Archive for ‘Siracusa’

05/05/2015

Sv.Lūcijas Maija jeb baložu svētki (Festa di Santa Lucia di Maggio o delle quaglie)

Siracusa_S.Lucia di Maggio

Kā jau katru gadu Maija mēneša pirmajā un otrajā svētdienā Sirakūzās tiek atzīmēti pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas Maija jeb baložu svētki (Svētās Lūcijas īstā svētku diena ir 13.decembris. Šie ir vasaras svētki – viena no retajām reizēm, kad Sv.Lūcijas statuja tiek iznesta no baznīcas un to iespējams apskatīt). Tie ir vieni no senākajiem reliģiskajiem svētkiem Sirakūzās un šogad tiek svinēti jau 369.reizi! Svētki ilgst apmēram nedēļu un tos raksturo noteikta svētku programma.

Veltīti par godu 1646.gadā notikušajam brīnumam, kad Sirakūzās pēc ilgstoša bada nomocītie iedzīvotāji lūdzās palīdzību Svētajai Lūcijai un lūgšanās beigās baznīcā ielidoja paipalas (baloži jeb dūjas), tādējādi paziņojot par brīnumaino faktu – Sirakūzu līcī bija ieradies kuģis pilns ar graudaugiem un pākšaugiem, kurus vietējie iedzīvotāji metās ēst veselā veidā, negaidot ne mirkli, lai tos apstrādātu, sasmalcinātu vai kā citādi iepriekš sagatavotu.

Maija mēneša pirmajā svētdienā plkst.10:00 notiek vēsturiskā parāde (17.gs.baroka stila tērpi, jūrnieku tērpi, amatnieki, jātnieki, zirgi, pajūgi). Tai seko laivu izbrauciens līdz līcī esošajam kuģim un atgriešanās ar pilniem maisiem graudu un pākšaugu. Plkst.11:00 seko parāde no ostas līdz Doma laukumam, plkst.12:00 Sv.Lūcijas sudraba statujas procesija – Sv.Lūcijas statuja un relikvijas tiek iznestas no Doma baznīcas un nogādātas līdz Santa Lucia alla Badia baznīcai, kur tās uzturēsies nedēļu un pēc tam tiks nogādātas atpakaļ Doma baznīcā. Pa vidu tiek piestāts Doma laukumā, kur notiek svinīgais svētku dievkalpojums un pēc tam tiek izlaiztas “paipalas” (mūsdienās baloži), kas pārlidojot šķērso visu Doma laukumu (il volo re quagghie). Ļoti iespaidīgs lidojums!

Siracusa_S.Lucia di Maggio (5)Siracusa_S.Lucia di Maggio (1)Siracusa_S.Lucia di Maggio (6)Siracusa_S.Lucia di Maggio (3)Siracusa_S.Lucia di Maggio (2)Siracusa_S.Lucia di Maggio (4)

Maija mēneša otrās svētdienas vakarā ap plkst.19:00 Sv.Lūcijas statuja un tās relikvijas tiek iznestas no Santa Lucia alla Badia baznīcas un, šķērsojot Ortidžas pussaliņas vēsturiskās ielas, apmēram 21:30 atgriežas Doma baznīcā.

Saistītie raksti:
• Svētās Lūcijas diena: https://mysicily.wordpress.com/2012/12/15/santa-lucia/
• Sirakūzas: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/14/siracusa/

Advertisements
15/12/2012

Svētās Lūcijas diena (Santa Lucia)

Santa Lucia

13. decembris Sicīlijā ir Svētās Lūcijas diena. Svētki, kas daudzviet tiek atzīmēti ar īpašiem dievkalpojumiem. Un Lūcijas dzimtajā pilsētā – Sirakūzās, kur Svētā Lūcija ir pilsētas aizbildne, tie ir ļoti īpaši, reliģiski un tradīcijām bagāti svētki. Svētku svinības sākas iepriekšējās dienas vakarā un ilgst nedēļu. Jāatzīmē, ka šie svētki ir ne tikai saglabājušies no 4. gadsimta, bet arī izplatījušies un iemantojuši milzīgu popularitāti citviet pasaulē (piem., Austrijā, Brazīlijā, Dānijā, Somijā, Čehijas Republikā, Spānijā un jo īpaši Zviedrijā, kur tie ir kļuvuši par nacionālajiem svētkiem, zviedru identitātes neatņemamu sastāvdaļu).

Saskaņā ar dokumentiem, kas ir saglabājušies no 5. gadsimta, Lūcija ir dzimusi Sirakūzās 283. gadā kādā ievērojamā un bagātā vietējā ģimenē. Tā ir bijusi saderinājusies ar kādu vietējo puisi, neticīgu puisi un būtu dzīvojusi parastu mietpilsonisku dzīvi, ja vien … liktenis nebūtu lēmis savādāk!

Viss esot aizsācies ar to, ka pēc ilgstošas mātes slimības Lūcija esot devusies uz Katāniju lūgt mātes dziedināšanu pie Svētās Agates kapličas (Katānijas aizbildne, svētā mocekle). Šeit viņa piedzīvoja vīziju. Viņai parādījās Svētās Agates tēls, kas lūdza nodoties un veltīt savu dzīvi nabadzīgajiem, trūcīgajiem un nedziedināmi slimajiem. Tajā pašā brīdī Lūcijas māte saņēma labvēlību un tika izdziedināta no slimības, no kuras cieta gadiem ilgi. Atgriežoties Sirakūzās, Lūcija deva šķīstības un nodošanās Dievam solījumu, lauza saderināšanos un, pārdodot savu mantojumu (viņa nāk no bagātas ģimenes), iegūtos līdzekļus izdāvāja nabadzīgajiem un trūcīgajiem.

Viņas saderinātais, nespēdams samierināties ar atraidījumu, par šo nodošanos kristietībai ziņoja bargajam gubernatoram Pascasio (tajā laikā kristieši tika vajāti). Un no šī brīža sākās Lūcijas mocības …. Saprotot, ka meitene savā pārliecībā ir pārāk noteikta un viņas domas nemaināmas, gubernators nolēma, ka viņai ir jāmirst. Vispirms viņai tika noteikta soda izciešana publiskajā bordelī (prieka mājā) līdz „tiks izdzītas šādas neprātīgas domas”, taču brīnumainā kārtā viņas ķermenis pēkšņi kļuva tik smags, ka seši vīri to nespēja pārvietot. Pēc tam gubernators pavēlēja to sadedzināt, bet uguns viņu atstāja neskartu. Lūcija mira 304. gada 13. decembrī, kad gubernators pavēlēja tai nocirst galvu ar zobenu (tā apgalvo daļa leģendu) vai iecērtot zobenu kaklā (tā apgalvo citas leģendas). Pirms tam viņa paguva sev izraut acis un nomest tās pie gubernatora kājām!

Svētā Lūcija tika apglabāta Sirakūzās esošajās katakombās, kas vēl joprojām tiek sauktas viņas vārdā. Uz kapličas tika uzcelta neliela bazilika, kuru vēlāk apmeklēja daudzi ticīgie un svētceļotāji.

Svētās Lūcijas ķermenis Sirakūzu katakombās atradās līdz pat 1038. gadam, pēc tam tas tika pārvests uz Konstantinopoli (mūsdienu Stambulu) un vēlāk 1204. gadā uz Venēciju, sākotnēji uz Sv.Džordžio klosteri (Monastero di San Giorgio a Venezia), bet vēlāk uz Sv. Džerēmijas un Lūcijas baznīcu (chiesa di Sant’ Geremia e Lucia), kur tas atrodas arī mūsdienās.

Svētās Lūcijas svētku svinības Sirakūzās

Sirakūzās, kur Svētā Lūcija ir pilsētas aizbildne, svētku svinības ilgst nedēļu un sākas jau iepriekšējā dienā.

Svētā Lūcija ir gaismas simbols. Tās aizbildniecībā atrodas viss ar acīm un redzi saistītais. Tā atbild arī par garīgo gaismu. Svētās Lūcijas atribūti: uz šķīvja vai tasītes izvietotas acis (simbolizē redzi un gaismu), lilija, palma, Evaņģēlija grāmata.

Svētku svinību īpašās dienas ir 13. decembris un 20. decembris.

Lai gan lūgšanas un dažādas reliģiskas aktivitātes aizsākas jau 13 dienas iepriekš (itāļu val.: tredicina), oficiālās svētku svinības sākas 12. decembra rītā, kad Svētās Lūcijas sudraba statuja tiek pārvietota no savas kapelas uz galveno altāri. Vēlāk tās pašas dienas vakarā notiek svinīgs vakara dievkalpojums, visiem ticīgajiem tiek izdāvāts iepriekšējā dienā sagatavotais šo svētku tradicionālais ēdiens – „la cuccia”.

13. decembra pēcpusdienā, kas ir svētku galvenā diena, 60 zaļās beretēs tērpušies vīri (itāļu val.: berretti verdi) uz saviem pleciem iznes Svētās Lūcijas sudraba statuju no Doma Katedrāles pilsētas Doma laukumā, kur to sagaida ticīgie. Turpinoties procesijai, kuras galamērķis ir nogādāt Svētās Lūcijas statuju pilsētas otrā pusē esošajā uz Svētās Lūcijas kapavietas celtajā bazilikā (itāļu val.: Basilica di Santa Lucia al Sepolcro), statujas nesēji piestāj vispirms La Porta Marina, kur to ar sirēnām sveic jūrnieku un militārie kuģi, un pēc tam uz Corso Umberto un Ortidžas salu savienojošā tiltiņa, kur to sagaida krāšņs salūts. Svētās Lūcijas statuja tiek izvietota uz bazilikas galvenā altāra un šeit tā būs pieejama nedēļu.

20. decembra (itāļu val.: l’ottava) pēcpusdienā sākas procesija, kuras mērķis ir nogādāt statuju atpakaļ no bazilikas uz Doma Katedrāli. Šajā dienā statuja piestāj vairākās vietās, t.sk. pie slimnīcas. Arī šajā dienā to sveic salūts. Doma Katedrālē tā atgriežas ap pusnakti un tiek izvietota savā kapelā, kur tā paliek līdz Maija mēneša pirmajai svētdienai (la festivita di Santa Lucia re quagghie).

Svētku svinību laikā tiek aizdedzinātas vairāk kā 10 000 sveces. Ticīgie noliek acs formā atveidotas sveces, lai pateiktos un izrādītu cieņu Svētajai Lūcijai.

Svētkos piedalās arī 18. gadsimta Senāta kariete, kurā agrāk brauca dižciltīgas personas, bet mūsdienās tā tiek glabāta un ir pieejama publiskai apskatei pilsētas Domes iekšpagalmā.

Kopš 1970.-tajiem neatņemama svētku sastāvdaļa ir arī „Zviedrijas Lūcija un zviedru nedēļa” (itāļu val.: Lucia di Svezia e Settimana svedese).

Santa Lucia_Route

Tradicionālie Svētās Lūcijas svētku svinību perioda ēdieni:

Leģendas vēsta, ka tieši Sirakūzu ostā pēc ilgstoša bada perioda un ilgstošas iedzīvotāju lūgšanās Svētajai Lūcijai 1646. gada 13. maijā piestāja kuģis ar graudaugiem (baznīcā ielidojušais balodis tika uztverts kā zīme no Svētās Lūcijas, paziņojot par kuģa ierašanos). Tieši tāpēc šajā periodā ir pieņemt gatavot dažādus ēdienus no veseliem graudiem (izsalkušajiem iedzīvotājiem nebija laika gaidīt, kamēr tie tiks pārstrādāti miltos) un neizmantot uzturā pastu un maizi!

Tradicionālie ēdieni:

  • la cuccia – senatnē tas ir bijis sāļais ēdiens (vārīti graudi ar dārzeņiem), savukārt, mūsdienās tas ir saldais ēdiens, kas tiek gatavots no veseliem, iepriekš izmērcētiem un vārītiem graudiem un rikotas krēma, dekorējot pēc izvēles – ar šokolādes gabaliņiem, sukādēm, kanēli, sasmalcinātās pistācijām, u.c.;
  • gli uccioli – acs formā atveidotas mazas maizītes, kas simbolizē redzi un atvaira visas ar to saistītās saslimšanas;
  • panelle dolci;
  • arančīni (arancini, arancina) – eļļā vārītas panētas rīsu bumbas ar dažādu pildījumu;
  • turku zirņu plācenīši (panelle di ceci) un kartupeļu kroketes;
  • dārzeņi un pākšaugi, u.c.

Santa Lucia_Food

Interesanti:

  • Svētās Lūcijas statuja ir īsts sicīliešu 16. gadsimta meistardarbs. Tā ir apmēram 3 metrus un 70 cm augsta sudraba statuja;
  • Agrāk, pastāvot Jūlija kalendāram (līdz 1582.g.), Svētās Lūcijas svinību diena patiešām sakrita ar ziemas saulgriežiem (gada visīsāko dienu) un sekojošajām dienām kļūstot gaišākām, simbolizēja gaismu.

 

29/06/2011

Pakīno tomāti (Pomodoro di Pachino)

Food_Pomodori datterini

Pakīno tomāti (itāļu val.: Pomodoro di Pachino IGP) savu nosaukumu ir ieguvuši pateicoties Sicīlijas dienvidos esošajai Pakīno pilsētai (itāļu val.: Pachino), kuras teritorijā šie tomāti ir atraduši savus ideālos augšanas apstākļos un mūsdienās tiek audzēti tuneļu siltumnīcās ļoti plašās teritorijās.

Vēsture. 16. gadsimta vidū Kristofors Kolumbs no Dienvidamerikas, tomātu dzimtenes, kur vēl joprojām var sastapt savvaļas formas, tos atveda uz Eiropu, Spāniju un Portugāli, no kurienes tie tālāk nonāca Itālijā, Francijā un citās Eiropas valstīs. Sākotnēji tomāti tika audzēti botāniskajos dārzos kā krāšņumaugi, tika izmantoti medicīnā, un tikai vēlāk tos sāka izmantot pārtikā. Tikai trīs gadsimtus pēc tomātu ievešanas Eiropā pagatavot arī tomātu mērci. Mūsdienās tie tiek uzskatīti par vienu no populārākajiem produktiem Vidusjūras zemēs. 

Apmēram līdz 1980.-to gadu beigām itāļu ģimenes patērēja galvenokārt salātu veida tomātus – dažādus pēc to formas, izmēra un krāsas. Grappolo un ķiršu tomātiņi, kas mūsdienās ir kļuvuši tik populāri un pieprasīti, masu patēriņam nebija pieejami.

To audzēšanas pirmsākumi ir saistāmi ar 1925. gadu, kad Sicīlijas piekrastes teritorijā apūdeņošanai tika izmantotas gruntsūdens akas. Balstoties uz šo sākotnējo pieredzi, tika secināts, ka šādi audzēti produkti nogatavojas 15 – 20 dienas agrāk nekā citās zonās audzēti līdzvērtīgi produkti. Sākotnēji šie tomāti tika audzēti privātmāju dārzos kā ziemas produkts un tika uzglabāti nojumēs, mūsdienās tie ir pieejami visu cauru gadu. Tajā laikā būtisku audzēšanas teritoriju paplašinājumu ierobežoja tas, ka plašos apmēros tika audzēti vīnogulāji.

1950.-to gadu sākumā piejūras teritorijā paplašinājās tomātu audzēšanas platības un tika izmantotas metodes, kas stimulēja un aizsargāja ražu tās aizmetņa stāvoklī (milzīgas temperatūras svārstības starp dienu un nakti).

1960.-to gadu sākumā radās pirmās siltumnīcas, mainījās to forma (mūsdienās tās ir tuneļveida) un pārklājošais materiāls. Tas viss tika radīts tāpēc, lai paātrinātu tomātu nogatavināšanās procesu un palielinātu ražas skaitu. Tajā laikā tika audzēti galvenokārt lielie tomāti.

Būtiskas pārmaiņas notika 1989. gadā, kad Sicīlijas dienvidu teritorijas Sirakūzu zonā – Pakīno un Portopalo Capo Passero pilsētu teritorijās – ebreju uzņēmums „Hazera Genetics” ieviesa divas jaunas tomātu šķirnes – ķekarveida ķiršu tomātus „Naomi” un grappolo šķirnes tomātus „Rita”. Šie tomāti mūsdienās ir pazīstami ar savām īpašajām garšas īpašībām, raksturīgo augļa mīkstuma konsistenci, košo krāsu un spīdīgumu, kā arī ilgo uzglabāšanas periodu pēc ražas novākšanas un augsto vitamīnu (C vitamīna) un antioksidantu (likopēna) saturu.

Pateicoties šīs zonas īpašajiem teritoriālajiem (vulkāniskas izcelsmes smilšaina augsne, iesāļs apūdeņojamais ūdens) un klimatiskajiem apstākļiem (karstas un sausas vasaras, maigas ziemas), jaunā veida tomātu audzēšana padevās ļoti labi. Problēmas sagādāja pretestība no ražotāju puses uzsākt to audzēšanu siltumnīcu tuneļos (paplašināt to ražošanas apmērus) un pārdošana, jo cilvēki bija pieraduši pie salātu veida tomātiem, kas tika patērēti svaigā veidā.

Nākamo pāris gadu laikā šīs tomātu šķirnes ieguva milzīgu popularitāti un nu jau bija sastopamas gandrīz katra itāļa mājās uz pusdienu galda ar nosaukumu „Pakīno tomāti”.

Panākumi sekoja arī pārējām „Hazera Genetics” ieviestajām tomātu šķirnēm, piem., datterino „Lucinda” un ķiršu „Shiren”.

Drīz vien arī citi uzņēmumi sāka pievērsties grappolo un ķiršu tomātu ražošanai. Kā viens no galvenajiem šo tomātu veidu veiksmes faktoriem tiek minēti divu gēnu esamība – rin (nogatavināšanas faktors) un nor (nav nogatavināšanas faktora), kas ļāva tomātiem saglabāt savas raksturīgās īpašības 2 – 3 nedēļas pēc to novākšanas, turklāt, ķiršveida tomātu audzēšanā tiek izmantots daudz mazāk pesticīdu, lai tos pasargātu no kaitēkļiem.

Būtisks sasniegums un atzinības moments notika 2003. gadā, kad Sirakūzu zonas Noto, Pakīno un Portopalo Capo Passero un Ragūzas zonas Vittoria, Ispica, Acate, Scicli, Santa Croce Camerina pilsētu teritorijas ieguva aizsargājamas teritorijas sertifikātu (Protected Geographical Indication). 

Pakīno tomātu veidi.

Aizsargājamas teritorijas sertifikāts ir piešķirts četrām tomātu šķirnēm. Katrai no tām piemīt atšķirīgas īpašības un tās ir orientētas uz atšķirīgiem tirgus segmentiem. Visus šos tomātu veidus apvieno izteikta krāsa, lieliskas uzglabāšanas īpašības, u.c.

            Pakīno tomātu veidi:

  • Ķiršu tomāti (itāļu val.: ciliegino) – nelieli (viens tomāts sver apmēram 20 -30 gr.), apaļas formas augļi, kas apvienoti ķekarā pa 16 – 20 augļiem, izteikti sarkana krāsa un spīdīgums;
  • Grappolo tomāti (itāļu val.: grappolo) – nedaudz lielāki kā ķiršu tomāti (viens auglis sver apmēram 160 – 180 gr.), apaļi un gludi augļi, kas apvienoti ķekarā, koši sarkanā krāsā, kas reizēm var būt arī ar zaļganīgu nokrāsu;
  • Rievotie tomāti (itāļu val.: costoluto) – salīdzinoši liels auglis, kas vizuāli piesaista uzmanību, jo ir apaļi rievots, tumši zaļas krāsas un spīdīgs, ļoti labas garšas īpašības (īpaši piemēroti ziemas periodā);
  • Apaļi gludie tomāti (itāļu val.: tondo liscio) – apaļas formas salīdzinoši liels auglis, gluds, zaļā vai tumši sarkanā, spīdīgs.

14/04/2011

Sirakūzas (Siracusa)

Siracusa

Sirakūzas (itāļu val.: Siracusa) ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī pilsētas jaunākā daļa Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres. Mūsdienās Sirakūzās dzīvo apmēram 125 000 cilvēku.

Vēsture: Sirakūzas 734 g.p.m.ē. ir dibinājuši grieķu kolonisti no Kartāgas, kas to nosauca par “Sirako” (“purvs”). Ņemot vērā auglīgo zemi un vietējo cilšu pozitīvo attieksmi, sākās strauja pilsētas attīstība un kādu laiku Sirakūzas bija viena no ietekmīgākajām grieķu pilsētām visā Vidusjūras reģionā. 5. un 6.gs.p.m.ē. nepastāvēja īpaša atšķirība starp Atēnām un grieķu pilsētām Sicīlijā. Taču šī straujā attīstība radīja arī iekšējus konfliktus un priekšnoteikumus tirānisma attīstībai. Pilsētā viens pēc otra valdīja vairāki tirāni.

Grieķu valdīšana beidzās 212.g.p.m.ē., kad Sirakūzas iekaroja un tās uz nākamjiem sešiem gadsimtiem pārgāja Romas Impērijas pakļautībā, bija tās maizes klēts. Pēc Romas Impērijas krišanas 476. gadā un barbaru invāzijas, pār Sicīliju valdīja bizantieši (535. g.), arābi (878. g.) – 2 gadsimtu laikā Sirakūzas kļuva par vienu no plaukstošākajām zemēm Vidusjūrā. Tālāk sekoja normāņi (1061.g.), pārmaiņus – franču un spāņu karaļi, līdz 1860.gada oktobrī sala kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Jāatzīmē, ka 1693. gadā notika spēcīga zemestrīce, kas skāra arī Sirakūzas un citas Noto ielejas pilsētas. 18. gadsimta sākumā pilsēta tika celta no jauna, tādējādi ar netālu esošo pilsētu Noto ir viens no labākajiem Sicīlijas baroka piemēriem.

Siracusa (1)Siracusa (6)Siracusa (2)Siracusa (3)

Apskates objekti:

Vēsturiskās ēkas un pieminekļi:

Neapolis arheoloģiskā parka (Parco Archeologico della Neapolis, no grieķu val. “jauna pilsēta”) platība ir apmēram 240 000 m2 un tajā atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu, kurus būtu vērts apskatīties:

  • Basilica di S.Nicolo dei Cordari atrodas uzreiz pie ieejas parkā, tā ir celta 11. gs.;
  • romiešu amfiteātris (itāļu val.: Anfiteatro romano, 2. – 4. gs.) – tas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā (140 x 119 m, pēc Romas un Veronas), turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas. 16. gadsimtā, izmantojot anfiteātra akmeņus, spāņi gandrīz pilnībā iznīcināja pusi tā reljera.
  • Hērona II altāris (itāļu val.: Ara di Ierone, 3. gs.) – trešais lielākais monumentālais darbs, kurš ir saglabājies no antīkās pasaules laikiem;
  • grieķu teātris (itāļu val.: Teatro greco, 5. gs.p.m.ē.) – lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Colle Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Mūsdienās – kultūras pasākumu norises vieta. Jāatzīmē, ka 16. gadsimtā spāņi radīja noteiktus bojājumus, jo izmantoja teātra akmeņus tiltu nocietinājumu veidošanai.
  • Dionīsa auss (itāļu val.: Orecchio di Dioniso) – apmēram 5 līdz 11 m plata un 23 m augsta kaļķakmenī izcirsta (mākslīgi veidota) pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu patreizējo nosaukumu 16. gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas. Jāatzīmē, ka ala ir ieguvusi šādu formu tāpēc, ka rakšanas darbi tika uzsākti no klints augšas un ejot dziļumā, tika konstatēta ūdens klātbūtne un ļoti laba materiālu kvalitāte, darbi paplašinājās. Akmeņi tajā laikā tika izmantoti ēku celtniecībā;
  • Kordari ala (itāļu val.: Grota dei Cordari) šādu nosaukumu ir ieguvusi tāpēc, ka agrāk tā bija vieta, kur 17. gadsimtā strādāja “cordari” (virvju vērpēji) – šajā dabiski mitrajā alā viņiem bija daudz vieglāk savīt virves.

Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (4)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (1)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (2)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (3)

Ortidžas pussalā (Isola di Ortigia, papildus informācija: http://www.ortigia.it), kas ir Sirakūzu senākā daļa, iespējams apskatīt ļoti daudzus vērtīgus objektus:

  • Doma laukums un Doma katedrāle (itāļu val.: Il Duomo) – celta uz  sena tempļa drupām (apm. 5. gs.p.m.ē) augstākajā Ortidžas salas punktā, piedzīvojusi dažādu kultūru ietekmes: grieķu, bizantiešu, arābu un normāņu. Pēc 1693. gada zemestrīces galvenā fasāde ir veidota baroka stilā.

Siracusa_Duomo (1)Siracusa_Duomo (2)

  • Sv.Lucia baznīca (itāļu val.: La chiesa di S.Lucia alla Badia, 6. gs.) – celta bizantiešu periodā, bet vairākkārt tikusi pārveidota, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces. Celta vietā, kur, saskaņā ar leģendu, tika mocīta Sirakūzu svētā aizbildne – jaunava. Īpaši ir baznīcas koka griesti un baļķu gleznojums (14. gs.).
  • Arhimēda laukums un Artemīdas strūklaka (itāļu val.: Piazza Archimede, Fontana di Artemide) – šeit ir iespējams apskatīt ļoti daudzas 14. un 15. gadsimtā celtas ēkas ( Palazzo dell’Orologio,  Palazzo Gargallo, Palazzo Lanza-Bucceri, Palazzo del Banco di Sicilia), kā arī Artemīdas strūklaku (grieķu mitoloģijā tā bija medību un šķīstības dieviete).


  • Aretuzas avotiņš (itāļu val.: La fonte Aretusa) – svaiga ūdens avotiņš pie pašas jūras, kurā aug papirusa niedres … daudzu rakstnieku un dzejnieku apjūsmota vieta daudzu gadsimtu garumā. Tūristu iecienīts apskates objekts. Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (Alpheios) (pazemes upju dievs, Okeanus dēls) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas (Zeva meita) nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas  varētu satikties ar nimfu.

Siracusa (5)

  • Bellomo muzejs (itāļu val.: Museo Bellomo, 13. – 14. gs.) – atrodas Ortidžas salā, Doma laukumā, Ballomo pils ēkā un ir viens no švābu perioda (Frederico II) vispabeigtākajiem darbiem. Trīs gadsimtus ēka bija Ballomo ģimenes īpašums (ievērojama ģimene no Romas), bet 1722. gadā to nopirka Benediktiešu mūķenes un izmantoja kā noliktavu un guļamzāli. Mūsdienās šajā ēkā atrodas daudzi viduslaiku un modernās mākslas darbi, ieskaitot Karavadžio (Caravaggio : “Seppellimento di Santa Lucia”).
  • Maniače pils (itāļu val.: Castello Maniace) – atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Mūsdienās viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Jāatzīmē, ka pils savu nosaukumu ir ieguvusi par godu bizantiešu ģenerālim Džordžio Maniače (Giorgio Maniace), kurš 1308.g gadā Sirakūzas atbrīvoja no sarakēniem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240. gadā, kad Frederico II to pārveidoja par četrstūra formas pili – cietoksni, kur katrā stūrī bija izvietoti apaļi torņi un pilī varēja iekļut tikai ar paceļamā tilta palīdzību. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Būtiskus bojājumus tā piedzīvoja 1542., 1693. un 1704. gados, kad notika zemestrīces. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve un 1838. gadā Ferdinand I to vēl vairāk izmantoja militārām vajadzībām – kā nocietinājumu pret uzbrukumiem. Pēc Itālijas apvienošanās pils saglabāja savu militāro statusu.


  • Apolona templis (itāļu val.: Tempio di Apollo, 6. gs.p.m.ē.) – grieķu kolonistu celts templis par godu Apolonam, bet pēc Cicerona ierašanās Sirakūzās, tas tika veltīts par godu Artemīdai (Apolona māsai). Bizantiešu laikā templis tika pārvērts par baznīcu, musulmaņu laikā – par mošeju, normāņu laikā – atkal par baznīcu, spāņu laikā – barakas. Mūsdienās no tempļa ir saglabājušās tikai drupas. Jāatzīmē, ka tas ir vecākais zināmais Doric arhitektūras stilā veidotais templis Rietumu Eiropā.

Siracusa_Tempio di Apollo

Sirakūzu pilsētas jaunajā daļā ir iespējams apskatīt:

  • Reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Il museo archeologico regionale Paolo Orsi) – šeit atradīsiet dažādus arheoloģiskos atradumus, piem., keramikas izstrādājumus, teātra maskas, marmora un citas dekorācijas. Vissenākie atradumi tiek attiecināti uz paleolīta, neolīta un bronzas laikiem.

Siracusa_Museo Paolo Orsi (1)Siracusa_Museo Paolo Orsi (2)Siracusa_Museo Paolo Orsi (3)

  • Papirusa muzejs (itāļu val.: Il museo del papiro) – Sirakūzu teritorija ir vienīgā vieta Itālijā, kur aug papiruss. Muzejā iespējams apskatīt seno papirusu veidus (15. gs.p.m.ē.), daudzus objektus, kas izgatavoti no šī auga un materiālu kolekciju, kuru agrāk izmantoja ēģiptiešu rakstītāji.

Sirakūzu tuvumā esošajā teritorijā ir iespējams apskatīt sekojošus objektus:

  • Katakombas (itāļu val.: Le catacombe, 315 – 360. g.) – šīs pazemes kapenes tiek uzskatītas par otrām lielākajām un svarīgākajām uzreiz aiz Romas. Iespējams apskatīt arī Sv.Lucia un Sv.Džovanni kapenes. Romiešu laikā mirušus ķermeņus nebija atļauts apglabāt pilsētas teritorijā, tāpēc Sirakūzu teritorijā mirušo ķermeņi tika apglabāti grieķu veidotajos ūdensvada kanālos. Vēlāk kristieši tās izmantoja par kapellām:
  • Sv.Džovanni baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Giovanni, 6. gs) – celta vietā, kur saskaņā ar leģendu, tika apbedīts Sirakūzu pirmais bīskaps – Marciano (mocīja Valerian, Gallienus, 3 gs.vidus). Ilgu laiku tā bija Sirakūzu pirmā katedrāle. Tā ir pārcietusi daudzus pārveidojumus, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces tās fasāde tika pārveidota baroka stilā. No oriģinālās ēkas mūsdienās ir saglabājušās tikai kolonnas. Sv Džovanni kapenes ir iespējams apskatīt, ejot no baznīcas.
  • Euriāla pils (itāļu val.: Castello di Eurialo, 402. – 397. p.m.ē.) – atrodas apmēram 7 Km attālumā no Sirakūzām un ir lielākais militārais komplekss, kurš ir saglabājies no grieķu laikiem. Tā platība ir 15 000 m2. Par pils celtniecību ir jāpateicas militārajam ģēnijam Dionīsam vecākajam, kurš to uzcēla 6 gadu laikā, lai aizsargāju pilsētu no Kartāgiešiem. Iepriekšējo atēniešu aplenkumu laikā (415. – 413. g.p.m.ē.) viņš konstatēja, ka aizsardzības vājākais punkts ir pilsētas virzemes daļas ziemeļu puse, tāpēc, iesaistot darbā 60 000 vīrus, 20 dienu laikā tika uzcelts 5 Km garš mūris. Pārējie darbi tika pabeigti 6 gadu laikā. Sirakūzas par neiekarojamām padarīja pils un tās teritorijas konstrukcija: ar cietoksni savienoti trīs aizsarggrāvji, milzīgs dubults mūris ziemeļu pusē, trīs pīlāri un paceļamais tilts dienvidu pusē, pieci augsti torņi, kas atradās augstāk nekā ienaidnieks spēja uzšaut, neesot pats savainots, kā arī pils vidū esošais laukums, kur bizantiešu laikā atradās kazarmas un tika izvietota militārā tehnika. Turklāt, visi mūri, grāvji un ejas bija savā starpā savienoti, kas ļāva karavīriem brīvi pārvietoties, neesot redzamiem ienaidniekam.
  • Pantalika (Pantalica) akmeņainā nekropole

P.S.

Bellomo galerija (atrodas Ortidžas pašā centrā, netālu no Aretuzas avotiņa) ir vislabākā vieta, kur iegādāties papirusa papīru un dažādus tā izstrādājumus.

06/04/2011

Pasaules mantojuma objekti Sicīlijā

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 1972.gadā izveidotajā Pasaules mantojuma sarakstā uz 2010.gada Jūliju bija iekļauti 911 objekti (piemēram, meži, kalni, baznīcas, pilsētas), kuriem ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā. No šiem objektiem 704 bija kultūras objekti, 180 dabas objekti un 27 jaukti objekti. Pasaules mantojuma programmas mērķis ir apkopot informāciju un aizsargāt šos īpaši nozīmīgos objektus. Pasaules mantojuma programmā piedalās 187 valstis.

Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā atrodas visvairāk (44) Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto objektu. Pieci (5) no šiem objektiem atrodas Sicīlijā:

  • Agrigento arheoloģiskā zona (1997) – grieķu Tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • Piazza Armerina un Villa Romana del Casale (1997) – unikāli sienu gleznojumi;
  • Eolu vulkāniskās salas (Isole Eolie; 2000);
  • pilsētas – Noto, Modica, Ragusa un Avola – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā, Sicīlijas dienvidu – austrumos (2002);
  • Siracusa un Pantalica akmeņainā nekropole (2005);

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org