Posts tagged ‘UNESCO objekti Sicīlijā’

03/09/2017

Šikli (Scicli)

Šikli (itāliešu val.: Scicli) ir neliela Ragūzas zonā esoša pilsētiņa (2011.g. – 26 tūkst.iedzīv.), kas kopš 2002.gada ļoti pelnīti iekļauta UNESCO, viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām.

Pilsētas svētki – Maija pēdējā svētdiena (Madonna delle Milizie).

Vēsture:

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Tās teritorija bijusi apdzīvota jau vara jeb agrīnā bronzas laikmetā (Grotta Maggiore: 30.-20.gs.p.m.ē. – 18.-15.gs.p.m.ē.) un jau 15.-8.gs.p.m.ē. šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm, pateicoties kurai, pilsēta ieguvusi savu nosaukumu “Siclis”.

Mūsdienu pilsēta ir neskaitāmu kultūru dominances rezultāts. Šeit dzīvojuši un valdījuši grieķi (grieķu apmetnes paliekas Irminio upes apkaimē), kartāgieši, romieši (3.gs.p.m.ē.; Šikli spiesta maksāt valsts nodevu 10% apmērā), bizantieši (7.gs. Castellaccio apmetne; 8.gs. apmetnes alās) un sirojuši barbari.

Agrāk senā pilsēta atradās citviet – San Matteo kalna virsotnē un bija nocietināta struktūra ar klintīs izbūvētām apmetnes vietām (10.-11.gs. Chiafura apmetnes, cietokšņa drupas, Santa Lucia, Santo Spirito un San Matteo baznīcas).

Arābiem nākot pie varas (arābu val.: Shiklah), pilsēta vēl vairāk nostiprināta un izveidoti novērošanas posteņi; attīstījās lauksaimniecība un tirdzniecība. Normāņu valdīšanas laikā (11.gs.) ieviesta feodālā sistēma, tai piešķirts īsti karaliskas pilsētas statuss un tā nodota Sirakūzu bīskapijas pakļautībā. Tieši uz šo periodu attiecināma viena no galvenajām pilsētas leģendām Madonna delle Milizie.

12.gadsimtā pie varas nāk švābi, taču 13.gadsimta vidū pret tiem nostājas pāvests Alessandro VI un 1266.gadā vara tiek nodota andževīniem (frančiem), ar ko vietējie it nemaz nav apmierināti. 1282.gadā sākas nemieri (itāliešu val.: vespri siciliani) un vara pāriet spāņu rokās. Tiek izveidota Modikas grāfiste, kuras sastāvā ietilpst arī Šikli, un pilsēta seko tās attīstības gaitai: Federico Mosca (1283- 1296), Chiaramonte (1296-1392), Cabrera (1392-1477) un Enriquez-Cabrera (1477-1742).

Ap 14.gadsimtu pastāvēja 2 cietokšņi – “Castellaccio” un “Castelluccio” (saglabājušās drupas).

16.-17.gadsimtos izveidoti vairāki klosteri (frančeskāņu, karmelītu, domenikāņu). Ja 13.gadsimta beigās pilsētā dzīvoja 1330 cilvēki, tad 16.gadsimta vidū – 12 tūkstoši.

Kopš 14.gadsimta vidus pilsēta arvien vairāk “pārvietojas” no kalna uz ieleju un pakāpeniski iegūst savu pašreizējo izskatu. 1626.gada mēra epidēmija būtiski ietekmē iedzīvotāju skaitu (- 60%), tāpēc, lai veicinātu pilsētas apdzīvotību, jaunajiem pilsētas iemītniekiem tiek piešķirtas ievērojamas nodokļu atlaides (1651.gadā iedzīvotāju skaits bija vairāk kā dubultojies, sasniedzot 9382). Sekojošā postošā 1693.gada zemestrīce ne tikai vēlreiz būtiski samazina iedzīvotāju skaitu, bet papildus tam visam pilnībā sagrauj līdz tam izveidoto pilsētu. Iedzīvotāji spiesti pamest kalnu aizās izveidotās apmetnes vietas un pārcelties uz ieleju (pēdējās apmetnes vietas pamestas 1960.-tajos gados).

Pilsēta tiek veidota no jauna lēzenā ielejā (105 m.v.j.l.) starp 3 šaurām un dziļām aizām (Valle di Modica, di Santa Maria La Nova, di San Bartolomeo) apmēram 24 Km attālumā no Ragūzas un 10 Km attālumā no jūras. Tā atdzimst neparasti skaistā sicīliešu vēlīnā baroka stilā (18.gs.).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Līdz pat 1874.gadam pilsētas simbols un galvenā baznīca bija San Matteo kalnā esošā Chiesa di San Matteo. Mūsdienās – ielejā esošā Sant’Ignazio baznīca.

Apskates objekti:

  • Chiesa di San Matteo – atrodas S.Matteo kalna virsotnē vietā, kur agrāk atradās senā pilsēta un bija tās simbols un galvenā baznīca līdz 1874.gadam (vēlāk galvenās baznīcas statuss nodots ielejā esošajai baznīcai Chiesa di S.Ignazio). Pastāv liecības, ka tā pastāvējusi jau 313.g. līdz ar kristietības izplatīšanos;

  • Chiesa Madre di S.Ignazio (17.-18.gs., Piazza Italia) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kopš 1874.gada pilsētas galvenā baznīca. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 1751.gadā;

  • Via Francesco Mormino Penna un tās apkārtnē esošie apskates objekti;

  • Palazzo Municipio & stanza di Montalbano (1902.-1906.) – vienīgā civilā ēka starp baznīcām un aristokrātiskām ēkām! Agrāk šajā vietā atradās San Giovanni baznīcai pievienots benediktīniešu klosteris;
  • Chiesa di S.Giovanni Evangelista (18.gs.) – atrodas blakus pašvaldības ēkai (Pilsētas Domei). Izveidota pirms 14.gadsimta, vēlāk šeit uzturējās San Benedetto mūki, kas izveidoja klosteri. Cietusi 1693.gada zemestrīces laikā, atjaunota 18.gs.;

  • Antica farmacia Cartia (1902) – pirmo reizi 1901.gadā to atvēra Guglielmo Cartia, trīs paaudžu farmacistu vecākais pārstāvis un līdz mūsdienām tā saglabājusies neskarta – ar 19.gadsimta rokām darinātām mēbelēm, gleznojumiem, keramikas traukiem, ampulām, svariem, kases aparātu, u.c. Kopš 2014.gada muzejs;

  • Palazzo Spadaro (17.-18.gs.) – celta 18.gadsimtā vairākos piegājienos un pieder Modikas izcelsmes Spadaro ģimenei, kas šeit pārcēlās 17.gadsimtā. Veidota vēlīnā baroka stilā, 8 balkoni rococo’ stilā ar ģeometriskiem un ziedu motīviem, Kaltadžirones flīzes, u.c. Virs galvenajām ieejas durvīm atrodas ģimenes simbols – lauva;
  • Palazzo Bonelli (19.gs.) – ļoti grezna iekšpuse;
  • Chiesa S.Michele Arcangelo (17.-18.gs.) – viena no senākajām pilsētas baznīcām, kas pēc zemestrīces celta ļoti ierobežotā platībā (blakus jau atradās ēkas);

  • Chiesa Santa Teresa (17.-18.gs.) – agrāk pievienota bijušajam Sv.Terēzes klosterim (1660), kas sagrauts pēc 1693.gada zemestrīces un atjaunots 1715 – 1719.gadu laikā. Baznīcā atrodas ļoti interesanta 1757.gadā veidota grīda no balti melniem akmeņiem;

  • Museo del Costume;
  • Museo della Cucina;
  • Museo della Bardatura;
  • Palazzo Beneventano – viena no skaistākajām sicīliešu vēlīnā baroka stilā veidotām ēkām ne tikai pilsētā, bet arī visā reģionā. Lieliska dekoratīvo elementu un gaismu saspēle;
  • Palazzo Busacca;
  • Chiesa del Carmine & convento (17.-18.gs.) – konvents dibināts 1368.gadā un sākotnēji pievienots Chiesa di San Giacomo Interciso, vēlāk aizstāts ar Santa Maria Annunziata. 18.gadsimta beigās baznīcas projektu izveidojis tajā pašā konventā dzīvojošais karmelītu arhitekts Alberto Maria di San Giovanni Battista (rococo’ stils);

  • Chiesa Santa Maria della Consolazione (17.-18.gs.) – vairākos posmos celta baznīca. Sākotnēji bijis S.Tommaso Apostolo veidots templis, kas 17.gs.pārveidots par baznīcu un atjaunots 18.gs.pēc zemestrīces postījumiem. Absīds, kupola un citas telpas veidotas rococo’ stilā. Ievērojama grīda balti melnā krāsā ar ziedu un ģeometriskiem motīviem, ērģeles (18.gs.), u.c.;

  • Convento del Rosario;

  • Chiesa Santa Maria La Nova (17.-18.gs.) – viena no senākajām baznīcām, kurā kopš 1994.gada atrodas Santuario di Maria SS della Pieta’ galvenais birojs;
  • Grotta delle 100 Scale;
  • Palazzo Fava (18.gs.) – bagātīgs galvenā portāla dekorējums, balkoni. Viena no pirmajām un monumentālākajām baroka stilā veidotajām ēkām;

  • Chiesa di San Bartolomeo Apostolo (18.gs.) – veidota vēlīnā baroka – rococo’ stilā. Fantastiski skaisti apmetumi (18.-19.gs.), klintī izveidota Jēzus dzimšanas aina (18.gs.) ar 29 statujām;

  • Chiafura – San Matteo kalna dienvidu nogāzē esošanas kalnos izcirstas aizas (apmetnes vietas), kuras bijušas apdzīvotas jau kopš neolītiskā un jo īpaši bizantiešu periodā (pēdējās pamestas 1950.-60.-tajos gados).
03/04/2016

Benediktīniešu klosteris (Monastero dei Benedettini)

Vēstures un mākslas cienītājiem iesaku ziedot 1.5 stundu un apmeklēt vienu no Katānijā esošiem UNESCO iekļautiem objektiem (2002)Benediktīniešu klosteri ar tam piesaistīto San Nicolo’ l’Arena baznīcu, kas ir Katānijas lielākā baznīca. Tas nav parasts klosteris, bet gan daudzlīmeņu ēku komplekss ar ļoti interesantu vēsturi, tāpēc ieteicams apmeklēt gida pavadībā! Izcils sicīliešu vēlīnā baroka piemērs.

Benediktīniešu klosteris:

  • klosteri dibinājuši no Nicolosi tāda paša nosaukuma klostera nākošie mūki.
    • Nicolosi klostera pirmsākumi attiecināmi uz 12.gadsimtu, kad no Paterno’ Santa Maria di Licodia un San Leone del colle Pannacchio nākošo slimo mūku izmitināšajai tiek izveidota neliela kapella un izmitināšanas vieta. Pēc Federico III di Sicilia pavēles šajā vietā vēlāk tiek izveidots klosteris ar nosaukumu “San Nicolo’ la Rena” (San Nicolo’ di Bari – mūki to pielūdza, la Rena / Arena – raksturo smilšaino augsni), ap kuru attīstās mūsdienu Nicolosi pilsēta. Tas ir dažādu dižciltību apmeklēts un atbalstīts, tāpēc ātri kļūst ietekmīgs, pārspējot pat Licodia klosteri. Taču sakarā ar skarbajiem laikapstākļiem, vulkāna Etna un sirojošo laupītāju apdraudējumiem, mūki lūdz atļauju izveidot klosteri citviet un pārcelties uz Katāniju;
  • Katānijā esošā benediktīniešu klostera celtniecība sākas 1558.gadā un vēl nepabeigtu to jau 1578.gadā sāk apdzīvot un līdz pat 1866.gadam apdzīvo mūki. Lielākā daļa cēlušies no dižciltīgām un turīgām ģimenēm, kas tam piešķīra ievērojamu lomu, ietekmi un prestižu. Tie dzīvo absolūtā labklājībā, pretēji nabadzībai, kas valda vietējo iedzīvotāju vidū (nabadzīgie iedzīvotāji pret mūkiem juta aizvainojumu, pie klostera mūra sienas gaidīja pusdienu atliekas);
    • klosteris un baznīca smagi cieš 1693.gada zemestrīces laikā (neskats paliek vien pagrabstāvs un daļa pirmā stāva) un bojā aiziet daļa mūku. Pēc šī notikuma tie vēlējās klosteri celt citviet, taču spiesti palikt turpat un 1702.gadā sākas atjaunošanas darbi. Tā kā šeit uz dzīvi ieradās mūki arī no citiem klosteriem, tad būtiski tiek palielināts sākotnējais projekts – Chiostro di Ponente (dei Marmi) tiek pievienots Chiostro di Levante (1702) ar dārzu un eklektiskā stilā veidotu Caffeaos, ziemeļu daļā – mūku sabiedriskā dzīves zona – bibliotēka, virtuve, ēdamzāle, nakts kora / lūgšanu zāle, dārzi;
    • 18.gadsimts ir tā “zelta laiks”, jo tas tiek izrotāts un bagātināts ar marmora detaļām sicīliešu vēlīnā baroka stilā, tiek piebūvēts klosteris un uz 1669.gada lavas izvirduma tiek izveidots dārzs;
    • tā celtniecības un atjaunošanas darbos piedalījušies virkne slavenu sicīliešu un citu meistaru no Palermo, Mesīnas, Sirakūzām, Romas, u.c.: Amato, Stefano Ittar, Franco Battaglia, Battaglia Santangelo, Palazzotto, Giovanni Battista Vaccarini, Mario Musumeci;
  • tas ir otrs lielākais klosteris Eiropā aiz Portugālē esošā Mafras klostera;
  • 1869.gadā klosteris pāriet Katānijas pašvaldības īpašumā un sākās tā lejupslīdes periods. Pārmaiņus tajā atradās dažādas institūcijas, piemēram, militārās kazarmas, skolas, astrofizikas observatorija ar meteoroloģijas un ģeodinamikas laboratorijām, kas nozīmē, ka klosterī tiek veiktas noteiktas pārbūves un izmaiņas (bieži vien neatgriezeniskas, piem., daļa no 5 ha lielā botāniskā dārza tiek atdota netālu esošās slimnīcas izveidei; tiek nojaukta strūklaka, lai būtu vairāk vietas fizisko nodarbību veikšanai). Bibliotēka ir viena no tām telpām, kas paglābās no šādām pārbūvēm!;
  • 1977.gadā klosteris pāriet Katānijas Universitātes īpašumā, kas tajā izvieto valodniecības un filoloģijas fakultāti (mūku istabas – studiju telpas, ēdamzāle – galvenā zāle) un uzsāk klostera atjaunošanas darbus. Mūsdienās klostera telpās norisinās arī nozīmīgas konferences, izstādes, tas tiek izmantots dažādiem kultūras pasākumiem. Atjaunošanas darbu gaitā tiek atklāta daļa, kas saglabājusies no grieķu un romiešu laikiem un tiek uzskatīts, ka varētu būt vissenākā Katānijas pilsētas daļa!;
  • 2002.gadā tas iekļauts UNESCO kā viens no izciliem sicīliešu vēlīnā baroka piemēriem.

San Nicolo’ l’Arena baznīca:

  • baznīca celta uz daudz senākas baznīcas drupām (12.gs.), kas vairākkārt cietusi un pamesta;
  • sākotnēji uzceltā un gadā atklātā baznīca cieš un daļēji tiek bojāta 1669.gada lavas izvirdumu laikā;
  • baznīcas celtniecība atsākas 1687.gadā un norit pēc slavenā romiešu arhitekta Giovan Battista Contini projekta, taču darbus pārtrauc 1693.gada zemestrīce, kas gandrīz pilnībā sagrauj klosteri un nogalina 32 mūkus.
  • Katānijas lielākā baznīca;
  • baznīcā atrodas Sicīlijā vislielākās ērģeles – 72 reģistri, piecu līmeņu klaviatūra un 2378 stabules! (Donato del Piano, 1755 – 1767). Vienlaicīgi var spēlēt trīs meistari!;
  • baznīcā atrodas 39 m gara meridiāna (N.Cacciatore, Sartorius & C.Peters, 1841) ;
  • pēdējais abats – Giuseppe Benedetto Dusmet (1867), kas tajā pašā gadā ķluva par Katānijas arhibīskapu.

Monastero dei Benedettini1Monastero dei Benedettini24Monastero dei Benedettini2Monastero dei Benedettini3Monastero dei Benedettini7Monastero dei Benedettini5Monastero dei Benedettini6Monastero dei Benedettini8Monastero dei Benedettini9Monastero dei Benedettini10Monastero dei Benedettini11Monastero dei Benedettini12Monastero dei Benedettini13Catania_Chiesa San Nicolo l'ArenaMonastero dei Benedettini14Monastero dei Benedettini15Monastero dei Benedettini16Monastero dei Benedettini17Monastero dei Benedettini18Monastero dei Benedettini19Monastero dei Benedettini20Monastero dei Benedettini21Monastero dei Benedettini25Monastero dei Benedettini22Monastero dei Benedettini23