Posts tagged ‘sāls rezervuāri’

22/09/2011

Marsala

Marsala ir Trapāni zonā starp Trapāni un Madzara del Vallo (itāļu val.: Mazara del Vallo) esoša pilsēta, piektā lielākā Sicīlijas pilsēta (2010. gada nogalē tajā dzīvoja apmēram 83 tūkstoši cilvēku). Kopš 18. gadsimta visā pasaulē pazīstama ar saviem vīna dārziem, vīna darītavām un tās slavenāko produktu – Marsalas vīnu, taču pagātnē tā bija ļoti ietekmīga pilsēta, jo tajā atradās lielākā Sicīlijas osta. Tajā laikā noteicošās nozares bija zivkopība (īpaši tunča nozveja) un tirdzniecība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 397. g.p.m.ē. dibināja feniķieši, kas, ciešot sakāvi no Sirakūzu tirāna Dionīsa I puses, bija spiesti bēgt no Motijas salas (itāļu val.: Motya, Mozia), kuru tie apdzīvoja jau 8. gs.p.m.ē. Savu patvērumu feniķieši atrada šajā zemesraga teritorijā, kur izveidoja pilsētu ar nosaukumu Lilybaeum. Vēlāk šī pilsēta kļuva par feniķiešu svarīgāko un ietekmīgāko pilsētu visā Sicīlijā.

Kartāgiešu valdīšanas laikā tā kļuva par svarīgu militāro centru, kuru aizsargāja milzīgs mūris. Tālāk sekoja romiešu, vandāļu un bizantiešu valdīšanas laiks. Jāatzīmē, ka romiešu valdīšanas laikā, esot vienai no romiešu provincēm un tajā atrodoties svarīgākajai ostai visā Sicīlijā, pilsētā valdīja labklājības laiki (svarīgākā nozare – tirdzniecība).

8. gadsimtā pilsētu iekaroja arābi un tā tika pārdēvēta par „Marsa Allah” (Dieva osta). Viduslaikos turpinājās pilsētas uzplaukums, jo tā bija svarīgs tirdzniecības centrs.

1071. gadā to iekaroja normaņi un sākās piļu, baznīcu un klosteru celtniecība.  

12. un 13. gadsimts iezīmējas ar to, ka pilsētas galvenās ekonomiskās intereses pārvirzījās no jūras uz sauszemes teritoriju, tā kļuva par svarīgu lauksaimniecības centru, kur, pateicoties andževiniem (frančiem), tika attīstītas graudaugu kultūras.

13. gadsimta beigās pie varas nāk spāņi, aragonieši, un šis izrādās smagākais periods pilsētas vēsturē. 1500.-tajos gados pilsētas teritorijā sākas sāls rezervuāru izveide, savukārt, vīnkopības nozare tiek atstāta novārtā līdz pat 18. gadsimtam. 1575. gadā spānis Čarlzs V ziedo pilsētas galveno dārgumu – ziemeļaustrumos esošo milzīgo ostu – pilsētas aizsardzībai pret pirātu uzbrukumiem. Pilsēta netiek iekarota, taču tiek sagrauta osta un no šī brīža sākas Marsalas lejupslīde. Pilsētas centrs, kuru joprojām apņem spēcīgais mūris, turpina būt par svarīgu militāro un stratēģisko centru.

1773. gadā notiek pavērsiena punkts, jo pilsētā ierodas bagātais angļu uzņēmējs Džons Vūdhaus (John Woodhouse) un izveido pirmo mūsdienās visā pasaulē pazīstamā Marsalas vīna darītavu. Sākas pilsētas augšupeja, ekonomiskā attīstība. 1833. gadā tiek izveidota pirmā Marsalas vīna darītava, kuru pārvalda itālis Vinčenzo Florio (Vincenzo Florio).

1860. gada 11. maijā Marsalas pilsētā ierodas Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi) ekspedīcija, lai uzsāktu Itālijas Karalistes apvienošanās misiju.

II Pasaules kara laikā pilsēta smagi cieta uzlidojumu laikā, tāpēc daudzi arheoloģiskie pieminekļi un vēsturiskās ēkas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Galvenās ekonomikas nozares – vīnkopība (50%), tirdzniecība, u.c.

Apskates objekti:

  • Doma baznīca jeb katedrāle (1628.g.), veltīta Sv.Tomasam, ir celta normaņu laikā un vairakkārt pārveidota līdz 18. gadsimtam, kad tā tika pārbūvēta ar lielu šarmu, bet tā arī palika nepabeigta. Būtiski cietusi II Pasaules kara laikā, tā tika atjaunota un fasāde, no kuras iepriekš eksistēja tikai apakšējā daļa, beidzot tika pabeigta. Baznīcas iekšā atrodas vairāki Gadžini un viņa skolas darbi, bet patiesie tās dārgumi ir astoņi lieli 16 – 17 gadsimta flāmu skolas gobelēni, kurus ziedoja arhibīskaps Lombardo (viņš, savukārt, tos saņēma dāvanā no Spānijas Filipa II). To izmērs ir 4×4 m un tie sastāv no daudziem ziedu, augļu un alegorijas elementiem, atspoguļo ainas no Titus I kara pret jūdiem;
  • Sv.Pētera baznīca un klosteris (Chiesa e convento di St.Pietro) (1590 – 1604);
  • Purgatorija baznīca (Chiesa del purgatorio) (1569) un daudzas citas vēsturiskas ēkas vecpilsētas centrā;
  • karmīnu klosteris (16. gadsimts) (itāļu val.: Convento del Carmine „pinacoteca comunale”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.pinacotecamarsala.it
  • zemnieku tradīciju un mākslas muzejs (itāļu val.: Museo Mirabile „Delle tradizioni ed arti contadine”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.museomirabilemarsala.it
  • Baļjo Anzelmi arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Baglio Anselmi) atrodas piekrastes teritorijā un tajā iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskos atradumus no pūniešu laikiem (t.sk. lagūnā atrasto pūniešu kuģi), kad tie dzīvoja Motijas saliņā un Lilibeo nekropoles;


  • sāls darītavas jeb sāls rezervuāri Marsalas teritorijā, jo īpaši „Ettore un Infersa”, kas ir lielākā sāls darītava Sicīlijā! Papildus informācija par sāls rezervuāriem ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/09/20/saline/;

  • lagūnas saliņu apskate, tai skaitā Motijas saliņas.
  • vīna darītavu apmeklēšana.

Jānogaršo:

  • dažādos veidos gatavots tuncis;
  • kus kus ar zivīm (itāļu val.: cous cous di pesce), kas tiek pasniegts kopā ar zivs buljonu. Sastāvdaļas: sīpoli, ķiploki, pētersīļi, asie pipari, tuncis;
  • marinētas siļķes un sarkano apelsīnu salāti (itāļu val.: Insalata di aringhe e arance). Sastāvdaļas: sarkanie apelsīni, marinēta siļķe, sīpoli, pētersīļi, sāls, pipari, olīvu eļļa;
  • le panelle – no turku zirņu miltiem gatavots izstrādājums, kas tiek vārīts eļļā;
  • marcipāna izstrādājumi;
  • Marsalas vīns.


Noderīgi:

  • Marsalas pilsētas karte:


20/09/2011

Sāls darītavas Trapāni un Marsalas pilsētās (Le saline di Trapani e Marsala)

Sicīlijā pasaulē senākās un vienas no visplašāk izmantotajām pārtikas piedevām – sāls ceļš (itāļu val.: La Via del Sale) ir apmēram 30 Km garš. Tas sākas Trapāni pilsētas teritorijā (Trapani, Paceco, Nubia) un turpinās līdz pat Marsalas pilsētai, sniedzoties gar lagūnu (itāļu val.: La laguna dello Stagnone) un Motijas saliņu (itāļu val.: Mozia, Mothia). Tā ir Eiropas senākā jūras sāls ieguves teritorija!

Šajās divās teritorijās esošie sāls rezervuāri (itāļu val.: le saline) dažādos gadalaikos piedāvā iespēju noraudzīties sāls iegūšanas un novākšanas procesos, turklāt, saulrieta laikā skats ir īpaši pievilcīgs, jo saule baltos konusveida sāls pakalniņus un ar ūdeni pildītos rezervuārus iekrāso dažādās krāsās.

Daudzu gadsimtu garumā tieši sāls, dēvēts par „balto zeltu”, ir bijis vienīgais rietumsicīlijas ekonomikas dzinējspēks un, laikam ejot, tas turpina apburt ne tikai ar sāls kristālu izteikti balto krāsu un saules radītajām krāsu spēlēm, bet arī ar senajām ēkām un vējdzirnavām.

Šī teritorija ir kļuvusi par dabīgo izplatības vietu dažām retām dzīvnieku un augu sugām, tajās mitinās apmēram 190 migrējošo putnu šķirnes. Kopš 1986. gada Sicīlijas lielākajai lagūnai (itāļu val.: La laguna dello Stagnone, 2000 ha) ir piešķirts Dabas aizsardzības zonas statuss (itāļu val.: Riserva Naturale Orientata Isole dello Stagnone). Pāris gadus vēlāk tāds pats statuss tiek piešķirts arī Trapani teritorijai (itāļu val.: Riserva naturale Orientata delle saline di Trapani e Paceco).

Marsala_Saline (6)

Vēsture: tiek uzskatīts, ka tieši feniķieši bija tie, kas, novērtējot šīs teritorijas ģeogrāfiskās (ļoti sāļš jūras ūdens, lēzena piekrastes teritorija) un klimata priekšrocības (spēcīgi vēji, ilgas, karstas un sausas vasaras), apmēram pirms 3000 gadiem izveidoja sāls rezervuārus un uzsāka jūras sāls iegūšanu.

Neskatoties uz to, ka 241. gadā Sicīlija kļuva par pirmo Romas Impērijas provinci, nākamās ticamās liecības par sāls rezervuāru eksistenci attiecas uz normaņu valdīšanas laiku (domājams, ka romiešu laikā tās tika pamestas novārtā). Apmēram 1154. gadā karaļa Rodžera arābu ģeogrāfs Idrisi raksta, ka Trapāni tuvumā atrodas sāls rezervuāri, kas ar savu produkciju apgādā ne tikai pašu Trapāni pilsētu, bet sāls tiek eksportēta arī uz Palermo.

Švābu valdīšanas laikā, pateicoties Frederikam II, sicīliešu ekonomika piedzīvo milzīgu uzplaukumu (tiek likti pamati ļoti plašām tirdzniecības saitēm ne tikai ar Vidusjūras reģiona valstīm, bet arī ar Vāciju, u.c.). Sāls rezervuāri tiek noteikti par valsts galveno monopolu un tādi tie saglabājas arī andževinu (franču) valdīšanas laikā. Būtiski palielinās Trapāni ostas svarīgums. Tālāko gadsimtu laikā sāls rezervuāru liktenis ir ļoti nepastāvīgs (gan augšupeja, gan lejupeja), to ietekmē virkne ārējo faktoru, kas nepakļaujas kontrolei, piemēram, kari, epidēmijas (no Tunisijas ievestais buboņu mēris), dabas stihijas (plūdi), valdošās varas pāreja no vienas dominances otrai. Tas viss ir ietekmējis sāls ražošanas un tirdzniecības apjomus un reģiona attīstību kopumā, taču, jebkurā gadījumā, sāls rezervuāri ir spējuši izdzīvot līdz mūsdienām un ir pierādījuši savu potenciālu un konkurētspēju.

1281. gadā pēc „sicīliešu vakara” nemieriem pie varas nāk aragonieši (spāņi) (1281 – 1416) un sāls rezervuāri atkal atgriežas un pāriet privātīpašnieku pārvaldījumā (interesanti: pastāv dokumentāla liecība, ka 1351. gadā trapāniešu ārstam Roberto de Naso tika uzdāvināta La Salina Grande pateicībā par veiksmīgo ārstēšanu 1346. gada mēra uzliesmojuma laikā). Trapāniešu sāls industrija zeļ un plaukst līdz 15. gadsimta vidum – beigām, jo pastāv spēkā obligātas tirdzniecības noteikums starp Spāniju un citām Vidusjūras valstīm. Laika posmā no 1451. līdz 1490. gadam tiek izveidoti vairāki jauni sāls rezervuāri, piem., San Teodoro, Morana un Reda, no kuriem pēdējais bija pirmais zivkopības piemērs. Diemžēl līdz ar pilsētas paplašināšanos, visi trīs sāls rezervuāri aiziet nebūtībā. Taču līdz mūsdienām ir saglabājušies citi sāls rezervuāri, kas saucas to pirmo īpašnieku, no Spānijas ieradušos tirgotāju vārdā (Anselmo, Marone). Līdz ar Konstantinopoles krišanu un Amerikas atklāšanu 1492. gadā sicīliešu ekonomika pēc milzīgā uzplaukuma strauji zaudē savas pozīcijas starptautiskajā tirdzniecības vidē. Trapāni osta pāriet otrajā plānā.

No 1572. gada Trapāni osta kļūst par svarīgāko ostu Eiropā sāls eksportēšanas jomā. Tajā gadā Venēcija zaudēja turkiem Kipras salu, kā rezultātā grieķu sāls rezervuāri vairs nebija pieejami tirdzniecībai Eiropas ietvaros un Trapāni sākās zelta laiki, kas ilga līdz pat 19. gadsimta vidum – Itālijas apvienošanai. Austriešu valdīšanas laikā 1730. gadā tika uzcelti sāls ezeri Galia, San Francesco un Ronciglio. 18. gadsimta otrajā pusē, pēc neatkarības iegūšanas no Neapoles Karalistes, sāls tirdzniecības nozare piedzīvoja strauju augšupeju, ko veicināja Eiropas ziemeļu un rietumu tirgu atvēršana. 19. gadsimtā Sicīlija iekaroja Z Itālijas (Lombardijas – Veneto) un Austrijas tirgus un ar sāls rezervuāriem noklātā teritorija tika paplašināta tik lielā mērā, ka 1818. gadā pastāvēja 25 darbojošies sāls rezervuāri. Tika izveidoti sāls rezervuāri Sant’ Alessio, Paceco nuova, Settebocche un Uccello pio. 1840. gadā tika atcelti nodokļi, tāpēc sicīliešu ekonomika piedzīvoja augšupeju. 1850. gadā trapāniešu sāls ražošana sasniedza 100 000 tonnas, no kurām apmēram puse tika eksportēta uz ziemeļu valstīm, īpaši Norvēģiju, kur tā tika izmantota zivju konservēšanā.

Uzreiz pēc Itālijas apvienošanās, apmēram 1870.-tajos gados, aizsākās lēns sāls rezervuāru samazināšanās process, kuru vēl vairāk pastiprināja sīvā konkurence ar 19. gadsimta sākumā Sardīnijā (Kalgari) izveidotajiem sāls rezervuāriem. 1881. gadā Trapāni un Marsalas piekrastes teritorijās atradās 39 sāls rezervuāri ar kopējo platību 1200 ha. Apmēram 200 000 tonnas sāls bija trapāniešu ekonomikas pamats, kas, neskatoties uz to, ka Sicīlija atradās tik tālu, ar jūras sāli apgādāja visas Eiropas karalistes.

1956. gadā tika izveidota SPA S.I.E.S., kas bija lielāko sāls ražotāju apvienība. 1963. gadā tā sāka ražošanu uz pilnu jaudu, taču tās darbību ļoti negatīvi ietekmēja 1965. un 1968. gada plūdi, kas ne tikai sabojāja produkciju, bet arī piedūņoja sāls rezervuārus. Trapāniešu ekonomika cieta milzīgus zaudējumus un asociācija tika likvidēta.

1973. gadā tika likvidēts valsts monopols sāls ražošanas jomā un no šī brīža situācija mainījās.

1980. gadā asociācija SPA S.I.E.S. atjaunoja savu darbību un trapāniešu sāli sāka piegādāt visiem Eiropas tirgiem. Sāls rezervuāri tika pārvaldīti ar jaunu sparu un gandrīz visi no tiem apvienoja sāls ražošanu ar zivkopību. Pateicoties atsevišķu cilvēku entuziasmam, teritorijai tikai noteikts aizsargājamas dabas teritorijas statuss, tādējādi tika apstādināta pilsētas dienvidu daļas teritorijas izpostīšana.

1997. gadā sāls ražošanas nozare piedzīvoja labākos rezultātus pēdējo 20 gadu laikā, ko noteica gan zemais nokrišņu daudzums, gan arī pieaugošais pieprasījums pēc sāls Eiropā. Tika pārvērtēts uz vairākiem gadu desmitiem pamestās un nenovērtētās nozares īpatsvars reģiona attīstībā. Daudzi īpašnieki uzsāka sāls darbnīcu un vēja dzirnavu atjaunošanu un sāls ražošanu. Arhitektoniskā skaistuma atgūšana un sāls rezervuāru atdzīvīšana ir nepieciešama, lai Trapāni un Pačeko pilsētām atgrieztu to seno sāls rezervuāru slavu.

Šobrīd piekrastes teritorijā, kas sniedzas no Trapāni līdz Marsalas pilsētai, atrodas virkne darbojošos sāls rezervuāru, kas ir redzami no Eričes pilsētas un saulrieta laikā iekrāsojas purpura krāsā.

Sāls rezervuāru veidi

Izrādās, ka sāls rezervuāri ir nevis vienkāršas ūdens tvertnes, bet gan izveidoti un izkārtoti noteiktā secībā. To pamatne, veidota no māliem, smiltīm un krīta, ir līdzena, gluda un ūdens necaurlaidīga. Rezervuāri ir dažādas formas, izmēra un dziļuma, atkarībā no tā, kādam nolūkam tie ir paredzēti.

Kopumā tiek izdalīti četru veidu sāls rezervuāri:

  • „fridda”(jūras ūdens iepludināšana) – izmēra ziņā šis ir vislielākais rezervuārs, kurš atrodas tieši pie jūras. No jūras to atdala ārējais aizsargdambis, kas ir no Faviņjanas salas vulkāniskā tufa materiāla veidota barjera. Cauri šai barjerai, izmantojot koka vārtus, rezervuārā tiek iepludināts jūras ūdens 1m dziļumā. Ūdens šajā rezervuārā tiek turēts tik ilgi, kamēr tā sāļuma līmenis sasniedz 4 grādus pēc Baume skalas;
  • „vaso coltivo” (iztvaikošana un sadale) – šajā rezervuārā ūdens tiek pārliets no pirmā rezervuāra, izmantojot amerikāņu dzirnavas un „Arhimēda skrūves” principu. Rezervuāra dziļums ir ne vairāk kā 40cm un tas ir visaugstākais no visiem rezervuāriem. Saules un vēja iedarbības rezultātā, ūdens sasilst un iztvaiko, līdz tas sasniedz sāļuma līmeni 12 grādus pēc Baume skalas. Pēc tam pa savstarpējiem kanāliem tas tiek nogādāts uz nākamo rezervuāru. Atsevišķos gadījumos šo sadales funkciju var veikt arī „ruffiana” vai „ruffianedda” rezervuāri, kas atrodas pa vidu starp sākotnējiem un beigu rezervuāriem, kuros nogatavinās un kristalizējas jau gatavā sāls. Tie ir mazāki gan pēc izmēra, gan arī dziļuma, jo tajos ienākošais ūdens ir siltāks un blīvāks (ūdens sāļuma līmenis šeit sasniedz 16 – 18 grādus pēc Baume skalas);
  • „cauri” un „sintive” (iztvaikošana) – šie ir ne vairāk kā 20cm dziļi rezervuāri, parasti sadalīti grupās pa četriem (retāk pa trijiem), kuros ūdens sāļuma līmenis sasniedz 23 – 26 grādus pēc Baume skalas. Raksturīgi, ka ūdens iekrāsojas rozā krāsā un tam piemīt asa, kodīga smaka (pie esošā ūdens sāļuma līmeņa visi tajā esošie dzīvie organiski aiziet bojā). Šajā posmā sālim ir arī nevēlami piemaisījumi, piemēram, ģipsis, kas ziemas laikā periodiski un cītīgi tiek noņemts no katra rezervuāra apakšas un izmantots pirmā rezervuāra ārējā dambja atjaunošanā;
  • „caseddri” (sāls kristalizēšanās) – šajos rezervuāros notiek ūdens iztvaikošana līdz tā sāļuma līmenis sasniedz 27 – 28 grādus pēc Baume skalas un sākas sāls kristalizēšanās (6 – 10cm augsta nogulšņu kārta). Šis ir tas brīdis, kad sāls rezervuāru darbinieki ķeras pie darba un sākas sāls savākšanas process, pretējā gadījumā sāk veidoties magnija nogulsnes un sālim vairs nav izteikti balta krāsa.

Marsala_Saline (1)Marsala_Saline (5)

Sāls savākšana

Pirmā sāls raža parasti tiek novākta pēc 45 dienām, otrā – pēc 30/35 dienām. Lai gan parasti gada laikā ir divas sāls ražas (Jūlija sākums – vidus, Augusta vidus), tomēr pie atbilstošiem klimata apstākļiem iespējamas pat četras (Septembra beigas, Oktobra vidus)!

Sāls savākšanas process tradicionāli ir roku darbs, ļoti smags un nogurdinošs darbs ar lāpstām un ķerrām. Tas sastāv no sekojošiem posmiem:

  • kristalizējušā sāls slāņa sasmalcināšana (rumpiri u sali), izmantojot zobainus metāla spieķus vai lāpstas;
  • sāls savākšana un pārvietošana, nesot to spaiņos uz muguras vai vedot ar ķerrām, un nelielu konusveida čupiņu veidošana (munzeddra). Lai atvieglotu sāls pārvietošanas procesu ar spaiņiem un mazinātu pusšķidrās sāls masas notecēšanu pār darbinieku ķermeņiem, zem spaiņiem tiek palikti džutas maisi. Jaunizveidotajās čupiņās sāls tiek atstāta notecināties;
  • sāls pārvešana uz citu zonu (ārpus pēdējā rezervuāra) un lielu sāls kalnu veidošana. Strādājot no saules ausmas līdz saulrietam, šādu sāls kalnu 20 cilvēku komanda spēja izveidot 3 dienās (viena kalna svars ir apmēram 11 – 18 000 kg). Šādi sāls tika atstāta nostādināties, lai ar pirmajiem lietiem aizskalotos magnēzija sāļi un citi piemaisījumi. Novembra beigās kalns tiek noklāts ar māla dakstiņveida flīzēm un atstāts uz visu ziemu.  

Sāls tirdzniecība sākas nākamā gada Aprīļa mēnesī. Savukārt, rezervuāru attīrīšana no ziemas periodā sakrājušajiem ūdeņiem un dubļiem (šis process saucas “assummari a salina”) sākās Marta otrajā dekādē.

Jaatzīmē, ka, tā kā jūras sāls Trapāni teritorijā tiek radīts aizsargājamā dabas teritorijā un tas ir roku darbs bez jebkādu papildvielu lietošanas, tad tam ir piešķirts DOP statuss (Sale Marino di Trapani DOP). Jūras sāls satur magniju, kāliju, jodu, kalciju, fluoru un daudzas citas minerālvielas.

Marsala_Saline (2)Marsala_Saline (3)Marsala_Saline (4)