Archive for ‘Donnafugata’

24/04/2012

Donnafugatas pils (Castello Donnafugata)

Izmantojot Kultūras nedēļas piedāvājumu – bezmaksas ieeju daudzos muzejos un pilīs, izlēmām doties uz Ragūzas zonu, lai apmeklētu mums līdz šim nezināmo Donnafugatas pili (itāļu val.: Castello Donnafugata).

Izrādās, ka lai turp nokļūtu, vispirms ir jābrauc cauri neskaitāmiem krāsainu ziedu laukiem, kuros brīvi ganās govis un zirgi, un tālumā ir redzama tirkīza krāsas jūra. Gribot negribot, rodas pārdomas un vēlme pārbaudīt, vai izdomātais pils tēls atbilst patiesībai.

Tuvojoties pilij, pirmais, ko redzam, ir tās augšējā daļa un torņi, kas ir baltas krāsas un tik spēcīgi atstaro saulē. Skaisti!

Pils nosaukums maldinoši liek domāt, ka tulkojumā no itāļu valodas tas varētu nozīmēt „izbēgusī sieviete” (donna + fuggita). Izrādās, ka tas ir saistīts ar laiku (10.-11. gadsimts), kad, pateicoties tuvumā esošajiem dzeramā ūdens avotiem, arābi šeit izveidoja apmešanās vietu. Arābu vārds „ayn as-jafaiat” tad arī nozīmēja „dzeramā ūdens jeb veselības avots”, kas turpmāk sicīliešu dialektā tika atveidots kā “ronnafuiuta”, līdz visbeidzot – „donnafugata”.

Maldinoša ir arī leģenda, ka Modikas grāfs Bernardo Kabrera esot nolaupījis un tornī ieslodzījis nesen par atraitni kļuvušo karalieni Navaras Bjanku (itāļu val.: Bianca di Navarra), cerībā to apprecēt un kļūt par karali, taču karaliene esot izbēgusi no torņa. Laikā kad dzīvoja karaliene (14.gs.), pils tornis nemaz vēl nav bijis uzcelts (17.gs.)!

Tiek uzskatīts, ka sākotnēji eksistējošā pieticīgā pils ir tikusi celta apmēram 1300. gadā pēc Ragūzas pilsētas grāfa Manfredi Kjaramontes (itāļu val.: Manfredi Chiaramonte) pavēles. 15. gadsimtā šī pieticīgā pils piederēja Koronas (Corona) ģimenei, pēc tam Bellio – Kabreras (Bellio – Cabrera) ģimenei, kas to 1628. gadā pārdeva Areco ģimenei (itāļu val.: Arezzo). Šīs ģimenes pārstāvji bija tās īpašnieki līdz pat 1982. gadam, kad pils pārgāja Ragūzas pašvaldības īpašumā. Pēdējais pils īpašnieks bija Areco ģimenes pārstāvis, kas tajā laikā dzīvoja Francijā. Tas bija Korado Areco / De Spučes vienīgās mazmeitas Klementīnes Areco meitas Klāras Kombes mazdēls – Gaetano Testasecca.

18. gadsimtā dižciltīgo personu vidū bija pieņemts vasaras mēnešus pavadīt lauku mājās, tāpēc Areco ģimenes pārstāvji šo pieticīgo pili pārveidoja par nelielu mājiņu ar pagalmu, atstājot neskartu vienīgi šo seno pils torni.

19. gadsimta vidū ar ļoti lielu rūpību to uzsāka atjaunot Korado Areco tēvs Frančesko, bet viss mainījās tad, kad pie darba ķērās viņa dēls, dižciltīgas ģimenes atvase, kas bija ieguvis ļoti labu izglītību, pārvaldīja vairākas valodas, daudz ceļojis un kuru interesēja ļoti daudzas lietas. Tieši Korado Areco (Corrado Arezzo / De Spučes, 1824. – 1895.) uzsāka pils būvniecību un pārveidošanu līdz tā ieguva savu pašreizējo izskatu, kas ir vairāku stilu sajaukums (glv. neo – gotiskais), kuru, turklāt, papildina baroka stilā veidotais iekštelpu iekārtojums. Pusgadsimtu vēlāk pils dienvidu daļa tika izlauzta, lai tajā izvietotu venēciešu – gotiskajā stilā veidoto Viterbo pāvesta pils ēkas priekšējās daļas kopiju.

Nelielā lauku mājiņa, kas bija būvēta uz necilas pils pamatiem, pārtapa par 2500 m2 lielu, krāšņu pili, kas sastāv no 122 istabām (mūsdienās apskatei pieejamas ir apmēram 30 no tām) un kurā tika organizēti dažādi muzikāli un kultūras vakari.

Pils dārzs, kas sastāv no apmēram 8 ha lielas platības un kurā aug dažādi eksotiski augi, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem visā Dienvidsicīlijā. Tajā ir izvietots arī neoklasicisma stilā veidots templis, kafijas namiņš, strūklakas, akmens labirints, kā arī atsevišķas alas.

P.S. Pils pakājē atrodas vairāki restorāni, kas piedāvā nogaršot lieliskus vietējos ēdienus.

Vienā no senajām ēkām atrodas arī siera darītava, kur ne klātienē var redzēt kā top dažādi vietējie sieri, bet arī tos nogaršot un iegādāties. tIesaku!