Posts tagged ‘Pasaules mantojuma programma’

05/07/2013

Vulkāns Etna iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā

Vulcan Etna_2013 June

Pēc vairāku gadu pārtraukuma Pasaules mantojumu sarakstam (UNESCO) ir pievienojies vēl viens Sicīlijas teritorijā esošs objekts un ne jau šāds un tāds objekts, bet gan pats vulkāns Etna – „viens no aktīvākajiem un leģendārākajiem” vulkāniem pasaulē.

Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā teritorija ir daļa no 1987. gadā izveidotā Etnas nacionālā parka (tā kopējā platība ir 19, 237 ha).

Pavisam daži interesanti fakti par vulkānu Etna:

  • augstākais aktīvais vulkāns Eiropā (apmēram 3329 m.v.j.l.) un viens no aktīvākajiem pasaulē;
  • par tā esamību un tā izvirdumiem pastāv pat 500 000 gadus senas liecības, no kurām rakstiskā veidā tās ir saglabājušās par pēdējiem 2700 gadiem (kopš 1500 g.p.m.ē.);
  • fantastiska dabiskā zinātniskā laboratorija – viens no zinātnieku visvairāk apmeklētajiem un pētītākajiem vulkāniem pasaulē;
  • fantastisks botāniskais dārzs, kur, pateicoties īpaši auglīgajai vulkāniskās izcelsmes augsnei un atšķirīgajam augstumam virs jūras līmeņa, visu gadu ir pieejami dažāda veida augļi. Īpašas pieminēšanas vērtas ir Etnas teritorijā audzētās vīnogas un no tām iegūtais vīns, Brontes zaļās pistācijas, sarkanie apelsīni, ķirši, u.c.;
  • viens no tūristu visvairāk apmeklētajiem vulkāniem pasaulē;
  • viens no leģendām, mītiem un nostāstiem visvairāk apvītajiem vulkāniem pasaulē;
  • vulkāns Etna, pateicoties tā īpašībām, simboliskajai formai un krāsai, ļoti plaši atspoguļojas arī sicīliešu virtuvē, piemēram, augļu sulām pievienojot vulkāna Etna teritorijā iegūto sniegu un ledu, arābi uzsāka granitas pagatavošanu (var tikt uzskatīta par saldējuma priekšteci); austrumu piekrastē gatavotās sicīliešu pildītās rīsu bumbas (itāļu val.: arancino siciliano) pēc savas konusveida formas atgādina vulkānu Etna; pasta ar tintes zivi – viens no sicīliešu tradicionālajiem ēdieniem, kas, pateicoties melnās krāsas tintei un pa virsu pārbērtam rīvētam sieram, atgādina vulkānu Etna un sniegu tā virsotnē, u.c.;

Pieminēšanas vērti ir arī pārējie Sicīlijas teritorijā esošie Pasaules mantojuma sarakstā iekļautie objekti:

  • 1997 – Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja,
  • 1997 – Armerīnas laukums un Villa Romana del Casale unikālie sienu gleznojumi,
  • 2000 – Eolu jeb Lipāri vulkāniskās izcelsmes salas,
  • 2002 – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola,
  • 2005 – Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole.
Advertisements
27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane

18/05/2011

Agridžento (Agrigento)

Agrigento_Valle dei templi

Agridžento (itāļu val.: Agrigento) ir Sicīlijas dienvidu piekrastē esoša pilsēta, senās Grieķijas laikā pazīstama ar nosaukumu Akragas (grieķu val.: Acragas, latīņu val. Agrigentum, arābu val.: Gergent, sicīliešu dialektā: Girgenti), viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos, savukārt, mūsdienās – viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.). 2010. gadā vidējais bezdarba līmenis bija 19.2 %, kas ir apmēram 3x vairāk nekā valstī vidēji.

Mūsdienu Agridžento (modernā) pilsēta atrodas uz neliela pakalna un tajā dzīvo apmēram 60 000 iedzīvotāju, savukārt, senā Agridžento pilsēta un mūsdienu vislielākā vērtība, galvenais tūristu apskates objekts ir šīs pakalnes ielejā esošie tempļi (saukta: Tempļu ieleja, itāļu val.: Valle dei Templi) – 6. un 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā celti tempļi, kas ir vieni no lielākajiem un vislabāk saglabājušajiem seno grieķu veidojumiem ārpus pašas Grieķijas. Kopš 1997. gada tie ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 582. – 580. g.p.m.ē. ir dibinājuši no netālu esošās Dželas pilsētas (itāļu val.: Gela) ieradušies grieķu kolonisti, kuri to nosauca par Akraga. Gadsimta laikā tā kļuva par bagātāko un diženāko pilsētu, kurā bija ļoti attīstīta māksla un kultūra. Šajā laikā tika uzcelti slavenie tempļi.

Traģisks pilsētai izrādījās 406. g.p.m.ē., kad to sagrāva un izpostīja kartāgieši. Neskatoties uz to, ka tā tika atjaunota 340. g.p.m.ē., tā vairs nespēja atgūt savu iepriekšējo statusu. Šajā pilsētas atjaunošanas laikā tika uzbūvēts hellēnistiskais (grieķu) rajons, simbolizējot grieķu kultūras atdzimšanu pilsētā.

210. g.p.m.ē. pie varas nāca romieši, kas Akragas pilsētu pārdēvēja par Agrigentum (sarunas vēl ilgu laiku turpināja noritēt grieķu valodā). Pilsētā iestājās salīdzinoši labi laiki un pēc Jūlija Cēzara nāves 44. g.p.m.ē. tās iedzīvotāji pat saņēma Romas pilsonību. Pēc Romas Impērijas krišanas pilsētā iestājās lejupslīde (ostrogotu, bizantiešu laiks), noteiktu krāšņumu tā spēja atgūt tikai arābu un normāņu valdīšanas laikos. 9. gadsimtā, kad pilsētu iekaroja arābi, viņi konstatēja, ka tā ir praktiski sagrauta, tāpēc, ņemot vērā, pilsētas izveides resursus, arābi jaunās pilsētas celtniecību uzsāka uz neliela pakalna (mūsdienu Agridžento pilsēta) un pilsētu pārdēvēja par Gergent (šāds pilsētas nosaukums pastāvēja līdz pat 1927. gadam, kad Benito Musolīni par oficiālo pilsētas nosaukumu apstiprināja latīņu vārda itālisko versiju).

1087. gadā pilsētu iekaroja normāņi. Sākās daudzu baznīcu (pilsētā tika izvietota bīskapija) un pilsētas nocietinājuma celtniecība, uzplauka kristiešu māksla un kultūra. 14. – 15. un 17. – 18. gadsimtos tika uzbūvēts īpaši daudz ēku un pieminekļu, turklāt, 18. gadsimtā valdīja baroka stils, kas ir redzams gandrīz katrā ēkā. Nākamajos gados pilsēta cieta burbonu valdīšanas laikā (18. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums), līdz 1860. gadā Sicīlija tika pievienota Itālijas Karalistei. Jāatzīmē, ka 20. gadsimtā raksturīgā haotiskā celtniecība būtiski apdraud senās Agridžento pilsētas viengabalainību.

Apskates objekti mūsdienu Agridžento pilsētā, kura atrodas uz neliela pakalna:

Mūsdienu Agridžento pilsēta, kuru 9. gadsimtā izveidoja arābi, atrodas uz neliela pakalna un pilnībā atspoguļo arābu pilsētizveides pamatprincipus – tā sastāv no daudzām labirintveida ieliņām, kurām pa vidu atrodas skaisti pagalmi un parki, neskaitāmas baznīcas.

  • Sv. Gerlando katedrāle (itāļu valodā: Cattedrale di San Gerlando), celta 1096. – 1102. gadā, ir ieguvusi tās bīskapa, kurš cēla baznīcu un vēlāk kļuva par pilsētas aizbildni nosaukumu. Tā ir 100 x 40 m liela gotiskā – normāņu stilā veidota ēka, kas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā uz nelielas klints nogāzes. Gadsimtu laikā tā ir piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, tāpēc mūsdienās atspoguļo dažādu stilu sajaukumu (arābu stilā ir veidots pulkstens tornis, renesanses stilā – fasāde un zvans, baroka stilā – prezbiterija un baznīcas vidus daļas dekorācijas). Tās sākotnējais izskats ir saglabājies tikai labās puses brīnišķīgajos logos. Uz baznīcu ved kāpnes. Baznīcas ēka sastāv no brīnišķīga nepabeigta 15. gadsimta zvanu torņa, kuru veido gotiskā – katalāniešu stilā veidoti logi un vēls viens logs ar balkonu, kuram pāri slienas arka. Iekštelpas ir veidotas katoļu krusta veidā. Trīs ejas nodala noapaļotas arkas, kuras balstās uz astoņstūra formas veida balstiem. Baznīcā ir brīnišķīgi un bagātīgi krāsoti koka griesti, kuru centrā ir attēlots Čarlza V divgalvu ērglis. Baznīcā ir bagātīgas un krāšņas freskas. Ēkas labajā pusē ir neliela Sv.Gerlando kapela, kurā glabājas 1639. gada relikviju šķirsts. Ēkas kreisajā pusē atrodas De Marinis kapela un labajā apsīdā atrodas 1495. gada marmora veidojums – Madonna un bērns. Baznīcā glabājas daudzi citi ļoti vērtīgi darbi, tai skaitā ļoti slav,enais Phaedra sakrofāgs, kas ir pārsteidzošs un ļoti elegants marmorā veidots romiešu darbs no 3. gs.p.m.ē. Tajā pašā laukumā pretī baznīcai atrodas Bīskapa garīgais seminārs, kuru 1574. gadā nodibināja Narullo (pabeigts – 1611. g.). Tajā iekšā atrodas ļoti skaists dārzs ar portiku un divu rindu lodžijām.

  • Svētā Gara klosteris un baznīca (itāļu val.: Abbazia/ Monastero e Chiesa di Santo Spirito) ir 13. gadsimtā veidots ēku komplekss, kurš sastāv no baznīcas un cisterciešu mūku klostera. Mūsdienās tas ir viens no svarīgākajiem viduslaiku pieminekļiem Agridžento pilsētā. Ieeja tajā notiek pa milzīgiem vārtiem Kjaramontes jeb gotiski normāniskā stilā (tiek uzskatīts, ka, iespējams, ar liela ziedojuma palīdzību Federiko Kjaramontes sieva lika pamatus šī klostera kompleksa izveidei; Kjaramontes ģimene bija viena no ietekmīgākajām ģimenēm Sicīlijā šajā laikā), kuriem pāri slienas baroka stilā veidotas bagātīgas rozes. Izejot cauri šiem vārtiem un koridora veida ejai, sanāk ieiet klostera pagalmā un dārzā. Izmantojot divus materiālus – kaļķakmeni un smilšakmeni, ir panākts skaists divu krāsu toņu efekts. Iekstelpas ir veidotas 18. gadsimta baroka stilā. Klostera ēka sastāv no diviem stāviem, kur pirmajā stāvā atrodas kapela, sapulču zāle un ēdamzāle (vienkāršs dizains ar skaistām arkām, kuras izvirzās no sienām un balsta griestus), savukārt, otrajā stāvā atrodas guļamtelpas ar ļoti skaistiem koka griestiem no 1758. gada, atspoguļojot Kjaramontes ģimenes ģērboni, 17. gadsimta arkas un virkne nišu, kuras tikušas izmantotas kā sienas skapji (pieliekamie) vai individuālas kapelas. Tāpat arī guļamtelpās atrodas ļoti skaistas viduslaiku freskas. Jāatzīmē, ka 1916. gadā klosteris tika nodots pilsētai ar mērķi saglabāt tā vēsturisko nozīmi un uzturēt to pienācīgā stāvoklī. Mūsdienās šajās telpās atrodas muzejs. Blakus esošais klosteris Badia Grande, celts 1290. gadā, ir taisnstūra formas izskaistināts klosteris, viens no vecākajiem un vislabāk saglabājušajiem Sicīlijā. Satur vairākus gotiskā stilā veidotus vārtus, smailu arku, kurai blakus atrodas restotie logi, vārti, kuri ved uz sapulču zāli. Klosterī apskatāmās freskas ir saglabājušās no 16. un 19. gadsimta.

  • Svētās Marijas baznīca (itāļu val.: Chiesa di Santa Maria dei Greci) atrodas viduslaiku pilsētas senākajā daļā. Celta 12. gadsimtā uz 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā veidotā Konkordijas templim līdzīga tempļa pamatiem. Baznīca ir veidota gotiskā stilā, tajā atrodas 3 ejas, Sv.Gerlando katedrālei līdzīgi koka griesti un skaistas 14. gadsimta freskas. Tajā atrodas arī 16. gadsimta koka statuja un marmora sakrofāgs (1570. g.), kurā atrodas dižciltīgo Palermo personu Bartolomeo Caputo un Isabellas Termini mirstīgās atliekas. Baznīcas ziemeļu pusē, ejot pa šauru eju, vēl joprojām atrodas senā doriešu stilā veidotā tempļa kolonnu drupas.


  • Luidži Pirandello māja un muzejs – Luiži Pirandello (itāļu val.: Luigi Pirandello) ir 1934. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā. Dzimis 1867. gadā Agridžento un miris 1936. gadā Romā. Mūsdienās viņa māja ir pārvērsta par muzeju, kur ir iespējams apskatīties ģimenes fotogrāfijas un portretus, teatrālo izrāžu un noveļu manuskriptus;
  • virkne citu baznīcu un ēku.

Daži no apskates objektiem senajā Agridžento pilsētā – Tempļu ielejā:

Agrigento_Valle dei templi_Panorama (1)Agrigento_Valle dei templi_Panorama (2)

  • Herkulesa jeb Hērakla templis (itāļu val.: Tempio di Ercole) – celts 6. gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no senākajiem tempļiem. Veltīts leģendārajam Herkulesam, kurš ir Sicīlijas un jo īpaši Agridžento nacionālais varonis. Sākotnēji templis ir bijis 74 x 28 m liels (kopējā platība apmēram 2000 m2) un sastāvējis no 3 pakāpieniem, 3 istabām, 38 kolonnām, taču vēlāk ticis sagrauts zemestrīču laikā. Atjaunošanas darbi ir veikti vairākkārt, piem., 1920.-tajos gados (paceltas 8 kolonnas) un 2000. – 2006. gados;


  • Konkordijas templis (itāļu val.: Tempio della Concordia), celts 440. – 430. g.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no vislabāk saglabājušajiem senās grieķu pasaules doriešu stilā veidotajiem tempļiem. Tas izskaidrojams ar to, ka 6. gadsimtā templis ir ticis pārveidots par kristiešu baznīcu un vairākkārt atjaunots. Tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā (4 pakāpieni, četrsstūra forma 20 x 42 m, klasiskā stilā veidotas elegantas un gaisīgas 6 x 13 kolonnas). Tempļa ziemeļu daļā ir paleokristiešu bizantiešu nekropole ar atvērta tipa kapenēm (3. – 6. gs.m.ē.). Tā kā templis atrodas uz neliela pakalna, tad no tā paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Concordia

  • Junones jeb Hēras templis (itāļu val.: Tempio di Giunone o Hera Lacinia), celts apmēram 450. g.p.m.ē. ielejas augstākajā un Collina dei Templi visattālākajā vietā. Veltīts auglības dievietei. Ārēji ļoti līdzinās Konkordijas templim, tikai drusku mazāks (4 pakāpieni, 6 x 13 kolonnas, 3 zāles). 406. g.p.m.ē. templi izpostīja un nodedzināja kartāgieši, savukārt, vēlāk to atjaunoja romieši. Mūsdienās ir saglabājušās 30 no 34 kolonnām, no kurām 16 vēl joprojām satur to kapiteļus. Tempļa austrumu pusē atrodas upurēšanas altāra drupas, kurš ir sastāvējis no 10 pakāpieniem. Tempļa rietumu pusē atrodas Trešie Vārti, to drupas, un tos šķēršojošā brauktuve, kura ir apskatāma arī mūsdienās. No tempļa paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Giunone 

  • Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis (itāļu val.: Tempio di Zeus (Giove) Olimpico), celts apmēram 480. g.p.m.ē. un veltīts Zevam, par godu tā uzvarai pār kartāgiešiem. Ja tas būtu bijis pabeigts (406. g.p.m.ē. pilsētā iebruka kartāgieši un templis netika pabeigts), tad būtu bijis lielākais doriešu stilā veidotais templis grieķu un romiešu pasaulēs. Templis tika celts taisnstūra formas veidā (112 x 57 m, kopējā platība apmēram 7000 m2) un ieeju tajā nodrošināja 5 pakāpieni, no kuriem pēdējais bija 2x augstāks nekā iepriekšējie, tādējādi, veidojot noteikta veida podestu. Tempļa galvenās īpatnības bija tā ārējā siena no 7 x 14 doriešu stilā veidotām 57 m augstām kolonnām (atvērta tipa kolonnu vietā) un 38 telamoni – gigantiskas cilvēkveidīgas figūras, kuras atradās starp kolonnām un balstīja ēku. Sienas iekšpusi veidoja taisnstūrveida pīlāri, kuri līdzinājās kolonnām. Templis sastāvēja no 3 telpām, kuras savā starpā bija norobežotas ar 12 pīlāru sienu; bija izmantoti atsevišķi dekoratīvie elementi (skulptūras). Mūsdienās no tempļa ir saglabājušies tikai atsevišķi elementi (saglabājusies vienīgā kolonna ir apskatāma arheoloģiskajā muzejā), jo laika gaitā tas ir bijis gan pamests un izpostīts, gan arī to ir ietekmējuši sliktie laika apstākļi un zemestrīces, kā arī tas ir ticis izmantots par izejmateriāli citu ēku celtniecībā, piem., Empedocle ostas doka celtniecībā 1749. – 1763. gados. Jāatzīmē, ka apmēram 50 m attālumā no tempļa atrodas iespaidīgs upurēšanas altāris, kur vienlaicīgi bija iespējams upurēt pat 100 lopiņus un šajā procesā varēja nolūkoties pat 2000 personas;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Zeus (Giove) Olimpico

  • Dioskūru (Kastora un Poluksa) templis (itāļu val.: Tempio dei Dioscuri (Castore e Polluce), celts 5. gs.p.m.ē. milzīgajā sakrālajā zonā ap Olimpiskā Zeva templi (tur atradās daudzas svētnīcas un citi tempļi). Veltīts Zeva un Ledas dvīņiem. Veidots klasiskajā doriešu stilā ar 6 x 13 kolonnām. Bijis vismazākais no šajā sakrālajā zonā esošajiem tempļiem un tik skaists, ka 480. – 460. g.p.m.ē. ticis izmantots par Agridžento pilsētas simbolu. Būtiski cietis kartāgiešu laikā, iespējams ticis atjaunots hellēnistiskajā periodā (tā konstrukcijās vērojami atšķirīgi stili), pilnībā sagrauts nākamajos gadsimtos un daļēji atjaunots 1836. gadā, kad saglabājušās četras kolonnas (no sākotnēji esošajām 34) tika paceltas augšā. Labajā pusē no tempļa ir atradušās svētnīcas, kuras ir bijušas veltītas pazemes dievībām (itāļu val.: Santuario delle Divinita’ Ctonie) – Persefones (Prozerpīnas) un tās mātes Dēmetras (Ceres) svētnīcas. Šeit atrodas sakrālie altāri, kur iespējams tika upurēti lopiņi un vēl viens apaļas formas altārs ar aku tās centrā. Šeit, iespējams, tika svinēts laulāto sieviešu rituāls festivāls, kurš tika veltīts Dēmetrai. Tā kā Kastora un Poluksa tempļa ziemeļu daļā ir bijis pieejams ūdens, tad šeit ir atradušies paši auglīgākie dārzi visā ielejā;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio dei Dioscuri

  • Dēmetras templis (itāļu val.: Tempio di Demetra), celts 480. – 470. g.p.m.ē. un veltīts auglības un zemkopības dievietei. Tā ir vienkārša doriešu stilā veidota kaļķakmens ēka (30 x 13 m) bez kolonādēm, satur taisnstūra formas istabu un priekštelpu, kuras priekšā ir divas kolonnas. Griesti dekorēti ar notekcaurulēm, kā dekorējošs elements ir izmantotas lauvas galvas. Uz šī tempļa drupām ir uzcelta Sv.Bjadžio baznīca (Chiesa di San Biagio), lai gan tempļa pamati vēl joprojām daļēji ir saskatāmi baznīcas apsīda aizmugurējā daļā;


  • Vulkāna (Hēfaista) templis (itāļu val.: Tempio di Vulcano (Hephaistos)) ir veltīts uguns dievam. Saskaņā ar leģendu, tā smēde esot atradusies zem vulkāna Etna un tur viņš esot strādājis Ciklopu pavadībā, lai izgatavotu Zevam dažādas nepieciešamas lietas. Mūsdienās no šī tempļa ir saglabājušās tikai drupas;
  • Asklēpija (Eskulāpa) templis (itāļu val.: Tempio di Asclepio (Esculapio)) un Hērona kapavieta – templis ir celts 5. gs.p.m.ē. un veltīts grieķu medicīnas dievam, Apollo dēlam. Tas ir bijis viens no apmeklētākajiem tempļiem, jo ticis uzskatīts, ka tajā var tikt izārstēti slimi cilvēki. Tas ir bijis īpašs arī ar savu atrašanās vietu un nelielo izmēru (20 x 10 m). Savukārt, Hērona kapavieta ir brīnišķīgs doriešu – jonijas arhitektūras piemērs no 3. gs.p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka šo pieminekļi esot novietojuši romieši par piemiņu kritušajiem 300 000 karavīriem (Otrais Pūniešu karš).
  • Sv.Nikola pakalns un hellēnistiskais – romiešu rajons atrodas pretī arheoloģiskajam muzejam un agrāk ir bijis ielejas centrs, kur ir dzīvojuši iedzīvotāji (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.). Tas sastāv no četrām paralēlām ielām, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, mājām un ielām, kuru bruģis vēl joprojām satur to oriģinālās mozaīkas (to elementus). Tāpat arī pastāv liecības, ka pilsēta ir bijusi apgādāta ar ūdeni (akas un ūdens cisternas) un tajā ir bijusi izveidota ūdens noteksistēma;
  • Arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Nazionale) – muzejā atrodas ļoti interesanti objekti un kolekcijas, piemēram, vāzes, pateicības ziedojumi Dieviem, ikdienas priekšmeti, ieroči, statujas un tempļu atsevišķas daļas;
  • Sv.Nikola baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Nicola) atrodas blakus arheoloģiskajam muzejam, pretī hellēnistiskajam – romiešu kvartālam un ir 13. gadsimtā no vulkāniskajiem akmeņiem, kas ņemti no Zeva tempļa drupām, celta ēka. Ieeja tajā notiek caur  skaistiem romiešu stilā veidotiem vārtiem. Otrajā kapelā pa kreisi atrodas romiešu Phaedras un tās padēla Hippolitus sakrofāgs (padēls tika nogalināts pēc pamātes pavēles, jo neatbildēja uz viņas jūtām).

Noderīgi:

  • Agridžento pilsētas karte;

05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo:


16/04/2011

Noto

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.

NotoNoto2Noto_La portaNoto_Strade (1)Noto_Strade (3)Noto1Noto_Strade (4)Noto_Strade (2)

* Maija mēneša trešajā svētdienā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.

08/04/2011

Turku kāpnes (La Scala dei Turchi)

Scala dei Turchi

Apmēram 10 Km attālumā no Agridžento (Agrigento) un 202 Km attālumā no Katānijas (Catania) atrodas  pilsēta Realmonte un tās teritorijā esošās Turku kāpnes (La Scala dei Turchi). Šīs izteikti baltās akmeņainās klintis ir fantastiski skaists dabas veidojums, kas saulainā dienā jo īpaši kontrastē ar tirzkīza krāsas jūras ūdeni un debesīm. Turklāt, gulēšana saulē sakarsušajās klintīs, izbaudot jūras gaisu, sauli un vēju, kā arī klints augu smaržas, piešķir pavisam citas emocijas saulrieta vērošanai.

Klints atrodas starp divām smilšu pludmalēm. Tās viļņaini, nevienmērīgā forma un pakāpeniski pazeminošie līmeņi (kāpnes) piešķir tām telpisku iespaidu un vēl jo vairāk izceļ tās balto krāsu. Šo pakānienu efektu nodrošina dabisks process – vēji un lietus, savukārt, balto krāsu – tas, ka tās sastāv no merģeļa – nogulumieža, kas satur kaļķakmeņi un mālu (dažādās attiecībās).

Pastāv vairāki mīti un leģendas sakarā ar šo kāpņu un to nosaukuma rašanos. Viena no tām vēsta, ka laikā, kad Sicīlija bija biežs arābu sirojumu mērķis, pie krasta esot pietauvojušies sarakēnu kuģi, kas, izmantojot šos pakāpienus, esot uzrāpušies klints augšā un aplaupījuši daudzus tuvumā esošos ciematus. Tā kā tajā laikā sliktie jūras laupītāji pārsvarā bija no Turcijas un tika saukti “Turchi”, tad šis iespaids arī šoreiz nospēlēja būtisku lomu un kāpnes ieguva attiecīgu nosaukumu (par godu sliktajiem laupītājiem, lai gan šoreiz tie bija nevis turki, bet gan arābi). Vēlāk, lai aizsargātos, vietējie iedzīvotāji gan krastu uzcēla daudzus novērošanas torņus, kuri ir apskatāmi vēl šodien. Vēl kāda cita leģenda vēsta, ka 200 m attālumā no piekrastes jūras viļņos esot aizgājuši bojā divi iemīlējušies un šajā vietā pēc viņu nāves esot parādījušās divas klintis, vēlāk sauktas par  “u zitu” (mīļotais puisis) un “a zita” (mīļotā meitene).

2007.gada Augustā UNESCO tika iesniegts priekšlikums Pasaules mantojuma objektu sarakstā  ietvert vēl divus Sicīlijā esošos objektus – Realmonte esošās Turku kāpnes un Villa Aurea (romiešu periods).

06/04/2011

Pasaules mantojuma objekti Sicīlijā

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 1972.gadā izveidotajā Pasaules mantojuma sarakstā uz 2010.gada Jūliju bija iekļauti 911 objekti (piemēram, meži, kalni, baznīcas, pilsētas), kuriem ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā. No šiem objektiem 704 bija kultūras objekti, 180 dabas objekti un 27 jaukti objekti. Pasaules mantojuma programmas mērķis ir apkopot informāciju un aizsargāt šos īpaši nozīmīgos objektus. Pasaules mantojuma programmā piedalās 187 valstis.

Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā atrodas visvairāk (44) Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto objektu. Pieci (5) no šiem objektiem atrodas Sicīlijā:

  • Agrigento arheoloģiskā zona (1997) – grieķu Tempļu ieleja (La Valle dei Templi);
  • Piazza Armerina un Villa Romana del Casale (1997) – unikāli sienu gleznojumi;
  • Eolu vulkāniskās salas (Isole Eolie; 2000);
  • pilsētas – Noto, Modica, Ragusa un Avola – vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā, Sicīlijas dienvidu – austrumos (2002);
  • Siracusa un Pantalica akmeņainā nekropole (2005);

Papildus informācija par UNESCO Pasaules mantojuma programmu ir pieejama šeit: http://whc.unesco.org