Posts tagged ‘arheoloģija’

22/09/2011

Marsala

Marsala ir Trapāni zonā starp Trapāni un Madzara del Vallo (itāļu val.: Mazara del Vallo) esoša pilsēta, piektā lielākā Sicīlijas pilsēta (2010. gada nogalē tajā dzīvoja apmēram 83 tūkstoši cilvēku). Kopš 18. gadsimta visā pasaulē pazīstama ar saviem vīna dārziem, vīna darītavām un tās slavenāko produktu – Marsalas vīnu, taču pagātnē tā bija ļoti ietekmīga pilsēta, jo tajā atradās lielākā Sicīlijas osta. Tajā laikā noteicošās nozares bija zivkopība (īpaši tunča nozveja) un tirdzniecība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 397. g.p.m.ē. dibināja feniķieši, kas, ciešot sakāvi no Sirakūzu tirāna Dionīsa I puses, bija spiesti bēgt no Motijas salas (itāļu val.: Motya, Mozia), kuru tie apdzīvoja jau 8. gs.p.m.ē. Savu patvērumu feniķieši atrada šajā zemesraga teritorijā, kur izveidoja pilsētu ar nosaukumu Lilybaeum. Vēlāk šī pilsēta kļuva par feniķiešu svarīgāko un ietekmīgāko pilsētu visā Sicīlijā.

Kartāgiešu valdīšanas laikā tā kļuva par svarīgu militāro centru, kuru aizsargāja milzīgs mūris. Tālāk sekoja romiešu, vandāļu un bizantiešu valdīšanas laiks. Jāatzīmē, ka romiešu valdīšanas laikā, esot vienai no romiešu provincēm un tajā atrodoties svarīgākajai ostai visā Sicīlijā, pilsētā valdīja labklājības laiki (svarīgākā nozare – tirdzniecība).

8. gadsimtā pilsētu iekaroja arābi un tā tika pārdēvēta par „Marsa Allah” (Dieva osta). Viduslaikos turpinājās pilsētas uzplaukums, jo tā bija svarīgs tirdzniecības centrs.

1071. gadā to iekaroja normaņi un sākās piļu, baznīcu un klosteru celtniecība.  

12. un 13. gadsimts iezīmējas ar to, ka pilsētas galvenās ekonomiskās intereses pārvirzījās no jūras uz sauszemes teritoriju, tā kļuva par svarīgu lauksaimniecības centru, kur, pateicoties andževiniem (frančiem), tika attīstītas graudaugu kultūras.

13. gadsimta beigās pie varas nāk spāņi, aragonieši, un šis izrādās smagākais periods pilsētas vēsturē. 1500.-tajos gados pilsētas teritorijā sākas sāls rezervuāru izveide, savukārt, vīnkopības nozare tiek atstāta novārtā līdz pat 18. gadsimtam. 1575. gadā spānis Čarlzs V ziedo pilsētas galveno dārgumu – ziemeļaustrumos esošo milzīgo ostu – pilsētas aizsardzībai pret pirātu uzbrukumiem. Pilsēta netiek iekarota, taču tiek sagrauta osta un no šī brīža sākas Marsalas lejupslīde. Pilsētas centrs, kuru joprojām apņem spēcīgais mūris, turpina būt par svarīgu militāro un stratēģisko centru.

1773. gadā notiek pavērsiena punkts, jo pilsētā ierodas bagātais angļu uzņēmējs Džons Vūdhaus (John Woodhouse) un izveido pirmo mūsdienās visā pasaulē pazīstamā Marsalas vīna darītavu. Sākas pilsētas augšupeja, ekonomiskā attīstība. 1833. gadā tiek izveidota pirmā Marsalas vīna darītava, kuru pārvalda itālis Vinčenzo Florio (Vincenzo Florio).

1860. gada 11. maijā Marsalas pilsētā ierodas Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi) ekspedīcija, lai uzsāktu Itālijas Karalistes apvienošanās misiju.

II Pasaules kara laikā pilsēta smagi cieta uzlidojumu laikā, tāpēc daudzi arheoloģiskie pieminekļi un vēsturiskās ēkas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Galvenās ekonomikas nozares – vīnkopība (50%), tirdzniecība, u.c.

Apskates objekti:

  • Doma baznīca jeb katedrāle (1628.g.), veltīta Sv.Tomasam, ir celta normaņu laikā un vairakkārt pārveidota līdz 18. gadsimtam, kad tā tika pārbūvēta ar lielu šarmu, bet tā arī palika nepabeigta. Būtiski cietusi II Pasaules kara laikā, tā tika atjaunota un fasāde, no kuras iepriekš eksistēja tikai apakšējā daļa, beidzot tika pabeigta. Baznīcas iekšā atrodas vairāki Gadžini un viņa skolas darbi, bet patiesie tās dārgumi ir astoņi lieli 16 – 17 gadsimta flāmu skolas gobelēni, kurus ziedoja arhibīskaps Lombardo (viņš, savukārt, tos saņēma dāvanā no Spānijas Filipa II). To izmērs ir 4×4 m un tie sastāv no daudziem ziedu, augļu un alegorijas elementiem, atspoguļo ainas no Titus I kara pret jūdiem;
  • Sv.Pētera baznīca un klosteris (Chiesa e convento di St.Pietro) (1590 – 1604);
  • Purgatorija baznīca (Chiesa del purgatorio) (1569) un daudzas citas vēsturiskas ēkas vecpilsētas centrā;
  • karmīnu klosteris (16. gadsimts) (itāļu val.: Convento del Carmine „pinacoteca comunale”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.pinacotecamarsala.it
  • zemnieku tradīciju un mākslas muzejs (itāļu val.: Museo Mirabile „Delle tradizioni ed arti contadine”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.museomirabilemarsala.it
  • Baļjo Anzelmi arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Baglio Anselmi) atrodas piekrastes teritorijā un tajā iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskos atradumus no pūniešu laikiem (t.sk. lagūnā atrasto pūniešu kuģi), kad tie dzīvoja Motijas saliņā un Lilibeo nekropoles;


  • sāls darītavas jeb sāls rezervuāri Marsalas teritorijā, jo īpaši „Ettore un Infersa”, kas ir lielākā sāls darītava Sicīlijā! Papildus informācija par sāls rezervuāriem ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/09/20/saline/;

  • lagūnas saliņu apskate, tai skaitā Motijas saliņas.
  • vīna darītavu apmeklēšana.

Jānogaršo:

  • dažādos veidos gatavots tuncis;
  • kus kus ar zivīm (itāļu val.: cous cous di pesce), kas tiek pasniegts kopā ar zivs buljonu. Sastāvdaļas: sīpoli, ķiploki, pētersīļi, asie pipari, tuncis;
  • marinētas siļķes un sarkano apelsīnu salāti (itāļu val.: Insalata di aringhe e arance). Sastāvdaļas: sarkanie apelsīni, marinēta siļķe, sīpoli, pētersīļi, sāls, pipari, olīvu eļļa;
  • le panelle – no turku zirņu miltiem gatavots izstrādājums, kas tiek vārīts eļļā;
  • marcipāna izstrādājumi;
  • Marsalas vīns.


Noderīgi:

  • Marsalas pilsētas karte:


13/05/2011

Taormīna (Taormina)

Taormina

Taormīna (sicīliešu dialektā: Taurmina) ir visgleznainākā un tūristu visapmeklētākā Sicīlijas pilsēta. Tā atrodas apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, uz 204 m augstas klints ar pasakainu skatu uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz par Sirakūzām, turklāt, tās fonā atrodas vulkāns Etna.

Pilsētā dzīvo apmēram 12 000 iedzīvotāju un tā sastāv no divām daļām: pilsētas vēsturiskā centra, kurš atrodas Tauro kalna nogāzē un pludmales daļas (Taormina Mare). Abas šīs daļas savieno gaisa vilcieniņš (itāļu val.: funiculare; 10 min brauciens no Taormina Mare līdz Via Pirandello), taču augšā pa serpentīna ceļiem iespējams uzbraukt arī ar auto. Ieeja pilsētas vēsturiskajā centrā iespējama pa diviem vārtiem – Mesīnas vārtiem (Porta Messina; atrodas pilsētas ziemeļos), ja augšā tiek uzbraukts ar gaisa vilcieniņu vai Katānijas vārtiem (Porta Catania; pilsētas dienvidos), ja augšā tiek uzbraukts ar auto. Abus vārtus savieno pilsētas galvenā iela (Corso Umberto I), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, muzeji, pagalmi un parki. 

Vēsture: Taormīnas vēsture ir pietiekami sarežģīta. Tās nosaukums laika gaitā ir ticis mainīts vairākkārt. Grieķi šo pilsētu dēvēja par Tauromenion, romieši – Tauromoenium, bizantieši – Tauromoenia vai Tauromoenis, arābi – Tabermin un vēlāk Almoezia, normāņi – Taurominium, aragonieši – Taurominia. Nosaukums ir ticis mainīts arī pēc 16. gadsimta: Tauromenia, Tavormina, līdz beidzot Taormina.

Zināms, ka Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikuli Taormīnā ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās Sicīlijā (735. g.p.m.ē.) un to pirmās kolonijas izveidošanas Džiardini Naksos pilsētā. Taormīna bija mazs ciematiņš kalnos, kuram, bēgot no Sirakūzu tirāna Dionīsa I, 403. g.p.m.ē. pievienojās netālu esošās Džiardini Naksos pilsētiņas iedzīvotāji. Džiardini Naksos pilsētiņā tajā laikā jau bija attīstīta civilizācija, tāpēc Taormīnas pamatiedzīvotāji bija ieguvēji. Taču drīz vien (392.gp.m.ē.) Dionīsa I mantkārīgie algotņi ieņēma arī Taormīnu un daudzi no Naksos aizmukušajiem iedzīvotājiem tika sagūstīti un nodoti verdzībā, vai arī beigu beigās pārdoti Sirakūzām. 358. g.p.m.ē. tiek uzskatīts par Taormīnas dibināšanas gadu, jo tika apspiests Dionīss I un pilsēta ieguva tās nosaukumu Tauromenion. Nākamos 2 gadsimtus pilsētā viens pēc otra turpināja valdīt grieķu tirāni.

Pēc tam Taormīnā valdīja romieši (212. g.p.m.ē.), pilsēta tika pārdēvēta par Tauromoenium. Lai gan tā bija viena no romiešu neskaitāmajām kolonijām Sicīlijā, kurā tika ieviesti un nepārtraukti palielināti nodokļi, tādējādi bremzējot pilsētas ekonomisko attīstību ilgtermiņā, tomēr tā bija īpašāka nekā citas kolonijas. Pilsētai tika piešķirtas noteikta veida privilēģijas. Tā saglabāja noteikta veida neatkarību (sarunas turpināja noritēt grieķu valodā), pilsētā tika uzbūvētas daudzas skaistas ēkas un atpūtas vietas (tā bija konsulu un aristokrātu atvaļinājumu vieta). Taču vienlaikus šiem pozitīvajiem notikumiem noritēja arī ne tik skaistas lietas, piemēram, vergu masveida slepkavības (noslepkavoto vergu asinis, sapildītas tvertnēs, tika izmantotas zušu uzbarošanai), uzdzīve, u.c. Taormīna kļuva par patvēruma vietu tiem vergiem, kuri sacēlās pret Romu, kura vienmēr bija izturējusies pret Taormīnu savādāk, daudz priviliģētākā veidā nekā pret citām savām Sicīlijas kolonijām.

Pēc Romas Impērijas krišanas, pilsētā īsu brīdi valdīja goti, tad bizantieši (476 g.), notika pakāpeniska pievēršanās kristietībai. Taormīna bija Sicīlijas bizantiešugalvaspilsēta, kurā atradās bīskapijas centrs (saglabājās līdz 1082. g.). Pirmais bīskaps bija Pankrācijs no mūsdienu Turcijas teritorijas (Pankrācijs ir Taormīnas aizbildnis).

902. – 906. gadā, pēc vairāku gadu desmitu sīvām cīņām, pilsētu iekaroja arābi (musulmaņi) un tā tika pārdēvēta par Almoezia. Iestājās noteiktas attīstības periods, bija vērojams būtisks progress lauksaimniecības jomā (apelsīni, citroni, apūdeņošanas sistēmas), filozofijā, medicīnā un matemātikā, taču problēmas sagādāja nespēja pieņemt islāmisko dominanci.

1078. gadā varu pārņēma normāņi, ar pāvesta atbalstu tā atkal tika pievērsta kristietībai (katolismam) un atguva savu iepriekšējo nosaukumu. Iestājās pozitīvs periods pilsētas ekonomiskās attīstības, arhitektūras un kultūras dzīvēs.

Švābu valdīšanas laikā īss, bet intensīvas labklājības periods bija tieši Frīdriha II no Hohenštaufenu dinastijas valdīšanas laikā (1198. – 1250. g.). Ņemot vērā to, ka viņam bija sliktas attiecības ar pāvestu, kurš viņu nosauca pat par Antikristu, tad par nākamo Sicīlijas Karali pāvests (pēc tautības būdams francūzis) kronēja savu tautieti – francūzi Čārlzu I (valdīšanas laiks 1266. – 1285. g.). Tāpat kā citas Sicīlijas pilsētas, Taormīna atteicās atzīt jauno karali par monarhu un turpināja atbalstīt švābus. Naids pret frančiem beidzās ar sacelšanos 1281. gadā (“sicīliešu vakars”). Sicīlija pārgāja spāņu varā un atguva savas senās privilēģijas, tika pabeigti daudzi svarīgi celtniecības darbi (izbūvēti ceļi, kas savienoja Mesīnu un Kataniju un ceļo, kas savienoja Taormīnu ar jūru). 1410. gadā Taormīna kļuva par Sicīlijas Parlamenta centru (Palazzo Corvaja ēka). Iestājās stabilitātes un labklājības periods. Spāņu valdīšana ilga līdz pat 1860. gadam, kad notika Itālijas apvienošanās (Sicīlija tika pievienota Itālijai).

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Taormīna no maza lauksaimnieku un zvejnieku ciematiņa bija pārvērtusies par šarmantu pilsētiņu ar skaistiem veikaliņiem, ģimenes uzņēmuma veida viesnīcām un skaistām ēkām. Pateicoties atsevišķām slavenībām un to atsauksmēm, pilsēta bija iemantojusi pasaules slavu. Daudzas slavenības – aristokrāti, dažādu valstu prezidenti, pasaules slaveni aktieri, rakstnieki un mūziķi centās apmeklēt pilsētu, lai izbaudītu “la dolce vita” (kulminācija tika sasniegta 1970.-tajos gados). Pilsētai tika piedēvēta aristokrātiski bohēmiska aura. Taču viss mainījās, kad 1968. gadā Agridžento zonā (Belice ielejā) notika 6.1 balles spēcīga zemestrīce. Tas daudzos radīja bailes … individuālo un bagāto tūristu kļuva arvien mazāk, tāpēc viesnīcas sāka slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar daudzām tūrisma kompānijām uzreiz uz gadu, mainījās gan pilsētas izskats (daudzas pilsētas zaļās zonas tika pārvērstas bruģī), gan arī orientācija no kvalitātes uz kvantitāti. Radās milzīgas viesnīcas, neskaitāmi veikali, kas tirgoja līdzīgas preces, u.c. Tieši tāpēc, ja vien ir iespējams, Taormīnu ir ieteicams doties izzināt un izjust jebkurā mēnesī, izņemot Jūliju un Augustu, kad tūristu ir visvairāk.

Apskates objekti Taormīnas pilsētā un tās teritorijā:

  • Katānijas vārti (itāļu val.: Porta Catania; atrodas pilsētas dienvidos, 1440. g., daļa no pilsētas otrā līmeņa aizsardzības mūra) un galvenā iela – Corso Umberto I ar neskaitāmajiem veikaliņiem;

Taormina_Porta CataniaTaormina_strade (1)Taormina_Negozzi (1)Taormina_Testa di moro

  • Sv.Stefana grāfu pils (itāļu val.: Palazzo Duchi di Santo Stefano) atrodas pie Katānijas vārtiem, ir daļa no tiem. Ēka ir celta 14. gadsimtā īpašajā sicīliešu gotisma stilā ar normāņu un arābu stilu elementiem. Tā ir 3 stāvu celtne, ar brīnišķīgu pamatni, arkas veida galvenajām durvīm un no lavas akmens veidotiem tās rāmjiem, skaistiem logiem, u.c. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Mazzullo fonds (itāļu val.: Fondazione Mazzullo), kurā iespējams apskatīties dažādu sicīliešu mākslinieku darbus;


  • vecais klosteris (itāļu val.: Badia vecchia ) – 14. gadsimtā gotiskā stilā veidota sena abatija jeb klosteris, kas ārēji līdzinās cietoksnim (to vēl vairāk pastiprina mūra izrobojumi ēkas augšējā daļā) un Sv.Stefana grāfu pilij. Mūsdienās šajā ēkā atrodas reģiona arheoloģiskais muzejs, kurā iespējams apskatīties dažādas skulptūras, keramikas izstrādājumus, amfiteātra atradumums, u.c.
  • Doma laukums un Sv. Nikola jeb Doma katedrāle (itāļu val.: Chiesa Madre (S.Nicola); celta 13. gadsimtā uz senas baznīcas drupām, vēlāk 15., 16. un 17. gadsimtos pārtaisīta; ēka ir vienkāršas taisnstūrveida formas ar vienu vienīgu absīda objektu, celta gotiskajā stilā un nedaudz līdzinās cietoksnim; galvenā ieeja tika izveidota renesanses stilā 1636. gadā, divi pārējie vārti ir saglabājušies no 15. un 16. gadsimtiem; baznīcas centrālā daļa sastāv no 3 rumbām; divās blakus ejās atrodas seši mazāki altāri, sešas sarkana marmora kolonas; koka griesti arābu stilā), strūklaka (celta 1635. gadā baroka stilā, sastāv no 3 pakāpieniem, strūklakas centrā atrodas minotaurs, kas ir Taormīnas simbols, stūros – nelielas jūras zirdziņu kolonas, no kurām mūsdienās strādā tikai viena), Palazzo dei Giurati (pilsētas pašvaldības ēka, itāļu val.: celta apmēram 1700. g.), Sv.Dominika baznīca un klosteris (Chiesa e Conventi di San Domenico; kompleksa celtniecība sākās 1347. gadā uz Rosso di Cerami pils drupām; baznīca un galvenais klosteris tika uzcelti 16. gadsimtā, bombardēti 1943. gadā, savukārt, pārējie klosteri un torņi tika uzcelti 18. gadsimtā);

Taormina_Piazza DuomoTaormina_Chiesa Madre

  • Palazzo Ciampoli – aristokrātiska ēka katalāniešu stilā, celta 1412. gadā, ar pagalmu, kuru veido mūra sienas un arkas veida galvenajām durvīm. Ciampoli ir ģimenes uzvārds, kurai piederēja šī ēka līdz to iegādājās Sicīlijas reģions;


  • IX Aprīļa laukums (itāļu val.: Piazza IX Aprile; šāds nosaukums ir tāpēc, ka tālajā 1860. gadā mises laikā baznīcā atskanēja kāda balss, kura pavēstīja, ka Marsalā esot pietauvojies Garibaldi, lai uzsāktu Sicīlijas atbrīvošanu no spāņiem) – Taormīnas vislielākais laukums, kurā atrodas daudzas kafejnīcas un no kura paveras fantastisks skats uz Jonijas jūras piekrasti. Ieeja laukumā sākas ar La Porta di Mezzo (Torre dell’ Orologio), kas ir trešā stiprinājuma siena, uz kuras atrodas tornis ar pulksteni, vārti ir celti apmēram 11. – 12. gadsimtā viduslaiku pilsētas aizsardzības nolūkos. Laukumā atrodas arī Sv.Džuzepes baznīca (Chiesa di S.Giuseppe, celta apmēram 17. gs.) un Sv. Agostīna baznīca (Chiesa di Sant’Agostino, celta apmēram 1448. gadā, klosteris uzbūvēts 1530. gadā, mūsdienās – bibliotēka);

Taormina_Piazza IX AprileTaormina_Piazza IX Aprile

  • Naumachie – otra senākā celtne Taormīnā pēc grieķu – romiešu amfiteātra. Šī iespaidīgā mūra siena, celta 1. gs.p.m.ē., ir apmēram 122 m gara un 5 m augsta un satur vairākas nišas, kurās agrāk atradās dievu statujas. Tiek uzskatīts, ka agrāk šī siena bija apaļas formas un pildīta ar ūdeni, tajā norisinājās ūdens cīņas, tā ir arī romiešu spa drupas;

  • Viktora Emanuēla laukums (Piazza Vittorio Emanuele) un tuvumā esošie objekti: Korvaja pils (itāļu val.: Palazzo Corvaja; sākotnēji šajā vietā arābu valdīšanas laikā (902. – 1079.g .) pilsētas aizsardzības nolūkos tika uzcelts kubveida tornis, kuram vēlāk 15. gadsimtā tika piebūvēta klāt pati pils. 1410. gadā šī bija sicīliešu parlamenta rezidence. Laika gaitā šī ēka ir tikusi vairākkārt pārveidota un restaurēta, tāpēc mūsdienās satur arābu (tornis), normāņu (iekšējās telpas) un gotiskā stila (fasādes logi) elementus. Mūsdienās šajā ēkā atrodas mākslas un folkloras tradīciju sicīliešu muzejs, kurā iespējams apskatīt dažādu amatnieku 16. – 20. gadsimtā veidotos darbus); Romiešu Odeons un Sv.Katrīnas baznīca (itāļu val.: Odeon Romano, Chiesa di Santa Caterina; Odeons romiešu laikā tika izmantots kā mazs teātris muzikāliem un literāliem priekšnesumiem, un iespējams ir celts apmēram 2. gadsimtā no māla ķieģeļiem uz vēl senāka grieķu tempļa drupām, kurš varētu būt ticis veltīts Afrodītei. Vēlāk 17. gadsimtā uz Odeona drupām tika uzcelta Sv.Katrīnas baznīca, kuras aizmugurē vēl joprojām ir apskatāma daļa no Odeona drupām. Baznīcas iekšpusē, tās labajā pusē atrodas 1493. gadā veidotā Sv.Katrīnai veltītā marmora statuja, kura pirms tam atradās mūsdienu Kapucīnu baznīcas vietā. Baznīcas galvenās durvis ir darinātas no rozīga marmora, savukārt, pārējie fasādes elementi no Sirakūzu akmeņiem, 1970.-to gadu atjaunošanas darbu laikā tika atklāts, ka zem baznīcas grīdas atrodas kapenes); 

Taormina_Piazza Vittorio Emanuele

  • grieķu – romiešu amfiteātris (itāļu val.: Teatro Greco – Romano; otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām, tā augstums ir apmēram 20 m un diametrs maksimums 120 m. Lai gan nepastāv tiešas liecības, tomēr tiek uzskatīts, ka visdrīzākais to ir dibinājuši grieķi apmēram 3 – 2. gs.p.m.ē., kad tie ieradās un Džiardini Naksos izveidoja koloniju. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā šis teātris ir ticis pārveidots un paplašināts, tajā ir tikušas organizētas gladiatoru cīņas. Arābu valdīšanas laikā daļēji izpostīts. Mūsdienās tur notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu, t. sk. Kastelmolu);

Taormina_Teatro greco (2)Taormina_Teatro greco (2)

  • Mesīnas Vārti (Posta Messina); Cappuccini; Sv. Pankrācija (Taormīnas aizbildņa) baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Pancrazio; celta apmēram 16. gadsimta vidū uz sena grieķu tempļa drupām, tās iekštelpas ir veidotas no daudzkrāsaina marmora un Taormīnas akmeņiem, atrodas fantastiskas freskas).

The church of San Pancrazio

  • Villa Comunale (publiskais dārzs) – 19. gadsimta beigās šis parks piederēja privātpersonai – dižciltīgai anglietei Florence Trevelyan, kuru, savukārt, saistīja radniecības saites ar Karalieni Viktoriju. Sakarā ar to, ka viņai bija attiecības ar Velsas Princi, viņa tika izsūtīta trimdā, kur apprecējās ar profesoru Salvatore Cacciola un, dzīvojot Taormīnā, izveidoja fantastisku parku. Viņas hobiji bija botānika un ornitoloģija.

  • Taormīnas pilsētas pludmales daļa (Taormina Mare) ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Populārākās pludmales ir Spisone (smalkas smiltis un kristāliski tīrs ūdens), Mazzeo (smalkas smiltis), Recanati (liela smilšu pludmale, ideāli piemērota ģimenēm ar bērniem), Letojanni (apmēram 5 Km attālumā no Taormīnas, rupju smilšu un nelielu oļu pludmale; viena no visvairāk apmeklētākajām pludmalēm), Isola Bella (oļu pludmale ar pasakainu skatu uz mazo saliņu), Džiardini Naksos (Giardini Naxos, gara, dažādas struktūras pludmale, kas sastāv gan no smiltīm, gan arī oļiem) un Mazzaro’ (atrodas tieši pašā Taormīnas apakšā).

  • Isola Bella (sicīliešu dialektā: Isula Bedda) – šo mazo pussaliņu, sauktu par Jonijas jūras pērli, pateicībā par uzticību spāņu valdīšanas režīmam vairāku gadsimtu garumā, 1806.gadā Sicīlijas Karalis Ferdinands I uzdāvināja Taormīnas pilsētai. 1890.gadā to iegādājās privātpersona Ms.Florence Trevelyan (Anglijas karalienes Viktorijas radiniece un Taormīnas mēra un filantropa sieva), kura tur nodarbojās ar retu augu audzēšanu, u.c. 1954.gadā pussaliņu iegādājās brāļi Busurgi, kuri uzbūvēta brīnišķīgu māju un nelielu baseiniņu, kurš bija nomaskēts aiz akmeņiem un augiem. 1984.gadā sala tika pasludināta par aizsargājamu objektu. 1990.gadā tās īpašnieks bankrotēja un pussaliņu pārdeva izsolē. To iegādājās Sicīlijas Reģions. Kopš 1998.gada šī pussaliņa ir atzīta par dabas rezervātu;


Taormina_Isola Bella

Noderīgi:

  • vērts nogaršot granitu:

  • Taormīnas pilsētas karte:


14/04/2011

Sirakūzas (Siracusa)

Siracusa

Sirakūzas (itāļu val.: Siracusa) ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī pilsētas jaunākā daļa Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres. Mūsdienās Sirakūzās dzīvo apmēram 125 000 cilvēku.

Vēsture: Sirakūzas 734 g.p.m.ē. ir dibinājuši grieķu kolonisti no Kartāgas, kas to nosauca par “Sirako” (“purvs”). Ņemot vērā auglīgo zemi un vietējo cilšu pozitīvo attieksmi, sākās strauja pilsētas attīstība un kādu laiku Sirakūzas bija viena no ietekmīgākajām grieķu pilsētām visā Vidusjūras reģionā. 5. un 6.gs.p.m.ē. nepastāvēja īpaša atšķirība starp Atēnām un grieķu pilsētām Sicīlijā. Taču šī straujā attīstība radīja arī iekšējus konfliktus un priekšnoteikumus tirānisma attīstībai. Pilsētā viens pēc otra valdīja vairāki tirāni.

Grieķu valdīšana beidzās 212.g.p.m.ē., kad Sirakūzas iekaroja un tās uz nākamjiem sešiem gadsimtiem pārgāja Romas Impērijas pakļautībā, bija tās maizes klēts. Pēc Romas Impērijas krišanas 476. gadā un barbaru invāzijas, pār Sicīliju valdīja bizantieši (535. g.), arābi (878. g.) – 2 gadsimtu laikā Sirakūzas kļuva par vienu no plaukstošākajām zemēm Vidusjūrā. Tālāk sekoja normāņi (1061.g.), pārmaiņus – franču un spāņu karaļi, līdz 1860.gada oktobrī sala kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Jāatzīmē, ka 1693. gadā notika spēcīga zemestrīce, kas skāra arī Sirakūzas un citas Noto ielejas pilsētas. 18. gadsimta sākumā pilsēta tika celta no jauna, tādējādi ar netālu esošo pilsētu Noto ir viens no labākajiem Sicīlijas baroka piemēriem.

Siracusa (1)Siracusa (6)Siracusa (2)Siracusa (3)

Apskates objekti:

Vēsturiskās ēkas un pieminekļi:

Neapolis arheoloģiskā parka (Parco Archeologico della Neapolis, no grieķu val. “jauna pilsēta”) platība ir apmēram 240 000 m2 un tajā atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu, kurus būtu vērts apskatīties:

  • Basilica di S.Nicolo dei Cordari atrodas uzreiz pie ieejas parkā, tā ir celta 11. gs.;
  • romiešu amfiteātris (itāļu val.: Anfiteatro romano, 2. – 4. gs.) – tas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā (140 x 119 m, pēc Romas un Veronas), turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas. 16. gadsimtā, izmantojot anfiteātra akmeņus, spāņi gandrīz pilnībā iznīcināja pusi tā reljera.
  • Hērona II altāris (itāļu val.: Ara di Ierone, 3. gs.) – trešais lielākais monumentālais darbs, kurš ir saglabājies no antīkās pasaules laikiem;
  • grieķu teātris (itāļu val.: Teatro greco, 5. gs.p.m.ē.) – lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Colle Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Mūsdienās – kultūras pasākumu norises vieta. Jāatzīmē, ka 16. gadsimtā spāņi radīja noteiktus bojājumus, jo izmantoja teātra akmeņus tiltu nocietinājumu veidošanai.
  • Dionīsa auss (itāļu val.: Orecchio di Dioniso) – apmēram 5 līdz 11 m plata un 23 m augsta kaļķakmenī izcirsta (mākslīgi veidota) pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu patreizējo nosaukumu 16. gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas. Jāatzīmē, ka ala ir ieguvusi šādu formu tāpēc, ka rakšanas darbi tika uzsākti no klints augšas un ejot dziļumā, tika konstatēta ūdens klātbūtne un ļoti laba materiālu kvalitāte, darbi paplašinājās. Akmeņi tajā laikā tika izmantoti ēku celtniecībā;
  • Kordari ala (itāļu val.: Grota dei Cordari) šādu nosaukumu ir ieguvusi tāpēc, ka agrāk tā bija vieta, kur 17. gadsimtā strādāja “cordari” (virvju vērpēji) – šajā dabiski mitrajā alā viņiem bija daudz vieglāk savīt virves.

Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (4)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (1)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (2)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (3)

Ortidžas pussalā (Isola di Ortigia, papildus informācija: http://www.ortigia.it), kas ir Sirakūzu senākā daļa, iespējams apskatīt ļoti daudzus vērtīgus objektus:

  • Doma laukums un Doma katedrāle (itāļu val.: Il Duomo) – celta uz  sena tempļa drupām (apm. 5. gs.p.m.ē) augstākajā Ortidžas salas punktā, piedzīvojusi dažādu kultūru ietekmes: grieķu, bizantiešu, arābu un normāņu. Pēc 1693. gada zemestrīces galvenā fasāde ir veidota baroka stilā.

Siracusa_Duomo (1)Siracusa_Duomo (2)

  • Sv.Lucia baznīca (itāļu val.: La chiesa di S.Lucia alla Badia, 6. gs.) – celta bizantiešu periodā, bet vairākkārt tikusi pārveidota, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces. Celta vietā, kur, saskaņā ar leģendu, tika mocīta Sirakūzu svētā aizbildne – jaunava. Īpaši ir baznīcas koka griesti un baļķu gleznojums (14. gs.).
  • Arhimēda laukums un Artemīdas strūklaka (itāļu val.: Piazza Archimede, Fontana di Artemide) – šeit ir iespējams apskatīt ļoti daudzas 14. un 15. gadsimtā celtas ēkas ( Palazzo dell’Orologio,  Palazzo Gargallo, Palazzo Lanza-Bucceri, Palazzo del Banco di Sicilia), kā arī Artemīdas strūklaku (grieķu mitoloģijā tā bija medību un šķīstības dieviete).


  • Aretuzas avotiņš (itāļu val.: La fonte Aretusa) – svaiga ūdens avotiņš pie pašas jūras, kurā aug papirusa niedres … daudzu rakstnieku un dzejnieku apjūsmota vieta daudzu gadsimtu garumā. Tūristu iecienīts apskates objekts. Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (Alpheios) (pazemes upju dievs, Okeanus dēls) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas (Zeva meita) nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas  varētu satikties ar nimfu.

Siracusa (5)

  • Bellomo muzejs (itāļu val.: Museo Bellomo, 13. – 14. gs.) – atrodas Ortidžas salā, Doma laukumā, Ballomo pils ēkā un ir viens no švābu perioda (Frederico II) vispabeigtākajiem darbiem. Trīs gadsimtus ēka bija Ballomo ģimenes īpašums (ievērojama ģimene no Romas), bet 1722. gadā to nopirka Benediktiešu mūķenes un izmantoja kā noliktavu un guļamzāli. Mūsdienās šajā ēkā atrodas daudzi viduslaiku un modernās mākslas darbi, ieskaitot Karavadžio (Caravaggio : “Seppellimento di Santa Lucia”).
  • Maniače pils (itāļu val.: Castello Maniace) – atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Mūsdienās viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Jāatzīmē, ka pils savu nosaukumu ir ieguvusi par godu bizantiešu ģenerālim Džordžio Maniače (Giorgio Maniace), kurš 1308.g gadā Sirakūzas atbrīvoja no sarakēniem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240. gadā, kad Frederico II to pārveidoja par četrstūra formas pili – cietoksni, kur katrā stūrī bija izvietoti apaļi torņi un pilī varēja iekļut tikai ar paceļamā tilta palīdzību. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Būtiskus bojājumus tā piedzīvoja 1542., 1693. un 1704. gados, kad notika zemestrīces. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve un 1838. gadā Ferdinand I to vēl vairāk izmantoja militārām vajadzībām – kā nocietinājumu pret uzbrukumiem. Pēc Itālijas apvienošanās pils saglabāja savu militāro statusu.


  • Apolona templis (itāļu val.: Tempio di Apollo, 6. gs.p.m.ē.) – grieķu kolonistu celts templis par godu Apolonam, bet pēc Cicerona ierašanās Sirakūzās, tas tika veltīts par godu Artemīdai (Apolona māsai). Bizantiešu laikā templis tika pārvērts par baznīcu, musulmaņu laikā – par mošeju, normāņu laikā – atkal par baznīcu, spāņu laikā – barakas. Mūsdienās no tempļa ir saglabājušās tikai drupas. Jāatzīmē, ka tas ir vecākais zināmais Doric arhitektūras stilā veidotais templis Rietumu Eiropā.

Siracusa_Tempio di Apollo

Sirakūzu pilsētas jaunajā daļā ir iespējams apskatīt:

  • Reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Il museo archeologico regionale Paolo Orsi) – šeit atradīsiet dažādus arheoloģiskos atradumus, piem., keramikas izstrādājumus, teātra maskas, marmora un citas dekorācijas. Vissenākie atradumi tiek attiecināti uz paleolīta, neolīta un bronzas laikiem.

Siracusa_Museo Paolo Orsi (1)Siracusa_Museo Paolo Orsi (2)Siracusa_Museo Paolo Orsi (3)

  • Papirusa muzejs (itāļu val.: Il museo del papiro) – Sirakūzu teritorija ir vienīgā vieta Itālijā, kur aug papiruss. Muzejā iespējams apskatīt seno papirusu veidus (15. gs.p.m.ē.), daudzus objektus, kas izgatavoti no šī auga un materiālu kolekciju, kuru agrāk izmantoja ēģiptiešu rakstītāji.

Sirakūzu tuvumā esošajā teritorijā ir iespējams apskatīt sekojošus objektus:

  • Katakombas (itāļu val.: Le catacombe, 315 – 360. g.) – šīs pazemes kapenes tiek uzskatītas par otrām lielākajām un svarīgākajām uzreiz aiz Romas. Iespējams apskatīt arī Sv.Lucia un Sv.Džovanni kapenes. Romiešu laikā mirušus ķermeņus nebija atļauts apglabāt pilsētas teritorijā, tāpēc Sirakūzu teritorijā mirušo ķermeņi tika apglabāti grieķu veidotajos ūdensvada kanālos. Vēlāk kristieši tās izmantoja par kapellām:
  • Sv.Džovanni baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Giovanni, 6. gs) – celta vietā, kur saskaņā ar leģendu, tika apbedīts Sirakūzu pirmais bīskaps – Marciano (mocīja Valerian, Gallienus, 3 gs.vidus). Ilgu laiku tā bija Sirakūzu pirmā katedrāle. Tā ir pārcietusi daudzus pārveidojumus, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces tās fasāde tika pārveidota baroka stilā. No oriģinālās ēkas mūsdienās ir saglabājušās tikai kolonnas. Sv Džovanni kapenes ir iespējams apskatīt, ejot no baznīcas.
  • Euriāla pils (itāļu val.: Castello di Eurialo, 402. – 397. p.m.ē.) – atrodas apmēram 7 Km attālumā no Sirakūzām un ir lielākais militārais komplekss, kurš ir saglabājies no grieķu laikiem. Tā platība ir 15 000 m2. Par pils celtniecību ir jāpateicas militārajam ģēnijam Dionīsam vecākajam, kurš to uzcēla 6 gadu laikā, lai aizsargāju pilsētu no Kartāgiešiem. Iepriekšējo atēniešu aplenkumu laikā (415. – 413. g.p.m.ē.) viņš konstatēja, ka aizsardzības vājākais punkts ir pilsētas virzemes daļas ziemeļu puse, tāpēc, iesaistot darbā 60 000 vīrus, 20 dienu laikā tika uzcelts 5 Km garš mūris. Pārējie darbi tika pabeigti 6 gadu laikā. Sirakūzas par neiekarojamām padarīja pils un tās teritorijas konstrukcija: ar cietoksni savienoti trīs aizsarggrāvji, milzīgs dubults mūris ziemeļu pusē, trīs pīlāri un paceļamais tilts dienvidu pusē, pieci augsti torņi, kas atradās augstāk nekā ienaidnieks spēja uzšaut, neesot pats savainots, kā arī pils vidū esošais laukums, kur bizantiešu laikā atradās kazarmas un tika izvietota militārā tehnika. Turklāt, visi mūri, grāvji un ejas bija savā starpā savienoti, kas ļāva karavīriem brīvi pārvietoties, neesot redzamiem ienaidniekam.
  • Pantalika (Pantalica) akmeņainā nekropole

P.S.

Bellomo galerija (atrodas Ortidžas pašā centrā, netālu no Aretuzas avotiņa) ir vislabākā vieta, kur iegādāties papirusa papīru un dažādus tā izstrādājumus.