Posts tagged ‘Svētās Lūcijas diena’

15/12/2012

Svētās Lūcijas diena (Santa Lucia)

Santa Lucia

13. decembris Sicīlijā ir Svētās Lūcijas diena. Svētki, kas daudzviet tiek atzīmēti ar īpašiem dievkalpojumiem. Un Lūcijas dzimtajā pilsētā – Sirakūzās, kur Svētā Lūcija ir pilsētas aizbildne, tie ir ļoti īpaši, reliģiski un tradīcijām bagāti svētki. Svētku svinības sākas iepriekšējās dienas vakarā un ilgst nedēļu. Jāatzīmē, ka šie svētki ir ne tikai saglabājušies no 4. gadsimta, bet arī izplatījušies un iemantojuši milzīgu popularitāti citviet pasaulē (piem., Austrijā, Brazīlijā, Dānijā, Somijā, Čehijas Republikā, Spānijā un jo īpaši Zviedrijā, kur tie ir kļuvuši par nacionālajiem svētkiem, zviedru identitātes neatņemamu sastāvdaļu).

Saskaņā ar dokumentiem, kas ir saglabājušies no 5. gadsimta, Lūcija ir dzimusi Sirakūzās 283. gadā kādā ievērojamā un bagātā vietējā ģimenē. Tā ir bijusi saderinājusies ar kādu vietējo puisi, neticīgu puisi un būtu dzīvojusi parastu mietpilsonisku dzīvi, ja vien … liktenis nebūtu lēmis savādāk!

Viss esot aizsācies ar to, ka pēc ilgstošas mātes slimības Lūcija esot devusies uz Katāniju lūgt mātes dziedināšanu pie Svētās Agates kapličas (Katānijas aizbildne, svētā mocekle). Šeit viņa piedzīvoja vīziju. Viņai parādījās Svētās Agates tēls, kas lūdza nodoties un veltīt savu dzīvi nabadzīgajiem, trūcīgajiem un nedziedināmi slimajiem. Tajā pašā brīdī Lūcijas māte saņēma labvēlību un tika izdziedināta no slimības, no kuras cieta gadiem ilgi. Atgriežoties Sirakūzās, Lūcija deva šķīstības un nodošanās Dievam solījumu, lauza saderināšanos un, pārdodot savu mantojumu (viņa nāk no bagātas ģimenes), iegūtos līdzekļus izdāvāja nabadzīgajiem un trūcīgajiem.

Viņas saderinātais, nespēdams samierināties ar atraidījumu, par šo nodošanos kristietībai ziņoja bargajam gubernatoram Pascasio (tajā laikā kristieši tika vajāti). Un no šī brīža sākās Lūcijas mocības …. Saprotot, ka meitene savā pārliecībā ir pārāk noteikta un viņas domas nemaināmas, gubernators nolēma, ka viņai ir jāmirst. Vispirms viņai tika noteikta soda izciešana publiskajā bordelī (prieka mājā) līdz „tiks izdzītas šādas neprātīgas domas”, taču brīnumainā kārtā viņas ķermenis pēkšņi kļuva tik smags, ka seši vīri to nespēja pārvietot. Pēc tam gubernators pavēlēja to sadedzināt, bet uguns viņu atstāja neskartu. Lūcija mira 304. gada 13. decembrī, kad gubernators pavēlēja tai nocirst galvu ar zobenu (tā apgalvo daļa leģendu) vai iecērtot zobenu kaklā (tā apgalvo citas leģendas). Pirms tam viņa paguva sev izraut acis un nomest tās pie gubernatora kājām!

Svētā Lūcija tika apglabāta Sirakūzās esošajās katakombās, kas vēl joprojām tiek sauktas viņas vārdā. Uz kapličas tika uzcelta neliela bazilika, kuru vēlāk apmeklēja daudzi ticīgie un svētceļotāji.

Svētās Lūcijas ķermenis Sirakūzu katakombās atradās līdz pat 1038. gadam, pēc tam tas tika pārvests uz Konstantinopoli (mūsdienu Stambulu) un vēlāk 1204. gadā uz Venēciju, sākotnēji uz Sv.Džordžio klosteri (Monastero di San Giorgio a Venezia), bet vēlāk uz Sv. Džerēmijas un Lūcijas baznīcu (chiesa di Sant’ Geremia e Lucia), kur tas atrodas arī mūsdienās.

Svētās Lūcijas svētku svinības Sirakūzās

Sirakūzās, kur Svētā Lūcija ir pilsētas aizbildne, svētku svinības ilgst nedēļu un sākas jau iepriekšējā dienā.

Svētā Lūcija ir gaismas simbols. Tās aizbildniecībā atrodas viss ar acīm un redzi saistītais. Tā atbild arī par garīgo gaismu. Svētās Lūcijas atribūti: uz šķīvja vai tasītes izvietotas acis (simbolizē redzi un gaismu), lilija, palma, Evaņģēlija grāmata.

Svētku svinību īpašās dienas ir 13. decembris un 20. decembris.

Lai gan lūgšanas un dažādas reliģiskas aktivitātes aizsākas jau 13 dienas iepriekš (itāļu val.: tredicina), oficiālās svētku svinības sākas 12. decembra rītā, kad Svētās Lūcijas sudraba statuja tiek pārvietota no savas kapelas uz galveno altāri. Vēlāk tās pašas dienas vakarā notiek svinīgs vakara dievkalpojums, visiem ticīgajiem tiek izdāvāts iepriekšējā dienā sagatavotais šo svētku tradicionālais ēdiens – „la cuccia”.

13. decembra pēcpusdienā, kas ir svētku galvenā diena, 60 zaļās beretēs tērpušies vīri (itāļu val.: berretti verdi) uz saviem pleciem iznes Svētās Lūcijas sudraba statuju no Doma Katedrāles pilsētas Doma laukumā, kur to sagaida ticīgie. Turpinoties procesijai, kuras galamērķis ir nogādāt Svētās Lūcijas statuju pilsētas otrā pusē esošajā uz Svētās Lūcijas kapavietas celtajā bazilikā (itāļu val.: Basilica di Santa Lucia al Sepolcro), statujas nesēji piestāj vispirms La Porta Marina, kur to ar sirēnām sveic jūrnieku un militārie kuģi, un pēc tam uz Corso Umberto un Ortidžas salu savienojošā tiltiņa, kur to sagaida krāšņs salūts. Svētās Lūcijas statuja tiek izvietota uz bazilikas galvenā altāra un šeit tā būs pieejama nedēļu.

20. decembra (itāļu val.: l’ottava) pēcpusdienā sākas procesija, kuras mērķis ir nogādāt statuju atpakaļ no bazilikas uz Doma Katedrāli. Šajā dienā statuja piestāj vairākās vietās, t.sk. pie slimnīcas. Arī šajā dienā to sveic salūts. Doma Katedrālē tā atgriežas ap pusnakti un tiek izvietota savā kapelā, kur tā paliek līdz Maija mēneša pirmajai svētdienai (la festivita di Santa Lucia re quagghie).

Svētku svinību laikā tiek aizdedzinātas vairāk kā 10 000 sveces. Ticīgie noliek acs formā atveidotas sveces, lai pateiktos un izrādītu cieņu Svētajai Lūcijai.

Svētkos piedalās arī 18. gadsimta Senāta kariete, kurā agrāk brauca dižciltīgas personas, bet mūsdienās tā tiek glabāta un ir pieejama publiskai apskatei pilsētas Domes iekšpagalmā.

Kopš 1970.-tajiem neatņemama svētku sastāvdaļa ir arī „Zviedrijas Lūcija un zviedru nedēļa” (itāļu val.: Lucia di Svezia e Settimana svedese).

Santa Lucia_Route

Tradicionālie Svētās Lūcijas svētku svinību perioda ēdieni:

Leģendas vēsta, ka tieši Sirakūzu ostā pēc ilgstoša bada perioda un ilgstošas iedzīvotāju lūgšanās Svētajai Lūcijai 1646. gada 13. maijā piestāja kuģis ar graudaugiem (baznīcā ielidojušais balodis tika uztverts kā zīme no Svētās Lūcijas, paziņojot par kuģa ierašanos). Tieši tāpēc šajā periodā ir pieņemt gatavot dažādus ēdienus no veseliem graudiem (izsalkušajiem iedzīvotājiem nebija laika gaidīt, kamēr tie tiks pārstrādāti miltos) un neizmantot uzturā pastu un maizi!

Tradicionālie ēdieni:

  • la cuccia – senatnē tas ir bijis sāļais ēdiens (vārīti graudi ar dārzeņiem), savukārt, mūsdienās tas ir saldais ēdiens, kas tiek gatavots no veseliem, iepriekš izmērcētiem un vārītiem graudiem un rikotas krēma, dekorējot pēc izvēles – ar šokolādes gabaliņiem, sukādēm, kanēli, sasmalcinātās pistācijām, u.c.;
  • gli uccioli – acs formā atveidotas mazas maizītes, kas simbolizē redzi un atvaira visas ar to saistītās saslimšanas;
  • panelle dolci;
  • arančīni (arancini, arancina) – eļļā vārītas panētas rīsu bumbas ar dažādu pildījumu;
  • turku zirņu plācenīši (panelle di ceci) un kartupeļu kroketes;
  • dārzeņi un pākšaugi, u.c.

Santa Lucia_Food

Interesanti:

  • Svētās Lūcijas statuja ir īsts sicīliešu 16. gadsimta meistardarbs. Tā ir apmēram 3 metrus un 70 cm augsta sudraba statuja;
  • Agrāk, pastāvot Jūlija kalendāram (līdz 1582.g.), Svētās Lūcijas svinību diena patiešām sakrita ar ziemas saulgriežiem (gada visīsāko dienu) un sekojošajām dienām kļūstot gaišākām, simbolizēja gaismu.

 

07/12/2011

Ziemassvētku tradīcijas Sicīlijā

 Natale_Sicilia (5)

Decembra mēnesis man vienmēr ir šķitis īpašs, savādāks mēnesis, kad, gribot vai negribot, gribās iepriecināt sevi un citus.

Sicīlijā šajā sakarā pastāv daudzas un dažādas tradīcijas, diemžēl dažas no tām jau var uzskatīt par aizgājušām pagātnē, jo mūsdienu tirdzniecības ietekmes rezultātā parādās arvien jaunas tendences (Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis, adventes vainagi, dāvanu zeķes, pie durvīm piestiprināmie vainagi, Ziemassvētku kalendāri, u.c.).

Sicīlijā svinību periods ilgst no 8. decembra līdz pat 6. janvārim.

Svarīgākie datumi:

  • 8. decembris – vissvētās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētki (L’Immacolata concezione);
  • 13. decembris – Svētās Lūcijas diena (La Festa di Santa Lucia);
  • 24. decembris – Ziemassvētku priekšvakars (La Vigilia di Natale);
  • 25. decembris – Ziemassvētku diena (Il Natale);
  • 26. decembris – Svētā Stefana diena (La Festa di Santo Stefano);
  • 31. decembris – Vecgada vakars (La Festa di San Silvestro);
  • 1. janvāris – Jaungada diena (Il Capodanno);
  • 6. janvāris – Epifānijas svētki (La Festa dell’ Epifania).

8. decembris kā vispārīgi un brīvprātīgi svētki ir ticis atzīmēts jau kopš 1476. gada (pāvests Sixtus IV), taču tikai 1854. gadā pāvests Pijs IX tos pasludināja par vienu no katoļu baznīcas dogmām un obligāti svinamiem svētkiem (Marija esot bijusi Dieva izraudzīta kā nākamā Dieva dēla māte, piedzimusi bez iedzimtā grēka, bijusi svēta).

Mūsdienās visā valstī tā ir svētku diena, brīvdiena, kad tradicionāli ģimenes uzsāk izgreznot mājas un gatavoties svinībām. Lai gan pēc II Pasaules kara pazīstamas kļuva arī Ziemassvētku egles un mūsdienās tās kļūst arvien populārākās un pieejamākas, tomēr Sicīlijā vēl joprojām gan mājās, gan skolās un citviet tiek veidotas un uzstādītas Jēzus dzimšanas ainiņas jeb betlēmes (itāļu val.: il presepe, rappresentazione della Natività). To greznības un krāšņuma ziņā Sicīlija ieņem otro vietu aiz Neapoles.

Laika gaitā tās ir būtiski mainījušās. Ja sākotnēji tās tika veidotas ļoti vienkāršas, no dažādiem dabā pieejamiem materiāliem (savvaļas sparģelis tika saliekts tā, lai veidotos aiza, kura tālāk tika izklāta ar mežā savāktām sūnām; aizā tika izvietoti Svētā Jaunava Marija, Jāzeps un Jēzus bērniņš, netālu atradās mājlopi un ēzeļi … ārpus aizas tika izvietoti no māla vai koka veidoti gani, kas atspoguļoja tā laika biežāko nodarbi, bieži vien arī vecs vīrs, kurš sildījās pie ugunskura un vīrs, kurš brīnījās par piedzimušo Jēzus bērniņu; šī ainiņa tika dekorēta ar dažādiem krāsainiem sezonas augļiem, glv., mandarīniem, apelsīniem, citroniem), tad mūsdienās amatnieku darināti objekti var izrādīties ļoti dārgs prieks. Jāatzīmē, ka sākot no 17. – 18. gadsimta šādas figūriņas sāka veidot no vaska.

Jēzus dzimšanas ainiņai bija būtiska loma katrā ģimenē, jo tas bija Ziemassvētku svinību notikumu centrs, turklāt, tās radīšanā piedalījās visi ģimenes locekļi. Bieži vien tā tika nodota no paaudzes paaudzē. Jo bagātāka bija ģimene, jo labākas un reālistiskākas bija izmantotās statujas un plašāka bija atveidotā ainiņa (sasniedzot pat vairāk kā 1000 objektus).

Mūsdienās daudzās ģimenēs vienlaicīgi tiek uzstādītas gan Ziemassvētku egle, gan arī šīs Jēzus dzimšanas ainiņas, kas tiek veidotas galvenokārt bērnu priekam!

Daudzās pilsētās (piem., Mineo, Kaltadžirone) Decembra mēnesī notiek Jēzus dzimšanas ainiņu svētki – izstādes, kad daudzi mākslinieki ļauj apskatīt un novērtēt savus darinājumus.

13. decembris ir baznīcas svētku diena, Svētās Lūcijas diena. Tā ir īpaša diena Sirakūzās, jo tiek uzskatīts, ka tieši šeit 4. gadsimta sākumā bija mirusi šī jaunava un svētā mocekle Svētā Lūcija. Sirakūzās šajā dienā notiek īpaši dievkalpojumi un procesijas, jo Lūcija ir šīs pilsētas aizbildne.

24. – 26. decembris vispirms ir reliģiski svētki, kad tiek apmeklēti dievkalpojumi, skaitītas lūgšanas, dziedātas dziesmas.

Ziemassvētku priekšvakarā (24. decembris) pēc padarītajiem darbiem un vakara dievkalpojuma apmeklējuma, pieņemts ģimenes lokā ieturēt kopīgas svētku vakariņas, kuru laikā tiek/ tika dziedātas Ziemassvētku dziesmas. Pēc tam, sanākot tuvākajiem radiniekiem un draugiem, tiek spēlētas dažādas galda spēles (piem., kārtis). Pusnakts jeb Pestītāja atnākšana tiek sagaidīta nomodā un atrodoties pie Jēzus dzimšanas ainiņas, tiek skaitītas lūgšanas. Kalnainās pilsētās pēc pusnakts dievkalpojuma pieņemts aizdegt lielus ugunskurus („luminari e zucchi”), lai tādējādi sasildītu Jēzus bērniņa atnākšanu.

Ziemassvētku dienas rītā (25. decembrī) pieņemts doties uz baznīcu un apmeklēt svinīgo svētku dievkalpojumu un pēc tam ģimenes lokā ieturēt kopīgas svētku pusdienas. Jāpiebilst, ka pagātnē šajā laikā nebija pieņemts dāvināt dāvanas, bet gan apmainīties ar saldumiem (piem., cepumiem ar riekstiem, žāvētiem augļiem un rozīnēm) un dažādiem labumiem, dabas produktiem.

Savukārt, 26. decembrī jeb Sv.Stefana dienā (baznīcas svētki, kas veltīti par godu pirmajam moceklim, kas izlējis savas asinis par Jēzu Kristu) ir pieņemts doties ciemos un apmeklēt tuvākos radus un draugus.

31. decembris un 1. janvāris ir svētki, kas tiek atzīmēti ārpus mājām draugu lokā, vai nu uz ielas, pilsētas galvenajā laukumā gaidot salūtu, vai arī kādā viesu nama vai viesnīcas restorānā, baudot svētku koncertu programmu un mielastu.

6. janvāris, Epifānijas svētki, iespējams ir bērnu visgaidītākā diena, jo šajā dienā tos apciemo ragana (la befana), kas apdāvina ar dāvanām un saldumiem, ja tie iepriekšējā gadā bija uzvedušies labi, vai ar oglēm (cukura graudiņiem melnā krāsā), ja tie iepriekšējā gadā nebija uzvedušies slikti.

Leģenda vēsta, ka Austrumu gudrie prasīja raganai ceļu un aicināja viņu pievienoties sveikt jaundzimušo jūdu ķēniņu, bet savas aizņemtības dēļ tā viņiem atteica. Vēlāk, pārdomājot, viņa centās sameklēt Austrumu gudros un jūdu ķēniņu, bet tā arī neatrada. Turpinot savus meklējumus, viņa turpina visiem labajiem bērniem pasniegt našķus.

Natale_Befane (1)Natale_Befane (2)Natale_Befane (3)

Ziemassvētku perioda gastronomiskās tradīcijas Sicīlijā

Sicīlija ir tradīcijām ļoti bagāta sala, taču Ziemassvētku periodā šeit nav viena, konkrēta ēdiena, kurš tiktu gatavots un pasniegts visos reģionos. Kopīgs ir tas, ka svētku ēdienam ir jābūt ļoti bagātīgam, sulīgam, vizuāli skaistam un apetīti rosinošam. Galvenās sastāvdaļas – dažādu veidu pasta, sezonas dārzeņi (baklažāni, ziedkāposti, brokoļi, sparģeļi, artišoki, pākšaugi), gaļa (vista, trusis, jērs), zivis, augļi (citrusu augļi), rieksti un, protams, ļoti, ļoti daudz un dažādu saldumu, no kuriem daži var būt pat īsts mākslas darbs, kas tiek realizēts reizi gadā – tieši šajā periodā.

            Daži no ēdieniem, kas var tikt pasniegti šajā periodā:

  • uzkodas:
    • sfinčone (lo sfincione palermitano) – pica, kuras galvenās sastāvdaļas ir sīpoli, anšovi, siers;
    • fokačas un skačatas (le focacce, schiacciate) – slēgta veida picas ar dažāda veida pildījumu, kuru sastāvā var būt sīpoli, brokoļi, sālīti anšovi, šķiņķis, sieri, u.c.

  • pirmie ēdieni:
    • spageti makaroni ar sardīnēm (la pasta con le sarde);
    • krāsnī cepta pasta ar dažādu pildījumu un piedevām, t.sk. lazanjas (lo sformato/ timballo di anellini al forno; il pasticcio di Natale);
    • lēcu zupa (zuppa di lenticchie), u.c.

  • otrie ēdieni:
    • dažāda veida vistas, truša, tītara, jēra gaļas cepeši (la gallina in brodo, arrosto di tacchino, l’agnello al forno);
    • cepta menca (il baccala’ fritto)
    • zobenzivs rullīši (involtini di pesce spada);
    • sardīņu “dziedātājputniņš” (le sarde a beccafico) ir tradicionāla sicīliešu recepte, kas ir aristokrātu receptes atdarinājums, neliela putniņa vietā izmantojot sardīnes. Galvenās sastāvdaļas ir sardīnes, rozīnes, ciedru rieksti, rīvmaize, pētersīļi, citrons, u.c.;
    • cepeškrāsnī gatavots zutis (l’anguilla al forno)

  •  piedevas:
    • kaponata (la caponata di Natale) – dārzeņu sautējums;
    • „noslīkušie brokoļi” (broccoli affogati) – brokoļu sautējums;
    • grillēti artišoki ar ķiploku / pētersīļu vai siera / rīvmaizes pildījumu;
    • mīklā cepti dadži (i cardi in pastella);
    • apelsīnu salāti ar siļķi un sīpoliem (l’insalata di arance con aringa e cipolla), apelsīnu salāti sicīliešu gaumē (l’insalata di arance alla siciliana), u.c.

  • saldie:
    • vafeļu trubiņas ar rikotas siera pildījumu (i cannoli);
    • rikotas un sukāžu torte (la cassata);
    • marcipāna izstrādājumi (frutti di martorana);
    • bučelāto (il buccellato) ir tradicionāls Ziemassvētku perioda izstrādājums, kas sastāv no žāvētām vīģēm, rozīnēm, lazdu riekstiem, valriekstiem, mandelēm, medus un sukādēm;
    • mostačoli (la mostaccioli vai mustazzola) ir īpašas formas cepumi, kas sastāv no miltiem, medus, olas, apelsīnu miziņas, kanēļa, krustnagliņas, karstvīna un mandelēm;
    • torrone ir vēl viens šī perioda izstrādājums, kas sastāv no medus un riekstiem, galvenokārt, mandelēm vai pistācijām;
    • kubaita (la cubaita) ir ar cukura glazūru pārklāti rieksti;
    • dažādi eļļā vārīti izstrādājumi, piemēram, rīsu nūjiņas (zeppole vai crispelle di riso);
    • saldais kuskus, u.c.

  • svaigi un žāvēti augļi, rieksti;
  • dzērieni – di Alcamo dell’ Etna, Zibibbo di Pantelleria, limončello, dzirkstošie vīni, šampanietis, u.c.

Mūsdienās tik plaši pieejamie un lielveikalos pārdotie jau gatavie Ziemassvētku kēksi (pandoro, panettone) absolūti nav Sicīlijas tradīcija!

Saistītie raksti: