Archive for ‘Trapani zona’

25/09/2017

Mandžapane ala (Grotta Mangiapane)

Tikai nieka 18 Km attālumā no Trapāni atrodas Kofano kalns (itāliešu val.: Monte Cofano), kura rietumu nogāze ir bagāta ar dažādām kopš priekšvēsturiskiem laikiem apdzīvotām alām (patvēruma nolūkos), sauktām par Skurati (tuvākais apdzīvotais ciems) alām.

Kopumā tās ir 9 alas (Buffa, del Crocifisso, Rumena, Miceli, Cufuni, della clava, Maria Santissima, Abisso del Purgatorio Mangiapane), no kurām pēdējā ir vislielākā.

Mandžapane ala (itāliešu val.: grotta Mangiapane) ir apmēram 80 m augsta un 70 m dziļa dabiskas izcelsmes ala, kura savu nosaukumu ieguvusi pateicoties ģimenes uzvārdam, kas to apdzīvoja līdz pat 1950.-tajiem gadiem.

Pēc noteikta pamestības perioda to atjaunojuši zonas iedzīvotāji un viens no pēdējiem Mandžapane ģimenes locekļiem, ļaujot apmeklētājiem “atgriezties pagātnē” un izbaudīt zonas lauksaimnieku un zvejnieku sadzīvi, kāda tā bija pirms apmēram 100 gadiem. Alā izveidotas vairākas dažādas nozīmes ēkas, piemēram, lopu stallis, malkas kurināma krāsns, dzīvojamās un darba telpas ar darbarīkiem un pat neliela kapella. No tās paveras lielisks skats uz kristāliski zilās krāsas Eričes līci un turpat aiz stūra atrodas Kofano kalna Dabas rezervāts.

Kopš 1983.gada Ziemassvētku periodā šeit tiek uzvesta dzīva Jēzus dzimšanas ainiņa (Presepe vivente di Custonaci – La Natività e i Mestieri Tradizionali) ar tipiskām tās teritorijas zemnieku un amatnieku izdarībām. Ainas uzvešanā piedalās apmēram 160 personas.

Šeit arī uzņemtas dažas ainas no filmas “Il commissario Montalbano”.

 

30/08/2017

Sedžesta (Segesta)

Sicīlijas ZR daļā apmēram 20 Km attālumā no jūras un 7 Km attālumā no Calatafimi pilsētas atrodas sena elīmu pilsēta Sedžesta (senais nosaukums: Aigesta, grieķiem – Egesta, latīņu un itāliešu val.: Segesta), pareizāk sakot – tās paliekas un drupas, jo pilsēta jau vairākus gadsimtus nav apdzīvota.

Tā izvietota Barbaro kalna virsotnē un no tās paveras pasakains skats uz visu ieleju līdz pat jūrai. Pagātnē – viena no elīmu ietekmīgākajām un varenākajām pilsētām, kulmināciju sasniedzot grieķu un romiešu valdīšanas laikos. Līdz mūsdienām saglabājušies grieķu teātris un doriešu stilā veidots templis.

Vēsture:

  • precīzs pilsētas dibināšanas laiks nav zināms, taču jau 11.gs.p.m.ē. tā bija apdzīvota un gs.p.m.ē. šeit atradās elīmu dibināts ciems Egesta (Aegesta). Elīmi bija viena no trīs sicīliešu senajām pamatiedzīvotāju grupām, iespējams Trojas bēgļu pēcteči, un līdzās Eriče un Entella tā bija viena no to svarīgākajām pilsētām. Jau 7.gs.p.m.ē. varena un ietekmīga tirdzniecības pilsēta, kulmināciju sasniedzot 5.gs.p.m.ē.;
  • pilsēta izvietota Barbaro kalna virsotnē (305 m) un no tās paveras lielisks skats uz ieleju līdz pat jūrai. No vairākām pusēm to pasargā stāvas nogāzes un pilsētas mūri tās lēzenajā daļā. Stratēģiski svarīga vieta, lai pārraudzītu ziemeļu un centrālajā virzienā vedošos ceļus;
  • tās pamatiedzīvotāji bija elīmi un no Sicīlijas austrumiem nākošie grieķi, taču drīz vien elīmi asimilējās un pieņēma grieķu kultūru;
  • gadsimtiem ilgi atradās konfliktējošās attiecībās ar Selinuntes pilsētu, kā rezultātā cieta visa Sicīlija. Pirmās sadursmes attiecas uz 580.g.p.m.ē. un ilga līdz pat 409.gadam, kad pēc Sedžestas lūguma kartāgieši sagrāva Selinuntes pilsētu. Atriebībā par to, Sirakūzu Dionīss izpostīja kartāgiešu svarīgāko pilsētu – Mothia;
  • g.p.m.ē. Sirakūzu tirāns Agafokls (Agatocles) pilnībā izpostīja Sedžestu un pat pārdēvēja par “Diceopoli”. Daudzi iedzīvotāji tika nogalināti vai nodoti verdzībā, taču tā spēja atgūties!;
  • Pirmā Pūniešu kara laikā 260.g.p.m.ē. Sedžesta atbalstīja romiešus un pēc to uzvaras, ņemot vērā abu līdzīgo izcelsmi (Trojas bēgļu pēcteči), pateicībā par to saņēma papildus teritorijas un nodokļu atlaides. Pilsēta atguvās un uzplauka (2.gs.p.m.ē. uzcelts teātris agora’, pilsētas mūra sienas), tās nosaukums tika nomainīts uz “Segesta”. Taču drīz vien sākās lejupslīde: 104.g.p.m.ē. tieši šeit Athenion vadībā sākās vergu sacelšanās; daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz ostas pilsētu Castellamare del Golfo dēļ labākiem tirdzniecības sakariem;
  • gs. pilsētu iznīcināja vandāļi un tā vairs netika atjaunota un nekad nesasniedza tādus zelta laikus, kā iepriekš;
  • -11.gadsimtā pilsētas teritorija bija periodiski apdzīvota (netālu atradās konkurējošs ciems – Aquae Segestanae);
  • arābu valdīšanas laikā (12.gs.) senās pilsētas vietā izveidojās neliels arābu ciems, kas paplašinājās (nosaukums – “Calatabarbaro”). Tieši šajā posmā radītas moskeja (12.gs.) un nekropole;
  • gadsimta beigās ieradās normāņi un ciemā sākās rosība – tika atjaunotas pilsētas mūra sienas, tā augstākajā vietā uzcelts cietoksnis (apbūvējot bizantieši torni un atsevišķas 12.gadsimta ēkas) un tam blakus baznīca. Pretī baznīcai izveidoti kristieši kapi un, iespējams, 13.gadsimta sākumā nojaukta moskeja. Izveidots neliels dzīvojamais kvartāls;
  • švābu valdīšanas laikā (12.-13.gs.) tiek paplašināta apdzīvotā teritorija (t.sk. paplašināts cietoksnis) un uzlaboti iedzīvotāju dzīves apstākļi (labākas ēkas, keramika, neskaitāmas monētas). Agora’ zonā atrakts ļoti blīvs arābiem tipisks dzīvojamo māju rajons – mājas ar izeju uz iekšpagalmiem vai slēgtiem ceļiem. Iespējams, šajā periodā vienkopus dzīvoja musulmaņi un kristieši;
  • apmēram gadsimta vidū ciems un cietoksnis tiek pamesti un nekad vairs netiks apdzīvoti. Iespējams, tas saistīts ar ļaunprātīgu izpostīšanu (cietoksnī vērojamas bultu un ugunsgrēka pēdas) vai arī nesaskaņām starp Federico II di Svevia un musulmaņu nemierniekiem, kā arī Federico un feodālo uzurpāciju;
  • vēlāk to periodiski apmeklēja gani no blakus esošā Calatafimi ciema un 15.gadsimta vidū (1442) daudz senākas švābu baznīcas vietā uzcēla nelielu baznīcu (pilsēta šajā laikā nebija apdzīvota), kas vairs netika apmeklēta kopš 16.gadsimta un 19.gadsimtā sagruva;
  • visos sekojošajos gadsimtos tuvākais apdzīvotais centrs bija Calatafimi;
  • atklāta tikai 16.gadsimta beigās (Tommaso Fazello);
  • iespējams, mūsdienās apskatāmās pilsētas drupas ir saglabājušās no laika, kad tā tika atjaunota pēc Agatocles izpostīšanas (4.gs.p.m.ē.).

Apskates objekti:

  • Doriešu templis (430.-420.g.p.m.ē. beigas) – viens no retajiem grieķu doriešu tempļiem, kas vismaz ārēji saglabājies ļoti labi un nekad nav sabrucis! Veidots ārpus pilsētas mūra sienām daudz senāka kulta objekta vietā un redzams jau pa gabalu. Veidojis grieķu arhitekts, kā tipisku grieķu templi no ārpuses – lielu un iespaidīgu (6 x 14 kolonnas jeb 26 x 61 m platumā un 9.3 m augstumā), taču piemērojot vietējās kultūras un kulta vajadzībām (bez iekšsienām, skulptūrām, altāra, jumta). Šķiet, Templis tā arī nekad nav bijis pabeigts. Izmantots reliģiskām vajadzībām; Grieķu templis elīmu pilsētā!
  • grieķu teātris (4. vai 2.gs.p.m.ē.) – izcirsts daudz senākas no bronzas laikiem saglabājušās klints vietā. Teātra veidotāji bijuši grieķi un tas ir veiksmīgākais piemērs pārejai no grieķu uz romiešu teātru veidu. Sākotnēji sastāvēja no 29 rindām (21 saglabājusies) un 7 sektoriem (63.6 m diametrā) un spēja uzņemt 4 tūkstošus cilvēku. Redzams pa gabalu un no tā paveras lielisks skats uz ieleju. Izpilda tās pašas funkcijas, ko grieķu teātri lielās pilsētā;
  • svētnīca (santuario di contrada Mango, 6.-5.gs.p.m.ē.) – celta ārpus pilsētas mūra sienām un nav zināms tās precīzs pielietojums. Liela, tāpēc, iespējams, tās iekšpusē atradās vairākas ēkas;
  • agora’ un dzīvojamā māja “casa del navarca” (2.-1.gs.p.m.ē.) – ar elegantiem dekorelementiem;
  • viduslaiku zona: mūris ar ieejas vārtiem “Porta di Valle”, teātris atrodas blakus cietoksnim (12.gs.), 2 baznīcas (1442), viduslaiku kvartāls un moskeja;
    • mūris ar ieejas vārtiem (6.-5.gs.p.m.ē.) – uzsākts veidot 6.-5.gs.p.m.ē. un gadsimtu laikā paplašināts līdz pat 11 torņiem un 5 vārtiem. Laika gaitā zemākie vārti pamesti un izmantoti tikai augstākie.
28/11/2014

Sicīliešu vīnogulāju audzēšanas metode iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā

Food_Zibibbo_Passito

UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā vēlreiz ir iekļuvusi Itālija. Šoreiz šis augstais novērtējums ir piešķirts nevis vienkārši kādam produktam, bet gan tā audzēšanas metodei un to ir panākusi Sicīlija. Šis ir jau otrais / trešais no sešiem Itālijai piešķirtiem novērtējumiem, kuru ir izcīnījusi Sicīlija (2008.g. – sicīliešu leļļu teātris (Opera dei pupi), 2013.g. – Vidusjūras diēta)! Apsveicam!

Šoreiz šo augsto novērtējumu un atzinumu ir saņēmusi vienā no Sicīlijas skaistākajām salām – Pantelerijas salā nu jau tūkstošiem gadus pastāvošā, no paaudzes paaudzē nodotā un mūsdienās vien pāris tūkstošu cilvēku (apm.5000 cilv.) piekoptā tradicionālā Zibibbo vīnogulāju audzēšanas metode “vite ad alberello”, kas ir absolūts cilvēka roku darbs.

Pantelerijas sala ir Sicīlijas DR esoša vulkāniskas izcelsmes sala, kas pateicoties tās melnajai un īpaši auglīgajai augsnei tiek saukta arī par “Vidusjūras melno pērli”. Tā ir viena no Sicīlijas skaistākajām salām, kalnaina un klinšaina, kur valda tipisks Vidusjūras klimats un 300 dienas gadā arī spēcīgi vēji. Mūsdienās tā var tikt uzskatīta par luksusa dārzu ar ļoti bagātīgu un vērtīgu augsni. Tajā aug tādi vērtīgi un īpaši produkti kā kaperi un Zibibbo vīnogulāji (arābu valodā “zibib” nozīmē “vīnoga”).

Tieši pateicoties tās ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem un vietējo iedzīvotāju mīlestībai pret savu zemi un neatlaidīgam darbam, gadsimtiem ilgi ir izdzīvojusi savā laikā arābu pilnveidotā vīnogulāju audzēšanas metode.

Tā ir ļoti savdabīga un vējainām zonām piemērota vīnogulāju audzēšanas metode, kuras ietvaros vīnogulāji tiek audzēti daudzpakāpju terasēs, kas nostiprinātas ar akmens mūriem (itāļu val.: muri a secco). Šo mūru galvenās funkcijas ir nostiprināt un vienkopus saturēt augsni, atbrīvot to no akmeņiem, pasargāt no vēja un norobežot privātīpašumu. Daudzpakāpju terases (bieži vien izvietotas stāvās un asās nogāzēs) ir neatņemama Pantellerijas salas ainavas sastāvdaļa.

“Alberello” vīnogulāju audzēšanas metode sastāv no sekojošiem posmiem:

  • tiek sagatavota zeme, nolīdzinot augsni un izveidojot nelielas, apmēram 20 cm dziļas iedobes, kurās vēlāk tiks stādīti vīnogulāji. Šo iedobju galvenā funkcija ir pasargāt vīnogulāja stumbra daļu no vēja un nodrošināt šķidruma krāšanos ap vīnogulāja sakni, tādējādi, izmantojot visus iespējamos ūdens resursus līdz pēdējai pilītei;
  • galvenais vīnogulāja stumbrs tiek potēts tā, lai izveidotos seši zari un vēlāk veidotos krūms ar apaļas formas zaru sistēmu (kārtojumu). Vīnogulāju virszemes daļa ir salīdzinoši zema (nepārsniedz 1m) un satur maz lapu, tādējādi, pilnvērtīgai vīnogulāju augšanai ir nepieciešams mazāk resursu un caur lapām tiek iztvaikots (zaudēts) mazāk šķidruma, kā arī vīnogulājus ir iespējams stādīt tuvāk vienu otram (1m attālumā);
  • iedobe tiek nepārtraukti pārveidota, lai vīnogulājs turpinātu augt bagātā augsnē;
  • vīnogas tiek novāktas ar rokām, sākot no Jūlija beigām.

Zibibbo vīnogulāju audzēšana prasa 3x lielāku cilvēka darbu nekā parasto vīnogulāju audzēšana un bieži vien notiek skarbos apstākļos (karsts, vējains, stāvas nogāzes). Cilvēka darbs nevar tikt aizvietots ar tehniku!

Pieminēšanas vērtas ir arī lauku teritorijās esošās no akmeņiem veidotās lauku mājiņas (itāļu val.: il dammuso / i dammusi, arābu valodā “damus” nozīmē “celtne, ēka”), kurās uzturēties vasaras periodā, uzglabāt lauksaimniecības instrumentus, pārlaizt dienas karstākās stundas, u.c.

Tās ir no vietējiem izejmateriāliem (lavas akmeņiem) veidotas biezu mūru kubveida formas celtnes ar baltiem kupolveida jumtiem (acīmredzama arābu ietekme) un arkveida atvērumiem (logiem, durvīm). Mūra sienas, kuru biezums var sasniegt 80 – 200 cm, sastāv no divām paralēlām akmens mūru sienām, kuru sprauga ir piepildīta ar akmeņiem un zemi. Šāda veida sienas ir nepieciešamas, lai izturētu jumta radīto spiedienu, bet tajā pašā laikā padara ēku ļoti stabilu, neskatoties uz to, ka tai nav pamatu, un izturīgu pret temperatūras svārstībām (ziemā ir silts, vasarā auksts) un trokšņiem. Šīs tradicionālās lauku mājiņas ir neatņemama Pantellerijas salas ainavas sastāvdaļa!

Un pats galvenais – no tik īpašām vīnogām tiek iegūts arī īpašs vīns! Pasaules slavenību ieguvušais un itāļu iecienītais deserta vīns Passito di Pantelleria (2013.gadā tika saražots apmēram 1427 hektolitri) un Moscato di Pantelleria.

Pantelleria_Vite ad alberello

Vēl UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ir iekļauti sekojoši Sicīlijā esoši objekti:

  • 1997 – Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • 1997 – Piazza Armerina esošā Villa Romana del Casale (unikāli sienu gleznojumi / mozaīkas);
  • 2000 – Eolu jeb Lipāri vulkāniskās izcelsmes salu arhipelāgs;
  • 2002 – Noto ielejas vēlīnā baroka pilsētas – Caltagirone, Militello Val di Catania, Catania, Noto, Palazzolo, Ragusa, Modica, Scicli;
  • 2005 – Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole;
  • 2013 – vulkāns Etna.

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org

 

03/10/2011

San Vito Lo Kapo (San Vito Lo Capo)

San Vito Lo Kapo (itāļu val.: San Vito Lo Capo, sicīliešu dialektā: San Vitu) ir neliela Sicīlijas ziemeļrietumos Trapāni zonā esoša pilsētiņa. 2010. gadā tajā dzīvoja apmēram 4366 iedzīvotāju, kuru galvenās darbības jomas ir tūrisms, lauksaimniecība (galvenokārt, olīvu audzēšana), u.c.

Ceļš uz pilsētu ved cauri lielu kalnu grēdu ielejai, tāpēc nevilšus sanāk uzdot jautājumu – ar ko gan cilvēks šeit var nodarboties, ja ne ar kalnu nojaukšanu? Un izrādās, ka neesam tālu no patiesības, jo šī zona ir slavena kā marmora iegūšanas vieta. Tā ir arī viena no biežākajām vietējo iedzīvotāju nodarbinātības jomām.

Izbraucot cauri kalniem, akmeņiem un nodegušajiem krūmājiem, paveras pasakains skats – tirkīza krāsas jūra un sarkanīga piekraste (Macari ciemats). Mūsu galamērķis ir nākamā mazpilsētiņa – San Vito Lo Kapo. Tajā iebraucam pa galveno ceļu un mūs sagaida uzraksts, ka Septembra beigās šeit notiks ikgadējais starptautiskais Vidusjūras kultūras un gastronomijas festivāls – kuskusa festivāls, kurš tiek organizēts kopš 1998. gada (“Cous Cous Fest”).

San Vito Lo Kapo mazpilsētiņa izrādās neparasti mierīga, sakārtota un pretīmnākoša. Ir padomāts par visu. Tūrisma sezonas laikā (Maijs – Oktobris) pilsētas centrālā daļa ir paredzēta tikai kājāmgājējiem, tāpēc ikviens, jo īpaši ģimenes ar bērniem, var justies droši. Gar jūru sniedzas gara promenāde, kur vakaros tiek piedāvātas dažādas izklaides iespējas – bērnu spēļu laukumi, karuseļi, izjādes ar poniju, brauciens ar riteni, vilcieniņš, kurš gan lielus, gan mazus aizvizinās līdz pat ostai un bākugunīm, restorāni, u.c.

Nakts dzīve un izklaides iespējas ir ļoti plašas. Marinellas laukumā (itāļu val.: Piazza Marinella) katru vakaru tiek organizēti koncerti dažādos mūzikas ritmos, piem., rok, latīņu, itāļu, u.c., notiek dejas. Maija mēnesī pilsētā notiek starptautiskais gaisa pūķu festivāls, Jūlijā – vasaras mūzikas festivāls, Septembrī – kuskusa festivāls. Pilsētas dienvidu daļā atrodas dabas parks “Zingaro” (itāļu val.: Riserva naturale dello Zingaro).

Uz galvenās ielas (Via Savoia) atrodas neskaitāmi restorāni, mazi suvenīru un dažādu tradicionālo izstrādājumu veikaliņi, bankas, u.c. Turpat atrodas arī galvenā baznīca (svētnīca), kuras galvenā kapela ir tikusi celta apmēram 14. gadsimtā un ir veltīta Svētajam moceklim Vito.

Vēsture: neskatoties uz to, ka oficiāli šajā teritorijā – Monako kalna pakājē (itāļu val.: Monte Monaco, 532 m) – pilsēta ir sākusi veidoties tikai 18. gadsimta beigās, tomēr tās vēsture ir daudz senāka. Pastāv neskaitāmas liecības, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks ir dzīvojis jau paleolīta, mezolīta un neolīta laikmetā (8 – 10. gs.p.m.ē.).

Nav skaidru liecību par sena ciematiņa Conturrana eksistenci, taču leģenda vēsta, ka 286. gadā Madzara del Vallo dzimušais puisis Vito pēc savas mātes nāves tika nodots aprūpētājas Crescenza apgādībā, kas kopā ar garīgo skolotāju Modesto pievērsa puisi kristietībai. Cenšoties paglābties no romiešu imperatora Diokletiāna pret kristiešiem vērstās nežēlastības, viņi devās bēgļu gaitās ar kuģi, taču, sākoties vētrai, pēc divu dienu bēguļošanas tika izskaloti San Vito Lo Kapo līča teritorijā. Šeit viņi sludināja kristietību un mēģināja tai pievērst ciematiņa Conturrana iedzīvotājus, ārstēja slimos, dzīvnieku sakostos, ar bailēm un nelabajiem gariem pārņemtos, taču vietējie iedzīvotāji neizrādīja pateicību, nepieņēma kristietību un padzina viņus.  Un kad kādu dienu milzīgs zemes nogruvums noskaloja visu ciemu un visi iedzīvotāji, izņemot Vito, tā aprūpētāju un skolotāju, gāja bojā, tas tika uzskatīts par Dieva sodu neticīgajiem. Vietā, kur tajā brīdī atradās trīs izdzīvojušie, 16. gadsimtā Eriče pilsētas iedzīvotāji uzcēla nelielu Sv.Crescenzia veltītu kapelu.

Svētais moceklis Vito gāja bojā nepilnu 20 gadu vecumā (299. vai 304. gadā) un apmēram 14. gadsimtā viņam par godu tika uzcelta kapela. Gadsimtu gaitā kapela ir piedzīvojusi neskaitāmas izmaiņas – tā ir tikusi gan nostiprināta ar mūri (15. gs.) un torni (17. gs.), lai to pasargātu no zagļiem, bandītiem un pirātiem, kas tīko pēc zelta un naudas, gan arī paplašināta, lai tajā ietilptu visi ticīgie svētceļotāji. 18. gadsimtā kapela bija centrs, ap kuru sāka veidoties San Vito Lo Kapo pilsēta, tika celtas mājas, kurās par simbolisku samaksu varēja apmesties pilsētā ieradušies svētceļotāji. Eričes iedzīvotāji, kuru pārvaldībā atradās jaunā teritorija, to sadalīja trīs atsevišķos ciemos – San Vito, Macari un Castelluzzo. Lēnām San Vito pilsētā uz dzīvi ieradās arī zvejnieki no citām tuvākajām pilsētām (piem., Levant, Cinisi, Isola delle Femmine, Capaci), taču ilgu laiku šī mazpilsēta bija salīdzinoši izolēta zona.  Nākamos 160 gadus pilsētu turpināja pārvaldīt Eričes iedzīvotāji un tikai 1952. gadā San Vito Lo Kapo kļuva par atsevišķu, pastāvīgu pašvaldību, ar tās apakšstruktūrām Macari un Castelluzzo.

… Ak Dievs, Pludmale!

Kristāliski baltas smiltis, kas reizēm iekrāsojas koraļļu sarkanīgā krāsā un tirkīza krāsas pasakaini silts ūdens! Tagad saprotu, kāpēc San Vito Lo Kapo tiek uzskatīta par vienu no labākajām pludmalēm Itālijā, turklāt, par īpaši piemērotu vietu  ģimenēm ar bērniem.

Pludmale ir tīra un organizēta ļoti pārdomāti. Maksas un bezmaksas pludmales ir atdalītas neuzkrītoši, turpat iespējams izīrēt nepieciešamo pludmales aprīkojumu, piem., krēslus, gultas, lietussargus. Pludmalē staigājošie tirgotāji izrādās neuzbāzīgi un neparasti eleganti un pieklājīgi. Publika – ziemeļitāļi, angļi, skandināvi un sicīlieši.

Jānogaršo:

  • Esot šajā zonā, noteikti jānogaršo kuskus ar tunci. Ja gribās ļoti labu kuskusu, tad ieteikšanas vērts ir restorāns “Profumi di Cous Cous”, kurš atrodas  viesnīcā Ghibli.
  • panelle, u.c.

Noderīgi:

22/09/2011

Marsala

Marsala ir Trapāni zonā starp Trapāni un Madzara del Vallo (itāļu val.: Mazara del Vallo) esoša pilsēta, piektā lielākā Sicīlijas pilsēta (2010. gada nogalē tajā dzīvoja apmēram 83 tūkstoši cilvēku). Kopš 18. gadsimta visā pasaulē pazīstama ar saviem vīna dārziem, vīna darītavām un tās slavenāko produktu – Marsalas vīnu, taču pagātnē tā bija ļoti ietekmīga pilsēta, jo tajā atradās lielākā Sicīlijas osta. Tajā laikā noteicošās nozares bija zivkopība (īpaši tunča nozveja) un tirdzniecība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 397. g.p.m.ē. dibināja feniķieši, kas, ciešot sakāvi no Sirakūzu tirāna Dionīsa I puses, bija spiesti bēgt no Motijas salas (itāļu val.: Motya, Mozia), kuru tie apdzīvoja jau 8. gs.p.m.ē. Savu patvērumu feniķieši atrada šajā zemesraga teritorijā, kur izveidoja pilsētu ar nosaukumu Lilybaeum. Vēlāk šī pilsēta kļuva par feniķiešu svarīgāko un ietekmīgāko pilsētu visā Sicīlijā.

Kartāgiešu valdīšanas laikā tā kļuva par svarīgu militāro centru, kuru aizsargāja milzīgs mūris. Tālāk sekoja romiešu, vandāļu un bizantiešu valdīšanas laiks. Jāatzīmē, ka romiešu valdīšanas laikā, esot vienai no romiešu provincēm un tajā atrodoties svarīgākajai ostai visā Sicīlijā, pilsētā valdīja labklājības laiki (svarīgākā nozare – tirdzniecība).

8. gadsimtā pilsētu iekaroja arābi un tā tika pārdēvēta par „Marsa Allah” (Dieva osta). Viduslaikos turpinājās pilsētas uzplaukums, jo tā bija svarīgs tirdzniecības centrs.

1071. gadā to iekaroja normaņi un sākās piļu, baznīcu un klosteru celtniecība.  

12. un 13. gadsimts iezīmējas ar to, ka pilsētas galvenās ekonomiskās intereses pārvirzījās no jūras uz sauszemes teritoriju, tā kļuva par svarīgu lauksaimniecības centru, kur, pateicoties andževiniem (frančiem), tika attīstītas graudaugu kultūras.

13. gadsimta beigās pie varas nāk spāņi, aragonieši, un šis izrādās smagākais periods pilsētas vēsturē. 1500.-tajos gados pilsētas teritorijā sākas sāls rezervuāru izveide, savukārt, vīnkopības nozare tiek atstāta novārtā līdz pat 18. gadsimtam. 1575. gadā spānis Čarlzs V ziedo pilsētas galveno dārgumu – ziemeļaustrumos esošo milzīgo ostu – pilsētas aizsardzībai pret pirātu uzbrukumiem. Pilsēta netiek iekarota, taču tiek sagrauta osta un no šī brīža sākas Marsalas lejupslīde. Pilsētas centrs, kuru joprojām apņem spēcīgais mūris, turpina būt par svarīgu militāro un stratēģisko centru.

1773. gadā notiek pavērsiena punkts, jo pilsētā ierodas bagātais angļu uzņēmējs Džons Vūdhaus (John Woodhouse) un izveido pirmo mūsdienās visā pasaulē pazīstamā Marsalas vīna darītavu. Sākas pilsētas augšupeja, ekonomiskā attīstība. 1833. gadā tiek izveidota pirmā Marsalas vīna darītava, kuru pārvalda itālis Vinčenzo Florio (Vincenzo Florio).

1860. gada 11. maijā Marsalas pilsētā ierodas Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi) ekspedīcija, lai uzsāktu Itālijas Karalistes apvienošanās misiju.

II Pasaules kara laikā pilsēta smagi cieta uzlidojumu laikā, tāpēc daudzi arheoloģiskie pieminekļi un vēsturiskās ēkas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Galvenās ekonomikas nozares – vīnkopība (50%), tirdzniecība, u.c.

Apskates objekti:

  • Doma baznīca jeb katedrāle (1628.g.), veltīta Sv.Tomasam, ir celta normaņu laikā un vairakkārt pārveidota līdz 18. gadsimtam, kad tā tika pārbūvēta ar lielu šarmu, bet tā arī palika nepabeigta. Būtiski cietusi II Pasaules kara laikā, tā tika atjaunota un fasāde, no kuras iepriekš eksistēja tikai apakšējā daļa, beidzot tika pabeigta. Baznīcas iekšā atrodas vairāki Gadžini un viņa skolas darbi, bet patiesie tās dārgumi ir astoņi lieli 16 – 17 gadsimta flāmu skolas gobelēni, kurus ziedoja arhibīskaps Lombardo (viņš, savukārt, tos saņēma dāvanā no Spānijas Filipa II). To izmērs ir 4×4 m un tie sastāv no daudziem ziedu, augļu un alegorijas elementiem, atspoguļo ainas no Titus I kara pret jūdiem;
  • Sv.Pētera baznīca un klosteris (Chiesa e convento di St.Pietro) (1590 – 1604);
  • Purgatorija baznīca (Chiesa del purgatorio) (1569) un daudzas citas vēsturiskas ēkas vecpilsētas centrā;
  • karmīnu klosteris (16. gadsimts) (itāļu val.: Convento del Carmine „pinacoteca comunale”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.pinacotecamarsala.it
  • zemnieku tradīciju un mākslas muzejs (itāļu val.: Museo Mirabile „Delle tradizioni ed arti contadine”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.museomirabilemarsala.it
  • Baļjo Anzelmi arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Baglio Anselmi) atrodas piekrastes teritorijā un tajā iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskos atradumus no pūniešu laikiem (t.sk. lagūnā atrasto pūniešu kuģi), kad tie dzīvoja Motijas saliņā un Lilibeo nekropoles;


  • sāls darītavas jeb sāls rezervuāri Marsalas teritorijā, jo īpaši „Ettore un Infersa”, kas ir lielākā sāls darītava Sicīlijā! Papildus informācija par sāls rezervuāriem ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/09/20/saline/;

  • lagūnas saliņu apskate, tai skaitā Motijas saliņas.
  • vīna darītavu apmeklēšana.

Jānogaršo:

  • dažādos veidos gatavots tuncis;
  • kus kus ar zivīm (itāļu val.: cous cous di pesce), kas tiek pasniegts kopā ar zivs buljonu. Sastāvdaļas: sīpoli, ķiploki, pētersīļi, asie pipari, tuncis;
  • marinētas siļķes un sarkano apelsīnu salāti (itāļu val.: Insalata di aringhe e arance). Sastāvdaļas: sarkanie apelsīni, marinēta siļķe, sīpoli, pētersīļi, sāls, pipari, olīvu eļļa;
  • le panelle – no turku zirņu miltiem gatavots izstrādājums, kas tiek vārīts eļļā;
  • marcipāna izstrādājumi;
  • Marsalas vīns.


Noderīgi:

  • Marsalas pilsētas karte:


20/09/2011

Sāls darītavas Trapāni un Marsalas pilsētās (Le saline di Trapani e Marsala)

Sicīlijā pasaulē senākās un vienas no visplašāk izmantotajām pārtikas piedevām – sāls ceļš (itāļu val.: La Via del Sale) ir apmēram 30 Km garš. Tas sākas Trapāni pilsētas teritorijā (Trapani, Paceco, Nubia) un turpinās līdz pat Marsalas pilsētai, sniedzoties gar lagūnu (itāļu val.: La laguna dello Stagnone) un Motijas saliņu (itāļu val.: Mozia, Mothia). Tā ir Eiropas senākā jūras sāls ieguves teritorija!

Šajās divās teritorijās esošie sāls rezervuāri (itāļu val.: le saline) dažādos gadalaikos piedāvā iespēju noraudzīties sāls iegūšanas un novākšanas procesos, turklāt, saulrieta laikā skats ir īpaši pievilcīgs, jo saule baltos konusveida sāls pakalniņus un ar ūdeni pildītos rezervuārus iekrāso dažādās krāsās.

Daudzu gadsimtu garumā tieši sāls, dēvēts par „balto zeltu”, ir bijis vienīgais rietumsicīlijas ekonomikas dzinējspēks un, laikam ejot, tas turpina apburt ne tikai ar sāls kristālu izteikti balto krāsu un saules radītajām krāsu spēlēm, bet arī ar senajām ēkām un vējdzirnavām.

Šī teritorija ir kļuvusi par dabīgo izplatības vietu dažām retām dzīvnieku un augu sugām, tajās mitinās apmēram 190 migrējošo putnu šķirnes. Kopš 1986. gada Sicīlijas lielākajai lagūnai (itāļu val.: La laguna dello Stagnone, 2000 ha) ir piešķirts Dabas aizsardzības zonas statuss (itāļu val.: Riserva Naturale Orientata Isole dello Stagnone). Pāris gadus vēlāk tāds pats statuss tiek piešķirts arī Trapani teritorijai (itāļu val.: Riserva naturale Orientata delle saline di Trapani e Paceco).

Marsala_Saline (6)

Vēsture: tiek uzskatīts, ka tieši feniķieši bija tie, kas, novērtējot šīs teritorijas ģeogrāfiskās (ļoti sāļš jūras ūdens, lēzena piekrastes teritorija) un klimata priekšrocības (spēcīgi vēji, ilgas, karstas un sausas vasaras), apmēram pirms 3000 gadiem izveidoja sāls rezervuārus un uzsāka jūras sāls iegūšanu.

Neskatoties uz to, ka 241. gadā Sicīlija kļuva par pirmo Romas Impērijas provinci, nākamās ticamās liecības par sāls rezervuāru eksistenci attiecas uz normaņu valdīšanas laiku (domājams, ka romiešu laikā tās tika pamestas novārtā). Apmēram 1154. gadā karaļa Rodžera arābu ģeogrāfs Idrisi raksta, ka Trapāni tuvumā atrodas sāls rezervuāri, kas ar savu produkciju apgādā ne tikai pašu Trapāni pilsētu, bet sāls tiek eksportēta arī uz Palermo.

Švābu valdīšanas laikā, pateicoties Frederikam II, sicīliešu ekonomika piedzīvo milzīgu uzplaukumu (tiek likti pamati ļoti plašām tirdzniecības saitēm ne tikai ar Vidusjūras reģiona valstīm, bet arī ar Vāciju, u.c.). Sāls rezervuāri tiek noteikti par valsts galveno monopolu un tādi tie saglabājas arī andževinu (franču) valdīšanas laikā. Būtiski palielinās Trapāni ostas svarīgums. Tālāko gadsimtu laikā sāls rezervuāru liktenis ir ļoti nepastāvīgs (gan augšupeja, gan lejupeja), to ietekmē virkne ārējo faktoru, kas nepakļaujas kontrolei, piemēram, kari, epidēmijas (no Tunisijas ievestais buboņu mēris), dabas stihijas (plūdi), valdošās varas pāreja no vienas dominances otrai. Tas viss ir ietekmējis sāls ražošanas un tirdzniecības apjomus un reģiona attīstību kopumā, taču, jebkurā gadījumā, sāls rezervuāri ir spējuši izdzīvot līdz mūsdienām un ir pierādījuši savu potenciālu un konkurētspēju.

1281. gadā pēc „sicīliešu vakara” nemieriem pie varas nāk aragonieši (spāņi) (1281 – 1416) un sāls rezervuāri atkal atgriežas un pāriet privātīpašnieku pārvaldījumā (interesanti: pastāv dokumentāla liecība, ka 1351. gadā trapāniešu ārstam Roberto de Naso tika uzdāvināta La Salina Grande pateicībā par veiksmīgo ārstēšanu 1346. gada mēra uzliesmojuma laikā). Trapāniešu sāls industrija zeļ un plaukst līdz 15. gadsimta vidum – beigām, jo pastāv spēkā obligātas tirdzniecības noteikums starp Spāniju un citām Vidusjūras valstīm. Laika posmā no 1451. līdz 1490. gadam tiek izveidoti vairāki jauni sāls rezervuāri, piem., San Teodoro, Morana un Reda, no kuriem pēdējais bija pirmais zivkopības piemērs. Diemžēl līdz ar pilsētas paplašināšanos, visi trīs sāls rezervuāri aiziet nebūtībā. Taču līdz mūsdienām ir saglabājušies citi sāls rezervuāri, kas saucas to pirmo īpašnieku, no Spānijas ieradušos tirgotāju vārdā (Anselmo, Marone). Līdz ar Konstantinopoles krišanu un Amerikas atklāšanu 1492. gadā sicīliešu ekonomika pēc milzīgā uzplaukuma strauji zaudē savas pozīcijas starptautiskajā tirdzniecības vidē. Trapāni osta pāriet otrajā plānā.

No 1572. gada Trapāni osta kļūst par svarīgāko ostu Eiropā sāls eksportēšanas jomā. Tajā gadā Venēcija zaudēja turkiem Kipras salu, kā rezultātā grieķu sāls rezervuāri vairs nebija pieejami tirdzniecībai Eiropas ietvaros un Trapāni sākās zelta laiki, kas ilga līdz pat 19. gadsimta vidum – Itālijas apvienošanai. Austriešu valdīšanas laikā 1730. gadā tika uzcelti sāls ezeri Galia, San Francesco un Ronciglio. 18. gadsimta otrajā pusē, pēc neatkarības iegūšanas no Neapoles Karalistes, sāls tirdzniecības nozare piedzīvoja strauju augšupeju, ko veicināja Eiropas ziemeļu un rietumu tirgu atvēršana. 19. gadsimtā Sicīlija iekaroja Z Itālijas (Lombardijas – Veneto) un Austrijas tirgus un ar sāls rezervuāriem noklātā teritorija tika paplašināta tik lielā mērā, ka 1818. gadā pastāvēja 25 darbojošies sāls rezervuāri. Tika izveidoti sāls rezervuāri Sant’ Alessio, Paceco nuova, Settebocche un Uccello pio. 1840. gadā tika atcelti nodokļi, tāpēc sicīliešu ekonomika piedzīvoja augšupeju. 1850. gadā trapāniešu sāls ražošana sasniedza 100 000 tonnas, no kurām apmēram puse tika eksportēta uz ziemeļu valstīm, īpaši Norvēģiju, kur tā tika izmantota zivju konservēšanā.

Uzreiz pēc Itālijas apvienošanās, apmēram 1870.-tajos gados, aizsākās lēns sāls rezervuāru samazināšanās process, kuru vēl vairāk pastiprināja sīvā konkurence ar 19. gadsimta sākumā Sardīnijā (Kalgari) izveidotajiem sāls rezervuāriem. 1881. gadā Trapāni un Marsalas piekrastes teritorijās atradās 39 sāls rezervuāri ar kopējo platību 1200 ha. Apmēram 200 000 tonnas sāls bija trapāniešu ekonomikas pamats, kas, neskatoties uz to, ka Sicīlija atradās tik tālu, ar jūras sāli apgādāja visas Eiropas karalistes.

1956. gadā tika izveidota SPA S.I.E.S., kas bija lielāko sāls ražotāju apvienība. 1963. gadā tā sāka ražošanu uz pilnu jaudu, taču tās darbību ļoti negatīvi ietekmēja 1965. un 1968. gada plūdi, kas ne tikai sabojāja produkciju, bet arī piedūņoja sāls rezervuārus. Trapāniešu ekonomika cieta milzīgus zaudējumus un asociācija tika likvidēta.

1973. gadā tika likvidēts valsts monopols sāls ražošanas jomā un no šī brīža situācija mainījās.

1980. gadā asociācija SPA S.I.E.S. atjaunoja savu darbību un trapāniešu sāli sāka piegādāt visiem Eiropas tirgiem. Sāls rezervuāri tika pārvaldīti ar jaunu sparu un gandrīz visi no tiem apvienoja sāls ražošanu ar zivkopību. Pateicoties atsevišķu cilvēku entuziasmam, teritorijai tikai noteikts aizsargājamas dabas teritorijas statuss, tādējādi tika apstādināta pilsētas dienvidu daļas teritorijas izpostīšana.

1997. gadā sāls ražošanas nozare piedzīvoja labākos rezultātus pēdējo 20 gadu laikā, ko noteica gan zemais nokrišņu daudzums, gan arī pieaugošais pieprasījums pēc sāls Eiropā. Tika pārvērtēts uz vairākiem gadu desmitiem pamestās un nenovērtētās nozares īpatsvars reģiona attīstībā. Daudzi īpašnieki uzsāka sāls darbnīcu un vēja dzirnavu atjaunošanu un sāls ražošanu. Arhitektoniskā skaistuma atgūšana un sāls rezervuāru atdzīvīšana ir nepieciešama, lai Trapāni un Pačeko pilsētām atgrieztu to seno sāls rezervuāru slavu.

Šobrīd piekrastes teritorijā, kas sniedzas no Trapāni līdz Marsalas pilsētai, atrodas virkne darbojošos sāls rezervuāru, kas ir redzami no Eričes pilsētas un saulrieta laikā iekrāsojas purpura krāsā.

Sāls rezervuāru veidi

Izrādās, ka sāls rezervuāri ir nevis vienkāršas ūdens tvertnes, bet gan izveidoti un izkārtoti noteiktā secībā. To pamatne, veidota no māliem, smiltīm un krīta, ir līdzena, gluda un ūdens necaurlaidīga. Rezervuāri ir dažādas formas, izmēra un dziļuma, atkarībā no tā, kādam nolūkam tie ir paredzēti.

Kopumā tiek izdalīti četru veidu sāls rezervuāri:

  • „fridda”(jūras ūdens iepludināšana) – izmēra ziņā šis ir vislielākais rezervuārs, kurš atrodas tieši pie jūras. No jūras to atdala ārējais aizsargdambis, kas ir no Faviņjanas salas vulkāniskā tufa materiāla veidota barjera. Cauri šai barjerai, izmantojot koka vārtus, rezervuārā tiek iepludināts jūras ūdens 1m dziļumā. Ūdens šajā rezervuārā tiek turēts tik ilgi, kamēr tā sāļuma līmenis sasniedz 4 grādus pēc Baume skalas;
  • „vaso coltivo” (iztvaikošana un sadale) – šajā rezervuārā ūdens tiek pārliets no pirmā rezervuāra, izmantojot amerikāņu dzirnavas un „Arhimēda skrūves” principu. Rezervuāra dziļums ir ne vairāk kā 40cm un tas ir visaugstākais no visiem rezervuāriem. Saules un vēja iedarbības rezultātā, ūdens sasilst un iztvaiko, līdz tas sasniedz sāļuma līmeni 12 grādus pēc Baume skalas. Pēc tam pa savstarpējiem kanāliem tas tiek nogādāts uz nākamo rezervuāru. Atsevišķos gadījumos šo sadales funkciju var veikt arī „ruffiana” vai „ruffianedda” rezervuāri, kas atrodas pa vidu starp sākotnējiem un beigu rezervuāriem, kuros nogatavinās un kristalizējas jau gatavā sāls. Tie ir mazāki gan pēc izmēra, gan arī dziļuma, jo tajos ienākošais ūdens ir siltāks un blīvāks (ūdens sāļuma līmenis šeit sasniedz 16 – 18 grādus pēc Baume skalas);
  • „cauri” un „sintive” (iztvaikošana) – šie ir ne vairāk kā 20cm dziļi rezervuāri, parasti sadalīti grupās pa četriem (retāk pa trijiem), kuros ūdens sāļuma līmenis sasniedz 23 – 26 grādus pēc Baume skalas. Raksturīgi, ka ūdens iekrāsojas rozā krāsā un tam piemīt asa, kodīga smaka (pie esošā ūdens sāļuma līmeņa visi tajā esošie dzīvie organiski aiziet bojā). Šajā posmā sālim ir arī nevēlami piemaisījumi, piemēram, ģipsis, kas ziemas laikā periodiski un cītīgi tiek noņemts no katra rezervuāra apakšas un izmantots pirmā rezervuāra ārējā dambja atjaunošanā;
  • „caseddri” (sāls kristalizēšanās) – šajos rezervuāros notiek ūdens iztvaikošana līdz tā sāļuma līmenis sasniedz 27 – 28 grādus pēc Baume skalas un sākas sāls kristalizēšanās (6 – 10cm augsta nogulšņu kārta). Šis ir tas brīdis, kad sāls rezervuāru darbinieki ķeras pie darba un sākas sāls savākšanas process, pretējā gadījumā sāk veidoties magnija nogulsnes un sālim vairs nav izteikti balta krāsa.

Marsala_Saline (1)Marsala_Saline (5)

Sāls savākšana

Pirmā sāls raža parasti tiek novākta pēc 45 dienām, otrā – pēc 30/35 dienām. Lai gan parasti gada laikā ir divas sāls ražas (Jūlija sākums – vidus, Augusta vidus), tomēr pie atbilstošiem klimata apstākļiem iespējamas pat četras (Septembra beigas, Oktobra vidus)!

Sāls savākšanas process tradicionāli ir roku darbs, ļoti smags un nogurdinošs darbs ar lāpstām un ķerrām. Tas sastāv no sekojošiem posmiem:

  • kristalizējušā sāls slāņa sasmalcināšana (rumpiri u sali), izmantojot zobainus metāla spieķus vai lāpstas;
  • sāls savākšana un pārvietošana, nesot to spaiņos uz muguras vai vedot ar ķerrām, un nelielu konusveida čupiņu veidošana (munzeddra). Lai atvieglotu sāls pārvietošanas procesu ar spaiņiem un mazinātu pusšķidrās sāls masas notecēšanu pār darbinieku ķermeņiem, zem spaiņiem tiek palikti džutas maisi. Jaunizveidotajās čupiņās sāls tiek atstāta notecināties;
  • sāls pārvešana uz citu zonu (ārpus pēdējā rezervuāra) un lielu sāls kalnu veidošana. Strādājot no saules ausmas līdz saulrietam, šādu sāls kalnu 20 cilvēku komanda spēja izveidot 3 dienās (viena kalna svars ir apmēram 11 – 18 000 kg). Šādi sāls tika atstāta nostādināties, lai ar pirmajiem lietiem aizskalotos magnēzija sāļi un citi piemaisījumi. Novembra beigās kalns tiek noklāts ar māla dakstiņveida flīzēm un atstāts uz visu ziemu.  

Sāls tirdzniecība sākas nākamā gada Aprīļa mēnesī. Savukārt, rezervuāru attīrīšana no ziemas periodā sakrājušajiem ūdeņiem un dubļiem (šis process saucas “assummari a salina”) sākās Marta otrajā dekādē.

Jaatzīmē, ka, tā kā jūras sāls Trapāni teritorijā tiek radīts aizsargājamā dabas teritorijā un tas ir roku darbs bez jebkādu papildvielu lietošanas, tad tam ir piešķirts DOP statuss (Sale Marino di Trapani DOP). Jūras sāls satur magniju, kāliju, jodu, kalciju, fluoru un daudzas citas minerālvielas.

Marsala_Saline (2)Marsala_Saline (3)Marsala_Saline (4)

12/09/2011

Eriče (Erice)

Erice

Eriče (itāļu val.: Erice, sicīliešu dialektā: Èrici vai U Munti) ir viena no neaizmirstamākamajām pilsētām Sicīlijā, kura vēl joprojām lieliski saglabājusies manā atmiņā. Tā atrodas Trapani zonas Eriče kalna virsotnē, apmēram 750 m virs jūras līmeņa, tāpēc skaidrā laikā no tās paveras lielisks skats uz visām debess pusēm – Trapani pilsētu turpat lejā, Marsalu, San Vito Lo Capo piekrasti un tuvumā esošanām salām. Viduslaiku pilsētiņa, kurā tā vien gribas klaiņot pa mazajām, līkumainajām ieliņām, apskatīt visus veikaliņus un atvērt katras baznīcas durvis.

Vēsture: Tiek uzskatīts, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks dzīvojis jau agrā (paleolīta) un vēlā akmens (neolīta) laikmetā un pilsētas nosaukums ir cēlies no tās pamatiedzīvotāju sikānu – sikuļu vārda Eryx un nozīmē kalns.

Pastāv daudzas un dažādas leģendas sakarā ar pilsētas izcelsmi. Mistiskākā no tām vēsta, ka pilsētu kalna virsotnē pirms apmēram 3000 gadiem esot dibinājis Eriče, Venēras un Neptūna dēls, savukārt, reālistiskākā vēsta, ka pilsētu esot dibinājuši Trojas trimdinieki (apmēram 8. gs.p.m.ē.), kas pēc Trojas krišanas ar laivām esot devušies Vidusjūrā rietumu virzienā, tādējādi, nonākot Sicīlijā un izveidojot trešo Sicīlijas pamatiedzīvotāju grupu – elīmus (paralēli sikāniem un sikuliem). Eriče un Segesta bija svarīgākās elīmu pilsētas, turklāt, Eriče ieņēma reliģiskā centra statusu, kur tika organizētas dažādas reliģiska veida ceremonijas un procesijas.

Tālāk pilsētā īsu brīdi ir valdījuši Sirakūzu un Agridžento grieķi, taču tā vienmēr ir bijusi pūniešu pilsēta, ko apliecina uz tās masīvajiem mūriem pat mūsdienās izlasāmie feniķiešu raksti. Pirmā pūniešu kara laikā pilsētu izpostīja kartāgieši (260. g.p.m.ē.), tāpēc mazinājās tās svarīgums. Tālāk sekoja romiešu (247. g.p.m.ē.), bizantiešu, arābu (831. g., šajā laikā pilsētas nosaukums bija Hamid Gabal) un normāņu periodi (1167. g., šajā laikā un līdz pat 1934. gadam pilsētas nosaukums bija Monte San Giuliano). Pilsēta atguva tās iepriekšējo slavu, tika atjaunoti senie elīmu – pūniešu laika vārti un atvērtas trīs vārti (Trapani, Carmine un Spada), celta pils, kā arī neskaitāmas viduslaiku baznīcas un klosteri. Līdz pat 19. gadsimtam pilsēta bija saglabājusies tāda, kāda tā bija normāņu laikā, izņemot vien dažas barokas stilā celtas ēkas un Umberto I laukumā veiktos atjaunošanas darbus.

Eričes pilsēta ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums. Tā ir veidota vienādsānu trīsstūra formas veidā, kur vienā malu krustpunktā atrodas Venēras pils, bet otrā – Chiesa Madre. Vidū atrodas Sv.Domeniko laukums un baznīca (Chiesa di St.Domenico), kas mūsdienās ir arī “Ettore Maiorana” zinātniskās kultūras centrs. Pilsētas ielas un ēkas ir veidotas no akmeņiem, ieliņas ir šauras un vējainas, sastopamas viduslaiku arkas, bagātīgi dekorēti pagalmi un nelieli veikaliņi … Mūsdienās Eriče pilsētā dzīvo apmēram 30 000 cilvēku un tā ir pazīstama kā mūku / mūķeņu un studentu pilsēta.

Apskates objekti:

  • Eričes pilsēta pati par sevi … no akmens veidotās mazās, šaurās ieliņas un mājas, viduslaiku arkas, krāšņie pagalmi un neskaitāmi mazi veikaliņi, kuros iespējams iegādāties gan keramikas izstrādājumus, gan arī mūķeņu radītos īpašos svētku konditorejas izstrādājumus (Mustaccioli, Genovese alla crema);

Erice_Strade (8)Erice_Strade (1)Erice_Strade (2)Erice_Strade (3)Erice_Strade (4)Erice_Strade (6)Erice_Strade (5)

  • Doma baznīca (La Chiesa Madre, 14. gs.) ir celta aizsardzības nolūkos pēc Frederika no Aragonas pasūtījuma (masīvas formas, kvadrāta veida baznīcas zvana tornis) un ir veltīta pilsētas aizbildnei, Jaunavai Assuntai (Augusta pēdējā trešdienā notiek krāšņas svinības). Baznīcas āriene ir tikusi mainīta vairākkārt, oriģinālajā variantā tajā ir bijušas divas ieejas. Skaisto rozes logu tagad daļēji aizsedz gotiskā veranda, kas tika izveidota gadsimtu vēlāk. Baznīcas iekšējais dizains, kas ir veidots 19. gadsimta neogotisma stilā, ar pīlāru palīdzību ir iedalīts trīs ailēs, kuras balsta velves. Sānu ailēs ir apskatāmas dažādu vecumu kapelas;

Erice_Chiesa Madre (1)Erice_Chiesa Madre (2)

  • elīmu – pūniešu mūris un tā drupas (mura elimo puniche, 8. – 6. gs.p.m.ē.) atrodas uzreiz aiz Chiesa Madre kreisajā pusē, savienojot Trapani un Carmine vārtus (Porta Trapani – Porta Carmine);
  • spāņu rajons (Quartiere spagnolo) atrodas pavisam netālu no vārtiem Spada (Porta Spada);
  • Venēras pils (Castello di Venere, 12. – 13. gs.) atrodas dienvidu – austrumu pusē un no tās paveras fantastisks skats uz jūru un Trapani pilsētu lejā. Lai gan pils tika uzbūvēta normāņu valdīšanas laikā, tomēr tai ir daudz senāki pirmsākumi, jo trojietis Aeneas uzbūvēja šo vietu uz tempļa drupām un veltīja to savai mātei Venērai. Turpat blakus atrodas arī Balio torņi (Torri del Balio, 17. gs.), kas normāņu laikā tika uzbūvēti uz tempļa drupām no tiem pašiem materiāliem. Ar pili tos savienoja nolaižamais tilts. Virs galvenās ieejas atrodas šaujamlūka, bagātināta ar Čarlza V no Spānijas emblēmu. Starp Venēras pili un Balio torņiem atrodas Balio dārzs (Giardino del Balio). Torretta Pepoli (sarakēnu laika liecība);

Erice_Strade (9)

  • zinātniskās kultūras starptautiskais centrs (Centro Internazionale di Cultura Scientifica) atrodas Sv.Domenico baznīcā (Chiesa di S.Domenico, 15. gs., tajā atrodas daudzas Renesanses laika skulptūras);
  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di S. Cataldo, tajā atrodas skaista ūdens strūklaka, kas saglabājusies no 1474. gada), Sv.Jāņa baznīca (Chiesa di S. Giovanni) un Sv.Ursula baznīca (Chiesa di S.Orsola, 1413. g., oriģināla gotiska struktūra ar rievotām velvēm);
  • “Antonio Cordici” muzejs (Museo comunale di Antonio Cordici) atrodas pilsētas galvenajā laukumā (Piaza Umberto I), pašvaldības ēkā un tajā var apskatīt senās un modernās māksas darbus. Šajā pašā ēkā atrodas arī bibliotēka, u.c.

Noderīgi:

  • Eričes pilsētas karte

  • šīs zonas tipisks produkts ir sarkanie korāļi un to izstrādājumi:

Erice_Prodotti

  • noteikti jānogaršo klostera saldumu izstrādājumi, un vēl: kus kus ar tunci, panelle, u.c.

Erice_Dolci