Posts tagged ‘paese delle ceramiche’

07/08/2017

Santo Stefano di Kamastra (Santo Stefano di Camastra)

Mesīnas zonā apmēram 70 m augstumā ar skatu uz Tirēnu jūru, no vienas puses, un Nebrodi kalniem, no otras puses, atrodas neliela pilsētiņa (2017.g. – 4.7 tūkst.iedzīv.), kas slavena ar saviem keramikas izstrādājumiem (tāpat kā Kaltadžirone).

Vēsture:

Pilsētas vēsture iedalāma divos posmos.

Pirmsākumos tā bija ganu un lauksaimnieku dibināts neliels ciematiņš (saukts par “Noma”), kurš vēlāk dabas kataklizmu un arābu iebrukumu rezultātā spiests pārcelties kalnu virzienā – netālu no Mistrettas pilsētas S.Stefano kalna virsotnē esošā benediktīniešu klostera teritorijā. Pateicoties benediktīniešu klostera baznīcai S.Croce di Santo Stefano in Val Demone, tas iegūst savu nosaukumu “Santo Stefano di Mistretta” un pārvēršas par nelielu lauku saimniecību, pilnībā atkarīgu no Mistrettas teritorijas. Līdz pat 1454.gadam tas bija pakļauts Mileto klosterim (Abbazia della S.S.Trinita di Mileto), pēc tam (1454.-1683.) – Castelbuono esošajam Sv.Anastasijas klosterim (Abbazia di S. Anastasia di Castelbuono). 1630.gadā kā daļa no feudo īpašuma tas pāriet Gregorio Castelli nevis Sv.Anastasijas īpašumā (klosteris aizvainots), 1639.gadā – Antonio di Napoli un Maria Gomez de Silvera īpašumā, pēc kuras otrajām laulībām 1668.gadā pāriet Giuseppe Lanza īpašumā.

Līdz pat 17.gadsimtam ciema nosaukums ir “Santo Stefano di Mistretta”.

1682.gadā tas tiek pilnībā nopostīts milzīga zemes nogruvuma rezultātā.

1693.gadā tuvāk jūrai, Nebrodi kalnu rietumu nogāzē esošajā Kamastras grāfa Giuseppe Lanza Barresi feudo īpašuma teritorijā tiek uzsākta jaunās pilsētas izveide. Grāfs ne tikai atdeva savu teritoriju, bet pats personīgi iesaistījās jaunās pilsētas projektēšanā ar militāro inženieri Carlos de Grunenbergh pēc Versaļas parka parauga – pilsēta veidota kā kvadrāts ar vidū esošu rombu un divām šķērsojošām diagonālēm. Šajā brīdī ganu un lauksaimnieku pilsēta pārvērtās par īstenu amatnieku pilsētu.

Radās pieprasījums pēc celtniecības materiāliem (piem., flīzēm), tāpēc kvalitatīva māla pieejamība un arābu laikā apgūtās amatniecības iemaņas veicināja augsta līmeņa amatniecības uzplaukumu (līdz tam tika gatavoti ļoti vienkārši ikdienas priekšmeti). 18.gadsimta otrajā pusē, attīstoties jūras tirdzniecībai un pilsētā ierodoties keramikas meistariem no Palermo, Neapoles un Kaltadžirones, radās interese par majolikas flīzēm visdažādākajās krāsās un ar visdažādākajiem motīviem. To pielietojums vairs nebija tikai vienkārši ikdienas priekšmeti, bet arī mākslinieciski izstrādājumi un dažādi dekori, piem., mājām, baznīcām, publiskās vietās (uz mūra sienām, parkos, māju numuri un ielu norādes, soliņiem, strūklakām). Tradicionālās krāsas – kobalta zils, Sjēnas dzeltens, sarkans un brūns. Vēlāk tam visam pievienojās lakas un emaljas. Pateicoties šo izstrādājumu augstajai mākslinieciskajai un materiālu kvalitātei, košajām krāsām un dažādiem motīviem, tā ir ievērojama Sicīlijas un Itālijas mērogā un pazīstama arī ārpus Itālijas.

1812.gadā par godu Kamastras grāfam Giuseppe Lanza pilsēta tiek pārdēvēta par “Santo Stefano di Camastra”.

1931.gadā izveidota Keramikas skola (Scuola della Ceramica) un Palazzo Trabia telpās keramikas muzejs (Museo della Ceramica).

Apskates objekti:

  • baznīcas: Chiesa S. Giovanni, Chiesa e Convento S. Antonio, Chiesa del Calvario, Chiesa Madre, Chiesa del Collegio di Maria, Chiesa del Rosario, Chiesa Maria SS di Pompei, Chiesa Madonna della Grazie, Chiesa Mercè, Santuario del Letto Santo (Santa Croce),
  • ar keramikas objektiem dekorētas mūra sienas – il muro dei tondi, il muro di Federico;
  • Museo Civico (etnoantropologico);
  • Palazzo Trabia (17.gs.) – Museo Museo della Ceramica;
  • Palazzo Armao (18.gs.) – Biblioteca Comunale;
  • vecie kapi:
  • Fiumara d’arte.