Posts tagged ‘nekropole’

18/05/2011

Agridžento (Agrigento)

Agrigento_Valle dei templi

Agridžento (itāļu val.: Agrigento) ir Sicīlijas dienvidu piekrastē esoša pilsēta, senās Grieķijas laikā pazīstama ar nosaukumu Akragas (grieķu val.: Acragas, latīņu val. Agrigentum, arābu val.: Gergent, sicīliešu dialektā: Girgenti), viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos, savukārt, mūsdienās – viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.). 2010. gadā vidējais bezdarba līmenis bija 19.2 %, kas ir apmēram 3x vairāk nekā valstī vidēji.

Mūsdienu Agridžento (modernā) pilsēta atrodas uz neliela pakalna un tajā dzīvo apmēram 60 000 iedzīvotāju, savukārt, senā Agridžento pilsēta un mūsdienu vislielākā vērtība, galvenais tūristu apskates objekts ir šīs pakalnes ielejā esošie tempļi (saukta: Tempļu ieleja, itāļu val.: Valle dei Templi) – 6. un 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā celti tempļi, kas ir vieni no lielākajiem un vislabāk saglabājušajiem seno grieķu veidojumiem ārpus pašas Grieķijas. Kopš 1997. gada tie ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 582. – 580. g.p.m.ē. ir dibinājuši no netālu esošās Dželas pilsētas (itāļu val.: Gela) ieradušies grieķu kolonisti, kuri to nosauca par Akraga. Gadsimta laikā tā kļuva par bagātāko un diženāko pilsētu, kurā bija ļoti attīstīta māksla un kultūra. Šajā laikā tika uzcelti slavenie tempļi.

Traģisks pilsētai izrādījās 406. g.p.m.ē., kad to sagrāva un izpostīja kartāgieši. Neskatoties uz to, ka tā tika atjaunota 340. g.p.m.ē., tā vairs nespēja atgūt savu iepriekšējo statusu. Šajā pilsētas atjaunošanas laikā tika uzbūvēts hellēnistiskais (grieķu) rajons, simbolizējot grieķu kultūras atdzimšanu pilsētā.

210. g.p.m.ē. pie varas nāca romieši, kas Akragas pilsētu pārdēvēja par Agrigentum (sarunas vēl ilgu laiku turpināja noritēt grieķu valodā). Pilsētā iestājās salīdzinoši labi laiki un pēc Jūlija Cēzara nāves 44. g.p.m.ē. tās iedzīvotāji pat saņēma Romas pilsonību. Pēc Romas Impērijas krišanas pilsētā iestājās lejupslīde (ostrogotu, bizantiešu laiks), noteiktu krāšņumu tā spēja atgūt tikai arābu un normāņu valdīšanas laikos. 9. gadsimtā, kad pilsētu iekaroja arābi, viņi konstatēja, ka tā ir praktiski sagrauta, tāpēc, ņemot vērā, pilsētas izveides resursus, arābi jaunās pilsētas celtniecību uzsāka uz neliela pakalna (mūsdienu Agridžento pilsēta) un pilsētu pārdēvēja par Gergent (šāds pilsētas nosaukums pastāvēja līdz pat 1927. gadam, kad Benito Musolīni par oficiālo pilsētas nosaukumu apstiprināja latīņu vārda itālisko versiju).

1087. gadā pilsētu iekaroja normāņi. Sākās daudzu baznīcu (pilsētā tika izvietota bīskapija) un pilsētas nocietinājuma celtniecība, uzplauka kristiešu māksla un kultūra. 14. – 15. un 17. – 18. gadsimtos tika uzbūvēts īpaši daudz ēku un pieminekļu, turklāt, 18. gadsimtā valdīja baroka stils, kas ir redzams gandrīz katrā ēkā. Nākamajos gados pilsēta cieta burbonu valdīšanas laikā (18. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums), līdz 1860. gadā Sicīlija tika pievienota Itālijas Karalistei. Jāatzīmē, ka 20. gadsimtā raksturīgā haotiskā celtniecība būtiski apdraud senās Agridžento pilsētas viengabalainību.

Apskates objekti mūsdienu Agridžento pilsētā, kura atrodas uz neliela pakalna:

Mūsdienu Agridžento pilsēta, kuru 9. gadsimtā izveidoja arābi, atrodas uz neliela pakalna un pilnībā atspoguļo arābu pilsētizveides pamatprincipus – tā sastāv no daudzām labirintveida ieliņām, kurām pa vidu atrodas skaisti pagalmi un parki, neskaitāmas baznīcas.

  • Sv. Gerlando katedrāle (itāļu valodā: Cattedrale di San Gerlando), celta 1096. – 1102. gadā, ir ieguvusi tās bīskapa, kurš cēla baznīcu un vēlāk kļuva par pilsētas aizbildni nosaukumu. Tā ir 100 x 40 m liela gotiskā – normāņu stilā veidota ēka, kas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā uz nelielas klints nogāzes. Gadsimtu laikā tā ir piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, tāpēc mūsdienās atspoguļo dažādu stilu sajaukumu (arābu stilā ir veidots pulkstens tornis, renesanses stilā – fasāde un zvans, baroka stilā – prezbiterija un baznīcas vidus daļas dekorācijas). Tās sākotnējais izskats ir saglabājies tikai labās puses brīnišķīgajos logos. Uz baznīcu ved kāpnes. Baznīcas ēka sastāv no brīnišķīga nepabeigta 15. gadsimta zvanu torņa, kuru veido gotiskā – katalāniešu stilā veidoti logi un vēls viens logs ar balkonu, kuram pāri slienas arka. Iekštelpas ir veidotas katoļu krusta veidā. Trīs ejas nodala noapaļotas arkas, kuras balstās uz astoņstūra formas veida balstiem. Baznīcā ir brīnišķīgi un bagātīgi krāsoti koka griesti, kuru centrā ir attēlots Čarlza V divgalvu ērglis. Baznīcā ir bagātīgas un krāšņas freskas. Ēkas labajā pusē ir neliela Sv.Gerlando kapela, kurā glabājas 1639. gada relikviju šķirsts. Ēkas kreisajā pusē atrodas De Marinis kapela un labajā apsīdā atrodas 1495. gada marmora veidojums – Madonna un bērns. Baznīcā glabājas daudzi citi ļoti vērtīgi darbi, tai skaitā ļoti slav,enais Phaedra sakrofāgs, kas ir pārsteidzošs un ļoti elegants marmorā veidots romiešu darbs no 3. gs.p.m.ē. Tajā pašā laukumā pretī baznīcai atrodas Bīskapa garīgais seminārs, kuru 1574. gadā nodibināja Narullo (pabeigts – 1611. g.). Tajā iekšā atrodas ļoti skaists dārzs ar portiku un divu rindu lodžijām.

  • Svētā Gara klosteris un baznīca (itāļu val.: Abbazia/ Monastero e Chiesa di Santo Spirito) ir 13. gadsimtā veidots ēku komplekss, kurš sastāv no baznīcas un cisterciešu mūku klostera. Mūsdienās tas ir viens no svarīgākajiem viduslaiku pieminekļiem Agridžento pilsētā. Ieeja tajā notiek pa milzīgiem vārtiem Kjaramontes jeb gotiski normāniskā stilā (tiek uzskatīts, ka, iespējams, ar liela ziedojuma palīdzību Federiko Kjaramontes sieva lika pamatus šī klostera kompleksa izveidei; Kjaramontes ģimene bija viena no ietekmīgākajām ģimenēm Sicīlijā šajā laikā), kuriem pāri slienas baroka stilā veidotas bagātīgas rozes. Izejot cauri šiem vārtiem un koridora veida ejai, sanāk ieiet klostera pagalmā un dārzā. Izmantojot divus materiālus – kaļķakmeni un smilšakmeni, ir panākts skaists divu krāsu toņu efekts. Iekstelpas ir veidotas 18. gadsimta baroka stilā. Klostera ēka sastāv no diviem stāviem, kur pirmajā stāvā atrodas kapela, sapulču zāle un ēdamzāle (vienkāršs dizains ar skaistām arkām, kuras izvirzās no sienām un balsta griestus), savukārt, otrajā stāvā atrodas guļamtelpas ar ļoti skaistiem koka griestiem no 1758. gada, atspoguļojot Kjaramontes ģimenes ģērboni, 17. gadsimta arkas un virkne nišu, kuras tikušas izmantotas kā sienas skapji (pieliekamie) vai individuālas kapelas. Tāpat arī guļamtelpās atrodas ļoti skaistas viduslaiku freskas. Jāatzīmē, ka 1916. gadā klosteris tika nodots pilsētai ar mērķi saglabāt tā vēsturisko nozīmi un uzturēt to pienācīgā stāvoklī. Mūsdienās šajās telpās atrodas muzejs. Blakus esošais klosteris Badia Grande, celts 1290. gadā, ir taisnstūra formas izskaistināts klosteris, viens no vecākajiem un vislabāk saglabājušajiem Sicīlijā. Satur vairākus gotiskā stilā veidotus vārtus, smailu arku, kurai blakus atrodas restotie logi, vārti, kuri ved uz sapulču zāli. Klosterī apskatāmās freskas ir saglabājušās no 16. un 19. gadsimta.

  • Svētās Marijas baznīca (itāļu val.: Chiesa di Santa Maria dei Greci) atrodas viduslaiku pilsētas senākajā daļā. Celta 12. gadsimtā uz 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā veidotā Konkordijas templim līdzīga tempļa pamatiem. Baznīca ir veidota gotiskā stilā, tajā atrodas 3 ejas, Sv.Gerlando katedrālei līdzīgi koka griesti un skaistas 14. gadsimta freskas. Tajā atrodas arī 16. gadsimta koka statuja un marmora sakrofāgs (1570. g.), kurā atrodas dižciltīgo Palermo personu Bartolomeo Caputo un Isabellas Termini mirstīgās atliekas. Baznīcas ziemeļu pusē, ejot pa šauru eju, vēl joprojām atrodas senā doriešu stilā veidotā tempļa kolonnu drupas.


  • Luidži Pirandello māja un muzejs – Luiži Pirandello (itāļu val.: Luigi Pirandello) ir 1934. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā. Dzimis 1867. gadā Agridžento un miris 1936. gadā Romā. Mūsdienās viņa māja ir pārvērsta par muzeju, kur ir iespējams apskatīties ģimenes fotogrāfijas un portretus, teatrālo izrāžu un noveļu manuskriptus;
  • virkne citu baznīcu un ēku.

Daži no apskates objektiem senajā Agridžento pilsētā – Tempļu ielejā:

Agrigento_Valle dei templi_Panorama (1)Agrigento_Valle dei templi_Panorama (2)

  • Herkulesa jeb Hērakla templis (itāļu val.: Tempio di Ercole) – celts 6. gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no senākajiem tempļiem. Veltīts leģendārajam Herkulesam, kurš ir Sicīlijas un jo īpaši Agridžento nacionālais varonis. Sākotnēji templis ir bijis 74 x 28 m liels (kopējā platība apmēram 2000 m2) un sastāvējis no 3 pakāpieniem, 3 istabām, 38 kolonnām, taču vēlāk ticis sagrauts zemestrīču laikā. Atjaunošanas darbi ir veikti vairākkārt, piem., 1920.-tajos gados (paceltas 8 kolonnas) un 2000. – 2006. gados;


  • Konkordijas templis (itāļu val.: Tempio della Concordia), celts 440. – 430. g.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no vislabāk saglabājušajiem senās grieķu pasaules doriešu stilā veidotajiem tempļiem. Tas izskaidrojams ar to, ka 6. gadsimtā templis ir ticis pārveidots par kristiešu baznīcu un vairākkārt atjaunots. Tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā (4 pakāpieni, četrsstūra forma 20 x 42 m, klasiskā stilā veidotas elegantas un gaisīgas 6 x 13 kolonnas). Tempļa ziemeļu daļā ir paleokristiešu bizantiešu nekropole ar atvērta tipa kapenēm (3. – 6. gs.m.ē.). Tā kā templis atrodas uz neliela pakalna, tad no tā paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Concordia

  • Junones jeb Hēras templis (itāļu val.: Tempio di Giunone o Hera Lacinia), celts apmēram 450. g.p.m.ē. ielejas augstākajā un Collina dei Templi visattālākajā vietā. Veltīts auglības dievietei. Ārēji ļoti līdzinās Konkordijas templim, tikai drusku mazāks (4 pakāpieni, 6 x 13 kolonnas, 3 zāles). 406. g.p.m.ē. templi izpostīja un nodedzināja kartāgieši, savukārt, vēlāk to atjaunoja romieši. Mūsdienās ir saglabājušās 30 no 34 kolonnām, no kurām 16 vēl joprojām satur to kapiteļus. Tempļa austrumu pusē atrodas upurēšanas altāra drupas, kurš ir sastāvējis no 10 pakāpieniem. Tempļa rietumu pusē atrodas Trešie Vārti, to drupas, un tos šķēršojošā brauktuve, kura ir apskatāma arī mūsdienās. No tempļa paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Giunone 

  • Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis (itāļu val.: Tempio di Zeus (Giove) Olimpico), celts apmēram 480. g.p.m.ē. un veltīts Zevam, par godu tā uzvarai pār kartāgiešiem. Ja tas būtu bijis pabeigts (406. g.p.m.ē. pilsētā iebruka kartāgieši un templis netika pabeigts), tad būtu bijis lielākais doriešu stilā veidotais templis grieķu un romiešu pasaulēs. Templis tika celts taisnstūra formas veidā (112 x 57 m, kopējā platība apmēram 7000 m2) un ieeju tajā nodrošināja 5 pakāpieni, no kuriem pēdējais bija 2x augstāks nekā iepriekšējie, tādējādi, veidojot noteikta veida podestu. Tempļa galvenās īpatnības bija tā ārējā siena no 7 x 14 doriešu stilā veidotām 57 m augstām kolonnām (atvērta tipa kolonnu vietā) un 38 telamoni – gigantiskas cilvēkveidīgas figūras, kuras atradās starp kolonnām un balstīja ēku. Sienas iekšpusi veidoja taisnstūrveida pīlāri, kuri līdzinājās kolonnām. Templis sastāvēja no 3 telpām, kuras savā starpā bija norobežotas ar 12 pīlāru sienu; bija izmantoti atsevišķi dekoratīvie elementi (skulptūras). Mūsdienās no tempļa ir saglabājušies tikai atsevišķi elementi (saglabājusies vienīgā kolonna ir apskatāma arheoloģiskajā muzejā), jo laika gaitā tas ir bijis gan pamests un izpostīts, gan arī to ir ietekmējuši sliktie laika apstākļi un zemestrīces, kā arī tas ir ticis izmantots par izejmateriāli citu ēku celtniecībā, piem., Empedocle ostas doka celtniecībā 1749. – 1763. gados. Jāatzīmē, ka apmēram 50 m attālumā no tempļa atrodas iespaidīgs upurēšanas altāris, kur vienlaicīgi bija iespējams upurēt pat 100 lopiņus un šajā procesā varēja nolūkoties pat 2000 personas;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Zeus (Giove) Olimpico

  • Dioskūru (Kastora un Poluksa) templis (itāļu val.: Tempio dei Dioscuri (Castore e Polluce), celts 5. gs.p.m.ē. milzīgajā sakrālajā zonā ap Olimpiskā Zeva templi (tur atradās daudzas svētnīcas un citi tempļi). Veltīts Zeva un Ledas dvīņiem. Veidots klasiskajā doriešu stilā ar 6 x 13 kolonnām. Bijis vismazākais no šajā sakrālajā zonā esošajiem tempļiem un tik skaists, ka 480. – 460. g.p.m.ē. ticis izmantots par Agridžento pilsētas simbolu. Būtiski cietis kartāgiešu laikā, iespējams ticis atjaunots hellēnistiskajā periodā (tā konstrukcijās vērojami atšķirīgi stili), pilnībā sagrauts nākamajos gadsimtos un daļēji atjaunots 1836. gadā, kad saglabājušās četras kolonnas (no sākotnēji esošajām 34) tika paceltas augšā. Labajā pusē no tempļa ir atradušās svētnīcas, kuras ir bijušas veltītas pazemes dievībām (itāļu val.: Santuario delle Divinita’ Ctonie) – Persefones (Prozerpīnas) un tās mātes Dēmetras (Ceres) svētnīcas. Šeit atrodas sakrālie altāri, kur iespējams tika upurēti lopiņi un vēl viens apaļas formas altārs ar aku tās centrā. Šeit, iespējams, tika svinēts laulāto sieviešu rituāls festivāls, kurš tika veltīts Dēmetrai. Tā kā Kastora un Poluksa tempļa ziemeļu daļā ir bijis pieejams ūdens, tad šeit ir atradušies paši auglīgākie dārzi visā ielejā;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio dei Dioscuri

  • Dēmetras templis (itāļu val.: Tempio di Demetra), celts 480. – 470. g.p.m.ē. un veltīts auglības un zemkopības dievietei. Tā ir vienkārša doriešu stilā veidota kaļķakmens ēka (30 x 13 m) bez kolonādēm, satur taisnstūra formas istabu un priekštelpu, kuras priekšā ir divas kolonnas. Griesti dekorēti ar notekcaurulēm, kā dekorējošs elements ir izmantotas lauvas galvas. Uz šī tempļa drupām ir uzcelta Sv.Bjadžio baznīca (Chiesa di San Biagio), lai gan tempļa pamati vēl joprojām daļēji ir saskatāmi baznīcas apsīda aizmugurējā daļā;


  • Vulkāna (Hēfaista) templis (itāļu val.: Tempio di Vulcano (Hephaistos)) ir veltīts uguns dievam. Saskaņā ar leģendu, tā smēde esot atradusies zem vulkāna Etna un tur viņš esot strādājis Ciklopu pavadībā, lai izgatavotu Zevam dažādas nepieciešamas lietas. Mūsdienās no šī tempļa ir saglabājušās tikai drupas;
  • Asklēpija (Eskulāpa) templis (itāļu val.: Tempio di Asclepio (Esculapio)) un Hērona kapavieta – templis ir celts 5. gs.p.m.ē. un veltīts grieķu medicīnas dievam, Apollo dēlam. Tas ir bijis viens no apmeklētākajiem tempļiem, jo ticis uzskatīts, ka tajā var tikt izārstēti slimi cilvēki. Tas ir bijis īpašs arī ar savu atrašanās vietu un nelielo izmēru (20 x 10 m). Savukārt, Hērona kapavieta ir brīnišķīgs doriešu – jonijas arhitektūras piemērs no 3. gs.p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka šo pieminekļi esot novietojuši romieši par piemiņu kritušajiem 300 000 karavīriem (Otrais Pūniešu karš).
  • Sv.Nikola pakalns un hellēnistiskais – romiešu rajons atrodas pretī arheoloģiskajam muzejam un agrāk ir bijis ielejas centrs, kur ir dzīvojuši iedzīvotāji (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.). Tas sastāv no četrām paralēlām ielām, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, mājām un ielām, kuru bruģis vēl joprojām satur to oriģinālās mozaīkas (to elementus). Tāpat arī pastāv liecības, ka pilsēta ir bijusi apgādāta ar ūdeni (akas un ūdens cisternas) un tajā ir bijusi izveidota ūdens noteksistēma;
  • Arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Nazionale) – muzejā atrodas ļoti interesanti objekti un kolekcijas, piemēram, vāzes, pateicības ziedojumi Dieviem, ikdienas priekšmeti, ieroči, statujas un tempļu atsevišķas daļas;
  • Sv.Nikola baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Nicola) atrodas blakus arheoloģiskajam muzejam, pretī hellēnistiskajam – romiešu kvartālam un ir 13. gadsimtā no vulkāniskajiem akmeņiem, kas ņemti no Zeva tempļa drupām, celta ēka. Ieeja tajā notiek caur  skaistiem romiešu stilā veidotiem vārtiem. Otrajā kapelā pa kreisi atrodas romiešu Phaedras un tās padēla Hippolitus sakrofāgs (padēls tika nogalināts pēc pamātes pavēles, jo neatbildēja uz viņas jūtām).

Noderīgi:

  • Agridžento pilsētas karte;

16/04/2011

Noto

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.

NotoNoto2Noto_La portaNoto_Strade (1)Noto_Strade (3)Noto1Noto_Strade (4)Noto_Strade (2)

* Maija mēneša trešajā svētdienā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.

14/04/2011

Sirakūzas (Siracusa)

Siracusa

Sirakūzas (itāļu val.: Siracusa) ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī pilsētas jaunākā daļa Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres. Mūsdienās Sirakūzās dzīvo apmēram 125 000 cilvēku.

Vēsture: Sirakūzas 734 g.p.m.ē. ir dibinājuši grieķu kolonisti no Kartāgas, kas to nosauca par “Sirako” (“purvs”). Ņemot vērā auglīgo zemi un vietējo cilšu pozitīvo attieksmi, sākās strauja pilsētas attīstība un kādu laiku Sirakūzas bija viena no ietekmīgākajām grieķu pilsētām visā Vidusjūras reģionā. 5. un 6.gs.p.m.ē. nepastāvēja īpaša atšķirība starp Atēnām un grieķu pilsētām Sicīlijā. Taču šī straujā attīstība radīja arī iekšējus konfliktus un priekšnoteikumus tirānisma attīstībai. Pilsētā viens pēc otra valdīja vairāki tirāni.

Grieķu valdīšana beidzās 212.g.p.m.ē., kad Sirakūzas iekaroja un tās uz nākamjiem sešiem gadsimtiem pārgāja Romas Impērijas pakļautībā, bija tās maizes klēts. Pēc Romas Impērijas krišanas 476. gadā un barbaru invāzijas, pār Sicīliju valdīja bizantieši (535. g.), arābi (878. g.) – 2 gadsimtu laikā Sirakūzas kļuva par vienu no plaukstošākajām zemēm Vidusjūrā. Tālāk sekoja normāņi (1061.g.), pārmaiņus – franču un spāņu karaļi, līdz 1860.gada oktobrī sala kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu.

Jāatzīmē, ka 1693. gadā notika spēcīga zemestrīce, kas skāra arī Sirakūzas un citas Noto ielejas pilsētas. 18. gadsimta sākumā pilsēta tika celta no jauna, tādējādi ar netālu esošo pilsētu Noto ir viens no labākajiem Sicīlijas baroka piemēriem.

Siracusa (1)Siracusa (6)Siracusa (2)Siracusa (3)

Apskates objekti:

Vēsturiskās ēkas un pieminekļi:

Neapolis arheoloģiskā parka (Parco Archeologico della Neapolis, no grieķu val. “jauna pilsēta”) platība ir apmēram 240 000 m2 un tajā atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu, kurus būtu vērts apskatīties:

  • Basilica di S.Nicolo dei Cordari atrodas uzreiz pie ieejas parkā, tā ir celta 11. gs.;
  • romiešu amfiteātris (itāļu val.: Anfiteatro romano, 2. – 4. gs.) – tas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā (140 x 119 m, pēc Romas un Veronas), turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas. 16. gadsimtā, izmantojot anfiteātra akmeņus, spāņi gandrīz pilnībā iznīcināja pusi tā reljera.
  • Hērona II altāris (itāļu val.: Ara di Ierone, 3. gs.) – trešais lielākais monumentālais darbs, kurš ir saglabājies no antīkās pasaules laikiem;
  • grieķu teātris (itāļu val.: Teatro greco, 5. gs.p.m.ē.) – lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt, gandrīz pilnībā izcirsts Colle Temenite kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Mūsdienās – kultūras pasākumu norises vieta. Jāatzīmē, ka 16. gadsimtā spāņi radīja noteiktus bojājumus, jo izmantoja teātra akmeņus tiltu nocietinājumu veidošanai.
  • Dionīsa auss (itāļu val.: Orecchio di Dioniso) – apmēram 5 līdz 11 m plata un 23 m augsta kaļķakmenī izcirsta (mākslīgi veidota) pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu patreizējo nosaukumu 16. gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas. Jāatzīmē, ka ala ir ieguvusi šādu formu tāpēc, ka rakšanas darbi tika uzsākti no klints augšas un ejot dziļumā, tika konstatēta ūdens klātbūtne un ļoti laba materiālu kvalitāte, darbi paplašinājās. Akmeņi tajā laikā tika izmantoti ēku celtniecībā;
  • Kordari ala (itāļu val.: Grota dei Cordari) šādu nosaukumu ir ieguvusi tāpēc, ka agrāk tā bija vieta, kur 17. gadsimtā strādāja “cordari” (virvju vērpēji) – šajā dabiski mitrajā alā viņiem bija daudz vieglāk savīt virves.

Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (4)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (1)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (2)Siracusa_Parco Archeologico della Neapolis (3)

Ortidžas pussalā (Isola di Ortigia, papildus informācija: http://www.ortigia.it), kas ir Sirakūzu senākā daļa, iespējams apskatīt ļoti daudzus vērtīgus objektus:

  • Doma laukums un Doma katedrāle (itāļu val.: Il Duomo) – celta uz  sena tempļa drupām (apm. 5. gs.p.m.ē) augstākajā Ortidžas salas punktā, piedzīvojusi dažādu kultūru ietekmes: grieķu, bizantiešu, arābu un normāņu. Pēc 1693. gada zemestrīces galvenā fasāde ir veidota baroka stilā.

Siracusa_Duomo (1)Siracusa_Duomo (2)

  • Sv.Lucia baznīca (itāļu val.: La chiesa di S.Lucia alla Badia, 6. gs.) – celta bizantiešu periodā, bet vairākkārt tikusi pārveidota, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces. Celta vietā, kur, saskaņā ar leģendu, tika mocīta Sirakūzu svētā aizbildne – jaunava. Īpaši ir baznīcas koka griesti un baļķu gleznojums (14. gs.).
  • Arhimēda laukums un Artemīdas strūklaka (itāļu val.: Piazza Archimede, Fontana di Artemide) – šeit ir iespējams apskatīt ļoti daudzas 14. un 15. gadsimtā celtas ēkas ( Palazzo dell’Orologio,  Palazzo Gargallo, Palazzo Lanza-Bucceri, Palazzo del Banco di Sicilia), kā arī Artemīdas strūklaku (grieķu mitoloģijā tā bija medību un šķīstības dieviete).


  • Aretuzas avotiņš (itāļu val.: La fonte Aretusa) – svaiga ūdens avotiņš pie pašas jūras, kurā aug papirusa niedres … daudzu rakstnieku un dzejnieku apjūsmota vieta daudzu gadsimtu garumā. Tūristu iecienīts apskates objekts. Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (Alpheios) (pazemes upju dievs, Okeanus dēls) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas (Zeva meita) nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas  varētu satikties ar nimfu.

Siracusa (5)

  • Bellomo muzejs (itāļu val.: Museo Bellomo, 13. – 14. gs.) – atrodas Ortidžas salā, Doma laukumā, Ballomo pils ēkā un ir viens no švābu perioda (Frederico II) vispabeigtākajiem darbiem. Trīs gadsimtus ēka bija Ballomo ģimenes īpašums (ievērojama ģimene no Romas), bet 1722. gadā to nopirka Benediktiešu mūķenes un izmantoja kā noliktavu un guļamzāli. Mūsdienās šajā ēkā atrodas daudzi viduslaiku un modernās mākslas darbi, ieskaitot Karavadžio (Caravaggio : “Seppellimento di Santa Lucia”).
  • Maniače pils (itāļu val.: Castello Maniace) – atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Mūsdienās viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Jāatzīmē, ka pils savu nosaukumu ir ieguvusi par godu bizantiešu ģenerālim Džordžio Maniače (Giorgio Maniace), kurš 1308.g gadā Sirakūzas atbrīvoja no sarakēniem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240. gadā, kad Frederico II to pārveidoja par četrstūra formas pili – cietoksni, kur katrā stūrī bija izvietoti apaļi torņi un pilī varēja iekļut tikai ar paceļamā tilta palīdzību. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Būtiskus bojājumus tā piedzīvoja 1542., 1693. un 1704. gados, kad notika zemestrīces. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve un 1838. gadā Ferdinand I to vēl vairāk izmantoja militārām vajadzībām – kā nocietinājumu pret uzbrukumiem. Pēc Itālijas apvienošanās pils saglabāja savu militāro statusu.


  • Apolona templis (itāļu val.: Tempio di Apollo, 6. gs.p.m.ē.) – grieķu kolonistu celts templis par godu Apolonam, bet pēc Cicerona ierašanās Sirakūzās, tas tika veltīts par godu Artemīdai (Apolona māsai). Bizantiešu laikā templis tika pārvērts par baznīcu, musulmaņu laikā – par mošeju, normāņu laikā – atkal par baznīcu, spāņu laikā – barakas. Mūsdienās no tempļa ir saglabājušās tikai drupas. Jāatzīmē, ka tas ir vecākais zināmais Doric arhitektūras stilā veidotais templis Rietumu Eiropā.

Siracusa_Tempio di Apollo

Sirakūzu pilsētas jaunajā daļā ir iespējams apskatīt:

  • Reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Il museo archeologico regionale Paolo Orsi) – šeit atradīsiet dažādus arheoloģiskos atradumus, piem., keramikas izstrādājumus, teātra maskas, marmora un citas dekorācijas. Vissenākie atradumi tiek attiecināti uz paleolīta, neolīta un bronzas laikiem.

Siracusa_Museo Paolo Orsi (1)Siracusa_Museo Paolo Orsi (2)Siracusa_Museo Paolo Orsi (3)

  • Papirusa muzejs (itāļu val.: Il museo del papiro) – Sirakūzu teritorija ir vienīgā vieta Itālijā, kur aug papiruss. Muzejā iespējams apskatīt seno papirusu veidus (15. gs.p.m.ē.), daudzus objektus, kas izgatavoti no šī auga un materiālu kolekciju, kuru agrāk izmantoja ēģiptiešu rakstītāji.

Sirakūzu tuvumā esošajā teritorijā ir iespējams apskatīt sekojošus objektus:

  • Katakombas (itāļu val.: Le catacombe, 315 – 360. g.) – šīs pazemes kapenes tiek uzskatītas par otrām lielākajām un svarīgākajām uzreiz aiz Romas. Iespējams apskatīt arī Sv.Lucia un Sv.Džovanni kapenes. Romiešu laikā mirušus ķermeņus nebija atļauts apglabāt pilsētas teritorijā, tāpēc Sirakūzu teritorijā mirušo ķermeņi tika apglabāti grieķu veidotajos ūdensvada kanālos. Vēlāk kristieši tās izmantoja par kapellām:
  • Sv.Džovanni baznīca (itāļu val.: La chiesa di St.Giovanni, 6. gs) – celta vietā, kur saskaņā ar leģendu, tika apbedīts Sirakūzu pirmais bīskaps – Marciano (mocīja Valerian, Gallienus, 3 gs.vidus). Ilgu laiku tā bija Sirakūzu pirmā katedrāle. Tā ir pārcietusi daudzus pārveidojumus, tai skaitā pēc 1693. gada zemestrīces tās fasāde tika pārveidota baroka stilā. No oriģinālās ēkas mūsdienās ir saglabājušās tikai kolonnas. Sv Džovanni kapenes ir iespējams apskatīt, ejot no baznīcas.
  • Euriāla pils (itāļu val.: Castello di Eurialo, 402. – 397. p.m.ē.) – atrodas apmēram 7 Km attālumā no Sirakūzām un ir lielākais militārais komplekss, kurš ir saglabājies no grieķu laikiem. Tā platība ir 15 000 m2. Par pils celtniecību ir jāpateicas militārajam ģēnijam Dionīsam vecākajam, kurš to uzcēla 6 gadu laikā, lai aizsargāju pilsētu no Kartāgiešiem. Iepriekšējo atēniešu aplenkumu laikā (415. – 413. g.p.m.ē.) viņš konstatēja, ka aizsardzības vājākais punkts ir pilsētas virzemes daļas ziemeļu puse, tāpēc, iesaistot darbā 60 000 vīrus, 20 dienu laikā tika uzcelts 5 Km garš mūris. Pārējie darbi tika pabeigti 6 gadu laikā. Sirakūzas par neiekarojamām padarīja pils un tās teritorijas konstrukcija: ar cietoksni savienoti trīs aizsarggrāvji, milzīgs dubults mūris ziemeļu pusē, trīs pīlāri un paceļamais tilts dienvidu pusē, pieci augsti torņi, kas atradās augstāk nekā ienaidnieks spēja uzšaut, neesot pats savainots, kā arī pils vidū esošais laukums, kur bizantiešu laikā atradās kazarmas un tika izvietota militārā tehnika. Turklāt, visi mūri, grāvji un ejas bija savā starpā savienoti, kas ļāva karavīriem brīvi pārvietoties, neesot redzamiem ienaidniekam.
  • Pantalika (Pantalica) akmeņainā nekropole

P.S.

Bellomo galerija (atrodas Ortidžas pašā centrā, netālu no Aretuzas avotiņa) ir vislabākā vieta, kur iegādāties papirusa papīru un dažādus tā izstrādājumus.