Posts tagged ‘sicīliešu marionetes’

08/10/2011

Pistāciju svētki Brontes pilsētā

Brontes pistāciju svētki (itāļu val.: Sagra del Pistacchio di Bronte) ir ikgadējs pasākums, kurš Brontes pilsētā tiek organizēts Septembra pēdējā nedēļā vai Oktobra pirmajā nedēļā. Šogad svētki norisinājās no 6. līdz 9. oktobrim.

Bronte atrodas apmēram 60 Km attālumā no Katānijas un ir izvietota uz vulkāna Etna nogāzes. Apmēram 80 % tās teritorijas aizņem pistāciju lauki, kas kopumā saražo apmēram 90 % no Itālijas kopējā pistāciju apjoma. Tieši tāpēc pistācijas tiek dēvētas par Brontes “zaļo zeltu” un tām par godu reizi gadā tiek organizēti svētki.

Diemžēl, šoreiz svētkos valdošā gaisotne nelika domāt, ka tiek godināts vietējo iedzīvotāju galvenais nodarbinātības un ienākumu avots – visā pasaulē pazīstamās Brontes pistācijas. Sajūtu ziņā tie bija vienkārši ielu svētki ar dominējošo “street food” jeb itāļu variantā “tavola calda” produkciju – pankūkām ar Nutellu, eļļā vārītiem virtuļiem, maizītēm, u.c. Sabraukušie svētku apmeklētāji vienkārši pastaigājās pa ielām un ēda, stāvot uz ielas vai sēžot turpat uz trepēm baznīcas pakājē, u.c. Lieki piebilst, ka pāri palikušie atkritumi tika nomesti turpat uz ielas un visu pavadīja dīdžeja miksētas disko dziesmas, kas, manuprāt, absolūti neatbilda pasākuma tematikai. Bet tas laikam pieder pie mentalitātes 🙂

Pilsētā visā tās galvenās ielas garumā (Corso Umberto) un vairākos tās laukumos bija izvietotas tirdzniecības vietas (stendi), kur tika tirgota pistāciju produkcija – krēmi, liķieri, grauzdētas un sasmalcinātas pistācijas, kūciņas, arančīni ar pistāciju krēma pildījumu, torrone ar pistāciju riekstiem, saldējums, turpat uz vietas cukurā grauzdētas pistācijas, u.c. Manu uzmanību piesaistīta trīs stendi:

  • augļu tirgotājs un pistāciju persiki (nogaršoju, bet neko īpašu, savādāku nesajutu);
  • viens vienīgs tirgotājs, kurš piedāvāja neskaitāmus sicīliešu sieru veidus ar pistācijām un salami desas ar pistāciju pildījumu (nogaršoju un patiešām slavējami);
  • viena sieviete, kura piedāvāja ļoti īpašas šokolādes un torrone kūkas ar pistācijām (nogaršoju, iegādājāmies, apēdām un atgriezāmies vēl).

Sekojot pasākuma programmai, tālāk devāmies uz 13 Km attālo Nelsona pili (par tās vēsturi  – citreiz) (itāļu val.: Castello di Nelson), kur ar pāris stundu nokavēšanos! bērniem par lielu prieku uzstājās burvju mākslinieks un sicīliešu marionešu teātris.

Ļoti skaista vieta, vēl skaistāks dārzs un baznīca, un cerams, ka šeit vēl atgriezīsimies!


23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri

08/06/2011

Sicīliešu marionetes (Pupi siciliani)

Pupi siciliani (2)

Sicīliešu marionetes (itāļu val.: pupi siciliani) un sicīliešu marionešu teātris (itāļu val.: L’Opera dei pupi, sicīliešu dialektā: Òpra dî Pupi) 2001.gadā pieteikts un 2008.gadā pasludināts par UNESCO Cilvēces nemateriālā un mutiskā mantojuma vērtību.

Tas ir ļoti sens un agrāk 19. – 20. gadsimta sākumā īpaši populārs teātra mākslas veids Sicīlijā, kas bija vienīgais mirstīgo cilvēku radošais un sociālpolitiskais izpausmes veids un nodrošināja seno folkloras tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē, galvenokārt mutiskā veidā. Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un izdzīvojis līdz mūsdienām, kur to vēl joprojām turpina atsevišķas skolas, bieži vien ģimenes uzņēmumi jau ceturtajā un piektajā paaudzē.

Marionetes. Marionetes ir lelles ar kustināmiem locekļiem, ko darbina ar pavedieniem, auklām, atsperēm. Tās var būt izgatavotas no koka, plastmasas, auduma, metāla, māla vai jebkura cita materiāla. Parasti tās tiek atveidotas kā cilvēkveidīgas būtnes (ar atbilstošiem tērpiem un papildus elementiem), taču var būt atveidotas arī kā zvēri un citas mītiskas būtnes. Tās sastāv no vaļīgām locītavām un vairākām auklām (balsta, kustību un specefektu auklām), kas pārsvarā gadījumu virs galvas ir savienotas koka stienītī. Visbiežāk tās sastāv no 9 auklām, kas ir pievienotas dažādām ķermeņa daļām, piemēram, pleciem, kājām, rokām, galvai un mugurai, taču sarežģītākām marionetēm var būt pat 50 auklas, nodrošinot skriešanai, dejošanai un runāšanai līdzīgas kustības.

Vēsture: pazīstamas jau senajā Indijā (4000. g.p.m.ē.), Ēģiptē (2000. g.p.m.ē.), Grieķijā un Romā, marionetes sākotnēji izmantotas apmācības nolūkos, lai ar to palīdzību vienkāršiem cilvēkiem izskaidrotu reliģiskos rituālus un ceremonijas, kā arī vienkāršas ikdienišķas darbības. Tikai senās Grieķijas un Romas laikā (apmēram 500. g.p.m.ē.) tās sāka izmantot izklaides nolūkos, galvenokārt, lai uzjautrinātu bērnus, taču, ņemot vērā to nelielos izmērus, tās tiek uzskatītas drīzāk par rotaļlietām nekā marionetēm mūsdienu izpratnē.

Pēc Romas Impērijas krišanas, Itālija uzskatāma par galveno marionešu dzimteni Eiropā. Viduslaikos marionetes izmantotas galvenokārt baznīcās, lai ar to palīdzību izskaidrotu Svētos rakstus, taču, tuvojoties renesanses laikam (14. – 16.gs.), šajās izrādēs arvien vairāk parādījās komēdijas un sarkasma elementi. Tās aizliedza izrādīt baznīcas telpās. 16.gadsimta beigās pirmo reizi izmantots vārds „marionete”. Šīs izrādes sāka izrādīt turpat esošajos baznīcas dārzos, gadatirgos un tirgus laukumos. Tās bija lielisks darba instruments tirgotājiem un baņķieriem. Strauji palielinājās izrāžu skaits, turklāt, tās kļuva divkosīgākas un farsākas. Līdz beidzot meistari apvienojās un izveidoja ceļojošas aktieru, mūziķu, marionešu meistaru un komiķu grupas, no kā arī ir radies itāļu komēdijas žanrs Commedia dell’Arte. Marionetes izmantotas šī teātra žanra ietvaros.

Senākais viduslaiku marionešu izrādes atainojums, kas pieejams 12. gadsimta manuskriptā „Hortus deliciarum”.

17. gadsimtā itāļu meistari ceļoja pa Eiropu un popularizēja savu mākslu. Viņi iepazīstināja pārējās Eiropas valstis ar savu vispopulārāko marioneti – neapoliešu Pulcinellu. Īpaši popularitāti ieguvušās izrādes sāka atveidot arī citu valsti meistari un līdz 1650.-tajiem gadiem šis tēls jau bija iekarojis Eiropu. Francijā tas saukts par Polichinelle vai Guignol, Lielbritānijā – Punchinello vai Punch, savukārt, citās Eiropas valstīs populārākie marionešu tēli bija Hanswurst un Kasperle Vācijā un Austrijā, Don Cristobal Spānijā, Mester Jakel Dānijā, Petrushka Krievijā un Jan Klaasen Holandē. Lielākā daļa no šīm marionetēm bija cimdu marionetes.

17.-18. gadsimta marionešu izrādes Eiropā raksturoja, no vienas puses, šarms un izsmalcinātība (aristokrātu dārzos un namos atveidotās marionešu izrādes bija viens no teātra un mūzikas izpausmes veidiem – grezns, izsmalcināts, to laiku valdošās varas un reliģiskās autoritātes un labas manieres ievērojošs izklaides un baudas veids), bet no otras puses – tiešums, sarkasms un vulgaritāte (ielu marionešu meistaru izrādes pilsētu laukumos tika uzskatītas par draudu valdošās varas pārstāvjiem, tāpēc tās centās kontrolēt; īpaši aktuāli tas bija Francijā, kur klasiskā teātra pārstāvji mēģināja apspiest marionešu meistarus, jo to izrādes nepakļāvās valdošajai cenzūrai. Cenzūras loma mazinājās tikai 17. gadsimta beigās). Tas bija laiks, kad marionešu teātri piedzīvoja milzīgus panākumus. Mazi teātri tika izveidoti katrā pilsētā, rakstnieki un mākslinieki rakstīja tieši marionešu teātriem paredzētas īpašas lugas un operas (Vācija 1810. – Henrich von Kleist, Francija 1860-1870 – George un Maurice Sand, Beļģija 1890 – Maurice Maeterlinck, Anglija 1907 – Gordon Craig, Vācija 1920 – Paul Klee) un būtiski uzlabojās marionešu tehniskās funkcijas, kas ļāva paplašināt to izpausmes veidus (piem., Pietro Radillo nomainīja divas auklas pret astoņām).

No 18. gadsimta beigām līdz ar aristokrātisko ģimeņu ietekmes mazināšanos un visu 19. gadsimtu šīs marionešu izrādes bija harmonijā ar tā laika notikumiem, tās bija piepildītas ar dumpiniecisku humora devu. Marionetes kļuva par sociālā protesta un politiskās satīras instrumentu. Marionešu meistarus centās apspiest un kontrolēt varas iestāžu pārstāvji, tāpēc marionešu izrādes sāka izrādīt arvien vairāk lauku teritorijās. 19. gadsimta beigās meistari sāka izmantot lielākas skatuves un konkurēt ar citiem mākslas veidiem, kur tika izmantotas maskas. Radās daudzi jauni tēli, piem., Itālijā pastāvēja Rugantino (Roma), Gioppino (Bergamo), Sandrone (Modena), Fagiolino un Sganapino (Bologna), Peppennino (Catania), Nofrio un Virticchio (Palermo), kamēr Neapole vienmēr palika uzticīga savai „Pulcinella”. Ņemot vērā ieviestās tehniskās izmaiņas, šajā laikā radās atšķirīgi marionešu tipi, kur, piemēram, centrālais metāla stienis aizvietots ar divām auklām galvas sānos. Tas ļāva veikt daudz plastiskākas un smalkākas kustības, bet darboties ar šādām marionetēm kļuva grūtāk. Tāpēc īpaši profesionālie meistari guva milzīgus panākumus. Īpaši populāri bija ceļojošo mākslinieku izrādītie bruņinieku stāsti ar ik vakara turpinājumiem. Arī izrāžu scenāriji kļuva sarežģītāki un mākslinieki centās tos slēpt viens no otra, lai neizpaustu radošās idejas.

20. gadsimta sākumā klejojošo marionešu meistaru senās folkloras tradīcijas nomainīja jaunas tendences un svaigas pieejas. Tika radītas jaunas izrādes pieaugušajiem un bērniem. 1920.-tajos gados līdz ar itāļu imigrantu ierašanos ASV strauji palielinājās interese par tām, taču 1950.-to gadu straujā ekonomiskā attīstība radīja politisko un sociālo apvērsumu un pašos pamatos apdraudēja šo tradīciju (kino un televīzijas attīstības laiks; 1940.-tajā gadā tika uzņemta Disneja filma „Pinocchio” ar koka marioneti galvenajā lomā). Daudzos Itālijas reģionos šis teātra žanrs izzuda, taču dažviet atdzima pēc 20 – 30 gadiem.

Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un ir izdzīvojis līdz mūsdienām.

Sicīlijā marionešu teātrim ir ļoti senas tradīcijas un līdz mūsdienām tās izdzīvojušas pateicoties tam, ka tās folkloras veidā, galvenokārt mutiskā veidā, ir tikušas nodotas no vienas paaudzes otrai. Trubadūru jeb dziesminieku tradīcijas Sicīlijā pastāvējušas jau 11. – 13. gadsimtos un uzskatāmas par marionešu mākslas pirmsākumiem. Īpaši populāri tajā laikā bija stāsti par franču galminiekiem, piem., Orlando Furioso stāsts, kas ir 1100.-to gadu franču episkās poēmas „Rolanda dziesmas” itāliskā versija (apmēram 16. gadsimtā šis stāsts pirmo reizi izrādīts ar marionetes palīdzību). Taču viss notika ļoti vienkāršā veidā – fonā bija vienkāršs ainavas gleznojums un priekšpusē stāvēja trubadūrs, kurš tautas sanākšanas vietās mūsdienu izpratnē viduvējā līmenī izdziedāja savus bruņinieku stāstus. Situācija mainījās apmēram 19. gadsimtā, kad mākslinieciskais izpildījums sasniedza jaunu attīstības līmeni – figūras pārtapa par marionetēm, izrādes laukumi pārvērtās par teatrālām skatuvēm un vienkāršās cīņas pārvērtās par īstiem priekšnesumiem, kas aizrāva publiku. Šis fenomens burtiski pārņēma Sicīliju un katrā pilsētā tika izveidots savs marionešu teātris, iestudētas pieaugušajiem un bērniem saistošas izrādes, kas tēlainā un dzīvā veidā nākamajām paaudzēm nodeva daudzus vēsturiskos stāstus un tradīcijas. Mūsdienās, līdz ar kino, televīzijas un interneta attīstību, šis mākslas veids ir kļuvis arvien apdraudētāks.   

Marionešu veidi.

Pastāv vairāki marionešu veidi, taču visbiežāk izmantotie ir:

  • sicīliešu marionetes – tās ir vienkāršākas, veidotas no koka un vadīšanai paredzētās auklas ir savienotas virs galvas esošajā koka stienītī;
  • čehu marionetes – tās ir sarežģītākas un marionešu vadīšana notiek ar auklu palīdzību (tās nav savienotas koka stienītī), tāpēc ar šo marionešu palīdzību var atveidot daudz smalkākas kustības, piem., mutes kustības, plaukstu locītavu kustināšanu.

Sicīlijā pastāv divas atšķirīgas tradīcijas jeb sicīliešu tradicionālā marionešu teātra stili – Palermo un Katānijas skolas – līdzīgas pēc marionešu sejas vaibstiem un tērpu stilistiskā noformējuma, bet atšķirīgas pēc marionešu izmēriem un svara, marionešu uzbūves un vadīšanas veida, skatuves uzbūves un noformējuma, kā arī repertuāra un marionešu runas veida.

Palermo marionetes Katānijas marionetes
Izmērs 80 – 100 cm 80 – 130 cm
Svars apmēram 8 kg apmēram 35 kg
Mehānikas raksturojums kustināmas ceļu locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts makstī stīvas kājas, bez ceļa locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts labajā rokā
Marionešu vadīšanas veids marionešu vadīšana notiek no skatuves sāniem, kur marionešu meistari stāv uz zemes vienā augstumā ar tām marionešu vadīšana notiek no apmēram 1m augstuma (no tāda kā tilta)
Skatuve lielāka dziļumā nekā platumā, kas ļauj meistaram aizkulisēs noliekties un palikt neredzamam skatītājiem lielāka platumā nekā dziļumā, kas ļauj meistaram brīvi pārvietoties pa tiltu un sekot līdzi marionetes kustībām
Skatuviskais noformējums bagātīgāks un stilizētāks vienkāršāks, sentimentālāks, dramatiskāks
Repertuārs vienkāršāks daudz plašāks

Marionešu meistars ir universāla persona, kura sevī apvieno galdnieku (koka marionetes izgatavošana), kalēju (marionešu bruņu izgatavošana), mākslinieku (skatuviskais noformējums, u.c.) un rakstnieku (scenārija rakstīšana). Bieži vien šajā nodarbē ir iesaistīta visa ģimene, jo vidēji liela marionešu teātra sastāvā ir jābūt apmēram 100 marionetēm, virknei to ekipējuma un rezerves daļām, katrai no tām ir jāizgatavo tērps, jāveido skatuviskais noformējums. Katram meistaram ir savi triki un tehnika, ko viņš izmanto izrādes laikā un bieži vien personalizēts repertuārs, kas tiek pasniegts senu folkloras tradīciju veidā. Izrādes laikā meistars izmantoliterālo valodu, kuru papildina ar atsevišķiem izteicieniem vai frāzēm vietējā dialektā. Fonā skan muzikālais pavadījums. Šāds darbs nozīmē to, ka meistaram ir jābūt ne tikai labam amatniekam, bet arī aktierim, jo marionetes ir jāspēj atdzīvināt. No dažām šādām ģimenēm ir dzimuši slaveni aktieri, piem., Giovanni Grasso un Angelo Musco.

Slavenākās marionešu meistaru dinastijas, kuras tradīcijas ir nodevušas un turpina jau vairākās paaudzēs:

  • Katānijā – Crimi (Gaetano Crimi (1807 – 1877) 1835. gadā atvēra savu pirmo teātri), Trombetta, Napoli (nepārtraukta darbība no 1921. gada jau četrās paaudzēs), Grasso, Pennisi, Macri’, Giuseppe Chiesa un Angelo Musco, kuri strādāja Teatro Machiavelli (vēlāk abi izveidoja katrs savu teātrus);
  • Palermo – Cuticchio, Argento, Mancuso, Greco;
  • Mesīna – Gargano;
  • Sirakūzas – Vaccaro-Mauceri.

Palermo_Mancuso pupiCastelbuono_Castello (2)Pupi siciliani

Repertuārs. Bruņinieku stāsti, to varoņi, mīlas dēkas un karagājieni, drosme un nodevība, godkāre un sakāve, vara un neprāts ir visvairāk izplatītie stāsti sicīliešu kultūrā, kas tiek atainoti arī marionešu teātra izrādēs. Tie vēstī par vienmēr apdraudēto taisnīguma principu, apvienojot skaistuma un dižciltības ideālu ar bruņinieku laikmeta garu.

Visā Sicīlijā plaši apspēlēts ir Carlo Magno cikls un tā sadaļas: Hektorā stāsts un tā pēcteči, Francijas karalis un karaliene no Konstantīnes līdz Carlo Magno, Francijas galminieku vēsture, Guido Santo un Carlo Magno pēcteči. Plaši apspēlēta ir arī bandītu tēma, kas sākumā tika attēlots kā nesimpātisks, brutāls tēls, kurš aplaupa nelaimīgos ceļotājus, kas viņam patrāpījušies ceļā, taču pēc 1860. gada tas tiek attēlots (Rinaldo) kā spēcīgs un drosmīgs tēls, kurš pretojas valdošajai politiskajai un sociālajai nevienlīdzībai, cīnās par sociālo taisnīgumu. Marionešu teātrī neiztikt arī bez viduslaiku stila cīņām un kaujām, līdz ar to arī nāves. Katānijā tās tiek attēlotas daudz mierīgāk, kamēr Palermo tās ir aktīvākas un ietver pat papildspēku ierašanos. Parasti galvenie tēli neaiziet bojā.

Visiemīļotākie sicīliešu marionešu teātra tēli ir Orlando (spēka, uzticības un lojalitātes simbols) un Rinaldo (dumpinieks), vēl galvenajās lomās darbojas Carlo Magno, Angelica, Gano di Maganza (sliktais tēls – nodevējs, kurš slēpjas aiz bārdas un staigājotklibo), arābi – Rodomonte, Mambrino, Ferrau’, Agramante, Marsilio, Agricane.

Noderīgi: