Archive for ‘Enna zona’

25/01/2016

Enna (Enna. Castrogiovanni)

Pašā Sicīlijas vidienē apmēram 90 Km attālumā no Katānijas un Agridžento un 160 Km attālumā no Palermo atrodas pilsēta Enna (sicīliešu dialektā: Castrugiuvanni / Castro Janni).

Tā izvietota uz augstas klints (apmēram 950 m.v.j.l.) un pateicoties tam, jau kopš seniem laikiem bijusi stratēģiski ļoti svarīga vieta. Skaidrā dienas laikā no tās iespējams pārraudzīt ļoti plašas teritorijas un no tās paveras pasakains skats uz ielejā esošajiem laukiem un tālumā esošo vulkānu Etna (tieši tāpēc tā tiek saukta par Sicīlijas skatupunktu jeb itāliešu val.: “belvedere di Sicilia”). Tā ir vienīgā Sicīlijas province, kurai nav tiešas izejas uz jūru un augstākais provinces centrs Itālijā!

Mūsdienās tajā dzīvo apmēram 28 tūkstoši cilvēku un līdz 1927.gadam tā bija pazīstama ar nosaukumu – Castrogiovanni.

Pilsētas svētki tiek svinēti 2.jūlijā (aizbildne – Madonna della Visitazione).

Enna_MapEnna2

Vēsture:

Pateicoties tam, ka pilsēta atrodas Sicīlijas vidienē uz ļoti aukstas klints un tā ir apgādāta ar ūdeni, kopš vēsturiskiem laikiem tā bijusi viena no pēdējām vai pat pēdējā Sicīlijā iekarotā pilsēta. Viena no iespaidīgākajiem dabiskajiem cietokšņiem pasaulē! Viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotām Sicīlijas pilsētām! Vienīgā no senajām Sicīlijas pilsētām, kuru dibinājuši tās pamatiedzīvotāji nevis iebraucēji.

Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Iespējams, tas cēlies no sikānu vārda “En-naan”, kuru grieķi pārveidoja par “Henna”, romieši – “Henna” vai “Castrum Hennae”, bizantieši – “Castro Yannis”, arābi – “Qasr Yannah” jeb “Ennas cietoksnis”, normāņi – “Castrogiovanni”, līdz Musolīni tai 1926.gadā piešķīra provinces centra statusu un 1927.gadā atgrieza seno nosaukumu “Enna”.

Pilsēta bijusi apdzīvota jau 14.gs.p.m.ē. un kopš 11.gs.p.m.ē.to apdzīvojuši sikāni jeb viena no Sicīlijas pirmējo iedzīvotāju grupām. Tālāk to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi (7.g.sp.m.ē.), romieši (3.gs.p.m.ē.), bizantieši (6.gs.), arābi (9.-11.gs.), normāņi (11.gs.), švābi, franči, spāņi, itāļi, u.c.

Visā Sicīlijā un Itālijā tā bijusi slavena kā Dēmetras (romiešu Cerēras) jeb auglības dievietes kulta vieta. Apmēram 480.g.p.m.ē. zem Castello di Lombardia uzceltais Rocca di Cerere bijusi dievietes pielūgšanas vieta, kas, diemžēl, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Klasiskajā mitoloģijā pazīstama un leģendām apvīta ir Dēmetras meitas Pērsefones (romiešu Prozerpīnas vai Koras) nolaupīšanas vieta jeb netālu no Ennas esošais Pergusa ezers un tam blakus esošās ziediem bagātās pļavas un stāvie pakalni. Tieši šeit no pazemes izniris mirušo valstības dievs Plutons jeb romiešu Aīds un nolaupījis Pērsefoni. Skumstot pēc savas meitas, Dēmetra esot aizmirsusi par savu pienākumu un zeme kļuvusi neauglīga, iestājies bads. Plutona jeb Aīda brālis Zevs par to esot sadusmojies un licis atgriezt Pērsefoni mātei, taču pirms to izdarīt, Plutons tai licis apēst granātābola sēkliņas, kā rezultātā tā uz sešiem mēnešiem esot atgriezusies pie mātes un uz pārējiem sešiem pazemes valstībā. Tā esot radušies gadalaiki! Mūsdienās šis vulkāniskās izcelsmes ezers ir dabas parks!

Romiešu valdīšanas laikā pilsēta tika izmantota kā lauksaimniecības un tirdzniecības centrs. Lauksaimniecības zeme tika maksimāli ekspluatēta un iedzīvotāji izverdzināti, lai pēc iespējas vairāk saražotu Romas Impērijas vajadzībām nepieciešamos graudus. Tieši šeit 2.gs.p.m.ē. sīriešu verga Euno Eunus vadībā aizsākās vergu protesta nemieri, kurus romieši vēlāk apspieda un atriebjoties – izpostīja un gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu un nomainīja tās nosaukumu uz “Castrum Hennae”, tādējādi, uz ilgu laiku radot pārpratumus.

Bizantiešu valdīšanas laikā tā tika izmantota kā militārais un administratīvais centrs (tika nostiprināts cietoksnis), maz rūpējoties par tās ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājību. Kļūdas pēc pilsēta tika saukta par “Castro Yannis”. Savukārt, arābu valdīšanas laikā tā piedzīvoja uzplaukumu un tika uzskatīta pat par musulmaņu jauno galvaspilsētu Sicīlijā.

Līdz ar normāņiem pilsētā ieradās karavīri no ziemeļitālijas reģioniem (vēl joprojām var dzirdēt ziemeļitālijas reģionu dialektu) un tieši šis faksts (normāņu ierašanās) tiek uzskatīts par iemeslu tam, ka pilsētā vērojama augsta saslimstība ar izkaisīto sklerozi. Normāņu – švābu valdīšanas periods iezīmējas ar attīstību un labklājību un tā arvien vairāk tika izmantota kā politiskais un kultūras centrs. Šajā laikā tika atjaunots senais sikānu cietoksnis Castello di Lombardia (1130.g.), uzcelts astoņstūrveida tornis Torre di Federico (1200.-1240.g.,), Doma baznīca (1307.g.). Tika atjaunots un nostiprināts cietoksnis, izveidojot dzīvojamo daļu, kurā vasaras periodā dzīvoja Frederick III no Aragonas un tā sieva. Tieši šeit 1314.gadā tas tika kronēts par Sicīlijas karali un 1324.gadā tika rīkots Sicīliešu Parlaments saiets.

Līdz ar spāņu un borbonu nākšanu pie varas iezīmējas pilsētas lejupslīde. Kā Spānijas province ar īpaši auglīgu zemi, tā tika maksimāli ekspluatēta un zaudēja jebkādas privilēģijas.

Līdz ar Sicīlijas pievienošanu Itālijas Karalistei 1860.-tajos gados un dzelzceļa tīkla izveidi, pilsētā atsākās attīstība un tā bija ievērojama sēra ieguves vieta līdz pat II Pasaules karam (patiesībā tās var uzskatīt par piespiedu darbu monetnēm, kurās nabadzīgās sicīliešu ģimenes atļāva nodarbināt savus bērnus – pusaudžus). Attīstības periodā tika nojauktas pussagruvušās mājas, tā vietā izveidojot parkus, laukumus un galvenās ielas. Neskatoties uz to, ka šajā laikā netālu esošās Piazza Armerina un Caltagirone bija vairāk apdzīvotas, 1926.gadā Musolīni tieši Ennu izvēlējās par provinces centru un 1927.gadā tai atgrieza seno nosaukumu.

Pēc tam, kad pilsēta cieta II Pasaules kara uzlidojumu laikā un tika slēgtas sēra raktuves, līdz pat 1960.-tajiem gadiem bija vērojama pilsētas attīstības palēnināšanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Mūsdienās tā ir lielākā Sicīlijas vidienē esošā pilsēta, kas slavena ar savu Universitāti (1990.-tie gadi), kurā katru gadu no dažādām valstīm ierodas tūkstošiem studentu un kas piesaista miljoniem investīciju. Tā ir vienīgā šāda mēroga universitāte Sicīlijā!

Tāpat arvien attīstās lauksaimniecība, audzējot gan tradicionālos (artišokus, olīvkokus, citrusu augļus, liellopus, aitas, kazas), gan arī mazāk tradicionālos produktus (retas graudaugu un pākšaugu šķirnes, safrānu). Vietējie aktīvi nodarbojas ar amatniecību un rokdarbiem, piem, izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka. Plaši izplatītas ir dažādas lauku sētas, kur ieteicams nogaršot vietējos ēdienus. Tie ir ļoti vienkārši, bet aromātiski un dabiski. Pagatavoti no visaugstākās kvalitātes sastāvdaļām.

Apskates objekti:

  • Lombardijas cietoksnis (Castello di Lombardia), 13.gs.viens no iespaidīgākajiem militārās arhitektūras piemēriem Sicīlijā! Celts pilsētas augstākajā punktā uz vēl senāka sikānu veidota cietokšņa drupām. Atjaunots un padarīts par dzīvošanai piemērotu. Tieši šeit 1314.gadā Frederick III no Aragonas tika kronēts par Sicīlijas karali un notika Sicīlijas Parlaments saiets. Tā nosaukums cēlies par godu kopā ar normāņiem ieradušajiem lombardiešu karavīriem, kas to nosargāja. Tā ir neregulāras formas celtne, kas agrāk sastāvēja no 20 torņiem, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies seši. Visinteresantākais un pabeigtākais no tiem – La Pisana vai Torre delle Aquile, no kura paveras fantastisks skats uz lejā esošo ieleju. Cietoksnis sastāvējis no trīs zonām – brīvdabas teātra daļas, liela, zaļa parka un dzīvojamās daļas. Spāņu valdīšanas laikā 16. un 17.gadsimtos tas tika izmantots kā cietums.
    • Rocca di Cerere – atradās tieši zem Lombardijas cietokšņa un bija auglības dievietei Dēmetrai un tās meitai Pērsefonei (Prozerpīnai) veltīts templis. Lai gan līdz mūsdienām tas nav saglabājies, tiek uzskatīts, ka tieši šeit pagātnē veikti rituāli ziedojumi dievietei, svinētas ceremonijas un tā pielūgta cerībā uz labāku ražu;
  • Doma baznīca jeb katedrāle, 1307.g., celta pēc Frederick III sievas Eleonoras vēlēšanās – lieliska no dzeltena tufas akmens veidota fasāde baroka stilā un masīvs zvanu tornis ar smalkiem dekoratīviem elementiem. Gandrīz pilnībā izpostīta 1446.gada ugunsgrēka laikā, atjaunota 16. un 17.gadsimtos. Baznīcas iekšpuse veidota no 3 ejām, ko atdala melna bazalta kolonnas, griestu salaiduma vietas rotā neparastas figūras. Priekšpusē atrodas no valrieksta koka veidotas ērģeles (16.gs.; grebtas Jauno un Veco derību attainojošas ainas; Kristus un 12 apustuļu statujas). Virs altāra atrodas Kristus augšāmcelšanās gleznojums (15.gs., Guglielmo Borremans), kur Jēzus sejas izteiksme mainās atkarībā no tā, no kuras puses uz to skatās.
  • Torre di Federico, 13.gs. – vēl viens no Viduslaikiem saglabājies nocietinājums, kura precīzs uzcelšanas mērķis nav zināms. Leģendas vēsta, ka Frederick II von Hohenstaufen to uzcēlis, lai atzīmētu Sicīlijas viduspunktu un tas tika saukts arī par “Vēju torni”. Celts uz neparastas astoņstūrformas pamatnes un atrodas publiska parka vidū. 24 m augsts tornis, kas iespējams savā laikā bijis lielākas un svarīgākas celtnes daļa. Frederick II von Hohenstaufen vasaras rezidences vieta;
  • Museo Alessi di Enna, 1862.g. – atrodas aiz Doma baznīcas un tajā iespējams apskatīties baznīcas dārgumu un monētu kolekciju, glezas;
  • Piazza Vittorio Emanuele, Via Roma;
  • Palazzo Varisano un tajā esošais Museo Archeologico Regionale di Enna – dažādi arheoloģiskie atradumi no apkārtējās teritorijas pat no 6.gs.p.m.ē.;
  • Pergusas autodroms (Autodromo di Pergusa);
  • Lieldienu nedēļas svinības (La Settimana Santa nella Provincia di Enna) – svētku svinības sākas nedēļu pirms Lieldienām, taču visiespaidīgākais ir Viduslaiku tērpos (balti tērpi ar apmetni) ģērbtu cilvēku gājiens, simbolizējot nāvi un atdzimšanu. Gājiena tradīcijas pirmsākumi meklējami 16.gadsimtā spāņu valdīšanas laikā.

Enna1EnnaEnna3Enna4

Jānogaršo:

Viesojoties ne tikai pašā Ennā, bet tās zonā esošajās mazpilsētās, ieteicams nogaršot vietējās izcelsmes produktus un gadsimtiem senu tradīciju ēdienus:

  • par īpaši tipiskiem šīs zonas produktiem var uzskatīt – sarkanos apelsīnus, kaktusu augļus no San Cono, Leonfortes persikus, Timilia graudus un to izstrādājumus (miltus, pastu, maizi), melnās lēcas, melnos turku zirņus, Leonfortes lielās cūku pupas, Cerami saldos piparus, Ennas zonā audzēto safrānu un mandeļu šķirni “vinciatutti”;
  • Dittaino maize;
  • olīveļļa no Ennas teritorijas;
  • Piacentinu Ennese siers ar safrānu un veseliem melnajiem pipariem – tā izcelsme attiecas uz 3.gs.p.m.ē. un saistīta ar Dēmetras kultu;
  • provolas siers un no melnās cūkas gaļas gatavotas desas no Nicosia;
  • Vastedda cu sammucu di Troina – no maizes mīklas gatavots slēgta veida pīrāgs ar tumas siera un salami desas pildījumu, dekorēts ar sambucas ziediem;
  • pirmie ēdieni – maccu di fave (cūku pupu krēmzupa ar svaigu savvaļas fenheli), frascatula ennisi (miltu – dārzeņu krēmzupa ar speķi un svaigu savvaļas fenheli), pasta ‘Ncasciata (makaronu ēdiens ar ziedkāpostiem, grauzdētu rīvmaizi un ķiploku – tomātu mērci);
  • dažādi saldie izstrādājumi – Buccellati Ennesi (Ziemassvētku perioda smilšu mīklas cepumi ar žāvētu vīģu vai mandeļu pildījumu), Cassatelle di Agira (pusmēness formas smilšu mīklas cepumi ar kakao un mandeļu pildījumu), mostarda di fichi d’India di Gagliano (no kaktusu augļu sulas gatavots deserts ar kanēli, apelsīnu miziņu un mandelēm), Tortone di Sperlinga (no miltiem, olīveļļas, cukura un kanēļa gatavots izstrādājums), ‘Nfasciatieddi di Troina (no kaktusu augļu sīrupa gatavots izstrādājums, kas pēc tam tiek dekorēts ar žāvētiem augļiem un pārkaisīts ar kanēli), Cavatello / Cavatieddu di Cerami (krāsnī cepts biskvīts, kas pārklāts ar cukuru, mandelēm un valriekstiem).

 

18/12/2012

Modes zīmolu ciematiņš

Outlet Village

Ir tāda vieta Sicīlijā, kur salīdzinoši nesen ir izveidots un darbojas pirmais modes zīmolu ciematiņš – outlets Sicīlijā. Tas atrodas apmēram 40 min brauciena attālumā no Katānijas, Ennas zonā esošajā Dittaino teritorijā.

Tā ir vieta, kur satiekas dažādi itāļu un starptautiski zīmoli un kur dažādas preces ar 30 – 70 % atlaidi ir iespējams iegādāties visu gadu.

Papildus informācijai: http://www.siciliaoutletvillage.it/

Outlet villageOutlet village (1)Outlet village (2)

05/11/2012

Kasālē esošā romiešu villa jeb ārpilsētas rezidence (La Villa Romana del Casale)

Villa Romana del Casale

Ennas zonā pāris kilometru attālumā no mūsdienu pilsētas Pjaca Armerīna (itāļu val.: Piazza Armerina) atrodas 4. gadsimtā uzceltā un tikai 19. / 20. gadsimtā atrastā no romiešu laikiem saglabājusies neparasti greznā un iespaidīgā romiešu villa jeb, kā man gribētos teikt, ārpilsētas rezidence (itāļu val.: La Villa Romana del Casale). Tā ir uzskatāma par vienu no pēdējo gadu nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem, jo tajā atrodas labi saglabājusies ļoti bagāta un sarežģīta romiešu mozaīku kolekcija. Kopš 1997. gada tā ir iekļauta UNESCO.

Apmeklējot šo vietu, ļoti ieteicams izmantot gida pakalpojumus!

Vēsturiskais fons

1. – 2. gadsimts Sicīlijā bija ļoti depresīvs periods, jo tā bija kļuvusi par romiešu provinci un šeit tika izveidotas „latifundijas”lielas saimniecības ar tajās strādājošiem vergiem. Tā tika pārvaldīta kā trimdā izsūtāmo vergu un noziedznieku teritorija. Pilsētas dzīve piedzīvoja panīkumu, lauku teritorijas tika pamestas un kļuva neapdzīvotas, bagātie īpašnieki tur vairs nedzīvoja viņiem atbilstošas sociālās dzīves līmeņa trūkuma dēļ.

Situācija mainījās 4. gadsimtā, kad Sicīlijā tika uzsākts veidot tirdzniecības un lauksaimniecības centrus (ciemus). Liecības par šādu centru esamību ir saglabājušās daudzviet Sicīlijā, piemēram, Filosofiana, Sciacca, Punta Secca, Naxos, u.c. Nepieciešamību pēc šādiem centriem noteica divi faktori:

  • ēģiptiešu labības produkcija, kas līdz šim apgādāja Romu, tika nodota Konstantinopolei (jaunajai Impērijas galvaspilsētai kopš 330. gada), tāpēc Sicīlijai bija jākļūst par svarīgāko provinci starp divu kontinentu tirdzniecības ceļiem (starp Romu un Romas Impērijas Āfrikas provincēm);
  • arvien vairāk sabiedrības augstākās klases pārstāvji sāka pamest lielpilsētas un pārcelties uz savām personīgajām lauku mājām gan dēļ pilsētās pieaugošajām izmaksām, gan arī jaunieviestajiem nodokļiem. Tādējādi, īpašnieki paši personīgi varēja pārvaldīt savus zemes īpašumus, kuros strādāja nevis vergi, bet gan pakļautie. Ievērojamas naudas summas tika tērētas ēku palielināšanai, estētiskuma un komforta uzlabošanai. Šeit pieminēšanas vērta ir arī La Villa del Tellaro.

Ārpilsētas rezidences īpašnieks, tās pielietojums un vēsturiskā attīstība

Šī 3500 m2 lielā romiešu ārpilsētas rezidence atrodas Dželas upes ielokā (itāļu val.: fiume Gela) un Mangone kalna pakājē.

Lai gan konkrēts tās īpašnieka vārds nav zināms, tomēr, ņemot vērā rezidences lielumu, veikto darbu sarežģītību, krāšņumu un mozaīkās atainotās īpašnieka personīgās dzīves ainas, tiek uzskatīts, ka šī persona viennozīmīgi ir piederējusi Romas Impērijas augstākajam slānim (senatoru vai pat imperatoru līmenim). Pastāv daudzas un dažādas teorijas, taču visbiežāk tiek minēts, ka tās īpašnieks varētu būt bijis Romas imperatora Diokletiāna (Diocletian) „labā roka” jeb līdzvaldītājs – Maksimiāns Herkuless (latīņu val.: Maximianus Herculius, 250. – 310.g.; Romas imperators laika posmā no 286. – 305. gadam) un šī varētu būt bijusi viņa ārpilsētas rezidence, izmantota arī kā medību māja.

Būtiski ir atzīmēt, ka šī ārpilsētas māja ir tikusi izmantota ne tikai kā atpūtas nolūkos, bet tā ir bijusi arī lielākas lauksaimniecībā izmantojamās zemes jeb muižas („latifundijas”) administratīvais (darījumu) centrs. Ēkā ir daudzas ļoti greznas viesu uzņemšanas un reprezentācijas telpas.

Kā nākamais rezidences īpašnieks (305 – 312.g.) tiek minēts Maksimiāna dēls Maksencijs Herkuless (Maxentius Herculius, 282 – 312.g.), kas arī piederēja Romas Impērijas augstākajam sabiedrības slānim.

Rezidence ir bijusi apdzīvota līdz pat 12. gadsimtam (arī bizantiešu, arābu un normaņu valdīšanas laikos), taču vēlāk tā ir tikusi pamesta vairāku iemeslu dēļ, piem., tikusi būtiski bojāta ugunsgrēka un 1161. gada nemieru (karu) laikā, 1169. zemestrīces laikā, kā arī tikusi praktiski pilnībā aprakta sekojošo plūdu un zemes nogruvumu laikā. Izdzīvojušie iedzīvotāji pārcēlās un izveidoja jaunu apmetni mūsdienu pilsētas Pjaca Armerīna vietā, savukārt, bijušās rezidences vieta ir tikusi aizmirsta. Aizmirsta līdz pat 14. – 15. gadsimtam, kad šajā vietā tiek uzsākts veidot un attīstīt jaunu lauksaimniecības apmetni ar nelielām mājiņu grupām (ciemiem), no kā arī ir cēlies šīs teritorijas nosaukums „Kasale” (itāļu val.: Casale). 17. – 18. gadsimtā sekojošo plūdu dēļ šī teritorija tiek atstāta novārtā un atkal aizmirsta. Tikai 19. gadsimta beigās tiek atrastas dažas rezidences detaļas (1881, Luigi Pappalardo) un 20. gadsimtā tiek uzsākts veikt pirmos ievērības cienīgos arheoloģiskos izrakumus (1929 Paolo Orsi; 1935 – 1939 Giuseppe Cultrera, 1950 – 1954 Gino Vinicio Gentili, u.c.). Mūsdienās turpinās gan arheoloģisko izrakumu veikšana (atrastas jaunas rezidences piebūves), gan arī esošo izrakumu saglabāšanas un restaurācijas darbi.

Ārpilsētas rezidences raksturojums

Šī romiešu ārpilsētas rezidence ir vienstāvu ēku komplekss, kas ir celts 4. gadsimta sākumā (310. – 340.g.) uz senākas lauku rezidences drupām (celta 1.-3.gs.), ievērojot visas romiešu ēku celšanas tradīcijas, taču īpaši greznā stilā, kuram nav bijis līdzības Romas Impērijā.

Ēka sastāv no trīs (3) līmeņiem (celta Mangone kalna pakājē) – zemākajā līmenī atrodas ieejas daļa, pagalms un termālais komplekss, vidējā līmenī – ēkas centrālā daļa jeb četrstūrveida peristils, viesu telpas, palīgtelpas, ovālais peristils un formālā ēdamzāle, augstākajā līmenī – lielais koridors, īpašnieka privātās telpas un bazilika.

Lai gan ēka sākotnēji šķiet nesimetriska un neproporcionāla, jo ir organizēta pa trīs (3) asīm, tās būvniecībā ir ievērota noteikta loģika. Nosacīti var tikt izdalītas četras (4) galvenās ēkas daļas (bloki), kas ir cieši saistīti viens ar otru:

  • monumentālā ieejas daļa, kas sastāv no trīs arkām. Tai seko pusapaļas formas pagalms ar nelielu strūklaku tā vidū un marmora kolonnām sānos;
  • rezidences centrālā daļa – taisnstūra formas peristils ar pagalmu un lielu strūklaku vidū, ap kuru izvietotas viesu telpas (ziemeļos), palīgtelpas un īpašnieka privātās telpas (austrumos) un pavērās skats uz baziliku;
    • viesu telpas atradās ziemeļos no galvenā peristila un sastāvēja kā no sieviešu telpas ar nelielu palīgtelpu (virtuvi) un iespējams arī ziemas ēdamzāli, tā arī guļamistabām un vēl divām telpām;
    • bazilika ir vistālāk austrumos un visaugstākajā punktā esošā ēkas daļa. Ieeja tajā notiek pa četriem pakāpieniem un caur divām kolonnām, simbolizējot svarīgumu. Iespējams, izmantota kā viesu uzņemšanas un svinīgu ceremoniju vieta;
    • koridors „Lielās medības” (itāļu val.: „Grande Caccia”), iespējams, ir ticis izmantots kā viesu uzgaidāmā telpa. Grīdas mozaīkas šeit atspoguļo nevis savvaļas briesmoņu medības, bet gan sagūstīšanas ainas no Romas amfiteātra spēlēm (neviens no zvēriem netiek nogalināts). Pastāv liela darbu stilistiskā atšķirība koridora ziemeļos un dienvidos. Koridora galos ir divas sieviešu figūras, kas, iespējams, simbolizē Mauretāniju jeb Āfriku un Ēģipti vai Āziju / Indiju;
    • abos koridora galos atradās īpašnieka privātās telpas. Ziemeļu daļā, iespējams, bijušas īpašnieces vai īpašnieka dēla telpas (mazākas, tuvāk palīgtelpām), savukārt, dienvidu daļā – saimnieka telpas ar pusapaļas formas pagalmu un strūklaku tajā, personīgo bibliotēku, daudz bagātākām un greznākām dekorācijām, u.c.
  • ovālas formas peristils, ap kuru bija izvietotas nezināmiem mērķiem izmantotas telpas, un formālā ēdamzāle (triclinium) ar trīs absīdiem;
  • termālie baseini un pirtis, kuros varēja iekļūt gan no ēkas iekšpuses, gan arī ārpuses. Pirmā telpa, iespējams, bija ģērbtuve (apodyterium), tai sekoja koridors, kurā varēja nodarboties ar iekštelpu vingrošanu un, visbeidzot, ievērojot romiešu tradīcijas, termālās telpas – astoņstūra auksta gaisa telpa ar sešām nišām, divas no kurām tika izmantotas kā ejas (frigidarium), silta gaisa telpa (tepidarium) un karsta gaisa telpa (caldiarium). Ūdens padevi nodrošināja divi ūdensvadi, kas bija pievienoti trešajam, kas savukārt izrietēja no tuvumā esošās Dželas upes.

Īpašas pieminēšanas vērts ir tas, ka kopumā ēka atstāj intravertu iespaidu un ka tajā nav viennozīmīgs nodalījums starp publiskajām un privātajām telpām.

Publiskais ceļš veda no monumentālās ieejas daļas uz termālo kompleksu (ieeja no ēkas iekšpuses un ārpuses un kompleksā bija atsevišķa privātā un publiskā daļa), ovālo peristilu un pa galvenā peristila dienvidu daļu līdz pat bazilikai – galvenajai viesu uzņemšanas vietai.

Privātais ceļš veda no monumentālās ieejas daļas uz termālo kompleksu, gar viesu telpām galvenā peristila ziemeļu daļā uz austrumiem – īpašnieka privātajām telpām, lielo koridoru un baziliku. Jāatzīmē, ka lielā koridora dienvidos, pretī īpašnieka telpām, atradās neliels pagalms, caur kuru varēja nokļūt uz formālo ēdamzāli un nezināmos nolūkos izmantotajām telpām. Tas liek domāt, ka šīs telpas varēja būt arī privāta ceļa daļa īpašu viesu (ne tikai īpašnieka) vajadzībām.

Rezidences dekorācijas un to nozīme

Rezidences lielākais dārgums, kas līdz mūsdienām ir saglabājies teicamā stāvoklī, ir tās bagātās, daudzveidīgās un ļoti greznās grīdas mozaīkas, kuras, visdrīzākais, ir radījuši mozaīku meistari no Āfrikas, kas darbojušies gan klasiskā, gan arī reālistiskā stilā.

Grīdas mozaīku ainas un tajās izmantotie tēli ļauj spriest par katras telpas pielietojumu. Ja privātajās mazajās telpās atainotās ainas ir vairāk reālistiskas, mierīgākas un ikdienišķākas, tad publiskajās telpās, īpaši tajās, kas paredzētas viesu pieņemšanai un svinīgiem pasākumiem, mozaīkas ir īsts mākslas darbs.

Mozaīkās izmantoto tēlu un atainoto ainu amplitūda ir ļoti plaša: mitoloģija, flora un fauna, ikdienišķas ainas, īpaši notikumi, piem., vīnogu novākšana, medības, cirkus spēles, svētki par godu dieviem, vispārīgas ainas un tēli, kā arī rezidences īpašnieka tēls, u.c.

Īpaši bagāta ir mozaīku krāsu gamma un forma (ģeometriska, apaļa, zvaigžņveida, u.c.)! Neticams ir mozaīku kustības un darbības efekts, kas panākts, tās vēršot pret katras telpas ieejas durvīm.

Marmora kolonnas, statujas, sienu gleznojumi un citi dekoratīvie elementi ir bijusi vēl viena svarīga dekorāciju grupa, taču līdz mūsdienām tās praktiski nav saglabājušās.

Villa Romana15Villa RomanaVilla Romana9Villa Romana10Villa Romana8Villa Romana11Villa Romana3Villa Romana2Villa Romana4Villa Romana5Villa Romana6Villa Romana7Villa Romana1Villa Romana12Villa Romana13Villa Romana14

01/08/2011

Sicīliešu persiki (Le pesche)

Food_Pesche tabacchiere (10)

Persikus, kas jau izsenis ir bijuši pazīstami Ķīnā (valdnieku un imperatoru iecienīti augļi, kas ir pieminēti ķīniešu rakstos un tikuši audzēji jau 4000. g.p.m.ē.), tālāk uz rietumiem atveda persieši (mūsdienu irānieši). Vēlāk (400. – 300. g.p.m.ē.), pateicoties Maķedonijas Aleksandra karagājienam uz Austrumiem, tie nonāca Grieķijā, no kurienes tālāk Sicīlijā, Itālijā un visā pārējā Eiropā. 16. – 17. gadsimtā visbeidzot tie nonāca arī Amerikā.

Mūsdienās apmēram 63 % persiku un nektarīnu tiek izaudzēti Ķīnā, 24 % – Eiropas Savienības valstīs (27), 7 % – ASV, 3 % – Turcijā, 3 % – pārējās valstīs. Galvenās persiku eksportētājvalstis ir Čīle un Ķīna, savukārt, lielākās importētājvalstis ir Krievija, Šveice, Ukraina un Norvēģija.

Itālija ir lielākā persiku un nektarīnu ražotājvalsts Eiropā un otra lielākā pasaulē aiz Ķīnas. Eiropā tai seko Spānija – lielākā eksportētājvalsts Eiropā, kuras tirgus daļa arvien palielinās (Spānija ir specializējusies tieši uz agrīnajām persiku šķirnēm), Grieķija – lielākā pārstrādātājvalsts un Francija.

Itālijā persiki pārsvarā tiek patērēti svaigā veidā (85 %), tāpēc priekšroka tiek dota lielākiem augļiem (mazākie tiek eksportēti).

No Itālijas reģioniem visvairāk persiki tiek audzēti Emīlijā Romanjā, Kampānijā un Sicīlijā.

Sicīlijas persiku tirgus

Sicīlijā ar persiku audzēšanu ir nodarbojušies jau izsenis, taču pēdējo 20 – 30 gadu laikā interese ir būtiski palielinājusies un apstādījumu platības ir palielinājušās no 1500 līdz 7000 ha, galvenokārt, salas iekšzemes teritorijās (80 %). Persiku dārzi veido apmēram 14 % no kopējās lauksaimniecības zemes.

Pateicoties saviem īpašajiem un atšķirīgajiem klimatiskajiem apstākļiem salas piekrastes un iekšzemes teritorijās, salas reljefam un atšķirīgajām augsnes īpašībām, Sicīlija ir specializējusies vidēji vēlo, vēlo un ļoti vēlo persiku audzēšanā (90 %). Turklāt, šeit augļu sezona ilgst 7 mēnešus un tie nogatavojas pat 10 – 20 dienas ātrāk nekā Ziemeļitālijā.

Slavenākās persiku audzēšanas zonas Sicīlijā:

  • Agridžento un Kaltanisetas zona – 72.5 % (Sikānu kalni, Salso ieleja, itāļu val.: Monti Sicani, Valle del Salso): Agridžento, Canicatti, Delia, Riesi
  • Ennas zona (Dītaino ieleja, itāļu val.: Valle del Dittaino): Leonforte;
  • Mesīnas/ Katānijas zona (Alkantāras ieleja, itāļu val.: Valle dell’Alcantara) – 11.4 %: Calatino, Etnas teritorija, Patti, Spadafora;
  • piekrastes zona no Ragūzas/ Sirakūzām līdz pat Šiakai, piem., Vittoria, Scoglitti, Ribera;

Īpašas pieminēšanas vērtas ir šīs pazīstamās sicīliešu persiku šķirnes:

  • Bivonas (baltie) persiki (itāļu val.: Pesca (bianca) di Bivona, Pescabivona, Montagnola) tiek audzēti Agridžento zonas Bivonas pilsētas un citu tuvējo Sikānu kalnu un Platāni ielejas pilsētu apkārtnē, piem., Alessandria della Rocca, Bivona, Cianciana, San Biagio Platani, Santo Stefano Quisquina, Palazzo Adriano un Kaltanisetas zonas pilsētu apkārtnē. 

Šajā kalnainajā iekšzemes teritorijā persiku dārzi veido apmēram 70 % no kopējās lauksaimniecības zemes, turklāt, teritorija ir ļoti atšķirīga (no 250 līdz 1100 m.v.j.l.), augsne ir caurlaidīga, zemākajās teritorijās mālaina, ar augstu kaļķakmens saturu. Īpaši strauji persiku audzēšana šajā teritorijā aizsākās 1960.-tajos gados, pateicoties apūdeņošanas sistēmas pieejamībai.

Tie ir vidēji lieli vēlīnās šķirnes persiki, ar stingru un sulīgu mīksto daļu, baltā, bieži vien sarkanīgi rozā krāsā. Saldeni un aromāta ziņā atšķirīgi no citiem Itālijas un pat Sicīlijas persikiem. Ražas novākšanas laiks: Jūnijs – Septembra beigas, tāpēc tiek izdalīti sekojoši paveidi:

  • Primizia vai Murtiddara 25/06 – 15/07, 10 %, 1.500 tonnas
  • Bianca 20/07 – 10/08, 35 %, 5.250 tonnas; 
  • Agostina 20/08 – 10/09, 30 %, 4.500 tonnas;
  • Settembrina 15/09 – 05/10, 25 %, 3.750 tonnas, kopā 100% jeb 15 000 tonnas gadā. 

Vidējais ražīgums šeit ir 150 – 200 q/ ha (Riesi, Delia e Canicattì apkārtnē pat 350 – 400 q/ ha) jeb apmēram 11 – 15 000 tonnas gadā ar kopējo vērtību apmēram 11 miljoni euro.


  • Leonfortes persiki (itāļu val.: Pesca di Leonforte) tiek audzēti Ennas zonas Leonfortes pilsētas apkārtnē apmēram 200 ha platībā (Leonforte, Enna, Calascibetta, Nissoria Assoro, Agira).

Tie ir vēlīnās šķirnes persiki, zeltaini dzeltenā krāsā, ar dabīgi saldu mīkstumu un ļoti intensīvu, īpašu aromātu.

Sākotnēji šie persiki tika audzēti privātmāju dārzos, taču pēc parazītu apkarošanas metodes ieviešanas 50. – 60.-tajos gados, desmitgadi vēlāk sākās to strauja attīstība. Metodes būtība ir tāda, ka apmēram 3 – 4 mēnešus pirms ražas novākšanas (Jūnijā) katram persika auglim uzliek maisiņu, kas to visas vasaras garumā pasargā no parazītiem bez pesticīdu lietošanas un ļauj nogatavoties kokā. Septembra beigās notiek ražas novākšana. Vidējais ražīgums sastāda 150 q/ ha.

Oktobra pirmajā sestdienā – svētdienā Leonfortes pilsētā tiek organizēti Leonfortes persiku svētki (itāļu val.: La sagra delle pesche).

Jāatzīmē, ka Leonfortes persiki ir viens no 170 itāļu pārtikas produktiem un viens no apmēram 20 sicīliešu produktiem, kuram ir piešķirts aizsargājamas izcelsmes teritorijā audzēta produkta statuss.


  • Saplacinātie persiki (itāļu val.: Pesca Tabacchiere, Saturnina) tradicionāli ir tikuši audzēti Etnas teritorijā, Simeto ielejas un Alkantāras zonās (Adrano, Biancavilla, Bronte, Maniace, Mojo Alcantara, Roccella Veldemone), taču mūsdienās tie ir atraduši piemērotus augšanas apstākļus arī citviet.

Tie ir salīdzinoši reti sastopami un ļoti īpaši persiki gan izskata ziņā (saplacināta forma), gan arī garšas un smaržas ziņā. No ārpuses tie ir rozīgi sarkanīgā krāsā, savukārt, mīkstuma daļa ir baltā krāsā, maiga un sulīga, ļoti intensīva un noturīga saldena smarža, rožveidīga un delikāta garša. Ļoti viegli atdalāms kauliņš, to ir iespējams izspiest pat ar pirkstiem.


P.S. Dzeltenā mīkstuma persiki ir skābāki nekā baltā mīkstuma persiki

06/04/2011

Pasaules mantojuma objekti Sicīlijā

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 1972.gadā izveidotajā Pasaules mantojuma sarakstā uz 2010.gada Jūliju bija iekļauti 911 objekti (piemēram, meži, kalni, baznīcas, pilsētas), kuriem ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā. No šiem objektiem 704 bija kultūras objekti, 180 dabas objekti un 27 jaukti objekti. Pasaules mantojuma programmas mērķis ir apkopot informāciju un aizsargāt šos īpaši nozīmīgos objektus. Pasaules mantojuma programmā piedalās 187 valstis.

Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā atrodas visvairāk (44) Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto objektu. Pieci (5) no šiem objektiem atrodas Sicīlijā:

  • Agrigento arheoloģiskā zona (1997) – grieķu Tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • Piazza Armerina un Villa Romana del Casale (1997) – unikāli sienu gleznojumi;
  • Eolu vulkāniskās salas (Isole Eolie; 2000);
  • pilsētas – Noto, Modica, Ragusa un Avola – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā, Sicīlijas dienvidu – austrumos (2002);
  • Siracusa un Pantalica akmeņainā nekropole (2005);

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org