Turku zirņi jeb aunazirņi (I ceci)

Turku zirņi jeb aunazirņi (itāļu val.: i ceci, latīņu val.: Cicer arientinum – šāds nosaukums ir piešķirts pateicoties tam, ka zirnis līdzinās auna galvai), saukti arī par ganbanzo zirņiem, kalna zirņiem, nahatu un nutu, ir viens no senākajiem, populārākajiem un plašāk audzētajiem pākšaugiem pasaulē. 

Tiek uzskatīts, ka to izcelsmes reģions ir Tuvie Austrumi, konkrēti Turcijas teritorija, jo tās dienvidrietumos brīvā dabā ir atrasts turku zirņu priekštecis (iespējams, tieši tāpēc šie zirņi tiek saukti par turku zirņiem). Pastāv liecības par turku zirņu eksistenci jau 5500. g.p.m.ē., kad tie auga un tika ievākti savvaļā. Apmēram 3000. g.p.m.ē. sākās to kultivēšana un plašāka attīstīšana (tie vairs netika ievākti tikai savvaļā). Tie bija ļoti populāri romiešu, grieķu un ēģiptiešu vidū – Tuvo Austrumu un Vidusjūras reģiona valstīs.

Vēlāk, 16. gadsimtā, spāņu un portugāļu ceļotāji tos aizveda uz citām pasaules valstīm.

Īpaši plaši šie zirņi ir izplatījušies Indijā un Ķīnā, kur ieņem būtisku vietu minēto valstu ēdienkartē. Mūsdienās Indija ir lielākā turku zirņu patērētājvalsts un arī ražotājvalsts. Tai seko Pakistāna, Turcija, Austrālija, Irāna, Mjanma, Kanāda, Etiopija, Meksika, Irāna, u.c.

Itālijā šie zirņi tiek audzēti galvenokārt centrālajā (Toskānā, Umbrijā, Lacio) un dienvidu daļās (Sicīlijā, Puļjā). Taču pēdējos gados vērojama tendence, ka popularitātes ziņā tos sāk aizstāt zaļie zirnīši un sviesta pupiņas.

Augot, turku zirņa pākšaugs sasniedz apmēram 20 – 50 cm augstumu, taču tā saknes var būt pat 2 m garas, līdz ar to tas ir spējīgs augt vidē, kur ūdens ir minimāli pieejams (tropu un subtropu klimats). Tā ziedi ir baltā krāsā ar zilu, violetu vai rozā tīklojumu. Lapiņas ir nelielas. Vienā pākstī parasti atrodas 2 – 3 zirņi.

Turku zirņu veidi:

• Desi – šie zirņi ir mazāki, tumšāki un no ārpuses nelīdzenāki, tiek audzēti galvenokārt austrumos – Indijas teritorijā, Etiopijā, Meksikā un Irānā. Šis turku zirņu veids tiek uzskatīts par senāko, jo tā eksemplāri ir atrasti Turcijas teritorijā, kas tiek uzskatīta par to izcelsmes vietu;
• Kabuli – šie zirņi ir lielāki, gaišāki un no ārpuses līdzenāki, tiek audzēti galvenokārt Vidusjūras reģiona valstīs – Dienvideiropā, Ziemeļāfrikā, kā arī Afganistānā, Pakistānā un Čīlē. Kopš 18. gadsimta sastopami arī Indijā.
  

Iespējamās turku zirņu krāsas – zaļa, melna, brūna, sarkana, bēšīga.

Uzturvērtība:

• 100 gr produkta satur: 165 kcal, 20 % olbaltumvielas, 64 % ogļhidrātus (47 % ciete, 6 % šķīstošie cukuri), 5 % taukus, 6 % šķiedrvielas. Kaloriju ziņā turku zirņi ir visbagātākie no visiem pākšaugiem!;
• augsts olbaltumvielu saturs – īpaši piemēroti veģetāriešiem, lai aizstātu sarkano gaļu;
  
• ievērojams daudzums šķiedrvielu – īpaši piemēroti cukura diabēta slimniekiem, jo ir veselīgs ogļhidrātu avots;
• satur ievērojamu daudzumu kalciju, kāliju, magniju, dzelzi, cinku, fosforu, linoleīnskābi, kā arī vitamīnus A, B, C;
• pateicoties saponīniem, turku zirņi palīdz samazināt arī holesterīna daudzumu asinīs.

Pielietojums:

• svaigā veidā;
• vārītā veidā – salātos, sastrādāti pastētē jeb krēmveida masā (humoss), zupās, sautējumos, kopā ar makaroniem, kuskusu, rīsiem, slēgta veida picās, sāļajās tortēs, u.c.;
• grauzdētā veidā kā uzkoda;
  
• sastrādāti miltos un tad izmantoti daudzu citu produktu pagatavošanā (piem., eļļā vārīti ēdieni – sicīliešu ēdiens “panelle”, arābu ēdiens “Falafel” – turku zirņu un cūku pupu bumbiņas);
• saldā veidā kā deserta ēdiens;
• fermentētā veidā no tā tiek pagatavots arī sake līdzīgs dzēriens, u.c.

Uzglabāšana:

• sausā, vēsā un tumšā vietā zirņus ir iespējams uzglabāt pat 12 mēnešus;
• vārītus zirņus ledusskapī iespējams uzglabāt līdz pat 3 dienām.

Noderīgi:

• sausos turku zirņus pirms gatavošanas ieteicams mērcēt 8 – 24 stundas;
• cietā ūdenī turku zirņi vārās ilgāk nekā mīkstā;
• vārot turku zirņus, sāli pievieno neilgi pirms vārīšanas beigām, citādi zirņi ilgi būs cieti.