Posts tagged ‘Noto ieleja’

27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane

16/04/2011

Noto

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.

NotoNoto2Noto_La portaNoto_Strade (1)Noto_Strade (3)Noto1Noto_Strade (4)Noto_Strade (2)

* Maija mēneša trešajā svētdienā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.