Posts tagged ‘reliģija’

12/09/2011

Eriče (Erice)

Erice

Eriče (itāļu val.: Erice, sicīliešu dialektā: Èrici vai U Munti) ir viena no neaizmirstamākamajām pilsētām Sicīlijā, kura vēl joprojām lieliski saglabājusies manā atmiņā. Tā atrodas Trapani zonas Eriče kalna virsotnē, apmēram 750 m virs jūras līmeņa, tāpēc skaidrā laikā no tās paveras lielisks skats uz visām debess pusēm – Trapani pilsētu turpat lejā, Marsalu, San Vito Lo Capo piekrasti un tuvumā esošanām salām. Viduslaiku pilsētiņa, kurā tā vien gribas klaiņot pa mazajām, līkumainajām ieliņām, apskatīt visus veikaliņus un atvērt katras baznīcas durvis.

Vēsture: Tiek uzskatīts, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks dzīvojis jau agrā (paleolīta) un vēlā akmens (neolīta) laikmetā un pilsētas nosaukums ir cēlies no tās pamatiedzīvotāju sikānu – sikuļu vārda Eryx un nozīmē kalns.

Pastāv daudzas un dažādas leģendas sakarā ar pilsētas izcelsmi. Mistiskākā no tām vēsta, ka pilsētu kalna virsotnē pirms apmēram 3000 gadiem esot dibinājis Eriče, Venēras un Neptūna dēls, savukārt, reālistiskākā vēsta, ka pilsētu esot dibinājuši Trojas trimdinieki (apmēram 8. gs.p.m.ē.), kas pēc Trojas krišanas ar laivām esot devušies Vidusjūrā rietumu virzienā, tādējādi, nonākot Sicīlijā un izveidojot trešo Sicīlijas pamatiedzīvotāju grupu – elīmus (paralēli sikāniem un sikuliem). Eriče un Segesta bija svarīgākās elīmu pilsētas, turklāt, Eriče ieņēma reliģiskā centra statusu, kur tika organizētas dažādas reliģiska veida ceremonijas un procesijas.

Tālāk pilsētā īsu brīdi ir valdījuši Sirakūzu un Agridžento grieķi, taču tā vienmēr ir bijusi pūniešu pilsēta, ko apliecina uz tās masīvajiem mūriem pat mūsdienās izlasāmie feniķiešu raksti. Pirmā pūniešu kara laikā pilsētu izpostīja kartāgieši (260. g.p.m.ē.), tāpēc mazinājās tās svarīgums. Tālāk sekoja romiešu (247. g.p.m.ē.), bizantiešu, arābu (831. g., šajā laikā pilsētas nosaukums bija Hamid Gabal) un normāņu periodi (1167. g., šajā laikā un līdz pat 1934. gadam pilsētas nosaukums bija Monte San Giuliano). Pilsēta atguva tās iepriekšējo slavu, tika atjaunoti senie elīmu – pūniešu laika vārti un atvērtas trīs vārti (Trapani, Carmine un Spada), celta pils, kā arī neskaitāmas viduslaiku baznīcas un klosteri. Līdz pat 19. gadsimtam pilsēta bija saglabājusies tāda, kāda tā bija normāņu laikā, izņemot vien dažas barokas stilā celtas ēkas un Umberto I laukumā veiktos atjaunošanas darbus.

Eričes pilsēta ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums. Tā ir veidota vienādsānu trīsstūra formas veidā, kur vienā malu krustpunktā atrodas Venēras pils, bet otrā – Chiesa Madre. Vidū atrodas Sv.Domeniko laukums un baznīca (Chiesa di St.Domenico), kas mūsdienās ir arī “Ettore Maiorana” zinātniskās kultūras centrs. Pilsētas ielas un ēkas ir veidotas no akmeņiem, ieliņas ir šauras un vējainas, sastopamas viduslaiku arkas, bagātīgi dekorēti pagalmi un nelieli veikaliņi … Mūsdienās Eriče pilsētā dzīvo apmēram 30 000 cilvēku un tā ir pazīstama kā mūku / mūķeņu un studentu pilsēta.

Apskates objekti:

  • Eričes pilsēta pati par sevi … no akmens veidotās mazās, šaurās ieliņas un mājas, viduslaiku arkas, krāšņie pagalmi un neskaitāmi mazi veikaliņi, kuros iespējams iegādāties gan keramikas izstrādājumus, gan arī mūķeņu radītos īpašos svētku konditorejas izstrādājumus (Mustaccioli, Genovese alla crema);

Erice_Strade (8)Erice_Strade (1)Erice_Strade (2)Erice_Strade (3)Erice_Strade (4)Erice_Strade (6)Erice_Strade (5)

  • Doma baznīca (La Chiesa Madre, 14. gs.) ir celta aizsardzības nolūkos pēc Frederika no Aragonas pasūtījuma (masīvas formas, kvadrāta veida baznīcas zvana tornis) un ir veltīta pilsētas aizbildnei, Jaunavai Assuntai (Augusta pēdējā trešdienā notiek krāšņas svinības). Baznīcas āriene ir tikusi mainīta vairākkārt, oriģinālajā variantā tajā ir bijušas divas ieejas. Skaisto rozes logu tagad daļēji aizsedz gotiskā veranda, kas tika izveidota gadsimtu vēlāk. Baznīcas iekšējais dizains, kas ir veidots 19. gadsimta neogotisma stilā, ar pīlāru palīdzību ir iedalīts trīs ailēs, kuras balsta velves. Sānu ailēs ir apskatāmas dažādu vecumu kapelas;

Erice_Chiesa Madre (1)Erice_Chiesa Madre (2)

  • elīmu – pūniešu mūris un tā drupas (mura elimo puniche, 8. – 6. gs.p.m.ē.) atrodas uzreiz aiz Chiesa Madre kreisajā pusē, savienojot Trapani un Carmine vārtus (Porta Trapani – Porta Carmine);
  • spāņu rajons (Quartiere spagnolo) atrodas pavisam netālu no vārtiem Spada (Porta Spada);
  • Venēras pils (Castello di Venere, 12. – 13. gs.) atrodas dienvidu – austrumu pusē un no tās paveras fantastisks skats uz jūru un Trapani pilsētu lejā. Lai gan pils tika uzbūvēta normāņu valdīšanas laikā, tomēr tai ir daudz senāki pirmsākumi, jo trojietis Aeneas uzbūvēja šo vietu uz tempļa drupām un veltīja to savai mātei Venērai. Turpat blakus atrodas arī Balio torņi (Torri del Balio, 17. gs.), kas normāņu laikā tika uzbūvēti uz tempļa drupām no tiem pašiem materiāliem. Ar pili tos savienoja nolaižamais tilts. Virs galvenās ieejas atrodas šaujamlūka, bagātināta ar Čarlza V no Spānijas emblēmu. Starp Venēras pili un Balio torņiem atrodas Balio dārzs (Giardino del Balio). Torretta Pepoli (sarakēnu laika liecība);

Erice_Strade (9)

  • zinātniskās kultūras starptautiskais centrs (Centro Internazionale di Cultura Scientifica) atrodas Sv.Domenico baznīcā (Chiesa di S.Domenico, 15. gs., tajā atrodas daudzas Renesanses laika skulptūras);
  • Sv.Kataldo baznīca (Chiesa di S. Cataldo, tajā atrodas skaista ūdens strūklaka, kas saglabājusies no 1474. gada), Sv.Jāņa baznīca (Chiesa di S. Giovanni) un Sv.Ursula baznīca (Chiesa di S.Orsola, 1413. g., oriģināla gotiska struktūra ar rievotām velvēm);
  • “Antonio Cordici” muzejs (Museo comunale di Antonio Cordici) atrodas pilsētas galvenajā laukumā (Piaza Umberto I), pašvaldības ēkā un tajā var apskatīt senās un modernās māksas darbus. Šajā pašā ēkā atrodas arī bibliotēka, u.c.

Noderīgi:

  • Eričes pilsētas karte

  • šīs zonas tipisks produkts ir sarkanie korāļi un to izstrādājumi:

Erice_Prodotti

  • noteikti jānogaršo klostera saldumu izstrādājumi, un vēl: kus kus ar tunci, panelle, u.c.

Erice_Dolci

 

20/04/2011

Lieldienu tradīcijas Sicīlijā (La festa della Pasqua)

Lieldienas (itāļu val. – La Pasqua) ir svētki, kuri simbolizē pārveidošanos gan tiešā veidā dabā, kad ziemu nomaina pavasaris, gan arī netiešā veidā … Reliģijā Lieldienu Noslēpums ir pārveidošanās process, kurā mums tiek dota jauna dzīvība un jauns gars. Simboliski tas sākas ar ciešanām un nāvi Lielajā Piektdienā, tad Lieldienu rītā tiek saņemta jauna dzīvība, tad laikā no Lieldienām līdz Debeskāpšanas dienai notiek sērošana par veco un pielāgošanās jaunajai dzīvei, un visbeidzot, tikai tad, kad ar Jēzus uzkāpšanu Debesīs vecajai dzīvei esam patiešām ļāvuši aiziet, mums Vasarsvētkos tiek dots jauns gars jaunajai dzīvei, kuru jau dzīvojam. Tie ir kristiešiem vissvarīgākie svētki, kurus pasaulē svin jau 2000 gadus. Atdzimšanas svētki. Vieni no svarīgākajiem svētkiem arī Sicīlijā.

Nedēļu pirms Lieldienām Sicīlijā tiek atzīmēta Palmu svētdiena (itāļu v.: Domenica delle Palme) (Latvijā – pūpolu svētdiena), kas savu nosaukumu ieguvusi no palmu zariem, kas šajā svētdienā tiek svētīti baznīcās. Tā ir diena, kad Jēzus tika sagaidīts Jeruzalemē kā uzvarētājs, kā glābējs, ar godu un slavas dziesmām, ļaudis klāja uz ceļa drēbes un palmu zarus. Viņš gāja pretim savai uzvarai, bet ļaudis nespēja to saprast un pieņemt, Viņa ceļš veda nevis uz troni, bet gan pie krusta. Šajā dienā baznīcās tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts un ļaudis aicināti iedziļināties tajā, cik dārgi ir maksājusi cilvēces grēku izpirkšana. Kristīgajā ticībā Palmu svētdiena kā svētki pirmo reizi svinēti 4. gadsimtā Bizantijā, bet, piemēram, Vācijā – 11. / 12. gadsimtā.

Motta St.Anastasia mazpilsētas galvenajā laukumā šajā dienā skautu zēni baznīcas laukumā tirgo dažādus izstrādājumus no palmu zariem, kurus ņemt līdzi un iesvētīt baznīcā. Arī baznīcas durvis dekorētas ar palmu zariem. Saskaņā ar tradīcijām, šajā dienā uz baznīcu jādodas pilnīgi jaunās drēbēs.

Aiz Palmu svētdienas tālāk seko Lielā jeb Svētā nedēļa:

  • Lielā jeb Zaļā ceturtdiena, kad beidzas 40 dienu ilgušais gavēnis un sākas Lieldienu svinības (šajā dienā tika likti pamati Svētajam Vakarēdienam) … Šajā dienā ir pieņemts apmeklēt kapus, turklāt, kā vēsta tradīcijas, jāapmeklē vairāki kapi (to skaitam ir jābūt nepāra ciparam);
  • Lielā piektdiena, kad Jēzus tika sists krustā un tam sekojošās sēras …  
  • Klusā sestdiena … pusnaktī baznīcā no Jēzus statujas tiek noņemta auduma drāna un, skanot baznīcas zvaniem, tiek paziņots par Jēzus augšāmcelšanos un svētku sākšanos;
  • Lieldienu svētdiena – Jēzus augšāmcelšanās, svētki, prieks. Šajā dienā ir pieņemts, ka visa ģimene kopā dodas uz baznīcu klausīties Svēto misi un pēc tam mājās ieturēt Lieldienu pusdienas.

Jāatzīmē, ka šajā laikā dažādās Sicīlijas pilsētās iespējams piedalīties un vērot dažādus pasākumus, piem. parādes, reliģiskās procesijas, kad pilsētas aizbildnis (tā statuja) tiek nesta apkārt visai pilsētai pa šaurām ieliņām, notiek tematiski teatrāli uzvedumi (piem., Katānijas zonā, Adrano pilsētā notiek “La Diavolata” – teatrāls uzvedums pilsētas galvenajā laukumā, kur vienā skatuves pusē atrodas elle un tajā dzīvojošie velns un 5 dēmoni, bet otrā pusē atrodas Debesis. Starp enģeļiem un velnu notiek cīņa, cenšoties panākt, lai tas pasaka: “Lai dzīvo Marija!”. Palermo zonā Mondello tiek atveidotas Jēzus ierašanās Jeruzalemē, Svētā Vakarēdiena un šišanas krustā ainas … daudzām pilsētās notiek reliģiskā procesija, kad visai pilsētai cauri tiek nesta Svētās Marijas statuja) , u.c.

Gastronomiskās tradīcijas ir atšķirīgas ne tikai starp Itālijas reģioniem, bet pat Sicīlijas ietvaros. Būtiskākās ēdienu sastāvdaļas ir maize, olas, jēra gaļa, zivis, svaigie zirnīši, artišoki un konditorejas izstrādājumi.

Sicīlijā Lieldienu laikā iespējams nogaršot sekojošus ēdienus:

  • olas – olas netiek vārītas, krāsotas un ēstas tīrā veidā, bet gan ieceptas maizē vai sāļajā tortē, vai arī izmantotas kā zupas sastāvdaļa;
  • īpašo Lieldienu maizi (sicīliešu val.: “pupi cull’ l’ova”, “cuddura cu l’ova”, pani pasquali) – tā ir dažāda izmēra un formas maize, kurai pa vidu atrodas cieti vārīta ola. Tā ir sicīliešu klasika! Visbiežāk sastopamās formas ir saule, zvaigzne, balodis vai dūja, taču iespējams sastapt arī krusta, priestera, dēmona formas maizes. Pārējā Itālijas teritorijā Lieldienu maizes pildījumam izmanto arī sieru, šķiņķi, salami, olīves, u.c.

  • lieldienu zupu (itāļu val.: “brodetto Pasquale”) – tā var būt gan bagātīga romiešu zupa ar liellopu un jēra gaļu, kas iebiezināta ar olu, gan arī franču izcelsmes zupa, kura tiek gatavota Sicīlijā, Mesīnas zonā un saucas “U sciuscieddu”. Tās sastāvā ietilpst dažāda veida gaļa, svaiga rikota, olas, siers, pētersīlis un citas garšvielas. No gaļas tiek veidotas bumbiņas (frikadeles), bet rikota un olas tiek sakultas stingrās putās uz pārlietas pāri traukā esošajām frikadelēm un buljonam. Viss tiek likts cepeškrāsnī un cepts, kamēr gatavs. Pasniedz karstu.

  • slēgta veida picas ar dažādiem pildījumiem: jēra gaļu un dārzeņiem (Impanata Pasquale, Ragusas zona) vai jēra gaļu, speķi, olām, dažāda veida sieriem un garšvielām (U’ Pastieri);


  • makaronu sacepumu  (Tegame Pasquale di Aragona, Agridžento zona), kura sastāvā ietilpst makaroni, vistas gaļa, olas, dažādi sieri, kanēlis, maize un garšvielas, un kurš tiek izkārtots sekojoši: trauka apakšu izklāj ar maizes šķēlēm, tālāk kārto makaronus, gaļas bumbiņas, sieru un garšvielas, tad sakultas olas un sieru, pa virsu atkal izkārto maizi. Visu pārlej ar buljonu un liek cepties cepeškrāsnī.
  • jēra gaļu dažādos veidos, piem., ceptu cepeškrāsnī ar rozmarīnu un kartupeļiem …. Raguzas zonā iespējams nogaršot “Turciniuna”, kas ir ēdiens no jēra iekšām (sirds, plaušām, aknām) un dažādām garšvielām;
  • pildītu vistu ar rīsiem (la galina con riso; Sirakūzu zona), sīpoliem, tomātiem, desiņām, dažādu veidu sieriem, garšvielām un, protams, olu;
  • zivis, jo īpaši tuncis, simbolizējot tā nozvejas sezonas sākumu;
  • artišokus – pagatavotus dažādos veidos (vārītus, ceptus, grillētus) un ar dažādu pildījumu (piem., smalki sagrieztiem ķiplokiem un pētersīļiem vai rīvmaizi un desiņām);

  • svaigus zaļos zirnīšus, cūku pupas.

 

konditorejas izstrādājumus:

  • Cassata – arābu izcelsmes klasiska sicīliešu torte, kura ir pazīstama visā pasaulē. Tās sastāvā ietilpst rikotas siers, žāvēti augļi, sukādes, marmelādes gabaliņi un marcipāns. Agrāk šī torte tika gatavota tikai uz Lieldienām, pavasara svētkiem, bet mūsdienās ir pieejama visu caru gadu. Jāatzīmē, ka mūsdienās pieejamais tortes variants ir 1700. gadā Palermo Valvederes klostera mūķeņu ārābu receptes uzlabojums, tam pievienojot biskvītu un krāsainas dekorācijas;

  • marcipāna jēriņus (sicīliešu dialektā: “i picureddi”, le pecorelle di pasta reale) – konditorejas izstrādājumi jēriņa formā to klasiskā, zemē guļošā, pozā;

Food_Marzipan sheep

  • dažāda izmēra un formas marcipāna izstrādājumus, piem., augļus;


  • īpašus gavēņa laika cepumus (biscotti quaresimanli);

Food_Biscotti_Cantucci

  • Lieldienu balodi jeb dūju (Colomba Pasquale) – mūsdienu komercializācijas simbols, veidots no miltiem, olām, cukura, dabīgā ierauga, sviesta un cukurotām sukādēm (bez rozīnēm). Tam ir baloža jeb dūjas forma, virsma glazēta un dekorēta ar grauzdētām mandelēm. Principā saturs ir tieši tāds pats, kā Ziemassvētku izstrādājumiem – Panettone un Pandoro, tikai cita forma;

  • Lieldienu šokolādes olas – vēl viens komercializācijas simbols, mūsdienu Lieldienu tradīcija.

Sicilia_Pasqua_Uova di cioccolatoUova di cioccolato di pasqua