Sirakūzas (Siracusa)

Sirakūzas (itāļu val.: Siracusa) ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī pilsētas jaunākā daļa Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres. Mūsdienās Sirakūzās dzīvo apmēram 125 000 cilvēku.

Vēsture: Sirakūzas 734 g.p.m.ē. ir dibinājuši grieķu kolonisti no Kartāgas, kas to nosauca par “Sirako” (“purvs”). Ņemot vērā auglīgo zemi un vietējo cilšu pozitīvo attieksmi, sākās strauja pilsētas attīstība un kādu laiku Sirakūzas bija viena no ietekmīgākajām grieķu pilsētām visā Vidusjūras reģionā. 5. un 6.gs.p.m.ē. nepastāvēja īpaša atšķirība starp Atēnām un grieķu pilsētām Sicīlijā. Taču šī straujā attīstība radīja arī iekšējus konfliktus un priekšnoteikumus tirānisma attīstībai. Pilsētā viens pēc otra valdīja vairāki tirāni.

Grieķu valdīšana beidzās 212.g.p.m.ē., kad Sirakūzas iekaroja un tās uz nākamjiem sešiem gadsimtiem pārgāja Romas Impērijas pakļautībā, bija tās maizes klēts. Pēc Romas Impērijas krišanas 476. gadā un barbaru invāzijas, pār Sicīliju valdīja bizantieši (535. g.), arābi (878. g.) – 2 gadsimtu laikā Sirakūzas kļuva par vienu no plaukstošākajām zemēm Vidusjūrā. Tālāk sekoja normāņi (1061.g.), pārmaiņus – franču un spāņu karaļi, līdz 1860.gada oktobrī sala kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Jāatzīmē, ka 1693. gadā notika spēcīga zemestrīce, kas skāra arī Sirakūzas un citas Noto ielejas pilsētas. 18. gadsimta sākumā pilsēta tika celta no jauna, tādējādi ar netālu esošo pilsētu Noto ir viens no labākajiem Sicīlijas baroka piemēriem.

Apskates objekti:

Vēsturiskās ēkas un pieminekļi:

Neapolis arheoloģiskā parka (Parco Archeologico della Neapolis, no grieķu val. “jauna pilsēta”) platība ir apmēram 240 000 m2 un tajā atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu, kurus būtu vērts apskatīties:

• Basilica di S.Nicolo dei Cordari atrodas uzreiz pie ieejas parkā, tā ir celta 11. gs.;
• romiešu amfiteātris (itāļu val.: Anfiteatro romano, 2. – 4. gs.) – tas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā (140 x 119 m, pēc Romas un Veronas), turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas. 16. gadsimtā, izmantojot anfiteātra akmeņus, spāņi gandrīz pilnībā iznīcināja pusi tā reljera.
• Hērona II altāris (itāļu val.: Ara di Ierone, 3. gs.) – trešais lielākais monumentālais darbs, kurš ir saglabājies no antīkās pasaules laikiem;
• grieķu teātris (itāļu val.: Teatro greco, 5. gs.p.m.ē.) – lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Colle Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Mūsdienās – kultūras pasākumu norises vieta. Jāatzīmē, ka 16. gadsimtā spāņi radīja noteiktus bojājumus, jo izmantoja teātra akmeņus tiltu nocietinājumu veidošanai.
• Dionīsa auss (itāļu val.: Orecchio di Dioniso) – apmēram 5 līdz 11 m plata un 23 m augsta kaļķakmenī izcirsta (mākslīgi veidota) pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu patreizējo nosaukumu 16. gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas. Jāatzīmē, ka ala ir ieguvusi šādu formu tāpēc, ka rakšanas darbi tika uzsākti no klints augšas un ejot dziļumā, tika konstatēta ūdens klātbūtne un ļoti laba materiālu kvalitāte, darbi paplašinājās. Akmeņi tajā laikā tika izmantoti ēku celtniecībā;
• Kordari ala (itāļu val.: Grota dei Cordari) šādu nosaukumu ir ieguvusi tāpēc, ka agrāk tā bija vieta, kur 17. gadsimtā strādāja “cordari” (virvju vērpēji) – šajā dabiski mitrajā alā viņiem bija daudz vieglāk savīt virves.

Ortidžas pussalā (Isola di Ortigia, papildus informācija: http://www.ortigia.it), kas ir Sirakūzu senākā daļa, iespējams apskatīt ļoti daudzus vērtīgus objektus:

• Doma laukums un Doma katedrāle (itāļu val.: Il Duomo) – celta uz  sena tempļa drupām (apm. 5. gs.p.m.ē) augstākajā Ortidžas salas punktā, piedzīvojusi dažādu kultūru ietekmes: grieķu, bizantiešu, arābu un normāņu. Pēc 1693. gada zemestrīces galvenā fasāde ir veidota baroka stilā.

• Sv.Lucia baznīca (itāļu val.: La chiesa di S.Lucia alla Badia, 6. gs.) – celta bizantiešu periodā, bet vairākkārt tikusi pārveidota, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces. Celta vietā, kur, saskaņā ar leģendu, tika mocīta Sirakūzu svētā aizbildne – jaunava. Īpaši ir baznīcas koka griesti un baļķu gleznojums (14. gs.).
• Arhimēda laukums un Artemīdas strūklaka (itāļu val.: Piazza Archimede, Fontana di Artemide) – šeit ir iespējams apskatīt ļoti daudzas 14. un 15. gadsimtā celtas ēkas ( Palazzo dell’Orologio,  Palazzo Gargallo, Palazzo Lanza-Bucceri, Palazzo del Banco di Sicilia), kā arī Artemīdas strūklaku (grieķu mitoloģijā tā bija medību un šķīstības dieviete).

• Aretuzas avotiņš (itāļu val.: La fonte Aretusa) – svaiga ūdens avotiņš pie pašas jūras, kurā aug papirusa niedres … daudzu rakstnieku un dzejnieku apjūsmota vieta daudzu gadsimtu garumā. Tūristu iecienīts apskates objekts. Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (Alpheios) (pazemes upju dievs, Okeanus dēls) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas (Zeva meita) nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas  varētu satikties ar nimfu.

• Bellomo muzejs (itāļu val.: Museo Bellomo, 13. – 14. gs.) – atrodas Ortidžas salā, Doma laukumā, Ballomo pils ēkā un ir viens no švābu perioda (Frederico II) vispabeigtākajiem darbiem. Trīs gadsimtus ēka bija Ballomo ģimenes īpašums (ievērojama ģimene no Romas), bet 1722. gadā to nopirka Benediktiešu mūķenes un izmantoja kā noliktavu un guļamzāli. Mūsdienās šajā ēkā atrodas daudzi viduslaiku un modernās mākslas darbi, ieskaitot Karavadžio (Caravaggio : “Seppellimento di Santa Lucia”).
• Maniače pils (itāļu val.: Castello Maniace) – atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Mūsdienās viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Jāatzīmē, ka pils savu nosaukumu ir ieguvusi par godu bizantiešu ģenerālim Džordžio Maniače (Giorgio Maniace), kurš 1308.g gadā Sirakūzas atbrīvoja no sarakēniem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240. gadā, kad Frederico II to pārveidoja par četrstūra formas pili – cietoksni, kur katrā stūrī bija izvietoti apaļi torņi un pilī varēja iekļut tikai ar paceļamā tilta palīdzību. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Būtiskus bojājumus tā piedzīvoja 1542., 1693. un 1704. gados, kad notika zemestrīces. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve un 1838. gadā Ferdinand I to vēl vairāk izmantoja militārām vajadzībām – kā nocietinājumu pret uzbrukumiem. Pēc Itālijas apvienošanās pils saglabāja savu militāro statusu.

• Apolona templis (itāļu val.: Tempio di Apollo, 6. gs.p.m.ē.) – grieķu kolonistu celts templis par godu Apolonam, bet pēc Cicerona ierašanās Sirakūzās, tas tika veltīts par godu Artemīdai (Apolona māsai). Bizantiešu laikā templis tika pārvērts par baznīcu, musulmaņu laikā – par mošeju, normāņu laikā – atkal par baznīcu, spāņu laikā – barakas. Mūsdienās no tempļa ir saglabājušās tikai drupas. Jāatzīmē, ka tas ir vecākais zināmais Doric arhitektūras stilā veidotais templis Rietumu Eiropā.

Sirakūzu pilsētas jaunajā daļā ir iespējams apskatīt:

• Reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Il museo archeologico regionale Paolo Orsi) – šeit atradīsiet dažādus arheoloģiskos atradumus, piem., keramikas izstrādājumus, teātra maskas, marmora un citas dekorācijas. Vissenākie atradumi tiek attiecināti uz paleolīta, neolīta un bronzas laikiem.

• Papirusa muzejs (itāļu val.: Il museo del papiro) – Sirakūzu teritorija ir vienīgā vieta Itālijā, kur aug papiruss. Muzejā iespējams apskatīt seno papirusu veidus (15. gs.p.m.ē.), daudzus objektus, kas izgatavoti no šī auga un materiālu kolekciju, kuru agrāk izmantoja ēģiptiešu rakstītāji.

Sirakūzu tuvumā esošajā teritorijā ir iespējams apskatīt sekojošus objektus:

• Katakombas (itāļu val.: Le catacombe, 315 – 360. g.) – šīs pazemes kapenes tiek uzskatītas par otrām lielākajām un svarīgākajām uzreiz aiz Romas. Iespējams apskatīt arī Sv.Lucia un Sv.Džovanni kapenes. Romiešu laikā mirušus ķermeņus nebija atļauts apglabāt pilsētas teritorijā, tāpēc Sirakūzu teritorijā mirušo ķermeņi tika apglabāti grieķu veidotajos ūdensvada kanālos. Vēlāk kristieši tās izmantoja par kapellām:
• Sv.Džovanni baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Giovanni, 6. gs) – celta vietā, kur saskaņā ar leģendu, tika apbedīts Sirakūzu pirmais bīskaps – Marciano (mocīja Valerian, Gallienus, 3 gs.vidus). Ilgu laiku tā bija Sirakūzu pirmā katedrāle. Tā ir pārcietusi daudzus pārveidojumus, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces tās fasāde tika pārveidota baroka stilā. No oriģinālās ēkas mūsdienās ir saglabājušās tikai kolonnas. Sv Džovanni kapenes ir iespējams apskatīt, ejot no baznīcas.
• Euriāla pils (itāļu val.: Castello di Eurialo, 402. – 397. p.m.ē.) – atrodas apmēram 7 Km attālumā no Sirakūzām un ir lielākais militārais komplekss, kurš ir saglabājies no grieķu laikiem. Tā platība ir 15 000 m2. Par pils celtniecību ir jāpateicas militārajam ģēnijam Dionīsam vecākajam, kurš to uzcēla 6 gadu laikā, lai aizsargāju pilsētu no Kartāgiešiem. Iepriekšējo atēniešu aplenkumu laikā (415. – 413. g.p.m.ē.) viņš konstatēja, ka aizsardzības vājākais punkts ir pilsētas virzemes daļas ziemeļu puse, tāpēc, iesaistot darbā 60 000 vīrus, 20 dienu laikā tika uzcelts 5 Km garš mūris. Pārējie darbi tika pabeigti 6 gadu laikā. Sirakūzas par neiekarojamām padarīja pils un tās teritorijas konstrukcija: ar cietoksni savienoti trīs aizsarggrāvji, milzīgs dubults mūris ziemeļu pusē, trīs pīlāri un paceļamais tilts dienvidu pusē, pieci augsti torņi, kas atradās augstāk nekā ienaidnieks spēja uzšaut, neesot pats savainots, kā arī pils vidū esošais laukums, kur bizantiešu laikā atradās kazarmas un tika izvietota militārā tehnika. Turklāt, visi mūri, grāvji un ejas bija savā starpā savienoti, kas ļāva karavīriem brīvi pārvietoties, neesot redzamiem ienaidniekam.
• Pantalika (Pantalica) akmeņainā nekropole

P.S.

Bellomo galerija (atrodas Ortidžas pašā centrā, netālu no Aretuzas avotiņa) ir vislabākā vieta, kur iegādāties papirusa papīru un dažādus tā izstrādājumus.