Posts tagged ‘pludmales’

10/07/2011

Uzmanību: medūzas!

Ne tikai Sicīlijā, bet arī citur pasaulē pēdējos gados medūzu ir kļuvis arvien vairāk. Izrādās, ka to dzīvotspēju un vairošanos nosaka daudzi faktori, piem., okeānu straumes, pārtikas pieejamība, plēsonība, ūdens temperatūra un skābekļa koncentrācija ūdenī. Tām labvēlīgi faktori ir zema skābekļa koncentrācija ūdenī, pēc iespējas siltāks un sāļāks ūdens (sāļā ūdenī ir vairāk barības vielu un joda, kas ir nepieciešams, lai medūzas polips pārvērstos nākamajā stadijā) un liela zivju (medūzu ienaidnieku) nozveja.

Kas tad īsti ir šie želejveida radījumi, kas spēj apdraudēt pat cilvēku?

Izrādās, ka medūzas ir zarndobumaiņi, plēsīgi dzīvnieki, kuru uzbūve ir ļoti vienkārša. Ķermeni veido divas šūnu kārtas, un ķermenī ir ārkārtīgi liels ūdens daudzums – vairāk nekā 97 %. Lietussarga veida ķermeņa apakšdaļas centrā atrodas mute ar četriem mutes lēveriem. Uz medūzas virsmas ir redzams sārts tīklojums, kas pēc izskata nedaudz atgādina ziedu, tas ir caurredzamais medūzas kuņģis.

Medūzas galvenās maņas ir taustekļi, kas atrodas lietussargveida ķermeņa malā. Medūzas ne redz, ne jūt savu laupījumu. Ar taustekļu palīdzību medūzas ķer sīkus dzīvnieciņus – dažādus vēzīšus, krabju kāpurus, ar tiem tās barojas. Kā zarndobumainim medūzai ir dzeļšūnas upura paralizēšanai. Upuri satvērušie taustekļi ar dzeļmatiņiem pārdur tā ādu un ievada apdedzinošu šķīdumu. Tad mutes lēveri saķerto radību ievieto mutē, kur tā pazūd. Medūzas medības var saukt par pasīvām – ja, medūzai plivinoties pa ūdeni savā nodabā, pie taustekļiem nonāk vēzītis vai kāpurs, tas arī tiks nomedīts.

Medūzām  ir grūti pretoties straumes spēkam, tās pārvietojas, saspiežot ķermeni un izspiežot ūdeni ārā, ar sava veida “reaktīvā dzinēja” spēku kuļoties uz priekšu. Ķermeņa kontrakcijas var sasniegt 100 – 140 reižu minūtē.

Medūzu vairošanās notiek Augustā. Nobriedušas medūzas mātītes dzimumšūnas nonāk kuņģī un pēc tam tiek izgrūstas ūdenī kā ikri. Viena medūza izgrūž vairākus tūkstošus olu, kuras turpat ūdenī apaugļo tēviņi. Apaugļotās olas nosēžas jūras dibenā, kur sākas medūzu attīstība. Jaunā paaudze platulas – “kāpura” – veidā pārziemo, piestiprinājusies pie jūras gultnes. Kamēr medūzas ir platulas stadijā, ar tām barojas ļoti daudzi citi dzīvnieki – dažādi vēzīši, zivju mazuļi. Pavasarī iestājas nākamais medūzu attīstības periods – no vienas apaugļotas olas rodas veidojums, kas sastāv no vairākām kārtām, it kā kaudzē saliktiem šķīvīšiem. Kad virsējā kārta ir izaugusi un sasniegusi noteiktu lielumu (angļu val.: budding polyp), tā atdalās un aizpeld. Tai pamazām seko pārējās kārtas. Atdalījusies kārta strauji aug un pamazām pieņem medūzas formas. Augot, medūza ēd saviem izmēriem atbilstošu barību. Mazo medūzu barība ir planktoniskie dzīvnieciņi – bieži ar cilvēka aci neredzami dažādi kāpuri, baktērijas. Kopumā medūzas dzīves cikls ir apmēram divi gadi.

Jāatzīmē, ka pieaugušām medūzām ienaidnieku jūrā nav daudz – atsevišķas zivju sugas, jūras bruņurupuči, gliemeži un zarņdobumaiņi.

Ieteicams zināt:

  • pastāv vairāk kā 200 medūzu sugu (Scyphozoa, Staurozoa, Cubozoa, Hudrozoa klases); par lielāko medūzu tiek uzskatīta Cyanea capillata, jo tās taustekļi vien ir 36.5 m gari;
  • medūzas peld pa straumi un spēj pārvietoties nevis horizontālā, bet gan vertikālā virzienā, tāpēc vienkāršākais veids, kā no tām izvairīties, ir vienkārši apiet tās, netuvoties;
  • visbīstamākās ir tās medūzas, kurām ir gari taustekļi (vizuāli var šķist, ka medūza atrodas tālu, bet patiesībā tās taustekļi var atrasties mums blakus);
  • medūzas inde sastāv no trīs olbaltumiem: viens ar paralizējošu iedarbību, otrs ar iekaisumu izraisošu iedarbību un trešais – neirotoksīns, pret kuriem neeksistē specifiskas pretvielas;
  • medūzas pieskāriens var izraisīt spēcīgas sāpes, niezi, apsārtumu, sliktu dūšu, caureju, vēdersāpes, sastinguma/ nejūtīguma sajūtu, muskuļu spazmas, atsevišķos gadījumos pat elpošanas problēmas, anafilaktisko šoku un nāvi;
  • svarīgi ir medūzas pieskāriena vietu neaiztikt ar rokām, lai tādējādi izvairītos no indīgo vielu pārnešanas uz citiem ķermeņa rajoniem;
  • ko ir iespējams darīt, ja medūza jau ir pieskārusies: 1) pēc iespējas ātrāk iziet ārā no ūdens un apsēsties ēnainā vietā, 2) turpināt apliet saskarsmes vietu ar etiķi vai jūras ūdeni vismaz 15 min, bet nekādā gadījumā ar tīru dzeramo ūdeni, jo tad taustekļi turpinās izdalīt indīgās vielas! Nelikt virsū ledu vai karstu ūdeni!, 3) noņemt taustekļus ar jebkādu palīglīdzekļu palīdzību (kociņu, pinceti) un ja ir pieejami, tad vēlams izmantot cimdus);
  • pēc medicīniskās palīdzības ir jāgriežas nekavējoties, ja ir elpošanas problēmas, grūtības norīt, sāpes krūtīs, svīšana, bālums, orientēšanās problēmas, spēcīgas sāpes pieskāriena vietā vai pieskāriena vieta ir ļoti plaša. Īpaša uzmanība ir jāpievērš bērniem un veciem cilvēkiem;

Noderīgi:

Itālijā ir izveidota medūzu karte, lai savlaicīgi informētu atpūtniekus par šo būtņu esamību izvēlētajā peldvietā:

http://www.focus.it/sponsor/meteo-meduse/

05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.