Posts tagged ‘sicīliešu keramika’

07/08/2017

Santo Stefano di Kamastra (Santo Stefano di Camastra)

Mesīnas zonā apmēram 70 m augstumā ar skatu uz Tirēnu jūru, no vienas puses, un Nebrodi kalniem, no otras puses, atrodas neliela pilsētiņa (2017.g. – 4.7 tūkst.iedzīv.), kas slavena ar saviem keramikas izstrādājumiem (tāpat kā Kaltadžirone).

Vēsture:

Pilsētas vēsture iedalāma divos posmos.

Pirmsākumos tā bija ganu un lauksaimnieku dibināts neliels ciematiņš (saukts par “Noma”), kurš vēlāk dabas kataklizmu un arābu iebrukumu rezultātā spiests pārcelties kalnu virzienā – netālu no Mistrettas pilsētas S.Stefano kalna virsotnē esošā benediktīniešu klostera teritorijā. Pateicoties benediktīniešu klostera baznīcai S.Croce di Santo Stefano in Val Demone, tas iegūst savu nosaukumu “Santo Stefano di Mistretta” un pārvēršas par nelielu lauku saimniecību, pilnībā atkarīgu no Mistrettas teritorijas. Līdz pat 1454.gadam tas bija pakļauts Mileto klosterim (Abbazia della S.S.Trinita di Mileto), pēc tam (1454.-1683.) – Castelbuono esošajam Sv.Anastasijas klosterim (Abbazia di S. Anastasia di Castelbuono). 1630.gadā kā daļa no feudo īpašuma tas pāriet Gregorio Castelli nevis Sv.Anastasijas īpašumā (klosteris aizvainots), 1639.gadā – Antonio di Napoli un Maria Gomez de Silvera īpašumā, pēc kuras otrajām laulībām 1668.gadā pāriet Giuseppe Lanza īpašumā.

Līdz pat 17.gadsimtam ciema nosaukums ir “Santo Stefano di Mistretta”.

1682.gadā tas tiek pilnībā nopostīts milzīga zemes nogruvuma rezultātā.

1693.gadā tuvāk jūrai, Nebrodi kalnu rietumu nogāzē esošajā Kamastras grāfa Giuseppe Lanza Barresi feudo īpašuma teritorijā tiek uzsākta jaunās pilsētas izveide. Grāfs ne tikai atdeva savu teritoriju, bet pats personīgi iesaistījās jaunās pilsētas projektēšanā ar militāro inženieri Carlos de Grunenbergh pēc Versaļas parka parauga – pilsēta veidota kā kvadrāts ar vidū esošu rombu un divām šķērsojošām diagonālēm. Šajā brīdī ganu un lauksaimnieku pilsēta pārvērtās par īstenu amatnieku pilsētu.

Radās pieprasījums pēc celtniecības materiāliem (piem., flīzēm), tāpēc kvalitatīva māla pieejamība un arābu laikā apgūtās amatniecības iemaņas veicināja augsta līmeņa amatniecības uzplaukumu (līdz tam tika gatavoti ļoti vienkārši ikdienas priekšmeti). 18.gadsimta otrajā pusē, attīstoties jūras tirdzniecībai un pilsētā ierodoties keramikas meistariem no Palermo, Neapoles un Kaltadžirones, radās interese par majolikas flīzēm visdažādākajās krāsās un ar visdažādākajiem motīviem. To pielietojums vairs nebija tikai vienkārši ikdienas priekšmeti, bet arī mākslinieciski izstrādājumi un dažādi dekori, piem., mājām, baznīcām, publiskās vietās (uz mūra sienām, parkos, māju numuri un ielu norādes, soliņiem, strūklakām). Tradicionālās krāsas – kobalta zils, Sjēnas dzeltens, sarkans un brūns. Vēlāk tam visam pievienojās lakas un emaljas. Pateicoties šo izstrādājumu augstajai mākslinieciskajai un materiālu kvalitātei, košajām krāsām un dažādiem motīviem, tā ir ievērojama Sicīlijas un Itālijas mērogā un pazīstama arī ārpus Itālijas.

1812.gadā par godu Kamastras grāfam Giuseppe Lanza pilsēta tiek pārdēvēta par “Santo Stefano di Camastra”.

1931.gadā izveidota Keramikas skola (Scuola della Ceramica) un Palazzo Trabia telpās keramikas muzejs (Museo della Ceramica).

Apskates objekti:

  • baznīcas: Chiesa S. Giovanni, Chiesa e Convento S. Antonio, Chiesa del Calvario, Chiesa Madre, Chiesa del Collegio di Maria, Chiesa del Rosario, Chiesa Maria SS di Pompei, Chiesa Madonna della Grazie, Chiesa Mercè, Santuario del Letto Santo (Santa Croce),
  • ar keramikas objektiem dekorētas mūra sienas – il muro dei tondi, il muro di Federico;
  • Museo Civico (etnoantropologico);
  • Palazzo Trabia (17.gs.) – Museo Museo della Ceramica;
  • Palazzo Armao (18.gs.) – Biblioteca Comunale;
  • vecie kapi:
  • Fiumara d’arte.

09/10/2014

Cascella keramika (Ceramiche Cascella)

Ceramiche Cascella

Atkal nedaudz sicīliešu keramikas skaistuma, tiesa gan šoreiz nedaudz netradicionālākā izpildījumā, jo kā zināja stāstīt veikala vadītāja, tad veikala īpašnieks ir Neapoles izcelsmes un tas viennozīmīgi ir atstājis ietekmi uz viņa “māksliniecisko rokrakstu”. Tajā parādās citādāki elementi, neparastāki krāsu salikumi, u.c.

Ceramiche Cascella (1)Ceramiche Cascella (2)Ceramiche Cascella (3)Ceramiche Cascella (4)

08/10/2012

Sicīliešu keramikas izstrādājumi ikdienai un svētkiem

Šajā sicīliešu keramikas izstrādājumu noliktavā (veikalā) esmu bijusi vairākkārt un varu apgalvot, ka izvēlēties sev piemērotākos ikdienas un svētku traukus nav nemaz tik viegli.

Nāksies apstaigāt vismaz piecus apļus, lai saprastu, kāda krāsu toņu gamma šķiet visiekārojamākā un pēc tam izvēlēties atbilstošāko no daudzajiem motīviem.

P.S. Šis ir jau vairāk kā 250 gadus vienas ģimenes locekļu vadīts uzņēmums, kas piedāvā ar rokām apgleznotus ikdienas un svētku traukus (un ne tikai!) klasiskās Vidusjūras noskaņās.

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri