Posts tagged ‘viduslaiku cietoksnis’

21/10/2017

Randaco pilsēta (Randazzo)

Randazzo (2)

Papildināts

Apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, vulkāna Etna ziemeļu pakājē atrodas neliela Viduslaiku pilsētiņa (apmēram 11 tūkstoši iedzīvotāju) – Randaco (Randazzo, sicīliešu dialektā: Rannazzu), kas, par laimi, nekad nav cietusi vulkāna izvirdumu laikā un lielā mērā saglabājusi savu Viduslaiku atmosfēru ar šaurām no lavas akmens veidotām ieliņām, arkām, ēkām un baznīcām.

Tā atrodas apmēram 760 metrus virs jūras līmeņa stratēģiski ļoti svarīgā vietā – starp Alcantara un Simeto upēm, Katānijas, Mesīnas un Ennas zonu krustpunktā starp trīs lielākajiem dabas parkiem – Etnas, Nebrodi un Alcantara. Tā atrodas ļoti auglīgā teritorijā un no tās paveras lielisks skats uz vulkānu Etna un lejā esošo ieleju.

Pilsētas svētki tiek svinēti 15.augustā (aizbildne – Maria SS.Assunta) un 19.martā (aizbildnis – S.Giuseppe), jo šajā dienā 1981.gadā pilsēta paglābās no lavas izvirduma.

Randazzo1Randazzo2

Vēsture:
Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Attiecībā uz to pastāv neskaitāmas teorijas, piemēram, tas varētu būt cēlies no Taormīnā 8.gadsimtā valdošā bizantiešu gubernatora vārda – “Randakes (vai Randag)”. Pilsēta varētu būt celta uz senas grieķu kolonistu dibinātas pilsētas drupām, kuru 9.gadsimtā izpostīja arābi un tās nosaukums varētu būt pārveidots no “Trinacium” uz “Rinacium” un tālāk uz “Randacium”. Tas varētu būt cēlies no vācu valodas izcelsmes vārda “Rand” (krauja, mala, galējais punkts) un apzīmēt vecpilsētas atrašanās vietu pašā kraujas malā.

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau 6.gs.p.m.ē. Tā cietusi laupītāju uzbrukumu laikā un tai pāri gājuši bizantiešu un arābu karaspēki (11.gs.). Tai bijusi militāri stratēģiski ļoti svarīga loma arābu un normāņu valdīšanas laikos.

Par pilsētas pamatiedzīvotājiem tiek uzskatīti grieķi un latīņi, kuri šo teritoriju izvēlējās kā drošāko apmešanās vietu (vulkāna pakājē, uz kraujas, starp divām upēm, apakšā atradās purvs, varēja pārraudzīt plašas teritorijas). 11.gadsimta beigās tiem pievienojās ziemeļitāļi – lombardi, kas šeit ieradās līdz ar normāņu karaspēku un, pateicoties normāņu karaļa atbalstam, izveidoja īstu koloniju ar saviem tērpiem, valodu un pat privilēģijām. Šīs trīs iedzīvotāju grupas tiek uzskatītas par senajām pilsētas pamatiedzīvotāju grupām, kas līdz pat 16.gadsimtam dzīvoja atšķirīgās zonās un runāja atšķirīgās valodās: ap Sv.Nicola baznīcu (grieķi), Sv.Marijas baznīcu (latīņi) un Sv.Mārtiņa baznīcu (lombardi). Pēc tam tās savstarpēji sajaucās.

Normāņu valdīšanas laikā pilsēta bija militāri ļoti spēcīga. Tās karaspēks bija spējīgs sakaut pret karali sadumpojušos baronus (1154 – 1166.g.), stāties pretī andževinu piekoptajai nežēlīgajai politikai un vajāšanām (1282.g.).

Pateicoties pilsētas īpaši labvēlīgajam klimatam – vēsajām vasarām, to par savu apmešanās vietu kopš 12.gadsimta bija izvēlējušās neskaitāmas karaliskās ģimenes vairāku gadsimtu garumā! Frederiks II no Švābijas to bija iecienījis medībām un pēc viņa pavēles pilsētai apkārt tika uzcelts 3 Km garš nocietinājuma mūris ar astoņiem novērošanas torņiem. Līdz mūsdienām ir saglabājies viens no tiem.

Viduslaiku periodā tā bija viena no Sicīlijas nozīmīgākajām pilsētām, pateicoties tās nocietinājuma mūrim ar novērošanas torņiem, ēkām un aktīvajai tirdzniecībai. To bija iecienījuši dižciltīgie, kas, izrādot savu bagātību un privilēģijas, ēkas un baznīcas piepildīja ar dārglietām.

Spāņu valdīšanas laikā šeit tika izveidota militārā bāze jeb militārais centrs cīņai pret frančiem.

Pilsēta bija ļoti attīstīta un samērā blīvi apdzīvota līdz pat 16.gadsimtam, kad sākās tās pakāpeniska politiskā un ekonomiskā lejupslīde līdz ar:

  • 1492.gadā spāņu karaļa Ferdinand II izdoto dekrētu izraidīt no Sicīlijas ebrejus (Randaco zonā gadsimtiem ilgi tie dzīvoja San Giorgo pakalnē);
  • pārmērīgi augstajiem nodokļiem;
  • 1535.g. spāņu algotņu laupījumiem;
  • 1536.gada lavas izvirduma radītajiem postījumiem;
  • 1539.gadā ugunsgrēka rezultātā gāja bojā Sv.Nicola baznīcas vēsturiskais arhīvs ar ļoti seniem dokumentiem pat no grieķu laikiem;
  • 1575 – 1580.gada buboņa mēra izraisīto būtisko iedzīvotāju samazinājumu (lai to izolētu, nācās pat nodedzināt latīņu kvartālu);
  • karalisko ģimeņu pārcelšanos uz citām tuvumā esošajām pilsētām.
    Tā gandrīz vai kļuva par spoku pilsētu. Tika aizmirsta un no jaunajiem spāņu dižciltīgajiem saņēma vien jaunas nodokļu likmes.

Interesanti atzīmēt, ka 19.gadsimta beigās tieši Randaco pilsētā tika izveidota pirmā Salesiani ēka – centrs, kas bija spējīga uzņemt pat 1400 jauniešus. Tā darbojās līdz pat 2005.gadam un bija piemērs visiem pārējiem Salesiani centriem Sicīlijā.

Pēdējo būtisko postījumu tā piedzīvoja II Pasaules kara laikā, kad uzlidojumu rezultātā tika sagrauts apmēram 85% ēku, iznīcināts apmēram 75% mākslinieciskā mantojuma un nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju. Taču, neskatoties uz to, pilsēta ir spējusi atgūties, par ko 2005.gadā tai piešķirta sudraba medaļa.

Mūsdienās, pateicoties pilsētas atrašanās vietai un tur valdošajiem klimatiskajiem apstākļiem, tā ir īpaši piemērota vieta dažādu mājlopu audzēšanai (liellopiem, melnajām cūkām, aitām, kazām), olīvkoku, augļu koku, vīnogulāju audzēšanai, mežos pieejami riekstkoki un sēnes, vietējie iedzīvotāji aktīvi nodarbojas ar amatniecību (piem., izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka), u.c. Vietējo ēdienkarte ir ļoti vienkārša, taču aromātiska un, pats galvenais, dabiska.

Jāredz:

  • baznīcas:
    • Sv.Marijas baznīca (Basilica di S.Maria), 1217 – 1239.g., normāņu – švābu ietekme, melnas lavas fasāde, 3 majestātiskas apses ar torņiem un 15.gadsimta sānu portāli katalāniešu – gotiskā stilā;
    • Sv.Nicolo’ baznīca (Chiesa di S.Nicolo’), pilsētas lielākā baznīca, celta 13.gs un vairākkārt pārbūvēta 16., 17.gs. un pēc II Pasaules kara postījumiem. Iekšpusē atrodas neskaitāmas Gaginesca stilā veidotas skulptūras un no sarkanā marmora gotiskā stilā veidota kristību vieta (13.gs.);
    • Sv.Mārtiņa baznīca (Chiesa di S.Martino), 13.gs., gotiskā stilā veidots svētā ūdens trauks un 14.gadsimta zvanu tornis ar vienu un diviem logiem (viens no skaistākajiem Sicīlijā!). Fasāde pārveidota 17.gadsimta sākumā

Randazzo_Chiesa S.MariaRandazzo_Chiesa S.Nicola e Via degli ArchiRandazzo_Castello Svevo e Chiesa S.Martino

  • celtnes un ēkas:
    • vārti – Porta Aragonese, San Martino (1753), San Giuseppe, Pugliese;
    • Via degli Archi;
    • švābu cietoksnis (itāliešu val.: castello Svevo) jeb Hohenstaufen karaliskās ģimenes pils – atrodas uz augstas lavas kraujas un ir vienīgais no astoņiem Viduslaikos celtajiem novērošanas torņiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Savā laikā šī bija Giustiziere del Valdemone (sava veida Viduslaiku tiesnesis un governators) rezidences vieta un cietums, vēlāk Romeo un Vagliasindi ģimeņu savrupmāja, līdz vēlāk atkal cietums nākamajos gadsimtos. Mūsdienās šeit atrodas sicīliešu marionešu muzejs (Museo dell’ opera dei pupi) un Paolo Vagliasindi arheoloģiskais muzejs;
    • Palazzo Reale (Casa Scala) – celta Sv.Mārtiņa baznīcas zonā pēdējo normāņu karaļu valdīšanas laikā (pārbūvēta pēc 1693.gada zemestrīces) un tajā kopš 12.gadsimta mitinājušās daudzas aristokrātiskas personas;
    • Palazzo Lanza, Palazzo Rumolo, Palazzo Comunale, Palazzo Clarentano, La Casa di via Orto, Il Portale di via Fisauli (14.gs.);
  • dabas zinātņu muzejs (Museo civico di scienze naturali)
  • dabas objekti:
    • il Parco Regionale dell’Etna, 1987.g. – monte Spagnolo, la Grotta del Gelo, La Grotta – il Sentiero naturalistico Burrò, parco Polivalente Sciarone
    • il Parco Regionale dei Nebrodi, 1993.g.;
    • il Parco Fluviale dell’Alcantara, 2001.g.

Randazzo3Randazzo4

Jānogaršo:

  • piena produkti, jo īpaši gatavoti no aitas un kazas piena – rikotas siers, saldais vai pikantais canestrato, pecorino, provola;
  • Nebrodi kalnu zonā augušo melno cūku gaļas izstrādājumi, īpaši desas ar dažādiem pildījumiem, piemēram, fenheļa sēklām, pistāciju riekstiem;
  • olīveļļa;
  • medus;
  • meža veltes – ogas, sēnes, rieksti – pistācijas, lazdu rieksti, valrieksti, ēdamie kastaņi;
  • konservētu tomātu, sēņu un baklažānu uzkodas;
  • mājās gatavota pasta jeb makaroni ar savvaļas sparģeļiem, sēnēm, riekstiem, melnās cūkas gaļas mērci, jēra gaļu, u.c. Dažādi krāsnī cepti cepeši;
  • saldie – crispelle di riso, bigne’ di ricotta, buccellato, nuvolette, mostaccioli, ramette, chiacchiere, pastareale, pasta di mandorle, cotognata;
  • mājās gatavoti liķieri, mājas vīns.

Randazzo_funghi

17/09/2017

Kastelmola (Castelmola)

Mesīnas zonā apmēram 5 – 6 Km attālumā no Taormīnas vēl augstāka kalna virsotnē (550 m.v.j.l.) atrodas neliels ciematiņš – Kastelmola (2015.g. apmēram 1 tūkst.iedzīv.), no kura skaidrā dienas laikā paveras fantastisks skats uz lejā Taormīnā esošo grieķu teātri un Isola bella, Itālijas sauszemes daļu (Kalabriju), vulkānu Etna un Jonijas jūras piekrasti. Viens no skaistākajiem Itālijas mazajiem ciematiem (I Borghi piu’ belli d”Italia).

Vēsture:

Vēl viena pilsētiņa, kuru sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm apdzīvoja jau dzelzs laikmetā (8.gs.p.m.ē.; Cocolonazzo nekropole) un, pateicoties tās līdzībai ar dzirnakmeni, dēvēja par “Mylai”.

396.g.p.m.ē. to mēģina un 4 gadus vēlāk iekaro Sirakūzu tirāns Dionīss. Pēc tā nāves 367.gadā pie varas nāk slavenā vēsturnieka Timeo tēvs un Taormīnas dibinātājs Andromaco, kas izveido apdzīvotās zonas centru un uzlabo iedzīvotāju dzīves apstākļus (izveido ūdens cisternas, nocietinājumus, u.c.).

Pirmā Pūniešu kara laikā pilsētu iekaro Sirakūzu Gerione un pārvalda līdz 214.g.p.m.ē. Pēc Romas Impērijas sabrukuma varu pārņem bizantieši un 902.gadā arābi (pilsēta tiek sagrauta, saglabājas vien cietoksnis). Kad pilsētu iekaro normāņi (1078), arābi to atstāj caur vārtiem, kas vēl līdz mūsdienām tiek saukti par saracēņu jeb arābu vārtiem (itāliešu val.: porta dei saraceni). Normāņi ap cietoksni izveido un nostiprina jaunu apdzīvotu zonu, sauktu par Mola, un blakus cietoksnim uzceļ nelielu baznīcu Chiesetta della SS. Annunziata (1100.g.).

Nākamo gadsimtu laikā pilsētā valda švābi, andževīni (vietējie nav sajūsmā), 1282.gadā pie varas nāk aragonieši un tas vietējiem izrādās smags periods, jo tiek piemēroti nodokļi, u.c.

1738.gadā pilsēta ietilpst Divu Sicīliju Karalistes sastāvā (Regno delle Due Sicilie).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas viduslaiku uzbūve saglabājas līdz pat 1928.gadam, kad tā tiek pievienota Taormīnai un izveidots ceļš līdz pat pilsētas centram un pārveidota pilsētas oriģinālā ieeja (kāpnes). Neatkarību no Taormīnas pilsēta iegūst 1947.gadā.

1954.gadā izveidots laukums Piazza Sant’Antonio ar baltu un melnu (lavas) akmeņu mozaīkveida rakstu. No šejienes paveras lielisks panorāmas skats.

Pilsētas svētki – 23.aprīlī (San Giorgio).

Apskates objekti:

  • Piazza Sant’Antonio (1954) – lieliska vieta, no kurienes baudīt pasakaini skaisto skatu līdz pat Itālijas sauszemes daļai. Baltas un melnas (lavas) krāsas akmens mozaīkveida laukuma segums, akmens mūra sienas un sēdvietas, arkveida pilsētas ieejas vārti. Caffe San Giorgio (1700) – mūku izveidota taverna, kuru 20.gadsimtā don Vincenzo Blandano pārvērš par slavenu bāru. Šeit obligāti jānogaršo mandeļu vīns, kuru par godu izgudrotājam sauc par “Blandanino”!;

  • cietoksnis – saglabājušās vien normāņu mūra sienas drupas. Savulaik viens no nozīmīgiem posmiem Milazzo, Ficarra, Tripi, Castroreale, Castiglione un Francavilla nocietinājumu sistēmā. Izmantots arī kā cietums;
  • Via Alcide de Gasperi – pilsētas galvenā iela, uz kuras atrodas veikali un suvenīru bodītes;

  • Doma laukumā atrodas baznīca San Nicolo’ di Bari (sākotnējā 16.gadsimta baznīca pārveidota 20.gadsimta 30.-tajos gados). Šeit pat atrodas arī Turrisi bārs (Bar Turrisi), kas slavens ar saviem falla objektiem it visur. Uzkāpiet līdz augšējam stāvam un ieejiet arī WC!

  • Chiesa di San Giorgio (1450) – iespaidīgs zvanu tornis un metālveida vārti;
  • Chiesa di San Biagio – pirmā pilsētā uzceltā baznīca, no kuras paveras fantastisks skats uz vulkānu Etna, Taormīnu un Giardini Naxos līci;
  • Chiesa dell’Annunziata (1100) – celta normāņu laikā pateicībā par to uzvaru cīņā ar arābiem;
  • ērgļu priekšnesumi (falconeria) – šeit atrodas starptautiskā ērgļu, vanagu, pūču un piekūnu apmācības skola un iespējams vērot to priekšnesumus.
17/07/2017

Milaco cietoksnis (Castello di Milazzo)

Milaco ir Sicīlijas ziemeļos esoša Mesīnas zonas trešā lielākā pilsēta (2015.g. – 31.6 tūkst.iedzīv.), kurai jau izsenis bijusi ļoti svarīga politiski – militāra loma (pussala ar ostu un klintī uzbūvētu cietoksni, no kura  pārraudzīt apkārtējo teritoriju). Tieši šeit norisinājušies neskaitāmi vēsturiski svarīgi notikumi.

Līdz mūsdienām saglabājusies un apskatāmā cietokšņa teritorija ir nevis vienkārši cietoksnis, bet gan mūra sienas nocietināta sena pilsēta (antico borgo di Milazzo, “Cittadella fortificata”, Citta’ murata), viena no lielākajām Itālijā un Eiropā. Tās kopējā platība ir 7 ha un tās teritorijā atrodas vairākas celtnes, tāpēc to apskatei jārēķina apmēram 2 stundas.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota kopš priekšvēsturiskiem laikiem (4000.g.p.m.ē., nekropole) un šajā laikā veidotos nocietinājumus var uzskatīt par ļoti tāliem mūsdienu cietokšņa idejiskiem priekštečiem.

Līdz ar grieķu ierašanos (8.-7.gs.p.m.ē.) un vēlāk arī romiešu (7.gs.p.m.ē.-5.gs.) un bizantiešu laikā (5.-9.gs.) šādu apdzīvoto vietu skaits palielinājās un tās kļuva arvien nozīmīgākas (grieķu akropole, romiešu – bizantiešu “castrum”; maz saglabājušos liecību), taču tieši arābi (9.-11.gs.) cietokšņa teritorijas augstākajā vietā izveidoja pirmo apdzīvoto zonu un aizsāka celt torni (10.gs., cietokšņa senākā daļa, itāliešu val.: il Mastio). Šis arī tiek uzskatīts par mūsdienu cietokšņa pirmsākumu, vismaz par kuru saglabājušās liecības.

Normāņu – švābu laikā ap torni izvietotā dzīvojamā zona ar plašo un slēgto pagalmu paplašinājās un tika uzcelts virkne jaunu ēku, kas pildīja ne tikai aizsardzības, bet arī administratīvās funkcijas. 13.gadsimtā Federico II tai piešķīra neieņemama nocietinājuma statusu – uz pilsētas galveno daļu veda viena vienīga ieeja (itāliešu val.: portale svevo, 13.gs.), arābu aizsāktais tornis tika iebūvēts un padarīts par daļu no mūra sienas (16.gadsimtā torņa augstums tika samazināts gandrīz līdz mūra sienu augstumam, lai to padarītu mazāk apdraudētu), pagalmā atradās milzīga ūdens tvertne, u.c. Interesanti, ka cietokšņa teritorijas lielākajā zālē – švābu zālē ar milzīgo kamīnu (itāliešu val.: sala del camino, “Sala del Parlamento”) atrodas viens no Eiropā lielākajiem kamīniem un tieši šeit 1295.gadā sanāca pirmais sicīliešu parlaments (Federico D’Aragona).

Tālāk sekojošajā aragoniešu laikā vēl vairāk tika uzlabota cietokšņa – pilsētas aizsardzības sistēma, ap tās galveno daļu izveidojot aragoniešu mūri (15.gs., itāliešu val.: cinta aragonese, Alfonso V d’Aragona) ar pieciem puscilindriskas formas tornīšiem un lūkām šaušanai (Carlo V, 1523.g.). Šis mūris tai piešķīra arvien organizētāku statusu un, pateicoties dzīvošanai piemērotām telpām, noliktavām un ūdens cisternām, tas ļāva būt pašpietiekamai. Interesanti, ka cietokšņa vienā pusē uz mūra sienas atrodas prusaka zīmējums (itāliešu val.: il magico scarabeo, l’occhio di Milazzo)  – dīvains zīmējums, kas visdrīzākais attaino vasaras saulgriežus (normāņu – švābu ezotērisko tradīciju attainojums).

16.gadsimta sākumā apkārt visai cietokšņa teritorijai tika uzcelta spāņu dubultā mūra siena ar bastioniem (16.-18.gs., itāliešu val.: cinta spagnola, bastione S.Maria, bastione delle Isole). Starp mūra sienām esošā eja (galleria di contromina) nodrošināja patvērumu un ļāva brīvi pārvietoties uzbrukuma gadījumā. Abās mūra sienās atradās pazemes noliktavas, kas vēlāk pārveidotas par cietuma telpām. Leģendas vēsta, ka kāda britu karavīrā iemīlējusies mūķene tikusi dzīva iemūrēta vienā no bastioniem, savukārt, karavīrs ievietots cietumā, kur miris bada nāvē.

16.gadsimtā pilsēta paplašinājās un palielinājās tās administratīvā loma.

17.-18.gadsimtos tika uzceltas publiskās ēkas (īstenas pilsētas pamatelementi) – Doma baznīca (1608.g.; celta, lai aizvietotu Sv.Marijas baznīcu, kas nojaukta, lai tās vietā uzceltu spāņu dubulto mūra sienu; 13 m liels centrālais kupols) un pilsētas Domes ēka (14.-17.gs., Palazzo dei Giurati, Monastero delle Benedettine), kas vēlāk 17.gadsimtā pievienota Benediktīniešu klosterim (mūķenes to pameta 1801.gadā), līdz visbeidzot pārveidota par pašvaldības un mūsdienās izstāžu telpām.

18.gadsimta sākumā šeit norisinās svarīga cīņa angļiem, frančiem, austriešiem un holandiešiem, no vienas puses, un spāņiem, no otras puses, pēdējiem gūstot uzvaru.

Sekoja arvien izteiktāka apdzīvotās daļas un reliģisko un civilo ēku pamešana, pārceļoties uz piekrastes teritorijā esošo Milaco pilsētas daļu, un no jauna palielinājās cietokša politiski – militārā loma. 19.gadsimta sākumā šeit atradās svarīga britu bāze, kas cīnījās pret Napoleonu un uzņēma no tiem bēgošos borbonus. Tieši uz šo periodu attiecas zem centrālā vaļņa izveidotie britu kapi (cimitero inglese).

1860.gadā pēc Garibaldi uzvaras borboni spiesti atstāt cietokšņa teritoriju.

No 1880. līdz 1959.gadam cietokšņa telpās atradās cietums.

Pēc ilga aizmirstības un lejupslīdes perioda, cietoksnis piedzīvojis divus restaurācijas periodus (1991.-2002., 2008.-2010) un tagad pieejams publiskai apskatei. Pieteikts UNESCO.

Vērts apmeklēt!

 

 

26/06/2017

Kastiļjone di Sičiļija (Castiglione di Sicilia)

Vulkāna Etna ziemeļu nogāzē pa vidu starp Nebrodi kalniem un Giardini Naxos piekrastes teritoriju, Randazzo un Taormīnu, Linguaglossa un Francavilla pilsētām atrodas pavisam neliela viduslaiku pilsētiņa (2015.g. – 3259 iedzīv.), kas 2017.gadā pretendē uz Itālijas skaistākā ciematiņa statusu (“borgo piu’ bello d’Italia”).

Tā atrodas stratēģiski ļoti svarīgā vietā, no kurienes iespējams pārraudzīt visu Alkantāras upes ieleju. Tā ir arī ļoti skaista vieta – lielu daļu tās teritorijas aizņem Etnas parks (Parco dell’Etna) un Alkantāras upes parks (Parco fluviale dell”Alcantara), un ļoti auglīgs vīnogulāju reģions, tāpēc tieši šeit atradīsiet neskaitāmas (46!) vīna darītavas un iespējams nogaršot un iegādāties labākos sicīliešu vīnus. Tumšus, izteiksmīgus un ar raksturu!

Pilsēta izvietota uz apmēram 620 m augstas nogāzes, taču teritorijas kopējā augstuma atšķirība ir gana iespaidīga: no 60 līdz 3348 m.v.j.l. un tas nozīmē ļoti atšķirīgus klimatiskos apstākļus un dažādas kultūras: sākot no vulkāniskas augsnes, mežiem un dažādiem lapu kokiem (īpaši lazdu riekstiem, kastaņiem, uc.), līdz citrusu, olīvu un vīnogulāju laukiem.

Kā jau visas viduslaiku pilsētas, tā sastāv no šaurām ieliņām, kas visas ved uz centru un tālāk uz cietoksni. Mājas izvietotas paralēli ielām, tādējādi slēpjot iekšpagalmus un dārzus. Pilsētu apjož mūra sienas un tā sadalīta vairākos kvartālos, piem., San Marco, Santa Caterina, Sant’Antonio Abate. Agrāk pilsētā varēja iekļūt pa deviņiem vārtiem.

Cietoksnis izvietots pilsētas augstākajā punktā, uz lavas klints, turklāt daļa izcirsta klintī, un no tā paveras iespaidīgs skats uz visu Alkantāras upes ieleju.

Pateicoties cietoksnim, pilsēta ieguvusi savu nosaukumu (“Castrum” jeb “liels cietoksnis”, arābu val.: “Quastallum”, latīņu val.: “Castell-ione”, ko spāņi izrunāja kā “Casteglione”). Pilsētas nosaukums tika tulkots arī kā “Castello del Leone” jeb “lauvas cietoksnis”, apzīmējot tā varenību, un ietverts arī pilsētas ģērbonī – cietoksnis ar blakus sēdošām lauvām.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota jau kopš priekšvēsturiskiem laikiem (apliecina dažādi arheoloģiskie atradumi), tomēr par tās atskaites punktu uzskata 5.gs.p.m.ē., kad šeit pārcēlās no Giardini Naxos padzītie grieķi, kas, visdrīzākais, paplašināja jau eksistējošas apmetnes vietas šajā zonā.

Tālāk sekoja romiešu un arābu periodi, kuru laikā izveidoti tilti, ieviestas apūdeņošanas sistēmas un pilsēta nostiprināta un nocietināta.

Normāņu un švābu periodā tā uzplauka un attīstījās, līdz kļuva par karalisku pilsētu (11.-13.gs.). Šo var uzskatīt par mūsdienu pilsētas pirmsākumu – cietoksnis (Castel Leone) tika nostiprināts ar mūra sienām, uzcelts novērošanas tornis (il Cannizzo), virkne ēku un baznīcu, tika kalta sava monēta. Karalis Federico II di Svevia to izmantoja kā savu vasaras rezidences vietu.

Lejupslīde sākās līdz ar franču nākšanu pie varas (augsti nodokļi, galvaspilsēta no Palermo tika pārcelta uz Neapoli), kā rezultātā 1282.gadā notika sicīliešu sacelšanas un padzītos frančus nomainīja spāņi. Pateicībā par uzvaru, 1283.gadā spāņu karalis Pietro III di Aragona pilsētu uzdāvina admirālim Ruggero di Lauria, savukārt, 1303.gadā, sodot par tā sacelšanos, spāņu karalis Federico III di Sicilia to atņēma. Pilsēta kā feudo īpašums tika nodota Randazzo grāfam Giovanni d’Aragona. No 1373.gada līdz 1502.gadam tā kā feudo īpašums atradās Gioeni ģimenes īpašumā.

Sekojošie gadsimti mijās ar pārticības un bada periodiem un nabadzīgie iedzīvotāji, cīnoties par izdzīvošanu, mierinājumu meklēja reliģijā. Šajā laikā tika uzcelts virkne baznīcu un klosteru, piemēram, Benediktīniešu, Karmelītu, Augustīnu. 1636.gadā tika izveidota institūcija (Peculio), kuras mērķis bija izveidot rezerves nebaltām dienām.

1860.gadā Sicīlija tiek pievienota Itālijas Karalistei.

Apskates objekti:

  • baznīcas, reliģiskās ēkas:
    • bizantiešu kapella (Cuba di Santa Domenica, 7.-8.gs.) – bizantiešu kapella, lielāka nekā parasti, no ārpuses rotāta ar triforu un iekšpusē ar velvēm un bizantiešu freskām (nav saglabājušās);
    • Chiesa Madre “Santi Pietro e Paolo” (1105, Ruggero d’Altavilla) – meridiāna (1882);
    • Chiesa di San Marco (13.gs.);
    • Chiesa cassinese di S.Nicola (1338);
    • Chiesa barocca di S.Antonio Abate (1601) – gotiskā – bizantiešu stilā veidots kupols, sicīliešu baroka stilā veidota priekšpuse, iekšpusē 18.gs.mākslas darbi;
    • Basilica “Madonna della Catena” (1655) – celtas uz daudz senākām bizantiešu drupām;
    • Chiesa di S.Benedetto (15.gs.);

  • ēkas, militārās būves:
    • saracēnu tornis (“u Cannizzu) (1105) – pilsētas simbols, apmēram 6 m augsts un 3 m diametrā liels tornis, no kura paveras lielisks skats. Vēsturiski atradās ārpus pilsētas mūra sienām un bija pirmais objekts, kuru iekaroja Federico III di Sicilia, kad Ruggiero di Lauria atņēma pilsētu. Iespējams, daļa no lielākas nocietinājuma sistēmas (sauktas Cittadella), novērošanas punkts. Zibens spēriena rezultātā pāršķelts uz pusēm;
    • normāņu cietoksnis (Castello Leone / Castello di Lauria, 12.gs.) – redzams no attāluma, jo izvietots uz klints, daļa pat iebūvēta tajā. Kopš vēsturiskiem laikiem vieta, no kurienes pārraudzīt visu ieleju. Agrāk bija sadalīts dažādās, atšķirīgu funkciju zonās, piemēram, dzīvojamā daļa, zirgu staļļi un kalpu mājas, cietums, ūdens cisternas un slēptuves. Austrumu daļā atrodas daudz senāka cietokšņa drupas (750.g.p.m.ē.);
    • Castelluccio (Castello piccolo, fortezza greca) (7.gs.p.m.ē) – mazāks nocietinājums, kas savā laikā bija savienots ar lielo cietoksni un saracēnu torni;

  • dabas objekti: lieliska iespēja izbaudīt dabas skatus, pārvietojoties ar kājām, uz zirga vai ēzeļiem, ar riteņiem, džipiem, laivām, u.c.
    • Etnas parks (Parco dell’Etna);
    • Alkantāras upes parks (Parco fluviale dell’Alcantara);
  • svētki, pasākumi:
    • Maijā – pirmā svētdiena pilsētas aizbildņa svētki (Madonna della Catena);
    • Augustā – gastronomiskie svētki;
    • Ziemassvētkos – tirdziņi un Jēzus dzimšanas ainas.

Jānogaršo:

  • vīns, vīns un vēlreiz vīns – tumšs, spēcīgs un ar raksturu, DOC vīns;
  • siers (ricotta, pecorino siciliano, provola) un desas;
  • gaļa – cūkgaļa, jēra un kazas gaļa, savvaļas trusis;
  • ievārījumi un konservi (mostarda);
  • augļi;
  • kastaņi, lazdu rieksti.

 

18/08/2016

Kastelbuono (Castelbuono)

Castelbuono

Maza, šarmanta pilsētiņa (sicīliešu dialektā: Castiddubbonu) Sicīlijas ziemeļu centrālajā daļā, apmēram 25 Km attālumā no jūras un 90 Km attālumā no Palermo. Izvietota Madoniju kalnu pakājē apmēram 423 m.v.j.l. un vēsturiski izveidojusies ap pili – cietoksni. Gadsimtiem ilgi ietekmīgās Ventimiglia ģimenes rezidences vieta. Viena no svarīgākajām mannas oša un mannozes iegūšanas vietām (mannoze ir dabisks saldinātājs, kas tiek izmantots gastronomijā, homeopātijā, kosmetoloģijā, u.c.). 2015.gadā tās kopējais iedzīvotāju skaits bija nepilni 9 tūkstoši cilvēku. Pilsētas aizbildne – Sv.Anna, kuras svētki tiek atzīmēti 25.jūlijā.

Vēsture:

Tiek uzskstatīts, ka vēsturiski šī zona bijusi apdzīvota jau neolīta laikā un šajā teritorijā dzīvojusi viena no sicīliešu senajām ciltīm (sikāni) līdz tos no šīs teritorijas izdzina citas ciltis.

Mūsdienu pilsēta izveidojusies uz senas bizantiešu lauku saimniecības “Ypsigro” drupām, kas līdzās pilij “Kadi’” pastāvēja arī arābu – normāņu laikā. 1282.gadā šajā vietā dzīvoja apmēram 300 cilvēku, iespējams, pārcēlušies no tuvējiem ciemiem labvēlīgāka klimata meklējumos.

Viss mainījās līdz ar Ventimiglia ģimenes ierašanos (1298.gadā Aldoino Ventimiglia šeit nodibina pilsētu) un pils – cietokšņa celtniecības uzsākšanu 1316.gadā, ap kuru izveidojās visa tālākā pilsēta. Pirmās rakstiskās liecības par pilsētas ar nosaukumu Castelbuono eksistenci attiecināmas uz 1329.gadu. 14.gadsimta sākumā tajā pastāvēja jau 3 baznīcas.

Interesanti: pilsēta saglabājās dzimtas īpašumā līdz pat 20.gadsimtam: tiešo vīriešu dzimtas mantinieku īpašumā līdz 1860.gadam, sieviešu mantinieku – 1905.gadam.

Interesanti: Ligūrijas izcelsmes ietekmīgās Ventimiglia ģimenes (tās pārstāvji bijuši ļoti ietekmīgas militārās un politiskās personas un kuriem piederēja radnieciskas saites ar Federico II) pirmsākumi Sicīlijā meklējami 13.gadsimtā līdz ar Enrico II, Ventimiglia un Maro grāfa, Filippo I dēla, ierašanos un laulībām ar Isabellu, Serlo II d’Altavilla pēcteci, kā rezultātā viņš savā īpašumā ieguva Geraci grāfisti un vēlāk arī vairākas citas Madoniju kalnu pilsētiņas.

Vēl straujāk pilsēta attīstījās pēc tam, kad 1454.gadā Francesco I uz šejieni pārcelās no Geraci ar visu savu galmu, līdzi paņemot arī dzimtas dārgumus un Sv.Annas relikvijas. Castelbuono kļuva par Ventimiglia ģimenes rezidences vietu. Bija vērojama strauja ekonomiskā, kultūras un reliģiskā attīstība. Tika paplašināta Chiesa Madre, izveidots ģimenes mauzolejs (piem., Francesco Laurana). 1595.gadā tika izveidoti konventi un baznīcas, lai uzņemtu kapucīnu un dominikāņu mūkus. 1602.gadā tika uzsākts celt Matrice Nuova. 1632.gadā Castelbuono ieguva pilsētas statusu (tā vairs nebija vienkāršs lauku saimniecības centrs, bet gan pilsēta!). 1701.gadā Matrice Nuova kļuva publiski pieejama, tika uzcelta Sv.Annas kapella, izveidots teātris, literālie un mākslas klubi. Tikmēr parastie mirstīgie cilvēki cieta no prinča despotisma.

1812.gadā konstitucionāli tika atcelta feodālā sabiedrība un strauji samazinājās dižciltīgo personu klātbūtne, taču pilsēta nezaudēja savu nozīmīgumu pateicoties dažām savā teritorijā aktīvām ģimenēm, piem., Mina’ Palumbo, kas uzturēja tās prestižu.

1820.gadā tā cieta zemestrīces laikā, radot postījumus Matrice Nuova un cietoksnim. Vēlāk tā ieņēma būtisku lomu cīņā pret borboniem (1848, 1860) un 1893.gada sacelšanās laikā.

1860.gadā nomirst pēdējais Ventimiglia ģimenes vīriešu dzimtas un titula pārstāvis, bet ar to nebeidzas dzimtas īpašumtiesības. Tās pāriet sieviešu dzimtas pārstāvju varā un ilgst līdz pat 1905.gadam. Pēc cietoksnis tiek izsolīts un, vietējiem iedzīvotājiem saziedojot līdzekļus, 1920.gadā to un Sv.Annas relikvijas iegādājas pilsētas pašvaldība.

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (Castello dei Ventimiglia) / Museo civico / Capella Palatina – celts 14.gs. uz senākām, iespējams bizantiešu, lauku saimniecības drupām; dažādu stilu sajaukums – arābu, normāņu, švābu; atrodas ģimenes vīriešu dzimtas pārstāvju īpašumā līdz 1860. un sieviešu līdz 1905.gadam, līdz 1920.gadā to iegādājas pilsētas pašvaldība. Mūsdienās tajā atrodas muzejs;
  • Piazza Margherita & Chiesa di Maria Santissima Assunta (Matrice Vecchia) – 14.gs., uz senākas celtnes drupām. Noteikti jāapskata pagrabstāvā esošās kapenes – mauzolejs!;
  • Chiesa della Nativita’ di Maria (Matrice Nuova) – 17.gs.;
  • Fontana della Venere Ciprea – 15.gs., agrāk izgreznoja ieeju senajā lauku saimniecībā;
  • Lieldienu perioda gastronomiskie izstrādājumi (maize, saldumi, u.c.) un dažādu masku teatrālie priekšnesumi;
  • Ypsigrock Festival – rock mūzikas festivāls (augustā).

Vērts nogaršot:

  • mannoze – dabisks saldinātājs, kas tiek izmantots gastronomijā, homeopātijā, kosmetoloģijā, u.c
  • sieri – caciocavallo (caciocavallo all’argentiera), provola, u.c.;
  • desas ar citrusu augļiem, riekstiem, kanēli, u.c.;
  • olīveļļa;
  • gaļas otrie ēdieni – gaļas šķēle etiķa mērcē, savvaļas fenheļa kotletes, rikotas siera kotletes;
  • zivs otrie ēdieni – mīdijas, zobenzivs rullīši, sardīņu rullīsi;
  • sēnes;
  • saldumi – cassata siciliana, mostaccioli, mandeļu pastas jeb marcipāna izstrādājumi, lazdu riekstu un olbaltuma cepumi, medus, u.c.;
  • liķieri.

Castelbuono4CastelbuonoCastelbuono1Castelbuono2Castelbuono3Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (2)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (1)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (3)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (5)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (4)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (6)Castelbuono_Chiesa Matrice Vecchia o di Maria Santissima Assunta (7)Castelbuono_Castello (1)Castelbuono_Castello (3)Castelbuono_Castello (7)Castelbuono_Castello (2)Castelbuono_Castello (5)Castelbuono_Castello (6)Castelbuono_Castello (10)Castelbuono_Castello (9)Castelbuono_Festa (1)Castelbuono_Festa (2)Castelbuono_Festa (3)Castelbuono_Festa (4)

25/01/2016

Enna (Enna. Castrogiovanni)

Pašā Sicīlijas vidienē apmēram 90 Km attālumā no Katānijas un Agridžento un 160 Km attālumā no Palermo atrodas pilsēta Enna (sicīliešu dialektā: Castrugiuvanni / Castro Janni).

Tā izvietota uz augstas klints (apmēram 950 m.v.j.l.) un pateicoties tam, jau kopš seniem laikiem bijusi stratēģiski ļoti svarīga vieta. Skaidrā dienas laikā no tās iespējams pārraudzīt ļoti plašas teritorijas un no tās paveras pasakains skats uz ielejā esošajiem laukiem un tālumā esošo vulkānu Etna (tieši tāpēc tā tiek saukta par Sicīlijas skatupunktu jeb itāliešu val.: “belvedere di Sicilia”). Tā ir vienīgā Sicīlijas province, kurai nav tiešas izejas uz jūru un augstākais provinces centrs Itālijā!

Mūsdienās tajā dzīvo apmēram 28 tūkstoši cilvēku un līdz 1927.gadam tā bija pazīstama ar nosaukumu – Castrogiovanni.

Pilsētas svētki tiek svinēti 2.jūlijā (aizbildne – Madonna della Visitazione).

Enna_MapEnna2

Vēsture:

Pateicoties tam, ka pilsēta atrodas Sicīlijas vidienē uz ļoti aukstas klints un tā ir apgādāta ar ūdeni, kopš vēsturiskiem laikiem tā bijusi viena no pēdējām vai pat pēdējā Sicīlijā iekarotā pilsēta. Viena no iespaidīgākajiem dabiskajiem cietokšņiem pasaulē! Viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotām Sicīlijas pilsētām! Vienīgā no senajām Sicīlijas pilsētām, kuru dibinājuši tās pamatiedzīvotāji nevis iebraucēji.

Pilsētas nosaukuma izcelsme nav skaidri zināma. Iespējams, tas cēlies no sikānu vārda “En-naan”, kuru grieķi pārveidoja par “Henna”, romieši – “Henna” vai “Castrum Hennae”, bizantieši – “Castro Yannis”, arābi – “Qasr Yannah” jeb “Ennas cietoksnis”, normāņi – “Castrogiovanni”, līdz Musolīni tai 1926.gadā piešķīra provinces centra statusu un 1927.gadā atgrieza seno nosaukumu “Enna”.

Pilsēta bijusi apdzīvota jau 14.gs.p.m.ē. un kopš 11.gs.p.m.ē.to apdzīvojuši sikāni jeb viena no Sicīlijas pirmējo iedzīvotāju grupām. Tālāk to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi (7.g.sp.m.ē.), romieši (3.gs.p.m.ē.), bizantieši (6.gs.), arābi (9.-11.gs.), normāņi (11.gs.), švābi, franči, spāņi, itāļi, u.c.

Visā Sicīlijā un Itālijā tā bijusi slavena kā Dēmetras (romiešu Cerēras) jeb auglības dievietes kulta vieta. Apmēram 480.g.p.m.ē. zem Castello di Lombardia uzceltais Rocca di Cerere bijusi dievietes pielūgšanas vieta, kas, diemžēl, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Klasiskajā mitoloģijā pazīstama un leģendām apvīta ir Dēmetras meitas Pērsefones (romiešu Prozerpīnas vai Koras) nolaupīšanas vieta jeb netālu no Ennas esošais Pergusa ezers un tam blakus esošās ziediem bagātās pļavas un stāvie pakalni. Tieši šeit no pazemes izniris mirušo valstības dievs Plutons jeb romiešu Aīds un nolaupījis Pērsefoni. Skumstot pēc savas meitas, Dēmetra esot aizmirsusi par savu pienākumu un zeme kļuvusi neauglīga, iestājies bads. Plutona jeb Aīda brālis Zevs par to esot sadusmojies un licis atgriezt Pērsefoni mātei, taču pirms to izdarīt, Plutons tai licis apēst granātābola sēkliņas, kā rezultātā tā uz sešiem mēnešiem esot atgriezusies pie mātes un uz pārējiem sešiem pazemes valstībā. Tā esot radušies gadalaiki! Mūsdienās šis vulkāniskās izcelsmes ezers ir dabas parks!

Romiešu valdīšanas laikā pilsēta tika izmantota kā lauksaimniecības un tirdzniecības centrs. Lauksaimniecības zeme tika maksimāli ekspluatēta un iedzīvotāji izverdzināti, lai pēc iespējas vairāk saražotu Romas Impērijas vajadzībām nepieciešamos graudus. Tieši šeit 2.gs.p.m.ē. sīriešu verga Euno Eunus vadībā aizsākās vergu protesta nemieri, kurus romieši vēlāk apspieda un atriebjoties – izpostīja un gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu un nomainīja tās nosaukumu uz “Castrum Hennae”, tādējādi, uz ilgu laiku radot pārpratumus.

Bizantiešu valdīšanas laikā tā tika izmantota kā militārais un administratīvais centrs (tika nostiprināts cietoksnis), maz rūpējoties par tās ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājību. Kļūdas pēc pilsēta tika saukta par “Castro Yannis”. Savukārt, arābu valdīšanas laikā tā piedzīvoja uzplaukumu un tika uzskatīta pat par musulmaņu jauno galvaspilsētu Sicīlijā.

Līdz ar normāņiem pilsētā ieradās karavīri no ziemeļitālijas reģioniem (vēl joprojām var dzirdēt ziemeļitālijas reģionu dialektu) un tieši šis faksts (normāņu ierašanās) tiek uzskatīts par iemeslu tam, ka pilsētā vērojama augsta saslimstība ar izkaisīto sklerozi. Normāņu – švābu valdīšanas periods iezīmējas ar attīstību un labklājību un tā arvien vairāk tika izmantota kā politiskais un kultūras centrs. Šajā laikā tika atjaunots senais sikānu cietoksnis Castello di Lombardia (1130.g.), uzcelts astoņstūrveida tornis Torre di Federico (1200.-1240.g.,), Doma baznīca (1307.g.). Tika atjaunots un nostiprināts cietoksnis, izveidojot dzīvojamo daļu, kurā vasaras periodā dzīvoja Frederick III no Aragonas un tā sieva. Tieši šeit 1314.gadā tas tika kronēts par Sicīlijas karali un 1324.gadā tika rīkots Sicīliešu Parlaments saiets.

Līdz ar spāņu un borbonu nākšanu pie varas iezīmējas pilsētas lejupslīde. Kā Spānijas province ar īpaši auglīgu zemi, tā tika maksimāli ekspluatēta un zaudēja jebkādas privilēģijas.

Līdz ar Sicīlijas pievienošanu Itālijas Karalistei 1860.-tajos gados un dzelzceļa tīkla izveidi, pilsētā atsākās attīstība un tā bija ievērojama sēra ieguves vieta līdz pat II Pasaules karam (patiesībā tās var uzskatīt par piespiedu darbu monetnēm, kurās nabadzīgās sicīliešu ģimenes atļāva nodarbināt savus bērnus – pusaudžus). Attīstības periodā tika nojauktas pussagruvušās mājas, tā vietā izveidojot parkus, laukumus un galvenās ielas. Neskatoties uz to, ka šajā laikā netālu esošās Piazza Armerina un Caltagirone bija vairāk apdzīvotas, 1926.gadā Musolīni tieši Ennu izvēlējās par provinces centru un 1927.gadā tai atgrieza seno nosaukumu.

Pēc tam, kad pilsēta cieta II Pasaules kara uzlidojumu laikā un tika slēgtas sēra raktuves, līdz pat 1960.-tajiem gadiem bija vērojama pilsētas attīstības palēnināšanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Mūsdienās tā ir lielākā Sicīlijas vidienē esošā pilsēta, kas slavena ar savu Universitāti (1990.-tie gadi), kurā katru gadu no dažādām valstīm ierodas tūkstošiem studentu un kas piesaista miljoniem investīciju. Tā ir vienīgā šāda mēroga universitāte Sicīlijā!

Tāpat arvien attīstās lauksaimniecība, audzējot gan tradicionālos (artišokus, olīvkokus, citrusu augļus, liellopus, aitas, kazas), gan arī mazāk tradicionālos produktus (retas graudaugu un pākšaugu šķirnes, safrānu). Vietējie aktīvi nodarbojas ar amatniecību un rokdarbiem, piem, izšūti galdauti un palagi, adītas vai austas segas un paklāji, dažādi pinumi, kalumi un izstrādājumi no lavas un koka. Plaši izplatītas ir dažādas lauku sētas, kur ieteicams nogaršot vietējos ēdienus. Tie ir ļoti vienkārši, bet aromātiski un dabiski. Pagatavoti no visaugstākās kvalitātes sastāvdaļām.

Apskates objekti:

  • Lombardijas cietoksnis (Castello di Lombardia), 13.gs.viens no iespaidīgākajiem militārās arhitektūras piemēriem Sicīlijā! Celts pilsētas augstākajā punktā uz vēl senāka sikānu veidota cietokšņa drupām. Atjaunots un padarīts par dzīvošanai piemērotu. Tieši šeit 1314.gadā Frederick III no Aragonas tika kronēts par Sicīlijas karali un notika Sicīlijas Parlaments saiets. Tā nosaukums cēlies par godu kopā ar normāņiem ieradušajiem lombardiešu karavīriem, kas to nosargāja. Tā ir neregulāras formas celtne, kas agrāk sastāvēja no 20 torņiem, no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies seši. Visinteresantākais un pabeigtākais no tiem – La Pisana vai Torre delle Aquile, no kura paveras fantastisks skats uz lejā esošo ieleju. Cietoksnis sastāvējis no trīs zonām – brīvdabas teātra daļas, liela, zaļa parka un dzīvojamās daļas. Spāņu valdīšanas laikā 16. un 17.gadsimtos tas tika izmantots kā cietums.
    • Rocca di Cerere – atradās tieši zem Lombardijas cietokšņa un bija auglības dievietei Dēmetrai un tās meitai Pērsefonei (Prozerpīnai) veltīts templis. Lai gan līdz mūsdienām tas nav saglabājies, tiek uzskatīts, ka tieši šeit pagātnē veikti rituāli ziedojumi dievietei, svinētas ceremonijas un tā pielūgta cerībā uz labāku ražu;
  • Doma baznīca jeb katedrāle, 1307.g., celta pēc Frederick III sievas Eleonoras vēlēšanās – lieliska no dzeltena tufas akmens veidota fasāde baroka stilā un masīvs zvanu tornis ar smalkiem dekoratīviem elementiem. Gandrīz pilnībā izpostīta 1446.gada ugunsgrēka laikā, atjaunota 16. un 17.gadsimtos. Baznīcas iekšpuse veidota no 3 ejām, ko atdala melna bazalta kolonnas, griestu salaiduma vietas rotā neparastas figūras. Priekšpusē atrodas no valrieksta koka veidotas ērģeles (16.gs.; grebtas Jauno un Veco derību attainojošas ainas; Kristus un 12 apustuļu statujas). Virs altāra atrodas Kristus augšāmcelšanās gleznojums (15.gs., Guglielmo Borremans), kur Jēzus sejas izteiksme mainās atkarībā no tā, no kuras puses uz to skatās.
  • Torre di Federico, 13.gs. – vēl viens no Viduslaikiem saglabājies nocietinājums, kura precīzs uzcelšanas mērķis nav zināms. Leģendas vēsta, ka Frederick II von Hohenstaufen to uzcēlis, lai atzīmētu Sicīlijas viduspunktu un tas tika saukts arī par “Vēju torni”. Celts uz neparastas astoņstūrformas pamatnes un atrodas publiska parka vidū. 24 m augsts tornis, kas iespējams savā laikā bijis lielākas un svarīgākas celtnes daļa. Frederick II von Hohenstaufen vasaras rezidences vieta;
  • Museo Alessi di Enna, 1862.g. – atrodas aiz Doma baznīcas un tajā iespējams apskatīties baznīcas dārgumu un monētu kolekciju, glezas;
  • Piazza Vittorio Emanuele, Via Roma;
  • Palazzo Varisano un tajā esošais Museo Archeologico Regionale di Enna – dažādi arheoloģiskie atradumi no apkārtējās teritorijas pat no 6.gs.p.m.ē.;
  • Pergusas autodroms (Autodromo di Pergusa);
  • Lieldienu nedēļas svinības (La Settimana Santa nella Provincia di Enna) – svētku svinības sākas nedēļu pirms Lieldienām, taču visiespaidīgākais ir Viduslaiku tērpos (balti tērpi ar apmetni) ģērbtu cilvēku gājiens, simbolizējot nāvi un atdzimšanu. Gājiena tradīcijas pirmsākumi meklējami 16.gadsimtā spāņu valdīšanas laikā.

Enna1EnnaEnna3Enna4

Jānogaršo:

Viesojoties ne tikai pašā Ennā, bet tās zonā esošajās mazpilsētās, ieteicams nogaršot vietējās izcelsmes produktus un gadsimtiem senu tradīciju ēdienus:

  • par īpaši tipiskiem šīs zonas produktiem var uzskatīt – sarkanos apelsīnus, kaktusu augļus no San Cono, Leonfortes persikus, Timilia graudus un to izstrādājumus (miltus, pastu, maizi), melnās lēcas, melnos turku zirņus, Leonfortes lielās cūku pupas, Cerami saldos piparus, Ennas zonā audzēto safrānu un mandeļu šķirni “vinciatutti”;
  • Dittaino maize;
  • olīveļļa no Ennas teritorijas;
  • Piacentinu Ennese siers ar safrānu un veseliem melnajiem pipariem – tā izcelsme attiecas uz 3.gs.p.m.ē. un saistīta ar Dēmetras kultu;
  • provolas siers un no melnās cūkas gaļas gatavotas desas no Nicosia;
  • Vastedda cu sammucu di Troina – no maizes mīklas gatavots slēgta veida pīrāgs ar tumas siera un salami desas pildījumu, dekorēts ar sambucas ziediem;
  • pirmie ēdieni – maccu di fave (cūku pupu krēmzupa ar svaigu savvaļas fenheli), frascatula ennisi (miltu – dārzeņu krēmzupa ar speķi un svaigu savvaļas fenheli), pasta ‘Ncasciata (makaronu ēdiens ar ziedkāpostiem, grauzdētu rīvmaizi un ķiploku – tomātu mērci);
  • dažādi saldie izstrādājumi – Buccellati Ennesi (Ziemassvētku perioda smilšu mīklas cepumi ar žāvētu vīģu vai mandeļu pildījumu), Cassatelle di Agira (pusmēness formas smilšu mīklas cepumi ar kakao un mandeļu pildījumu), mostarda di fichi d’India di Gagliano (no kaktusu augļu sulas gatavots deserts ar kanēli, apelsīnu miziņu un mandelēm), Tortone di Sperlinga (no miltiem, olīveļļas, cukura un kanēļa gatavots izstrādājums), ‘Nfasciatieddi di Troina (no kaktusu augļu sīrupa gatavots izstrādājums, kas pēc tam tiek dekorēts ar žāvētiem augļiem un pārkaisīts ar kanēli), Cavatello / Cavatieddu di Cerami (krāsnī cepts biskvīts, kas pārklāts ar cukuru, mandelēm un valriekstiem).