Archive for ‘Agrigento zona’

31/01/2016

Sicīliešu karnevālu tradīcijas

Carnevale_Acireale_2016

Papildināts.

Karnevāli vienmēr bijuši un būs jautrības, spēles, pārvērtības, krāsainības un bagātības simbols, kad ikvienam ir atļauts pārtapt iedomātajā tēlā un tiešā vai netiešā veidā izpaust savu viedokli par sabiedrībā notiekošo.

Karnevālu izcelsme ir ļoti sena. Zināms, ka tie iemantoja popularitāti līdz ar kristietības izplatību un mūsdienās ir populāri katoļu zemēs. Tiek uzskatīts, ka vārds karnevāls ir cēlies no latīņu valodas vārda „carnem levare”, kas nozīmē „atteikties no gaļas”, tādējādi, iespējams, apzīmējot pēdējos svētkus pirms sekojošā četrdesmit (40) dienu ilgā gavēņa, kad uzturā būs aizliegts lietot gaļu un olas.

Agrāk Sicīlijā šie svētki tika atzīmēti visu Februāra mēnesi (svētku svinības sākās dienu pēc Epifānijas svētkiem, kas ir 6.janvārī, un turpinājās līdz pat gavēnim), taču kopš 1693. gada 11.janvāra graujošās zemestrīces svētku svinības ilgst tikai nedēļu.

Pirmās vēsturiskās liecības par karnevālu esamību Sicīlijā saistās ar 1601.gadu, kad Palermo pilsētā notika pirmā karnevāla parāde, attainojot Neptūnu un nāriņas. Uzreiz jāatzīmē, ka karnevālu priekšvēsture Sicīlijā ir daudz, daudz senāka, jo jau 15.gadsimtā šeit bija plaši izplatīta un attīstīta sicīliešu marionešu māksla un tā tiek uzskatīta par vienu no karnevālu attīstības pamatelementiem.

Tālāk šis karnevālu mākslas veids izplatījās visā Sicīlijā un mūsdienās notiek ļoti daudzās mazākās un lielākās pilsētās. Tiesa gan sicīliešu karnevāli būtiski atšķiras no Ziemeļitālijā notiekošajiem karnevāliem.

Party_Carnevale

Manuprāt, ievērības cienīgākie Sicīlijā notiekošie karnevāli:

  • Ačireāles karnevāls (Acireale, Katānijas zona). Sicīlijas skaistākais karnevāls.

Ačireāles pilsētā notiekošais karnevāls (itāliešu val.: Il carnevale di Acireale) tiek uzskatīts par vienu no senākajiem un skaistākajiem Sicīlijas karnevāliem (“Il più bel Carnevale di Sicilia”). Tā pirmsākumi ir attiecināmi uz 16.gadsimta beigām, kad pilsētas aizbildņa Svētā Sebastiana svinību laikā notika divkaujas un cīņas ar citrusaugļiem (neorganizēti svētki). Ņemot vērā to radītos bojājumus un traumas, 1612. gadā šīs darbības tika aizliegtas.

17. gadsimtā svētki ieguva daudz bagātīgāku un izsmalcinātāku formu. Īpaši populārs kļuva tēls „abbatazzu”, saukts arī par Pueta Minutizzu, kas pilsētas laukumos un ielās stāstīja dažādus satīrisku jokus un, nēsādams līdzi milzīgu grāmatu, kas simbolizēja tā laika likumu grāmatu, atdarināja un izsmēja aristokrātus un garīdzniekus.

Neskatoties uz 17. gadsimta beigās notikušo spēcīgo zemestrīci, kas pārtrauca svētku svinēšanas krāšņākās tradīcijas, tomēr 18. gadsimtā dažas no tām atdzima. Parādījās jauni tēli, piemēram, „i baruni”, „i manti” un tērpi ar daudzām rišām, kas tās valkātāju padarīja neatpazīstamu. Populāras kļuva izgreznotu aristokrātu ratu parādes (sauktas par cassariate vai landaus), kuru laikā iedzīvotājiem tika izdalīti saldumi.

Carnevale_Acireale_2016 (21)Carnevale_Acireale_2016 (22)

Pavisam drīz šos tēlus un aristokrātu ratus aizstāja cartapesta (papīra un līmes) darinājumi, jo pilsētā uz to brīdi bija ļoti daudz amatnieku, kas bija apguvuši un pielietoja šo tehniku.

Un tā, 1880. gadā notika pirmā cartapesta stilā darināto alegorisko ratu parāde (itāļu val.: carri allegorici) un 1930. gadā – pirmā ziediem dekorēto ratu parāde (itāļu val.: carri infiorati). No šī brīža svētki bija ieguvuši organizētu formu, tie kļuva arvien izsmalcinātāki un populārāki!

Laika posmā no 1970.-1995.gadiem karnevāls turpināja arvien pilnveidoties, kļuva arvien krāšņāks, izsmalcinātāks un populārāks. Tā galvenie elementi – alegoriskie un ziediem rotātie rati, kas tika papildināti ar īpašām, vienīgajām pasaulē, gaismas un kustību sistēmām.

1996. gadā Ačireāles pilsētā notiekošais karnevāls ieguva visas Itālijas valsts atzinību.

Mūsdienās tas tiek saukts par „Sicīlijas visskaistāko karnevālu”, kura raksturīgākie elementi ir cartapesta stilā veidotie alegoriskie un ziediem rotātie rati ar tūkstošiem lampiņu, gaismām, īpašām kustībām un scenogrāfiju. Tāpat karnevāla laikā notiek folkloras un maskās tērptu grupu parādes, dziedātāju un dejotāju (madžoretes) priekšnesumi.

Papildus informācija ir pieejama šeit: http://www.carnevalediacireale.it/

Carnelave_Acireale_2016 (1)Carnelave_Acireale_2016 (2)Carnelave_Acireale_2016 (3)Carnelave_Acireale_2016 (4)Carnelave_Acireale_2016 (5)Carnelave_Acireale_2016 (6)Carnelave_Acireale_2016 (7)Carnelave_Acireale_2016 (8)Carnelave_Acireale_2016 (9)Carnelave_Acireale_2016 (10)Carnelave_Acireale_2016 (11)Carnelave_Acireale_2016 (12)Carnevale_Acireale_2016 (13)Carnevale_Acireale_2016 (14)Carnevale_Acireale_2016 (15)Carnevale_Acireale_2016 (16)Carnevale_Acireale_2016 (17)Carnevale_Acireale_2016 (18)Carnevale_Acireale_2016 (19)Carnevale_Acireale_2016 (20)

  • Šakkas karnevāls (Sciacca, Agridžento zona). Sicīliešu populārākā maska jeb tēls „Peppe Nappa” vai „Beppe Nappa”

Šī karnevāla pirmsākumi ir saistāmi ar 1800. gadu, kad svētki bija ne tikai iespēja ļauties priekam, gatavojot un dekorējot alegoriskos ratus, bet arī iespēja ļauties gastronomiskām baudām – vīnam, desiņām, krāsnī ceptiem makaroniem un neskaitāmiem saldumu veidiem.

Šajā pilsētā svētku svinības parasti sākas dienā, kad galvenajam tēlam „Peppe Nappa” tiek piešķirtas atslēgas. No sestdienas līdz otrdienai notiek ratu parādes, dažādi priekšnesumi un koncerti. Svētki noslēdzas otrdienas vakarā, kad notiek „Peppe Nappa” tēla sagraušana.

Jāpiebilst, ka „Peppe Nappa” ir commedia dell’arte žanra sicīliešu tēls. Tā nosaukums ir cēlies no sicīliešu vārda „nappa”, „toppa”, kas nozīmē bāls, miegains. Tas ir Šakkas pilsētas karnevāla galvenais tēls, kurš ir izvietots uz alegoriskajiem ratiem un ir karnevāla atklāšanas un noslēguma galvenais elements. Tas ir tērpies gaiši zilās drānās, turklāt, tunika un bikses ir par lielu un piedurknes ir par garām, galvā atrodas baltas vai zilas krāsas flīča cepure. Tas ir izsmējīgs, slinks, mantkārīgs un negausīgs, taču spējīgs un negaidītiem palēcieniem un akrobātiskām dejām. Parasti atveido kalpa lomu un tam patīk atrasties virtuvē vai tās tuvumā, jo ēdiens ir tā kaislība.

Papildus informācija pieejama šeit: http://www.carnevaledisciacca.it

Jāatzīmē, ka senatnē populārākās sicīliešu maskas bija Palermo zonā – „Jardinara” (dārznieks) un „Varca”, Katānijas zonā – „Briganti” (bandīts) un „Cavallacciu”. No citām maskām populāras bija tās, kas apspēlēja dažādu sociālo slāņu populārus tēlus, piem., “Dutturi” (ārstus), “Baruni” (baronus – aristokrātus), “Abbati” (garīdzniekus), u.c.

Karnevālu perioda gastronomiskās tradīcijas

Šajos svētkos, kas ir pēdējie svētki pirms sekojošā četrdesmit (40) dienu ilgā gavēņa, noteikti ir raksturīga ēdienu bagātība, krāsainība un garšas kārpiņu lutināšana īpaši ar saldumiem.

Dažādās Sicīlijas zonās tiek gatavoti atšķirīgi ēdieni, taču galvenie no tiem būtu:

  • mājās gatavoti makaroni ar bagātīgu cūkgaļas mērci (maccheroni al ragù, maccarruna di sdirrimarti), makaroni ar desiņu un cūkgaļas vai tomātu mērci (maccarruna ca sasizza);
  • cūkgaļas un desiņu sautējums (stufato con il sugo);
  • zupa (Minestrone del giovedì grasso), kas sastāv no kartupeļiem, cūku pupām, sīpoliem, pētersīļa, cūku taukiem, u.c.
  • no saldumiem (tikai daži piemēri) – Cannoli (vafeļveida trubiņas, kas pildītas ar rikotas krēmu un dekorētas ar krāsainām sukādēm un sasmalcinātām pistācijām), Teste di Turco (eļļā vārīts izstrādājums, kas pildīts ar krēmu un rozīnēm), Pignoccata (eļļā vārīts, konusveida formas izstrādājums, kas tiek pārliets ar medus un apelsīnu sīrupu un pārkaisīts ar kanēli), Chiacchere (plānas, eļļā vārītas strēmeles, kas pasniedzot tiek pārkaisītas ar pūdercukuru), Zeppole, Castagnole, Mpagnuccata u.c.

Dolci di carnevaleFood_Castagnole alla ricotta. Fritelle di ricotta

Advertisements
13/04/2015

Lieldienu arkas (Archi di Pasqua)

San Biagio Platani_Archi di Pasqua

Apmēram 35 Km attālumā no Agridžento atrodas neliela pilsētiņa San Biagio Platani (2014.g. – 3400 iedzīv.sk.). Tā izvietota neliela pakalna virsotnē (416 m.v.j.l.), lauksaimnieciski ļoti skaistas teritorijas vidienē (aitas, vīnogu lauki, mandeļu lauki, u.c.), Platani upes tuvumā.

Nature_April (3)Nature_April (4)Nature_April (5)

Pilsēta ir salīdzinoši jauna, izveidota 1635.gadā kā feodālais lauksaimniecības centrs. Ja sākotnēji bija vērojama strauja tās attīstība (17.gadsimta beigās iedzīvotāju skaits jau bija trīskāršojies un sasniedza 1000 iedzīv.), tad tā apstājās nākamajā gadsimtā sakarā ar sliktās ražas izraisīto nabadzību un badu. Lai uzturētu vietējo iedzīvotāju garu un novērstu domas, no Dievmātes Madonnas un Kristus kulta aizsākās tradīcija Lieldienu periodā gatavot Lieldienu arkas, sauktas arī par maizes arkām. Šī tradīcija ir ne tikai izdzīvojusi līdz mūsdienām, bet turpina pārsteigt un piesaistīt arvien plašāku uzmanību. Tas ir kaut kas ļoti neparasts un pārsteidzošs!

Tas ir nosacīti divās konkurējošās brālībās sadalītu pilsētas iedzīvotāju darinājums, no kurām viena pārstāv vienu kultu (Madunnara) un otra otru (Signurara), un tiek parādīts publiskam novērtējumam reizi gadā, Lieldienu periodā. Ilgst apmēram mēnesi.

Visas Corso Umberto ielas garumā tiek uzstādīta nemainīgi tā pati niedru pamatstruktūra (arkas, kupoli un zvanu torņi), kas ik gadu tiek dekorēta ar citām dekorācijām – tikai un vienīgi no simboliskas nozīmes dabas materiāliem (niedrēm, vītoliem, sparģeļiem, lauru lapām, rozmarīna, graudaugiem, datelēm, u.c.) veidotām gleznām, lampām un maizes izstrādājumiem. Struktūras galvenā daļa ir tās centrā daļa, kur Lieldienu svētdienas rītā notiek Augšāmcēlušā Jēzus un Jaunavas Marijas “satikšanās”.

Archi di Pasqua (1)Archi di Pasqua (11)Archi di Pasqua (2)Archi di Pasqua (5)Archi di Pasqua (6)Archi di Pasqua (7)Archi di Pasqua (8)Archi di Pasqua (9)Archi di Pasqua (12)Archi di Pasqua (10)Archi di Pasqua (13)Archi di Pasqua (14)Archi di Pasqua (15)Archi di Pasqua (3)Archi di Pasqua (16)Archi di Pasqua (17)Archi di Pasqua (4)

27/04/2012

Pelageju salu arhipelāgs. Lampedūzas un Linosas salas.

Vidusjūrā starp Sicīliju un Tunisiju atrodas vairākas Sicīlijai piederošas salas un jūrā iznirstošas kalnu grēdas. Lielākās un ievērības cienīgākās no tām ir Pelageju salu arhipelāgs (itāļu val.: isole Pelagie, sicīliešu dialektā: isuli Pilaggî, attēlā A – Lampedūzas sala, B – Linosas sala) un Pantelerijas sala (itāļu val.: isola di Pantelleria).

Pelageju salu arhipelāgs sastāv no trīs (3) salām – Lampedūzas, Linosas un Lampiones salām. To nosaukums grieķu valodā nozīmē – „atklātā jūrā iznirstošas salas”, kas arī vistiešākajā mērā atspoguļo to likteni. Gadsimtiem ilgi šīs salas ir bijušas patvēruma jeb pieturas vieta dažādiem jūras braucējiem un pirātiem to sirojumu laikā. Ļoti ilgu laiku tās nav bijušas apdzīvotas, tajās nav bijis pastāvīgu iedzīvotāju.

Lampedūzas sala (itāļu val.: isola di Lampedusa, sicīliešu dialektā: Lampidusa, romiešu laikā saukta par Lopadusa) ar tai piederošo Trušu saliņu (itāļu val.: isola dei Conigli) ir vislielākā no šīm salām. Tā ir arī vistālākais dienvidos esošais Itālijai piederošais reģions (ietilpst Sicīlijas Agridžento zonas sastāvā), kas patiesībā atrodas daudz tuvāk Tunisijai (113 Km) nekā Sicīlijai (205 Km) un ģeoloģiski pieder Āfrikas kontinenta plāksnei. Tā ir salīdzinoši jauna sala, jo parādījusies pirms apmēram 2 miljoniem gadu.

Salas platība ir apmēram 20.2 Km2 un tajā dzīvo apmēram 5000 iedzīvotāju, kuru galvenais nodarbinātības veids ir zvejniecība un pēdējos gados arī tūrisms. Sala ir apmēram 11 Km gara un tās platākajā vietā apmēram 3.5 Km plata. Tās augstākais punkts ir Albero Sole (133m).

Lai gan Lampedūzas vēsture nav gara, tomēr tā ir gana interesanta. Galvenie punkti:

  • 1430. gadā Džovanni De Kāro (Giovanni De Caro) tiek piešķirta vara pār salām, taču reāli līdz pat 16. gadsimtam tajās vēl dzīvoja un aktīvi saimniekoja slavenais turku pirāts Dragut;
  • 1630. gadā Spānijas karalis Kārlis II piešķir slavenas aristokrātu dinastijas pārstāvim Džūlio Tomazi (slavenā romāna „Gepards” autora Džuzepes Tomazi di Lampedūza priekštecim) „Lampedūzas un Linosas salu prinča” statusu.
  • 18. gadsimtā Tomazi dzimtas pārstāvji vēršas pie Divu Sicīliju karaļa Ferdinando II ar lūgumu palīdzēt stiprināt un aizsargāt salas pret pirātu uzbrukumiem, pretējā gadījumā tās tiks pārdotas angļiem, kas tur vēlas ierīkot jūras kara bāzi;
  • 1800. gadā Frančeska di Lampedūza, parakstot līgumu, atļauj maltiešu ģimenes Matt pārstāvjiem lauksaimniecības nolūkos izmantot vienu salas daļu, par to maksājot īres maksu. Sākas uz salas esošo koku izciršana, lai teritoriju piemērotu lauksaimniecības prasībām, pazūd tādi salas dzīvnieki kā brieži, mežacūkas, zaķi un truši. Salas ziemeļu – dienvidu virzienā tiek uzcelts atdalošs akmens mūris un starp četriem torņiem tiek uzcelta pils;
  • Saņemot no Divu Sicīliju (Neapoles) karaļa Ferdinando II noraidošu atbildi attiecībā uz salu pārdošanu angļiem, salas tiek pārdotas pašam karalim, kas tur uzsāk vienas no savas karalistes lauksaimniecības kolonijām izveidi. Tiek izdota pavēle sākt apdzīvot salas un audzēt lauksaimniecības produkciju (maltieši tiek izraidīti atpakaļ uz Maltu, daļa no tiem aizbēg uz Tunisiju). Tātad, tikai 1843. gadā sāk parādīties pirmie pastāvīgie iedzīvotāji, kas ir galvenokārt no Sicīlijas un Pantelerijas salām ieradušies amatnieki, kuriem tiek apsolīts, ka viņi bez maksas varēs izmantot lauksaimniecības zemi. Iedzīvotāju skaits divkāršojas, 1881. gadā sasniedzot 1200 personas. Pateicoties milzīgajai zivju nozvejai, vietējie iedzīvotāji var atļauties būvēt jaunas ēkas, noliktavas, laivas un iegādāties nepieciešamo aprīkojumu;
  • 1860. gadā, krītot Divu Sicīliju valdībai, Lampedūzas sala tiek pievienota Itālijas Karalistei, taču Itālijas valdība to ignorē līdz pat 1872. gadam, kad šeit tiek izveidota mājas aresta soda izciešanas kolonija (tā pastāvēja līdz 1940.g.). Tiek atcelts likums, kas ļāva uz salu pārcēlušajiem iedzīvotājiem bez maksas apsaimniekot zemi. Abi šie notikumi ļoti sanikno vietējos iedzīvotājus;
  • 1887. gadā Lampedūzas salas apkārtnē tiek atklātas pirmās dabīgo jūras sūkļu vietas (žāvēts jūras produkts, kuru svaigā veidā ēd zivis), taču Itālijas valdība neizrāda interesi šo teritoriju jebkādā veidā attīstīt;
  • Lampedūzas sala smagi cieš II Pasaules kara laikā, tā tiek pārvērsta par militāro bāzi, kurā militāro personu ir vairāk nekā civilo personu (1986. gadā no Lībijas tiek raidīta bumba, kas iekrīt jūrā tikai 2 Km attālumā no Lampedūzas salas);
  • 1951. gadā Lampedūzā tiek izveidota pirmā elektrostacija, 1960.-tajos gados –telefonsakari ar Sicīliju, 1968. gadā – lidosta.

Diemžēl pēdējos gados Lampedūzas sala ir iemantojusi arī vispasaules atpazīstamību no Ziemeļāfrikas ierodošos nelegālo bēgļu sakarā, kas ir to pirmais pieturas punkts labākas dzīves meklējumos.

Taču tas nav viss … Jau vairākus desmitus gadus tā ir arī tūristu iecienīta atpūtas vieta – viena no Vidusjūras pērlēm, pazīstama kā dabas rezervāts.

Tā ir klinšaina un ļoti sausa sala (augsne sastāv no kaļķakmens un dolomīta), kurā praktiski vairs nav koku un attīstītākās nozares ir zvejniecība un tūrisms. Tās jūra, tirkīza krāsas ūdens, balto smilšu pludmales un pasakaini bagātā un krāsainā zemūdens pasaule ir tas, kas šeit piesaista arvien vairāk tūristus. Tā ir lieliska atpūtas (nevis izklaides) vieta tiem, kas vēlas izbaudīt dabu, vērot fantastiskus saulrietus un nogaršot dažādas jūras veltes.

 Apskates objekti:

  • jūra un pludmales– ievērojamākās pludmales atrodas salas dienvidu un austrumu daļās, kamēr ziemeļu un rietumu daļas ir sasniedzamas tikai ar laivām;
    • Trušu saliņa (itāļu val.: Isola dei Conigli) un balto smalko smilšu pludmale ir vieta, kur agrāk patiešām esot dzīvojuši truši (mūsdienās par to atgādina tikai saliņas nosaukums). Tā ir dabas lieguma teritorija;
    • Cala Croce, Cala della Madonna, Cala Greca, Cala Pulcino, u.c.;
    • netālu no Trušu saliņas apmēram 15 m dziļumā atrodas Madonnas statuja.
  • klintis un klinšu grēdas– Scoglio Pignolta, Scoglio del Sacramento, Faraglione, u.c.;
    • ekskursijas ar laivu;
  • zemūdens pasaule(vispiemērotākais mēnesis ir Septembris);
    • niršanas centri;
  • Jūras bruņurupuču centrs „Caretta caretta”. Trušu saliņas piekraste ir viena no nedaudzajām vietām visā Vidusjūras reģionā, kur jūras bruņurupuči izvieto savas olas. Katru gadu laika posmā no Maija līdz Septembrim bruņurupuči pludmalē izrok bedres, kur izvieto desmitiem olas un uzreiz tās aizrok. Pēc 50 – 60 dienām no tām izšķiļas mazi bruņurupucīši, kas dodas uz jūru. Tikai neliela daļa no tiem izdzīvo un izdzīvojušās mātītes atgriežas šajā pašā pludmalē atstāt savas olas;
  • delfīnu vērošana (Tursiops truncatus, Delphinus delphis, Stenella coeruleoalba, Balaenoptera physalus);
  • saulrieta vērošana.

Linosas sala (itāļu val.: isola di Linosa, agrāk saukta arī par Aethusa, Lenusa, Larniusa, Algusa) ir ziemeļaustrumos no Lampedūzas salas (160 Km attālumā no Sicīlijas un 160 Km attālumā no Tunisijas) esoša sala, kas ģeoloģiski pieder Sicīlijas nevis Āfrikas kontinenta plāksnei.

            Tā ir neliela (5.43 km²), salīdzinoši jauna (apmēram 1 – 2.3 miljons g.v.), vulkāniskas izcelsmes sala (tātad, melnas krāsas sala!), uz kuras pastāvīgi dzīvo apmēram 400 cilvēku.

            Tās augstākie punkti ir uz salas esošie vulkānu krāteri: monte Vulcano (195 m), monte Rosso (186 m) un monte Nero (107 m). Pēdējā vulkāniskā aktivitāte uz salas ir tikusi novērota pirms apmēram 2500 gadiem, tāpēc sala tiek uzskatīta par vulkāniski neaktīvu.

Lampiones sala (apmēram 0.2 Km2) atrodas rietumos no Lampedūzas salas un ģeoloģiski pieder Āfrikas kontinenta plāksnei. Neapdzīvota sala, kas ir sasniedzama un iepazīstama tikai jūras braucējiem un nirējiem.

Interesanti:

  • Slavenā romāna „Gepards” autors Džuzepe Tomazi di Lampedūza (Giuseppe Tomasi di Lampedusa, 1896. – 1957.) 1920.-1930.-tajos gados samērā bieži uzturējās Latvijā, Stāmerienā. 1932. gada 24.augustā viņš Rīgas pareizticīgo baznīcā salaulājās ar dižciltīgas dzimtas (Borisa fon Volfa un itāļu kamerdziedātājas Marijas Terēzes Alises Lauras Barbi) atvasi, psihoanalītiķi Aleksandru fon Volfu (1894. – 1982.).
01/08/2011

Sicīliešu persiki (Le pesche)

Food_Pesche tabacchiere (10)

Persikus, kas jau izsenis ir bijuši pazīstami Ķīnā (valdnieku un imperatoru iecienīti augļi, kas ir pieminēti ķīniešu rakstos un tikuši audzēji jau 4000. g.p.m.ē.), tālāk uz rietumiem atveda persieši (mūsdienu irānieši). Vēlāk (400. – 300. g.p.m.ē.), pateicoties Maķedonijas Aleksandra karagājienam uz Austrumiem, tie nonāca Grieķijā, no kurienes tālāk Sicīlijā, Itālijā un visā pārējā Eiropā. 16. – 17. gadsimtā visbeidzot tie nonāca arī Amerikā.

Mūsdienās apmēram 63 % persiku un nektarīnu tiek izaudzēti Ķīnā, 24 % – Eiropas Savienības valstīs (27), 7 % – ASV, 3 % – Turcijā, 3 % – pārējās valstīs. Galvenās persiku eksportētājvalstis ir Čīle un Ķīna, savukārt, lielākās importētājvalstis ir Krievija, Šveice, Ukraina un Norvēģija.

Itālija ir lielākā persiku un nektarīnu ražotājvalsts Eiropā un otra lielākā pasaulē aiz Ķīnas. Eiropā tai seko Spānija – lielākā eksportētājvalsts Eiropā, kuras tirgus daļa arvien palielinās (Spānija ir specializējusies tieši uz agrīnajām persiku šķirnēm), Grieķija – lielākā pārstrādātājvalsts un Francija.

Itālijā persiki pārsvarā tiek patērēti svaigā veidā (85 %), tāpēc priekšroka tiek dota lielākiem augļiem (mazākie tiek eksportēti).

No Itālijas reģioniem visvairāk persiki tiek audzēti Emīlijā Romanjā, Kampānijā un Sicīlijā.

Sicīlijas persiku tirgus

Sicīlijā ar persiku audzēšanu ir nodarbojušies jau izsenis, taču pēdējo 20 – 30 gadu laikā interese ir būtiski palielinājusies un apstādījumu platības ir palielinājušās no 1500 līdz 7000 ha, galvenokārt, salas iekšzemes teritorijās (80 %). Persiku dārzi veido apmēram 14 % no kopējās lauksaimniecības zemes.

Pateicoties saviem īpašajiem un atšķirīgajiem klimatiskajiem apstākļiem salas piekrastes un iekšzemes teritorijās, salas reljefam un atšķirīgajām augsnes īpašībām, Sicīlija ir specializējusies vidēji vēlo, vēlo un ļoti vēlo persiku audzēšanā (90 %). Turklāt, šeit augļu sezona ilgst 7 mēnešus un tie nogatavojas pat 10 – 20 dienas ātrāk nekā Ziemeļitālijā.

Slavenākās persiku audzēšanas zonas Sicīlijā:

  • Agridžento un Kaltanisetas zona – 72.5 % (Sikānu kalni, Salso ieleja, itāļu val.: Monti Sicani, Valle del Salso): Agridžento, Canicatti, Delia, Riesi
  • Ennas zona (Dītaino ieleja, itāļu val.: Valle del Dittaino): Leonforte;
  • Mesīnas/ Katānijas zona (Alkantāras ieleja, itāļu val.: Valle dell’Alcantara) – 11.4 %: Calatino, Etnas teritorija, Patti, Spadafora;
  • piekrastes zona no Ragūzas/ Sirakūzām līdz pat Šiakai, piem., Vittoria, Scoglitti, Ribera;

Īpašas pieminēšanas vērtas ir šīs pazīstamās sicīliešu persiku šķirnes:

  • Bivonas (baltie) persiki (itāļu val.: Pesca (bianca) di Bivona, Pescabivona, Montagnola) tiek audzēti Agridžento zonas Bivonas pilsētas un citu tuvējo Sikānu kalnu un Platāni ielejas pilsētu apkārtnē, piem., Alessandria della Rocca, Bivona, Cianciana, San Biagio Platani, Santo Stefano Quisquina, Palazzo Adriano un Kaltanisetas zonas pilsētu apkārtnē. 

Šajā kalnainajā iekšzemes teritorijā persiku dārzi veido apmēram 70 % no kopējās lauksaimniecības zemes, turklāt, teritorija ir ļoti atšķirīga (no 250 līdz 1100 m.v.j.l.), augsne ir caurlaidīga, zemākajās teritorijās mālaina, ar augstu kaļķakmens saturu. Īpaši strauji persiku audzēšana šajā teritorijā aizsākās 1960.-tajos gados, pateicoties apūdeņošanas sistēmas pieejamībai.

Tie ir vidēji lieli vēlīnās šķirnes persiki, ar stingru un sulīgu mīksto daļu, baltā, bieži vien sarkanīgi rozā krāsā. Saldeni un aromāta ziņā atšķirīgi no citiem Itālijas un pat Sicīlijas persikiem. Ražas novākšanas laiks: Jūnijs – Septembra beigas, tāpēc tiek izdalīti sekojoši paveidi:

  • Primizia vai Murtiddara 25/06 – 15/07, 10 %, 1.500 tonnas
  • Bianca 20/07 – 10/08, 35 %, 5.250 tonnas; 
  • Agostina 20/08 – 10/09, 30 %, 4.500 tonnas;
  • Settembrina 15/09 – 05/10, 25 %, 3.750 tonnas, kopā 100% jeb 15 000 tonnas gadā. 

Vidējais ražīgums šeit ir 150 – 200 q/ ha (Riesi, Delia e Canicattì apkārtnē pat 350 – 400 q/ ha) jeb apmēram 11 – 15 000 tonnas gadā ar kopējo vērtību apmēram 11 miljoni euro.


  • Leonfortes persiki (itāļu val.: Pesca di Leonforte) tiek audzēti Ennas zonas Leonfortes pilsētas apkārtnē apmēram 200 ha platībā (Leonforte, Enna, Calascibetta, Nissoria Assoro, Agira).

Tie ir vēlīnās šķirnes persiki, zeltaini dzeltenā krāsā, ar dabīgi saldu mīkstumu un ļoti intensīvu, īpašu aromātu.

Sākotnēji šie persiki tika audzēti privātmāju dārzos, taču pēc parazītu apkarošanas metodes ieviešanas 50. – 60.-tajos gados, desmitgadi vēlāk sākās to strauja attīstība. Metodes būtība ir tāda, ka apmēram 3 – 4 mēnešus pirms ražas novākšanas (Jūnijā) katram persika auglim uzliek maisiņu, kas to visas vasaras garumā pasargā no parazītiem bez pesticīdu lietošanas un ļauj nogatavoties kokā. Septembra beigās notiek ražas novākšana. Vidējais ražīgums sastāda 150 q/ ha.

Oktobra pirmajā sestdienā – svētdienā Leonfortes pilsētā tiek organizēti Leonfortes persiku svētki (itāļu val.: La sagra delle pesche).

Jāatzīmē, ka Leonfortes persiki ir viens no 170 itāļu pārtikas produktiem un viens no apmēram 20 sicīliešu produktiem, kuram ir piešķirts aizsargājamas izcelsmes teritorijā audzēta produkta statuss.


  • Saplacinātie persiki (itāļu val.: Pesca Tabacchiere, Saturnina) tradicionāli ir tikuši audzēti Etnas teritorijā, Simeto ielejas un Alkantāras zonās (Adrano, Biancavilla, Bronte, Maniace, Mojo Alcantara, Roccella Veldemone), taču mūsdienās tie ir atraduši piemērotus augšanas apstākļus arī citviet.

Tie ir salīdzinoši reti sastopami un ļoti īpaši persiki gan izskata ziņā (saplacināta forma), gan arī garšas un smaržas ziņā. No ārpuses tie ir rozīgi sarkanīgā krāsā, savukārt, mīkstuma daļa ir baltā krāsā, maiga un sulīga, ļoti intensīva un noturīga saldena smarža, rožveidīga un delikāta garša. Ļoti viegli atdalāms kauliņš, to ir iespējams izspiest pat ar pirkstiem.


P.S. Dzeltenā mīkstuma persiki ir skābāki nekā baltā mīkstuma persiki

18/05/2011

Agridžento (Agrigento)

Agrigento_Valle dei templi

Agridžento (itāļu val.: Agrigento) ir Sicīlijas dienvidu piekrastē esoša pilsēta, senās Grieķijas laikā pazīstama ar nosaukumu Akragas (grieķu val.: Acragas, latīņu val. Agrigentum, arābu val.: Gergent, sicīliešu dialektā: Girgenti), viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos, savukārt, mūsdienās – viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.). 2010. gadā vidējais bezdarba līmenis bija 19.2 %, kas ir apmēram 3x vairāk nekā valstī vidēji.

Mūsdienu Agridžento (modernā) pilsēta atrodas uz neliela pakalna un tajā dzīvo apmēram 60 000 iedzīvotāju, savukārt, senā Agridžento pilsēta un mūsdienu vislielākā vērtība, galvenais tūristu apskates objekts ir šīs pakalnes ielejā esošie tempļi (saukta: Tempļu ieleja, itāļu val.: Valle dei Templi) – 6. un 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā celti tempļi, kas ir vieni no lielākajiem un vislabāk saglabājušajiem seno grieķu veidojumiem ārpus pašas Grieķijas. Kopš 1997. gada tie ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 582. – 580. g.p.m.ē. ir dibinājuši no netālu esošās Dželas pilsētas (itāļu val.: Gela) ieradušies grieķu kolonisti, kuri to nosauca par Akraga. Gadsimta laikā tā kļuva par bagātāko un diženāko pilsētu, kurā bija ļoti attīstīta māksla un kultūra. Šajā laikā tika uzcelti slavenie tempļi.

Traģisks pilsētai izrādījās 406. g.p.m.ē., kad to sagrāva un izpostīja kartāgieši. Neskatoties uz to, ka tā tika atjaunota 340. g.p.m.ē., tā vairs nespēja atgūt savu iepriekšējo statusu. Šajā pilsētas atjaunošanas laikā tika uzbūvēts hellēnistiskais (grieķu) rajons, simbolizējot grieķu kultūras atdzimšanu pilsētā.

210. g.p.m.ē. pie varas nāca romieši, kas Akragas pilsētu pārdēvēja par Agrigentum (sarunas vēl ilgu laiku turpināja noritēt grieķu valodā). Pilsētā iestājās salīdzinoši labi laiki un pēc Jūlija Cēzara nāves 44. g.p.m.ē. tās iedzīvotāji pat saņēma Romas pilsonību. Pēc Romas Impērijas krišanas pilsētā iestājās lejupslīde (ostrogotu, bizantiešu laiks), noteiktu krāšņumu tā spēja atgūt tikai arābu un normāņu valdīšanas laikos. 9. gadsimtā, kad pilsētu iekaroja arābi, viņi konstatēja, ka tā ir praktiski sagrauta, tāpēc, ņemot vērā, pilsētas izveides resursus, arābi jaunās pilsētas celtniecību uzsāka uz neliela pakalna (mūsdienu Agridžento pilsēta) un pilsētu pārdēvēja par Gergent (šāds pilsētas nosaukums pastāvēja līdz pat 1927. gadam, kad Benito Musolīni par oficiālo pilsētas nosaukumu apstiprināja latīņu vārda itālisko versiju).

1087. gadā pilsētu iekaroja normāņi. Sākās daudzu baznīcu (pilsētā tika izvietota bīskapija) un pilsētas nocietinājuma celtniecība, uzplauka kristiešu māksla un kultūra. 14. – 15. un 17. – 18. gadsimtos tika uzbūvēts īpaši daudz ēku un pieminekļu, turklāt, 18. gadsimtā valdīja baroka stils, kas ir redzams gandrīz katrā ēkā. Nākamajos gados pilsēta cieta burbonu valdīšanas laikā (18. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums), līdz 1860. gadā Sicīlija tika pievienota Itālijas Karalistei. Jāatzīmē, ka 20. gadsimtā raksturīgā haotiskā celtniecība būtiski apdraud senās Agridžento pilsētas viengabalainību.

Apskates objekti mūsdienu Agridžento pilsētā, kura atrodas uz neliela pakalna:

Mūsdienu Agridžento pilsēta, kuru 9. gadsimtā izveidoja arābi, atrodas uz neliela pakalna un pilnībā atspoguļo arābu pilsētizveides pamatprincipus – tā sastāv no daudzām labirintveida ieliņām, kurām pa vidu atrodas skaisti pagalmi un parki, neskaitāmas baznīcas.

  • Sv. Gerlando katedrāle (itāļu valodā: Cattedrale di San Gerlando), celta 1096. – 1102. gadā, ir ieguvusi tās bīskapa, kurš cēla baznīcu un vēlāk kļuva par pilsētas aizbildni nosaukumu. Tā ir 100 x 40 m liela gotiskā – normāņu stilā veidota ēka, kas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā uz nelielas klints nogāzes. Gadsimtu laikā tā ir piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, tāpēc mūsdienās atspoguļo dažādu stilu sajaukumu (arābu stilā ir veidots pulkstens tornis, renesanses stilā – fasāde un zvans, baroka stilā – prezbiterija un baznīcas vidus daļas dekorācijas). Tās sākotnējais izskats ir saglabājies tikai labās puses brīnišķīgajos logos. Uz baznīcu ved kāpnes. Baznīcas ēka sastāv no brīnišķīga nepabeigta 15. gadsimta zvanu torņa, kuru veido gotiskā – katalāniešu stilā veidoti logi un vēls viens logs ar balkonu, kuram pāri slienas arka. Iekštelpas ir veidotas katoļu krusta veidā. Trīs ejas nodala noapaļotas arkas, kuras balstās uz astoņstūra formas veida balstiem. Baznīcā ir brīnišķīgi un bagātīgi krāsoti koka griesti, kuru centrā ir attēlots Čarlza V divgalvu ērglis. Baznīcā ir bagātīgas un krāšņas freskas. Ēkas labajā pusē ir neliela Sv.Gerlando kapela, kurā glabājas 1639. gada relikviju šķirsts. Ēkas kreisajā pusē atrodas De Marinis kapela un labajā apsīdā atrodas 1495. gada marmora veidojums – Madonna un bērns. Baznīcā glabājas daudzi citi ļoti vērtīgi darbi, tai skaitā ļoti slav,enais Phaedra sakrofāgs, kas ir pārsteidzošs un ļoti elegants marmorā veidots romiešu darbs no 3. gs.p.m.ē. Tajā pašā laukumā pretī baznīcai atrodas Bīskapa garīgais seminārs, kuru 1574. gadā nodibināja Narullo (pabeigts – 1611. g.). Tajā iekšā atrodas ļoti skaists dārzs ar portiku un divu rindu lodžijām.

  • Svētā Gara klosteris un baznīca (itāļu val.: Abbazia/ Monastero e Chiesa di Santo Spirito) ir 13. gadsimtā veidots ēku komplekss, kurš sastāv no baznīcas un cisterciešu mūku klostera. Mūsdienās tas ir viens no svarīgākajiem viduslaiku pieminekļiem Agridžento pilsētā. Ieeja tajā notiek pa milzīgiem vārtiem Kjaramontes jeb gotiski normāniskā stilā (tiek uzskatīts, ka, iespējams, ar liela ziedojuma palīdzību Federiko Kjaramontes sieva lika pamatus šī klostera kompleksa izveidei; Kjaramontes ģimene bija viena no ietekmīgākajām ģimenēm Sicīlijā šajā laikā), kuriem pāri slienas baroka stilā veidotas bagātīgas rozes. Izejot cauri šiem vārtiem un koridora veida ejai, sanāk ieiet klostera pagalmā un dārzā. Izmantojot divus materiālus – kaļķakmeni un smilšakmeni, ir panākts skaists divu krāsu toņu efekts. Iekstelpas ir veidotas 18. gadsimta baroka stilā. Klostera ēka sastāv no diviem stāviem, kur pirmajā stāvā atrodas kapela, sapulču zāle un ēdamzāle (vienkāršs dizains ar skaistām arkām, kuras izvirzās no sienām un balsta griestus), savukārt, otrajā stāvā atrodas guļamtelpas ar ļoti skaistiem koka griestiem no 1758. gada, atspoguļojot Kjaramontes ģimenes ģērboni, 17. gadsimta arkas un virkne nišu, kuras tikušas izmantotas kā sienas skapji (pieliekamie) vai individuālas kapelas. Tāpat arī guļamtelpās atrodas ļoti skaistas viduslaiku freskas. Jāatzīmē, ka 1916. gadā klosteris tika nodots pilsētai ar mērķi saglabāt tā vēsturisko nozīmi un uzturēt to pienācīgā stāvoklī. Mūsdienās šajās telpās atrodas muzejs. Blakus esošais klosteris Badia Grande, celts 1290. gadā, ir taisnstūra formas izskaistināts klosteris, viens no vecākajiem un vislabāk saglabājušajiem Sicīlijā. Satur vairākus gotiskā stilā veidotus vārtus, smailu arku, kurai blakus atrodas restotie logi, vārti, kuri ved uz sapulču zāli. Klosterī apskatāmās freskas ir saglabājušās no 16. un 19. gadsimta.

  • Svētās Marijas baznīca (itāļu val.: Chiesa di Santa Maria dei Greci) atrodas viduslaiku pilsētas senākajā daļā. Celta 12. gadsimtā uz 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā veidotā Konkordijas templim līdzīga tempļa pamatiem. Baznīca ir veidota gotiskā stilā, tajā atrodas 3 ejas, Sv.Gerlando katedrālei līdzīgi koka griesti un skaistas 14. gadsimta freskas. Tajā atrodas arī 16. gadsimta koka statuja un marmora sakrofāgs (1570. g.), kurā atrodas dižciltīgo Palermo personu Bartolomeo Caputo un Isabellas Termini mirstīgās atliekas. Baznīcas ziemeļu pusē, ejot pa šauru eju, vēl joprojām atrodas senā doriešu stilā veidotā tempļa kolonnu drupas.


  • Luidži Pirandello māja un muzejs – Luiži Pirandello (itāļu val.: Luigi Pirandello) ir 1934. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā. Dzimis 1867. gadā Agridžento un miris 1936. gadā Romā. Mūsdienās viņa māja ir pārvērsta par muzeju, kur ir iespējams apskatīties ģimenes fotogrāfijas un portretus, teatrālo izrāžu un noveļu manuskriptus;
  • virkne citu baznīcu un ēku.

Daži no apskates objektiem senajā Agridžento pilsētā – Tempļu ielejā:

Agrigento_Valle dei templi_Panorama (1)Agrigento_Valle dei templi_Panorama (2)

  • Herkulesa jeb Hērakla templis (itāļu val.: Tempio di Ercole) – celts 6. gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no senākajiem tempļiem. Veltīts leģendārajam Herkulesam, kurš ir Sicīlijas un jo īpaši Agridžento nacionālais varonis. Sākotnēji templis ir bijis 74 x 28 m liels (kopējā platība apmēram 2000 m2) un sastāvējis no 3 pakāpieniem, 3 istabām, 38 kolonnām, taču vēlāk ticis sagrauts zemestrīču laikā. Atjaunošanas darbi ir veikti vairākkārt, piem., 1920.-tajos gados (paceltas 8 kolonnas) un 2000. – 2006. gados;


  • Konkordijas templis (itāļu val.: Tempio della Concordia), celts 440. – 430. g.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no vislabāk saglabājušajiem senās grieķu pasaules doriešu stilā veidotajiem tempļiem. Tas izskaidrojams ar to, ka 6. gadsimtā templis ir ticis pārveidots par kristiešu baznīcu un vairākkārt atjaunots. Tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā (4 pakāpieni, četrsstūra forma 20 x 42 m, klasiskā stilā veidotas elegantas un gaisīgas 6 x 13 kolonnas). Tempļa ziemeļu daļā ir paleokristiešu bizantiešu nekropole ar atvērta tipa kapenēm (3. – 6. gs.m.ē.). Tā kā templis atrodas uz neliela pakalna, tad no tā paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Concordia

  • Junones jeb Hēras templis (itāļu val.: Tempio di Giunone o Hera Lacinia), celts apmēram 450. g.p.m.ē. ielejas augstākajā un Collina dei Templi visattālākajā vietā. Veltīts auglības dievietei. Ārēji ļoti līdzinās Konkordijas templim, tikai drusku mazāks (4 pakāpieni, 6 x 13 kolonnas, 3 zāles). 406. g.p.m.ē. templi izpostīja un nodedzināja kartāgieši, savukārt, vēlāk to atjaunoja romieši. Mūsdienās ir saglabājušās 30 no 34 kolonnām, no kurām 16 vēl joprojām satur to kapiteļus. Tempļa austrumu pusē atrodas upurēšanas altāra drupas, kurš ir sastāvējis no 10 pakāpieniem. Tempļa rietumu pusē atrodas Trešie Vārti, to drupas, un tos šķēršojošā brauktuve, kura ir apskatāma arī mūsdienās. No tempļa paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Giunone 

  • Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis (itāļu val.: Tempio di Zeus (Giove) Olimpico), celts apmēram 480. g.p.m.ē. un veltīts Zevam, par godu tā uzvarai pār kartāgiešiem. Ja tas būtu bijis pabeigts (406. g.p.m.ē. pilsētā iebruka kartāgieši un templis netika pabeigts), tad būtu bijis lielākais doriešu stilā veidotais templis grieķu un romiešu pasaulēs. Templis tika celts taisnstūra formas veidā (112 x 57 m, kopējā platība apmēram 7000 m2) un ieeju tajā nodrošināja 5 pakāpieni, no kuriem pēdējais bija 2x augstāks nekā iepriekšējie, tādējādi, veidojot noteikta veida podestu. Tempļa galvenās īpatnības bija tā ārējā siena no 7 x 14 doriešu stilā veidotām 57 m augstām kolonnām (atvērta tipa kolonnu vietā) un 38 telamoni – gigantiskas cilvēkveidīgas figūras, kuras atradās starp kolonnām un balstīja ēku. Sienas iekšpusi veidoja taisnstūrveida pīlāri, kuri līdzinājās kolonnām. Templis sastāvēja no 3 telpām, kuras savā starpā bija norobežotas ar 12 pīlāru sienu; bija izmantoti atsevišķi dekoratīvie elementi (skulptūras). Mūsdienās no tempļa ir saglabājušies tikai atsevišķi elementi (saglabājusies vienīgā kolonna ir apskatāma arheoloģiskajā muzejā), jo laika gaitā tas ir bijis gan pamests un izpostīts, gan arī to ir ietekmējuši sliktie laika apstākļi un zemestrīces, kā arī tas ir ticis izmantots par izejmateriāli citu ēku celtniecībā, piem., Empedocle ostas doka celtniecībā 1749. – 1763. gados. Jāatzīmē, ka apmēram 50 m attālumā no tempļa atrodas iespaidīgs upurēšanas altāris, kur vienlaicīgi bija iespējams upurēt pat 100 lopiņus un šajā procesā varēja nolūkoties pat 2000 personas;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Zeus (Giove) Olimpico

  • Dioskūru (Kastora un Poluksa) templis (itāļu val.: Tempio dei Dioscuri (Castore e Polluce), celts 5. gs.p.m.ē. milzīgajā sakrālajā zonā ap Olimpiskā Zeva templi (tur atradās daudzas svētnīcas un citi tempļi). Veltīts Zeva un Ledas dvīņiem. Veidots klasiskajā doriešu stilā ar 6 x 13 kolonnām. Bijis vismazākais no šajā sakrālajā zonā esošajiem tempļiem un tik skaists, ka 480. – 460. g.p.m.ē. ticis izmantots par Agridžento pilsētas simbolu. Būtiski cietis kartāgiešu laikā, iespējams ticis atjaunots hellēnistiskajā periodā (tā konstrukcijās vērojami atšķirīgi stili), pilnībā sagrauts nākamajos gadsimtos un daļēji atjaunots 1836. gadā, kad saglabājušās četras kolonnas (no sākotnēji esošajām 34) tika paceltas augšā. Labajā pusē no tempļa ir atradušās svētnīcas, kuras ir bijušas veltītas pazemes dievībām (itāļu val.: Santuario delle Divinita’ Ctonie) – Persefones (Prozerpīnas) un tās mātes Dēmetras (Ceres) svētnīcas. Šeit atrodas sakrālie altāri, kur iespējams tika upurēti lopiņi un vēl viens apaļas formas altārs ar aku tās centrā. Šeit, iespējams, tika svinēts laulāto sieviešu rituāls festivāls, kurš tika veltīts Dēmetrai. Tā kā Kastora un Poluksa tempļa ziemeļu daļā ir bijis pieejams ūdens, tad šeit ir atradušies paši auglīgākie dārzi visā ielejā;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio dei Dioscuri

  • Dēmetras templis (itāļu val.: Tempio di Demetra), celts 480. – 470. g.p.m.ē. un veltīts auglības un zemkopības dievietei. Tā ir vienkārša doriešu stilā veidota kaļķakmens ēka (30 x 13 m) bez kolonādēm, satur taisnstūra formas istabu un priekštelpu, kuras priekšā ir divas kolonnas. Griesti dekorēti ar notekcaurulēm, kā dekorējošs elements ir izmantotas lauvas galvas. Uz šī tempļa drupām ir uzcelta Sv.Bjadžio baznīca (Chiesa di San Biagio), lai gan tempļa pamati vēl joprojām daļēji ir saskatāmi baznīcas apsīda aizmugurējā daļā;


  • Vulkāna (Hēfaista) templis (itāļu val.: Tempio di Vulcano (Hephaistos)) ir veltīts uguns dievam. Saskaņā ar leģendu, tā smēde esot atradusies zem vulkāna Etna un tur viņš esot strādājis Ciklopu pavadībā, lai izgatavotu Zevam dažādas nepieciešamas lietas. Mūsdienās no šī tempļa ir saglabājušās tikai drupas;
  • Asklēpija (Eskulāpa) templis (itāļu val.: Tempio di Asclepio (Esculapio)) un Hērona kapavieta – templis ir celts 5. gs.p.m.ē. un veltīts grieķu medicīnas dievam, Apollo dēlam. Tas ir bijis viens no apmeklētākajiem tempļiem, jo ticis uzskatīts, ka tajā var tikt izārstēti slimi cilvēki. Tas ir bijis īpašs arī ar savu atrašanās vietu un nelielo izmēru (20 x 10 m). Savukārt, Hērona kapavieta ir brīnišķīgs doriešu – jonijas arhitektūras piemērs no 3. gs.p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka šo pieminekļi esot novietojuši romieši par piemiņu kritušajiem 300 000 karavīriem (Otrais Pūniešu karš).
  • Sv.Nikola pakalns un hellēnistiskais – romiešu rajons atrodas pretī arheoloģiskajam muzejam un agrāk ir bijis ielejas centrs, kur ir dzīvojuši iedzīvotāji (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.). Tas sastāv no četrām paralēlām ielām, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, mājām un ielām, kuru bruģis vēl joprojām satur to oriģinālās mozaīkas (to elementus). Tāpat arī pastāv liecības, ka pilsēta ir bijusi apgādāta ar ūdeni (akas un ūdens cisternas) un tajā ir bijusi izveidota ūdens noteksistēma;
  • Arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Nazionale) – muzejā atrodas ļoti interesanti objekti un kolekcijas, piemēram, vāzes, pateicības ziedojumi Dieviem, ikdienas priekšmeti, ieroči, statujas un tempļu atsevišķas daļas;
  • Sv.Nikola baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Nicola) atrodas blakus arheoloģiskajam muzejam, pretī hellēnistiskajam – romiešu kvartālam un ir 13. gadsimtā no vulkāniskajiem akmeņiem, kas ņemti no Zeva tempļa drupām, celta ēka. Ieeja tajā notiek caur  skaistiem romiešu stilā veidotiem vārtiem. Otrajā kapelā pa kreisi atrodas romiešu Phaedras un tās padēla Hippolitus sakrofāgs (padēls tika nogalināts pēc pamātes pavēles, jo neatbildēja uz viņas jūtām).

Noderīgi:

  • Agridžento pilsētas karte;

08/04/2011

Turku kāpnes (La Scala dei Turchi)

Scala dei Turchi

Apmēram 10 Km attālumā no Agridžento (Agrigento) un 202 Km attālumā no Katānijas (Catania) atrodas  pilsēta Realmonte un tās teritorijā esošās Turku kāpnes (La Scala dei Turchi). Šīs izteikti baltās akmeņainās klintis ir fantastiski skaists dabas veidojums, kas saulainā dienā jo īpaši kontrastē ar tirzkīza krāsas jūras ūdeni un debesīm. Turklāt, gulēšana saulē sakarsušajās klintīs, izbaudot jūras gaisu, sauli un vēju, kā arī klints augu smaržas, piešķir pavisam citas emocijas saulrieta vērošanai.

Klints atrodas starp divām smilšu pludmalēm. Tās viļņaini, nevienmērīgā forma un pakāpeniski pazeminošie līmeņi (kāpnes) piešķir tām telpisku iespaidu un vēl jo vairāk izceļ tās balto krāsu. Šo pakānienu efektu nodrošina dabisks process – vēji un lietus, savukārt, balto krāsu – tas, ka tās sastāv no merģeļa – nogulumieža, kas satur kaļķakmeņi un mālu (dažādās attiecībās).

Pastāv vairāki mīti un leģendas sakarā ar šo kāpņu un to nosaukuma rašanos. Viena no tām vēsta, ka laikā, kad Sicīlija bija biežs arābu sirojumu mērķis, pie krasta esot pietauvojušies sarakēnu kuģi, kas, izmantojot šos pakāpienus, esot uzrāpušies klints augšā un aplaupījuši daudzus tuvumā esošos ciematus. Tā kā tajā laikā sliktie jūras laupītāji pārsvarā bija no Turcijas un tika saukti “Turchi”, tad šis iespaids arī šoreiz nospēlēja būtisku lomu un kāpnes ieguva attiecīgu nosaukumu (par godu sliktajiem laupītājiem, lai gan šoreiz tie bija nevis turki, bet gan arābi). Vēlāk, lai aizsargātos, vietējie iedzīvotāji gan krastu uzcēla daudzus novērošanas torņus, kuri ir apskatāmi vēl šodien. Vēl kāda cita leģenda vēsta, ka 200 m attālumā no piekrastes jūras viļņos esot aizgājuši bojā divi iemīlējušies un šajā vietā pēc viņu nāves esot parādījušās divas klintis, vēlāk sauktas par  “u zitu” (mīļotais puisis) un “a zita” (mīļotā meitene).

2007.gada Augustā UNESCO tika iesniegts priekšlikums Pasaules mantojuma objektu sarakstā  ietvert vēl divus Sicīlijā esošos objektus – Realmonte esošās Turku kāpnes un Villa Aurea (romiešu periods).

06/04/2011

Pasaules mantojuma objekti Sicīlijā

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 1972.gadā izveidotajā Pasaules mantojuma sarakstā uz 2010.gada Jūliju bija iekļauti 911 objekti (piemēram, meži, kalni, baznīcas, pilsētas), kuriem ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā. No šiem objektiem 704 bija kultūras objekti, 180 dabas objekti un 27 jaukti objekti. Pasaules mantojuma programmas mērķis ir apkopot informāciju un aizsargāt šos īpaši nozīmīgos objektus. Pasaules mantojuma programmā piedalās 187 valstis.

Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā atrodas visvairāk (44) Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto objektu. Pieci (5) no šiem objektiem atrodas Sicīlijā:

  • Agrigento arheoloģiskā zona (1997) – grieķu Tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • Piazza Armerina un Villa Romana del Casale (1997) – unikāli sienu gleznojumi;
  • Eolu vulkāniskās salas (Isole Eolie; 2000);
  • pilsētas – Noto, Modica, Ragusa un Avola – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā, Sicīlijas dienvidu – austrumos (2002);
  • Siracusa un Pantalica akmeņainā nekropole (2005);

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org