Posts tagged ‘sicīlijas pamatiedzīvotāji’

27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri

12/09/2011

Eriče (Erice)

Erice

Eriče (itāļu val.: Erice, sicīliešu dialektā: Èrici vai U Munti) ir viena no neaizmirstamākamajām pilsētām Sicīlijā, kura vēl joprojām lieliski saglabājusies manā atmiņā. Tā atrodas Trapani zonas Eriče kalna virsotnē, apmēram 750 m virs jūras līmeņa, tāpēc skaidrā laikā no tās paveras lielisks skats uz visām debess pusēm – Trapani pilsētu turpat lejā, Marsalu, San Vito Lo Capo piekrasti un tuvumā esošanām salām. Viduslaiku pilsētiņa, kurā tā vien gribas klaiņot pa mazajām, līkumainajām ieliņām, apskatīt visus veikaliņus un atvērt katras baznīcas durvis.

Vēsture: Tiek uzskatīts, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks dzīvojis jau agrā (paleolīta) un vēlā akmens (neolīta) laikmetā un pilsētas nosaukums ir cēlies no tās pamatiedzīvotāju sikānu – sikuļu vārda Eryx un nozīmē kalns.

Pastāv daudzas un dažādas leģendas sakarā ar pilsētas izcelsmi. Mistiskākā no tām vēsta, ka pilsētu kalna virsotnē pirms apmēram 3000 gadiem esot dibinājis Eriče, Venēras un Neptūna dēls, savukārt, reālistiskākā vēsta, ka pilsētu esot dibinājuši Trojas trimdinieki (apmēram 8. gs.p.m.ē.), kas pēc Trojas krišanas ar laivām esot devušies Vidusjūrā rietumu virzienā, tādējādi, nonākot Sicīlijā un izveidojot trešo Sicīlijas pamatiedzīvotāju grupu – elīmus (paralēli sikāniem un sikuliem). Eriče un Segesta bija svarīgākās elīmu pilsētas, turklāt, Eriče ieņēma reliģiskā centra statusu, kur tika organizētas dažādas reliģiska veida ceremonijas un procesijas.

Tālāk pilsētā īsu brīdi ir valdījuši Sirakūzu un Agridžento grieķi, taču tā vienmēr ir bijusi pūniešu pilsēta, ko apliecina uz tās masīvajiem mūriem pat mūsdienās izlasāmie feniķiešu raksti. Pirmā pūniešu kara laikā pilsētu izpostīja kartāgieši (260. g.p.m.ē.), tāpēc mazinājās tās svarīgums. Tālāk sekoja romiešu (247. g.p.m.ē.), bizantiešu, arābu (831. g., šajā laikā pilsētas nosaukums bija Hamid Gabal) un normāņu periodi (1167. g., šajā laikā un līdz pat 1934. gadam pilsētas nosaukums bija Monte San Giuliano). Pilsēta atguva tās iepriekšējo slavu, tika atjaunoti senie elīmu – pūniešu laika vārti un atvērtas trīs vārti (Trapani, Carmine un Spada), celta pils, kā arī neskaitāmas viduslaiku baznīcas un klosteri. Līdz pat 19. gadsimtam pilsēta bija saglabājusies tāda, kāda tā bija normāņu laikā, izņemot vien dažas barokas stilā celtas ēkas un Umberto I laukumā veiktos atjaunošanas darbus.

Eričes pilsēta ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums. Tā ir veidota vienādsānu trīsstūra formas veidā, kur vienā malu krustpunktā atrodas Venēras pils, bet otrā – Chiesa Madre. Vidū atrodas Sv.Domeniko laukums un baznīca (Chiesa di St.Domenico), kas mūsdienās ir arī “Ettore Maiorana” zinātniskās kultūras centrs. Pilsētas ielas un ēkas ir veidotas no akmeņiem, ieliņas ir šauras un vējainas, sastopamas viduslaiku arkas, bagātīgi dekorēti pagalmi un nelieli veikaliņi … Mūsdienās Eriče pilsētā dzīvo apmēram 30 000 cilvēku un tā ir pazīstama kā mūku / mūķeņu un studentu pilsēta.

Apskates objekti:

  • Eričes pilsēta pati par sevi … no akmens veidotās mazās, šaurās ieliņas un mājas, viduslaiku arkas, krāšņie pagalmi un neskaitāmi mazi veikaliņi, kuros iespējams iegādāties gan keramikas izstrādājumus, gan arī mūķeņu radītos īpašos svētku konditorejas izstrādājumus (Mustaccioli, Genovese alla crema);

Erice_Strade (8)Erice_Strade (1)Erice_Strade (2)Erice_Strade (3)Erice_Strade (4)Erice_Strade (6)Erice_Strade (5)

  • Doma baznīca (La Chiesa Madre, 14. gs.) ir celta aizsardzības nolūkos pēc Frederika no Aragonas pasūtījuma (masīvas formas, kvadrāta veida baznīcas zvana tornis) un ir veltīta pilsētas aizbildnei, Jaunavai Assuntai (Augusta pēdējā trešdienā notiek krāšņas svinības). Baznīcas āriene ir tikusi mainīta vairākkārt, oriģinālajā variantā tajā ir bijušas divas ieejas. Skaisto rozes logu tagad daļēji aizsedz gotiskā veranda, kas tika izveidota gadsimtu vēlāk. Baznīcas iekšējais dizains, kas ir veidots 19. gadsimta neogotisma stilā, ar pīlāru palīdzību ir iedalīts trīs ailēs, kuras balsta velves. Sānu ailēs ir apskatāmas dažādu vecumu kapelas;

Erice_Chiesa Madre (1)Erice_Chiesa Madre (2)

  • elīmu – pūniešu mūris un tā drupas (mura elimo puniche, 8. – 6. gs.p.m.ē.) atrodas uzreiz aiz Chiesa Madre kreisajā pusē, savienojot Trapani un Carmine vārtus (Porta Trapani – Porta Carmine);
  • spāņu rajons (Quartiere spagnolo) atrodas pavisam netālu no vārtiem Spada (Porta Spada);
  • Venēras pils (Castello di Venere, 12. – 13. gs.) atrodas dienvidu – austrumu pusē un no tās paveras fantastisks skats uz jūru un Trapani pilsētu lejā. Lai gan pils tika uzbūvēta normāņu valdīšanas laikā, tomēr tai ir daudz senāki pirmsākumi, jo trojietis Aeneas uzbūvēja šo vietu uz tempļa drupām un veltīja to savai mātei Venērai. Turpat blakus atrodas arī Balio torņi (Torri del Balio, 17. gs.), kas normāņu laikā tika uzbūvēti uz tempļa drupām no tiem pašiem materiāliem. Ar pili tos savienoja nolaižamais tilts. Virs galvenās ieejas atrodas šaujamlūka, bagātināta ar Čarlza V no Spānijas emblēmu. Starp Venēras pili un Balio torņiem atrodas Balio dārzs (Giardino del Balio). Torretta Pepoli (sarakēnu laika liecība);

Erice_Strade (9)

  • zinātniskās kultūras starptautiskais centrs (Centro Internazionale di Cultura Scientifica) atrodas Sv.Domenico baznīcā (Chiesa di S.Domenico, 15. gs., tajā atrodas daudzas Renesanses laika skulptūras);
  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di S. Cataldo, tajā atrodas skaista ūdens strūklaka, kas saglabājusies no 1474. gada), Sv.Jāņa baznīca (Chiesa di S. Giovanni) un Sv.Ursula baznīca (Chiesa di S.Orsola, 1413. g., oriģināla gotiska struktūra ar rievotām velvēm);
  • “Antonio Cordici” muzejs (Museo comunale di Antonio Cordici) atrodas pilsētas galvenajā laukumā (Piaza Umberto I), pašvaldības ēkā un tajā var apskatīt senās un modernās māksas darbus. Šajā pašā ēkā atrodas arī bibliotēka, u.c.

Noderīgi:

  • Eričes pilsētas karte

  • šīs zonas tipisks produkts ir sarkanie korāļi un to izstrādājumi:

Erice_Prodotti

  • noteikti jānogaršo klostera saldumu izstrādājumi, un vēl: kus kus ar tunci, panelle, u.c.

Erice_Dolci