Posts tagged ‘sikāni’

27/09/2011

Nebrodi kalni (Monti Nebrodi) un Novara di Sicilia

Nebrodi kalni (itāļu val.: Monti Nebrodi, sicīliešu dialektā: Munti Nèbbrudi) atrodas Sicīlijas ziemeļu daļā un kopā ar Madoniju un Peloritānu kalniem veido Sicīlijas Apenīnus. No vulkāna Etna tos atdala Alkantāras (itāļu val.: Alcantara) un Simeto upes. Kalnu augstākais punkts ir Soro kalns (itāļu val.: Monte Soro), kurš ir 1847 m augsts.

Apmēram 50 Km garais un 1.5 stundu ilgais ceļa posms no Falcone līdz Francavilla di Sicilia, braucot cauri Nebrodi kalniem un mazai kalnu pilsētiņai jeb ciemam Novara di Sicilia, izrādījās viens no maniem iespaidiem bagātākajiem braucieniem Sicīlijā. Pat vulkāns Etna nespēja mani pārsteigt un sajūsmināt tik lielā mērā, cik šie kalni un ielejas, kalnu upes, brīvi staigājošās aitas, kalnu kazas, cūkas, govis un visam vēl papildus – saulrieta un austošās vakara miglas radītā noskaņa un kalna augu saldskābā smarža.

Apskates objekti:

  • Nebrodi dabas parks (itāļu val.: Parco dei Nebrodi) – 1993. gadā izveidotais 856.87 Km2 lielais parks ir viens no lielākajiem aizsargājamiem parkiem Sicīlijā. Tas sastāv no četrām (4) zonām un tā teritorijā atrodas 24 pilsētas:  deviņpadsmit (19) no tām atrodas Mesīnas zonā (Acquedolci, Alcara Li Fusi, Capizzi, Caronia, Cesarò, Floresta, Galati Mamertino, Longi, Militello Rosmarino, Mistretta, Raccuja, Sant’Agata Militello, Santa Domenica Vittoria, San Fratello, San Marco d’Alunzio, Santo Stefano di Camastra, San Teodoro, Tortorici, Ucria), trīs (3) Katānijas zonā (Bronte, Maniace, Randazzo) un divas (2) Ennas zonā (Cerami, Troina). Visvairāk apdzīvota ir Bronte (18 512 cilv.) un vismazāk Floresta (637 cilv.), viszemāk atrodas Sant’Agata Militello (25 m.v.j.l.), savukārt, visaugstāk atrodas Floresta (1275 m.v.j.l.), kas ir arī visaugstākā Sicīlijas pilsēta. Atkarībā no grūtības pakāpes dabas parka teritorijā ir iespējams apskatīt kalnus, kalnu ezerus, pilis, u.c. Iespējams izbaudīt plašo floru un faunu.


  •  Novara di Sicilia (sicīliešu dialektā: Nuvara) – šī mazā kalnu pilsētiņa jeb drīzāk ciems, kurš ir atzīts par vienu no skaistākajiem Itālijā, atrodas 650 m.v.j.l. un tajā dzīvo apmēram 750 ģimenes jeb 1447 cilvēki. Tā ir tipiska Viduslaiku pilsēta ar piecām (5) baznīcām, kuru ir dibinājuši sikāni (viena no trīs Sicīlijas pamatiedzīvotāju ciltīm). Tās nosaukums sikānu laikā ir bijis “Noa” (dārzs), vēlāk romiešu laikā – “Novalia” (labības zona), arābu laikā – “Nouah” (dārzs, zieds), Viduslaikos ir tikuši izmantoti vārdi Nucaria, Nuara, Nucharia, Nugaria, Nutaria, Nocerai, Noara, līdz beidzot pilsētai tika piešķirts tās tagadējais nosaukums.

Īpašas pieminēšanas vērts ir pilsētā notiekošais Maiorchina siera turnīrs jeb svētki (itāļu val.: Sagra e torneo del Maiorchino), kas sākas Janvāra beigās un turpinās līdz Marta sākumam. Svētku pirmsākumi attiecas uz 17. gadsimta sākumu un tajos 10 – 18 kg smagais siera rullis, ievērojot spēles noteikumus, tiek ripināts pa pilsētas ielām.

Jānogaršo:
  • sieri: Maiorchino (cilindriskas formas 10 – 18 kg smags aitas piena siers, kurš ir viens no lielākajiem aitas piena sieriem Itālijā! Ņemot vērā tā sarežģīto gatavošanas procesu un nepieciešamo ilgo noturēšanas laiku, tā izmaksas ir samērā augstas un šis kopš 17. gadsimta gatavotais siers draud izzust), Canestrato, Nebrodi Provola, Ricotta;
  • ogas – zemenes, meža zemenes, mellenes, avenes, kazenes, jāņogas, u.c.
  • medus: – pateicoties tam, ka Nebrodi kalnos aug daudzi un dažādi koki un krūmi (citrusi, kastaņi, akācijas, eikalipti, augļu koki, u.c.), zied dažādi kalnu augi, šajā zonā radītais medus ir īpaši aromātisks un ekoloģisks;
  • rieksti, īpaši lazdu rieksti;
  • Nebrodi melnās cūkas gaļas izstrādājumi  – no ārpuses šī cūka izskatās līdzīga mežacūkai, tā dzīvo Nebrodi kalnu mežos un tiek barota speciālās ganībās, tāpēc tās gaļa ir izcila. Gaļa tiek ēsta svaiga vai pagatavotā veidā (piem., salami). Par godu šai cūkai dažādās pilsētās, piem., Maniace, Caronia, Longi un Cesarò, tiek organizēti Melnās cūkas svētki (itāļu val.: Sagra del suino nero).

 Noderīgi:

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri

12/09/2011

Eriče (Erice)

Erice

Eriče (itāļu val.: Erice, sicīliešu dialektā: Èrici vai U Munti) ir viena no neaizmirstamākamajām pilsētām Sicīlijā, kura vēl joprojām lieliski saglabājusies manā atmiņā. Tā atrodas Trapani zonas Eriče kalna virsotnē, apmēram 750 m virs jūras līmeņa, tāpēc skaidrā laikā no tās paveras lielisks skats uz visām debess pusēm – Trapani pilsētu turpat lejā, Marsalu, San Vito Lo Capo piekrasti un tuvumā esošanām salām. Viduslaiku pilsētiņa, kurā tā vien gribas klaiņot pa mazajām, līkumainajām ieliņām, apskatīt visus veikaliņus un atvērt katras baznīcas durvis.

Vēsture: Tiek uzskatīts, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks dzīvojis jau agrā (paleolīta) un vēlā akmens (neolīta) laikmetā un pilsētas nosaukums ir cēlies no tās pamatiedzīvotāju sikānu – sikuļu vārda Eryx un nozīmē kalns.

Pastāv daudzas un dažādas leģendas sakarā ar pilsētas izcelsmi. Mistiskākā no tām vēsta, ka pilsētu kalna virsotnē pirms apmēram 3000 gadiem esot dibinājis Eriče, Venēras un Neptūna dēls, savukārt, reālistiskākā vēsta, ka pilsētu esot dibinājuši Trojas trimdinieki (apmēram 8. gs.p.m.ē.), kas pēc Trojas krišanas ar laivām esot devušies Vidusjūrā rietumu virzienā, tādējādi, nonākot Sicīlijā un izveidojot trešo Sicīlijas pamatiedzīvotāju grupu – elīmus (paralēli sikāniem un sikuliem). Eriče un Segesta bija svarīgākās elīmu pilsētas, turklāt, Eriče ieņēma reliģiskā centra statusu, kur tika organizētas dažādas reliģiska veida ceremonijas un procesijas.

Tālāk pilsētā īsu brīdi ir valdījuši Sirakūzu un Agridžento grieķi, taču tā vienmēr ir bijusi pūniešu pilsēta, ko apliecina uz tās masīvajiem mūriem pat mūsdienās izlasāmie feniķiešu raksti. Pirmā pūniešu kara laikā pilsētu izpostīja kartāgieši (260. g.p.m.ē.), tāpēc mazinājās tās svarīgums. Tālāk sekoja romiešu (247. g.p.m.ē.), bizantiešu, arābu (831. g., šajā laikā pilsētas nosaukums bija Hamid Gabal) un normāņu periodi (1167. g., šajā laikā un līdz pat 1934. gadam pilsētas nosaukums bija Monte San Giuliano). Pilsēta atguva tās iepriekšējo slavu, tika atjaunoti senie elīmu – pūniešu laika vārti un atvērtas trīs vārti (Trapani, Carmine un Spada), celta pils, kā arī neskaitāmas viduslaiku baznīcas un klosteri. Līdz pat 19. gadsimtam pilsēta bija saglabājusies tāda, kāda tā bija normāņu laikā, izņemot vien dažas barokas stilā celtas ēkas un Umberto I laukumā veiktos atjaunošanas darbus.

Eričes pilsēta ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums. Tā ir veidota vienādsānu trīsstūra formas veidā, kur vienā malu krustpunktā atrodas Venēras pils, bet otrā – Chiesa Madre. Vidū atrodas Sv.Domeniko laukums un baznīca (Chiesa di St.Domenico), kas mūsdienās ir arī “Ettore Maiorana” zinātniskās kultūras centrs. Pilsētas ielas un ēkas ir veidotas no akmeņiem, ieliņas ir šauras un vējainas, sastopamas viduslaiku arkas, bagātīgi dekorēti pagalmi un nelieli veikaliņi … Mūsdienās Eriče pilsētā dzīvo apmēram 30 000 cilvēku un tā ir pazīstama kā mūku / mūķeņu un studentu pilsēta.

Apskates objekti:

  • Eričes pilsēta pati par sevi … no akmens veidotās mazās, šaurās ieliņas un mājas, viduslaiku arkas, krāšņie pagalmi un neskaitāmi mazi veikaliņi, kuros iespējams iegādāties gan keramikas izstrādājumus, gan arī mūķeņu radītos īpašos svētku konditorejas izstrādājumus (Mustaccioli, Genovese alla crema);

Erice_Strade (8)Erice_Strade (1)Erice_Strade (2)Erice_Strade (3)Erice_Strade (4)Erice_Strade (6)Erice_Strade (5)

  • Doma baznīca (La Chiesa Madre, 14. gs.) ir celta aizsardzības nolūkos pēc Frederika no Aragonas pasūtījuma (masīvas formas, kvadrāta veida baznīcas zvana tornis) un ir veltīta pilsētas aizbildnei, Jaunavai Assuntai (Augusta pēdējā trešdienā notiek krāšņas svinības). Baznīcas āriene ir tikusi mainīta vairākkārt, oriģinālajā variantā tajā ir bijušas divas ieejas. Skaisto rozes logu tagad daļēji aizsedz gotiskā veranda, kas tika izveidota gadsimtu vēlāk. Baznīcas iekšējais dizains, kas ir veidots 19. gadsimta neogotisma stilā, ar pīlāru palīdzību ir iedalīts trīs ailēs, kuras balsta velves. Sānu ailēs ir apskatāmas dažādu vecumu kapelas;

Erice_Chiesa Madre (1)Erice_Chiesa Madre (2)

  • elīmu – pūniešu mūris un tā drupas (mura elimo puniche, 8. – 6. gs.p.m.ē.) atrodas uzreiz aiz Chiesa Madre kreisajā pusē, savienojot Trapani un Carmine vārtus (Porta Trapani – Porta Carmine);
  • spāņu rajons (Quartiere spagnolo) atrodas pavisam netālu no vārtiem Spada (Porta Spada);
  • Venēras pils (Castello di Venere, 12. – 13. gs.) atrodas dienvidu – austrumu pusē un no tās paveras fantastisks skats uz jūru un Trapani pilsētu lejā. Lai gan pils tika uzbūvēta normāņu valdīšanas laikā, tomēr tai ir daudz senāki pirmsākumi, jo trojietis Aeneas uzbūvēja šo vietu uz tempļa drupām un veltīja to savai mātei Venērai. Turpat blakus atrodas arī Balio torņi (Torri del Balio, 17. gs.), kas normāņu laikā tika uzbūvēti uz tempļa drupām no tiem pašiem materiāliem. Ar pili tos savienoja nolaižamais tilts. Virs galvenās ieejas atrodas šaujamlūka, bagātināta ar Čarlza V no Spānijas emblēmu. Starp Venēras pili un Balio torņiem atrodas Balio dārzs (Giardino del Balio). Torretta Pepoli (sarakēnu laika liecība);

Erice_Strade (9)

  • zinātniskās kultūras starptautiskais centrs (Centro Internazionale di Cultura Scientifica) atrodas Sv.Domenico baznīcā (Chiesa di S.Domenico, 15. gs., tajā atrodas daudzas Renesanses laika skulptūras);
  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di S. Cataldo, tajā atrodas skaista ūdens strūklaka, kas saglabājusies no 1474. gada), Sv.Jāņa baznīca (Chiesa di S. Giovanni) un Sv.Ursula baznīca (Chiesa di S.Orsola, 1413. g., oriģināla gotiska struktūra ar rievotām velvēm);
  • “Antonio Cordici” muzejs (Museo comunale di Antonio Cordici) atrodas pilsētas galvenajā laukumā (Piaza Umberto I), pašvaldības ēkā un tajā var apskatīt senās un modernās māksas darbus. Šajā pašā ēkā atrodas arī bibliotēka, u.c.

Noderīgi:

  • Eričes pilsētas karte

  • šīs zonas tipisks produkts ir sarkanie korāļi un to izstrādājumi:

Erice_Prodotti

  • noteikti jānogaršo klostera saldumu izstrādājumi, un vēl: kus kus ar tunci, panelle, u.c.

Erice_Dolci

 

16/04/2011

Noto

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.

NotoNoto2Noto_La portaNoto_Strade (1)Noto_Strade (3)Noto1Noto_Strade (4)Noto_Strade (2)

* Maija mēneša trešajā svētdienā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.

31/01/2009

Sicīlijas vēsture

Nosaukums „Sicīlija” un Sicīlijas karoga izcelsme.

Vārds Sicīlija nozīmē „auglības zeme”, taču salai ir arī daudz senāks nosaukums: „Trinacria”, kas visdrīzāk cēlies no salas trīsstūrveida formas apzīmējuma grieķu valodā.

Tās simbols ir Gorgonas galva, kur matu vietā ir čūskas un no trīs kviešu ausīm iznirst trīs kājas. Kviešu ausis simbolizē teritorijas auglīgumu, savukārt, trīs kājas – salas trīs zemesragus, t.i., Cape Peloro (Mesīna, ZA), Cape Passero (Sirakūza, D) un Cape Lilibeo (Marsala, R), kā arī spēku un varenību (Spartakiešu cīnītāji un to kājas).

Karogs ļoti līdzinās Menas salas karogam (Apvienotās Karalistes sala, kas atrodas Īrijas jūrā), tāpēc tiek uzskatīts, ka ap 11.gadsimtu tā simbolu „atveda” normāņi, sekojot to invāzijai Anglijā 1066. gadā.

Pirmo reizi Sicīlijas karogs kā sicīliešu vienotības simbols tika izmantots 1282.gadā un tā krāsas atspoguļo Palermo un Corleone pilsētas, kas priekš tiem laikiem bija lauksaimnieciski ļoti attīstītas un kur aizsākās 20 gadus ilgā cīņa pret Sicīlijā esošajiem un valdošajiem frančiem.

Tikai 2000.gadā karogs kļuva par Sicīlijas, autonomā reģiona, oficiālo karogu.

Bandiera siciliana

Īss galveno vēsturisko posmu apkopojums:

  • Bronzas laikmets (2500 – 900.g.p.m.ē.);
  • Agrīnais dzelzs laikmets (900. – 734.gp.m.ē.);
    • Sicīlijas priekšvēsture (1270. – 735.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Pirmējie salas iedzīvotāji bija iebraucēji: 1) sikuli dzīvoja salas A daļā (indo – eiropeiskas izcelsmes); 2) sikāni dzīvoja salas centrālajā daļā (pēc zinātnieku domām viņi ieradās no Āfrikas) un 3) elīmi – R daļā (izcelsme nezināma, iespējams, trojānu pēcteči, kas krustojušies ar vietējiem sikāniem). Vēlāk salā ieradās kartāgieši, kas kolonizēja salas R daļu.
  • Grieķu periods (735 – 212.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Salā ieradās grieķi, kas to lēnām kolonizēja. Vietējie iedzīvotāji (sikeli, sikāni, elīmi) pilnībā izspieda kartāgiešus. Tika izveidotas tādas pilsētas kā Džiardini Naksos, Sirakūzas …. sākās klasiskais grieķu periods, kas atstāja milzīgu ietekmi un mantojumu arhitektūras un citās jomās.
  • Romiešu periods (212. g.p.m.ē. – 468.g.) – apm.700 gadi. 227. g.p.m.ē. Sicīlija kļuva par Romiešu provinci, kur tika izveidota feodālisma sistēma un ieviesti nodokļi. Sicīlija tika saukta par „maizes grozu”, jo nodrošināja 1/5 daļu no kopējā nepieciešamā kviešu daudzuma. Sirakūzas pretojās romiešu dominancei, taču 211. g.p.m.ē. bija spiestas piekāpties. 131. un 99. g.p.m.ē. notika divas smagas vergu sacelšanās pret romiešiem, kas beidzās ar masveida slaktiņiem. Neskatoties uz pastāvīgiem nemieriem, Sicīlija bija viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem dzinuļiem romiešu dominancei Vidusjūras reģionā;
  • Gotu periods (468 / 476 – 535) – pēc Romas Impērijas krišanas Sicīliju iekaroja Genserico, Vandāļu karalis;
  • Bizantiešu periods (535 – 827 / 902.g.);
  • Arābu periods (827 / 902 – 1061 / 1093.g.) – 200 gadi. Sākot ar 827.g. Sicīlija kļuva par biežu arābu sirojumu mērķi. Tomēr tikai 902. gadā arābi pilnībā pārņēma salu, Palermo kļuva par plaukstošu arābu pilsētu. Ekonomika un lauksaimniecība tika organizēta efektīvā un produktīvā veidā, arī mākslas un zinātnes jomās bija jūtamas izmaiņas, pateicoties tuvajiem kontaktiem ar Andalūziju, Ēģipti, u.c.
  • Normāņu periods (1061 /1091 – 1190) – 200 gadi. 1061. g. sākās krusta karš pret arābiem, kas beidzās ar to, ka 1091. g. Roger I iekaroja Sicīliju. 1130. gadā Roger II paplašināja savu ietekmi līdz Neapolei un Palermo kļuva par reģiona galvaspilsētu. Roger II nomainīja Willian, William II un tad Constance no Altavillas.
  • Švābi (DR Vācijas un D Šveices reģiona iedzīvotāji) un andževini (franči) (1186 – 1266 / 1281) – 100 gadi. 1186. gadā Constance no Altavillas apprecējās ar Enrich VI, Frederick I dēlu, un 4 gadus vēlāk švābu ģimene ieguva tiesības uz Sicīlijas Karalisti un Enrich VI kļuva par Sicīlijas Imperatoru un Karali. Pēc viņa nāves 1197. gadā viņa 3 gadus vecais dēls, Frederick II, tika kronēts par Sicīlijas Karali. Constance turpināja valdīt, kamēr dēls sasniedza attiecīgo vecumu. 1209. gadā Frederick tika kronēts par Svēto Romas Imperatoru. Priekš tiem laikiem viņš bija ļoti moderns vadītājs, jo pārvaldīja 9 valodas, rakstīja rakstus un, pretēji vairumam Romas imperatoru, savu dzīvi pavadīja ārpus Vācijas teritorijas. Viņš nomira 1250. gadā un dēls Conrad IV pārņēma troni un turpināja valdīt līdz 1268. gadam, kad to noslepkavoja pēc Charles I no Anjou pasūtījuma.
  • „Sicīliešu vakars” un andževīni, aragonieši (spāņi) (1281 – 1416) – 130 gadi. 1282. gadā Palermo notika „Sicīliešu vakars” – dumpis pret Charles I no Anjou un frančiem. Baronu sapulcē tika nolemts lūgt Peter III no Aragonas iejaukties šajā cīņā. Tādējādi, sākās 20 gadus ilgs karš, kurš beidzās ar Frederick no Aragonas, Peter III dēla, uzvaru un kronēšanu par Sicīlijas Karali. Aragoniešu dinastija valdīja Sicīlijā līdz 1416. gadam. Šajā periodā būtiski notikumi bija arī 1357 – 50 gada mēris un 1693.gada spēcīgā zemestrīce;
  • Burboni (spāņi) (1735 – 1859) – 120 gadi. Charles III no Burbonas pārņēma Sicīliju no Austriešiem (1734) un kļuva par Neapoles un 1735. gadā arī Sicīlijas Karali. Viņš bija labdabīgs valdnieks. Viņa pusbrālis, Frederick VI, pārņēma spāņu troni un tālāk Neapoli un Sicīliju 1759. gadā nodeva savam dēlam, Ferdinand I. 1799. un 1806. gadā franči iekaroja Neapoli un Ferdinand aizbēga uz Sicīliju, kur turpināja valdīt, izmantojot angļu aizsardzību. 1816. gadā Neapole tika atgūta un viņš sevi pasludināja par Divu Sicīliju Karali. Viņa valdība 1820. gadā uzsāka dumpi, piespiežot viņu pieņemt konstitūciju. Izmantojot Austrijas atbalstu, 1821. gadā viņš atjaunoja monarhiju. Viņa sekotāji – Francis I, Ferdinand II un Francis II – turpināja šī režīma nežēlīgo politiku līdz 1860. gadam.
  • Savojieši (Z itāļi) (1860 – 1946) – 90 gadi. Victor Emmanuel II no Savojas, Sardīnijas Karalis, atbalsta Garibaldi ekspedīciju uz Divām Sicīlijām 1860. gadā. Tādējādi, Karalis Francis II tika gāzts, un pēc apvienošanās Sicīlija kļuva par apvienotās Itālijas Karalistes sastāvdaļu un Victor Emmanuel II no Savojas par šīs Itālijas Karali. Apvienošanās Sicīlijai nozīmēja tālāku ekonomisko un sociālo pasliktināšanos. Laika posmā no 1890. līdz 1930. gadam no Sicīlijas emigrēja vairāk kā 1 miljons cilvēku, galvenokārt uz ASV. Arī jaunais gadsimts iesākās nepatīkami – 1908. gadā Mesīnā notika spēcīga zemestrīce, kas iznīcināja visu pilsētu.  Pretēji Ziemeļitālijā notiekošajam modernizācijas procesam, Sicīlijā arvien pieņēmās spēkā mafijas ietekme.
  • fašistiskais periods (1922 – 1943) – fašistiskā režīmā ietekmē mafijas spēks nedaudz mazinājās, bet pēc tam atgriezās ar līdz šim nepieredzētu spēku;
  • mūsdienu Sicīlija. Smagi cietusi II Pasaules kara uzlidojumu laikā, 1946.gadā Sicīlija nobalsoja par republikas iekārtu. 10% iedzīvotāju sapņoja par Sicīlijas atdalīšanos no pārējās Itālijas teritorijas … Salvatore Giuliano, kurš vadīja cieši ar mafiju saistītu nelielu bandītu grupu, sapņoja par Sicīlijas pievienošanos ASV. Tomēr 1950.gadā viņš tika nogalināts. Mafija pastiprināja tās saikni ar politiku un īpaši Kristīgās Demokrātijas partijas politiķiem, tādā veidā pārņemot visu salu. Mūsdienās, pateicoties pašaizliedzīgiem sabiedriskajiem darbiniekiem, tiek iegūta arvien lielāka kontrole pār mafiju un problēmas tiek risinātas arvien efektīvāk. It kā …