Posts tagged ‘arābi’

05/03/2013

Mana pirmā cassata jeb sicīliešu tradicionālā torte (La Cassata siciliana)

Food_Cassata siciliana

Sicīliešu tradicionālā torte ir nevis vienkārši torte (itāļu val.: la cassata siciliana), bet gan sicīliešu vēstures un konditoru meistarības simbols. Mūsdienās tā ir iekļauta itāļu tradicionālo pārtikas produktu un ēdienu sarakstā (itāļu val.: prodotti agroalimentari tradizionali italiani, P.A.T.).

Vēsture:

Torte, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, ir vairāku gadsimtu un vairāku tautu ietekmes rezultāts.

Tiek uzskatīts, ka tās pirmsākumi ir attiecināmi uz arābu valdīšanas laiku (9. – 11.gs.), kad, Sicīlijā ievedot dažādus jaunus produktus, līdzšinējā krāsnī ceptā slēgta veida torte, kas sastāvēja no smilšu (pat maizes) mīklas un rikotas siera – medus pildījuma, tika papildināta ar cukurniedru cukuru, citrusu augļiem, mandelēm, kanēli, u.c.

Lai gan daudzviet tiek minēts, ka tās nosaukums varētu būt cēlies no arābu valodas vārda „qashatah”, apzīmējot apaļās formas trauku, kurā tā tika gatavota, tomēr tikpat labi tas varētu būt cēlies no vārda „caseata”, apzīmējot „sieru”, jo, saskaņā ar John Dickie, līdz pat 17. gadsimta beigām vārds „cassata” nemaz neapzīmēja torti un līdz 18. gadsimtam tai nebija raksturīgās balti – zaļās sānu malas.

12. gadsimtā Palermo zonā esošajā Martorānas klosterī tika radīta mandeļu pasta jeb marcipāns, kas, iekrāsota zaļā krāsā, mūsdienās veido tortes sānu malas.

Normaņu valdīšanas laikā, marcipānam aizstājot smilšu mīklu, tortes pagatavošana krāsnī tika aizstāta ar tās pagatavošanu neceptā jeb aukstā veidā.

Spāņu valdīšanas laikā tika ieviests biskvīts un tumšā šokolāde. Baroka laikā daudz greznāks un bagātīgāks iespaids tika panākts, izmantojot augļu sukādes un cukura glazūru.

1873. gadā vienu no pēdējiem tortes elementiem – ķirbja sukādes strēmelītes – pievienoja viens no Palermo konditoriem un torte ieguva tādu izskatu, kādu mēs to pazīstam mūsdienās.

Ja sākotnēji torte tika gatavota tikai klosteros un tikai Lieldienu periodā (pastāv rakstiskas liecības pat no 1575.g.), tad mūsdienās tā ir pieejama visu gadu un visās Sicīlijas zonās. Pazīstamas arī ārpus Sicīlijas!

Mūsdienās tās klasiskajā variantā tā ir apaļas formas torte ar nedaudz izvērstām sānu malām.

Tās galvenās sastāvdaļas ir biskvīts, mandeļu pasta jeb marcipāns, svaigs aitas piena sūkalu (rikotas) siers, tumšās šokolādes gabaliņi, ķirbju sukādes (itāļu val.: zucca candita, la zuccata), vesela mandarīna vai apelsīna sukāde un dažādu citu augļu sukādes (ķirši, apelsīnu miziņas, bumbieri, vīģes, u.c.). Biskvīta mitrināšanai tiek izmantots sīrups, kuram pievienoti dažādi liķieri.

Tortes virspuse parasti tiek veidota no biskvīta, kamēr sānu malas vai nu pilnībā no zaļas krāsas marcipāna vai zaļas krāsas marcipāna un biskvīta trapeces formas gabaliņiem, kas izkārtoti viens otram blakus un vērsti pretējos virzienos.

Pildījums sastāv no rikotas siera, cukura, tumšās šokolādes un augļu sukādes gabaliņiem, aromatizēts ar dažādām garšvielām.

No ārpuses torte tiek pārklāta ar baltas krāsas cukura glazūru, ļaujot zem tās izgaismoties tortes zaļajām sānu malām.

Tortes virspuses dekorācija tiek veidota kā viens liels zieds (zieda motīvs), tāpēc tās vidū parasti tiek izvietota vesela mandarīna vai apelsīna sukāde (zieda centrs). Ap zieda centru ir izkārtotas pusapaļā formā izlocītas ziedlapas jeb plānās strēmelēs sagrieztas ķirbja sukādes. Ziedlapu vidū tiek izvietotas augļu sukāžu strēmelītes vai gabaliņi (bumbieri, apelsīni, u.c.). Starp ziedlapām esošajās tukšajās vietās tiek izvietotas ķiršu sukādes. Greznāka un bagātīgāka iespaida iegūšanai tortes sānu malas un virspusē esošie augļi tiek apgleznoti ar daudz blīvāku cukura glazūru. Papildus var tikt izvietotas sudraba krāsas dekoratīvās cukura bumbiņas.

Variācijas:

Katānijas zonā (līdzīgi kā tās pirmatnējā variantā) šī torte tiek gatavota krāsnī ceptā un slēgtā veidā (itāļu val.: cassata catanese).

Katānijas zonā gatavotās Svētās Agates kūciņas jeb „jaunavas krūtis” ir sicīliešu tradicionālajai tortei ļoti līdzīgs deserts, tikai mazāka izmēra.

Interesanti:

  • 2008. gadā Palermo tika izcepta 310 kg smaga un 1.85 m diametrā liela torte, kas iekļuva Ginesa rekordu grāmatā. 5 stundu nepārtraukta darba rezultātā to pagatavoja 5 konditori.

Sicīliešu tradicionālās tortes pagatavošana

Nepieciešams:

  • tortes pagatavošanai piemērots trauks – konusveida trauks, ar apmēram 4 – 5 cm augstām un nedaudz uz sāniem izvērstām malām;
  • biskvītam;
    • 6 olas;
    • 180 gr cukura;
    • 180 gr miltu;
    • šķipsniņa sāls.
  • pildījumam jeb rikotas krēmam;
    • apmēram 1 kg svaiga aitas piena sūkalu (rikotas) siera;
    • 200 gr cukura;
    • 100 gr šokolādes, sasmalcinātas nelielos gabaliņos;
    • 1 vaniļas pāksts (pēc vēlēšanās);
    • 50 sukāžu – ķirbja, apelsīnu, u.c. (pēc vēlēšanās).
  • mandeļu pastai (karstā metode) vai marcipānam (aukstā metode) – izvēlamies vienu no tām;
    • aukstā metode:
      • 250 gr lobītu mandeļu, sasmalcinātu miltos;
      • 250 gr pūdercukura;
      • 25 gr glikozes sīrupa (pēc vēlēšanās);
      • 50 gr ūdens;
      • 2 piles mandeļu un vaniļas esences;
      • pāris piles zaļas krāsas pārtikas krāsvielas.
      • karstā metode:
        • 250 gr lobītu mandeļu, sasmalcinātu miltos;
        • 250 gr cukura;
        • 50 gr ūdens;
        • 2 piles mandeļu un vaniļas esences;
        • pāris piles zaļas krāsas pārtikas krāsvielas.
  • biskvīta mitrināšanai paredzētam sīrupam;
    • 100 ml ūdens;
    • 2 ēd.k. cukura;
    • apmēram 50 ml Marsala, Maraschino vai kāda cita liķiera (cointreau, alchermces, strega, rums);
    • citrona vai apelsīna miziņa.
  • tortes glazūrai (itāļu val.: la glassa fondente);
    • 350 – 400 gr pūdercukura;
    • apmēram 3 ēd.k. ūdens.
  • tortes dekorējošajai glazūrai (daudz biezāka) (itāļu val.: la ghiaccia reale);
    • 1 olbaltums;
    • 150 – 200 gr pūdercukura;
    • 1 ēd.k. citrona sulas.
  • dekorācijām:
    • augļu sukādes – ķirbis, apelsīni, mandarīni, bumbieris, ķirši, vīģes, u.c.

Process:

  • pagatavojam biskvītu, sakuļot olas ar cukuru un šķipsniņu sāls līdz izveidojas gaiša un gaisīga masa (apmēram 15 minūtes). Iecilājošām kustībām pievienojam izsijātus miltus. Biskvīta masu lejam ietaukotā un ar miltiem izkaisītā cepamajā traukā un liekam cepties 1500C temperatūrā apmēram 30 – 40 minūtes (atkarīgs no cepeškrāsns). *** Biskvītu ieteicams cept tik lielā formā, lai no tā pēc tam būtu iespējams izgriezt tortes pamatnes un virspuses lieluma diskus;
  • notecinām svaigo rikotas sieru (12 – 24 st.). Pēc tam to sajaucam ar cukuru, pārklājam ar pārtikas plēvi un uz visu nakti ievietojam ledusskapī;
  • pagatavojam marcipānu (es izmantoju auksto metodi, turklāt, dabīgi zaļas krāsas iegūšanai mandeļu vietā izmantoju pistācijas), viendabīgā masā sajaucot visas sastāvdaļas. Ietinam pārtikas plēvē un uzglabājam ledusskapī. Papildus informācija par marcipāna pagatavošanu ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2013/02/25/mandelu-pasta- marcipans/;
  • pagatavojam biskvīta mitrināšanai paredzēto sīrupu, uzvārot ūdeni, cukuru un citrona miziņu (pēc tam to izņemam). Kad ūdens daudzums ir samazinājies uz pusi, noņemam to no uguns un atdzesējam. Pievienojam tādu pašu daudzumu liķiera;
  • nākamajā dienā izberžam rikotas sieru caur sietu vismaz 2x, lai izveidotos maiga un viendabīga masa. Pārklātu ar pārtikas plēvi, krēmu uzglabājam ledusskapī. Šokolādes un sukāžu gabaliņus pievienojam īsi pirms krēma likšanas tortē;
  • pilnībā atdzisušo biskvītu sagriežam apmēram 7 – 10 mm biezās daļās, no kurām izspiežam tortes pamatnes un virspuses lieluma diskus. Pārējās daļas izmantosim tortes sānu malu pagatavošanai;
  • pagatavojam tortes sānu malas, vispirms galda virsmu izkaisot ar pūdercukuru, bet pēc tam uz tās no marcipāna masas izrullējot apmēram 7 mm biezu taisnstūrveida gabalu. Sagriežam to tik platās strēmelēs, cik augstas ir tortes sānu malas, atstājot nelielu rezervi (piem., 5 – 5.5 cm). Izgriežam trapeces veida gabalus, to apakšējo malu veidojot apmēram 4cm platu. Tieši tādus pašus gabalus izgriežam arī no atlikušās biskvīta masas;
  • sagatavojam tortes formu, to nedaudz saslapinot un izklājot ar pārtikas plēvi (veicinās pārtikas plēves pielipšanu pie tortes pamatnes);
  • sākam veidot torti, vispirms izkārtojot sānu malu trapeces formas gabalus. Tos liekam pamīšus (vienu baltu un vienu zaļu) un vērstus pretējos virzienos (vienu uz augšu, otru uz leju). Liekam cieši vienu pie otra un uzmanīgi piespiežot pie tortes malām, lai nekur neveidotos spraugas. Kad sānu malas ir izkārtotas, liekam tortes pamatni (vēlāko virspusi; pirms tam izspiesto mazāko disku) ar biskvīta gludo daļu uz leju (mazāk uzsūks glazūru). Tortes pamatnes malas uzmanīgi piespiežam pie sānu malām, lai nekur neveidotos spraugas. Ja nepieciešams, apgriežam pārāk garās un augstās sānu malu daļas;
  • tortes biskvīta pamatni un biskvīta sānu malas apslakām ar sīrupu (es to nedarīju);
  • piepildām torti ar rikotas krēmu, nolīdzinām to;
  • tortes virspusē uzliekam pirms tam izspiesto lielāko biskvīta disku (vēlāko pamatni), uzmanīgi piespiežam to pie tortes sāniem, uzliekam dekoratīvo šķīvi / pamatni, ietinam pārtikas plēvē un uz pamatnes uzliekot kādu smagumu, ievietojam ledusskapī uz pāris stundām vai visu nakti;
  • tālāk seko visvienkāršākā, bet tajā pašā laikā visatbildīgākā un iemaņas visvairāk prasošā daļa – tortes glazūras un dekorāciju veidošana, tāpēc:
  • izņemam torti no ledusskapja un apgriežam otrādi, novietojot uz dekoratīvās pamatnes / šķīvja;
  • pagatavojam glazūru un pārklājam ar to tortes virspusi un sānu malas. Lai pagatavotu glazūru, nelielā katliņā ieliekam pūdercukuru un pievienojam pavisam nedaudz ūdens. Katliņu liekam uz zemas uguns liesmas un kad sāk parādīties pirmais burbulītis, tas nozīmē, ka glazūra ir gatava un uzreiz ir jāliek uz tortes un jāizlīdzina. Jāizlīdzina vienmērīgi un pietiekami plānā kārtā, lai cauri tai būtu redzamas apakšā esošās dažādās krāsas tortes malas (lai gan process ir vienkāršs, vajadzīga pieredze un noteiktas iemaņas, lai glazūru pagatavotu un uzklātu perfekti!!!). Vispirms glazūru liekam uz tortes virspuses un pēc tam uz sānu malām, ļaujot tai brīvi notecēt no sānu malu augšas uz leju (nazi izmantojam pēc iespējas mazāk, jo glazūrai ir tendence uzreiz sacietēt);
  • sākam dekorēt torti (brīva vieta fantāzijai), vajadzības gadījumā sagriežot augļu sukādes dažādās formās un izmēros. Veicot dekorēšanu atbilstoši klasiskajam variantam, tortes centrā izvietojam veselu mandarīna vai apelsīna sukādi, ap to pusapaļas formas ziedlapiņas, kas pagatavotas no plānās šķēlēs sagrieztas ķirbja sukādes, ziedlapu vidū izvietojam citu augļu sukādes un starp ziedlapām tukšajās vietās izvietojam pa ķirsim, u.c.;
  • tortes dekorēšana ar biezākas konsistences glazūru ir pēdējais posms un tas tortei piešķirs daudz greznāku un bagātīgāku iespaidu. Pagatavojam glazūru, olbaltumu saputojot līdz pusei. Pēc tam putošanu turpinām, taču paralēli pievienojam izsijātu pūdercukuru un citrona sulu. Gatavo glazūru kārtojam konditoru tūtā un ar tās vismazāko caurumu dekorējam tortes sānu malas un virspusē esošos augļus. Dekorācijas vietās varam izvietot arī dekoratīvās cukura bumbiņas sudraba krāsā;
  • pirms pasniegšanas torti uz pāris minūtēm ievietojam ledusskapī.

Labu apetīti!

P.S. Kā tas ir redzams pēc foto un kā tas bija sagaidāms, tad visgrūtākais posms tortes pagatavošanā laikam tomēr ir perfektas glazūras pagatavošana un tās uzklāšana (man sanāca gan par šķidru, gan arī par biezu … un tikai trešajā – ceturtajā reizē sanāca kaut cik atbilstoši). Taču tas it nemaz netraucēja novērtēt tortes lielisko garšu!

Food_Cassata sicilianaFood_Cassata siciliana (1)Food_Cassata siciliana (2)

Advertisements
29/10/2012

Melnie jeb tumši violetie burkāni (La carota nera)

Melni jeb tumši violeti burkāni ne tikai eksistē, bet tiek uzskatīti par mums tik labi pazīstamo un pierasto oranžo burkānu priekštečiem. Acīmredzot pēdējā laikā ir palielinājusies interese un pieprasījums pēc tiem, jo lielveikalu plauktos tagad tiem ir atvēlēta pastāvīga vieta – blakus oranžajiem burkāniem. Cena? Tāda pati, kā par oranžajiem burkāniem (apm.0.99 eur/kg).

Protams, ieraugot šādus burkānus, biju nedaudz pārsteigta, taču tas nemazināja manu vēlmi tos iegādāties un nogaršot un uzzināt par tiem ko vairāk.

Īsumā par burkānu vēsturi

Izrādās, ka par savvaļas burkānu primārās izcelsmes teritoriju tiek uzskatīta Irānas plakankalne (mūsdienu Afganistānas, Pakistānas un Irānas teritorija), par sekundārās izcelsmes teritoriju – Turcija (teritorija, kur savvaļas burkāns pirmo reizi ir ticis apzināti attīstīts un kultivēts). Tieši tur pirms vairāk kā 5000 gadiem ir auguši savvaļas burkāni un tie ir bijuši violetā un dzeltenā krāsā.

Carote viola

Eiropas teritorijā violetas, baltas un dzeltenas krāsas burkāni nonāca līdz ar arābiem un vispirms tas notika Spānijā 12. gadsimtā, tad Itālijā 13. gadsimtā, līdz visbeidzot 14. gadsimtā Francijā, Vācijā un Holandē un 15. gadsimtā Lielbritānijā. 17. gadsimtā tie jau bija ļoti plaši audzēti, turklāt, galvenokārt violetas un dzeltenas krāsas. Sākotnēji burkāni tika izmantoti ārstnieciskos nolūkos un tikai pēc tam uzturā! Ārstniecības nolūkos tie tika izmantoti mēra laikā, pret indīgu dzīvnieku kodumiem, vēdera darbības traucēju gadījumā. Tika izmantots gan pats dārzenis, gan arī tā sēklas.

Viss mainījās apmēram 16. – 17. gadsimtā, kad holandiešu botāniķi radīja oranžas krāsas burkānus!

No tā brīža tie ieguva arvien lielāku popularitāti (garšīgāki, daudzpusīgāki, ar uzturvielām bagātāki, u.c.) un mūsdienās ir visbiežāk sastopamie burkāni, lai gan Afganistānas teritorijā vēl joprojām ir iespējams atrast savvaļā augam violetas, baltas un dzeltenas krāsas burkānus.

Pielietojums:

  • uzturā dažādos veidos (gan svaigā veidā, gan termiski apstrādātā);
  • pārtikas krāsviela;
  • mājlopu barība, u.c.

Ietekme uz veselību:

  • satur A, B un C grupas vitamīnus, kalciju, kāliju, dzelzi, magniju, fosforu, selēnu, tādējādi labvēlīgi iedarbojas uz kaulu sistēmu, redzi, ādu, matiem un nagiem, sirds un asinsvadu sistēmu, kā arī infekcijas slimībām (antibakteriāla un pretsēnīšu iedarbība), palīdz novērst saslimstību ar dažādām ļaundabīgām saslimšanām, u.c.;
    • melno burkānu koncentrāts satur par apmēram 40% vairāk beta karotīnus nekā oranžo burkānu koncentrāts;
  • melnie burkāni satur apmēram 12x vairāk antioksidantus nekā oranžie burkāni;
  • tāpat kā mellenes un sarkanais vīns melnie burkāni satur anticianīnus – pigmentus, kuriem piemīt īpaši spēcīga antioksidantu iedarbība, turklāt apmēram 28x vairāk nekā oranžie burkāni.
  • labvēlīgi iedarbojas un asins sastāvu, to attīrot;
  • labvēlīgi iedarbojas uz paaugstinātu holesterīna un asinsspiediena līmeni, tos pazeminot;
  • veicina vielmaiņu un vēdera un zarnu trakta darbību, u.c.

Lai nogaršotu un salīdzinātu melno un oranžo burkānu garšu, izvēlējos no tiem izspiest sulu. Izrādās, ka melnie burkāni ir tik pat vai iespējams pat saldāki nekā oranžie burkāni un tiešām lieliska krāsviela, jo violetas bija ne tikai manas rokas, bet arī galda virsma un mēle. Domāju, ka no tiem sanāktu lieliska violetas krāsas burkānu – mandeļu kūka!

25/10/2012

Arančīna vs. Arančīno jeb sicīliešu pildītās rīsu bumbas (Arancina / Arancino)

Food_Arancino siciliano

Sicīliešu klasika! Tradicionāls sicīliešu street food ēdiens (nopērkams bāros; paredzēts ēšanai, stāvot kājās bāros vai uz ielas; ietilpst vienā plaukstā; salīdzinoši lēts, garšīgs un sātīgs). Obligāti nogaršojams, viesojoties Sicīlijā!

Kas tas ir?

Tā ir eļļā vārīta pildīta rīsu bumba (itāliešu val.: arancine / arancini di riso alla siciliana). No ārpuses kraukšķīga, jo panēta rīvmaizē, savukārt, iekšpusē – sulīga un sātīga, jo var saturēt ļoti dažādu pildījumu, piemēram, gaļu, dārzeņus, sieru, zivis, riekstus, kā arī saldu masu. Sicīlijā visbiežāk sastopamie pildījumi:

  • ar malto gaļu, zaļajiem zirnīšiem un sieru (klasika!);
  • Bešamela mērci, kūstošu sieru un šķiņķi;
  • spinātiem un rikotas sieru;
  • sviestu;
  • pistāciju riekstiem;
  • sēnēm;
  • vistas gaļu;
  • baklažāniem;
  • gorgonzolas sieru;
  • mocarellas sieru;
  • zivīm – anšoviem, zobenzivi, tunci, tintes zivi, kūpinātu lasi;
  • kā arī ar saldu pildījumu, piem., saldu rikotas sieru, kakao un cukuru, Nutellas krēmu, u.c.

Rīsu bumbas ir pieejamas visā Sicīlijā jebkurā gadalaikā.

Sicīlijas rietumos šīs rīsu bumbas patiešām tiek veidotas apaļas kā bumbas un tiek sauktas sieviešu dzimtē par arančīna / arančīne (itāļu val.: vsk. arancina/ dsk. arancine), pateicoties to izmēra un krāsas līdzībai ar sicīliešu apelsīniem, savukārt, Sicīlijas austrumu pusē tās ir vairāk konusveida un tiek sauktas vīriešu dzimtē par arančīno / arančīni (itāļu val.: vsk. arancino / dsk. arancini). Pieņemu, ka tas varētu būt par godu vulkānam Etna.

arancini_party

Neiedziļinoties pagātnes līkločos, tiek uzskatīts, ka tieši arābi apmēram 10. gadsimtā aizsākuši šī ēdiena gatavošanu, jo savā uzturā izmantojuši rīsus ar safrānu, ko papildinājuši ar dažādām garšvielām un gaļu. Panējumu 13. gadsimtā varētu būt ieviesis Sicīlijā valdošais švābu karalis Frederick II, kam tik ļoti garšojis šis ēdiens, ka viņš to centies ņemt līdzi savos ceļojumos, medībās, u.c.

Lai vai kā tur bijis, tas uzskatīts par nabadzīgo iedzīvotāju ēdienu, bieži vien gatavots no pāri palikušā risoto. Mūsdienās tas ir viens no populārākajiem sicīliešu ēdieniem. Pazīstams arī ārpus tās teritorijas!

Nav grūti pagatavojams, taču prasa laiku, pacietību un pāris iemaņas.

Veiksmīgus eksperimentus!

Rīsu bumbas ar gaļas pildījumu

Nepieciešams (apm.15 vidēji lielas bumbas):

  • rīsu pamatmasai– tā kā rīsi ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām, tiem jābūt ne tikai lipīgiem, bet arī garšīgiem pašiem par sevi. Tieši tāpēc rīsiem tiek pievienots mazliet sāls, sviests, safrāns un rīvēts parmezāna vai pekorīno siers. Var pievienot arī 2 – 3 pirms tam viegli sakultas vidēji lielas olas (šājā gadījumā vēlāk panē tikai miltos un rīvmaizē). Parasti vienai vidēji lielai rīsu bumbai tiek rēķināti apmēram 30 – 40 gr rīsu!
    • 500 gr rīsu (risoto tipa rīsi, piem., arborio, originario, parboiled, ribe, nano);
    • 1 L – 1.25 L gaļas vai dārzeņu buljona;
    • 50 gr sviesta;
    • 1 paciņa safrāna;
    • mazliet rīvēta parmezāna vai pekorīno siera;
    • sāls, pipari pēc garšas.
  • pildījumam– pildījumu ieteicams pagatavot iepriekšējā vakarā un uz nakti atstāt ledusskapī. Tam jābūt pabiezam un blīvam. No ledusskapja izņem īsi pirms izmantošanas, lai tas neatsulotos!:
    • 250 – 300 gr jauktas maltas gaļas (puse liellopu, puse cūkgaļas);
    • 1 vidēji liels sīpols, smalki sakapāts;
    • 2 burkāni, smalki sarīvēti;
    • 1 selerijas kāts;
    • 100 gr zaļo zirnīšu;
    • 2 daiviņas ķiploka;
    • 100 ml sausa baltvīna;
    • 250 ml tomātu biezeņa;
    • 2 – 3 ēd.k. tomātu pastas jeb oncentrāta;
    • 50 gr sviesta (pēc vēlēšanās);
    • sāls, svaigi malti melnie pipari, muskatrieksts, čili pipari;
    • papildus: 150 gr labi kūstoša siera – provola, caciocavallo, mocarella, sagriezta nelielos kubiņos;
  • panējumam:
    • milti pēc nepieciešamības;
    • 3 olas, sakultas;
    • smalka rīvmaize pēc nepieciešamības;
  • eļļa cepšanai (vismaz 1L).

Pagatavošana:

  • rīsu pamatmasas pagatavošana: rīsus pārlej ar aukstu ūdeni vai buljonu un liek vārīties vieglā sālsūdenī līdz tie gandrīz gatavi (vidusdaļa pavisam nedaudz cieta). Noņem no uguns, pievieno sviestu, rīvētu sieru un nelielā daudzumā silta ūdens izšķīdinātu safrānu. Visu kārtīgi izmaisa. Uzreiz pārliek uz lēzenas galda virsmas vai trauka, nolīdzina un ļauj atdzist. Pārsedz ar pārtikas plēvi un uzglabā līdz izmantošanas brīdim (vislabāk tos gatavot iepriekšējā vakarā!);
  • pildījuma pagatavošana:
    • nelielā daudzumā sviesta apcep ķiploku daiviņas (pēc tam tās izņem) un smalki sagrieztus sīpolus, pēc brīža pievieno gaļu un cep, līdz izdalās viss liekais šķidrums un tā kļūst zeltaini brūna. Pārskala ar vīnu un ļauj tam izgarot. Pievieno smalki rīvētus burkānus, seleriju kātus un turpina sautēt.
    • Tikmēr nelielā katliņā novāra zaļos zirnīšus, ūdenim pievienojot mazliet cukura un vienu lauru lapiņu, līdz tie ir gandrīz gatavi.
    • Gaļas masai pievieno tomātu biezeni, nelielā daudzumā silta ūdens izšķīdinātu tomātu koncentrātu un garšvielas pēc vēlēšanās. Sautē, līdz izveidojas blīva masa (ideāli, ja gatavo iepriekšējā dienā un uz nakti atstāj ledusskapī. Izņem īsi pirms izmantošanas, lai tomātu mērce neatsulotos);
    • sieru sagriež nelielos gabaliņos (tas būs nepieciešams vēlāk);
  • tagad mūsu rīcībā ir seši (6) trauki: ar rīsu pamatmasu, ar pildījumu, ar kubiņos sagrieztu sieru un 3 trauki ar panējumu: miltiem, sakultām olām un rīvmaizi;
  • sāk veidot rīsu bumbas – vispirms samitrina rokas un tad, ņemot ar saslapinātu!!! ēdamkaroti, mazliet rīsu masu ieliek vienā (kreisajā) rokā. Izveido iedobi ar pēc iespējas augstākām sānu malām (jo plānāka rīsu kārta, jo labāk!). Iedobi piepilda ar pildījuma masu un siera gabaliņiem. Pa virsu liek rīsu masu un, visu uzmanīgi saspiežot (īpašu uzmanību pievēršot sānu malām – pildījums nedrīkst nākt ārā!), veido apaļas vai konusveida formas rīsu bumbas;
  • rīsu bumbas vispirms apvārta miltos (pēc vēlēšanās tiem var pievienot mazliet sāls un piparu), tad viegli sakultās olās, līdz visbeidzot rīvmaizē. Uzmanību – neizmantotās rīsu bumbas var arī sasaldēt un izmantot vēlāk! Ja vēlas iegūt ļoti plānu un kraukšķīgu efektu, tad tās vēlreiz iemērc olā un apvārta rīvmaizē pirms fritēšanas! (2x). Pavisam viegli ar rokām saspiež katru bumbu, pārliecinoties, ka tās ir perfektas un neviena sānu mala nav atvērusies. Kārto traukā un pēc vēlēšanās uz pāris minūtēm ievieto ledusskapī;
  • liek cepties pirms tam sakarsētā eļļā vai cepeškrāsnī, līdz tās no visām pusēm kļūst zeltaini brūnas. Svarīgi izmantot fritēšanai paredzētu trauku vai ja tāda nav, jebkuru trauku ar augstām sānu malām, jo rīsu bumbām jābūt pilnībā pārsegtām ar eļļu – atkarībā no trauka izmēra, vienlaicīgi gatavo 3 – 4 bumbas;
  • uz virtuves papīra dvieļa notecina no liekās eļļas;
  • pasniedz siltas.

Labu apetīti!

Food_Arancino

13/09/2012

Sicīliešu zaļais nektarīns – sberdža (Sbergia)

Food_Sbergia

Sicīlijas ZA esošajā Mesīnas zonā starp Tirēnu jūras piekrasti un Peloritānu kalnu virsotni (max 1000 m.v.j.l.) atrodas Ničeto ieleja (itālu val.: Valle del Niceto), kas ir īpaša ar to, ka tieši šeit aug un tālāk uz Kalabrijas un Katānijas zonām ir izplatījusies ļoti reta nektarīnu šķirne.

Sicīlijā šie augļi tiek saukti par “sbergia” / “smergia” (sicīliešu dialektā arī “sbeggi”), savukārt, Kalabrijā – “merendella”. To nosaukums ir cēlies no arābu izcelsmes vārda “al-berchiga”, kas laika gaitā ir piedzīvojis dažādas pārmaiņas (franču valdīšanas laikā tas tika pārveidots par “alberge”) līdz visbeidzot ir ieguvis savu līdzšinējo skanējumu. Tieši arābi bija tie, kas savā valdīšanas laikā (apmēram 10. gadsimts) atveda šo augli uz Sicīliju un uzsāka tā attīstīšanu. Rakstiskas liecības par šī augļa audzēšanu Ničeto ielejā pastāv jau kopš 15. gadsimta.

Šī nektarīnu šķirne tiek audzēta ierobežotā teritorijā un ļoti nelielos apjomos (90 ha, 8000 tonnas). Augļkoki ir ļoti jūtīgi pret dažādām slimībām un parazītiem, tāpēc tiem ir nepieciešama īpaša aprūpe. Ņemot vērā to, ka pieprasījums pēc šiem augļiem ir lielāks nekā piedāvājums un to, ka augļi ļoti ātri bojājas (nav iespējams tālu transportēt), tad tirdzniecībā tie ir pieejami galvenokārt tikai vietējā tirgū, vēl vairāk – to izcelsmes teritorijas tuvējā apkārtnē (Sicīlijā – Mesīnā, Katānijā un Palermo, un Kalabrijā).

Augļu nogatavošanās periods – Jūlija beigas – Septembra sākums.

Tieši tāpēc, ka ražas kulminācija tiek sasniegta Augustā, šos augļus mēdz dēvēt arī par “Augusta mēneša Madonnu” (itāļu val.: Madonna d’Agosto”).

Augļu raksturojums:

  • izmēra ziņā šie nektarīni līdzinās plūmēm;
  • no ārpuses tie ir balti – zaļā krāsā, stingri un gludi;
  • to mīkstums ir stingrs, baltā krāsā, ļoti smaržīgs un tiem piemīt salda garša (negataviem – patīkami nedaudz rūgtena garša);
  • kauliņš ir salīdzinoši grūti atdalāms no mīkstuma.

14/12/2011

Gaļas rullīši sicīliešu gaumē (Involtini di carne)

Food_Involtini di carne

Sicīlijā gaļas rullīšus (itāļu val.: involtini di carne alla siciliana, sicīliešu dialektā saukti arī par spiedini vai spitini) pirmo reizi sāka gatavot Palermo zonā, Bagerijas (Bagheria) pilsētas apkaimē un par to jāpateicas arābiem. Vismaz tā tiek uzskatīts. Tieši arābi bijuši tie, kas izdomāja apvienot gaļu ar rīvmaizi, pikantu sieru, rozīnēm un ciedru riekstiem.

Mūsdienās šis ātri pagatavojamais ēdiens tiek pasniegts kā uzkoda vai otrais ēdiens kopā ar atbilstošām piedevām un tas tiek gatavots visā Sicīlijas teritorijā.

Pastāv neskaitāmas tā variācijas, piemēram, Palermo zonā pildījumu pieņemts gatavot no rīvmaizes, pikanta siera (piem., kačiokavallo, itāļu val.: caciocavallo), rozīnēm un ciedru riekstiem, savukārt, Katānijas zonā – no pistācijām vai pikantas salami desas („sasizzeddi”).

Gaļas rullīši ar Brontes pistācijām (involtini di carne al pistacchio di Bronte)

Nepieciešams (4 – 6 pers.):

  • 500 gr gaļas, sagrieztas ļoti plānās šķēlēs;
  • 150 gr vārīta šķiņķa, sagriezta ļoti plānās šķēlēs;
  • 125 gr sasmalcinātu Brontes pistāciju;
  • 125 gr parmezāna siera;
  • krēmveida siera (piem., Philadelphia), ja vēlamies;
  • apmēram 15 – 20 smalki sakapātas salvijas lapiņas;
  • milti vai rīvmaize;
  • lauru lapas;
  • 2 – 3 sarkanie sīpoli, sagriezti šķēlēs;
  • sāls, pipari, olīveļļa.

Pagatavošana:

  • pagatavo pildījuma masu, krēmveida un parmezāna sieru sajaucot ar pistācijām un smalki sakapātām salvijas lapiņām;
  • gaļas šķēles pavisam viegli apslaka olīveļļā, pēc tam apvārta miltos vai rīvmaizē, pārkaisa ar sāli un pipariem;
  • to vidū liek 1 -2 ēd.k.pildījuma masas un pēc tam aizrullē tā, lai izveidotos rullītis (sānu malas ieloka uz iekšpusi);
  • rullīšus sasprauž ar koka irbulīti pa 4 – 5 gabaliem kopā, pa vidu neaizmirstot ielikt pa kādai lauru lapai un sarkanā sīpola gabalam;
  • cep uz pannas, grila vai cepeškrāsnī līdz no ārpuses tiek ir zeltaini brūni.

Involtini di carne

Palermo tradicionālie gaļas rullīši (involtini alla palermitana)

Nepieciešams (8 – 10 pers.):

  • 1 kg liellopu (teļa) gaļas, sagrieztas ļoti plānās šķēlēs;
  • 2 lieli sīpoli;
  • lauru lapas;
  • pildījumam:
    • 300 gr rīvmaizes;
    • 300 gr pikanta (kačiokavallo, aitas siera vai parmezāna) siera;
    • 50 gr rozīnes;
    • 50 gr ciedru riekstu;
    • 1 neliels smalki sagriezts sīpols;
    • smalki sakapāti pētersīļi;
    • olīveļļa;
    • sāls, pipari.

Pagatavošana:

  • nelielā daudzumā olīveļļas apcep smalki sagrieztu sīpolu. Kad tas ir ieguvis zeltainu nokrāsu, pievieno siltā ūdenī izmērcētas rozīnes, ciedru riekstus un rīvmaizi un turpina cept līdz rīvmaize iegūst zeltainu krāsu. Noņem no uguns un pievieno nelielos gabaliņos sagrieztu vai sarīvētu sieru. Visu kārtīgi izmaisa un ja nepieciešams, pievieno nedaudz olīveļļas. Gatavi pildījuma masai ir jābūt salīdzinoši blīvai;
  • gaļas šķēles pavisam viegli apslaka olīveļļā, apvārta miltos vai rīvmaizē, pārkaisa ar sāli un pipariem;
  • to vidū liek 1 -2 ēd.k.pildījuma masas un pēc tam aizrullē tā, lai izveidotos rullītis (sānu malas ieloka uz iekšpusi);
  • rullīšus sasprauž ar koka irbulīti pa 4 – 5 gabaliem kopā, pa vidu neaizmirstot ielikt pa kādai lauru lapai un sarkanā sīpola gabalam;
  • cep uz pannas, grila vai cepeškrāsnī līdz no ārpuses tiek ir zeltaini brūni.

Labu apetīti!

13/05/2011

Taormīna (Taormina)

Taormina

Taormīna (sicīliešu dialektā: Taurmina) ir visgleznainākā un tūristu visapmeklētākā Sicīlijas pilsēta. Tā atrodas apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, uz 204 m augstas klints ar pasakainu skatu uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz par Sirakūzām, turklāt, tās fonā atrodas vulkāns Etna.

Pilsētā dzīvo apmēram 12 000 iedzīvotāju un tā sastāv no divām daļām: pilsētas vēsturiskā centra, kurš atrodas Tauro kalna nogāzē un pludmales daļas (Taormina Mare). Abas šīs daļas savieno gaisa vilcieniņš (itāļu val.: funiculare; 10 min brauciens no Taormina Mare līdz Via Pirandello), taču augšā pa serpentīna ceļiem iespējams uzbraukt arī ar auto. Ieeja pilsētas vēsturiskajā centrā iespējama pa diviem vārtiem – Mesīnas vārtiem (Porta Messina; atrodas pilsētas ziemeļos), ja augšā tiek uzbraukts ar gaisa vilcieniņu vai Katānijas vārtiem (Porta Catania; pilsētas dienvidos), ja augšā tiek uzbraukts ar auto. Abus vārtus savieno pilsētas galvenā iela (Corso Umberto I), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, muzeji, pagalmi un parki. 

Vēsture: Taormīnas vēsture ir pietiekami sarežģīta. Tās nosaukums laika gaitā ir ticis mainīts vairākkārt. Grieķi šo pilsētu dēvēja par Tauromenion, romieši – Tauromoenium, bizantieši – Tauromoenia vai Tauromoenis, arābi – Tabermin un vēlāk Almoezia, normāņi – Taurominium, aragonieši – Taurominia. Nosaukums ir ticis mainīts arī pēc 16. gadsimta: Tauromenia, Tavormina, līdz beidzot Taormina.

Zināms, ka Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikuli Taormīnā ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās Sicīlijā (735. g.p.m.ē.) un to pirmās kolonijas izveidošanas Džiardini Naksos pilsētā. Taormīna bija mazs ciematiņš kalnos, kuram, bēgot no Sirakūzu tirāna Dionīsa I, 403. g.p.m.ē. pievienojās netālu esošās Džiardini Naksos pilsētiņas iedzīvotāji. Džiardini Naksos pilsētiņā tajā laikā jau bija attīstīta civilizācija, tāpēc Taormīnas pamatiedzīvotāji bija ieguvēji. Taču drīz vien (392.gp.m.ē.) Dionīsa I mantkārīgie algotņi ieņēma arī Taormīnu un daudzi no Naksos aizmukušajiem iedzīvotājiem tika sagūstīti un nodoti verdzībā, vai arī beigu beigās pārdoti Sirakūzām. 358. g.p.m.ē. tiek uzskatīts par Taormīnas dibināšanas gadu, jo tika apspiests Dionīss I un pilsēta ieguva tās nosaukumu Tauromenion. Nākamos 2 gadsimtus pilsētā viens pēc otra turpināja valdīt grieķu tirāni.

Pēc tam Taormīnā valdīja romieši (212. g.p.m.ē.), pilsēta tika pārdēvēta par Tauromoenium. Lai gan tā bija viena no romiešu neskaitāmajām kolonijām Sicīlijā, kurā tika ieviesti un nepārtraukti palielināti nodokļi, tādējādi bremzējot pilsētas ekonomisko attīstību ilgtermiņā, tomēr tā bija īpašāka nekā citas kolonijas. Pilsētai tika piešķirtas noteikta veida privilēģijas. Tā saglabāja noteikta veida neatkarību (sarunas turpināja noritēt grieķu valodā), pilsētā tika uzbūvētas daudzas skaistas ēkas un atpūtas vietas (tā bija konsulu un aristokrātu atvaļinājumu vieta). Taču vienlaikus šiem pozitīvajiem notikumiem noritēja arī ne tik skaistas lietas, piemēram, vergu masveida slepkavības (noslepkavoto vergu asinis, sapildītas tvertnēs, tika izmantotas zušu uzbarošanai), uzdzīve, u.c. Taormīna kļuva par patvēruma vietu tiem vergiem, kuri sacēlās pret Romu, kura vienmēr bija izturējusies pret Taormīnu savādāk, daudz priviliģētākā veidā nekā pret citām savām Sicīlijas kolonijām.

Pēc Romas Impērijas krišanas, pilsētā īsu brīdi valdīja goti, tad bizantieši (476 g.), notika pakāpeniska pievēršanās kristietībai. Taormīna bija Sicīlijas bizantiešugalvaspilsēta, kurā atradās bīskapijas centrs (saglabājās līdz 1082. g.). Pirmais bīskaps bija Pankrācijs no mūsdienu Turcijas teritorijas (Pankrācijs ir Taormīnas aizbildnis).

902. – 906. gadā, pēc vairāku gadu desmitu sīvām cīņām, pilsētu iekaroja arābi (musulmaņi) un tā tika pārdēvēta par Almoezia. Iestājās noteiktas attīstības periods, bija vērojams būtisks progress lauksaimniecības jomā (apelsīni, citroni, apūdeņošanas sistēmas), filozofijā, medicīnā un matemātikā, taču problēmas sagādāja nespēja pieņemt islāmisko dominanci.

1078. gadā varu pārņēma normāņi, ar pāvesta atbalstu tā atkal tika pievērsta kristietībai (katolismam) un atguva savu iepriekšējo nosaukumu. Iestājās pozitīvs periods pilsētas ekonomiskās attīstības, arhitektūras un kultūras dzīvēs.

Švābu valdīšanas laikā īss, bet intensīvas labklājības periods bija tieši Frīdriha II no Hohenštaufenu dinastijas valdīšanas laikā (1198. – 1250. g.). Ņemot vērā to, ka viņam bija sliktas attiecības ar pāvestu, kurš viņu nosauca pat par Antikristu, tad par nākamo Sicīlijas Karali pāvests (pēc tautības būdams francūzis) kronēja savu tautieti – francūzi Čārlzu I (valdīšanas laiks 1266. – 1285. g.). Tāpat kā citas Sicīlijas pilsētas, Taormīna atteicās atzīt jauno karali par monarhu un turpināja atbalstīt švābus. Naids pret frančiem beidzās ar sacelšanos 1281. gadā (“sicīliešu vakars”). Sicīlija pārgāja spāņu varā un atguva savas senās privilēģijas, tika pabeigti daudzi svarīgi celtniecības darbi (izbūvēti ceļi, kas savienoja Mesīnu un Kataniju un ceļo, kas savienoja Taormīnu ar jūru). 1410. gadā Taormīna kļuva par Sicīlijas Parlamenta centru (Palazzo Corvaja ēka). Iestājās stabilitātes un labklājības periods. Spāņu valdīšana ilga līdz pat 1860. gadam, kad notika Itālijas apvienošanās (Sicīlija tika pievienota Itālijai).

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Taormīna no maza lauksaimnieku un zvejnieku ciematiņa bija pārvērtusies par šarmantu pilsētiņu ar skaistiem veikaliņiem, ģimenes uzņēmuma veida viesnīcām un skaistām ēkām. Pateicoties atsevišķām slavenībām un to atsauksmēm, pilsēta bija iemantojusi pasaules slavu. Daudzas slavenības – aristokrāti, dažādu valstu prezidenti, pasaules slaveni aktieri, rakstnieki un mūziķi centās apmeklēt pilsētu, lai izbaudītu “la dolce vita” (kulminācija tika sasniegta 1970.-tajos gados). Pilsētai tika piedēvēta aristokrātiski bohēmiska aura. Taču viss mainījās, kad 1968. gadā Agridžento zonā (Belice ielejā) notika 6.1 balles spēcīga zemestrīce. Tas daudzos radīja bailes … individuālo un bagāto tūristu kļuva arvien mazāk, tāpēc viesnīcas sāka slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar daudzām tūrisma kompānijām uzreiz uz gadu, mainījās gan pilsētas izskats (daudzas pilsētas zaļās zonas tika pārvērstas bruģī), gan arī orientācija no kvalitātes uz kvantitāti. Radās milzīgas viesnīcas, neskaitāmi veikali, kas tirgoja līdzīgas preces, u.c. Tieši tāpēc, ja vien ir iespējams, Taormīnu ir ieteicams doties izzināt un izjust jebkurā mēnesī, izņemot Jūliju un Augustu, kad tūristu ir visvairāk.

Apskates objekti Taormīnas pilsētā un tās teritorijā:

  • Katānijas vārti (itāļu val.: Porta Catania; atrodas pilsētas dienvidos, 1440. g., daļa no pilsētas otrā līmeņa aizsardzības mūra) un galvenā iela – Corso Umberto I ar neskaitāmajiem veikaliņiem;

Taormina_Porta CataniaTaormina_strade (1)Taormina_Negozzi (1)Taormina_Testa di moro

  • Sv.Stefana grāfu pils (itāļu val.: Palazzo Duchi di Santo Stefano) atrodas pie Katānijas vārtiem, ir daļa no tiem. Ēka ir celta 14. gadsimtā īpašajā sicīliešu gotisma stilā ar normāņu un arābu stilu elementiem. Tā ir 3 stāvu celtne, ar brīnišķīgu pamatni, arkas veida galvenajām durvīm un no lavas akmens veidotiem tās rāmjiem, skaistiem logiem, u.c. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Mazzullo fonds (itāļu val.: Fondazione Mazzullo), kurā iespējams apskatīties dažādu sicīliešu mākslinieku darbus;


  • vecais klosteris (itāļu val.: Badia vecchia ) – 14. gadsimtā gotiskā stilā veidota sena abatija jeb klosteris, kas ārēji līdzinās cietoksnim (to vēl vairāk pastiprina mūra izrobojumi ēkas augšējā daļā) un Sv.Stefana grāfu pilij. Mūsdienās šajā ēkā atrodas reģiona arheoloģiskais muzejs, kurā iespējams apskatīties dažādas skulptūras, keramikas izstrādājumus, amfiteātra atradumums, u.c.
  • Doma laukums un Sv. Nikola jeb Doma katedrāle (itāļu val.: Chiesa Madre (S.Nicola); celta 13. gadsimtā uz senas baznīcas drupām, vēlāk 15., 16. un 17. gadsimtos pārtaisīta; ēka ir vienkāršas taisnstūrveida formas ar vienu vienīgu absīda objektu, celta gotiskajā stilā un nedaudz līdzinās cietoksnim; galvenā ieeja tika izveidota renesanses stilā 1636. gadā, divi pārējie vārti ir saglabājušies no 15. un 16. gadsimtiem; baznīcas centrālā daļa sastāv no 3 rumbām; divās blakus ejās atrodas seši mazāki altāri, sešas sarkana marmora kolonas; koka griesti arābu stilā), strūklaka (celta 1635. gadā baroka stilā, sastāv no 3 pakāpieniem, strūklakas centrā atrodas minotaurs, kas ir Taormīnas simbols, stūros – nelielas jūras zirdziņu kolonas, no kurām mūsdienās strādā tikai viena), Palazzo dei Giurati (pilsētas pašvaldības ēka, itāļu val.: celta apmēram 1700. g.), Sv.Dominika baznīca un klosteris (Chiesa e Conventi di San Domenico; kompleksa celtniecība sākās 1347. gadā uz Rosso di Cerami pils drupām; baznīca un galvenais klosteris tika uzcelti 16. gadsimtā, bombardēti 1943. gadā, savukārt, pārējie klosteri un torņi tika uzcelti 18. gadsimtā);

Taormina_Piazza DuomoTaormina_Chiesa Madre

  • Palazzo Ciampoli – aristokrātiska ēka katalāniešu stilā, celta 1412. gadā, ar pagalmu, kuru veido mūra sienas un arkas veida galvenajām durvīm. Ciampoli ir ģimenes uzvārds, kurai piederēja šī ēka līdz to iegādājās Sicīlijas reģions;


  • IX Aprīļa laukums (itāļu val.: Piazza IX Aprile; šāds nosaukums ir tāpēc, ka tālajā 1860. gadā mises laikā baznīcā atskanēja kāda balss, kura pavēstīja, ka Marsalā esot pietauvojies Garibaldi, lai uzsāktu Sicīlijas atbrīvošanu no spāņiem) – Taormīnas vislielākais laukums, kurā atrodas daudzas kafejnīcas un no kura paveras fantastisks skats uz Jonijas jūras piekrasti. Ieeja laukumā sākas ar La Porta di Mezzo (Torre dell’ Orologio), kas ir trešā stiprinājuma siena, uz kuras atrodas tornis ar pulksteni, vārti ir celti apmēram 11. – 12. gadsimtā viduslaiku pilsētas aizsardzības nolūkos. Laukumā atrodas arī Sv.Džuzepes baznīca (Chiesa di S.Giuseppe, celta apmēram 17. gs.) un Sv. Agostīna baznīca (Chiesa di Sant’Agostino, celta apmēram 1448. gadā, klosteris uzbūvēts 1530. gadā, mūsdienās – bibliotēka);

Taormina_Piazza IX AprileTaormina_Piazza IX Aprile

  • Naumachie – otra senākā celtne Taormīnā pēc grieķu – romiešu amfiteātra. Šī iespaidīgā mūra siena, celta 1. gs.p.m.ē., ir apmēram 122 m gara un 5 m augsta un satur vairākas nišas, kurās agrāk atradās dievu statujas. Tiek uzskatīts, ka agrāk šī siena bija apaļas formas un pildīta ar ūdeni, tajā norisinājās ūdens cīņas, tā ir arī romiešu spa drupas;

  • Viktora Emanuēla laukums (Piazza Vittorio Emanuele) un tuvumā esošie objekti: Korvaja pils (itāļu val.: Palazzo Corvaja; sākotnēji šajā vietā arābu valdīšanas laikā (902. – 1079.g .) pilsētas aizsardzības nolūkos tika uzcelts kubveida tornis, kuram vēlāk 15. gadsimtā tika piebūvēta klāt pati pils. 1410. gadā šī bija sicīliešu parlamenta rezidence. Laika gaitā šī ēka ir tikusi vairākkārt pārveidota un restaurēta, tāpēc mūsdienās satur arābu (tornis), normāņu (iekšējās telpas) un gotiskā stila (fasādes logi) elementus. Mūsdienās šajā ēkā atrodas mākslas un folkloras tradīciju sicīliešu muzejs, kurā iespējams apskatīt dažādu amatnieku 16. – 20. gadsimtā veidotos darbus); Romiešu Odeons un Sv.Katrīnas baznīca (itāļu val.: Odeon Romano, Chiesa di Santa Caterina; Odeons romiešu laikā tika izmantots kā mazs teātris muzikāliem un literāliem priekšnesumiem, un iespējams ir celts apmēram 2. gadsimtā no māla ķieģeļiem uz vēl senāka grieķu tempļa drupām, kurš varētu būt ticis veltīts Afrodītei. Vēlāk 17. gadsimtā uz Odeona drupām tika uzcelta Sv.Katrīnas baznīca, kuras aizmugurē vēl joprojām ir apskatāma daļa no Odeona drupām. Baznīcas iekšpusē, tās labajā pusē atrodas 1493. gadā veidotā Sv.Katrīnai veltītā marmora statuja, kura pirms tam atradās mūsdienu Kapucīnu baznīcas vietā. Baznīcas galvenās durvis ir darinātas no rozīga marmora, savukārt, pārējie fasādes elementi no Sirakūzu akmeņiem, 1970.-to gadu atjaunošanas darbu laikā tika atklāts, ka zem baznīcas grīdas atrodas kapenes); 

Taormina_Piazza Vittorio Emanuele

  • grieķu – romiešu amfiteātris (itāļu val.: Teatro Greco – Romano; otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām, tā augstums ir apmēram 20 m un diametrs maksimums 120 m. Lai gan nepastāv tiešas liecības, tomēr tiek uzskatīts, ka visdrīzākais to ir dibinājuši grieķi apmēram 3 – 2. gs.p.m.ē., kad tie ieradās un Džiardini Naksos izveidoja koloniju. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā šis teātris ir ticis pārveidots un paplašināts, tajā ir tikušas organizētas gladiatoru cīņas. Arābu valdīšanas laikā daļēji izpostīts. Mūsdienās tur notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu, t. sk. Kastelmolu);

Taormina_Teatro greco (2)Taormina_Teatro greco (2)

  • Mesīnas Vārti (Posta Messina); Cappuccini; Sv. Pankrācija (Taormīnas aizbildņa) baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Pancrazio; celta apmēram 16. gadsimta vidū uz sena grieķu tempļa drupām, tās iekštelpas ir veidotas no daudzkrāsaina marmora un Taormīnas akmeņiem, atrodas fantastiskas freskas).

The church of San Pancrazio

  • Villa Comunale (publiskais dārzs) – 19. gadsimta beigās šis parks piederēja privātpersonai – dižciltīgai anglietei Florence Trevelyan, kuru, savukārt, saistīja radniecības saites ar Karalieni Viktoriju. Sakarā ar to, ka viņai bija attiecības ar Velsas Princi, viņa tika izsūtīta trimdā, kur apprecējās ar profesoru Salvatore Cacciola un, dzīvojot Taormīnā, izveidoja fantastisku parku. Viņas hobiji bija botānika un ornitoloģija.

  • Taormīnas pilsētas pludmales daļa (Taormina Mare) ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Populārākās pludmales ir Spisone (smalkas smiltis un kristāliski tīrs ūdens), Mazzeo (smalkas smiltis), Recanati (liela smilšu pludmale, ideāli piemērota ģimenēm ar bērniem), Letojanni (apmēram 5 Km attālumā no Taormīnas, rupju smilšu un nelielu oļu pludmale; viena no visvairāk apmeklētākajām pludmalēm), Isola Bella (oļu pludmale ar pasakainu skatu uz mazo saliņu), Džiardini Naksos (Giardini Naxos, gara, dažādas struktūras pludmale, kas sastāv gan no smiltīm, gan arī oļiem) un Mazzaro’ (atrodas tieši pašā Taormīnas apakšā).

  • Isola Bella (sicīliešu dialektā: Isula Bedda) – šo mazo pussaliņu, sauktu par Jonijas jūras pērli, pateicībā par uzticību spāņu valdīšanas režīmam vairāku gadsimtu garumā, 1806.gadā Sicīlijas Karalis Ferdinands I uzdāvināja Taormīnas pilsētai. 1890.gadā to iegādājās privātpersona Ms.Florence Trevelyan (Anglijas karalienes Viktorijas radiniece un Taormīnas mēra un filantropa sieva), kura tur nodarbojās ar retu augu audzēšanu, u.c. 1954.gadā pussaliņu iegādājās brāļi Busurgi, kuri uzbūvēta brīnišķīgu māju un nelielu baseiniņu, kurš bija nomaskēts aiz akmeņiem un augiem. 1984.gadā sala tika pasludināta par aizsargājamu objektu. 1990.gadā tās īpašnieks bankrotēja un pussaliņu pārdeva izsolē. To iegādājās Sicīlijas Reģions. Kopš 1998.gada šī pussaliņa ir atzīta par dabas rezervātu;


Taormina_Isola Bella

Noderīgi:

  • vērts nogaršot granitu:

  • Taormīnas pilsētas karte:


16/04/2011

Marzamemi

 Marzamemi_May

Marzamemi pilsēta atrodas Sirakūzu zonas pašā dienvidu punktā, robežojoties ar divām tās pašvaldībām – Noto un Pakīno (Pachino).

Tā ir maza, ļoti maza arābu – fenikiešu izcelsmes zvejnieku pilsētiņa, kurā ziemā dzīvo apmēram 250 cilvēki, bet vasarā – 25 000 cilvēku. Arī pilsētas nosaukums ir cēlies no arābu valodas un tulkojumā nozīmē “baložu jeb dūju līcis” (arābu val.: “Marsà al hamen”), atspoguļojot šo un citu putnu pārlidojumus migrācijas laikā uz siltākām zemēm.

Pilsētas izcelsmes pirsākumi ir saistāmi ar tās ostu, jo tā bija īpaša …. tā jūrniekiem nodrošināja vieglu piekļuvi tās aizmugurējai daļai. Savā laikā tā bija galvenā Sicīlijas osta, no kurienes devās lieli kravas kuģi, lai Sicīlijā saražoto vīnu nogādātu uz sauszemes Itālijas ostām. Sicīlijas vīns tika transportēts, izmantojot arī dzelzceļa pakalpojumus. 

Visu pilsētas iedzīvotāju dzīve ir bijusi saistīta ar jūru, turklāt, tunča nozvejas un apstrādes vieta, kuru izveidoja arābi, bija otra lielākā Sicīlijā aiz Faviņanas (Favignana, Trapani zona).  Mūsdienās šī tunča apstrādes vieta strādā neregulāri ik 5 gadus. Tā ir populārs tūristu apskates objekts, jo tajā ir apskatāmas īpaši krāšņās un elegantās arkas, un saulrietā paveras fantastisks skats uz jūru.

1752. gadā pilsētā tika uzbūvētas Tonnaras baznīca (Chiesa della Tonnara) un Villadoratas prinča pils (Palazzo del Principe di Villadorata), kurš bija visa vēsturiskā Marzamemi centra īpašnieks. Viņš arī uzņēmās aizbildniecību pār pilsētu, sekmējot tās attīstību vairākos līmeņos: pievilinot profesionālus strādniekus no blakus esošajām pilsētām Noto un Avola, ceļot mājas zvejniekiem un tunča apstrādes vietu. Jāatzīmē, ka Marzamemi vienmēr ir bijis liels mitrums, jo tā atrodas vienā līmenī ar jūru. Jūrnieku mājiņas ir uzbūvētas apkārt centrālajam laukumam, piešķirot pilsētai noteiktu auru. 

Marzamemi ir lieliska pludmale, divas mazas ostas, sauktas “Fossa” un “Balata”, kā arī divas mazas saliņas Jonijas jūrā.

Kopš ir atjaunots pilsētas galvenais laukums un tiek rīkoti dažādi pasākumi (pilsētas svētki ar jahtu sacensībām, filmu festivāls, u.c.), pilsēta ir kļuvusi arvien populārāka, vismaz sicīliešu vidū. Tūristu sezona sākas Maijā un ilgst līdz Septembra vidum. Pārējā laikā pilsētā valda miers un klusums. Tā ir aizmirsts Sicīlijas dārgums! Turklāt, atrodas rokas sniedziena attālumā no Sicīlijas baroka pērlēm – Modikai, Raguzai, Noto, Sirakūzām …

Apskates objekti un raksturīgākie produkti:

  • osta un viss, kas saistīts ar tunci – gan svaigā, tumši sarkanā tunča gaļa, gan “bottarga di tonno rosso” – žāvētas sarkanā tunča olas / ikri, gan tonnara (tunča nozvejas un apstrādes vieta) – viens no galvenais tūristu apskates objektiem un raksturīgākajiem Marzamemi produktiem;

Marzamemi_TonnaraMarzamemi_Tonno

  • Karalienes Margaritas laukums (Piazza Regina Margherita) – pilsētas galvenais laukums ar senām, raksturīgām mājiņām, mazām un klusām ieliņām un pagalmiem, kas atgādina par pagātni;

Marzamemi_DecemberMarzamemi_MayMarzamemi_June

  • vīna tirdzniecība – daudzi kuģi devās projām tieši no šīs ostas, līdzi vedot šīs salas labākos vīnus;
  • pludmale;

Marzamemi_Mare

  • 17.augusts (pilsētas aizbildnis ir Sv.Frančesko no Paolas) – ņemot vērā pilsētas atrašanās vietu un tās vēsturi, pilsētas svētki saistās ar jūru, jahtu sacensībām un citiem ar ūdeni saistītiempasākumiem;
  • kopš 2000. gada pilsētas galvenajā laukumā Jūlija mēnesī tiek rīkots filmu festivāls (Il Festival del Cinema di Frontiera);
  • apkārtne – aitas, labību lauki, ķiršu tomātiņu, meloņu audzētavas, vīnogu lauki, olīvkoki, u.c.

Marzamemi_DintorniMarzamemi_Dintorni (1)

Noderīgi:

www.marzamemi.com

08/04/2011

Turku kāpnes (La Scala dei Turchi)

Scala dei Turchi

Apmēram 10 Km attālumā no Agridžento (Agrigento) un 202 Km attālumā no Katānijas (Catania) atrodas  pilsēta Realmonte un tās teritorijā esošās Turku kāpnes (La Scala dei Turchi). Šīs izteikti baltās akmeņainās klintis ir fantastiski skaists dabas veidojums, kas saulainā dienā jo īpaši kontrastē ar tirzkīza krāsas jūras ūdeni un debesīm. Turklāt, gulēšana saulē sakarsušajās klintīs, izbaudot jūras gaisu, sauli un vēju, kā arī klints augu smaržas, piešķir pavisam citas emocijas saulrieta vērošanai.

Klints atrodas starp divām smilšu pludmalēm. Tās viļņaini, nevienmērīgā forma un pakāpeniski pazeminošie līmeņi (kāpnes) piešķir tām telpisku iespaidu un vēl jo vairāk izceļ tās balto krāsu. Šo pakānienu efektu nodrošina dabisks process – vēji un lietus, savukārt, balto krāsu – tas, ka tās sastāv no merģeļa – nogulumieža, kas satur kaļķakmeņi un mālu (dažādās attiecībās).

Pastāv vairāki mīti un leģendas sakarā ar šo kāpņu un to nosaukuma rašanos. Viena no tām vēsta, ka laikā, kad Sicīlija bija biežs arābu sirojumu mērķis, pie krasta esot pietauvojušies sarakēnu kuģi, kas, izmantojot šos pakāpienus, esot uzrāpušies klints augšā un aplaupījuši daudzus tuvumā esošos ciematus. Tā kā tajā laikā sliktie jūras laupītāji pārsvarā bija no Turcijas un tika saukti “Turchi”, tad šis iespaids arī šoreiz nospēlēja būtisku lomu un kāpnes ieguva attiecīgu nosaukumu (par godu sliktajiem laupītājiem, lai gan šoreiz tie bija nevis turki, bet gan arābi). Vēlāk, lai aizsargātos, vietējie iedzīvotāji gan krastu uzcēla daudzus novērošanas torņus, kuri ir apskatāmi vēl šodien. Vēl kāda cita leģenda vēsta, ka 200 m attālumā no piekrastes jūras viļņos esot aizgājuši bojā divi iemīlējušies un šajā vietā pēc viņu nāves esot parādījušās divas klintis, vēlāk sauktas par  “u zitu” (mīļotais puisis) un “a zita” (mīļotā meitene).

2007.gada Augustā UNESCO tika iesniegts priekšlikums Pasaules mantojuma objektu sarakstā  ietvert vēl divus Sicīlijā esošos objektus – Realmonte esošās Turku kāpnes un Villa Aurea (romiešu periods).

06/04/2011

Brontes pistācijas (Pistacchio di Bronte)

Food_Pistacchio di bronte

Vēsture: Pistācijas ir ļoti, ļoti sens koks, kuru pazina jau senie babilonieši, asīrieši, jordānieši, un grieķi, tās ir pieminētas pat Pirmajā Mozus grāmatā (4.gs.p.m.ē.). Par tās izcelsmes teritoriju tiek uzskatīti tuvie Austrumi, R Āzijas teritorija – Irāna, Sīrija, Turkmenistāna, R Afganistāna. Vidusjūras teritorijā tās caur Irānu ieveda arābi, kas 8 – 9.gs. uzsāka to audzēšanu Sicīlijas teritorijā, galvenokārt, Kaltanisetas, Agridžento un Katānijas zonās (sicīliešu dialektā pistācijas koks saucas “frastucara”, auglis – “frastuca”, kas ir cēlies no arābu vārdiem “frastuch” un “fristach”). Izrādījās, ka tieši Katānijas zonā, Etnas apkārtnē, kur augsne ir īpaši bagāta ar minerāliem un vitamīniem, tās aug un garšo vislabāk.

Raksturojums. Pistācija (Pistacia vera L) ir 4 – 10 m augsts anakardiju dzimtas koks vai krūms ar biezu lapotni, ādainām lapiņām un sīkiem ziediņiem (ziedkopa ir skara). Tai ir zaraini savīts stumbrs un ļoti dziļas saknes, tāpēc tā var augt nelīdzenās un kalnainās vietās, stāvās nogāzēs. Pistāciju auglis ir apaļš krēmkrāsas, tumši sarkans vai tumši violets kaulenis.

Pistācija spēj izturēt salīdzinoši lielas temperatūras svārstības (no – 25 līdz + 30 grādiem pēc Celsija), tomēr tās augšanai vispiemērotākais ir tāds klimats, kur ir garas un sausas vasaras (nav piemērots augsts relatīvais mitrums) un sausa augsne (pistācija ir izturīga arī pret sārmainu un sāļu augsni).

Pistāciju kokam ir nepieciešams maz ūdens, taču ļoti liela aprūpe. Tās audzēšana, novākšana un apstrāde ir ļoti sarežģīts, laikietilpīgs un dārgs process:

  • audzēšana – ņemot vērā, ka pistācijām ir divdzimumu ziedi, kas attīstās uz dažādiem augiem (sieviešu un vīriešu dzimtes koki) un vīriešu dzimtes koki parasti ir pārsvarā (55 – 60 %), tad, audzējot pistācijas, ļoti būtiska ir ne tikai sievišķo un vīrišķo koku skaitliskā attiecība uz vienu hektāru, bet arī pareizs to izvietojums, lai vēja gadījumā sievišķie koki veiksmīgi uztvertu ziedputekšņus (uz 8 sieviešu kokiem ir jābūt 1 vīriešu kokam, turklāt, iestādītam vēja vai tam pretējā virzienā).  Parasti pistāciju ziedēšana notiek Aprīļa – Maija mēnešos, turklāt, vīriešu dzimtes kokiem ziedēšanas periods iestājas ātrāk. Tiem ir nepieciešamas apmēram 2 nedēļas, lai būtu gatavi apputeksnēšanai. Sieviešu dzimtes koki zied apmēram 3 – 4 nedēļas, tādējādi nodrošinot pietiekami ilgu apputeksnēšanās periodu. Ziedēšanas laikā pistācijas ir ļoti jūtīgas pret aukstu laiku;
  • novākšana – pistāciju pirmā raža parasti mēdz būt pēc 6 – 7 gadiem, ražas kulminācija – pēc 20 gadiem, mūža ilgums – vairāki simti gadu (kalnos pistācijas var sasniegt pat 700 gadu vecumu). Sicīlijā pistāciju ražas novākšana notiek reizi (2) gados, laika posmā no Augusta otrās dekādes līdz Oktobra sākumam. Ražas novākšana notiek ar rokām (vulkāniska augsne, kraujas – problemātiska piekļuve ar tehniku). Lai nepieļautu riekstu brūnināšanos un iespējamu inficēšanos, 24 stundu laikā pēc novākšanas augļiem mehāniski tiek nolobīta ārējā miza (kauss). Pēc tam čaulā esošos riekstus tūlīt pat izliek žāvēšanai tiešā saules gaismā vai izmantojot citādas žāvēšanas sistēmas, turklāt produkta temperatūrai jābūt no 40 līdz 50 °C, tādējādi samazinot pistācijas sēklu mitrumu no sākotnējiem 45 % līdz 4 – 6 %. Izžāvēto produktu šķiro pēc izmēriem, formas, krāsas un kvalitātes, un pēc tam fasē jaunos džutas, papīra vai polietilēna iesaiņojumos pa 12.5 kg, kurus pēc tam sakrauj sausās un labi vēdinātās telpās tā, lai tie nesaskartos ar klona grīdu vai mūra sienām. Šādi produktu var uzglabāt līdz pat 24 mēnešiem pēc novākšanas. Pistāciju riekstiem var noņemt čaulu un/vai nolobīt miziņu mehāniski.
  • Gados, kad nenotiek ražas novākšana, notiek atzarošana – ziedošie pumpuri tiek noņemti ar rokām, lai koks varētu labāk uzņemt visas tam nepieciešamās vielas no akmeņainās un vulkāniskās augsnes, tādējādi, nākamajā gadā saražotu  smaržīgākus un garšīgākus augļus.

Pastāv apmēram 100 pistāciju veidu, kas ir maz, salīdzinot ar citiem riekstiem, kam ir līdzvērtīga vēsture.

Pistāciju uzturvērtība (100 gr): 600 Kcal, 20% olbaltumvielu, 50% taukus, 16% ogļhidrātus, 4% cukurus, 2% minerālus (Ca, P, Fe, K, Mg, Se) un 6% nepiesātinātās/ piesātinātās taukskābes. Nesatur holesterīnu! Pistācijas ir ļoti bagātas ar dzelzi un fosforu. Satur vērtīgus vitamīnus.

Pistāciju pasaules tirgus.

2010.gada lielākās pistāciju ražotājvalstis (kopējais tirgus – 632 000 tonnas): ASV – 37.3 % (236 tūkst.tonnas), Irāna – 33.2 % (210 tūkst.), Turcija – 17.4 % (110 tūkst.),  Sīrija – 10.3 % (65 tūkst.), ES – 1.6 % (10 tūkst.) un pārējās valstis 0.2 % (1 tūkst.).

2010.gada lielākās eksportētājvalstis (kopējais eksporta tirgus apjoms – 322 600 tonnas): Irāna – 49.6 % (160 tūkst.tonnas), ASV – 46.5 % (150 tūkst.),  Sīrija – 3.1% (10 tūkst.),  ES – 0.5 % (1.6 tūkst.) un  Turcija – 0.3 % (1 tūkst.).

2010.gada lielākās importētājvalstis: ES (80 tūkst.tonnas), Ķīna (55 tūkst.) un Honkonga (50 tūkst.).

Brontes pistācijas

Ik gadu Itālija saražo apmēram 2.5 – 3 tūkst. tonnas pistāciju, no kurām 90% nāk no Sicīlijas, Katānijas zonas – Brontes pilsētas teritorijas.

Brontes pilsēta atrodas vulkāniskas nogāzes virsotnē, vulkāna Etna ZR pusē un lielāko daļu tās teritorijas (apm. 80 %) veido pistāciju lauki. Šeit pistācijas tiek dēvētas par “zaļo zeltu”. Brontes teritorijas minerāliem bagātā augsne un Sicīlijas saule un vējš piešķir tām īpaši izteiksmīgu un noturīgu garšu un aromātu, turklāt, tās satur ļoti augstu koncentrāciju ar vitamīniem un olbaltumvielām. Īpaša ir arī to intensīvi zaļā krāsa, gareniskā forma un augstais nepiesātināto taukskābju saturs, kas tās atšķir no citām pistācijām (ASV un Āzijas reģionā audzētās pistācijas ir apalīgākas un dzeltenīgākas, līdz ar to arī lētākas).

Brontes zaļajām pistācijām (“Pistacchio verde di Bronte”) ir piešķirts DOP statuss (Denomination Origin Protected), kas nozīmē gan augstāku kvalitāti (tās tiek audzētas aizsargājamas izcelsmes teritorijā), gan arī lielākas izmaksas (piem., tiek novāktas ar rokām). Tās atbilst noteiktām kvalitātes prasībām, piemēram:

  • koši zaļas dīgļlapas (a-hlorofila attiecība pret b-hlorofilu robežās no 1.3 līdz 1.5);
  • stipri aromātiska garša, be pelējuma piegaršas vai svešām garšas niansēm;
  • mitruma saturs no 4 % līdz 6 %;
  • rieksta kodola garuma attiecība pret tā platumu robežās no 1.5 līdz 1.9;
  • augļos augsts mononepiesātināto tauku saturs (pārsvarā oleīnskābe –72 %, tad linolskābe –15 % un palmitīnskābe –10 %)

Apmēram 80 % Brontes pistāciju tiek eksportētas (glv., uz Franciju un Vāciju), pārējās tiek izmantotas vietējā tirgū. 2010.gada beigās Brontes zaļās pistācijas nelobītā veidā tika pārdotas par 8 – 9 euro / kg, lobītā veidā – 21 – 25 euro / kg, kamēr ievestās nelobītās pistācijas tika tirgotas par pusi cenas: 11 – 12 euro / kg.

* Katru gadu Brontes pilsētā laika posmā no 29. Septembra līdz 7. Oktobrim tiek rīkots pistāciju festivāls (Sagra del Pistacchio).

Pielietojums.

  • pistācijas ir viens no svarīgākajiem elementiem sicīliešu virtuvē. Tās tiek izmantotas gaļas un siera izstrādājumu sastāvā (55 %, piem., desu pildījumi, galerti), konditorejas izstrādājumos (30 %, piem., torrone, cassata siciliana), saldējumu ražošanā (15 %, piem., granita), pesto, saldie krēmu, liķieru, picu un daudzu citu ēdienu sastāvā;
  • kosmetoloģijā un dermatoloģijā kā ādu mīkstinošs un mitrinošs līdzeklis;
  • dažādu ornamentu radīšanā.

31/03/2011

Baklažānu sautējums (Caponata)

Food_Caponata

Kaponata (itāļu val.: Caponata, sicīliešu dialektā: Capunata) ir tipisks sicīliešu ēdiens (dārzeņu sautējums; itāļu val.: caponata siciliana), kura svarīgākā sastāvdaļa ir baklažāni. Tiek uzskatīts, ka tas ir arābu virtuves devums, jo tieši arābi bija tie, kas Sicīlijā ieveda baklažānus (arābu periods: 827. – 1061.g.). Līdz tam tie nebija pazīstami.

Pirmās rakstiskās liecības par kaponatas esamību ir datējamas ar apm. 1700.gadu, kas ir daudzus gadsimtus pēc tam, kad Sicīlijā bija pieejami baklažāni. Tajā laikā kaponata kopā ar maizi tika izmantota kā pamatēdiens. Tiek uzskatīts, ka tā radās nabadzīgo iedzīvotāju vidū, kā mēģinājums atdarināt bagātnieku vidū tik populāro ēdienu, kura sastāvā ietilpa zivs “capone” (zivs tika aizstāta ar baklažāniem).

Mūsdienās baklažāni ir viens no daudzveidīgākajiem un biežāk izmantotajiem dārzeņiem Sicīlijā. Kaponata tiek pasniegta gan karstā veidā kā piedeva pie citiem ēdieniem (piem., gaļas vai zivīm), gan arī aukstā veidā kā uzkoda.

Pastāv daudzas un dažādas kaponatas receptes.

Sastāvdaļas (6 pers.):

  • 8 vidēji lieli baklažāni (melnie);
  • 2 lieli sīpoli;
  • 600 gr selerijas kātu;
  • 500 gr gatavu tomātu (vai konservētu tomātu gabaliņos);
  • 200 gr melnās olīvas, bez kauliņiem;
  • 60 gr ciedru riekstu (var tikt izmantotas arī nelielos gabaliņos sakapātas grauzdētas, lobītas mandeles);
  • 40 gr cukura;
  • 3 ēd.k. kaperu;
  • pāris lapiņas bazilika, nedaudz pētersīļa;
  • sāls, melnie pipari;
  • 100 ml baltvīna etiķa;
  • 100 ml olīveļļas.

P.S. Var pievienot arī ķiplokus, papriku, kartupeļus, u.c.

Pagatavošana:

  • baklažānus sagriež palielos kvadrātveida gabaliņos, apkaisa ar vārāmo sāli un atstāj uz apmēram 30 minūtēm nostāvēties. Pēc tam tiem uzmanīgi nospiež lieko šķidrumu un liek sakarsētā eļļā cepties līdz tie iegūst zeltaini brūnu nokrāsu. Kārto uz virtuves papīra dvieļiem;
  • uz pannas nelielā daudzumā eļļas apcep smalki sagrieztus sīpolus līdz tie iegūst zeltainu nokrāsu, pēc tam pievieno smalki sagrieztus selerijas kātus, olīvas, kaperus un paprikas gabaliņus un visu sautē uz mērenas liesmas apmēram 10 min. Pēc tam pievieno gabalos sagrieztus tomātus, ķiploka daiviņu, bazilika lapiņas un turpina sautēt vēl apmēram 10 – 15 minūtes jeb visas sastāvdaļas gandrīz gatavas. Pēc garšas pievieno sāli un piparus;
  • pievieno baklažānus un turpina sautēt vēl apmēram 5 minūtes;
  • pievieno baltvīna etiķi un ļauj tam iztvaikot. Pēc garšas pievieno cukuru;
  • pašās beigās pievieno smalki sakapātus pētersīļus un riekstus (ciedru riekstus vai lobītas mandeles). Pasniedz siltu kā piedevu pie citiem ēdieniem vai aukstu kā uzkodu. Dekorē ar bazilika lapiņām!

Labu apetīti!

P.S. Pasterizētā veidā kaponata var tikt uzglabāta 2 gadus, atvērtā veidā ledusskapī – 1 mēnesi.

Food_CaponataCaponata