Posts tagged ‘Nebrodi kalni’

01/05/2015

Montalbāno Elikona (Montalbano Elicona)

Montalbano Elicona

Jau otro gadu pēc kārtas par Itālijas skaistāko ciematu ir atzīta Sicīlijas pilsēta. Šoreiz tā ir Mesīnas zonā esošā Montalbāno Elikona (sicīliešu dialektā: Muntarbanu), kurā 2014.gadā dzīvoja tikai 2000 cilvēku.

Ciematiņš atrodas ļoti skaistā vietā Nebrodi parka teritorijā starp lielākiem un mazākiem kalniem un ielejām. Tas izvietots uz neliela pakalna (910 m.v.j.l.) un, lai gan tas nav zonas augstākais punkts, pateicoties tā stratēģiski svarīgajai atrašanās vietai no tā iespējams pārraudzīt teritoriju virzienā no Nebrodi kalniem līdz Peloritānu kalniem, un otrādi. Turklāt, tas izvietots uz sena romiešu ceļa, kas bija tiešākais veids kā caur kalniem nonākt no Tirēnu jūras līdz Jonijas jūrai. Skaidrā dienas laikā no tā paveras skaists skats uz Tirēnu jūru un Eolu salām (līdz jūrai ir apmēram 30 minūšu brauciens ar mašīnu), no vienas puses, un vulkānu Etna, no otras puses.

Tuvojoties ciematiņam, pirmais kas pārsteidz, ir neparasti skaistā un tīrā daba un dzīvnieki, kas ganās visapkārt (zirgi, govis, aitas) un jau no tāluma redzamā pils – cietoksnis, kas slejas ciematiņa visaugstākajā punktā. Manu uzmanību piesaistīja arī norādes ar uzrakstiem – Tholos, bet par to vēlāk.

Montalbano (1)Montalbano (2)Montalbano (12)

Vēsture:

Pirmās rakstiskās liecības par apdzīvota ciemata eksistenci šajā vietā attiecas uz 9.gadsimtu, kad bizantieši pakalna virsotnē uzcēla cietoksni. Pēc tam 11.gadsimtā ciematiņš atradās normāņu pakļautībā, šeit ieradās iedzīvotāji no ziemeļitālijas teritorijas (Monferrato; to dialekts saglabājies vēl joprojām) un 12.gadsimtā uz senā bizantiešu – arābu cietokšņa drupām tika uzsākta vēlākā ciemata kodola jeb cietokšņa – pils celtniecība (pils augšdaļa ir taistūrveida formas cietoksnis, kura abos galos ir novērošanas torņi – viens kvadrātveida, veidots normāņu valdīšanas laikā, savukārt, otrs – piecstūrveida, veidots švābu valdīšanas laikā).

Nākamajā gadsimtā cietoksnis tiek paplašināts (švābu valdīšanas laikā pils zemākajā daļā tiek izveidota īslaicīga aizsardzības josla – četrstūru mūra siena ar perfektām taisnleņķa malām) un 14.gadsimta sākumā (1302. – 1308.) pārveidots atbilstoši karaļa Aragonas Federico II vēlmēm un kļūst pat tā vasaras rezidenci (Regiae Aedes). Virs švābu izveidotajiem šķēlumiem mūra sienās tiek izveidoti 18 lieli logi, ievērojams skaits durvju un karaliskā kapella, kurā, iespējams, glabājas Arnaldo da Villanova mirstīgās atliekas (viena no tā laika ļoti svarīgām personām – ārsts, alķīmiķis, reliģiskais reformātors, miris 1310.g.). Pateicoties šiem pārveidojumiem, šī tiek uzskatīta par vienu no harmoniskākajām un saskaņotākajām sicīliešu viduslaiku celtnēm.

Pēc karaļa Federico nāves zeme un pils uz ilgu laiku pāriet neskaitāmu feodāļu īpašumā, piemēram, 1350.g. – Matteo Palizzi, 1359.g. – Vinciguerra d’Aragona, 1396.g. – Bonifacio Lancia, Berengario de Cruilles, 1408.g. – Tommaso Romano, taču tā pēctecis 1463. gadā tiek apvainots slepkavībā un zaudē tiesības uz šo īpašumu.

Pēc ievērojamas soda naudas nomaksas 16.gadsimta beigās pils pāriet un līdz pat 18.gadsimtam saglabājas Bonanno di Cattolica īpašumā. Federico leģendārā vasaras rezidence kļūs par ievērojamu feodālo un bagāta lauksaimniecības īpašuma centru. 1623.gadā Giacomo Bonanno Colonna kļūst par pirmo Montalbāno grāfu / hercogu. 1805.gadā pēdējais grāfs – Giuseppe Bonanno Branciforti parādu dēļ to nodot Juzuītiem, kas 19.gadsimta beigās to pārveido atbilstoši savām vajadzībām.

Laika posmā no 1921. – 1967.gadam pilī atrodas Montalbāno Pilsētas Dome.

Vēlāk 1980.-tajos gados tiek uzsākti ievērojami remontu un ataunošanas darbi (1982. – 1985., 2004. – 2006.). Pils kļūst par muzeju un galveno tūristu apskates objektu.

Ciematiņa nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Vieni autori apgalvo, ka tas varētu būt cēlies no latīņu valodas vārda “mons albus” – balts kalns, citi – arābu valodas vārda “al bana” – lieliska vieta. Savukārt, nesenāku pētījumu rezultāti apliecina, ka tas varētu būt cēlies arī no romiešu zemes īpašnieka vārda (Sesto Nonio Albano), kas pats dzīvoja Tindari apkārtnē. Savukārt, upes Elikona nosaukums cēlies no grieķu (doriešu) valodas vārda “elikon, helicon” (līkumains) 7. – 8.gs.p.m.ē.

Svēto aizbildņu svētki tiek atzīmēti 24.augustā (Maria SS.della Provvidenza) un 6.decembrī (San Nicola di Bari).

Montalbano (3)Montalbano (4)Montalbano (5)Montalbano (6)Montalbano (7)Montalbano (8)Montalbano (9)Montalbano (10)

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (12.gs., itāliešu val.: Castello di Montalbano Elicona) un viduslaiku ieroču muzejs (Museo della Armi);
  • svarīgākās baznīcas;
    • Chiesa Spirito Santo (1310.g.);
    • Katrīnas baznīca (1310., atjaunota 1344.g., Chiesa Santa Caterina) un Sv.Katrīnas no Aleksandrijas marmora statuja (Antonello Gagini, 16.gs.);
    • Doma baznīca (celta viduslaikos, paplašināta 1654.g., Chiesa Madre o Basilica Minore) – Sv.Nicola marmora skulptūra (Antonello Gagini), koka krusts no 15.gs., Svētais Vakarēdiens (Guido Reni);
    • Chiesa di San Domenico o Santuario di Maria Santissima della Provvidenza (17.gs.) – Sv.Madonnas koka skulptūra ar bērnu rokās (Alessandro Pantano);
    • Chiesa San Sebastiano (1827.g.);
  • tradīcijas un aktivitātes:
    • maizes svētki (Sagra del pane) – Augusta mēnesī;
    • viduslaiku svētki (Feste Aragonesi) – Augusta beigās;
    • kaktusu augļu svētki (Festa del Ficodindia) – Septembra beigās;
    • Jēzus dzimšanas ainiņas uzvedums (Il presepe vivente) – Decembra beigās un Janvāra sākumā;
    • olīveļļas svētki (Festa dell’olio, Braidi) – Decembra mēnesī;
    • ziedu svētki (Infiorata di Braidi, Insabbiata a Montalbano Elicona);
    • Arheoastronomijas festivāls “Akmeņi un zvaigznes” (Pietre e stelle, Festival di ArcheoAstronomia).
  • sieru un desu darītavas – viens no tipiskiem šīs kalnainās zonas produktiem ir melnās cūkas desas un provolas sieri (saldie, pikantie, kūpinātie);
  • dažādu veidu kūciņas ar riekstu krēmiem.

Montalbano (16)

Turpat netālu iesaku apskatīt arī Malabotas mežu (itāliešu val.: Bosco di Malabotta) un Argimusko milzīgos laukakmeņus (itāliešu val.: i megaliti dell’Argimusco, rocche dell’Argimusco). Abi divi atrodas vulkāna Etna ziemeļos starp Nebrodi un Peloritānu kalniem.

Malabotas meža platība ir 32.2 Km2 un, pateicoties tā atšķirīgajam augstumam (650 – 1340 m.v.j.l.), tas īpašs ar savu bioloģisko daudzveidību (var tikt uzskatīts par kontrastiem bagātu dabas pieminekli). Kopš 1997.gada piešķirts Dabas lieguma statuss. Tajā aug ozoli, priedes, dižskābarži, papeles, kļavas, vītoli, lazdu rieksti, valrieksti, kastaņi, ciedri, aslapainās palmas, melnais plūškoks, vilkābeles, eikalipti, savvaļas peonijas, mežrozītes, irbulenes, papardes un dzīvo mežacūkas, Nebrodi kalnu melnās cūkas, zebiekstes, caunas, susuri, posmkāji, putni (piekūni, klijāni, ērgļi, vanagi), zivis (Elikonas upe ir bagāta ar forelēm). Un ne tikai!

Montalbano (13)

Savukārt, Argimusko milzīgie laukakmeņi ir kaut kas īpašs. Jāredz!

Tā ir mītiem un leģendām apvīta vieta, saukta arī par “sicīliešu Stounhendžu”, Malabotas meža teritorijā 1165 – 1230 m augstumā virs jūras līmeņa, no kuras paveras pasakains skats uz visām debess pusēm – dienvidos esošo vulkānu Etna, austrumos Peloritānu kalniem, ziemeļos – Tirēnu jūru un Eolu salām un rietumos – Nebrodi kalniem.

Tā ir vieta, kur savienojas divas realitātes – zeme un debesis, dzīve un nāve (aizkapa dzīve)! Sirreāla vieta, par kuras izcelsmi un nozīmi zinātnieki vēl joprojām nav spējuši vienoties un rast izskaidrojumu, taču cilvēku fantāzija šiem neparastās formas un izvietojuma akmeņiem piešķīrusi sakrālu nozīmi. Tulkojumā no grieķu valodas “argimoschion” nozīmē “lielu atzaru (slāņu) augstiene”.

Leģendas vēsta, ka daudzus gadus atpakaļ uz zemes dzīvojuši giganti, kas izaicinot un uzvarot Dievus, tos apbedījuši zem zemes, tāpēc ikreiz, kad vulkānā notiek izvirdums vai zemestrīce, tā ir šo Dievu dusmu izpausme. Savukārt, vietējie iedzīvotāji šajā vietā lūgušies gigantus pārstāt tos apdraudēt.

Montalbano (14)Montalbano (15)

Teritorijā esošie akmeņi ir divu veidu – viens, tipisks šīs zonas materiāls – smilšakmens / kaļķakmens, otrs – granīts, kas nav tipisks šīs zonas materiāls, tāpēc tiek uzskatīts, ka tie varētu būt atvesti no citurienes. Savukārt, vējš un lietus dabiskā ceļā tiem piešķīris neparastu formu, piemēram:

  • vīriešu un sieviešu dzimumorgāni – dzīvības simbols. Šī bijusi vieta, kur veikti sakrāli auglības rituāli;
  • ērglis ar Saules Dieva simbolu uz kakla – varenība; dzīvība, kas tiecas pēc nemirstības un pēcnāves dzīves; dzīvnieks, kas savieno zemi ar debesīm un norāda uz Nekropoles atrašanās vietu. Vieta, kur notikuši lūgšanas un pateicības rituāli Saulei un Dieviem;
  • galvaskauss,
  • Neolīta dieviete Orante – 26 m augsts akmens, kas atveido lūdzošos personu, un kuras profils izceļas saulei rietot. Ūdens tvertne šajā gadījumā varētu būt izmantota kā vieta, kur ņemt kristībām / iesvētībām paredzēto ūdeni.
  • un apbedījumu vietu (kapeņu) drupas.

Iespējams pagātnē šī vieta izmantota citos nolūkos, taču mūsdienu zinātnieku galvenās hipotēzes ir sekojošās:

  • tā bijusi vieta, kur mācītāji netraucēti nodevušies astronomijai un astroloģijai, un kopš 13.gadsimta arī alķīmijai un astromedicīnai – novērojot zvaigznes un dabas ciklus, šeit noteikti ziemas un vasaras saulgrieži, vienādas dienas un nakts garums un mēness fāzes (astronomiskais kalendārs). Akmeņi izvietoti noteiktā veidā, tādējādi kopējot zvaigžņu izvietojumu debesīs (astrālais spogulis), kāds agrāk bija saskatāms ar neapbruņotu aci. Šī bijusi kulta vieta Saulgriežos;

Interesanti, ka ārsts – alķīmiķis Arnaldo da Villanova, iespējams, to izmantojis kā atklāta veida slimnīcu, kur līdzsvarot iekšējo enerģiju (nodarbojušies ar jogu?) un ūdens tvertne šajā gadījumā, iespējams, izmantota kā vieta, kur audzēt vēlāk asins nolaišanai nepieciešamās dēles.

  • milzīga apbedījumiem veltīta teritorija (augstienē esoša Nekropole) – noteiktā veidā izvietoti dolmens un menhīra apbedījumu akmeņi (dolmens – akmeņu krāvums, kas veido noslēgtu telpu, menhīrs – viens atsevišķi stāvošs akmens), vairāk kā 500 no akmeņiem veidoti Tholos (cubbitari), kas ļoti līdzinās Sardīnijā esošajiem Nuraghi un Puļjā esošajiem Trulli un vēlākie veidojumi (alas jeb nišas) klintīs.

Jebkurā gadījumā, tā ir interesanta vieta, kuru ir vērts apmeklēt, jo akmeņu nezināmā izcelsme, to neparastā forma un izvietojums, un pasakaini skaistais skats uz visām debess pusēm tai piešķir misticisma “piegaršu” un ierindo līdzās tādām citām ar megalītiem slavenām valstīm kā Lielbritānijai, Spānijai, Francijai un Vācijai.

27/09/2011

Nebrodi kalni (Monti Nebrodi) un Novara di Sicilia

Nebrodi kalni (itāļu val.: Monti Nebrodi, sicīliešu dialektā: Munti Nèbbrudi) atrodas Sicīlijas ziemeļu daļā un kopā ar Madoniju un Peloritānu kalniem veido Sicīlijas Apenīnus. No vulkāna Etna tos atdala Alkantāras (itāļu val.: Alcantara) un Simeto upes. Kalnu augstākais punkts ir Soro kalns (itāļu val.: Monte Soro), kurš ir 1847 m augsts.

Apmēram 50 Km garais un 1.5 stundu ilgais ceļa posms no Falcone līdz Francavilla di Sicilia, braucot cauri Nebrodi kalniem un mazai kalnu pilsētiņai jeb ciemam Novara di Sicilia, izrādījās viens no maniem iespaidiem bagātākajiem braucieniem Sicīlijā. Pat vulkāns Etna nespēja mani pārsteigt un sajūsmināt tik lielā mērā, cik šie kalni un ielejas, kalnu upes, brīvi staigājošās aitas, kalnu kazas, cūkas, govis un visam vēl papildus – saulrieta un austošās vakara miglas radītā noskaņa un kalna augu saldskābā smarža.

Apskates objekti:

  • Nebrodi dabas parks (itāļu val.: Parco dei Nebrodi) – 1993. gadā izveidotais 856.87 Km2 lielais parks ir viens no lielākajiem aizsargājamiem parkiem Sicīlijā. Tas sastāv no četrām (4) zonām un tā teritorijā atrodas 24 pilsētas:  deviņpadsmit (19) no tām atrodas Mesīnas zonā (Acquedolci, Alcara Li Fusi, Capizzi, Caronia, Cesarò, Floresta, Galati Mamertino, Longi, Militello Rosmarino, Mistretta, Raccuja, Sant’Agata Militello, Santa Domenica Vittoria, San Fratello, San Marco d’Alunzio, Santo Stefano di Camastra, San Teodoro, Tortorici, Ucria), trīs (3) Katānijas zonā (Bronte, Maniace, Randazzo) un divas (2) Ennas zonā (Cerami, Troina). Visvairāk apdzīvota ir Bronte (18 512 cilv.) un vismazāk Floresta (637 cilv.), viszemāk atrodas Sant’Agata Militello (25 m.v.j.l.), savukārt, visaugstāk atrodas Floresta (1275 m.v.j.l.), kas ir arī visaugstākā Sicīlijas pilsēta. Atkarībā no grūtības pakāpes dabas parka teritorijā ir iespējams apskatīt kalnus, kalnu ezerus, pilis, u.c. Iespējams izbaudīt plašo floru un faunu.


  •  Novara di Sicilia (sicīliešu dialektā: Nuvara) – šī mazā kalnu pilsētiņa jeb drīzāk ciems, kurš ir atzīts par vienu no skaistākajiem Itālijā, atrodas 650 m.v.j.l. un tajā dzīvo apmēram 750 ģimenes jeb 1447 cilvēki. Tā ir tipiska Viduslaiku pilsēta ar piecām (5) baznīcām, kuru ir dibinājuši sikāni (viena no trīs Sicīlijas pamatiedzīvotāju ciltīm). Tās nosaukums sikānu laikā ir bijis “Noa” (dārzs), vēlāk romiešu laikā – “Novalia” (labības zona), arābu laikā – “Nouah” (dārzs, zieds), Viduslaikos ir tikuši izmantoti vārdi Nucaria, Nuara, Nucharia, Nugaria, Nutaria, Nocerai, Noara, līdz beidzot pilsētai tika piešķirts tās tagadējais nosaukums.

Īpašas pieminēšanas vērts ir pilsētā notiekošais Maiorchina siera turnīrs jeb svētki (itāļu val.: Sagra e torneo del Maiorchino), kas sākas Janvāra beigās un turpinās līdz Marta sākumam. Svētku pirmsākumi attiecas uz 17. gadsimta sākumu un tajos 10 – 18 kg smagais siera rullis, ievērojot spēles noteikumus, tiek ripināts pa pilsētas ielām.

Jānogaršo:
  • sieri: Maiorchino (cilindriskas formas 10 – 18 kg smags aitas piena siers, kurš ir viens no lielākajiem aitas piena sieriem Itālijā! Ņemot vērā tā sarežģīto gatavošanas procesu un nepieciešamo ilgo noturēšanas laiku, tā izmaksas ir samērā augstas un šis kopš 17. gadsimta gatavotais siers draud izzust), Canestrato, Nebrodi Provola, Ricotta;
  • ogas – zemenes, meža zemenes, mellenes, avenes, kazenes, jāņogas, u.c.
  • medus: – pateicoties tam, ka Nebrodi kalnos aug daudzi un dažādi koki un krūmi (citrusi, kastaņi, akācijas, eikalipti, augļu koki, u.c.), zied dažādi kalnu augi, šajā zonā radītais medus ir īpaši aromātisks un ekoloģisks;
  • rieksti, īpaši lazdu rieksti;
  • Nebrodi melnās cūkas gaļas izstrādājumi  – no ārpuses šī cūka izskatās līdzīga mežacūkai, tā dzīvo Nebrodi kalnu mežos un tiek barota speciālās ganībās, tāpēc tās gaļa ir izcila. Gaļa tiek ēsta svaiga vai pagatavotā veidā (piem., salami). Par godu šai cūkai dažādās pilsētās, piem., Maniace, Caronia, Longi un Cesarò, tiek organizēti Melnās cūkas svētki (itāļu val.: Sagra del suino nero).

 Noderīgi:

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri