Hurma. Misilmeri hurma (I cachi)

Food_Cachi

Hurma (itāļu val.: i cachi / kaki vai diospero) ir ēdams ebenkoka auglis, viens no senākajiem cilvēka audzētajiem augļiem. Par tā izcelsmes reģionu tiek uzskatīta Ķīna, tās centrālā un dienvidu daļa, kur tas esot bijis pazīstams jau pirms apmēram 3000 gadiem un tiek saukts arī par austrumu ābolu vai septiņu spēku koku.

Tālāk no Ķīnas šis koks izplatījās uz tuvākajām kaimiņvalstīm, piemēram 7. gadsimtā uz Japānu un 14. gadsimtā uz Koreju. Mūsdienās hurma ir ļoti plaši pieejama Japānā, kur tā tiek saukta arī par Japānas lotosu.

Interesanti, ka šis koks tiek saukts arī par “miera koku”, jo bija viens no nedaudzajiem kokiem, kurš izdzīvoja pēc atombumbas sprādziena Hirosimā un Nagasaki 1945. gada augustā.

Hurma Eiropā

Eiropā hurma tika ievesta 16. gadsimta beigās, kad Itālijā tika ievests dateļplūmju hurmas veids. Taču ilgu laiku hurmas koks tika audzēts tikai kā dekoratīvs augs.

Situācija mainījās tikai 19. gadsimta beigās, kad 1860. gadā Francijā aizsākās un 1870. gadā Itālijā turpinājās ievestā japāņu hurmas veida attīstīšana un audzēšana augļa iegūšanas nolūkos. Itālijā pirmais ebenkoks tika iestādīts 1871. gadā Boboli dārzos Florencē. Jāatzīmē, ka ASV ebenkoks tika ievests apmēram 19. gadsimta vidū un Brazīlijā – pašās 19. gadsimta beigās (1890. g.).

Itālijā pirmie hurmas koku augļu dārzi tika izveidoti 1916. gadā Kampānijas zonā, Salerno teritorijā un pēc tam Emīlijā Romanjā, Veneto, Sicīlijā un Abruco.

Mūsdienās Itālija ir lielākā hurmas ražotājvalsts Eiropā, kas ik gadu saražo apmēram 70 000 tonnas šī augļa. Apmēram 90 % produkcijas tiek saražots Kampānijas un Emīlijas Romanjas reģionos. Vispopulārākais hurmas veids ir japāņu hurma jeb kaki (80 %), šķirnes – Jiro, O’Gosho, Hana Fuyu.

cachi_mercato

Par vislabāko Itālijas hurmu tiek uzskatīta Misilmeri hurma (itāļu val.: il cachi / kaki di Misilmeri), kas tiek audzēta Sicīlijā, Palermo zonā. Tā tiek eksportēta un ir pazīstama visā pasaulē.

Lai gan Misilmeri hurmas attīstīšana sākās 1925. – 1930.-tajos gados un nākamo divdesmit (20) gadu laikā tā vienmērīgi izplatījās uz blakus esošajiem reģioniem (piem., Bolognetta, Villabate, Casteldaccia, Bagheria, Marineo, Santa Flavia un Ficarazzi), kļūstot par galveno (90 %) šajā teritorijā audzēto lauksaimniecības kultūru, tomēr tās priekšvēsture ir daudz senāka.

Izrādās, ka 1692. gadā nelielajā ciematiņā (Misilmeri) tika izveidots reto koku un augu botāniskais dārzs (itāļu val.: l’orto botanico di Misilmeri), kurā tika iestādīts pirmais hurmas koks. Pavisam drīz šis dārzs kļuva par vienu no ievērojamākajiem Eiropā un vienu no senākajiem Itālijā akadēmiskajā līmenī. Par tā izveidošanu ir jāpateicas Don Francesco Bonanno, Misilmeri grāfam, uzmanīgam dabas novērotājam, un tēvam Francesco Cupani, franciskānim, botāniķim. Dārzs pastāvēja līdz 1795. gadam, kad, sakarā ar karaliskās ģimenes locekļu izšķērdīgo dzīvesveidu, nācās atteikties no visiem izdevumiem, tai skaitā botāniskā dārza uzturēšanas, un lai retie koki un augi neaizietu bojā, tie tika pārstādīti Palermo botāniskajā dārzā.

Taču svarīgākais bija noticis … Sicīlijā bija ieaudzis ebenkoks, kas šajā Palermo zonā sāka izplesties ļoti strauji, pateicoties gan īpaši labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un augsnei (tumša mālainu klinšu augsne ar augstu māla un kālija saturu un zemu organisko vielu klātbūtni tajā, vai arī sarkanīga Vidusjūras augsne, kas sastāv no māla un smilšu sajaukuma), gan arī apūdeņošanas sistēmai, kuru šeit ieviesa arābi.

Misilmeri visbiežāk audzētais hurmas veids ir japānas hurma jeb kaki (šķirne – Vaniglia), kuras augļi ir nelieli, oranži – sarkanā krāsā, bez sēklām un ēdami praktiski uzreiz, jo satur zemu tanīnu līmeni.

Augļi tiek novākti Oktobra mēnesī, kad augļa mīkstums vēl nav pilnībā nogatavojies, un tas ir roku darbs. Pēc augļa novākšanas tie tiek ievietoti kastē („casciuni”), kura iekšpuse ir izklāta ar noteiktu materiālu un ietīti papīrā, lai veicinātu nogatavināšanās procesu (“l’ammazzatura”). Mājas apstākļos augļus vislabāk ir novietot blakus tādiem citiem augļiem kā āboliem, bumbieriem, banāniem.

Gandrīz visi uzņēmumi, kas Misilmeri nodarbojas ar hurmas audzēšanu, ir mazi uzņēmumi. Tāpēc, tiem apvienojoties, ir izveidota hurmas ražotāju asociācija, saukta „Tu.ka.mi”, kas nodarbojas ar augļa atpazīstamības un noieta veicināšanu gan valsts mērogā, gan arī starptautiskā līmenī.

Reizi gadā – Novembra mēnesī – Misilmeri pilsētā tiek organizēti hurmas svētki (itāļu val.: Sagra del Kaki di Misilmeri).

Hurmas koks ir daudzgadīgs koks (Ķīnā ir atrasti pat 500 gadus veci koki), kas var sasniegt 10 m augstumu dienvideiropā un 20 m augstumu Āzijā. Tas ir ātri augošs koks, kas spēj pielāgoties dažādiem klimatiskajiem apstākļiem (svarīgi, lai augsne būtu labi drenēta un nesaturētu augstu nātrija un bora līmeni) un ir samērā noturīgs pret dažādām slimībām un kaitēkļiem. Sāk ražot augļus apmēram pēc 7 – 8 gadiem un viena koka ražīgums ir apmēram 250 kg. Tas ir arī ļoti dekoratīvs koks, jo, iestājoties rudenim, tā lapas iekrāsojas dažādās krāsās un augļi saglabājas kokā vēl ilgi pēc lapu nokrišanas.

Hurmas auglis visbiežāk ir dzelteni  – oranžā vai oranži – sarkanā krāsā. Nogatavojies, tas ir neparasti salds un atkarībā no šķirnes, tas var būt mazs vai samērā liels, sasniedzot pat 500 gr svaru (vidēji viens auglis sver 200 –  300 gr), tas var saturēt sēklas vai arī būt bez tām, tam var būt želejveida (jāēd ar karoti) vai puscieta konsistence (var tikt sagriezts šķēlēs; piem., šķirnes: Cachi vaniglia, cachi mela), u.c. Nenogatavojušiem atsevišķu šķirņu augļiem var piemist raksturīgā savelkošā iedarbība, ko nosaka augstais tanīnu līmenis tajos. To var mazināt, atstājot augļus nogatavināties kopā ar āboliem un bumbieriem tumšā, labi vēdināmā telpā!

Hurmas veidi. Pastāv vairāk kā 2000 hurmas šķirnes, no kurām pieminēšanas vērtas ir:

  • austrumu hurma, saukta arī par japāņu hurmu jeb kaki (diospyros kaki), kas ir visbiežāk sastopamais hurmas veids. Kaki auglis ir ļoti salds, bez kauliņiem un tam piemīt maiga, reizēm šķiedraina konsistence.
  • dateļplūmju hurma (diospyros lotus) – tās dabiskās izplatības reģions ir DR Āzija un dienvideiropa; senajiem grieķiem tā bija pazīstama kā “Dievu auglis” jeb “dabas saldums”;
  • amerikāņu hurma (diospyros virginiana)– tās dabiskās izplatības reģions ir ASV. Jāatzīmē, ka tā spēj izdzīvot daudz vēsākos klimatiskajos apstākļos nekā japāņu hurma, tās augļi ir mazāki, bet satur vairāk C vitamīna un kalcija nekā japāņu hurma;
  • filipīniešu hurma, saukta arī par velveta ābolu jeb Mabolo (diospyros discolor) – tās dabiskās izplatības reģions ir Filipīnas. Nogatavojusies, tā ir koši sarkanā krāsā un kamēr auglis nav nomizots, tam piemīt nedaudz nepatīkama, sieram līdzīga smaka. Garšas ziņā tas atgādina kaut ko starp banānu un ābolu. Sastopama arī Ķīnā (shizi) un Korejā;
  • melnā hurma (diospyros digyna) – tās dabiskās izplatības reģions ir Meksika un ASV dienvidu daļa. No ārpuses šis auglis ir zaļā krāsā, savukārt, tā iekšpuse nenogatavojusies ir balta, bet nogatavojusies – melna.

Garšas ziņā tiek izdalīti divi hurmas veidi: savelkošās šķirnes (piem., Hachiya, Yokono, Eureka, Saijo, Tamopan, Tanenashi, Triumph), kuras satur augstu tanīnu līmeni (savelkoša iedarbība) un pirms lietošanas ir jānogatavina, un saldās šķirnes (piem., Fuyu, Jiro, Gosho/Giant Fuyu/O’Gosho, Imoto, Izu, Maekawajiro, Okugosho, Suruga), kuras satur zemu tanīnu līmeni un praktiski var tikt patērētas uzreiz pēc novākšanas (bez nogatavināšanas vai minimālas nogatavināšanas).

Hurmas augļu novākšana parasti norit Septembra – Novembra mēnešos, kad auglis no ārpuses sāk iekrāsoties dzeltenīgā krāsā, bet vēl nav nogatavojies. Auglis tiek novākts, to griežot pa apli nevis raujot.

Augli ir iespējams uzglabāt maksimums 2 – 4 mēnešus 0 – 2 °C temperatūrā pie relatīvā mitruma 90 %.  Savukārt, jau nogatavojušos augļus nav iespējams uzglabāt vairāk par pāris dienām ledusskapī.

Pasaules mērogā galvenās hurmas ražotājvalstis ir Ķīna, Koreja un Japāna (95 % tirgus), tām seko Vidusjūras valstis, Brazīlija, Jaunzēlande, Austrālija un Meksika.

Hurmas pielietojums. Hurma galvenokārt tiek patērēta svaigā veidā, jo to ir grūti transportēt. To var tikt arī (galvenokārt, austrumu valstīs) un apstrādāta. No hurmas var tikt pagatavots arī etiķis, dažādi dzērieni un uzlējumi, tā var tikt izmantota kā sastāvdaļa dažādu citu ēdienu pagatavošanā. No hurmas lapām var tikt pagatavota tēja.

Korejā un Japānā hurmas koks tiek izmantots greznu mēbeļu izgatavošanā. No tā var tikt pagatavotas arī intarsijas un klavieru taustiņi.

Uzturvērtība un iedarbība uz veselību:

  • 100 gr. augļa satur apmēram 65 – 70 Kcal, 78.2 % ūdeni, 18 % cukurus, 0.8 % olbaltumvielas, 0.4 % taukus un neskaitāmus vitamīnus (C vitamīnu, beta karotīnu, B grupas vitamīnus), pektīnvielas un minerālvielas (kāliju, kalciju, jodu, dzelzi, magniju, varu);
  • labvēlīgi iedarbojas uz kuņģa – zarnu traktu (daudz šķiedrvielas), aknām, nervu sistēmu, redzi (karotēns), uzlabo asins sastāvu un stiprina imūnsistēmu;
  • tā kā auglis satur maz organisko skābju, tad to var ēst cilvēki, kam ir paaugstināts kuņģa skābes līmenis;
  • raksturīga urīndzenoša (diurētiska) iedarbība (satur kāliju), tāpēc to var ēst cilvēki, kam ir, piemēram, nierakmeņi;
  • hurma ir ļoti enerģētisks produkts, tāpēc piemērota bērniem un sportistiem;
  • piesardzīgi jālieto cilvēkiem ar cukura diabētu (satur glikozi un fruktozi) un ar palielinātu ķermeņa masu.

One Trackback to “Hurma. Misilmeri hurma (I cachi)”

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: