnas zonā apmēram 5 – 6 Km attālumā no Taormīnas vēl augstāka kalna virsotnē (550 m.v.j.l.) atrodas neliels ciematiņš – Kastelmola (2015.g. apmēram 1 tūkst.iedzīv.), no kura skaidrā dienas laikā paveras fantastisks skats uz lejā Taormīnā esošo grieķu teātri un Isola bella, Itālijas sauszemes daļu (Kalabriju), vulkānu Etna un Jonijas jūras piekrasti. Viens no skaistākajiem Itālijas mazajiem ciematiem (I Borghi piu’ belli d”Italia).

Vēsture:

Vēl viena pilsētiņa, kuru sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm apdzīvoja jau dzelzs laikmetā (8.gs.p.m.ē.; Cocolonazzo nekropole) un, pateicoties tās līdzībai ar dzirnakmeni, dēvēja par “Mylai”.

396.g.p.m.ē. to mēģina un 4 gadus vēlāk iekaro Sirakūzu tirāns Dionīss. Pēc tā nāves 367.gadā pie varas nāk slavenā vēsturnieka Timeo tēvs un Taormīnas dibinātājs Andromaco, kas izveido apdzīvotās zonas centru un uzlabo iedzīvotāju dzīves apstākļus (izveido ūdens cisternas, nocietinājumus, u.c.).

Pirmā Pūniešu kara laikā pilsētu iekaro Sirakūzu Gerione un pārvalda līdz 214.g.p.m.ē. Pēc Romas Impērijas sabrukuma varu pārņem bizantieši un 902.gadā arābi (pilsēta tiek sagrauta, saglabājas vien cietoksnis). Kad pilsētu iekaro normāņi (1078), arābi to atstāj caur vārtiem, kas vēl līdz mūsdienām tiek saukti par saracēņu jeb arābu vārtiem (itāliešu val.: porta dei saraceni). Normāņi ap cietoksni izveido un nostiprina jaunu apdzīvotu zonu, sauktu par Mola, un blakus cietoksnim uzceļ nelielu baznīcu Chiesetta della SS. Annunziata (1100.g.).

Nākamo gadsimtu laikā pilsētā valda švābi, andževīni (vietējie nav sajūsmā), 1282.gadā pie varas nāk aragonieši un tas vietējiem izrādās smags periods, jo tiek piemēroti nodokļi, u.c.

1738.gadā pilsēta ietilpst Divu Sicīliju Karalistes sastāvā (Regno delle Due Sicilie).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas viduslaiku uzbūve saglabājas līdz pat 1928.gadam, kad tā tiek pievienota Taormīnai un izveidots ceļš līdz pat pilsētas centram un pārveidota pilsētas oriģinālā ieeja (kāpnes). Neatkarību no Taormīnas pilsēta iegūst 1947.gadā.

1954.gadā izveidots laukums Piazza Sant’Antonio ar baltu un melnu (lavas) akmeņu mozaīkveida rakstu. No šejienes paveras lielisks panorāmas skats.

Pilsētas svētki – 23.aprīlī (San Giorgio).

Apskates objekti:

  • Piazza Sant’Antonio (1954) – lieliska vieta, no kurienes baudīt pasakaini skaisto skatu līdz pat Itālijas sauszemes daļai. Baltas un melnas (lavas) krāsas akmens mozaīkveida laukuma segums, akmens mūra sienas un sēdvietas, arkveida pilsētas ieejas vārti. Caffe San Giorgio (1700) – mūku izveidota taverna, kuru 20.gadsimtā don Vincenzo Blandano pārvērš par slavenu bāru. Šeit obligāti jānogaršo mandeļu vīns, kuru par godu izgudrotājam sauc par “Blandanino”!;

  • cietoksnis – saglabājušās vien normāņu mūra sienas drupas. Savulaik viens no nozīmīgiem posmiem Milazzo, Ficarra, Tripi, Castroreale, Castiglione un Francavilla nocietinājumu sistēmā. Izmantots arī kā cietums;
  • Via Alcide de Gasperi – pilsētas galvenā iela, uz kuras atrodas veikali un suvenīru bodītes;

  • Doma laukumā atrodas baznīca San Nicolo’ di Bari (sākotnējā 16.gadsimta baznīca pārveidota 20.gadsimta 30.-tajos gados). Šeit pat atrodas arī Turrisi bārs (Bar Turrisi), kas slavens ar saviem falla objektiem it visur. Uzkāpiet līdz augšējam stāvam un ieejiet arī WC!

  • Chiesa di San Giorgio (1450) – iespaidīgs zvanu tornis un metālveida vārti;
  • Chiesa di San Biagio – pirmā pilsētā uzceltā baznīca, no kuras paveras fantastisks skats uz vulkānu Etna, Taormīnu un Giardini Naxos līci;
  • Chiesa dell’Annunziata (1100) – celta normāņu laikā pateicībā par to uzvaru cīņā ar arābiem;
  • ērgļu priekšnesumi (falconeria) – šeit atrodas starptautiskā ērgļu, vanagu, pūču un piekūnu apmācības skola un iespējams vērot to priekšnesumus.
14/09/2017

Ispika (Ispica)

Ispika (itāliešu val.: Ispica) ir Sicīlijas dienvidos Ragūzas zonā esoša salīdzinoši neliela pilsēta (2017.g. – 16 tūkst.iedzīv.). Tā atrodas 6 – 7 Km attālumā no jūras un izvietota uz lēzena pakalna apmēram 170 m.v.j.l. Viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām!

Vēsture:

Pilsētas nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Tās romiešu nosaukums – “Hyspicaefundus” varētu būt cēlies no upes Hyspa vārda, kas vēlāk nomainīts un līdz pat 1935.gadam izmantots “Spaccaforno”. Šis vārdu salikums sastāv no divām daļām: “”spacca” (jeb latīņu val.” “speca” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē – aiza) un “forno” (jeb latīņu val.: “fundus” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē pilsētai tuvumā esošās krāsnīm līdzīgās apbedījumu vietas).

Pilsētas teritorija ir apdzīvota jau kopš bronzas un vēlīnā romiešu perioda, ko apliecina arheoloģiskie atradumi (katakombas, nekropole; 3.-4.gs. kādā Cava Ispica aizā dzīvojis un Santa Maria della Cava baznīcu apmeklējis Sant’Ilarione di Gaza). Šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm. Vēlāk arī grieķi, romieši, bizantieši, arābi (šajā periodā dzimst leģenda par arābu burvi, kas izveido pilsētas vēsturisko centru – burve tiek apbedīta Ispikā un savas dotības uz vairākiem gadsimtiem nodod pilsētas iedzīvotājiem), normāņi (pirmās rakstiskās liecības par pilsētas eksistenci pastāv kopš 1093.gada!), švābi un andževīni.

14.gadsimta sākumā Berengario di Monterosso, karalistes mantzinis, pilsētu uzdāvina karaļa Federico III sievai Eleonora d’Angio. Pietro II to nodod feudo īpašumā brālim Guglielmo Duca di Atene, pēc kura to manto virssulainis Manfredi Lancia (mantiniekiem pilsētu atņemt, sodot par sadumpošanos pret karali Federico III).

1367.gadā to iegūst un 1375.gadā feudo īpašumā saņem Francesco Perfoglio. Kādu brīdi to pārvalda Andrea Chiaramonte, taču, sodod par sadumpošanos, 1393.gadā karalis Martino I to kopā ar cietoksni nodod Modikas grāfam Bernando Cabrera.

1453.gadā pilsēta pāriet Antonio Caruso no Noto īpašumā. 1493.gadā Isabella Caruso salaulājas ar Francesco II Statella (franču izcelsme) un kopš šī brīža iezīmējas cits posms pilsētas vēsturē. 1537.gadā pie varas nāk to pēcteči un turpina pārvaldīt pilsētu līdz pat 1812.gadam, kad tiek atcelts feodālisms un pilsēta tiek pievienota Modikai un Sirakūzu zonai, līdz 1927.gadā – Ragūzas zonai.

1693.gadā senā Ispikas pilsēta, kas tobrīd atradās un aizņēma lielu daļu Ispikas aizas, zemestrīces rezultātā tiek sagrauta, tāpat kā “Il Fortilitium” (Statella ģimenes viduslaiku cietoksnis) un virkne baznīcu, kas vairs netiks atjaunotas. Seko bads un slimības, taču nedaudzie izdzīvojušie spēj atgūties un atjaunot pilsētu, pateicoties tuvējo blakus pilsētu un vietējo baronu atbalstam.

Pilsēta tiek atjaunota un celta citviet – ārpus aizas, uz lēzena pakalna, taču senā apmetnes vieta nekad netiek pilnībā pamesta (ap aizā esošajām zemestrīci pārdzīvojušām baznīcām (S.Antonio, del Carmine, dei Minoti Osservanti) tiek atjaunotas pāris apmetnes zonas). Jaunā pilsēta tiek veidota ar taisnām un platām ielām, uzcelts virkne greznu baroka stilā veidotu baznīcu un ēku (piem., Santa Maria Maggiore, Chiesa di San Bartolomeo, S.S. Annunziata, Palazzo Bruno, Palazzo Bruno di Belmonte).

1934.gadā pilsētas nosaukums tiek nomainīts no “Spaccaforno” uz “Ispica”.

Pilsētas ģērbonis ir Statella ģimenes ģērbonis, kam pievienots kronis (apskatāms virs Chiesa Madre di San Bartolomeo ieejas durvīm).

Pilsētas svētki – 16.jūlijā (Madonna del Carmelo).

Apskates objekti:

  • Basilica di Santa Maria Maggiore (1696.-1725.g., Rosario Gagliardi, fasāde veidota 19.gs.) un pusapaļas formas laukums (1749.g., Loggiato del Sinatra) – viena no skaistākajām 18.gadsimta baroka baznīcām visā Sicīlijā, kurā lieliski vienkopus saplūst arhitektūra un māksla. Baznīca veidota ap kapellu, kurā atrodas Ispikā visvairāk pielūgtā statuja, kas agrāk atradās Cava Ispica S.Maria baznīcā un brīnumainā kārtā pārdzīvoja 1693.gada postošo zemestrīci – Il Cristo della Colonna. Ap statuju esošā kapella bija pirmais, ko sāka atjaunot pēc zemestrīces, no materiāliem, kas iegūti no iepriekšējās aizā esošās baznīcas. Labāko meistaru paraugdarbs – Giuseppe Gianforma, Olivio Sozzi;

  • Basilica della Santissima Annunziata (18.gs.) – celta pēc 1693.gada zemestrīces par godu tāda paša nosaukuma baznīcai, kas atradās senajā Spaccaforno (mūsdienu parka, aizas teritorijā) un tika sagrauta. Baznīcā atrodas viens no vispabeigtākajiem un skaistākajiem apmetuma darbiem visā Ragūzas zonā (Giuseppe Gianforma). Pieminēšanas vērti arī altāra gleznojumi (1544, Vito D’Anna; 1550, Francesco Cardillo), zemestrīces pasargāts galds (16.gs.), koka skulptūra – Kristus ar krustu (18.gs.);

  • Chiesa Madre di San Bartolomeo (1750.g.; fasāde veidota 19.gs.) – baznīca atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved kāpnes. Iekšpuse salīdzinoši vienkārša. Tajā atrodas sens koka krusts ar vēlīnā bizantiešu stila elementiem (15.gs.), marmora altārs (17.gs.), Don Giovanni Statella Caruso bēru akmens;

  • Chiesa & ex convento del Carminepilsētas aizbildņa Carmelo baznīca. Tās pirmsākumi attiecināmi uz 1534.g., kad tika uzcelta Chiesa del Carmine (veltīta Santa Caterina Martire Alessandrina) un 1558.gadā tai blakus karmelītu klosteris (veltīts Madonna del Carmelo). Abi sagrauti 1693.gada zemestrīces rezultātā un atjaunoti 18.-19.gs., klosteri pievienojot baznīcai;
  • Palazzo Bruno di Belmonte (1906.g., liberty sils) – nozīmīgākā liberty stilā veidotā ēka visā Ragūzas reģionā (Ernesto Basile), kuru pilsētas ietekmīgā ģimene Bruno di Belmonte tā arī nekad nav apdzīvojusi (nepabeigta to dzīves laikā, dēļ kariem, dēl sievas un pēc tam paša Pietro nāves 1921.gadā). Tikai meita uzturējās pilsētā un dzīvoja šajā ēkā, pārējie bērni pārcēlās uz Katāniju, Neapoi, Romu, Florenci. 1975.-1978.gadā pārdota pašvaldībai un mūsdienās šajās telpās atrodas Pilsētas Dome;
  • Palazzo Antonino Bruno (20.gs., liberty stils, Lanzerotti);
  • Palazzo ex mercato (1932);

  • Ispikas aiza (Cava Ispica) – apmēram 13 Km gara aiza, kas ir lielākā visā austrumu Sicīlijā! Tās teritorija bijusi apdzīvota no priekšvēsturiskiem laikiem (19.-15.gs.p.m.ē.) līdz pat 19.gadsimtam.;
  • arheoloģiskais parks (Parco archeologico della Forza) atrodas vietā, kur agrāk atradās Statella feodālās ģimenes cietoksnis un senais Speccaforno ciems (abi sagrauti 1693.gada zemestrīces laikā);
  • Sv.Marka katakombas (Catacombe di San Marco) – atrodas apmēram 2 Km no pilsētas un ir cilvēka eksistences apmiecinājums šajā zonā no vēlīnā romiešu perioda (4.-5.gs.). Apmēram 40 m garš koridors ar 250 apbedījumu vietām;
  • Crocefia nekropole (Necropoli Contrada Crocefia) – Modikas pilsētas virzienā apmēram 3 Km attālumā no Ispikas pilsētas 2013.gadā pavisam netīšām atrasta nekropole ar apmēram 20 apbedījumu vietām, kas varētu būt saglabājušās no 3.-6.gs.;

  • piekrastes daļa un pludmales – apmēram 13 Km gara pludmale, kas sākumā ir smilšaina un pēc tam klinšaina – Marina Marza, Santa Maria del Focallo, u.c. Ar smilšu kāpām! Punta Ciriga – ūdenī esošas klintis.

03/09/2017

Šikli (Scicli)

Šikli (itāliešu val.: Scicli) ir neliela Ragūzas zonā esoša pilsētiņa (2011.g. – 26 tūkst.iedzīv.), kas kopš 2002.gada ļoti pelnīti iekļauta UNESCO, viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām.

Pilsētas svētki – Maija pēdējā svētdiena (Madonna delle Milizie).

Vēsture:

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Tās teritorija bijusi apdzīvota jau vara jeb agrīnā bronzas laikmetā (Grotta Maggiore: 30.-20.gs.p.m.ē. – 18.-15.gs.p.m.ē.) un jau 15.-8.gs.p.m.ē. šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm, pateicoties kurai, pilsēta ieguvusi savu nosaukumu “Siclis”.

Mūsdienu pilsēta ir neskaitāmu kultūru dominances rezultāts. Šeit dzīvojuši un valdījuši grieķi (grieķu apmetnes paliekas Irminio upes apkaimē), kartāgieši, romieši (3.gs.p.m.ē.; Šikli spiesta maksāt valsts nodevu 10% apmērā), bizantieši (7.gs. Castellaccio apmetne; 8.gs. apmetnes alās) un sirojuši barbari.

Agrāk senā pilsēta atradās citviet – San Matteo kalna virsotnē un bija nocietināta struktūra ar klintīs izbūvētām apmetnes vietām (10.-11.gs. Chiafura apmetnes, cietokšņa drupas, Santa Lucia, Santo Spirito un San Matteo baznīcas).

Arābiem nākot pie varas (arābu val.: Shiklah), pilsēta vēl vairāk nostiprināta un izveidoti novērošanas posteņi; attīstījās lauksaimniecība un tirdzniecība. Normāņu valdīšanas laikā (11.gs.) ieviesta feodālā sistēma, tai piešķirts īsti karaliskas pilsētas statuss un tā nodota Sirakūzu bīskapijas pakļautībā. Tieši uz šo periodu attiecināma viena no galvenajām pilsētas leģendām Madonna delle Milizie.

12.gadsimtā pie varas nāk švābi, taču 13.gadsimta vidū pret tiem nostājas pāvests Alessandro VI un 1266.gadā vara tiek nodota andževīniem (frančiem), ar ko vietējie it nemaz nav apmierināti. 1282.gadā sākas nemieri (itāliešu val.: vespri siciliani) un vara pāriet spāņu rokās. Tiek izveidota Modikas grāfiste, kuras sastāvā ietilpst arī Šikli, un pilsēta seko tās attīstības gaitai: Federico Mosca (1283- 1296), Chiaramonte (1296-1392), Cabrera (1392-1477) un Enriquez-Cabrera (1477-1742).

Ap 14.gadsimtu pastāvēja 2 cietokšņi – “Castellaccio” un “Castelluccio” (saglabājušās drupas).

16.-17.gadsimtos izveidoti vairāki klosteri (frančeskāņu, karmelītu, domenikāņu). Ja 13.gadsimta beigās pilsētā dzīvoja 1330 cilvēki, tad 16.gadsimta vidū – 12 tūkstoši.

Kopš 14.gadsimta vidus pilsēta arvien vairāk “pārvietojas” no kalna uz ieleju un pakāpeniski iegūst savu pašreizējo izskatu. 1626.gada mēra epidēmija būtiski ietekmē iedzīvotāju skaitu (- 60%), tāpēc, lai veicinātu pilsētas apdzīvotību, jaunajiem pilsētas iemītniekiem tiek piešķirtas ievērojamas nodokļu atlaides (1651.gadā iedzīvotāju skaits bija vairāk kā dubultojies, sasniedzot 9382). Sekojošā postošā 1693.gada zemestrīce ne tikai vēlreiz būtiski samazina iedzīvotāju skaitu, bet papildus tam visam pilnībā sagrauj līdz tam izveidoto pilsētu. Iedzīvotāji spiesti pamest kalnu aizās izveidotās apmetnes vietas un pārcelties uz ieleju (pēdējās apmetnes vietas pamestas 1960.-tajos gados).

Pilsēta tiek veidota no jauna lēzenā ielejā (105 m.v.j.l.) starp 3 šaurām un dziļām aizām (Valle di Modica, di Santa Maria La Nova, di San Bartolomeo) apmēram 24 Km attālumā no Ragūzas un 10 Km attālumā no jūras. Tā atdzimst neparasti skaistā sicīliešu vēlīnā baroka stilā (18.gs.).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Līdz pat 1874.gadam pilsētas simbols un galvenā baznīca bija San Matteo kalnā esošā Chiesa di San Matteo. Mūsdienās – ielejā esošā Sant’Ignazio baznīca.

Apskates objekti:

  • Chiesa di San Matteo – atrodas S.Matteo kalna virsotnē vietā, kur agrāk atradās senā pilsēta un bija tās simbols un galvenā baznīca līdz 1874.gadam (vēlāk galvenās baznīcas statuss nodots ielejā esošajai baznīcai Chiesa di S.Ignazio). Pastāv liecības, ka tā pastāvējusi jau 313.g. līdz ar kristietības izplatīšanos;

  • Chiesa Madre di S.Ignazio (17.-18.gs., Piazza Italia) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kopš 1874.gada pilsētas galvenā baznīca. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 1751.gadā;

  • Via Francesco Mormino Penna un tās apkārtnē esošie apskates objekti;

  • Palazzo Municipio & stanza di Montalbano (1902.-1906.) – vienīgā civilā ēka starp baznīcām un aristokrātiskām ēkām! Agrāk šajā vietā atradās San Giovanni baznīcai pievienots benediktīniešu klosteris;
  • Chiesa di S.Giovanni Evangelista (18.gs.) – atrodas blakus pašvaldības ēkai (Pilsētas Domei). Izveidota pirms 14.gadsimta, vēlāk šeit uzturējās San Benedetto mūki, kas izveidoja klosteri. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 18.gs.;

  • Antica farmacia Cartia (1902) – pirmo reizi 1901.gadā to atvēra Guglielmo Cartia, trīs paaudžu farmacistu vecākais pārstāvis un līdz mūsdienām tā saglabājusies neskarta – ar 19.gadsimta rokām darinātām mēbelēm, gleznojumiem, keramikas traukiem, ampulām, svariem, kases aparātu, u.c. Kopš 2014.gada muzejs;

  • Palazzo Spadaro (17.-18.gs.) – celta 18.gadsimtā vairākos piegājienos un pieder Modikas izcelsmes Spadaro ģimenei, kas šeit pārcēlās 17.gadsimtā. Veidota vēlīnā baroka stilā, 8 balkoni rococo’ stilā ar ģeometriskiem un ziedu motīviem, Kaltadžirones flīzes, u.c. Virs galvenajām ieejas durvīm atrodas ģimenes simbols – lauva;
  • Palazzo Bonelli (19.gs.) – ļoti grezna iekšpuse;
  • Chiesa S.Michele Arcangelo (17.-18.gs.) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kas pēc zemestrīces celta ļoti ierobežotā platībā (blakus jau atradās ēkas);

  • Chiesa Santa Teresa (17.-18.gs.) – agrāk pievienota bijušajam Sv.Terēzes klosterim (1660), kas sagrauts pēc 1693.gada zemestrīces un atjaunots 1715 – 1719.gadu laikā. Baznīcā atrodas ļoti interesanta 1757.gadā veidota grīda no balti melniem akmeņiem;

  • Museo del Costume;
  • Museo della Cucina;
  • Museo della Bardatura;
  • Palazzo Beneventano – viena no skaistākajām sicīliešu vēlīnā baroka stilā veidotām ēkām ne tikai pilsētā, bet arī visā reģionā. Lieliska dekoratīvo elementu un gaismu saspēle;
  • Palazzo Busacca;
  • Chiesa del Carmine & convento (17.-18.gs.) – konvents dibināts 1368.gadā un sākotnēji pievienots Chiesa di San Giacomo Interciso, vēlāk aizstāts ar Santa Maria Annunziata. 18.gadsimta beigās baznīcas projektu izveidojis tajā pašā konventā dzīvojošais karmelītu arhitekts Alberto Maria di San Giovanni Battista (rococo’ stils);

  • Chiesa Santa Maria della Consolazione (17.-18.gs.) – vairākos posmos celta baznīca. Sākotnēji bijis S.Tommaso Apostolo veidots templis, kas 17.gs.pārveidots par baznīcu un atjaunots 18.gs.pēc zemestrīces postījumiem. Absīds, kupola un citas telpas veidotas rococo’ stilā. Ievērojama grīda balti melnā krāsā ar ziedu un ģeometriskiem motīviem, ērģeles (18.gs.), u.c.;

  • Convento del Rosario;

  • Chiesa Santa Maria La Nova (17.-18.gs.) – viena no senākajām baznīcām, kurā kopš 1994.gada atrodas Santuario di Maria SS della Pieta’ galvenais birojs;
  • Grotta delle 100 Scale;
  • Palazzo Fava (18.gs.) – bagātīgs galvenā portāla dekorējums, balkoni. Viena no pirmajām un monumentālākajām baroka stilā veidotajām ēkām;

  • Chiesa di San Bartolomeo Apostolo (18.gs.) – veidota vēlīnā baroka – rococo’ stilā. Fantastiski skaisti apmetumi (18.-19.gs.), klintī izveidota Jēzus dzimšanas aina (18.gs.) ar 29 statujām;

  • Chiafura – San Matteo kalna dienvidu nogāzē esošanas kalnos izcirstas aizas (apmetnes vietas), kuras bijušas apdzīvotas jau kopš neolītiskā un jo īpaši bizantiešu periodā (pēdējās pamestas 1950.-60.-tajos gados).
30/08/2017

Sedžesta (Segesta)

Sicīlijas ZR daļā apmēram 20 Km attālumā no jūras un 7 Km attālumā no Calatafimi pilsētas atrodas sena elīmu pilsēta Sedžesta (senais nosaukums: Aigesta, grieķiem – Egesta, latīņu un itāliešu val.: Segesta), pareizāk sakot – tās paliekas un drupas, jo pilsēta jau vairākus gadsimtus nav apdzīvota.

Tā izvietota Barbaro kalna virsotnē un no tās paveras pasakains skats uz visu ieleju līdz pat jūrai. Pagātnē – viena no elīmu ietekmīgākajām un varenākajām pilsētām, kulmināciju sasniedzot grieķu un romiešu valdīšanas laikos. Līdz mūsdienām saglabājušies grieķu teātris un doriešu stilā veidots templis.

Vēsture:

  • precīzs pilsētas dibināšanas laiks nav zināms, taču jau 11.gs.p.m.ē. tā bija apdzīvota un gs.p.m.ē. šeit atradās elīmu dibināts ciems Egesta (Aegesta). Elīmi bija viena no trīs sicīliešu senajām pamatiedzīvotāju grupām, iespējams Trojas bēgļu pēcteči, un līdzās Eriče un Entella tā bija viena no to svarīgākajām pilsētām. Jau 7.gs.p.m.ē. varena un ietekmīga tirdzniecības pilsēta, kulmināciju sasniedzot 5.gs.p.m.ē.;
  • pilsēta izvietota Barbaro kalna virsotnē (305 m) un no tās paveras lielisks skats uz ieleju līdz pat jūrai. No vairākām pusēm to pasargā stāvas nogāzes un pilsētas mūri tās lēzenajā daļā. Stratēģiski svarīga vieta, lai pārraudzītu ziemeļu un centrālajā virzienā vedošos ceļus;
  • tās pamatiedzīvotāji bija elīmi un no Sicīlijas austrumiem nākošie grieķi, taču drīz vien elīmi asimilējās un pieņēma grieķu kultūru;
  • gadsimtiem ilgi atradās konfliktējošās attiecībās ar Selinuntes pilsētu, kā rezultātā cieta visa Sicīlija. Pirmās sadursmes attiecas uz 580.g.p.m.ē. un ilga līdz pat 409.gadam, kad pēc Sedžestas lūguma kartāgieši sagrāva Selinuntes pilsētu. Atriebībā par to, Sirakūzu Dionīss izpostīja kartāgiešu svarīgāko pilsētu – Mothia;
  • g.p.m.ē. Sirakūzu tirāns Agafokls (Agatocles) pilnībā izpostīja Sedžestu un pat pārdēvēja par “Diceopoli”. Daudzi iedzīvotāji tika nogalināti vai nodoti verdzībā, taču tā spēja atgūties!;
  • Pirmā Pūniešu kara laikā 260.g.p.m.ē. Sedžesta atbalstīja romiešus un pēc to uzvaras, ņemot vērā abu līdzīgo izcelsmi (Trojas bēgļu pēcteči), pateicībā par to saņēma papildus teritorijas un nodokļu atlaides. Pilsēta atguvās un uzplauka (2.gs.p.m.ē. uzcelts teātris agora’, pilsētas mūra sienas), tās nosaukums tika nomainīts uz “Segesta”. Taču drīz vien sākās lejupslīde: 104.g.p.m.ē. tieši šeit Athenion vadībā sākās vergu sacelšanās; daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz ostas pilsētu Castellamare del Golfo dēļ labākiem tirdzniecības sakariem;
  • gs. pilsētu iznīcināja vandāļi un tā vairs netika atjaunota un nekad nesasniedza tādus zelta laikus, kā iepriekš;
  • -11.gadsimtā pilsētas teritorija bija periodiski apdzīvota (netālu atradās konkurējošs ciems – Aquae Segestanae);
  • arābu valdīšanas laikā (12.gs.) senās pilsētas vietā izveidojās neliels arābu ciems, kas paplašinājās (nosaukums – “Calatabarbaro”). Tieši šajā posmā radītas moskeja (12.gs.) un nekropole;
  • gadsimta beigās ieradās normāņi un ciemā sākās rosība – tika atjaunotas pilsētas mūra sienas, tā augstākajā vietā uzcelts cietoksnis (apbūvējot bizantieši torni un atsevišķas 12.gadsimta ēkas) un tam blakus baznīca. Pretī baznīcai izveidoti kristieši kapi un, iespējams, 13.gadsimta sākumā nojaukta moskeja. Izveidots neliels dzīvojamais kvartāls;
  • švābu valdīšanas laikā (12.-13.gs.) tiek paplašināta apdzīvotā teritorija (t.sk. paplašināts cietoksnis) un uzlaboti iedzīvotāju dzīves apstākļi (labākas ēkas, keramika, neskaitāmas monētas). Agora’ zonā atrakts ļoti blīvs arābiem tipisks dzīvojamo māju rajons – mājas ar izeju uz iekšpagalmiem vai slēgtiem ceļiem. Iespējams, šajā periodā vienkopus dzīvoja musulmaņi un kristieši;
  • apmēram gadsimta vidū ciems un cietoksnis tiek pamesti un nekad vairs netiks apdzīvoti. Iespējams, tas saistīts ar ļaunprātīgu izpostīšanu (cietoksnī vērojamas bultu un ugunsgrēka pēdas) vai arī nesaskaņām starp Federico II di Svevia un musulmaņu nemierniekiem, kā arī Federico un feodālo uzurpāciju;
  • vēlāk to periodiski apmeklēja gani no blakus esošā Calatafimi ciema un 15.gadsimta vidū (1442) daudz senākas švābu baznīcas vietā uzcēla nelielu baznīcu (pilsēta šajā laikā nebija apdzīvota), kas vairs netika apmeklēta kopš 16.gadsimta un 19.gadsimtā sagruva;
  • visos sekojošajos gadsimtos tuvākais apdzīvotais centrs bija Calatafimi;
  • atklāta tikai 16.gadsimta beigās (Tommaso Fazello);
  • iespējams, mūsdienās apskatāmās pilsētas drupas ir saglabājušās no laika, kad tā tika atjaunota pēc Agatocles izpostīšanas (4.gs.p.m.ē.).

Apskates objekti:

  • Doriešu templis (430.-420.g.p.m.ē. beigas) – viens no retajiem grieķu doriešu tempļiem, kas vismaz ārēji saglabājies ļoti labi un nekad nav sabrucis! Veidots ārpus pilsētas mūra sienām daudz senāka kulta objekta vietā un redzams jau pa gabalu. Veidojis grieķu arhitekts, kā tipisku grieķu templi no ārpuses – lielu un iespaidīgu (6 x 14 kolonnas jeb 26 x 61 m platumā un 9.3 m augstumā), taču piemērojot vietējās kultūras un kulta vajadzībām (bez iekšsienām, skulptūrām, altāra, jumta). Šķiet, Templis tā arī nekad nav bijis pabeigts. Izmantots reliģiskām vajadzībām; Grieķu templis elīmu pilsētā!
  • grieķu teātris (4. vai 2.gs.p.m.ē.) – izcirsts daudz senākas no bronzas laikiem saglabājušās klints vietā. Teātra veidotāji bijuši grieķi un tas ir veiksmīgākais piemērs pārejai no grieķu uz romiešu teātru veidu. Sākotnēji sastāvēja no 29 rindām (21 saglabājusies) un 7 sektoriem (63.6 m diametrā) un spēja uzņemt 4 tūkstošus cilvēku. Redzams pa gabalu un no tā paveras lielisks skats uz ieleju. Izpilda tās pašas funkcijas, ko grieķu teātri lielās pilsētā;
  • svētnīca (santuario di contrada Mango, 6.-5.gs.p.m.ē.) – celta ārpus pilsētas mūra sienām un nav zināms tās precīzs pielietojums. Liela, tāpēc, iespējams, tās iekšpusē atradās vairākas ēkas;
  • agora’ un dzīvojamā māja “casa del navarca” (2.-1.gs.p.m.ē.) – ar elegantiem dekorelementiem;
  • viduslaiku zona: mūris ar ieejas vārtiem “Porta di Valle”, teātris atrodas blakus cietoksnim (12.gs.), 2 baznīcas (1442), viduslaiku kvartāls un moskeja;
    • mūris ar ieejas vārtiem (6.-5.gs.p.m.ē.) – uzsākts veidot 6.-5.gs.p.m.ē. un gadsimtu laikā paplašināts līdz pat 11 torņiem un 5 vārtiem. Laika gaitā zemākie vārti pamesti un izmantoti tikai augstākie.
21/08/2017

Sampjēri (Sampieri)

Sampjēri (itāliešu val.: Sampieri) ir viens no vistālāk dienvidos esošajiem itāliešu zvenieku ciematiņiem, ko apskalo Vidusjūra. Tas atrodas apmēram 10 Km attālumā no iekšzemes virzienā esošās pilsētas Šikli (itāliešu val.: Scicli) un tiek uzskatīts par tās pludmales daļu (ietilpst Ragūzas zonā). Atrodas pa vidu starp Cava d’Aliga (3 Km rietumu virzienā) un Marina di Modica (4 Km austrumu virzienā).

2011.gadā tajā dzīvoja apmēram 660 cilvēku, taču to skaits ievērojami palielinās vasaras sezonā, kad pilsētā ierodas tūristi no tuvākām un tālākām vietām. Un kā nu ne, ja šeit ir 3 Km gara zeltainu smilšu un kāpu pludmale!

Pilsētas svētki – 15.augustā (Santa Maria Assunta).

Vēsture:

Ciemata teritorija bijusi apdzīvota jau priekšvēsturiskos laikos (“Costa ri carro” teritorijā kaļķakmens klintīs saglabājušās neolīta laikmetā apdzīvotās alas un dabīgie atvērumi, kas nezināmu iemeslu dēļ vēlāk pēkšņi pamesti. Iespējams, kādas dabas kataklizmas dēļ).

Liecības par ciema eksistenci saglabājušās no 6.gs.p.m.ē., kad šeit dzīvoja grieķu kolonija un tas saucās “Apolline” par godu Apollo templim, kas atradās “Punta Pizziddu” zonā.

12.gadsimtā arābu ģeogrāfu dokumentos tā minēta kā “Marsa Siklah” jeb Šikli pilsētas osta un minēts arī “Gadir as Sarsur” jeb purvājs. Līdz pat 13.gadsimtam jeb ostas iegrimšanai smiltīs tā bija vieta, kur ļoti aktīvi piestāja no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem austrumiem nākošie kuģi. Iespējams, vieta, kur papildināt dzeramā ūdens krājumus (ciema teritorijā atradās zemūdens saldūdens avoti).

Nosaukumi Sampieri (San Pietro), Samuele (San Michele) un Pisciotto parādās vēlāk, apmēram 16.gs.

Sampjēri vārda izcelsme saistīta ar leģendām apvītu notikumu – dodoties uz Romu, šeit esot piestājis apustuis San Pietro (40.g.) un savā trešajā ceļojumā no Maltas arī apustulis San Paolo (63.g., Porto Ulisse, vēlāk devās uz Cava Ispica).

Kopš seniem laikiem ciema iedzīvotāju galvenais ienākumu avots bijis zvejniecība, amatniecība (pinumi un slotas no palmu klūgām) un tirdzniecība (mūsdienās piekrastē esošās mājas agrāk bija noliktavas; piekrastes teritorijā atradās pāris novērošanas posteņi, lai savlaicīgi ziņotu par ienaidnieka – galvenokārt turku pirātu – tuvošanos). Īpaši intensīva jūras satiksme un tirdzniecības sakari bija ar Maltu – Sicīlija, Modikas grāfiste, to apgādāja ar graudaudiem, sieru, vīnu, medu, mandelēm, kaņepēm, kerobu, vasku, kokmateriāliem, u.c. Kopš 19.gadsimta sākuma jūras satiksme un tirdzniecība strauji apsīka, ko noteica Pocallo (itāliežu val.: Pozzallo) ostas nozīmīguma pieaugums, dzeramā ūdens trūkums, u.c.

Iedzīvotāju darbības veids būtiski mainījās 1950.-60.-tajos gados, kad arvien vairāk iedzīvotāju pievērsās lauksaimniecībai, īpaši siltumnīcās audzējot dārzeņus. Mūsdienās tā ir ļoti iecienīta tūristu vieta.

Apskates objekti:

  • jūra un pludmale – uz vienu pusi, zeltainas smiltis un kāpas, uz otru pusi, klintis. Un vēl – viena no retajām vietām, kur iespējams apskatīt Vidusjūras smilšu kāpas!;
  • pilsētas vēsturiskais centrs – pavisam neliels miestiņš, ko izstaigāt vienas dienas laikā ar nelielām, no akmens veidotām zemām mājiņām;
  • Villa Penna in C.da Trippatore;
  • il pantano naturale di fossa Samuele;
  • La Fornace Penna, dialektā “Ô Pisciuottu” (1909 – 1924) – kieģeļu ražotne, kuras produkcija agrāk tika eksportēta uz citām Vidusjūras reģiona valstīm (īpaši Lībiju, Tripoli pēc 1911.gada kara). Ļaunprātīgi nodedzināta 1924.gadā. Mūsdienās pusizlaupītā ēka uzskatāma par vienu no industriālās arheoloģijas objektiem.

 

07/08/2017

Santo Stefano di Kamastra (Santo Stefano di Camastra)

Mesīnas zonā apmēram 70 m augstumā ar skatu uz Tirēnu jūru, no vienas puses, un Nebrodi kalniem, no otras puses, atrodas neliela pilsētiņa (2017.g. – 4.7 tūkst.iedzīv.), kas slavena ar saviem keramikas izstrādājumiem (tāpat kā Kaltadžirone).

Vēsture:

Pilsētas vēsture iedalāma divos posmos.

Pirmsākumos tā bija ganu un lauksaimnieku dibināts neliels ciematiņš (saukts par “Noma”), kurš vēlāk dabas kataklizmu un arābu iebrukumu rezultātā spiests pārcelties kalnu virzienā – netālu no Mistrettas pilsētas S.Stefano kalna virsotnē esošā benediktīniešu klostera teritorijā. Pateicoties benediktīniešu klostera baznīcai S.Croce di Santo Stefano in Val Demone, tas iegūst savu nosaukumu “Santo Stefano di Mistretta” un pārvēršas par nelielu lauku saimniecību, pilnībā atkarīgu no Mistrettas teritorijas. Līdz pat 1454.gadam tas bija pakļauts Mileto klosterim (Abbazia della S.S.Trinita di Mileto), pēc tam (1454.-1683.) – Castelbuono esošajam Sv.Anastasijas klosterim (Abbazia di S. Anastasia di Castelbuono). 1630.gadā kā daļa no feudo īpašuma tas pāriet Gregorio Castelli nevis Sv.Anastasijas īpašumā (klosteris aizvainots), 1639.gadā – Antonio di Napoli un Maria Gomez de Silvera īpašumā, pēc kuras otrajām laulībām 1668.gadā pāriet Giuseppe Lanza īpašumā.

Līdz pat 17.gadsimtam ciema nosaukums ir “Santo Stefano di Mistretta”.

1682.gadā tas tiek pilnībā nopostīts milzīga zemes nogruvuma rezultātā.

1693.gadā tuvāk jūrai, Nebrodi kalnu rietumu nogāzē esošajā Kamastras grāfa Giuseppe Lanza Barresi feudo īpašuma teritorijā tiek uzsākta jaunās pilsētas izveide. Grāfs ne tikai atdeva savu teritoriju, bet pats personīgi iesaistījās jaunās pilsētas projektēšanā ar militāro inženieri Carlos de Grunenbergh pēc Versaļas parka parauga – pilsēta veidota kā kvadrāts ar vidū esošu rombu un divām šķērsojošām diagonālēm. Šajā brīdī ganu un lauksaimnieku pilsēta pārvērtās par īstenu amatnieku pilsētu.

Radās pieprasījums pēc celtniecības materiāliem (piem., flīzēm), tāpēc kvalitatīva māla pieejamība un arābu laikā apgūtās amatniecības iemaņas veicināja augsta līmeņa amatniecības uzplaukumu (līdz tam tika gatavoti ļoti vienkārši ikdienas priekšmeti). 18.gadsimta otrajā pusē, attīstoties jūras tirdzniecībai un pilsētā ierodoties keramikas meistariem no Palermo, Neapoles un Kaltadžirones, radās interese par majolikas flīzēm visdažādākajās krāsās un ar visdažādākajiem motīviem. To pielietojums vairs nebija tikai vienkārši ikdienas priekšmeti, bet arī mākslinieciski izstrādājumi un dažādi dekori, piem., mājām, baznīcām, publiskās vietās (uz mūra sienām, parkos, māju numuri un ielu norādes, soliņiem, strūklakām). Tradicionālās krāsas – kobalta zils, Sjēnas dzeltens, sarkans un brūns. Vēlāk tam visam pievienojās lakas un emaljas. Pateicoties šo izstrādājumu augstajai mākslinieciskajai un materiālu kvalitātei, košajām krāsām un dažādiem motīviem, tā ir ievērojama Sicīlijas un Itālijas mērogā un pazīstama arī ārpus Itālijas.

1812.gadā par godu Kamastras grāfam Giuseppe Lanza pilsēta tiek pārdēvēta par “Santo Stefano di Camastra”.

1931.gadā izveidota Keramikas skola (Scuola della Ceramica) un Palazzo Trabia telpās keramikas muzejs (Museo della Ceramica).

Apskates objekti:

  • baznīcas: Chiesa S. Giovanni, Chiesa e Convento S. Antonio, Chiesa del Calvario, Chiesa Madre, Chiesa del Collegio di Maria, Chiesa del Rosario, Chiesa Maria SS di Pompei, Chiesa Madonna della Grazie, Chiesa Mercè, Santuario del Letto Santo (Santa Croce),
  • ar keramikas objektiem dekorētas mūra sienas – il muro dei tondi, il muro di Federico;
  • Museo Civico (etnoantropologico);
  • Palazzo Trabia (17.gs.) – Museo Museo della Ceramica;
  • Palazzo Armao (18.gs.) – Biblioteca Comunale;
  • vecie kapi:
  • Fiumara d’arte.