Posts tagged ‘leģendas’

07/04/2014

Santa Marija La Skala (Santa Maria La Scala)

Sicily_Santa Maria La Scala

Pirmo reizi apmeklējot šo vietu, pārņēma sajūta, ka tai ir jābūt īpašai, apveltītai ar kādiem nostāstiem un leģendām, jo kā gan citādi cilvēks izdomātu pašā jūras krastā uz vulkānisko akmeņu kraujas uzcelt Madonnai veltītu statuju?

Izrādās, ka šis nelielais zvejnieku miestiņš (kopējais iedzīvotāju skaits: apmēram 800 cilv.) ir viens no septiņiem Ačireāles teritorijā esošiem zvejnieku miestiņiem un ar 140 m augstāk esošo Ačireāles pilsētu to savieno šaurs, līkumains ceļš un no vulkāniskās lavas izgatavoti pakāpieni.

Tas atrodas ļoti īpašā zonā – dabas parka Timpa teritorijā un vēsturiski ir izveidojies ap nelielo ostiņu, sauktu par “Scalo Grande”. Savu nosaukumu tas ir ieguvis par godu “Madonna della Scala”, kas jau kopš senatnes atspoguļo saikni starp debesīm un zemi.

Liecības par šīs apdzīvotās vietas eksistenci ir saglabājušās no 1670. gada, kas ir gadu pēc traģiskā 1669. gada lavas izvirduma no Monti Rossi, piem., pilsētas baznīca un tai pretī esoša plāksne ar iegravētiem gadskaitļiem (17.gadsimts), dienvidu daļā esošas atsevišķas ēkas (17.gs.) un vēl joprojām darbojošās ūdens dzirnavas (16.gs.).

Trip_Santa Maria la Scala1

Tā ir vieta, kur apstājas laiks, kur gribas baudīt dabu un vērot, kā zvejnieki tīra laivas vai labo tīklus un sievas mazgā un karina veļu vai tamborē. Absolūts klusums un miers.

Vienīgais izņēmums ir vasaras sezona, kad miestiņš pārvēršas par ļoti iecienītu pludmales vietu (skaista daba, tuvu pilsētai, sicīliešu iecienītā lavas akmeņu pludmale, ļoti dzidrs ūdens). Īpaša ir Augusta pēdējā nedēļa, kad tiek rīkoti dažādi pasākumi un aktivitātes, piemēram, rotaļas, regates, lēkšana ūdenī no tramplīna.

Baložu aiza un leģenda par Ači un Galateju (itāļu val.: la leggenda di Aci e Galatea):

Miestiņa ziemeļu daļā atrodas “baložu aiza” (itāļu val.: grotta delle palombe; grotta dei colombi; sasniedzama no jūras puses; mūsdienās samērā spēcīgi bojāta), kas agrāk esot bijusi abu iemīlējušos jauniešu – skaistā gana Ači un jūras nimfas Galatejas – tikšanās un patvēruma vieta.

Tā kā Galatejā bija iemīlējies arī neglītais vienacainais ciklops Polifēms un viņa to atraidīja, tad uzjundījušās greizsirdības un dusmu ietekmē, kādu dienu tos ieraugot kopā, Polifēms raidīja milzīgus akmeņus Ači virzienā, to nāvīgi ievainojot.

Nespējot pārdzīvot Ači nāvi un turpinot pēc viņa sērot, Galateja lūdzās dieviem to atgriezt dzīvē.

Vēloties mazināt viņas ciešanas, Ači asinis tika pārvērstas par upi, kas tek lejā no vulkāna Etna un vietā, kur abi mīlnieki tikās, parādās kā saldūdens avots, saukts par “Ači asinīm” (il sangue di Aci; u sangu di Jaci). Pārējās deviņas vietas, kur Polifēms izmētāja Ači ķermeņa daļas, savā nosaukumā saglabā tā vārdu, piem., Aci Castello, Acitrezza, Acireale, Aci Bonaccorsi, Aci Sant’Antonio, Aci Catena, Aci San Filippo, Aci Platani, Aci Santa Lucia.

Santa Maria La scalaTrip_Santa Maria la Scala2

 

05/10/2011

Tindari Melnās Madonnas svētnīca (Santuario della Madonna Nera di Tindari)

Tindari Melnās Madonnas svētnīca (itāļu val.: Il Santuario della Madonna Nera di Tindari) atrodas uz stāvas kraujas un skaidrā dienas laikā no tās paveras lielisks skats uz lagūnas ieskauto tirkīza krāsas ūdeni un tālumā esošajām Eolu jeb Lipāri salām.

Šīs grieķu dibinātās pilsētas – Tindari (Tyndaris) – vēsture sniedzas līdz pat 5. gs.p.m.ē., taču būtiskākais ir tas, ka apmēram 9. gadsimtā arābu valdīšanas laikā tā tika izpostīta. Sagrauts tika arī auglības dievietei Cybele veltītais templis. Templī esošā Melnās Madonnas statuja tika paglābta, jo vietējie iedzīvotāji to bija pārvietojuši un noslēpuši. Vēlāk uz šīs senās Tindari pilsētas tempļa drupām tika uzcelta maza baznīciņa, kurā tika izvietoti no tempļa saglabājušies objekti – Melnās Madonnas statuja. 1544. gadā alžīru pirāti nopostīja arī šo baznīcu. Vēlāk tā tika atjaunota (1552, 1598) un paplašināta (1957 – 1979). Svētnīcas svētki tiek atzīmēti 8. septembrī.

Tindari Melnās Madonnas statuja ir melnādaina sieviete ar bērnu rokās, kas izcirsta, iespējams Libānas, ciedru kokā. To apvij daudzas un dažādas leģendas, tai skaitā par to, kā tā pirmo reizi ir nokļuvusi šajā teritorijā (jāatzīmē, ka Itālijā ir vislielākais Melno Madonnu skaits). Viena no tām vēsta, ka 8. – 9. gadsimtā to uz Itāliju ir atveduši jūrnieki, lai paglābtu no Tuvajos Austrumos notiekošajiem nemieriem un postījumiem. Tuvojoties Tindari pilsētai, esot sākusies vētra, tāpēc jūrnieki bijuši spiesti piestāt tuvākajā līcī. Taču nākamajā dienā viņi nespēja izbraukt no līča, kamēr nebija atbrīvojuši kuģi no Melnās Madonnas statujas. Vēlāk tā tika nogādāta kraujas virsotnē esošajā klosterī un tā vien šķiet, ka tāds bija tās sākotnējais mērķis – papildināt auglības dievietes troni.

Šī tumšā Madonna tiek uzskatīta par neparasti spēcīgu. Viena no leģendām vēsta, ka kādu dienu svētnīcā no tālienes esot ieradusies sieviete ar tās meitu, lai pateiktos par savas meitas brīnumaino izārstēšanu. Taču, ieraugot statujas melnīgsno sejas ādas krāsu, esot iesaukusies: “Es esmu ceļojusi tik tālu, lai satiktu kādu vēl neglītāku par sevi” un atteikusies lūgties. Un tieši tajā brīdī viņas meita esot paslīdējusi un nokritusi no stāvās kraujas. Sieviete esot sākusi lūgties Madonnu, lai tā vēlreiz izglābj viņas meitu, un notika brīnums. Jūrā izveidojās 1.5 Km garš un 4 m virs jūras līmeņa augsts smilšu sēklis (lagūna), kas paglāba meiteni no nāves. Sieviete turpināja godāt un slavēt Melno Madonnu.

Jāatzīmē, ka lagūnas forma atgādina Madonnas profilu.

Turpat netālu atrodas grieķu teātris, kuru vērts apmeklēt.


12/09/2011

Eriče (Erice)

Erice

Eriče (itāļu val.: Erice, sicīliešu dialektā: Èrici vai U Munti) ir viena no neaizmirstamākamajām pilsētām Sicīlijā, kura vēl joprojām lieliski saglabājusies manā atmiņā. Tā atrodas Trapani zonas Eriče kalna virsotnē, apmēram 750 m virs jūras līmeņa, tāpēc skaidrā laikā no tās paveras lielisks skats uz visām debess pusēm – Trapani pilsētu turpat lejā, Marsalu, San Vito Lo Capo piekrasti un tuvumā esošanām salām. Viduslaiku pilsētiņa, kurā tā vien gribas klaiņot pa mazajām, līkumainajām ieliņām, apskatīt visus veikaliņus un atvērt katras baznīcas durvis.

Vēsture: Tiek uzskatīts, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks dzīvojis jau agrā (paleolīta) un vēlā akmens (neolīta) laikmetā un pilsētas nosaukums ir cēlies no tās pamatiedzīvotāju sikānu – sikuļu vārda Eryx un nozīmē kalns.

Pastāv daudzas un dažādas leģendas sakarā ar pilsētas izcelsmi. Mistiskākā no tām vēsta, ka pilsētu kalna virsotnē pirms apmēram 3000 gadiem esot dibinājis Eriče, Venēras un Neptūna dēls, savukārt, reālistiskākā vēsta, ka pilsētu esot dibinājuši Trojas trimdinieki (apmēram 8. gs.p.m.ē.), kas pēc Trojas krišanas ar laivām esot devušies Vidusjūrā rietumu virzienā, tādējādi, nonākot Sicīlijā un izveidojot trešo Sicīlijas pamatiedzīvotāju grupu – elīmus (paralēli sikāniem un sikuliem). Eriče un Segesta bija svarīgākās elīmu pilsētas, turklāt, Eriče ieņēma reliģiskā centra statusu, kur tika organizētas dažādas reliģiska veida ceremonijas un procesijas.

Tālāk pilsētā īsu brīdi ir valdījuši Sirakūzu un Agridžento grieķi, taču tā vienmēr ir bijusi pūniešu pilsēta, ko apliecina uz tās masīvajiem mūriem pat mūsdienās izlasāmie feniķiešu raksti. Pirmā pūniešu kara laikā pilsētu izpostīja kartāgieši (260. g.p.m.ē.), tāpēc mazinājās tās svarīgums. Tālāk sekoja romiešu (247. g.p.m.ē.), bizantiešu, arābu (831. g., šajā laikā pilsētas nosaukums bija Hamid Gabal) un normāņu periodi (1167. g., šajā laikā un līdz pat 1934. gadam pilsētas nosaukums bija Monte San Giuliano). Pilsēta atguva tās iepriekšējo slavu, tika atjaunoti senie elīmu – pūniešu laika vārti un atvērtas trīs vārti (Trapani, Carmine un Spada), celta pils, kā arī neskaitāmas viduslaiku baznīcas un klosteri. Līdz pat 19. gadsimtam pilsēta bija saglabājusies tāda, kāda tā bija normāņu laikā, izņemot vien dažas barokas stilā celtas ēkas un Umberto I laukumā veiktos atjaunošanas darbus.

Eričes pilsēta ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums. Tā ir veidota vienādsānu trīsstūra formas veidā, kur vienā malu krustpunktā atrodas Venēras pils, bet otrā – Chiesa Madre. Vidū atrodas Sv.Domeniko laukums un baznīca (Chiesa di St.Domenico), kas mūsdienās ir arī “Ettore Maiorana” zinātniskās kultūras centrs. Pilsētas ielas un ēkas ir veidotas no akmeņiem, ieliņas ir šauras un vējainas, sastopamas viduslaiku arkas, bagātīgi dekorēti pagalmi un nelieli veikaliņi … Mūsdienās Eriče pilsētā dzīvo apmēram 30 000 cilvēku un tā ir pazīstama kā mūku / mūķeņu un studentu pilsēta.

Apskates objekti:

  • Eričes pilsēta pati par sevi … no akmens veidotās mazās, šaurās ieliņas un mājas, viduslaiku arkas, krāšņie pagalmi un neskaitāmi mazi veikaliņi, kuros iespējams iegādāties gan keramikas izstrādājumus, gan arī mūķeņu radītos īpašos svētku konditorejas izstrādājumus (Mustaccioli, Genovese alla crema);

Erice_Strade (8)Erice_Strade (1)Erice_Strade (2)Erice_Strade (3)Erice_Strade (4)Erice_Strade (6)Erice_Strade (5)

  • Doma baznīca (La Chiesa Madre, 14. gs.) ir celta aizsardzības nolūkos pēc Frederika no Aragonas pasūtījuma (masīvas formas, kvadrāta veida baznīcas zvana tornis) un ir veltīta pilsētas aizbildnei, Jaunavai Assuntai (Augusta pēdējā trešdienā notiek krāšņas svinības). Baznīcas āriene ir tikusi mainīta vairākkārt, oriģinālajā variantā tajā ir bijušas divas ieejas. Skaisto rozes logu tagad daļēji aizsedz gotiskā veranda, kas tika izveidota gadsimtu vēlāk. Baznīcas iekšējais dizains, kas ir veidots 19. gadsimta neogotisma stilā, ar pīlāru palīdzību ir iedalīts trīs ailēs, kuras balsta velves. Sānu ailēs ir apskatāmas dažādu vecumu kapelas;

Erice_Chiesa Madre (1)Erice_Chiesa Madre (2)

  • elīmu – pūniešu mūris un tā drupas (mura elimo puniche, 8. – 6. gs.p.m.ē.) atrodas uzreiz aiz Chiesa Madre kreisajā pusē, savienojot Trapani un Carmine vārtus (Porta Trapani – Porta Carmine);
  • spāņu rajons (Quartiere spagnolo) atrodas pavisam netālu no vārtiem Spada (Porta Spada);
  • Venēras pils (Castello di Venere, 12. – 13. gs.) atrodas dienvidu – austrumu pusē un no tās paveras fantastisks skats uz jūru un Trapani pilsētu lejā. Lai gan pils tika uzbūvēta normāņu valdīšanas laikā, tomēr tai ir daudz senāki pirmsākumi, jo trojietis Aeneas uzbūvēja šo vietu uz tempļa drupām un veltīja to savai mātei Venērai. Turpat blakus atrodas arī Balio torņi (Torri del Balio, 17. gs.), kas normāņu laikā tika uzbūvēti uz tempļa drupām no tiem pašiem materiāliem. Ar pili tos savienoja nolaižamais tilts. Virs galvenās ieejas atrodas šaujamlūka, bagātināta ar Čarlza V no Spānijas emblēmu. Starp Venēras pili un Balio torņiem atrodas Balio dārzs (Giardino del Balio). Torretta Pepoli (sarakēnu laika liecība);

Erice_Strade (9)

  • zinātniskās kultūras starptautiskais centrs (Centro Internazionale di Cultura Scientifica) atrodas Sv.Domenico baznīcā (Chiesa di S.Domenico, 15. gs., tajā atrodas daudzas Renesanses laika skulptūras);
  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di S. Cataldo, tajā atrodas skaista ūdens strūklaka, kas saglabājusies no 1474. gada), Sv.Jāņa baznīca (Chiesa di S. Giovanni) un Sv.Ursula baznīca (Chiesa di S.Orsola, 1413. g., oriģināla gotiska struktūra ar rievotām velvēm);
  • “Antonio Cordici” muzejs (Museo comunale di Antonio Cordici) atrodas pilsētas galvenajā laukumā (Piaza Umberto I), pašvaldības ēkā un tajā var apskatīt senās un modernās māksas darbus. Šajā pašā ēkā atrodas arī bibliotēka, u.c.

Noderīgi:

  • Eričes pilsētas karte

  • šīs zonas tipisks produkts ir sarkanie korāļi un to izstrādājumi:

Erice_Prodotti

  • noteikti jānogaršo klostera saldumu izstrādājumi, un vēl: kus kus ar tunci, panelle, u.c.

Erice_Dolci

 

05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo:


14/04/2011

Sirakūzas (Siracusa)

Siracusa

Sirakūzas (itāļu val.: Siracusa) ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī pilsētas jaunākā daļa Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres. Mūsdienās Sirakūzās dzīvo apmēram 125 000 cilvēku.

Vēsture: Sirakūzas 734 g.p.m.ē. ir dibinājuši grieķu kolonisti no Kartāgas, kas to nosauca par “Sirako” (“purvs”). Ņemot vērā auglīgo zemi un vietējo cilšu pozitīvo attieksmi, sākās strauja pilsētas attīstība un kādu laiku Sirakūzas bija viena no ietekmīgākajām grieķu pilsētām visā Vidusjūras reģionā. 5. un 6.gs.p.m.ē. nepastāvēja īpaša atšķirība starp Atēnām un grieķu pilsētām Sicīlijā. Taču šī straujā attīstība radīja arī iekšējus konfliktus un priekšnoteikumus tirānisma attīstībai. Pilsētā viens pēc otra valdīja vairāki tirāni.

Grieķu valdīšana beidzās 212.g.p.m.ē., kad Sirakūzas iekaroja un tās uz nākamjiem sešiem gadsimtiem pārgāja Romas Impērijas pakļautībā, bija tās maizes klēts. Pēc Romas Impērijas krišanas 476. gadā un barbaru invāzijas, pār Sicīliju valdīja bizantieši (535. g.), arābi (878. g.) – 2 gadsimtu laikā Sirakūzas kļuva par vienu no plaukstošākajām zemēm Vidusjūrā. Tālāk sekoja normāņi (1061.g.), pārmaiņus – franču un spāņu karaļi, līdz 1860.gada oktobrī sala kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Jāatzīmē, ka 1693. gadā notika spēcīga zemestrīce, kas skāra arī Sirakūzas un citas Noto ielejas pilsētas. 18. gadsimta sākumā pilsēta tika celta no jauna, tādējādi ar netālu esošo pilsētu Noto ir viens no labākajiem Sicīlijas baroka piemēriem.

Siracusa (1)Siracusa (6)Siracusa (2)Siracusa (3)

Apskates objekti:

Vēsturiskās ēkas un pieminekļi:

Neapolis arheoloģiskā parka (Parco Archeologico della Neapolis, no grieķu val. “jauna pilsēta”) platība ir apmēram 240 000 m2 un tajā atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu, kurus būtu vērts apskatīties:

  • Basilica di S.Nicolo dei Cordari atrodas uzreiz pie ieejas parkā, tā ir celta 11. gs.;
  • romiešu amfiteātris (itāļu val.: Anfiteatro romano, 2. – 4. gs.) – tas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā (140 x 119 m, pēc Romas un Veronas), turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas. 16. gadsimtā, izmantojot anfiteātra akmeņus, spāņi gandrīz pilnībā iznīcināja pusi tā reljera.
  • Hērona II altāris (itāļu val.: Ara di Ierone, 3. gs.) – trešais lielākais monumentālais darbs, kurš ir saglabājies no antīkās pasaules laikiem;
  • grieķu teātris (itāļu val.: Teatro greco, 5. gs.p.m.ē.) – lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Colle Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Mūsdienās – kultūras pasākumu norises vieta. Jāatzīmē, ka 16. gadsimtā spāņi radīja noteiktus bojājumus, jo izmantoja teātra akmeņus tiltu nocietinājumu veidošanai.
  • Dionīsa auss (itāļu val.: Orecchio di Dioniso) – apmēram 5 līdz 11 m plata un 23 m augsta kaļķakmenī izcirsta (mākslīgi veidota) pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu patreizējo nosaukumu 16. gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas. Jāatzīmē, ka ala ir ieguvusi šādu formu tāpēc, ka rakšanas darbi tika uzsākti no klints augšas un ejot dziļumā, tika konstatēta ūdens klātbūtne un ļoti laba materiālu kvalitāte, darbi paplašinājās. Akmeņi tajā laikā tika izmantoti ēku celtniecībā;
  • Kordari ala (itāļu val.: Grota dei Cordari) šādu nosaukumu ir ieguvusi tāpēc, ka agrāk tā bija vieta, kur 17. gadsimtā strādāja “cordari” (virvju vērpēji) – šajā dabiski mitrajā alā viņiem bija daudz vieglāk savīt virves.

Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (4)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (1)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (2)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (3)

Ortidžas pussalā (Isola di Ortigia, papildus informācija: http://www.ortigia.it), kas ir Sirakūzu senākā daļa, iespējams apskatīt ļoti daudzus vērtīgus objektus:

  • Doma laukums un Doma katedrāle (itāļu val.: Il Duomo) – celta uz  sena tempļa drupām (apm. 5. gs.p.m.ē) augstākajā Ortidžas salas punktā, piedzīvojusi dažādu kultūru ietekmes: grieķu, bizantiešu, arābu un normāņu. Pēc 1693. gada zemestrīces galvenā fasāde ir veidota baroka stilā.

Siracusa_Duomo (1)Siracusa_Duomo (2)

  • Sv.Lucia baznīca (itāļu val.: La chiesa di S.Lucia alla Badia, 6. gs.) – celta bizantiešu periodā, bet vairākkārt tikusi pārveidota, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces. Celta vietā, kur, saskaņā ar leģendu, tika mocīta Sirakūzu svētā aizbildne – jaunava. Īpaši ir baznīcas koka griesti un baļķu gleznojums (14. gs.).
  • Arhimēda laukums un Artemīdas strūklaka (itāļu val.: Piazza Archimede, Fontana di Artemide) – šeit ir iespējams apskatīt ļoti daudzas 14. un 15. gadsimtā celtas ēkas ( Palazzo dell’Orologio,  Palazzo Gargallo, Palazzo Lanza-Bucceri, Palazzo del Banco di Sicilia), kā arī Artemīdas strūklaku (grieķu mitoloģijā tā bija medību un šķīstības dieviete).


  • Aretuzas avotiņš (itāļu val.: La fonte Aretusa) – svaiga ūdens avotiņš pie pašas jūras, kurā aug papirusa niedres … daudzu rakstnieku un dzejnieku apjūsmota vieta daudzu gadsimtu garumā. Tūristu iecienīts apskates objekts. Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (Alpheios) (pazemes upju dievs, Okeanus dēls) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas (Zeva meita) nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas  varētu satikties ar nimfu.

Siracusa (5)

  • Bellomo muzejs (itāļu val.: Museo Bellomo, 13. – 14. gs.) – atrodas Ortidžas salā, Doma laukumā, Ballomo pils ēkā un ir viens no švābu perioda (Frederico II) vispabeigtākajiem darbiem. Trīs gadsimtus ēka bija Ballomo ģimenes īpašums (ievērojama ģimene no Romas), bet 1722. gadā to nopirka Benediktiešu mūķenes un izmantoja kā noliktavu un guļamzāli. Mūsdienās šajā ēkā atrodas daudzi viduslaiku un modernās mākslas darbi, ieskaitot Karavadžio (Caravaggio : “Seppellimento di Santa Lucia”).
  • Maniače pils (itāļu val.: Castello Maniace) – atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Mūsdienās viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Jāatzīmē, ka pils savu nosaukumu ir ieguvusi par godu bizantiešu ģenerālim Džordžio Maniače (Giorgio Maniace), kurš 1308.g gadā Sirakūzas atbrīvoja no sarakēniem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240. gadā, kad Frederico II to pārveidoja par četrstūra formas pili – cietoksni, kur katrā stūrī bija izvietoti apaļi torņi un pilī varēja iekļut tikai ar paceļamā tilta palīdzību. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Būtiskus bojājumus tā piedzīvoja 1542., 1693. un 1704. gados, kad notika zemestrīces. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve un 1838. gadā Ferdinand I to vēl vairāk izmantoja militārām vajadzībām – kā nocietinājumu pret uzbrukumiem. Pēc Itālijas apvienošanās pils saglabāja savu militāro statusu.


  • Apolona templis (itāļu val.: Tempio di Apollo, 6. gs.p.m.ē.) – grieķu kolonistu celts templis par godu Apolonam, bet pēc Cicerona ierašanās Sirakūzās, tas tika veltīts par godu Artemīdai (Apolona māsai). Bizantiešu laikā templis tika pārvērts par baznīcu, musulmaņu laikā – par mošeju, normāņu laikā – atkal par baznīcu, spāņu laikā – barakas. Mūsdienās no tempļa ir saglabājušās tikai drupas. Jāatzīmē, ka tas ir vecākais zināmais Doric arhitektūras stilā veidotais templis Rietumu Eiropā.

Siracusa_Tempio di Apollo

Sirakūzu pilsētas jaunajā daļā ir iespējams apskatīt:

  • Reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Il museo archeologico regionale Paolo Orsi) – šeit atradīsiet dažādus arheoloģiskos atradumus, piem., keramikas izstrādājumus, teātra maskas, marmora un citas dekorācijas. Vissenākie atradumi tiek attiecināti uz paleolīta, neolīta un bronzas laikiem.

Siracusa_Museo Paolo Orsi (1)Siracusa_Museo Paolo Orsi (2)Siracusa_Museo Paolo Orsi (3)

  • Papirusa muzejs (itāļu val.: Il museo del papiro) – Sirakūzu teritorija ir vienīgā vieta Itālijā, kur aug papiruss. Muzejā iespējams apskatīt seno papirusu veidus (15. gs.p.m.ē.), daudzus objektus, kas izgatavoti no šī auga un materiālu kolekciju, kuru agrāk izmantoja ēģiptiešu rakstītāji.

Sirakūzu tuvumā esošajā teritorijā ir iespējams apskatīt sekojošus objektus:

  • Katakombas (itāļu val.: Le catacombe, 315 – 360. g.) – šīs pazemes kapenes tiek uzskatītas par otrām lielākajām un svarīgākajām uzreiz aiz Romas. Iespējams apskatīt arī Sv.Lucia un Sv.Džovanni kapenes. Romiešu laikā mirušus ķermeņus nebija atļauts apglabāt pilsētas teritorijā, tāpēc Sirakūzu teritorijā mirušo ķermeņi tika apglabāti grieķu veidotajos ūdensvada kanālos. Vēlāk kristieši tās izmantoja par kapellām:
  • Sv.Džovanni baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Giovanni, 6. gs) – celta vietā, kur saskaņā ar leģendu, tika apbedīts Sirakūzu pirmais bīskaps – Marciano (mocīja Valerian, Gallienus, 3 gs.vidus). Ilgu laiku tā bija Sirakūzu pirmā katedrāle. Tā ir pārcietusi daudzus pārveidojumus, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces tās fasāde tika pārveidota baroka stilā. No oriģinālās ēkas mūsdienās ir saglabājušās tikai kolonnas. Sv Džovanni kapenes ir iespējams apskatīt, ejot no baznīcas.
  • Euriāla pils (itāļu val.: Castello di Eurialo, 402. – 397. p.m.ē.) – atrodas apmēram 7 Km attālumā no Sirakūzām un ir lielākais militārais komplekss, kurš ir saglabājies no grieķu laikiem. Tā platība ir 15 000 m2. Par pils celtniecību ir jāpateicas militārajam ģēnijam Dionīsam vecākajam, kurš to uzcēla 6 gadu laikā, lai aizsargāju pilsētu no Kartāgiešiem. Iepriekšējo atēniešu aplenkumu laikā (415. – 413. g.p.m.ē.) viņš konstatēja, ka aizsardzības vājākais punkts ir pilsētas virzemes daļas ziemeļu puse, tāpēc, iesaistot darbā 60 000 vīrus, 20 dienu laikā tika uzcelts 5 Km garš mūris. Pārējie darbi tika pabeigti 6 gadu laikā. Sirakūzas par neiekarojamām padarīja pils un tās teritorijas konstrukcija: ar cietoksni savienoti trīs aizsarggrāvji, milzīgs dubults mūris ziemeļu pusē, trīs pīlāri un paceļamais tilts dienvidu pusē, pieci augsti torņi, kas atradās augstāk nekā ienaidnieks spēja uzšaut, neesot pats savainots, kā arī pils vidū esošais laukums, kur bizantiešu laikā atradās kazarmas un tika izvietota militārā tehnika. Turklāt, visi mūri, grāvji un ejas bija savā starpā savienoti, kas ļāva karavīriem brīvi pārvietoties, neesot redzamiem ienaidniekam.
  • Pantalika (Pantalica) akmeņainā nekropole

P.S.

Bellomo galerija (atrodas Ortidžas pašā centrā, netālu no Aretuzas avotiņa) ir vislabākā vieta, kur iegādāties papirusa papīru un dažādus tā izstrādājumus.

08/04/2011

Turku kāpnes (La Scala dei Turchi)

Scala dei Turchi

Apmēram 10 Km attālumā no Agridžento (Agrigento) un 202 Km attālumā no Katānijas (Catania) atrodas  pilsēta Realmonte un tās teritorijā esošās Turku kāpnes (La Scala dei Turchi). Šīs izteikti baltās akmeņainās klintis ir fantastiski skaists dabas veidojums, kas saulainā dienā jo īpaši kontrastē ar tirzkīza krāsas jūras ūdeni un debesīm. Turklāt, gulēšana saulē sakarsušajās klintīs, izbaudot jūras gaisu, sauli un vēju, kā arī klints augu smaržas, piešķir pavisam citas emocijas saulrieta vērošanai.

Klints atrodas starp divām smilšu pludmalēm. Tās viļņaini, nevienmērīgā forma un pakāpeniski pazeminošie līmeņi (kāpnes) piešķir tām telpisku iespaidu un vēl jo vairāk izceļ tās balto krāsu. Šo pakānienu efektu nodrošina dabisks process – vēji un lietus, savukārt, balto krāsu – tas, ka tās sastāv no merģeļa – nogulumieža, kas satur kaļķakmeņi un mālu (dažādās attiecībās).

Pastāv vairāki mīti un leģendas sakarā ar šo kāpņu un to nosaukuma rašanos. Viena no tām vēsta, ka laikā, kad Sicīlija bija biežs arābu sirojumu mērķis, pie krasta esot pietauvojušies sarakēnu kuģi, kas, izmantojot šos pakāpienus, esot uzrāpušies klints augšā un aplaupījuši daudzus tuvumā esošos ciematus. Tā kā tajā laikā sliktie jūras laupītāji pārsvarā bija no Turcijas un tika saukti “Turchi”, tad šis iespaids arī šoreiz nospēlēja būtisku lomu un kāpnes ieguva attiecīgu nosaukumu (par godu sliktajiem laupītājiem, lai gan šoreiz tie bija nevis turki, bet gan arābi). Vēlāk, lai aizsargātos, vietējie iedzīvotāji gan krastu uzcēla daudzus novērošanas torņus, kuri ir apskatāmi vēl šodien. Vēl kāda cita leģenda vēsta, ka 200 m attālumā no piekrastes jūras viļņos esot aizgājuši bojā divi iemīlējušies un šajā vietā pēc viņu nāves esot parādījušās divas klintis, vēlāk sauktas par  “u zitu” (mīļotais puisis) un “a zita” (mīļotā meitene).

2007.gada Augustā UNESCO tika iesniegts priekšlikums Pasaules mantojuma objektu sarakstā  ietvert vēl divus Sicīlijā esošos objektus – Realmonte esošās Turku kāpnes un Villa Aurea (romiešu periods).

21/03/2011

Maura galva (La testa del moro)

La testa del moro

Sicīlijas mīti un leģendas.

Izrādās, ka atbilde ir meklējama arābu periodā (apm. 1000g.) Sicīlijas pilsētā Palermo, kur arābu kvartālā Kasbah (mūsdienās – Kalsa) dzīvoja ļoti skaista meitene ar gariem melniem matiem un Vidusjūras ūdeni atstarojošām zilām acīm. Kā jebkurai sevi cienošai sicīliešu meitenei viņai nebija atļauts vienai pašai iziet no mājas un pastaigāties pa ielu, tāpēc viņa pavadīja laiku, nodarbojoties ar dārzniecību uz sava balkona. Tajos laikos tā bija vienīgā brīvības un socializēšanās izpausme. Ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa.

Kādu dienu zem viņas balkona gāja kāds jauns mauru (musulmaņu) tirgotājs, kurš, ieraugot tik skaistu un graciozu meiteni, iemīlējās no pirmā acu skatiena. Bez domāšanas viņš devās atzīties skaistajai meitenei savā mīlestībā un viņa, tirgotāja bagātības un acīmredzamās mīlestības un glaimu iespaidota, pieņēma šīs jūtas. Atdevās viņam un turpināja šīs kvēlās attiecības.

Taču kādu dienu viņa uzzināja šausmīgu patiesību – mauram drīzumā bija jāatgriežas savā zemē, turklāt, tur viņu gaidīja sieva un vairāki bērni. Viņas sirds bija salauzta un kā jebkura sevi cienoša sicīliešu sieviete viņa nolēma atriebties. Kopā pavadījuši pēdējo nakti, viņa miegā pārgrieza tam rīkli un pēc tam nocirta galvu.

Nākamās dienas rītā maura galva atradās visu apskatīšanai uz meitenes  balkona, turklāt, viņa tajā iesēja bazilika sēklas, kuras auga tik skaistas un aromātiskas, ka pārējās sievietēs izraisīja skaudību. Tās devās pie amatniekiem un lūdza izgatavot līdzīgas terakotas vāzes ….

Mūsdienās arāba galva kā vāze ar dažādiem dekoratīviem elementiem ir ļoti populārs keramikas izstrādājums, kas vistiešākajā veidā atspoguļo sicīliešu temperamentu.

Taormina_Testa di morotesta-di-moro_monreale-1testa-di-moro_monreale-2