Posts tagged ‘Noto ielejas pilsētas’

14/09/2017

Ispika (Ispica)

Ispika (itāliešu val.: Ispica) ir Sicīlijas dienvidos Ragūzas zonā esoša salīdzinoši neliela pilsēta (2017.g. – 16 tūkst.iedzīv.). Tā atrodas 6 – 7 Km attālumā no jūras un izvietota uz lēzena pakalna apmēram 170 m.v.j.l. Viena no Noto ielejas vēlīnā baroka stilā veidotām pilsētām!

Vēsture:

Pilsētas nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Tās romiešu nosaukums – “Hyspicaefundus” varētu būt cēlies no upes Hyspa vārda, kas vēlāk nomainīts un līdz pat 1935.gadam izmantots “Spaccaforno”. Šis vārdu salikums sastāv no divām daļām: “”spacca” (jeb latīņu val.” “speca” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē – aiza) un “forno” (jeb latīņu val.: “fundus” fonētiskā atveidojuma un tulkojumā nozīmē pilsētai tuvumā esošās krāsnīm līdzīgās apbedījumu vietas).

Pilsētas teritorija ir apdzīvota jau kopš bronzas un vēlīnā romiešu perioda, ko apliecina arheoloģiskie atradumi (katakombas, nekropole; 3.-4.gs. kādā Cava Ispica aizā dzīvojis un Santa Maria della Cava baznīcu apmeklējis Sant’Ilarione di Gaza). Šeit dzīvojuši sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm. Vēlāk arī grieķi, romieši, bizantieši, arābi (šajā periodā dzimst leģenda par arābu burvi, kas izveido pilsētas vēsturisko centru – burve tiek apbedīta Ispikā un savas dotības uz vairākiem gadsimtiem nodod pilsētas iedzīvotājiem), normāņi (pirmās rakstiskās liecības par pilsētas eksistenci pastāv kopš 1093.gada!), švābi un andževīni.

14.gadsimta sākumā Berengario di Monterosso, karalistes mantzinis, pilsētu uzdāvina karaļa Federico III sievai Eleonora d’Angio. Pietro II to nodod feudo īpašumā brālim Guglielmo Duca di Atene, pēc kura to manto virssulainis Manfredi Lancia (mantiniekiem pilsētu atņemt, sodot par sadumpošanos pret karali Federico III).

1367.gadā to iegūst un 1375.gadā feudo īpašumā saņem Francesco Perfoglio. Kādu brīdi to pārvalda Andrea Chiaramonte, taču, sodod par sadumpošanos, 1393.gadā karalis Martino I to kopā ar cietoksni nodod Modikas grāfam Bernando Cabrera.

1453.gadā pilsēta pāriet Antonio Caruso no Noto īpašumā. 1493.gadā Isabella Caruso salaulājas ar Francesco II Statella (franču izcelsme) un kopš šī brīža iezīmējas cits posms pilsētas vēsturē. 1537.gadā pie varas nāk to pēcteči un turpina pārvaldīt pilsētu līdz pat 1812.gadam, kad tiek atcelts feodālisms un pilsēta tiek pievienota Modikai un Sirakūzu zonai, līdz 1927.gadā – Ragūzas zonai.

1693.gadā senā Ispikas pilsēta, kas tobrīd atradās un aizņēma lielu daļu Ispikas aizas, zemestrīces rezultātā tiek sagrauta, tāpat kā “Il Fortilitium” (Statella ģimenes viduslaiku cietoksnis) un virkne baznīcu, kas vairs netiks atjaunotas. Seko bads un slimības, taču nedaudzie izdzīvojušie spēj atgūties un atjaunot pilsētu, pateicoties tuvējo blakus pilsētu un vietējo baronu atbalstam.

Pilsēta tiek atjaunota un celta citviet – ārpus aizas, uz lēzena pakalna, taču senā apmetnes vieta nekad netiek pilnībā pamesta (ap aizā esošajām zemestrīci pārdzīvojušām baznīcām (S.Antonio, del Carmine, dei Minoti Osservanti) tiek atjaunotas pāris apmetnes zonas). Jaunā pilsēta tiek veidota ar taisnām un platām ielām, uzcelts virkne greznu baroka stilā veidotu baznīcu un ēku (piem., Santa Maria Maggiore, Chiesa di San Bartolomeo, S.S. Annunziata, Palazzo Bruno, Palazzo Bruno di Belmonte).

1934.gadā pilsētas nosaukums tiek nomainīts no “Spaccaforno” uz “Ispica”.

Pilsētas ģērbonis ir Statella ģimenes ģērbonis, kam pievienots kronis (apskatāms virs Chiesa Madre di San Bartolomeo ieejas durvīm).

Pilsētas svētki – 16.jūlijā (Madonna del Carmelo).

Apskates objekti:

  • Basilica di Santa Maria Maggiore (1696.-1725.g., Rosario Gagliardi, fasāde veidota 19.gs.) un pusapaļas formas laukums (1749.g., Loggiato del Sinatra) – viena no skaistākajām 18.gadsimta baroka baznīcām visā Sicīlijā, kurā lieliski vienkopus saplūst arhitektūra un māksla. Baznīca veidota ap kapellu, kurā atrodas Ispikā visvairāk pielūgtā statuja, kas agrāk atradās Cava Ispica S.Maria baznīcā un brīnumainā kārtā pārdzīvoja 1693.gada postošo zemestrīci – Il Cristo della Colonna. Ap statuju esošā kapella bija pirmais, ko sāka atjaunot pēc zemestrīces, no materiāliem, kas iegūti no iepriekšējās aizā esošās baznīcas. Labāko meistaru paraugdarbs – Giuseppe Gianforma, Olivio Sozzi;

  • Basilica della Santissima Annunziata (18.gs.) – celta pēc 1693.gada zemestrīces par godu tāda paša nosaukuma baznīcai, kas atradās senajā Spaccaforno (mūsdienu parka, aizas teritorijā) un tika sagrauta. Baznīcā atrodas viens no vispabeigtākajiem un skaistākajiem apmetuma darbiem visā Ragūzas zonā (Giuseppe Gianforma). Pieminēšanas vērti arī altāra gleznojumi (1544, Vito D’Anna; 1550, Francesco Cardillo), zemestrīces pasargāts galds (16.gs.), koka skulptūra – Kristus ar krustu (18.gs.);

  • Chiesa Madre di San Bartolomeo (1750.g.; fasāde veidota 19.gs.) – baznīca atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved kāpnes. Iekšpuse salīdzinoši vienkārša. Tajā atrodas sens koka krusts ar vēlīnā bizantiešu stila elementiem (15.gs.), marmora altārs (17.gs.), Don Giovanni Statella Caruso bēru akmens;

  • Chiesa & ex convento del Carminepilsētas aizbildņa Carmelo baznīca. Tās pirmsākumi attiecināmi uz 1534.g., kad tika uzcelta Chiesa del Carmine (veltīta Santa Caterina Martire Alessandrina) un 1558.gadā tai blakus karmelītu klosteris (veltīts Madonna del Carmelo). Abi sagrauti 1693.gada zemestrīces rezultātā un atjaunoti 18.-19.gs., klosteri pievienojot baznīcai;
  • Palazzo Bruno di Belmonte (1906.g., liberty sils) – nozīmīgākā liberty stilā veidotā ēka visā Ragūzas reģionā (Ernesto Basile), kuru pilsētas ietekmīgā ģimene Bruno di Belmonte tā arī nekad nav apdzīvojusi (nepabeigta to dzīves laikā, dēļ kariem, dēl sievas un pēc tam paša Pietro nāves 1921.gadā). Tikai meita uzturējās pilsētā un dzīvoja šajā ēkā, pārējie bērni pārcēlās uz Katāniju, Neapoi, Romu, Florenci. 1975.-1978.gadā pārdota pašvaldībai un mūsdienās šajās telpās atrodas Pilsētas Dome;
  • Palazzo Antonino Bruno (20.gs., liberty stils, Lanzerotti);
  • Palazzo ex mercato (1932);

  • Ispikas aiza (Cava Ispica) – apmēram 13 Km gara aiza, kas ir lielākā visā austrumu Sicīlijā! Tās teritorija bijusi apdzīvota no priekšvēsturiskiem laikiem (19.-15.gs.p.m.ē.) līdz pat 19.gadsimtam.;
  • arheoloģiskais parks (Parco archeologico della Forza) atrodas vietā, kur agrāk atradās Statella feodālās ģimenes cietoksnis un senais Speccaforno ciems (abi sagrauti 1693.gada zemestrīces laikā);
  • Sv.Marka katakombas (Catacombe di San Marco) – atrodas apmēram 2 Km no pilsētas un ir cilvēka eksistences apmiecinājums šajā zonā no vēlīnā romiešu perioda (4.-5.gs.). Apmēram 40 m garš koridors ar 250 apbedījumu vietām;
  • Crocefia nekropole (Necropoli Contrada Crocefia) – Modikas pilsētas virzienā apmēram 3 Km attālumā no Ispikas pilsētas 2013.gadā pavisam netīšām atrasta nekropole ar apmēram 20 apbedījumu vietām, kas varētu būt saglabājušās no 3.-6.gs.;

  • piekrastes daļa un pludmales – apmēram 13 Km gara pludmale, kas sākumā ir smilšaina un pēc tam klinšaina – Marina Marza, Santa Maria del Focallo, u.c. Ar smilšu kāpām! Punta Ciriga – ūdenī esošas klintis.