Posts tagged ‘romieši’

29/10/2011

Kastaņi (Le castagne)

Food_Caldarroste

Ēdamie kastaņi (itāļu val.: castagne, angļu val.: sweet chestnut) rudens un ziemas periodā Sicīlijā ir nopērkami gandrīz katrā pilsētā, pagatavoti turpat uz ielas un pasniegti karstā veidā papīra tūtās līdzīgi kā Romā 16. gadsimtā. Daudzās pilsētās par godu kastaņiem tiek rīkoti svētki. Tie ir tradicionāls Sv.Mārtiņa (11. novembra) dienas ēdiens, kas tiek pasniegts kopā ar pirmo jauno vīnu. Kastaņi tiek izmantoti arī daudzu citu ēdienu pagatavošanā.

Vēsture:

Kastanis tiek uzskatīts par vienu no senākajiem augiem. Tā fosilijas ir atrastas Vidusjūras reģionā un to vecums ir novērtēts kā 8 miljoni gadu. Lai gan kastanis kā pārtikas produkts ir ticis izmantots jau vidējā akmens laikmetā (pirms 10 000 gadiem), tomēr tā lietošanas kultūra un attīstīšana sākās tikai 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Senākās rakstiskās liecības par kastaņa eksistenci ir datējamas ar 350. g.p.m.ē. Par kastaņa izcelsmes reģionu tiek uzskatīta Grieķija.

Eiropā kastanis nonāca, pateicoties Maķedonijas Aleksandram un romiešiem, kad dažādās valstīs tika uzsākta to aktīva audzēšana. Gadsimtiem ilgi kastanis ir bijis galvenais ogļhidrātu avots rudens un ziemas periodā Dienvideiropas, Ziemeļāfrikas un R Āzijas reģionos, kur nav bijuši pieejami graudaugi (kalnainās teritorijās) un kamēr nebija pazīstami kartupeļi. Tieši tāpēc kastaņkoks tiek dēvēts arī par „maizes koku”. Agrīnajiem kristiešiem kastanis simbolizēja tīrību jeb šķīstību.

Īpaši populāri kastaņi bija laika posmā no Renesanses līdz 1800. – 1850. gadiem. Ja 18. gadsimta beigās kastaņi glazētā veidā tika pasniegti dižciltīgo pieņemšanās un Vecgada ballēs, simbolizējot laimi un bagātību, tad 19. gadsimta otrajā pusē tos sāka uzskatīt par viszemākās šķiras, gandrīz vai cūku ēdienu, un reti kurš vēlējās tos audzēt, pirkt un lietot uzturā, neskatoties uz to lieliskajām uzturvērtības īpašībām.

Kastaņu noriets sākās 19. gadsimta otrajā pusē un to veicināja virkne apstākļu, piemēram, kastaņi vairs nespēja apmierināt mājsaimniecības augošās vajadzības (18. gadsimta beigās 1 ha kastaņu meža spēja saražot apmēram 2800 kg kastaņu, kas 5 cilvēkus un 1 vai 2 cūkas spēja nodrošināt ar pārtiku vairāk kā 6 mēnešus; ik dienas nepieciešamo 10 kg kastaņu notīrīšanai bija jāvelta 3 stundas), klimatiskie apstākļi (neparasti aukstas ziemas, vēju izrauti kastaņkoki), politiski – ekonomiskā situācija (kļuva vieglāk un izdevīgāk tirgot graudaugus nekā kastaņus, kastaņkoku mežus sāka aizstāt ar ātrāk augošajiem un ražojošajiem zīdkoku dzimtas kokiem), slimības (1842. gadā Itālijā aizsākās un tālāk citās Eiropas valstīs (piem., Portugālē, Francijā) turpinājās slimība, kas 2 – 3 gadu laikā spēja nogalināt kastaņkoku). Laika posmā no 19. gadsimta vidum līdz 20. gadsimta vidum kastaņkoku mežu platība bija samazinājusies 15 – 20 reizes.

Jāatzīmē, ka Renesanses laikā Eiropā pastāvēja trīs galvenie kastaņu tirdzniecības ceļi:

  • Portugāles ceļš, kas gāja no tās dienvidiem (Minho and Tras-os-Montes) uz ziemeļos esošajām ostām, kur kastaņi tika sakrauti kuģos un nosūtīti uz Bordo, Franciju. Ibērijas kastaņi, kas ostās tika sajaukti ar Périgueux (Francijas) tirgū nopirktajiem kastaņiem, pēc tam tika nosūtīti uz Lielbritāniju un Nīderlandi. Par labākajiem tika uzskatīti Portugālē un Spānijā augošie kastaņi;
  • Francijas ceļš no tās dienvidiem (Lionas) uz ziemeļiem (Parīzi). Jāatzīmē, ka slavenais Lionas kastanis patiesībā bija Itālijas kastanis, jo Liona veiksmīgi monopolizēja Itālijas kastaņu importu;
  • Itālijas ceļš no tās ziemeļiem (Milānas un Bergamo) uz ģermāņu valstīm.

Mūsdienās Itālija ir lielākā kastaņu ražotājvalsts Eiropā (15 %) un ceturtā lielākā pasaulē. Tās kopējā kastaņu mežu platība sastāda apmēram 800 000 ha, no kuriem apmēram 150 000 ir kastaņu augļu dārzi. Kastaņu mežu platība nepārtraukti samazinās sakarā ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem un dažādām slimībām. Lielākā daļa uzņēmumu, kas nodarbojas ar kastaņu audzēšanu, ir ļoti mazi uzņēmumi. Ikgadējais saražotais kastaņu apjoms ir apmēram 55 000 tonnas ar kopējo tirgus vērtību 60 – 65 miljoni eiro.

Vislielākās kastaņu mežu platības Itālijā atrodas Toskānas, Pjemontas, Kampānijas, Kalabrijas un Ligūrijas teritorijās. Tur, kur ir karstas vasaras un mērenas ziemas.

Sicīlijā kastaņu meži ir izvietoti vulkāna Etna pakājē un tiek uzskatīti par vieniem no vecākajiem. Interesanti, ka šeit pat atradās arī Itālijas slavenākais un iespējams, Eiropas vecākais kastanis (tā vecums ir 3000 – 4000 gadi) – „100 zirgu kastanis” (itāļu val.: “Il Castagno dei Cento Cavalli”), kas, saskaņā ar leģendu, savu nosaukumu ir ieguvis tāpēc, ka lietus un negaisa laikā zem tā zariem spēja paslēpties kāda karaliene un tās 100 karavīri ar zirgiem. Tas ir apmēram 25 m augsts kastanis, kura stumbra apkārtmērs ir 22 m.

Kas tad īsti ir kastanis? Izrādās, ka tas ir rieksts, jo tāpat kā ozols un dižskābardis tas pieder dižskābaržu dzimtai (Fagaceae), kuras augļi ir rieksti. Uzreiz jāpiebilst, ka kastaņus nedrīkst jaukt ar zirgkastaņiem (Aesculus dzimta), kas, lai gan izskatās ļoti līdzīgi, tomēr nav ēdami!

Kastaņu koks ir daudzgadīgs lapu koks (var sasniegt pat 1000 gadu vecumu), kas var sasniegt 20 – 30 m augstumu un 2 m stumbra diametru. Tam patīk mērens klimats, taču var paciest arī salu, un labi drenēta, viegla, uzturvērtībām bagāta, nedaudz skāba un pēc iespējas mazāk kaļķaina augsne.

Castagne_Raccolta (1)Castagne_Raccolta (2)

Kastaņa rieksts ir liels, balts un saldens. Atkarībā no šķirnes, vienā kastanī var būt 1 – 3 rieksti.

Kastaņu (Castanea ģints) veidi:

  • ēdamais jeb eiropiešu saldais kastanis (Castanea sativa), ražas novākšanas periods ir Septembris – Decembra beigas;
  • Japānas kastanis (Castanea crenata), ražas novākšanas periods ir Augusta beigas – Septembra sākums;
  • mīkstais jeb ķīniešu kastanis (Castanea mollissima);
  • zobainais jeb amerikāņu kastanis (Castanea dentata);
  • zemais kastanis (Castanea pumila).

Itālijā, tāpat kā Francijā, kastaņi var tikt apzīmēti ar diviem nosaukumiem:

  • „castagne” – parastie jeb savvaļā augošie kastaņi, kur vienā kastanī var būt 3 kastaņrieksti, kurus savā starpā nodala atdalošā plēve;
  •  „marrone” – vislabākie jeb īpaši audzētie kastaņi, kur vienā kastanī ir tikai 1 kastaņrieksts un to nenodala atdalošā plēve. Šis kastaņrieksts ir lielāks, daudz saldāks un aromātiskāks, un vieglāk nolobāms. To cena ir augstāka nekā parasto kastaņu cena, jo to raža ir mazāka (viens koks saražo apmēram 20 – 30 kg kastaņu). Raža tiek novākta laika posmā no Septembra līdz pat Decembra beigām.


Kopumā ņemot, Itālijā pastāv vairāk kā 300 kastaņu šķirnes, no kurām vienas no slavenākajām ir marroni kastaņi no Marradi (FI) un Montella (AV).

 Uzturvērtība un ietekme uz veselību:

  • 100 gr ēdamo kastaņu satur 200 kcal (kaltēti – 370 kcal), 50 % ūdens, 4 % olbaltumvielas, 84 % ogļhidrātus, 9 % taukus;
  • enerģētisks produkts, kas ir ieteicams fiziskā un garīgā noguruma un stresa apstākļos, kā arī sportistiem;
  • lielisks kalcija, fosfora, kālija, magnija, dzelzs un B vitamīna avots, turklāt tas nesatur glutēnu (piemēroti celiakijas slimniekiem);
  • alternatīvs produkts bērniem, kuriem ir alerģija uz govs pienu un laktozi;
  • veicina kuņģa – zarnu trakta darbību;
  • kastaņa mizās ir daudz glikozīdu, miecvielu, karotinoīdu, eskulīna (viela, kas šķīdina trombus);
  • kastaņu izvilkums spirtā jeb uzlējums palīdz pret kaulu vai locītavu sāpēm;
  • nav piemērots produkts cukura diabēta slimniekiem, cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masu, aknu slimībām, pūtītēm (acne), u.c.;

Jāatzīmē, ka kastaņu ziedus bites izmanto medus pagatavošanā, kastaņu lapas var tikt izmantotas kā lielisks komposta materiāls un dzīvnieku guļasvieta, kastaņu lapu tēja palīdz pret saaukstēšanos, savukārt, kastaņu zari ir lielisks apkures materiāls un no kastaņu koka var būt izgatavotas mēbeles.

Pagatavošanas veidi:

  • kastani iespējams vārīt, cept, pasniegt kā piedevu pie gaļas ēdieniem, glazēt un pagatavot saldos ēdienus, ēst kā riekstus;
  • no kastaņiem iespējams pagatavot arī alu;
  • no kastaņu miltiem ir iespējams cept maizi un citus konditorejas izstrādājumus, tikai kastaņu miltus vēlams sajaukt ar kviešu miltiem, jo tie nesatur lipekli.

 * Lai karsējot kastanis nesasprāgtu, tā čaula no apaļās puses ar nazīti ir krustveidā jāiešķeļ.

13/05/2011

Taormīna (Taormina)

Taormina

Taormīna (sicīliešu dialektā: Taurmina) ir visgleznainākā un tūristu visapmeklētākā Sicīlijas pilsēta. Tā atrodas apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, uz 204 m augstas klints ar pasakainu skatu uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz par Sirakūzām, turklāt, tās fonā atrodas vulkāns Etna.

Pilsētā dzīvo apmēram 12 000 iedzīvotāju un tā sastāv no divām daļām: pilsētas vēsturiskā centra, kurš atrodas Tauro kalna nogāzē un pludmales daļas (Taormina Mare). Abas šīs daļas savieno gaisa vilcieniņš (itāļu val.: funiculare; 10 min brauciens no Taormina Mare līdz Via Pirandello), taču augšā pa serpentīna ceļiem iespējams uzbraukt arī ar auto. Ieeja pilsētas vēsturiskajā centrā iespējama pa diviem vārtiem – Mesīnas vārtiem (Porta Messina; atrodas pilsētas ziemeļos), ja augšā tiek uzbraukts ar gaisa vilcieniņu vai Katānijas vārtiem (Porta Catania; pilsētas dienvidos), ja augšā tiek uzbraukts ar auto. Abus vārtus savieno pilsētas galvenā iela (Corso Umberto I), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, muzeji, pagalmi un parki. 

Vēsture: Taormīnas vēsture ir pietiekami sarežģīta. Tās nosaukums laika gaitā ir ticis mainīts vairākkārt. Grieķi šo pilsētu dēvēja par Tauromenion, romieši – Tauromoenium, bizantieši – Tauromoenia vai Tauromoenis, arābi – Tabermin un vēlāk Almoezia, normāņi – Taurominium, aragonieši – Taurominia. Nosaukums ir ticis mainīts arī pēc 16. gadsimta: Tauromenia, Tavormina, līdz beidzot Taormina.

Zināms, ka Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikuli Taormīnā ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās Sicīlijā (735. g.p.m.ē.) un to pirmās kolonijas izveidošanas Džiardini Naksos pilsētā. Taormīna bija mazs ciematiņš kalnos, kuram, bēgot no Sirakūzu tirāna Dionīsa I, 403. g.p.m.ē. pievienojās netālu esošās Džiardini Naksos pilsētiņas iedzīvotāji. Džiardini Naksos pilsētiņā tajā laikā jau bija attīstīta civilizācija, tāpēc Taormīnas pamatiedzīvotāji bija ieguvēji. Taču drīz vien (392.gp.m.ē.) Dionīsa I mantkārīgie algotņi ieņēma arī Taormīnu un daudzi no Naksos aizmukušajiem iedzīvotājiem tika sagūstīti un nodoti verdzībā, vai arī beigu beigās pārdoti Sirakūzām. 358. g.p.m.ē. tiek uzskatīts par Taormīnas dibināšanas gadu, jo tika apspiests Dionīss I un pilsēta ieguva tās nosaukumu Tauromenion. Nākamos 2 gadsimtus pilsētā viens pēc otra turpināja valdīt grieķu tirāni.

Pēc tam Taormīnā valdīja romieši (212. g.p.m.ē.), pilsēta tika pārdēvēta par Tauromoenium. Lai gan tā bija viena no romiešu neskaitāmajām kolonijām Sicīlijā, kurā tika ieviesti un nepārtraukti palielināti nodokļi, tādējādi bremzējot pilsētas ekonomisko attīstību ilgtermiņā, tomēr tā bija īpašāka nekā citas kolonijas. Pilsētai tika piešķirtas noteikta veida privilēģijas. Tā saglabāja noteikta veida neatkarību (sarunas turpināja noritēt grieķu valodā), pilsētā tika uzbūvētas daudzas skaistas ēkas un atpūtas vietas (tā bija konsulu un aristokrātu atvaļinājumu vieta). Taču vienlaikus šiem pozitīvajiem notikumiem noritēja arī ne tik skaistas lietas, piemēram, vergu masveida slepkavības (noslepkavoto vergu asinis, sapildītas tvertnēs, tika izmantotas zušu uzbarošanai), uzdzīve, u.c. Taormīna kļuva par patvēruma vietu tiem vergiem, kuri sacēlās pret Romu, kura vienmēr bija izturējusies pret Taormīnu savādāk, daudz priviliģētākā veidā nekā pret citām savām Sicīlijas kolonijām.

Pēc Romas Impērijas krišanas, pilsētā īsu brīdi valdīja goti, tad bizantieši (476 g.), notika pakāpeniska pievēršanās kristietībai. Taormīna bija Sicīlijas bizantiešugalvaspilsēta, kurā atradās bīskapijas centrs (saglabājās līdz 1082. g.). Pirmais bīskaps bija Pankrācijs no mūsdienu Turcijas teritorijas (Pankrācijs ir Taormīnas aizbildnis).

902. – 906. gadā, pēc vairāku gadu desmitu sīvām cīņām, pilsētu iekaroja arābi (musulmaņi) un tā tika pārdēvēta par Almoezia. Iestājās noteiktas attīstības periods, bija vērojams būtisks progress lauksaimniecības jomā (apelsīni, citroni, apūdeņošanas sistēmas), filozofijā, medicīnā un matemātikā, taču problēmas sagādāja nespēja pieņemt islāmisko dominanci.

1078. gadā varu pārņēma normāņi, ar pāvesta atbalstu tā atkal tika pievērsta kristietībai (katolismam) un atguva savu iepriekšējo nosaukumu. Iestājās pozitīvs periods pilsētas ekonomiskās attīstības, arhitektūras un kultūras dzīvēs.

Švābu valdīšanas laikā īss, bet intensīvas labklājības periods bija tieši Frīdriha II no Hohenštaufenu dinastijas valdīšanas laikā (1198. – 1250. g.). Ņemot vērā to, ka viņam bija sliktas attiecības ar pāvestu, kurš viņu nosauca pat par Antikristu, tad par nākamo Sicīlijas Karali pāvests (pēc tautības būdams francūzis) kronēja savu tautieti – francūzi Čārlzu I (valdīšanas laiks 1266. – 1285. g.). Tāpat kā citas Sicīlijas pilsētas, Taormīna atteicās atzīt jauno karali par monarhu un turpināja atbalstīt švābus. Naids pret frančiem beidzās ar sacelšanos 1281. gadā (“sicīliešu vakars”). Sicīlija pārgāja spāņu varā un atguva savas senās privilēģijas, tika pabeigti daudzi svarīgi celtniecības darbi (izbūvēti ceļi, kas savienoja Mesīnu un Kataniju un ceļo, kas savienoja Taormīnu ar jūru). 1410. gadā Taormīna kļuva par Sicīlijas Parlamenta centru (Palazzo Corvaja ēka). Iestājās stabilitātes un labklājības periods. Spāņu valdīšana ilga līdz pat 1860. gadam, kad notika Itālijas apvienošanās (Sicīlija tika pievienota Itālijai).

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Taormīna no maza lauksaimnieku un zvejnieku ciematiņa bija pārvērtusies par šarmantu pilsētiņu ar skaistiem veikaliņiem, ģimenes uzņēmuma veida viesnīcām un skaistām ēkām. Pateicoties atsevišķām slavenībām un to atsauksmēm, pilsēta bija iemantojusi pasaules slavu. Daudzas slavenības – aristokrāti, dažādu valstu prezidenti, pasaules slaveni aktieri, rakstnieki un mūziķi centās apmeklēt pilsētu, lai izbaudītu “la dolce vita” (kulminācija tika sasniegta 1970.-tajos gados). Pilsētai tika piedēvēta aristokrātiski bohēmiska aura. Taču viss mainījās, kad 1968. gadā Agridžento zonā (Belice ielejā) notika 6.1 balles spēcīga zemestrīce. Tas daudzos radīja bailes … individuālo un bagāto tūristu kļuva arvien mazāk, tāpēc viesnīcas sāka slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar daudzām tūrisma kompānijām uzreiz uz gadu, mainījās gan pilsētas izskats (daudzas pilsētas zaļās zonas tika pārvērstas bruģī), gan arī orientācija no kvalitātes uz kvantitāti. Radās milzīgas viesnīcas, neskaitāmi veikali, kas tirgoja līdzīgas preces, u.c. Tieši tāpēc, ja vien ir iespējams, Taormīnu ir ieteicams doties izzināt un izjust jebkurā mēnesī, izņemot Jūliju un Augustu, kad tūristu ir visvairāk.

Apskates objekti Taormīnas pilsētā un tās teritorijā:

  • Katānijas vārti (itāļu val.: Porta Catania; atrodas pilsētas dienvidos, 1440. g., daļa no pilsētas otrā līmeņa aizsardzības mūra) un galvenā iela – Corso Umberto I ar neskaitāmajiem veikaliņiem;

Taormina_Porta CataniaTaormina_strade (1)Taormina_Negozzi (1)Taormina_Testa di moro

  • Sv.Stefana grāfu pils (itāļu val.: Palazzo Duchi di Santo Stefano) atrodas pie Katānijas vārtiem, ir daļa no tiem. Ēka ir celta 14. gadsimtā īpašajā sicīliešu gotisma stilā ar normāņu un arābu stilu elementiem. Tā ir 3 stāvu celtne, ar brīnišķīgu pamatni, arkas veida galvenajām durvīm un no lavas akmens veidotiem tās rāmjiem, skaistiem logiem, u.c. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Mazzullo fonds (itāļu val.: Fondazione Mazzullo), kurā iespējams apskatīties dažādu sicīliešu mākslinieku darbus;


  • vecais klosteris (itāļu val.: Badia vecchia ) – 14. gadsimtā gotiskā stilā veidota sena abatija jeb klosteris, kas ārēji līdzinās cietoksnim (to vēl vairāk pastiprina mūra izrobojumi ēkas augšējā daļā) un Sv.Stefana grāfu pilij. Mūsdienās šajā ēkā atrodas reģiona arheoloģiskais muzejs, kurā iespējams apskatīties dažādas skulptūras, keramikas izstrādājumus, amfiteātra atradumums, u.c.
  • Doma laukums un Sv. Nikola jeb Doma katedrāle (itāļu val.: Chiesa Madre (S.Nicola); celta 13. gadsimtā uz senas baznīcas drupām, vēlāk 15., 16. un 17. gadsimtos pārtaisīta; ēka ir vienkāršas taisnstūrveida formas ar vienu vienīgu absīda objektu, celta gotiskajā stilā un nedaudz līdzinās cietoksnim; galvenā ieeja tika izveidota renesanses stilā 1636. gadā, divi pārējie vārti ir saglabājušies no 15. un 16. gadsimtiem; baznīcas centrālā daļa sastāv no 3 rumbām; divās blakus ejās atrodas seši mazāki altāri, sešas sarkana marmora kolonas; koka griesti arābu stilā), strūklaka (celta 1635. gadā baroka stilā, sastāv no 3 pakāpieniem, strūklakas centrā atrodas minotaurs, kas ir Taormīnas simbols, stūros – nelielas jūras zirdziņu kolonas, no kurām mūsdienās strādā tikai viena), Palazzo dei Giurati (pilsētas pašvaldības ēka, itāļu val.: celta apmēram 1700. g.), Sv.Dominika baznīca un klosteris (Chiesa e Conventi di San Domenico; kompleksa celtniecība sākās 1347. gadā uz Rosso di Cerami pils drupām; baznīca un galvenais klosteris tika uzcelti 16. gadsimtā, bombardēti 1943. gadā, savukārt, pārējie klosteri un torņi tika uzcelti 18. gadsimtā);

Taormina_Piazza DuomoTaormina_Chiesa Madre

  • Palazzo Ciampoli – aristokrātiska ēka katalāniešu stilā, celta 1412. gadā, ar pagalmu, kuru veido mūra sienas un arkas veida galvenajām durvīm. Ciampoli ir ģimenes uzvārds, kurai piederēja šī ēka līdz to iegādājās Sicīlijas reģions;


  • IX Aprīļa laukums (itāļu val.: Piazza IX Aprile; šāds nosaukums ir tāpēc, ka tālajā 1860. gadā mises laikā baznīcā atskanēja kāda balss, kura pavēstīja, ka Marsalā esot pietauvojies Garibaldi, lai uzsāktu Sicīlijas atbrīvošanu no spāņiem) – Taormīnas vislielākais laukums, kurā atrodas daudzas kafejnīcas un no kura paveras fantastisks skats uz Jonijas jūras piekrasti. Ieeja laukumā sākas ar La Porta di Mezzo (Torre dell’ Orologio), kas ir trešā stiprinājuma siena, uz kuras atrodas tornis ar pulksteni, vārti ir celti apmēram 11. – 12. gadsimtā viduslaiku pilsētas aizsardzības nolūkos. Laukumā atrodas arī Sv.Džuzepes baznīca (Chiesa di S.Giuseppe, celta apmēram 17. gs.) un Sv. Agostīna baznīca (Chiesa di Sant’Agostino, celta apmēram 1448. gadā, klosteris uzbūvēts 1530. gadā, mūsdienās – bibliotēka);

Taormina_Piazza IX AprileTaormina_Piazza IX Aprile

  • Naumachie – otra senākā celtne Taormīnā pēc grieķu – romiešu amfiteātra. Šī iespaidīgā mūra siena, celta 1. gs.p.m.ē., ir apmēram 122 m gara un 5 m augsta un satur vairākas nišas, kurās agrāk atradās dievu statujas. Tiek uzskatīts, ka agrāk šī siena bija apaļas formas un pildīta ar ūdeni, tajā norisinājās ūdens cīņas, tā ir arī romiešu spa drupas;

  • Viktora Emanuēla laukums (Piazza Vittorio Emanuele) un tuvumā esošie objekti: Korvaja pils (itāļu val.: Palazzo Corvaja; sākotnēji šajā vietā arābu valdīšanas laikā (902. – 1079.g .) pilsētas aizsardzības nolūkos tika uzcelts kubveida tornis, kuram vēlāk 15. gadsimtā tika piebūvēta klāt pati pils. 1410. gadā šī bija sicīliešu parlamenta rezidence. Laika gaitā šī ēka ir tikusi vairākkārt pārveidota un restaurēta, tāpēc mūsdienās satur arābu (tornis), normāņu (iekšējās telpas) un gotiskā stila (fasādes logi) elementus. Mūsdienās šajā ēkā atrodas mākslas un folkloras tradīciju sicīliešu muzejs, kurā iespējams apskatīt dažādu amatnieku 16. – 20. gadsimtā veidotos darbus); Romiešu Odeons un Sv.Katrīnas baznīca (itāļu val.: Odeon Romano, Chiesa di Santa Caterina; Odeons romiešu laikā tika izmantots kā mazs teātris muzikāliem un literāliem priekšnesumiem, un iespējams ir celts apmēram 2. gadsimtā no māla ķieģeļiem uz vēl senāka grieķu tempļa drupām, kurš varētu būt ticis veltīts Afrodītei. Vēlāk 17. gadsimtā uz Odeona drupām tika uzcelta Sv.Katrīnas baznīca, kuras aizmugurē vēl joprojām ir apskatāma daļa no Odeona drupām. Baznīcas iekšpusē, tās labajā pusē atrodas 1493. gadā veidotā Sv.Katrīnai veltītā marmora statuja, kura pirms tam atradās mūsdienu Kapucīnu baznīcas vietā. Baznīcas galvenās durvis ir darinātas no rozīga marmora, savukārt, pārējie fasādes elementi no Sirakūzu akmeņiem, 1970.-to gadu atjaunošanas darbu laikā tika atklāts, ka zem baznīcas grīdas atrodas kapenes); 

Taormina_Piazza Vittorio Emanuele

  • grieķu – romiešu amfiteātris (itāļu val.: Teatro Greco – Romano; otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām, tā augstums ir apmēram 20 m un diametrs maksimums 120 m. Lai gan nepastāv tiešas liecības, tomēr tiek uzskatīts, ka visdrīzākais to ir dibinājuši grieķi apmēram 3 – 2. gs.p.m.ē., kad tie ieradās un Džiardini Naksos izveidoja koloniju. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā šis teātris ir ticis pārveidots un paplašināts, tajā ir tikušas organizētas gladiatoru cīņas. Arābu valdīšanas laikā daļēji izpostīts. Mūsdienās tur notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu, t. sk. Kastelmolu);

Taormina_Teatro greco (2)Taormina_Teatro greco (2)

  • Mesīnas Vārti (Posta Messina); Cappuccini; Sv. Pankrācija (Taormīnas aizbildņa) baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Pancrazio; celta apmēram 16. gadsimta vidū uz sena grieķu tempļa drupām, tās iekštelpas ir veidotas no daudzkrāsaina marmora un Taormīnas akmeņiem, atrodas fantastiskas freskas).

The church of San Pancrazio

  • Villa Comunale (publiskais dārzs) – 19. gadsimta beigās šis parks piederēja privātpersonai – dižciltīgai anglietei Florence Trevelyan, kuru, savukārt, saistīja radniecības saites ar Karalieni Viktoriju. Sakarā ar to, ka viņai bija attiecības ar Velsas Princi, viņa tika izsūtīta trimdā, kur apprecējās ar profesoru Salvatore Cacciola un, dzīvojot Taormīnā, izveidoja fantastisku parku. Viņas hobiji bija botānika un ornitoloģija.

  • Taormīnas pilsētas pludmales daļa (Taormina Mare) ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Populārākās pludmales ir Spisone (smalkas smiltis un kristāliski tīrs ūdens), Mazzeo (smalkas smiltis), Recanati (liela smilšu pludmale, ideāli piemērota ģimenēm ar bērniem), Letojanni (apmēram 5 Km attālumā no Taormīnas, rupju smilšu un nelielu oļu pludmale; viena no visvairāk apmeklētākajām pludmalēm), Isola Bella (oļu pludmale ar pasakainu skatu uz mazo saliņu), Džiardini Naksos (Giardini Naxos, gara, dažādas struktūras pludmale, kas sastāv gan no smiltīm, gan arī oļiem) un Mazzaro’ (atrodas tieši pašā Taormīnas apakšā).

  • Isola Bella (sicīliešu dialektā: Isula Bedda) – šo mazo pussaliņu, sauktu par Jonijas jūras pērli, pateicībā par uzticību spāņu valdīšanas režīmam vairāku gadsimtu garumā, 1806.gadā Sicīlijas Karalis Ferdinands I uzdāvināja Taormīnas pilsētai. 1890.gadā to iegādājās privātpersona Ms.Florence Trevelyan (Anglijas karalienes Viktorijas radiniece un Taormīnas mēra un filantropa sieva), kura tur nodarbojās ar retu augu audzēšanu, u.c. 1954.gadā pussaliņu iegādājās brāļi Busurgi, kuri uzbūvēta brīnišķīgu māju un nelielu baseiniņu, kurš bija nomaskēts aiz akmeņiem un augiem. 1984.gadā sala tika pasludināta par aizsargājamu objektu. 1990.gadā tās īpašnieks bankrotēja un pussaliņu pārdeva izsolē. To iegādājās Sicīlijas Reģions. Kopš 1998.gada šī pussaliņa ir atzīta par dabas rezervātu;


Taormina_Isola Bella

Noderīgi:

  • vērts nogaršot granitu:

  • Taormīnas pilsētas karte:


05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.

31/01/2009

Sicīlijas vēsture

Nosaukums „Sicīlija” un Sicīlijas karoga izcelsme.

Vārds Sicīlija nozīmē „auglības zeme”, taču salai ir arī daudz senāks nosaukums: „Trinacria”, kas visdrīzāk cēlies no salas trīsstūrveida formas apzīmējuma grieķu valodā.

Tās simbols ir Gorgonas galva, kur matu vietā ir čūskas un no trīs kviešu ausīm iznirst trīs kājas. Kviešu ausis simbolizē teritorijas auglīgumu, savukārt, trīs kājas – salas trīs zemesragus, t.i., Cape Peloro (Mesīna, ZA), Cape Passero (Sirakūza, D) un Cape Lilibeo (Marsala, R), kā arī spēku un varenību (Spartakiešu cīnītāji un to kājas).

Karogs ļoti līdzinās Menas salas karogam (Apvienotās Karalistes sala, kas atrodas Īrijas jūrā), tāpēc tiek uzskatīts, ka ap 11.gadsimtu tā simbolu „atveda” normāņi, sekojot to invāzijai Anglijā 1066. gadā.

Pirmo reizi Sicīlijas karogs kā sicīliešu vienotības simbols tika izmantots 1282.gadā un tā krāsas atspoguļo Palermo un Corleone pilsētas, kas priekš tiem laikiem bija lauksaimnieciski ļoti attīstītas un kur aizsākās 20 gadus ilgā cīņa pret Sicīlijā esošajiem un valdošajiem frančiem.

Tikai 2000.gadā karogs kļuva par Sicīlijas, autonomā reģiona, oficiālo karogu.

Bandiera siciliana

Īss galveno vēsturisko posmu apkopojums:

  • Bronzas laikmets (2500 – 900.g.p.m.ē.);
  • Agrīnais dzelzs laikmets (900. – 734.gp.m.ē.);
    • Sicīlijas priekšvēsture (1270. – 735.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Pirmējie salas iedzīvotāji bija iebraucēji: 1) sikuli dzīvoja salas A daļā (indo – eiropeiskas izcelsmes); 2) sikāni dzīvoja salas centrālajā daļā (pēc zinātnieku domām viņi ieradās no Āfrikas) un 3) elīmi – R daļā (izcelsme nezināma, iespējams, trojānu pēcteči, kas krustojušies ar vietējiem sikāniem). Vēlāk salā ieradās kartāgieši, kas kolonizēja salas R daļu.
  • Grieķu periods (735 – 212.g.p.m.ē.) – 500 gadi. Salā ieradās grieķi, kas to lēnām kolonizēja. Vietējie iedzīvotāji (sikeli, sikāni, elīmi) pilnībā izspieda kartāgiešus. Tika izveidotas tādas pilsētas kā Džiardini Naksos, Sirakūzas …. sākās klasiskais grieķu periods, kas atstāja milzīgu ietekmi un mantojumu arhitektūras un citās jomās.
  • Romiešu periods (212. g.p.m.ē. – 468.g.) – apm.700 gadi. 227. g.p.m.ē. Sicīlija kļuva par Romiešu provinci, kur tika izveidota feodālisma sistēma un ieviesti nodokļi. Sicīlija tika saukta par „maizes grozu”, jo nodrošināja 1/5 daļu no kopējā nepieciešamā kviešu daudzuma. Sirakūzas pretojās romiešu dominancei, taču 211. g.p.m.ē. bija spiestas piekāpties. 131. un 99. g.p.m.ē. notika divas smagas vergu sacelšanās pret romiešiem, kas beidzās ar masveida slaktiņiem. Neskatoties uz pastāvīgiem nemieriem, Sicīlija bija viens no svarīgākajiem ekonomiskajiem dzinuļiem romiešu dominancei Vidusjūras reģionā;
  • Gotu periods (468 / 476 – 535) – pēc Romas Impērijas krišanas Sicīliju iekaroja Genserico, Vandāļu karalis;
  • Bizantiešu periods (535 – 827 / 902.g.);
  • Arābu periods (827 / 902 – 1061 / 1093.g.) – 200 gadi. Sākot ar 827.g. Sicīlija kļuva par biežu arābu sirojumu mērķi. Tomēr tikai 902. gadā arābi pilnībā pārņēma salu, Palermo kļuva par plaukstošu arābu pilsētu. Ekonomika un lauksaimniecība tika organizēta efektīvā un produktīvā veidā, arī mākslas un zinātnes jomās bija jūtamas izmaiņas, pateicoties tuvajiem kontaktiem ar Andalūziju, Ēģipti, u.c.
  • Normāņu periods (1061 /1091 – 1190) – 200 gadi. 1061. g. sākās krusta karš pret arābiem, kas beidzās ar to, ka 1091. g. Roger I iekaroja Sicīliju. 1130. gadā Roger II paplašināja savu ietekmi līdz Neapolei un Palermo kļuva par reģiona galvaspilsētu. Roger II nomainīja Willian, William II un tad Constance no Altavillas.
  • Švābi (DR Vācijas un D Šveices reģiona iedzīvotāji) un andževini (franči) (1186 – 1266 / 1281) – 100 gadi. 1186. gadā Constance no Altavillas apprecējās ar Enrich VI, Frederick I dēlu, un 4 gadus vēlāk švābu ģimene ieguva tiesības uz Sicīlijas Karalisti un Enrich VI kļuva par Sicīlijas Imperatoru un Karali. Pēc viņa nāves 1197. gadā viņa 3 gadus vecais dēls, Frederick II, tika kronēts par Sicīlijas Karali. Constance turpināja valdīt, kamēr dēls sasniedza attiecīgo vecumu. 1209. gadā Frederick tika kronēts par Svēto Romas Imperatoru. Priekš tiem laikiem viņš bija ļoti moderns vadītājs, jo pārvaldīja 9 valodas, rakstīja rakstus un, pretēji vairumam Romas imperatoru, savu dzīvi pavadīja ārpus Vācijas teritorijas. Viņš nomira 1250. gadā un dēls Conrad IV pārņēma troni un turpināja valdīt līdz 1268. gadam, kad to noslepkavoja pēc Charles I no Anjou pasūtījuma.
  • „Sicīliešu vakars” un andževīni, aragonieši (spāņi) (1281 – 1416) – 130 gadi. 1282. gadā Palermo notika „Sicīliešu vakars” – dumpis pret Charles I no Anjou un frančiem. Baronu sapulcē tika nolemts lūgt Peter III no Aragonas iejaukties šajā cīņā. Tādējādi, sākās 20 gadus ilgs karš, kurš beidzās ar Frederick no Aragonas, Peter III dēla, uzvaru un kronēšanu par Sicīlijas Karali. Aragoniešu dinastija valdīja Sicīlijā līdz 1416. gadam. Šajā periodā būtiski notikumi bija arī 1357 – 50 gada mēris un 1693.gada spēcīgā zemestrīce;
  • Burboni (spāņi) (1735 – 1859) – 120 gadi. Charles III no Burbonas pārņēma Sicīliju no Austriešiem (1734) un kļuva par Neapoles un 1735. gadā arī Sicīlijas Karali. Viņš bija labdabīgs valdnieks. Viņa pusbrālis, Frederick VI, pārņēma spāņu troni un tālāk Neapoli un Sicīliju 1759. gadā nodeva savam dēlam, Ferdinand I. 1799. un 1806. gadā franči iekaroja Neapoli un Ferdinand aizbēga uz Sicīliju, kur turpināja valdīt, izmantojot angļu aizsardzību. 1816. gadā Neapole tika atgūta un viņš sevi pasludināja par Divu Sicīliju Karali. Viņa valdība 1820. gadā uzsāka dumpi, piespiežot viņu pieņemt konstitūciju. Izmantojot Austrijas atbalstu, 1821. gadā viņš atjaunoja monarhiju. Viņa sekotāji – Francis I, Ferdinand II un Francis II – turpināja šī režīma nežēlīgo politiku līdz 1860. gadam.
  • Savojieši (Z itāļi) (1860 – 1946) – 90 gadi. Victor Emmanuel II no Savojas, Sardīnijas Karalis, atbalsta Garibaldi ekspedīciju uz Divām Sicīlijām 1860. gadā. Tādējādi, Karalis Francis II tika gāzts, un pēc apvienošanās Sicīlija kļuva par apvienotās Itālijas Karalistes sastāvdaļu un Victor Emmanuel II no Savojas par šīs Itālijas Karali. Apvienošanās Sicīlijai nozīmēja tālāku ekonomisko un sociālo pasliktināšanos. Laika posmā no 1890. līdz 1930. gadam no Sicīlijas emigrēja vairāk kā 1 miljons cilvēku, galvenokārt uz ASV. Arī jaunais gadsimts iesākās nepatīkami – 1908. gadā Mesīnā notika spēcīga zemestrīce, kas iznīcināja visu pilsētu.  Pretēji Ziemeļitālijā notiekošajam modernizācijas procesam, Sicīlijā arvien pieņēmās spēkā mafijas ietekme.
  • fašistiskais periods (1922 – 1943) – fašistiskā režīmā ietekmē mafijas spēks nedaudz mazinājās, bet pēc tam atgriezās ar līdz šim nepieredzētu spēku;
  • mūsdienu Sicīlija. Smagi cietusi II Pasaules kara uzlidojumu laikā, 1946.gadā Sicīlija nobalsoja par republikas iekārtu. 10% iedzīvotāju sapņoja par Sicīlijas atdalīšanos no pārējās Itālijas teritorijas … Salvatore Giuliano, kurš vadīja cieši ar mafiju saistītu nelielu bandītu grupu, sapņoja par Sicīlijas pievienošanos ASV. Tomēr 1950.gadā viņš tika nogalināts. Mafija pastiprināja tās saikni ar politiku un īpaši Kristīgās Demokrātijas partijas politiķiem, tādā veidā pārņemot visu salu. Mūsdienās, pateicoties pašaizliedzīgiem sabiedriskajiem darbiniekiem, tiek iegūta arvien lielāka kontrole pār mafiju un problēmas tiek risinātas arvien efektīvāk. It kā …