Posts tagged ‘spāņi’

13/05/2011

Taormīna (Taormina)

Taormina

Taormīna (sicīliešu dialektā: Taurmina) ir visgleznainākā un tūristu visapmeklētākā Sicīlijas pilsēta. Tā atrodas apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, uz 204 m augstas klints ar pasakainu skatu uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz par Sirakūzām, turklāt, tās fonā atrodas vulkāns Etna.

Pilsētā dzīvo apmēram 12 000 iedzīvotāju un tā sastāv no divām daļām: pilsētas vēsturiskā centra, kurš atrodas Tauro kalna nogāzē un pludmales daļas (Taormina Mare). Abas šīs daļas savieno gaisa vilcieniņš (itāļu val.: funiculare; 10 min brauciens no Taormina Mare līdz Via Pirandello), taču augšā pa serpentīna ceļiem iespējams uzbraukt arī ar auto. Ieeja pilsētas vēsturiskajā centrā iespējama pa diviem vārtiem – Mesīnas vārtiem (Porta Messina; atrodas pilsētas ziemeļos), ja augšā tiek uzbraukts ar gaisa vilcieniņu vai Katānijas vārtiem (Porta Catania; pilsētas dienvidos), ja augšā tiek uzbraukts ar auto. Abus vārtus savieno pilsētas galvenā iela (Corso Umberto I), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, muzeji, pagalmi un parki. 

Vēsture: Taormīnas vēsture ir pietiekami sarežģīta. Tās nosaukums laika gaitā ir ticis mainīts vairākkārt. Grieķi šo pilsētu dēvēja par Tauromenion, romieši – Tauromoenium, bizantieši – Tauromoenia vai Tauromoenis, arābi – Tabermin un vēlāk Almoezia, normāņi – Taurominium, aragonieši – Taurominia. Nosaukums ir ticis mainīts arī pēc 16. gadsimta: Tauromenia, Tavormina, līdz beidzot Taormina.

Zināms, ka Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikuli Taormīnā ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās Sicīlijā (735. g.p.m.ē.) un to pirmās kolonijas izveidošanas Džiardini Naksos pilsētā. Taormīna bija mazs ciematiņš kalnos, kuram, bēgot no Sirakūzu tirāna Dionīsa I, 403. g.p.m.ē. pievienojās netālu esošās Džiardini Naksos pilsētiņas iedzīvotāji. Džiardini Naksos pilsētiņā tajā laikā jau bija attīstīta civilizācija, tāpēc Taormīnas pamatiedzīvotāji bija ieguvēji. Taču drīz vien (392.gp.m.ē.) Dionīsa I mantkārīgie algotņi ieņēma arī Taormīnu un daudzi no Naksos aizmukušajiem iedzīvotājiem tika sagūstīti un nodoti verdzībā, vai arī beigu beigās pārdoti Sirakūzām. 358. g.p.m.ē. tiek uzskatīts par Taormīnas dibināšanas gadu, jo tika apspiests Dionīss I un pilsēta ieguva tās nosaukumu Tauromenion. Nākamos 2 gadsimtus pilsētā viens pēc otra turpināja valdīt grieķu tirāni.

Pēc tam Taormīnā valdīja romieši (212. g.p.m.ē.), pilsēta tika pārdēvēta par Tauromoenium. Lai gan tā bija viena no romiešu neskaitāmajām kolonijām Sicīlijā, kurā tika ieviesti un nepārtraukti palielināti nodokļi, tādējādi bremzējot pilsētas ekonomisko attīstību ilgtermiņā, tomēr tā bija īpašāka nekā citas kolonijas. Pilsētai tika piešķirtas noteikta veida privilēģijas. Tā saglabāja noteikta veida neatkarību (sarunas turpināja noritēt grieķu valodā), pilsētā tika uzbūvētas daudzas skaistas ēkas un atpūtas vietas (tā bija konsulu un aristokrātu atvaļinājumu vieta). Taču vienlaikus šiem pozitīvajiem notikumiem noritēja arī ne tik skaistas lietas, piemēram, vergu masveida slepkavības (noslepkavoto vergu asinis, sapildītas tvertnēs, tika izmantotas zušu uzbarošanai), uzdzīve, u.c. Taormīna kļuva par patvēruma vietu tiem vergiem, kuri sacēlās pret Romu, kura vienmēr bija izturējusies pret Taormīnu savādāk, daudz priviliģētākā veidā nekā pret citām savām Sicīlijas kolonijām.

Pēc Romas Impērijas krišanas, pilsētā īsu brīdi valdīja goti, tad bizantieši (476 g.), notika pakāpeniska pievēršanās kristietībai. Taormīna bija Sicīlijas bizantiešugalvaspilsēta, kurā atradās bīskapijas centrs (saglabājās līdz 1082. g.). Pirmais bīskaps bija Pankrācijs no mūsdienu Turcijas teritorijas (Pankrācijs ir Taormīnas aizbildnis).

902. – 906. gadā, pēc vairāku gadu desmitu sīvām cīņām, pilsētu iekaroja arābi (musulmaņi) un tā tika pārdēvēta par Almoezia. Iestājās noteiktas attīstības periods, bija vērojams būtisks progress lauksaimniecības jomā (apelsīni, citroni, apūdeņošanas sistēmas), filozofijā, medicīnā un matemātikā, taču problēmas sagādāja nespēja pieņemt islāmisko dominanci.

1078. gadā varu pārņēma normāņi, ar pāvesta atbalstu tā atkal tika pievērsta kristietībai (katolismam) un atguva savu iepriekšējo nosaukumu. Iestājās pozitīvs periods pilsētas ekonomiskās attīstības, arhitektūras un kultūras dzīvēs.

Švābu valdīšanas laikā īss, bet intensīvas labklājības periods bija tieši Frīdriha II no Hohenštaufenu dinastijas valdīšanas laikā (1198. – 1250. g.). Ņemot vērā to, ka viņam bija sliktas attiecības ar pāvestu, kurš viņu nosauca pat par Antikristu, tad par nākamo Sicīlijas Karali pāvests (pēc tautības būdams francūzis) kronēja savu tautieti – francūzi Čārlzu I (valdīšanas laiks 1266. – 1285. g.). Tāpat kā citas Sicīlijas pilsētas, Taormīna atteicās atzīt jauno karali par monarhu un turpināja atbalstīt švābus. Naids pret frančiem beidzās ar sacelšanos 1281. gadā (“sicīliešu vakars”). Sicīlija pārgāja spāņu varā un atguva savas senās privilēģijas, tika pabeigti daudzi svarīgi celtniecības darbi (izbūvēti ceļi, kas savienoja Mesīnu un Kataniju un ceļo, kas savienoja Taormīnu ar jūru). 1410. gadā Taormīna kļuva par Sicīlijas Parlamenta centru (Palazzo Corvaja ēka). Iestājās stabilitātes un labklājības periods. Spāņu valdīšana ilga līdz pat 1860. gadam, kad notika Itālijas apvienošanās (Sicīlija tika pievienota Itālijai).

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Taormīna no maza lauksaimnieku un zvejnieku ciematiņa bija pārvērtusies par šarmantu pilsētiņu ar skaistiem veikaliņiem, ģimenes uzņēmuma veida viesnīcām un skaistām ēkām. Pateicoties atsevišķām slavenībām un to atsauksmēm, pilsēta bija iemantojusi pasaules slavu. Daudzas slavenības – aristokrāti, dažādu valstu prezidenti, pasaules slaveni aktieri, rakstnieki un mūziķi centās apmeklēt pilsētu, lai izbaudītu “la dolce vita” (kulminācija tika sasniegta 1970.-tajos gados). Pilsētai tika piedēvēta aristokrātiski bohēmiska aura. Taču viss mainījās, kad 1968. gadā Agridžento zonā (Belice ielejā) notika 6.1 balles spēcīga zemestrīce. Tas daudzos radīja bailes … individuālo un bagāto tūristu kļuva arvien mazāk, tāpēc viesnīcas sāka slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar daudzām tūrisma kompānijām uzreiz uz gadu, mainījās gan pilsētas izskats (daudzas pilsētas zaļās zonas tika pārvērstas bruģī), gan arī orientācija no kvalitātes uz kvantitāti. Radās milzīgas viesnīcas, neskaitāmi veikali, kas tirgoja līdzīgas preces, u.c. Tieši tāpēc, ja vien ir iespējams, Taormīnu ir ieteicams doties izzināt un izjust jebkurā mēnesī, izņemot Jūliju un Augustu, kad tūristu ir visvairāk.

Apskates objekti Taormīnas pilsētā un tās teritorijā:

  • Katānijas vārti (itāļu val.: Porta Catania; atrodas pilsētas dienvidos, 1440. g., daļa no pilsētas otrā līmeņa aizsardzības mūra) un galvenā iela – Corso Umberto I ar neskaitāmajiem veikaliņiem;

Taormina_Porta CataniaTaormina_strade (1)Taormina_Negozzi (1)Taormina_Testa di moro

  • Sv.Stefana grāfu pils (itāļu val.: Palazzo Duchi di Santo Stefano) atrodas pie Katānijas vārtiem, ir daļa no tiem. Ēka ir celta 14. gadsimtā īpašajā sicīliešu gotisma stilā ar normāņu un arābu stilu elementiem. Tā ir 3 stāvu celtne, ar brīnišķīgu pamatni, arkas veida galvenajām durvīm un no lavas akmens veidotiem tās rāmjiem, skaistiem logiem, u.c. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Mazzullo fonds (itāļu val.: Fondazione Mazzullo), kurā iespējams apskatīties dažādu sicīliešu mākslinieku darbus;


  • vecais klosteris (itāļu val.: Badia vecchia ) – 14. gadsimtā gotiskā stilā veidota sena abatija jeb klosteris, kas ārēji līdzinās cietoksnim (to vēl vairāk pastiprina mūra izrobojumi ēkas augšējā daļā) un Sv.Stefana grāfu pilij. Mūsdienās šajā ēkā atrodas reģiona arheoloģiskais muzejs, kurā iespējams apskatīties dažādas skulptūras, keramikas izstrādājumus, amfiteātra atradumums, u.c.
  • Doma laukums un Sv. Nikola jeb Doma katedrāle (itāļu val.: Chiesa Madre (S.Nicola); celta 13. gadsimtā uz senas baznīcas drupām, vēlāk 15., 16. un 17. gadsimtos pārtaisīta; ēka ir vienkāršas taisnstūrveida formas ar vienu vienīgu absīda objektu, celta gotiskajā stilā un nedaudz līdzinās cietoksnim; galvenā ieeja tika izveidota renesanses stilā 1636. gadā, divi pārējie vārti ir saglabājušies no 15. un 16. gadsimtiem; baznīcas centrālā daļa sastāv no 3 rumbām; divās blakus ejās atrodas seši mazāki altāri, sešas sarkana marmora kolonas; koka griesti arābu stilā), strūklaka (celta 1635. gadā baroka stilā, sastāv no 3 pakāpieniem, strūklakas centrā atrodas minotaurs, kas ir Taormīnas simbols, stūros – nelielas jūras zirdziņu kolonas, no kurām mūsdienās strādā tikai viena), Palazzo dei Giurati (pilsētas pašvaldības ēka, itāļu val.: celta apmēram 1700. g.), Sv.Dominika baznīca un klosteris (Chiesa e Conventi di San Domenico; kompleksa celtniecība sākās 1347. gadā uz Rosso di Cerami pils drupām; baznīca un galvenais klosteris tika uzcelti 16. gadsimtā, bombardēti 1943. gadā, savukārt, pārējie klosteri un torņi tika uzcelti 18. gadsimtā);

Taormina_Piazza DuomoTaormina_Chiesa Madre

  • Palazzo Ciampoli – aristokrātiska ēka katalāniešu stilā, celta 1412. gadā, ar pagalmu, kuru veido mūra sienas un arkas veida galvenajām durvīm. Ciampoli ir ģimenes uzvārds, kurai piederēja šī ēka līdz to iegādājās Sicīlijas reģions;


  • IX Aprīļa laukums (itāļu val.: Piazza IX Aprile; šāds nosaukums ir tāpēc, ka tālajā 1860. gadā mises laikā baznīcā atskanēja kāda balss, kura pavēstīja, ka Marsalā esot pietauvojies Garibaldi, lai uzsāktu Sicīlijas atbrīvošanu no spāņiem) – Taormīnas vislielākais laukums, kurā atrodas daudzas kafejnīcas un no kura paveras fantastisks skats uz Jonijas jūras piekrasti. Ieeja laukumā sākas ar La Porta di Mezzo (Torre dell’ Orologio), kas ir trešā stiprinājuma siena, uz kuras atrodas tornis ar pulksteni, vārti ir celti apmēram 11. – 12. gadsimtā viduslaiku pilsētas aizsardzības nolūkos. Laukumā atrodas arī Sv.Džuzepes baznīca (Chiesa di S.Giuseppe, celta apmēram 17. gs.) un Sv. Agostīna baznīca (Chiesa di Sant’Agostino, celta apmēram 1448. gadā, klosteris uzbūvēts 1530. gadā, mūsdienās – bibliotēka);

Taormina_Piazza IX AprileTaormina_Piazza IX Aprile

  • Naumachie – otra senākā celtne Taormīnā pēc grieķu – romiešu amfiteātra. Šī iespaidīgā mūra siena, celta 1. gs.p.m.ē., ir apmēram 122 m gara un 5 m augsta un satur vairākas nišas, kurās agrāk atradās dievu statujas. Tiek uzskatīts, ka agrāk šī siena bija apaļas formas un pildīta ar ūdeni, tajā norisinājās ūdens cīņas, tā ir arī romiešu spa drupas;

  • Viktora Emanuēla laukums (Piazza Vittorio Emanuele) un tuvumā esošie objekti: Korvaja pils (itāļu val.: Palazzo Corvaja; sākotnēji šajā vietā arābu valdīšanas laikā (902. – 1079.g .) pilsētas aizsardzības nolūkos tika uzcelts kubveida tornis, kuram vēlāk 15. gadsimtā tika piebūvēta klāt pati pils. 1410. gadā šī bija sicīliešu parlamenta rezidence. Laika gaitā šī ēka ir tikusi vairākkārt pārveidota un restaurēta, tāpēc mūsdienās satur arābu (tornis), normāņu (iekšējās telpas) un gotiskā stila (fasādes logi) elementus. Mūsdienās šajā ēkā atrodas mākslas un folkloras tradīciju sicīliešu muzejs, kurā iespējams apskatīt dažādu amatnieku 16. – 20. gadsimtā veidotos darbus); Romiešu Odeons un Sv.Katrīnas baznīca (itāļu val.: Odeon Romano, Chiesa di Santa Caterina; Odeons romiešu laikā tika izmantots kā mazs teātris muzikāliem un literāliem priekšnesumiem, un iespējams ir celts apmēram 2. gadsimtā no māla ķieģeļiem uz vēl senāka grieķu tempļa drupām, kurš varētu būt ticis veltīts Afrodītei. Vēlāk 17. gadsimtā uz Odeona drupām tika uzcelta Sv.Katrīnas baznīca, kuras aizmugurē vēl joprojām ir apskatāma daļa no Odeona drupām. Baznīcas iekšpusē, tās labajā pusē atrodas 1493. gadā veidotā Sv.Katrīnai veltītā marmora statuja, kura pirms tam atradās mūsdienu Kapucīnu baznīcas vietā. Baznīcas galvenās durvis ir darinātas no rozīga marmora, savukārt, pārējie fasādes elementi no Sirakūzu akmeņiem, 1970.-to gadu atjaunošanas darbu laikā tika atklāts, ka zem baznīcas grīdas atrodas kapenes); 

Taormina_Piazza Vittorio Emanuele

  • grieķu – romiešu amfiteātris (itāļu val.: Teatro Greco – Romano; otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām, tā augstums ir apmēram 20 m un diametrs maksimums 120 m. Lai gan nepastāv tiešas liecības, tomēr tiek uzskatīts, ka visdrīzākais to ir dibinājuši grieķi apmēram 3 – 2. gs.p.m.ē., kad tie ieradās un Džiardini Naksos izveidoja koloniju. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā šis teātris ir ticis pārveidots un paplašināts, tajā ir tikušas organizētas gladiatoru cīņas. Arābu valdīšanas laikā daļēji izpostīts. Mūsdienās tur notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu, t. sk. Kastelmolu);

Taormina_Teatro greco (2)Taormina_Teatro greco (2)

  • Mesīnas Vārti (Posta Messina); Cappuccini; Sv. Pankrācija (Taormīnas aizbildņa) baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Pancrazio; celta apmēram 16. gadsimta vidū uz sena grieķu tempļa drupām, tās iekštelpas ir veidotas no daudzkrāsaina marmora un Taormīnas akmeņiem, atrodas fantastiskas freskas).

The church of San Pancrazio

  • Villa Comunale (publiskais dārzs) – 19. gadsimta beigās šis parks piederēja privātpersonai – dižciltīgai anglietei Florence Trevelyan, kuru, savukārt, saistīja radniecības saites ar Karalieni Viktoriju. Sakarā ar to, ka viņai bija attiecības ar Velsas Princi, viņa tika izsūtīta trimdā, kur apprecējās ar profesoru Salvatore Cacciola un, dzīvojot Taormīnā, izveidoja fantastisku parku. Viņas hobiji bija botānika un ornitoloģija.

  • Taormīnas pilsētas pludmales daļa (Taormina Mare) ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Populārākās pludmales ir Spisone (smalkas smiltis un kristāliski tīrs ūdens), Mazzeo (smalkas smiltis), Recanati (liela smilšu pludmale, ideāli piemērota ģimenēm ar bērniem), Letojanni (apmēram 5 Km attālumā no Taormīnas, rupju smilšu un nelielu oļu pludmale; viena no visvairāk apmeklētākajām pludmalēm), Isola Bella (oļu pludmale ar pasakainu skatu uz mazo saliņu), Džiardini Naksos (Giardini Naxos, gara, dažādas struktūras pludmale, kas sastāv gan no smiltīm, gan arī oļiem) un Mazzaro’ (atrodas tieši pašā Taormīnas apakšā).

  • Isola Bella (sicīliešu dialektā: Isula Bedda) – šo mazo pussaliņu, sauktu par Jonijas jūras pērli, pateicībā par uzticību spāņu valdīšanas režīmam vairāku gadsimtu garumā, 1806.gadā Sicīlijas Karalis Ferdinands I uzdāvināja Taormīnas pilsētai. 1890.gadā to iegādājās privātpersona Ms.Florence Trevelyan (Anglijas karalienes Viktorijas radiniece un Taormīnas mēra un filantropa sieva), kura tur nodarbojās ar retu augu audzēšanu, u.c. 1954.gadā pussaliņu iegādājās brāļi Busurgi, kuri uzbūvēta brīnišķīgu māju un nelielu baseiniņu, kurš bija nomaskēts aiz akmeņiem un augiem. 1984.gadā sala tika pasludināta par aizsargājamu objektu. 1990.gadā tās īpašnieks bankrotēja un pussaliņu pārdeva izsolē. To iegādājās Sicīlijas Reģions. Kopš 1998.gada šī pussaliņa ir atzīta par dabas rezervātu;


Taormina_Isola Bella

Noderīgi:

  • vērts nogaršot granitu:

  • Taormīnas pilsētas karte:


01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo:


18/04/2011

Modikas šokolāde (Cioccolato di Modica)

Food_Cioccolato di Modica

Modikas šokolādes (Cioccolato di Modica) pagatavošanas process ir ļoti īpašs. Tas ir aizgūts no Meksikas pamatiedzīvotājiem actekiem un maijiem, kas kakao pupiņas (sauktas “Xoco – àtl” jeb tulkojumā “rūgts ūdens”)  pazina jau pirms apmēram 6000 gadiem, apstrādāja tās un uzturā lietoja šķidrā veidā – kā tonizējošu, kalorijām bagātu un ļoti veselīgu dzērienu. Eiropieši (spāņi) par kakao pupiņām un tās apstrādes procesu uzzināja tad, kad 1493. gadā no ASV atgriezās Kolumbs. Sicīlieši par tām uzzināja līdz ar spāņu ierašanos un valdīšanu Sicīlijā 17.gadsimtā. Un tieši šeit – Sicīlijā, Modikā – šīs tradīcijas ir ne tikai saglabājušās (ģimeņu ietvaros no vienas paaudzes uz otru), bet mūsdienās ir ieguvušas arī otru elpu. Ne Spānijā, ne ASV šī īpašā šokolādes pagatavošanas metode vairs netiek izmantota. Mūsdienās Modika ir viena no trīs svarīgākajām šokolādes izstrādājumu ražošanas pilsētām Itālijā (pārējās divas ir Perudža (Perugia) un Torīno (Torino)). Turklāt, tā ir arī Sicīlijas baroka pērle, 2002.gadā iekļauta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā viena no “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētām”, pazīstama arī kā “simts baznīcu pilsēta”.

17. gadsimtā arī Sicīlijā spāņu aristokrātijas vidū svētkos un citās svarīgās atceres reizēs kakao tika patērēts šķidrā veidā. Turklāt šim dzērienam bija jābūt biezam un putainam. 18. gadsimta sākumā radās daudzi mazi amatniecības veikaliņi un kafejnīcas, kur no kakao pupiņām tika radīta šokolāde, izmantojot no actekiem pārņemto metodi (saukta metate) – tas bija pilnībā roku darbs, kas tika veikts uz pusmēness formas akmens virsmas, rullējot kakao masas mīklu ar lavas akmens rulli līdz tā ieguva šķidras šokolādes konsistenci. Strauji pieauga šokolādes popularitāte un patēriņš. Turklāt, šokolāde bija arī ļoti īpaša un veselīga, jo tās radīšanas laikā netika pievienotas nekādas piedevas (augu tauki, piens, sojas lecitīns, u.c.). Tā bija pieprasīta arī bīskapu vidū, īpaši  gavēņa laikā pirms Lieldienām.

Modikas šokolādes pagatavošana:

Modikas šokolāde tiek pagatavota, izmantojot to pašu no actekiem pārmantoto “auksto metodi”:

Process sākas ar daļēji maltām kakao pupiņām, kas vēl joprojām satur kakao sviestu.

Lai iegūtu šķidru konsistenci, viss masas daudzums tiek uzsildīts līdz precīzai temperatūrai (32 – 36 grādiem pēc Celsija), tālāk tiek pievienots cukurs un garšvielas (vaniļa vai kanēlis). Masas sajaukšanas procesu mūsdienās nodrošina tehnika, senatnē tas bija pilnībā roku darbs.

Visu laiku masai tiek nodrošināta īpaša temperatūra, lai novērstu cukura graudiņu izkušanu (cukura kristāliņi saglabājas gatavā šokolādē).

Beidzamā fāze sastāv no masas izvietošanas formās, tās kratīšanas, lai masa izlīdzinātos un pilnīgi noteikti iegūtu vēlamo formu.

Šī “aukstā metode” nodrošina to, ka visas garšas saglabājas arī gatavā produktā, pretējā gadījumā tās būtu sajaukušās un pazudušas. Viss spēks ir procesa vienkāršībā un tajā, ka galaprodukts sastāv no kakao, cukura un tīrām garšvielām, kas tiek audzētas galvenokārt turpat Modikas Ibleju kalnu teritorijā. Netiek pievienotas nekādas citas piedevas (piem., sviests, lecitīns, u.c.).

Mūsdienās Modikā strādā apmēram 35 šokolādes amatnieki, kas ražo un eksportē šokolādi uz dažādām pasaules valstīm, piem., Ņujorku, Tokiju, Parīzi, Vīni, u.c.

Modikas šokolādes veidi:

Modikas šokolādes standarts: garums 13 cm, platums 4.5 cm, augstums 1.2 cm.

Kvalitatīvās īpašības: tumši brūna, pat melna krāsa, irdena konsistence, kurā skaidri saglabājas un ir izjūtami cukura kristāliņi un visas garšas nianses. Virsmu veido gaisa burbulīši.

Veidi:

  • klasiskais variants: vaniļas un kanēļa, arī peperončīno;
  • citi varianti: kafijas, apelsīna, citrona, anīsa, piparmētras, mandeļu, balto piparu, pistāciju, ingvera, mannas, sāls, u.c.

Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, taču pieejami arī šokolādes – baklažānu un šokolādes – maltas liellopu gaļas izstrādājumi pelmeņiem līdzīgā veidā no kārtainās mīklas (šokolāde tiek izmantots kā konservats sāls vai etiķa vietā, šādā veidā gaļu var uzglabāt pat 20 dienas bez ledusskapja).

Noderīgi:

  • Museo Ibleo delle Arti e delle tradizioni – Mākslas un tradīciju muzejs, kur var apskatīties dažādu amatnieku rīkus un instrumentus;
  • Šokolādes svētki Modikas pilsētā (Festa del cioccolato), kas spēj pulcēt pat 150 000 apmeklētāju
  • vērts apmeklēt arī šokolādes muzeju!

Cioccolato di Modica (2)

11/04/2011

Kaktusu augļi (Ficodindia)

Food_Fichi d'India 

Vēsture: Opuncija (botānikā: Opuntia ficus – indica) ir kaktusu dzimtas augs, kura izcelsmes reģions ir Meksika. Šajā teritorijā kaktusu augus audzēja inki un acteki (indiāņu tauta), kuri tos uzskatīja par svētiem augiem ar simbolisku nozīmi. Tālāk tie izplatījās Kubā, Karību salās, u.c. Eiropas teritorijā, visdrīzākais, tie nonāca sākotnēji Spānijā (Lisabonā), kad 1493.gadā no ASV atgriezās Kristofors Kolumbs. Tie tika atzīti par ļoti labiem, līdzvērtīgiem vīģēm. Uzsākās to strauja izplatība arī Sicīlijā (spāņu valdīšanas laiks), Ziemeļvidusjūras reģionā un 16. gs. sākumā, kad mauri (musulmaņi) atstāja Spāniju, arī Ziemeļāfrikā.

Pirmās rakstiskās liecības par kaktusu esamību attiecas uz 1535.gadu (spānis Gonzalo Fernandez de Oviedo y Valdes), divi dažādi kaktusu veidi tika aprakstīti 1735.gadā – Cactus Opuntia un Cactus Ficus – indica (Linneo), savukārt, 1768.gadā Millers ieviesa oficiāli atzīto nosaukumu – Opuntia ficus – indica.

Sicīlijā kaktusu augi (itāļu val.: fico d’india, ficodindia) atrada augšanai īpaši piemērotu klimatu un augsni (subtropu klimats ar garām un sausām vasarām, lietus periodiem rudenī un ziemā, būtiskām diennakts temperatūras svārstībām, kā arī vulkānisko augsni, vēju, mitrumu un sauli), turklāt, to straujā augšana, lielā produktivitāte un augstā uzturvērtība ieņēma milzīgu lomu bagāto un nabago dzīvēs. Sākās strauja kaktusu audzēšana un izmantošana uzturā. Etnas kalnainās un stāvās nogāzes pārvērtās līdz nepazīšanai.

Raksturojums: opuncija ir daudzgadīgs stumbra sukulenta augs, kas aug tuksnešos un pustuksteņos, tai skaitā vulkāniskās augsnēs. Kaktusu augi ir pielāgojušies ūdens uzņemšanai un uzkrāšanai ar saknēm, stumbru vai lapām retajos lietus periodos, kā arī no mitra gaisa un nakts rasas. Kaktusu virsma ir pārklāta ar kutikulu – vaskveida vielu, kura gandrīz nelaiž cauri ūdeni un gāzes (aizkavē mitruma iztvaikošanu), bet kokvilnai līdzīgais pūkojums kā sūklītis iesūc miglas un kondensāta pilienus no atmosfēras un novada iegūto mitrumu pie stumbra šūnām. Līdzīgu lomu dažiem kaktusiem var spēlēt ērkšķi. Tāda īpatnība ļauj kaktusiem efektīvi izmantot mitru gaisu ūdens rezervju papildināšanai. No citiem sukulentiem kaktusi atšķiras ar to, ka tiem ir īpaši žākles pumpuri – areolas (no latīņu val. areola – laukumiņš), kuri izskatās kā nelieli spilventiņi. No tiem attīstās ziedi un augļi, bet dažiem kaktusiem no areolām izaug arī lapas. Pie tam, no areolām sākas ērkšķu un matiņu attīstība. Kaktusu areolās var sintezēties saldens šķidrums, kurš pievelk kukaiņus vai kolibrijus. Kaktusu ērkšķi (adatas) ir tikai pumpuru zvīņas, nevis pārveidotas lapas.

Kaktusu augiem ir raksturīgas ļoti biezas, gaļīgas un sulīgas virszemes daļas (stumbrs, lapas), turklāt, lapas ir mainīgas (lapu koks). Saknes ir ne vairāk kā 30 min dziļas, bet ļoti, ļoti plašas. Augstums – līdz pat 5 m.

Kaktusi parasti zied Maijā – Jūnijā dzelteniem vai sarkaniem ziediem, no kuriem 40 – 50 dienu laikā izveidojas ogveida augļi. Agrīno šķirņu pirmā raža ir Augustā, vēlīno šķirņu – rudenī, maksimumu sasniedzot Oktobrī. Pirmo ražu kaktusi sāk dot jau pēc 3 gadiem, bet kvalitatīvus augļus ražo apmēram 30 – 40 gadus.

Kaktusu augļi ir dažādi gan pēc to formas, gan arī krāsām, turklāt, pārklāti ar ērkšķiem (smalkām adatiņām). Augļu vidējā daļa ir mīksta, sulīga, satur daudzas sēklas. Vidējais augļa svars ir apmēram 150 – 400 gr.

Kaktusu augļu forma – apaļa vai gareniska – raksturo gan to audzēšanas tehniku, gan arī kvalitāti. Apaļas formas augļi tiek iegūti no pirmreizējiem ziediem, savukārt, gareniskas formas augļi no otreizējiem ziediem un tiek uzskatīti par daudz kvalitatīvākiem (tie ir arī dārgāki), jo ir daudz lielāki, sulīgāki un satur mazāk sēklu. Sicīlieši bija tie, kas ieviesa šo “kastrācijas” metodi (scozzolatura), t.i. pirmreizējo ziedu nogriešanu, kas tiek veikta līdz Jūnija beigām, lai otreizējās ziedēšanas rezultātā iegūtu augstvērtīgākus augļus (saukti “scozzolati” vai “bastardoni”, Septembra beigas – Novembris).

Pastāv sekojoši kaktusu augļu veidi pēc to krāsām:

  • sulfarina – augļa mīkstums ir dzeltenā krāsā – visplašāk sastopamie un tajā pašā laikā mazāk iecienītie no sicīliešu puses;
  • muscaredda – augļa mīkstums ir baltā krāsā;
  • sanguigna – augļa mīkstums ir sarkanā krāsā – vissaldākie.

Pirmajās divās ir augstāks karotinoīdu saturs, pēdējā – hlorofils.

UZMANĪBU! – KAKTUSU AUGĻUS NEDRĪKST ĒST AR MIZU, JO TĀ SATUR ĒRKŠĶUS. Lai tos nomizotu, vispirms tos vēlams ievietot ūdenī (atdalīsies daļa ērkšķu), bet pēc tam, pieturot ar dakšiņu, nogriezt abus galus. Pēc tam kaktusu augli pa vidu iegriež tā, lai tiktu pārgriezta tikai miza un augļa mīkstumu izloba ārā. Pirms lietošanas uz kādu brīdi ieteicams ievietot ledusskapī.

Food_Fichi d'India1 Food_Fichi d'India3

Uzturvērtība: Kaktusu augļi ir īsta bagātība, jo tiem ir ļoti augsta uzturvērtība, turklāt, tie satur minerālsāļus un vitamīnus, ir lielisks antioksidants, pretnoguruma un pretstresa līdzeklis, kā arī ieteicami ārstnieciskos nolūkos tiem, kas vēlas notievēt. Tikai uzmanību – NEPĀRSĒSTIES! – jo uzņemot parāk daudz kaktusu augļu sēklu, var rasties vēdera aizcietējumi.

Apmēram 100 gr augļa satur: 90 % ūdens, 1 % olbaltumvielas, 4 – 8 % ogļhidrātus, 0.5 % taukus, 1 % minerālsāļus (Ca 56mg, Fe 0.3mg, Mg 85mg, P 24mg, K 220mg, Na 5mg), vitamīnus (C vitamīns 14mg, B1 0.014mg, B2 0.06mg, B3 0.46mg, vitamīns A 43IU).

Audzēšana: Mūsdienās kaktusi tiek audzēti visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, piem., Meksikā, ASV, Čīlē, Brazīlijā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Tuvajos Austrumos, Turcijā, Tunisijā un Itālijā (glv. Sicīlijā, Calabria, Puglia, Sardinia).

Kopējā platība, kurā pasaulē tiek audzēti kaktusu augļi, ir apmēram 100 000 ha, no kuriem 70 000 ha atrodas Meksikā, 3 500 ha Itālijā un līdz 1000 ha pārējās valstīs.

Lielākā kaktusu augļu ražotājvalsts pasaulē ir Meksika, kas gadā saražo apmēram 400 000 tonnas (tātad, vidēji 5 tonnas uz vienu ha), 2.vietā – Itālija, jo īpaši Sicīlija, kas saražo apmēram 70 000 tonnas augļu (tātad, vidēji 20 tonnas uz vienu ha). Kaktusu ražīgums uz 1 ha teritorijas ir apmēram 4 tonnas augļu gadā neapūdeņotās teritorijās līdz pat 30 tonnām intensīvi apūdeņotās teritorijās, piem., Izraēlā un Itālijā.

Itālija atrodas Eiropā 1.vietā kaktusu augļu audzēšanas jomā, turklāt, apmēram 90 % augļu nāk tieši no Sicīlijas, pārējie 10 % no Itālijas sauszemes daļas dienvidu teritorijām (Puglia, Calabria) un Sardīnijas salas. 60 – 70 % Sicīlijā izaudzēto kaktusu nāk no šīm zonām:

  • Catania (Etna, San Cono, San Michele di Ganzaria, Valle del Belice);
  • Enna (Piazza Armerina);
  • Caltanissetta zonām (Mazzarino).

Catania un Etnas zonas (Bronte, Adrano, Biancavilla, Santa Maria di Licodia, Ragalna, Camporotondo, Belpasso, Paterno) produkti ir īpaši ar savu kvalitāti pat pasaules mērogā, tiem ir piešķirts DOP statuss (Denomination Origin Protected), kas apliecina noteiktu kvalitāti un pielietotās audzēšanas tehnikas – “Ficodindia dell’Etna”.

Apmēram 25 % Sicīlijā saražoto augļu paliek turpat uz vietas salā (vietējais patēriņš), 50 % tiek eksportēti uz pārējo Itālijas daļu, atlikušie 25 % – uz pārējām Eiropas valstīm. Vidējais kaktusu augļu patēriņš Sicīlijā uz personu ir 2.5 kg gadā, kas ir par 50 % vairāk nekā Meksikā.

Jāatzīmē, ka mūsdienās sicīlieši ļoti intensīvi strādā pie tā, lai kaktusu ražu būtu iespējams ievākt 3 reizes gadā (arī ziemas mēnešos: Decembrī – Janvārī), tādējādi, konkurējot ar Marokas un Tunisijas produkciju.

Pielietojums: no kaktusa auga ir iespējams izmantot praktisku visu – ziedus, asnus, augļus, stublājus un saknes.

  • pārtikā – svaigā, kaltētā vai vārītā veidā: sulas, sīrupi, liķieri, želejas, mērces, marmelādes, ievārījumi, kompoti, saldinātāji, uc. Jaunos stublājus sāla un konservē kā gurķus.
  • uz dažām opunciju sugām audzē košenila vabolītes, no kurām savukārt iegūst sarkanu krāsvielu — karmīnu, ko lieto par krāsvielu pārtikas un konditorejas rūpniecībā, olbaltumu krāsošanai (šūnas kodolā, kodoliņos, protoplastā) mikroskopijā. Karmīnu lieto arī homeopātiskos līdzekļos.
  • kosmetoloģijā – vielas, ko satur šī auga audi, veic vispārēju nostiprinošu iedarbību uz organismu, paaugstina tā aizsargājošas funkcijas, nostiprina imūnsistēmu. Opuncijas kaktusa ekstrakts palīdz cilvēkam cīnīties ar ārējās vides negatīvo faktoru iedarbību: karstumu, atūdeņošanos, radiāciju. Opuncijas ekstrakts spēj aizsargāt ādu no brīvo radikāļu iedarbības un vecuma izraisītām izmaiņām. Lieliski mīkstina, baro un atjauno ādu, izlīdzina grumbas, nostiprina audus, piešķirot tiem tonusu. Pieejamie produktu veidi: ziepes, šampūni, krēmi, u.c.;
  • medicīnā – savelkošs, antihemorāģisks līdzeklis; pārgriezts opuncijas dzinums tika pielietots kā sautējoša komprese; no opuncijas lipīgās sulas, pievienojot spalvas, indiāņi pagatavoja “ģipša pārsēju” salauztām ekstremitātēm. Saknēm piemīt urīndzenoša īpašība, bet gļotainā sula palīdz aknu un nieru slimību ārstēšanā. Opuncijas lapas, bagātas ar kalciju un kāliju, stimulē insulīna izstrādāšanos organismā. Opuncijai piemīt lieliskas baktericīdas un antiseptikas īpašības un tā plaši tiek pielietota kakla slimību, kuņģa un urīnizvadsistēmas iekaisumu gadījumā. Mūsdienās ir ieguvusi popularitāti pateicoties savai īpašībai palīdzēt mazināt svaru, pie tam nodrošinot organismu ar visām nepieciešamajām barojošajām vielām. Opuncijas lietošana uzturā «brīdina» par tauku veidošanos, veicinot to sašķelšanos un to izvadīšanu no organisma. Tas notiek pateicoties vienai no vērtīgākajām opuncijas īpašībām – spēja saistīt līdz 28% tauku – kaktusa šķiedras absorbē tauku molekulas, kā rezultātā tās ir nepieejamas gremošanas fermentiem. Šis process tiek pavadīts ar kaktusa šķiedru uzbriešanu, apjomu palielināšanos kuņģī, kas sniedz sāta sajūtu ilgstošā laika periodā – uzlabojas garastāvoklis un samazinās apetīte. Visa šī procesa rezultāts ir svara, holesterīna un cukura līmeņa asinīs samazināšanās;
  • celtniecībā – krāšņumaugs, uzlīmju un gumiju ražošanā, u.c.

Fichi_d'India (1)Fichi_d'Indiafichi_dindia-5

Interesanti:

Natale_Sicilia (3)Natale_Sicilia (4)

31/01/2009

Sicīlijas vēsture

Nosaukums „Sicīlija” un Sicīlijas karoga izcelsme.

Vārds Sicīlija nozīmē „auglības zeme”, taču salai ir arī daudz senāks nosaukums: „Trinacria”, kas visdrīzāk cēlies no salas trīsstūrveida formas apzīmējuma grieķu valodā.

Tās simbols ir Gorgonas galva, kur matu vietā ir čūskas un no trīs kviešu ausīm iznirst trīs kājas. Kviešu ausis simbolizē teritorijas auglīgumu, savukārt, trīs kājas – salas trīs zemesragus, t.i., Cape Peloro (Mesīna, ZA), Cape Passero (Sirakūza, D) un Cape Lilibeo (Marsala, R), kā arī spēku un varenību (Spartakiešu cīnītāji un to kājas).

Karogs ļoti līdzinās Menas salas karogam (Apvienotās Karalistes sala, kas atrodas Īrijas jūrā), tāpēc tiek uzskatīts, ka ap 11.gadsimtu tā simbolu „atveda” normāņi, sekojot to invāzijai Anglijā 1066. gadā.

Pirmo reizi Sicīlijas karogs kā sicīliešu vienotības simbols tika izmantots 1282.gadā un tā krāsas atspoguļo Palermo un Corleone pilsētas, kas priekš tiem laikiem bija lauksaimnieciski ļoti attīstītas un kur aizsākās 20 gadus ilgā cīņa pret Sicīlijā esošajiem un valdošajiem frančiem.

Tikai 2000.gadā karogs kļuva par Sicīlijas, autonomā reģiona, oficiālo karogu.

Bandiera siciliana

Īss galveno vēsturisko posmu apkopojums:

  • Bronzas laikmets (2500 – 900.g.p.m.ē.);
  • Agrīnais dzelzs laikmets (900. – 734.gp.m.ē.);
    • Sicīlijas priekšvēsture (1270. – 735.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Pirmējie salas iedzīvotāji bija iebraucēji: 1) sikuli dzīvoja salas A daļā (indo – eiropeiskas izcelsmes); 2) sikāni dzīvoja salas centrālajā daļā (pēc zinātnieku domām viņi ieradās no Āfrikas) un 3) elīmi – R daļā (izcelsme nezināma, iespējams, trojānu pēcteči, kas krustojušies ar vietējiem sikāniem). Vēlāk salā ieradās kartāgieši, kas kolonizēja salas R daļu.
  • Grieķu periods (735 – 212.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Salā ieradās grieķi, kas to lēnām kolonizēja. Vietējie iedzīvotāji (sikeli, sikāni, elīmi) pilnībā izspieda kartāgiešus. Tika izveidotas tādas pilsētas kā Džiardini Naksos, Sirakūzas …. sākās klasiskais grieķu periods, kas atstāja milzīgu ietekmi un mantojumu arhitektūras un citās jomās.
  • Romiešu periods (212. g.p.m.ē. – 468.g.) – apm.700 gadi. 227. g.p.m.ē. Sicīlija kļuva par Romiešu provinci, kur tika izveidota feodālisma sistēma un ieviesti nodokļi. Sicīlija tika saukta par „maizes grozu”, jo nodrošināja 1/5 daļu no kopējā nepieciešamā kviešu daudzuma. Sirakūzas pretojās romiešu dominancei, taču 211. g.p.m.ē. bija spiestas piekāpties. 131. un 99. g.p.m.ē. notika divas smagas vergu sacelšanās pret romiešiem, kas beidzās ar masveida slaktiņiem. Neskatoties uz pastāvīgiem nemieriem, Sicīlija bija viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem dzinuļiem romiešu dominancei Vidusjūras reģionā;
  • Gotu periods (468 / 476 – 535) – pēc Romas Impērijas krišanas Sicīliju iekaroja Genserico, Vandāļu karalis;
  • Bizantiešu periods (535 – 827 / 902.g.);
  • Arābu periods (827 / 902 – 1061 / 1093.g.) – 200 gadi. Sākot ar 827.g. Sicīlija kļuva par biežu arābu sirojumu mērķi. Tomēr tikai 902. gadā arābi pilnībā pārņēma salu, Palermo kļuva par plaukstošu arābu pilsētu. Ekonomika un lauksaimniecība tika organizēta efektīvā un produktīvā veidā, arī mākslas un zinātnes jomās bija jūtamas izmaiņas, pateicoties tuvajiem kontaktiem ar Andalūziju, Ēģipti, u.c.
  • Normāņu periods (1061 /1091 – 1190) – 200 gadi. 1061. g. sākās krusta karš pret arābiem, kas beidzās ar to, ka 1091. g. Roger I iekaroja Sicīliju. 1130. gadā Roger II paplašināja savu ietekmi līdz Neapolei un Palermo kļuva par reģiona galvaspilsētu. Roger II nomainīja Willian, William II un tad Constance no Altavillas.
  • Švābi (DR Vācijas un D Šveices reģiona iedzīvotāji) un andževini (franči) (1186 – 1266 / 1281) – 100 gadi. 1186. gadā Constance no Altavillas apprecējās ar Enrich VI, Frederick I dēlu, un 4 gadus vēlāk švābu ģimene ieguva tiesības uz Sicīlijas Karalisti un Enrich VI kļuva par Sicīlijas Imperatoru un Karali. Pēc viņa nāves 1197. gadā viņa 3 gadus vecais dēls, Frederick II, tika kronēts par Sicīlijas Karali. Constance turpināja valdīt, kamēr dēls sasniedza attiecīgo vecumu. 1209. gadā Frederick tika kronēts par Svēto Romas Imperatoru. Priekš tiem laikiem viņš bija ļoti moderns vadītājs, jo pārvaldīja 9 valodas, rakstīja rakstus un, pretēji vairumam Romas imperatoru, savu dzīvi pavadīja ārpus Vācijas teritorijas. Viņš nomira 1250. gadā un dēls Conrad IV pārņēma troni un turpināja valdīt līdz 1268. gadam, kad to noslepkavoja pēc Charles I no Anjou pasūtījuma.
  • „Sicīliešu vakars” un andževīni, aragonieši (spāņi) (1281 – 1416) – 130 gadi. 1282. gadā Palermo notika „Sicīliešu vakars” – dumpis pret Charles I no Anjou un frančiem. Baronu sapulcē tika nolemts lūgt Peter III no Aragonas iejaukties šajā cīņā. Tādējādi, sākās 20 gadus ilgs karš, kurš beidzās ar Frederick no Aragonas, Peter III dēla, uzvaru un kronēšanu par Sicīlijas Karali. Aragoniešu dinastija valdīja Sicīlijā līdz 1416. gadam. Šajā periodā būtiski notikumi bija arī 1357 – 50 gada mēris un 1693.gada spēcīgā zemestrīce;
  • Burboni (spāņi) (1735 – 1859) – 120 gadi. Charles III no Burbonas pārņēma Sicīliju no Austriešiem (1734) un kļuva par Neapoles un 1735. gadā arī Sicīlijas Karali. Viņš bija labdabīgs valdnieks. Viņa pusbrālis, Frederick VI, pārņēma spāņu troni un tālāk Neapoli un Sicīliju 1759. gadā nodeva savam dēlam, Ferdinand I. 1799. un 1806. gadā franči iekaroja Neapoli un Ferdinand aizbēga uz Sicīliju, kur turpināja valdīt, izmantojot angļu aizsardzību. 1816. gadā Neapole tika atgūta un viņš sevi pasludināja par Divu Sicīliju Karali. Viņa valdība 1820. gadā uzsāka dumpi, piespiežot viņu pieņemt konstitūciju. Izmantojot Austrijas atbalstu, 1821. gadā viņš atjaunoja monarhiju. Viņa sekotāji – Francis I, Ferdinand II un Francis II – turpināja šī režīma nežēlīgo politiku līdz 1860. gadam.
  • Savojieši (Z itāļi) (1860 – 1946) – 90 gadi. Victor Emmanuel II no Savojas, Sardīnijas Karalis, atbalsta Garibaldi ekspedīciju uz Divām Sicīlijām 1860. gadā. Tādējādi, Karalis Francis II tika gāzts, un pēc apvienošanās Sicīlija kļuva par apvienotās Itālijas Karalistes sastāvdaļu un Victor Emmanuel II no Savojas par šīs Itālijas Karali. Apvienošanās Sicīlijai nozīmēja tālāku ekonomisko un sociālo pasliktināšanos. Laika posmā no 1890. līdz 1930. gadam no Sicīlijas emigrēja vairāk kā 1 miljons cilvēku, galvenokārt uz ASV. Arī jaunais gadsimts iesākās nepatīkami – 1908. gadā Mesīnā notika spēcīga zemestrīce, kas iznīcināja visu pilsētu.  Pretēji Ziemeļitālijā notiekošajam modernizācijas procesam, Sicīlijā arvien pieņēmās spēkā mafijas ietekme.
  • fašistiskais periods (1922 – 1943) – fašistiskā režīmā ietekmē mafijas spēks nedaudz mazinājās, bet pēc tam atgriezās ar līdz šim nepieredzētu spēku;
  • mūsdienu Sicīlija. Smagi cietusi II Pasaules kara uzlidojumu laikā, 1946.gadā Sicīlija nobalsoja par republikas iekārtu. 10% iedzīvotāju sapņoja par Sicīlijas atdalīšanos no pārējās Itālijas teritorijas … Salvatore Giuliano, kurš vadīja cieši ar mafiju saistītu nelielu bandītu grupu, sapņoja par Sicīlijas pievienošanos ASV. Tomēr 1950.gadā viņš tika nogalināts. Mafija pastiprināja tās saikni ar politiku un īpaši Kristīgās Demokrātijas partijas politiķiem, tādā veidā pārņemot visu salu. Mūsdienās, pateicoties pašaizliedzīgiem sabiedriskajiem darbiniekiem, tiek iegūta arvien lielāka kontrole pār mafiju un problēmas tiek risinātas arvien efektīvāk. It kā …