Posts tagged ‘sikeli’

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri

05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.

31/01/2009

Sicīlijas vēsture

Nosaukums „Sicīlija” un Sicīlijas karoga izcelsme.

Vārds Sicīlija nozīmē „auglības zeme”, taču salai ir arī daudz senāks nosaukums: „Trinacria”, kas visdrīzāk cēlies no salas trīsstūrveida formas apzīmējuma grieķu valodā.

Tās simbols ir Gorgonas galva, kur matu vietā ir čūskas un no trīs kviešu ausīm iznirst trīs kājas. Kviešu ausis simbolizē teritorijas auglīgumu, savukārt, trīs kājas – salas trīs zemesragus, t.i., Cape Peloro (Mesīna, ZA), Cape Passero (Sirakūza, D) un Cape Lilibeo (Marsala, R), kā arī spēku un varenību (Spartakiešu cīnītāji un to kājas).

Karogs ļoti līdzinās Menas salas karogam (Apvienotās Karalistes sala, kas atrodas Īrijas jūrā), tāpēc tiek uzskatīts, ka ap 11.gadsimtu tā simbolu „atveda” normāņi, sekojot to invāzijai Anglijā 1066. gadā.

Pirmo reizi Sicīlijas karogs kā sicīliešu vienotības simbols tika izmantots 1282.gadā un tā krāsas atspoguļo Palermo un Corleone pilsētas, kas priekš tiem laikiem bija lauksaimnieciski ļoti attīstītas un kur aizsākās 20 gadus ilgā cīņa pret Sicīlijā esošajiem un valdošajiem frančiem.

Tikai 2000.gadā karogs kļuva par Sicīlijas, autonomā reģiona, oficiālo karogu.

Bandiera siciliana

Īss galveno vēsturisko posmu apkopojums:

  • Bronzas laikmets (2500 – 900.g.p.m.ē.);
  • Agrīnais dzelzs laikmets (900. – 734.gp.m.ē.);
    • Sicīlijas priekšvēsture (1270. – 735.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Pirmējie salas iedzīvotāji bija iebraucēji: 1) sikuli dzīvoja salas A daļā (indo – eiropeiskas izcelsmes); 2) sikāni dzīvoja salas centrālajā daļā (pēc zinātnieku domām viņi ieradās no Āfrikas) un 3) elīmi – R daļā (izcelsme nezināma, iespējams, trojānu pēcteči, kas krustojušies ar vietējiem sikāniem). Vēlāk salā ieradās kartāgieši, kas kolonizēja salas R daļu.
  • Grieķu periods (735 – 212.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Salā ieradās grieķi, kas to lēnām kolonizēja. Vietējie iedzīvotāji (sikeli, sikāni, elīmi) pilnībā izspieda kartāgiešus. Tika izveidotas tādas pilsētas kā Džiardini Naksos, Sirakūzas …. sākās klasiskais grieķu periods, kas atstāja milzīgu ietekmi un mantojumu arhitektūras un citās jomās.
  • Romiešu periods (212. g.p.m.ē. – 468.g.) – apm.700 gadi. 227. g.p.m.ē. Sicīlija kļuva par Romiešu provinci, kur tika izveidota feodālisma sistēma un ieviesti nodokļi. Sicīlija tika saukta par „maizes grozu”, jo nodrošināja 1/5 daļu no kopējā nepieciešamā kviešu daudzuma. Sirakūzas pretojās romiešu dominancei, taču 211. g.p.m.ē. bija spiestas piekāpties. 131. un 99. g.p.m.ē. notika divas smagas vergu sacelšanās pret romiešiem, kas beidzās ar masveida slaktiņiem. Neskatoties uz pastāvīgiem nemieriem, Sicīlija bija viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem dzinuļiem romiešu dominancei Vidusjūras reģionā;
  • Gotu periods (468 / 476 – 535) – pēc Romas Impērijas krišanas Sicīliju iekaroja Genserico, Vandāļu karalis;
  • Bizantiešu periods (535 – 827 / 902.g.);
  • Arābu periods (827 / 902 – 1061 / 1093.g.) – 200 gadi. Sākot ar 827.g. Sicīlija kļuva par biežu arābu sirojumu mērķi. Tomēr tikai 902. gadā arābi pilnībā pārņēma salu, Palermo kļuva par plaukstošu arābu pilsētu. Ekonomika un lauksaimniecība tika organizēta efektīvā un produktīvā veidā, arī mākslas un zinātnes jomās bija jūtamas izmaiņas, pateicoties tuvajiem kontaktiem ar Andalūziju, Ēģipti, u.c.
  • Normāņu periods (1061 /1091 – 1190) – 200 gadi. 1061. g. sākās krusta karš pret arābiem, kas beidzās ar to, ka 1091. g. Roger I iekaroja Sicīliju. 1130. gadā Roger II paplašināja savu ietekmi līdz Neapolei un Palermo kļuva par reģiona galvaspilsētu. Roger II nomainīja Willian, William II un tad Constance no Altavillas.
  • Švābi (DR Vācijas un D Šveices reģiona iedzīvotāji) un andževini (franči) (1186 – 1266 / 1281) – 100 gadi. 1186. gadā Constance no Altavillas apprecējās ar Enrich VI, Frederick I dēlu, un 4 gadus vēlāk švābu ģimene ieguva tiesības uz Sicīlijas Karalisti un Enrich VI kļuva par Sicīlijas Imperatoru un Karali. Pēc viņa nāves 1197. gadā viņa 3 gadus vecais dēls, Frederick II, tika kronēts par Sicīlijas Karali. Constance turpināja valdīt, kamēr dēls sasniedza attiecīgo vecumu. 1209. gadā Frederick tika kronēts par Svēto Romas Imperatoru. Priekš tiem laikiem viņš bija ļoti moderns vadītājs, jo pārvaldīja 9 valodas, rakstīja rakstus un, pretēji vairumam Romas imperatoru, savu dzīvi pavadīja ārpus Vācijas teritorijas. Viņš nomira 1250. gadā un dēls Conrad IV pārņēma troni un turpināja valdīt līdz 1268. gadam, kad to noslepkavoja pēc Charles I no Anjou pasūtījuma.
  • „Sicīliešu vakars” un andževīni, aragonieši (spāņi) (1281 – 1416) – 130 gadi. 1282. gadā Palermo notika „Sicīliešu vakars” – dumpis pret Charles I no Anjou un frančiem. Baronu sapulcē tika nolemts lūgt Peter III no Aragonas iejaukties šajā cīņā. Tādējādi, sākās 20 gadus ilgs karš, kurš beidzās ar Frederick no Aragonas, Peter III dēla, uzvaru un kronēšanu par Sicīlijas Karali. Aragoniešu dinastija valdīja Sicīlijā līdz 1416. gadam. Šajā periodā būtiski notikumi bija arī 1357 – 50 gada mēris un 1693.gada spēcīgā zemestrīce;
  • Burboni (spāņi) (1735 – 1859) – 120 gadi. Charles III no Burbonas pārņēma Sicīliju no Austriešiem (1734) un kļuva par Neapoles un 1735. gadā arī Sicīlijas Karali. Viņš bija labdabīgs valdnieks. Viņa pusbrālis, Frederick VI, pārņēma spāņu troni un tālāk Neapoli un Sicīliju 1759. gadā nodeva savam dēlam, Ferdinand I. 1799. un 1806. gadā franči iekaroja Neapoli un Ferdinand aizbēga uz Sicīliju, kur turpināja valdīt, izmantojot angļu aizsardzību. 1816. gadā Neapole tika atgūta un viņš sevi pasludināja par Divu Sicīliju Karali. Viņa valdība 1820. gadā uzsāka dumpi, piespiežot viņu pieņemt konstitūciju. Izmantojot Austrijas atbalstu, 1821. gadā viņš atjaunoja monarhiju. Viņa sekotāji – Francis I, Ferdinand II un Francis II – turpināja šī režīma nežēlīgo politiku līdz 1860. gadam.
  • Savojieši (Z itāļi) (1860 – 1946) – 90 gadi. Victor Emmanuel II no Savojas, Sardīnijas Karalis, atbalsta Garibaldi ekspedīciju uz Divām Sicīlijām 1860. gadā. Tādējādi, Karalis Francis II tika gāzts, un pēc apvienošanās Sicīlija kļuva par apvienotās Itālijas Karalistes sastāvdaļu un Victor Emmanuel II no Savojas par šīs Itālijas Karali. Apvienošanās Sicīlijai nozīmēja tālāku ekonomisko un sociālo pasliktināšanos. Laika posmā no 1890. līdz 1930. gadam no Sicīlijas emigrēja vairāk kā 1 miljons cilvēku, galvenokārt uz ASV. Arī jaunais gadsimts iesākās nepatīkami – 1908. gadā Mesīnā notika spēcīga zemestrīce, kas iznīcināja visu pilsētu.  Pretēji Ziemeļitālijā notiekošajam modernizācijas procesam, Sicīlijā arvien pieņēmās spēkā mafijas ietekme.
  • fašistiskais periods (1922 – 1943) – fašistiskā režīmā ietekmē mafijas spēks nedaudz mazinājās, bet pēc tam atgriezās ar līdz šim nepieredzētu spēku;
  • mūsdienu Sicīlija. Smagi cietusi II Pasaules kara uzlidojumu laikā, 1946.gadā Sicīlija nobalsoja par republikas iekārtu. 10% iedzīvotāju sapņoja par Sicīlijas atdalīšanos no pārējās Itālijas teritorijas … Salvatore Giuliano, kurš vadīja cieši ar mafiju saistītu nelielu bandītu grupu, sapņoja par Sicīlijas pievienošanos ASV. Tomēr 1950.gadā viņš tika nogalināts. Mafija pastiprināja tās saikni ar politiku un īpaši Kristīgās Demokrātijas partijas politiķiem, tādā veidā pārņemot visu salu. Mūsdienās, pateicoties pašaizliedzīgiem sabiedriskajiem darbiniekiem, tiek iegūta arvien lielāka kontrole pār mafiju un problēmas tiek risinātas arvien efektīvāk. It kā …