Pašā Sicīlijas vidienē apmēram 90 Km attālumā no Katānijas un Agridžento un 160 Km attālumā no Palermo atrodas pilsēta Enna (sicīliešu dialektā: Castrugiuvanni / Castro Janni).
Tā izvietota uz augstas klints (apmēram 950 m.v.j.l.) un pateicoties tam, jau kopš seniem laikiem bijusi stratēģiski ļoti svarīga vieta. Skaidrā dienas laikā no tās iespējams pārraudzīt ļoti plašas teritorijas un no tās paveras pasakains skats uz ielejā esošajiem laukiem un tālumā esošo vulkānu Etna (tieši tāpēc tā tiek saukta par Sicīlijas skatupunktu jeb itāliešu val.: “belvedere di Sicilia”). Tā ir vienīgā Sicīlijas province, kurai nav tiešas izejas uz jūru un augstākais provinces centrs Itālijā!
Mūsdienās tajā dzīvo apmēram 28 tūkstoši cilvēku un līdz 1927.gadam tā bija pazīstama ar nosaukumu – Castrogiovanni.
Pilsētas svētki tiek svinēti 2.jūlijā (aizbildne – Madonna della Visitazione).
Vēsture:
Pateicoties tam, ka pilsēta atrodas Sicīlijas vidienē uz ļoti aukstas klints un tā ir apgādāta ar ūdeni, kopš vēsturiskiem laikiem tā bijusi viena no pēdējām vai pat pēdējā Sicīlijā iekarotā pilsēta. Viena no iespaidīgākajiem dabiskajiem cietokšņiem pasaulē! Viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotām Sicīlijas pilsētām! Vienīgā no senajām Sicīlijas pilsētām, kuru dibinājuši tās pamatiedzīvotāji nevis iebraucēji.
Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Iespējams, tas cēlies no sikānu vārda “En-naan”, kuru grieķi pārveidoja par “Henna”, romieši – “Henna” vai “Castrum Hennae”, bizantieši – “Castro Yannis”, arābi – “Qasr Yannah” jeb “Ennas cietoksnis”, normāņi – “Castrogiovanni”, līdz Musolīni tai 1926.gadā piešķīra provinces centra statusu un 1927.gadā atgrieza seno nosaukumu “Enna”.
Pilsēta bijusi apdzīvota jau 14.gs.p.m.ē. un kopš 11.gs.p.m.ē.to apdzīvojuši sikāni jeb viena no Sicīlijas pirmējo iedzīvotāju grupām. Tālāk to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi (7.g.sp.m.ē.), romieši (3.gs.p.m.ē.), bizantieši (6.gs.), arābi (9.-11.gs.), normāņi (11.gs.), švābi, franči, spāņi, itāļi, u.c.
Visā Sicīlijā un Itālijā tā bijusi slavena kā Dēmetras (romiešu Cerēras) jeb auglības dievietes kulta vieta. Apmēram 480.g.p.m.ē. zem Castello di Lombardia uzceltais Rocca di Cerere bijusi dievietes pielūgšanas vieta, kas, diemžēl, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Klasiskajā mitoloģijā pazīstama un leģendām apvīta ir Dēmetras meitas Pērsefones (romiešu Prozerpīnas vai Koras) nolaupīšanas vieta jeb netālu no Ennas esošais Pergusa ezers un tam blakus esošās ziediem bagātās pļavas un stāvie pakalni. Tieši šeit no pazemes izniris mirušo valstības dievs Plutons jeb romiešu Aīds un nolaupījis Pērsefoni. Skumstot pēc savas meitas, Dēmetra esot aizmirsusi par savu pienākumu un zeme kļuvusi neauglīga, iestājies bads. Plutona jeb Aīda brālis Zevs par to esot sadusmojies un licis atgriezt Pērsefoni mātei, taču pirms to izdarīt, Plutons tai licis apēst granātābola sēkliņas, kā rezultātā tā uz sešiem mēnešiem esot atgriezusies pie mātes un uz pārējiem sešiem pazemes valstībā. Tā esot radušies gadalaiki! Mūsdienās šis vulkāniskās izcelsmes ezers ir dabas parks!
Romiešu valdīšanas laikā pilsēta tika izmantota kā lauksaimniecības un tirdzniecības centrs. Lauksaimniecības zeme tika maksimāli ekspluatēta un iedzīvotāji izverdzināti, lai pēc iespējas vairāk saražotu Romas Impērijas vajadzībām nepieciešamos graudus. Tieši šeit 2.gs.p.m.ē. sīriešu verga Euno Eunus vadībā aizsākās vergu protesta nemieri, kurus romieši vēlāk apspieda un atriebjoties – izpostīja un gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu un nomainīja tās nosaukumu uz “Castrum Hennae”, tādējādi, uz ilgu laiku radot pārpratumus.
Bizantiešu valdīšanas laikā tā tika izmantota kā militārais un administratīvais centrs (tika nostiprināts cietoksnis), maz rūpējoties par tās ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājību. Kļūdas pēc pilsēta tika saukta par “Castro Yannis”. Savukārt, arābu valdīšanas laikā tā piedzīvoja uzplaukumu un tika uzskatīta pat par musulmaņu jauno galvaspilsētu Sicīlijā.
Līdz ar normāņiem pilsētā ieradās karavīri no ziemeļitālijas reģioniem (vēl joprojām var dzirdēt ziemeļitālijas reģionu dialektu) un tieši šis faksts (normāņu ierašanās) tiek uzskatīts par iemeslu tam, ka pilsētā vērojama augsta saslimstība ar izkaisīto sklerozi. Normāņu – švābu valdīšanas periods iezīmējas ar attīstību un labklājību un tā arvien vairāk tika izmantota kā politiskais un kultūras centrs. Šajā laikā tika atjaunots senais sikānu cietoksnis Castello di Lombardia (1130.g.), uzcelts astoņstūrveida tornis Torre di Federico (1200.-1240.g.,), Doma baznīca (1307.g.). Tika atjaunots un nostiprināts cietoksnis, izveidojot dzīvojamo daļu, kurā vasaras periodā dzīvoja Frederick III no Aragonas un tā sieva. Tieši šeit 1314.gadā tas tika kronēts par Sicīlijas karali un 1324.gadā tika rīkots Sicīliešu Parlaments saiets.
Līdz ar spāņu un borbonu nākšanu pie varas iezīmējas pilsētas lejupslīde. Kā Spānijas province ar īpaši auglīgu zemi, tā tika maksimāli ekspluatēta un zaudēja jebkādas privilēģijas.
Līdz ar Sicīlijas pievienošanu Itālijas Karalistei 1860.-tajos gados un dzelzceļa tīkla izveidi, pilsētā atsākās attīstība un tā bija ievērojama sēra ieguves vieta līdz pat II Pasaules karam (patiesībā tās var uzskatīt par piespiedu darbu monetnēm, kurās nabadzīgās sicīliešu ģimenes atļāva nodarbināt savus bērnus – pusaudžus). Attīstības periodā tika nojauktas pussagruvušās mājas, tā vietā izveidojot parkus, laukumus un galvenās ielas. Neskatoties uz to, ka šajā laikā netālu esošās Piazza Armerina un Caltagirone bija vairāk apdzīvotas, 1926.gadā Musolīni tieši Ennu izvēlējās par provinces centru un 1927.gadā tai atgrieza seno nosaukumu.
Pēc tam, kad pilsēta cieta II Pasaules kara uzlidojumu laikā un tika slēgtas sēra raktuves, līdz pat 1960.-tajiem gadiem bija vērojama pilsētas attīstības palēnināšanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Mūsdienās tā ir lielākā Sicīlijas vidienē esošā pilsēta, kas slavena ar savu Universitāti (1990.-tie gadi), kurā katru gadu no dažādām valstīm ierodas tūkstošiem studentu un kas piesaista miljoniem investīciju. Tā ir vienīgā šāda mēroga universitāte Sicīlijā!
Tāpat arvien attīstās lauksaimniecība, audzējot gan tradicionālos (artišokus, olīvkokus, citrusu augļus, liellopus, aitas, kazas), gan arī mazāk tradicionālos produktus (retas graudaugu un pākšaugu šķirnes, safrānu). Vietējie aktīvi nodarbojas ar amatniecību un rokdarbiem, piem, izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka. Plaši izplatītas ir dažādas lauku sētas, kur ieteicams nogaršot vietējos ēdienus. Tie ir ļoti vienkārši, bet aromātiski un dabiski. Pagatavoti no visaugstākās kvalitātes sastāvdaļām.
Apskates objekti:
- Lombardijas cietoksnis (Castello di Lombardia), 13.gs. – viens no iespaidīgākajiem militārās arhitektūras piemēriem Sicīlijā! Celts pilsētas augstākajā punktā uz vēl senāka sikānu veidota cietokšņa drupām. Atjaunots un padarīts par dzīvošanai piemērotu. Tieši šeit 1314.gadā Frederick III no Aragonas tika kronēts par Sicīlijas karali un notika Sicīlijas Parlaments saiets. Tā nosaukums cēlies par godu kopā ar normāņiem ieradušajiem lombardiešu karavīriem, kas to nosargāja. Tā ir neregulāras formas celtne, kas agrāk sastāvēja no 20 torņiem, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies seši. Visinteresantākais un pabeigtākais no tiem – La Pisana vai Torre delle Aquile, no kura paveras fantastisks skats uz lejā esošo ieleju. Cietoksnis sastāvējis no trīs zonām – brīvdabas teātra daļas, liela, zaļa parka un dzīvojamās daļas. Spāņu valdīšanas laikā 16. un 17.gadsimtos tas tika izmantots kā cietums.
- Rocca di Cerere – atradās tieši zem Lombardijas cietokšņa un bija auglības dievietei Dēmetrai un tās meitai Pērsefonei (Prozerpīnai) veltīts templis. Lai gan līdz mūsdienām tas nav saglabājies, tiek uzskatīts, ka tieši šeit pagātnē veikti rituāli ziedojumi dievietei, svinētas ceremonijas un tā pielūgta cerībā uz labāku ražu;
- Doma baznīca jeb katedrāle, 1307.g., celta pēc Frederick III sievas Eleonoras vēlēšanās – lieliska no dzeltena tufas akmens veidota fasāde baroka stilā un masīvs zvanu tornis ar smalkiem dekoratīviem elementiem. Gandrīz pilnībā izpostīta 1446.gada ugunsgrēka laikā, atjaunota 16. un 17.gadsimtos. Baznīcas iekšpuse veidota no 3 ejām, ko atdala melna bazalta kolonnas, griestu salaiduma vietas rotā neparastas figūras. Priekšpusē atrodas no valrieksta koka veidotas ērģeles (16.gs.; grebtas Jauno un Veco derību attainojošas ainas; Kristus un 12 apustuļu statujas). Virs altāra atrodas Kristus augšāmcelšanās gleznojums (15.gs., Guglielmo Borremans), kur Jēzus sejas izteiksme mainās atkarībā no tā, no kuras puses uz to skatās.
- Torre di Federico, 13.gs. – vēl viens no Viduslaikiem saglabājies nocietinājums, kura precīzs uzcelšanas mērķis nav zināms. Leģendas vēsta, ka Frederick II von Hohenstaufen to uzcēlis, lai atzīmētu Sicīlijas viduspunktu un tas tika saukts arī par “Vēju torni”. Celts uz neparastas astoņstūrformas pamatnes un atrodas publiska parka vidū. 24 m augsts tornis, kas iespējams savā laikā bijis lielākas un svarīgākas celtnes daļa. Frederick II von Hohenstaufen vasaras rezidences vieta;
- Museo Alessi di Enna, 1862.g. – atrodas aiz Doma baznīcas un tajā iespējams apskatīties baznīcas dārgumu un monētu kolekciju, glezas;
- Piazza Vittorio Emanuele, Via Roma;
- Palazzo Varisano un tajā esošais Museo Archeologico Regionale di Enna – dažādi arheoloģiskie atradumi no apkārtējās teritorijas pat no 6.gs.p.m.ē.;
- Pergusas autodroms (Autodromo di Pergusa);
- Lieldienu nedēļas svinības (La Settimana Santa nella Provincia di Enna) – svētku svinības sākas nedēļu pirms Lieldienām, taču visiespaidīgākais ir Viduslaiku tērpos (balti tērpi ar apmetni) ģērbtu cilvēku gājiens, simbolizējot nāvi un atdzimšanu. Gājiena tradīcijas pirmsākumi meklējami 16.gadsimtā spāņu valdīšanas laikā.
Jānogaršo:
Viesojoties ne tikai pašā Ennā, bet tās zonā esošajās mazpilsētās, ieteicams nogaršot vietējās izcelsmes produktus un gadsimtiem senu tradīciju ēdienus:
- par īpaši tipiskiem šīs zonas produktiem var uzskatīt – sarkanos apelsīnus, kaktusu augļus no San Cono, Leonfortes persikus, Timilia graudus un to izstrādājumus (miltus, pastu, maizi), melnās lēcas, melnos turku zirņus, Leonfortes lielās cūku pupas, Cerami saldos piparus, Ennas zonā audzēto safrānu un mandeļu šķirni “vinciatutti”;
- Dittaino maize;
- olīveļļa no Ennas teritorijas;
- Piacentinu Ennese siers ar safrānu un veseliem melnajiem pipariem – tā izcelsme attiecas uz 3.gs.p.m.ē. un saistīta ar Dēmetras kultu;
- provolas siers un no melnās cūkas gaļas gatavotas desas no Nicosia;
- Vastedda cu sammucu di Troina – no maizes mīklas gatavots slēgta veida pīrāgs ar tumas siera un salami desas pildījumu, dekorēts ar sambucas ziediem;
- pirmie ēdieni – maccu di fave (cūku pupu krēmzupa ar svaigu savvaļas fenheli), frascatula ennisi (miltu – dārzeņu krēmzupa ar speķi un svaigu savvaļas fenheli), pasta ‘Ncasciata (makaronu ēdiens ar ziedkāpostiem, grauzdētu rīvmaizi un ķiploku – tomātu mērci);
- dažādi saldie izstrādājumi – Buccellati Ennesi (Ziemassvētku perioda smilšu mīklas cepumi ar žāvētu vīģu vai mandeļu pildījumu), Cassatelle di Agira (pusmēness formas smilšu mīklas cepumi ar kakao un mandeļu pildījumu), mostarda di fichi d’India di Gagliano (no kaktusu augļu sulas gatavots deserts ar kanēli, apelsīnu miziņu un mandelēm), Tortone di Sperlinga (no miltiem, olīveļļas, cukura un kanēļa gatavots izstrādājums), ‘Nfasciatieddi di Troina (no kaktusu augļu sīrupa gatavots izstrādājums, kas pēc tam tiek dekorēts ar žāvētiem augļiem un pārkaisīts ar kanēli), Cavatello / Cavatieddu di Cerami (krāsnī cepts biskvīts, kas pārklāts ar cukuru, mandelēm un valriekstiem).
mysicily 
Leave a comment