Posts tagged ‘magma’

22/07/2011

Vulkāns Etna

Vulkāns Etna atrodas Sicīlijas ZA pusē, Katānijas un Mesīnas pilsētu tuvumā. Tiek uzskatīts, ka tā nosaukums ir cēlies no fenikiešu vārda “attuna”, kas nozīmēja “kurtuve”, savukārt, latīņu valodā “mons” un arābu valodā “gibel” nozīmēja vienu un to pašu – “kalns”. Grieķu valodā vulkāns tika saukts par Aítnē, latīņu val.: Aetna, itāļu val.: Etna un Mongibello, sicīliešu dialektā: Muncibeddu. Senie grieķi ticēja, ka Etnā dzīvoja uguns dievs Vulkāns, kas izgatavoja ieročus kara dievam Marsam tad, kad Etnā notika izvirdumi. Arī ciklopi, vienacainie briesmoņi, pēc sengrieķu domām, dzīvoja Etnā.

Tas ir stratovulkāns (augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušas lavas un vulkānisko pelnu slāņiem), kurš ir ne tikai lielākais aktīvais vulkāns Eiropā, bet arī viens no aktīvākajiem pasaulē, kurā regulāri notiek izvirdumi. Tas ir vulkāns, kuram ir visilgākā reģistrētā izvirdumu vēsture pasaulē (sākot no 1500. g.p.m.ē.).

Vulkāna augstums ir apmēram 3323 m.v.j.l., bet tas mainās izvirdumu ietekmē (piem., 1981. gadā tas bija par 21 m lielāks). Etna ir arī Itālijas augstākā virsotne uz dienvidiem no Alpu kalniem (tiek uzskatīta par to turpinājumu). Etnas pamatnes apkārtmērs ir 250 Km un kopumā tā aptver apmēram 1400 km² lielu teritoriju.

Etna3Etna_2016.03 (6)etna_2016-10-2etna_2016-10-1etna_2016-10Etna_2016.02 (1)Etna_2016.02 (2)Etna_2016.02 (3)Etna_2016.03 (1)Etna_2016.03 (2)Etna_2016.03 (3)Etna_2016.03 (4)Etna_2016.03 (7)Etna_2016.03 (5)Etna_2016.03 (8)Etna_2016.03 (9)

Neskatoties uz to, ka Etnā nepārtraukti ir novērojama vulkāniskā aktivitāte, tās potenciālā riska zonā dzīvo apmēram 900 000 cilvēku, kuriem vulkāna sniegtās iespējas ir būtisks ienākumu avots, piemēram:

  • nogāzēs esošā vulkāniskā augsne ir īpaši auglīga, tāpēc Etnas ielejā (līdz 1500 m.v.j.l.)  ir ļoti daudz vīnogulāju, olīvkoku, citrusaugļu, pistāciju un citu riekstu koku, sākas ozolkoku, kastaņkoku un priežu meži, kuros aug ogas un sēnes. Starp 1500 un 2000 m.v.j.l. atrodas dižskābaržu un bērzu meži, savukārt, Etnas virsotnes pelnainajā un izdedžu daļā aug sicīliešu astralagus, Anthemis nobilis un Senecio, tāpēc šajā zonā ļoti populāra ir arī biškopība;
  • atpūtas un izklaides iespējas (tūrisms): sākot no sēņošanas un ogošanas līdz pat dabas parkiem, slēpošanai, kalnos kāpšanai un braukšanai ar laivām pa kalnu upēm;
  • sacietējušais lavas akmens tiek izmantots rūpniecībā un celtniecībā, kā arī amatniecībā.

Castagne_Raccolta (1)Castagne_Raccolta (2)Etna_Asini, suini neriEtna_PecoreCeramic workshop (1)Ceramiche Cascella (1)Ceramiche Cascella (4)

Vēsture

Tiek uzskatīts, ka pirmo reizi vulkāniskā aktivitāte Etnas teritorijā sāka izpausties pirms 500 000 gadiem, kad Sicīlijas senās piekrastes tuvumā zem ūdens notika izvirdumi. Pirms 300 000 gadiem vulkāniskā aktivitāte sāka izpausties vairāk DR virzienā, pirms 170 000 gadiem – mūsdienu teritorijā. Šajā laikā izveidojās stratovulkāna pamatstruktūra ar mainīgiem un nekontrolējamiem izvirdumiem. Laiku pa laikam vulkāna kalna palielināšanās tika apstādināta, jo izvirdumu laikā iebruka tā virsotnes, veidojot lielus lēzenus krāterus, sauktus par “caldera”.

Pirms 15 000 – 30 000 gadiem Etnā notika daudzi ļoti eksplozīvi izvirdumi, kā rezultātā izveidojās lielas karsto gāzu, pelnu un sašķidrinātu akmens (toksiskas) plūsmas, kuras par sevi ir atstājušas liecības ne tikai tuvākajā apkārtnē (kā akmens veida paliekas – nogulsnes), bet šo izvirdumu pelni ir tikuši atrasti pat Romas teritorijā, kas ir apmēram 800 Km uz ziemeļiem.

Tūkstošiem gadus atpakaļ vulkāna austrumu pusē notika virsotnes malu katastrofāla iebrukšana, kas radīja milzīgus zemes nogruvumus. Tā rezultātā vulkāna sānos izveidojās ļoti liela, pakavveida formas ieplaka (5 x 10 Km), saukta par “Valle del Bove” (vērša ieleja), kuras stāvās 1000 metrus augstās malas vairākkārt ir piedzīvojušas iebrukšanu.

Pirms 2000 gadiem notika vēl vienas virsotnes iebrukšana un izveidojās “Piano Caldera”, kas mūsdienās ir apskatāma kā virsotnes nogāzē esoša atšķirīga plaisa (laika gaitā izvirdumu laikā tā ir tikusi piepildīta ar izvirdošo lavu).

Izvirdumi

Etnas izvirdumi mēdz būt dažādi, taču pēdējos gados ir novērojams tas, ka tie ir kļuvuši daudz eksplozīvāki un notiek daudz biežāk nekā pirms tam.

Izvirdumi veidi:

  • virsotņu (angļu val.: summit eruptions) izvirdumu gadījumā lava virzās uz augšu pa vulkāna centrālo kanālu un tiek izmesta pa vienu no četriem krāteriem Voragine (1945, centrālais krāteris), ZA krāteri (1911, šobrīd šis ir augstākais Etnas punkts), Bocca Nuova (1968) un DA krāteri (1971, šobrīd šis ir aktīvākais Etnas krāteris; jāatgādina, ka gadsimtu atpakaļ Etnā bija tikai viens krāteris – centrālais krāteris). Šādi izvirdumi var būt gan ļoti eksplozīvi (lava tiek izmesta sprādzienveida formā), gan arī mazāk intensīvi, bet, kopumā ņemot, tie neapdraud apdzīvotās teritorijas, jo vulkāniskā aktivitāte notiek vulkāna virsotnē;
  • laterālo (angļu val.: lateral flank eruptions) izvirdumu gadījumā lava virzās uz augšu pa vulkāna centrālo kanālu un tiek izmesta pa spraugām, kuras izveidojas vulkāna virsotnes sānos. Vispārīgi šāda veida izvirdumi sākas ar intensīvu un eksplozīvu darbību, kuru pavada ievērojama lavas apjoma izmešana;
  • sānu (angļu val.: eccentric flank eruptions) izvirdumu gadījumā lava virzās uz augšu pa centrālajam kanālam paralēlu (neatkarīgu no tā) kanālu un tiek izmesta vulkāna sānos, kur mūsdienās ir izveidojušās vairāk kā 300 vulkāna fumarolas, sākot no nelieliem caurumiem zemē līdz pat lieliem krāteriem vairāku simtu metru plašumā. Šādi izvirdumi var notikt dažu simtu metru augstumā, tuvu vai pat apdzīvoto teritoriju zonās un bieži vien tie ir ļoti eksplozīvi un nevaldāmi, veidojot jaunas konusveida virsotnes un intensīvas lavas plūsmas. Jāatzīmē, ka daudzi ciemati un mazas pilsētiņas atrodas seno sānu izvirdumu centru tuvumā. Jāatzīmē, ka laika intervāls starp sānu izvirdumiem var būt no dažiem mēnešiem līdz pat 20 gadiem (pēdējo 40 gadu laikā tas ir 1.5 līdz 2 gadi) un izvirdums var ilgt kā dažas stundas, tā arī vairāk par gadu (1991 – 1993: 472 dienas, 2008 – 2009: 419 dienas).

Izvirdumu posmi un vēsturiski svarīgākie izvirdumi:

Lai gan vulkāns Etna skaitās vulkāns ar visilgāko reģistrēto izvirdumu vēsturi pasaulē (1500. g.p.m.ē. – mūsdienas), tomēr šie pieraksti nav precīzi, jo līdz 17. gadsimtam tika reģistrēti galvenokārt tikai sānu izvirdumi – izvirdumi, kas vistiešākajā mērā apdraudēja iedzīvotājus un apdzīvotās teritorijas. Sākot ar 17. gadsimtu tiek reģistrēti gan sānu, gan arī virsotņu izvirdumi un Etnas pēdējo 400 gadu darbībā tiek izdalīti sekojoši posmi:

  • 1. posms (1600. – 1670.) – zems aktivitātes līmenis (atsevišķi izvirdumi, turklāt, galvenokārt virsotņu izvirdumi) un ļoti liels izmešu daudzums (1.4 m3 s-1, vairāk nekā jebkurā citā periodā pēc 1669. gada). Perioda kulminācija notika 1669. gadā, kad centrālajā virsotnē notika spēcīgs izvirdums un tam sekojoša vulkāna malu nobrukšana (dramatiskākais Etnas izvirdums kopš 122. g.p.m.ē.). Tika sagrauti 10 ciemi un pēc 5 nedēļām arī Katānija. Dati par bojāgājušajiem nav viennozīmīgi, jo tiek uzskatīts, ka apmēram 20 000 cilvēku aizgāja bojā nevis Etnas izvirduma dēļ, bet gan zemestrīces laikā, kas notika 1693. gadā;
  • 2. posms (1670. – 1870.) – apmēram 100 gadus ilgs pauzes periods (notika tikai trīs vidēja līmeņa sānu izvirdumi: 1689, 1702, 1755, kuri visi notika Valle del Bove ielejā) un tad, 1760.-tajos gados, atsākas un daudz biežāk sāk notikt izvirdumi, turklāt, galvenokārt sānu izvirdumi, ar ļoti zemu izmešu daudzumu (0.2 m3 s-1). Virsotņu izvirdumu aktivitāte atsākās pēc 13 gadus ilga pauzes perioda – 1682. gadā. Šajā laikā izveidojās jauna konusveida virsotne. Laika posmā no 1767. līdz 1865. gadam notika deviņi sānu izvirdumi ar laika intervālu starp tiem 10 gadi: 1780, 1792 – 1793, 1802, 1811 – 1812, 1819, 1832, 1843, 1852 – 1853 un 1865. gada izvirdums, perioda kulminācija (lielākais izvirdums kopš 1669. gada), izmetot apmēram 100 x 106 m3 lavas un citus piroplastiskos materiālus. Dažas nedēļas pēc izvirduma beigām notika 4.7 balles spēcīga zemestrīce, kuras rezultātā gāja bojā apmēram 70 cilvēki;
  • 3. posms (1870.- mūsdienas) – ievērojams augstāks aktivitātes līmenis (biežāki izvirdumi, turklāt, galvenokārt sānu izvirdumi) un pieaugošs izmešu daudzums ir sācis notikt kopš 20. gadsimta vidus, turklāt, izvirdumi ir sākuši notikt vai nu vairāki vienlaicīgi, vai arī sekojoši viens pēc otra (laika posmā no 1865. gada līdz 1993. gadam ir notikušas četras šādas sērijas: 1) 1874 – 1892, 2) 1908 – 1928, 3) 1942 – 1951, 4) 1971 – 1993. Pēdējā no tām ietvēra vismaz 13 sānu izvirdumus 22 gadu laikā, tādējādi, vidējais laika intervāls starp sānu izvirdumiem ir samazinājies līdz 1.5 gadam). Kad 2001. gadā notika sānu izvirdums, tika uzskatīts, ka tas ir jauna perioda sākums un nākamais izvirdums sāksies pēc apmēram 1.5 gada, un tā arī notika (2002. – 2003.). Abus izvirdumus raksturoja vienlaicīga laterālā un sānu izvirdumu esamība, kuru pamatā, visdrīzākais, ir nesen izveidojies centrālajam magmas rezervuāram paralēls magmas rezervuārs. Ņemot vērā šīs izmaiņas, nav iespējams paredzēt vulkāna darbību nākotnē, taču visdrīzākais izvirdumi notiks arvien biežāk un arī izmešu daudzums palielināsies.

Izvirdumu hronoloģija:

2011, 2010, 2006-09, 2004-05, 2002-03, 1994-2001, 1993, 1993, 1991-93, 1990-92, 1989-90, 1989, 1988-89, 1987, 1986-87, 1984-86, 1984, 1983, 1981, 1981, 1981, 1980, 1980, 1979-92, 1971-79, 1966-71, 1959-64, 1959, 1958, 1957-58, 1957, 1955-56, 1953?, 1951-52, 1950-51, 1949-50, 1947, 1947, 1946, 1945, 1942-44, 1942, 1940-42, 1935-39, 1934, 1931-33, 1930, 1929, 1928, 1928, 1926, 1924-25, 1923-24, 1923, 1919-23, 1918, 1918, 1917, 1913-17, 1912, 1911, 1911, 1910-11, 1910, 1908-09, 1908, 1899-1907, 1899, 1893-98, 1892, 1892, 1891, 1886, 1884-85, 1883, 1879, 1878-83, 1874, 1874, 1869, 1868, 1865, 1864, 1863, 1857, 1852-53, 1843, 1842, 1838-39, 1833, 1832, 1828-32, 1827, 1822, 1819, 1816?, 1811-12, 1810, 1809, 1803-09, 1802, 1797-1801, 1792-93, 1792, 1791, 1787, 1781, 1780, 1776, 1770?, 1767, 1766, 1764-65, 1763, 1763, 1758-59, 1755, 1752-58, 1747-49, 1744-45, 1735-36, 1732-33, 1723-24, 1702, 1693-94, 1693?, 1689, 1688, 1682, 1669, 1654-56?, 1651-53, 1646-47, 1643, 1634-38, 1633?, 1614-24, 1610, 1603-10, 1595?, 1579-80?, 1566, 1554?, 1541, 1540, 1537, 1536, 1494?, 1447, 1446, 1444, 1408, 1381?, 1350, 1333, 1329, 1329, 1284-85, 1250, 1222, 1194, 1169?, 1164, 1160, 1157, 1063, 1044?, 1004?, 911?, 859?, 814?, 812?, 644?, 417?, 252?, 80?, 39, 10, 10 BC, 32 BC, 36 BC, 44 BC, 49 BC, 56 BC, 61 BC, 122 BC, 126 BC, 135 BC, 141 BC, 350 BC, 396 BC?, 425-24 BC? 479-76 BC?, 565 BC?, 695, 735 BC?, 1500 BC.

Secinājumi:

  • strukturālie un seismiskie dati apliecina, ka reģiona deformācija notiek Z – D virzienā (Āfrikas tektoniskā plātne virzās zem Eirāzijas plātnes);
  • laika posmā no 1971. līdz 2001. gadam no Etnas četriem augstākajiem krāteriem visaktīvākais ir bijis DA krāteris;
  • Etna savā darbībā ir kļuvusi daudz aktīvāka, jaudīgāka un sarežģītāka (tiek uzskatīts, ka ir izveidojušies divi magmas rezervuāri);
  • izvirdumi ir sākuši notikt gan vairāki vienlaicīgi, gan arī sekojoši viens pēc otra un daudz biežāk (vidējais laika intervāls starp tiem ir samazinājies līdz 1.5 gadam);
  • sānu izvirdumi, kas var ilgt pat vairāk kā gadu, pēdējos gados ir radījuši ievērojamu izmešu daudzumu, tādējādi, apliecinot, ka tie spēj būtiski apgrūtināt iedzīvotāju ikdienas dzīvi (lauksaimniecība, sabiedriskais transports, u.c.).

Noderīgi:

05/05/2011

Eolu (Lipāri) salas

Eolu salas, sauktas arī par Lipāri salām (itāļu val.: Isole Eolie vai Isole Lipari), ir Tirēnu jūrā, Sicīlijas teritoriālajos ūdeņos (Mesīnas zonā) esošs vulkāniskas izcelsmes desmit salu arhipelāgs, no kurām septiņas salas ir apdzīvotas un divas ir aktīvi vulkāni – Stromboli un Vulcano. Bieži vien šīs salas tiek dēvētas arī par “Vidusjūras septiņām pērlēm”. Kopš 2000. gada tās ir ietvertas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Ik gadu salas apmeklē apmēram 20 000 tūristu.

Šīe zemūdens vulkāni un vulkāniskās izcelsmes salas ir izveidojušās aptuveni 260 000 gadu ilgas vulkāniskas aktivitātes rezultātā vietā, kur, Āfrikas tektoniskajai plātnei virzoties pretī Eirāzijas tektoniskajai plātnei, ir izveidojusies vulkāniskā zona ar zemes garozas plīsumiem un magma ir izvirdusi aptuveni 3600 m zem Tirēnu jūras. Lai gan šī par “vulkānisko loku” dēvētā teritorija ir 140 Km liela, tomēr ģeoloģiski nestabilā zona ir daudz, daudz plašāka un aptver Sicīliju, Kalabriju, Kampāniju un Grieķiju. Ģeoloģiski šis ir ļoti nelīdzens apvidus ar dziļām aizām un stāvām klintīm, turklāt,  pēdējo 20 000 gadu laikā vulkānā Stromboli nepārtraukti notiek lavas izvirdumi. Pārējās salās vulkāniskā aktivitāte tiešā veidā nav novērojama, bet to apstiprina tvaiku un karsto termālo ūdeņu esamība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka Eolu salas ir bijušas apdzīvotas jau neolīta laikā (4000 un vairāk g.p.m.ē.) un tās iedzīvotāji esot bijuši ļoti ieinteresēti izmantot vulkānisko stiklu (obsidiānu). Laika posmā starp 16. – 14. gs.p.m.ē. salas kļuva par ļoti svarīgu posmu metāla tirdzniecības ceļā no Britu salām uz austrumiem cauri Mesīnas līcim. Kamēr Sicīlijā noteicošā bija lauksaimniecība (Kastelučo kultūra), tikmēr Eolu salās (Cape Graziano) daudz raksturīgāka bija tirdzniecība. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā salu iedzīvotāji esot bijuši mikēnu kultūras pārstāvji un sikeli no Itālijas pussalas esot ieradušies tikai pāris gadsimtus vēlāk (apmēram 12. – 9. gs.p.m.ē.). Atšķirībā no to priekšgājējiem, sikeli izveidojās un palika par pastāvīgu iedzīvotāju grupu.

580. g.p.m.ē. salas iekaroja grieķi un, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, tās tika nosauktas par godu vēju dievam Eolam, kurš esot dzīvojis uz salas un spējis paredzēt laiku pēc mākoņiem. Tas esot bijis ļoti svarīgi zvejniekiem, tāpēc Eols esot ticis cienīts un godāts. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā (3. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) Eolu salās uzplauka sēra, alauna un sāls tirdzniecība, kas gan vēlāk būtiski apsīka līdz pat tam, ka salas tika pamestas. Tas notika arī tāpēc, ka turpinājās vulkānu izvirdumi, kā arī salas tika dēvētas par velna mitekli un traucējumu izpausmes vietu. Laika posmā no 4. – 10. gadsimtam salās valdīja barbaru vestgoti, vandāļi, ostrogoti, bizantieši un arābi, līdz beidzot 11. gadsimtā varu pārņēma normāņi un sākās strauja salu attīstība un uzplaukums. Eolu salas vienmēr ir bijušas lojālas franču ne spāņu varai. 1544. gadā salas iekaroja turki, nogalinot un izkalpinot daudzus vietējos iedzīvotājus. Daudzi mēģināja bēgt, citi tika izpirkti un atgriezās uz Sicīlijā. Bet tad, spāņu autoritāšu pieļauto kļūdu dēļ, atkal tika pievērsta uzmanība Eolu salām. Tajās tika izvietotas sicīliešu, kalabriešu un spāņu ģimenes, pilsētas ēkas un mūri tika atjaunoti tā, lai vajadzības gadījumā vietējie iedzīvotāji spētu aizstavēties pret uzbrukumiem, glv., turku pirātiem, kas gadsimtiem ilgi šajās salās meklēja patvērumu. 1693. gadā, kad Sicīlijā notika zemestrīce, kas iznīcināja daudzas pilsētas un prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Eolu salās nebija neviena upura (katedrālē cilvēki lūdza aizstāvību svētajam Bartolomejam). 17. gadsimtā, pateicoties lauksaimniecības attīstībai (vīnogas, kaperi, vīģes, vīni), sākās strauja ekonomiskā attīstība, taču Burbonu valdīšanas laikā sākās ciešanas, kas turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai (1860. – tie gadi) un vēl vēlāk. Ciešanu iemesls bija tāds, ka Vulcano sala tika izmantota kā soda izciešanas vieta kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem, kur tie nodarbojās ar alauna un sēra ieguvi. 1916. gadā šīs kolonijas tiek slēgtas, bet 1926. gadā fašiska režīma laikā tās atkal atjaunoja, izmitinot antifašisma aktīvistus.

Arhipelāgs sastāv no sekojošām salām:

  • Alicudi (itāļu val.: Isola di Alicudi), no vienas puses, ir arhipelāga visattālākā sala (40 Km no Lipāri salas), no otras puses, Palermo virzienā vistuvākā sala, kas izskaidro to, kāpēc pagātnē tā bija biežs pirātu sirojumu mērķis. Tā ir otra mazākā arhipelāga sala (aiz Panarea) (5 Km2, 120 iedzīvotāji), pavisam neliela zemūdens stratovulkāna* daļa, kura ir redzama virs ūdens un tiek uzskatīta par salīdzinoši jaunu (mazāk kā 90 000 gadi). Salas augstākais punkts Monte Filo dell’Arpa atrodas 675 m.v.j.l. Tā ir viena no arhipelāga visneskartākajām salām (uz salas atrodas viena viesnīca un restorāns, dažas mājas un veikaliņi), tāpēc ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt mieru un klusumu un pasakaini skaistu dabu, tai skaitā zemūdens peldēšanu un fotografēšanu. Nokļūšana salā notiek caur Lipāri salu.


  • Filicudi (itāļu val.: Isola di Filicudi) ir senākā arhipelāga sala (Zucco Grande lavas vecums ir apmēram 600 000 gadi), nedaudz lielāka par Alicudi salu (9.5 Km2, 250 iedzīvotāju) un piemērota klusas un mierīgas atpūtas cienītājiem. Uz salas atrodas pāris apdzīvoti ciematiņi, daži restorāni un tirgi, auto, skūteru un laivu nomas punkti, akmeņainās pludmales ar kristāliski tīru ūdeni. Salas augstākais punkts Monte Fossa Felci atrodas 774 m.v.j.l. Zonā Capo Graziano ir iespējams apskatīties mūsdienās pamestos ciematiņus, kur cilvēks ir dzīvojis jau 17. – 13. gs.p.m.ē. (Villaggio preistorico Capo Graziano), tās arheoloģiskie atradumi atrodas Lipāri salas arheoloģiskajā muzejā. Labākās pludmales (Le Punte, Pecorini Mare un Filicudi Porto) atrodas salas prestižākajā zonā (La Guardia), kas ir arī vienīgais punkts, no kurienes vienkopus var redzēt pārējās salas, izņemot Alicudi.  Zucco Grande (ZA) ir agrāk apdzīvota, bet mūsdienās pamesta zona (250 m.v.j.l.), kur, saskaņā ar leģendu, esot dzīvojušas salas visskaistākās sievietes, savukārt, mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no auglīgākajām salas zonām (olīves, vīnogas, kaperi, mandeles, u.c.). Tur atrodas arī Fontanella dell’ Amore. Zonas Ficarrisi (500 m.v.j.l.) un Siccagni (salas ZR daļa) esot neapdzīvotas pēdējos 80 gadus, bet, braucot ar laivu, apskates vērti ir tur esošā 30 m platā Grotta del Bue Marino un jūrā iznirstošā 74 m augstā kalnu grēda Faraglione la Canna.


  • Salina (itāļu val.: Isola di Salina) ir otra lielākā arhipelāga sala pēc Lipāri (26.8 Km2, 2 300 iedzīvotāju, 3 apdzīvotas zonas: Santa Marina, Malfa un Leni). Veidota no sešiem vulkāniem, no kuriem divi augstākie (mūsdienās neaktīvi) ir Monte Fossa delle Felci (968 m) un Monte dei Porri (860 m). Grieķu valdīšanas laikā sala tika saukta par godu šiem diviem vulkāniem – “Didyme” (dvīne), savukārt, mūsdienu nosaukums ir cēlies no sālsezera. Sala ir bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā un 7. gadsimtā tā esot bijusi populārāka pat par Lipāri salu, jo tajā laikā uz tās esot darbojies vulkāns. Mūsdienās šī sala tiek uzskatīta par arhipelāga zaļāko un auglīgāko salu (piem., kaperi, vīnogas, olīves, saldais vīns “Malvasia delle Lipari” ir pazīstams visā pasaulē). Tā ir pazīstama arī sakarā ar to, ka tieši šeit Massimo Troisi uzņēma savu filmu “Il Postino”.


  • Lipāri (itāļu val.: Isola di Lipari) ir lielākā un tūristu visvairāk apmeklētā sala (37.6 Km2, apmēram 12 000 iedzīvotāju), kurā atrodas zemūdens stratovulkāna* augstākais punkts – Monte Chirica (602 m.v.j.l.). Lai gan tās izcelsme tiek attiecināta uz laika posmu pirms 220 000 gadiem, tomēr, ņemot vērā, ka pēdējais izvirdums notika pirms 1400 gadiem, vulkāniskās aktivitātes ziņā tā tiek uzskatīta par salīdzinoši aktīvu salu. To apliecina arī vulkānisko gāzu un tvaiku strūklu (fumarolu, 80 – 90 ° C) un karsto termālo ūdeņu esamība (Vallone Ponte). Vēsturiski kopš neolīta laikiem šī ir bijusi vispopulārākā un visapdzīvotākā sala. Tā liecības ir vērts apskatīties Eolu salu arheoloģiskajā muzejā un arheoloģiskajā parkā (Il Museo Eoliano, Il Parco Archeologico del Castello, Il Parco Archeologico della contrada Diana – grieķu un romiešu laika liecības). Lipāri pilsētā ieteicams izstaigāt pludmales Marina Lunga un Marina Corta, apskatīt pili, kuras vecākās daļas būvniecība tika uzsākta grieķu valdīšanas laikā, apskatīt normāņu baznīcu un pāris torņu un viduslaiku ēku drupas. Canneto un Acquacalda zonās (salas ZA daļas) ieteicams apskatīties mazās zvejnieku pilsētiņas un balto smilšu pludmales, kā arī vulkāniskā stikla klintis (Rocche Rosso, Capo Rosso) un pumeka akmens alu (Cave di Pomice) Porticello pilsētā. No Acquacalda pilsētas paveras fantastisks skats uz salām Alicudi, Filicudi, Salina, Panarea un Stromboli. Quattropani zonā (salas ZR daļa) ieteicams apskatīties Cave di Caolino un izbaudīt karsto termālo ūdens (60 ° C) peldes brīvā dabā (Terme di S.Calogero). Iespējams, šī ir labākā sala, kur apmesties, jo tā ir visaktīvākā un no tās ir visvieglāk nokļūt uz visām pārējām salām.


  • Panarea (itāļu val.: Isola di Panarea) ir arhipelāga vismazākā un viszemākā sala. Tās platība ir 3.4 Km2 un tās augstākais punkts Il Timpone del Corvo atrodas tikai 421 m.v.j.l. Tā ir arī visšarmantākā un visvairāk jauniešu apmeklētā sala, jo piedāvā plašas naktsdzīves iespējas, īpaši skaists skats paveras no Hotel Raya terases. Apskates vērtas ir arī tās tuvumā esošās bazalta saliņas Basiluzzo, Dattilo, Spinazzola, Lisca Bianca un Lisca Nera, kā arī  no jūras iznirstošās klintis Panarelli un Formiche. Šī sala ir īpaši piemērota zemūdens niršanai un fotografēšanai;


  • Vulcano (itāļu val.: Isola di Vulcano) ir apmēram 21 Km2 liela un 2001. gadā tajā dzīvoja 715 iedzīvotāji. Tā ir viena no divām salām, kuru veido četri vulkāni, lielākais no tiem (Fossa Grande, 386 m) ir aktīvs pēdējos 90 000 gadus (pēdējais lielākais vulkāna izvirdums bija 1890. gadā). Salas augstākie punkti (501 m) ir kalni Mount Aria un Mount Saraceno. Salā atrodas vulkānisko gāzu un tvaiku strūklas (fumaroles, 80 – 90 ° C), iespējams izbaudīt dubļu (sauktas “fanghi”) un karsto termālo ūdeņu vannas, lieliskas melno smilšu pludmales (Porto di Ponente) un pastaigu vietas. 50 min kāpšana augšā vulkānā nodrošinās pasakainas sajūtas un skatu uz pārējām arhipelāga salām. Īpaši iecienīta un apmeklēta ir mazā pussaliņa Vulcanello, kuras divi krāteri ir nosegti ar īpaši skaistiem augiem (vīģes, vīnogas, dažādi augļu koki, u.c.) un skaistā Monstru ieleja (Valle dei Mostri) savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties īpašas formas klintīm un melnām smiltīm. Skaisti ir arī Venēras baseins (Piscina di Venere) un Zirga aiza (Grotta del Cavallo), kurā var iebraukt ar laivu un izbaudīt gaismas un krāsas saspēles.


  • Stromboli (itāļu val.: Isola di Stromboli) ir apmēram 12.6 Km2 liela un tajā atrodas viens no Eiropā aktīvākajiem vulkāniem Stromboli (926 m.v.j.l., 3 aktīvi krāteri, aktīvs pēdējos 20 000 gadus, pēdējais lavas izvirdums notika 2011. gadā). 19. gadsimta beigās salā dzīvoja apmēram 4 000 iedzīvotāju, mūsdienās – 400 līdz 850 (sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pēc Itālijas apvienošanās 1861. gadā, zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem, daudzi iedzīvotāji emigrēja, galvenokārt uz ASV un Austrāliju). Sala tiek “jaunatklāta” pēc Roberto Rossellini filmas “Stromboli terra di Dio” uzņemšanas 1949. gadā ar jauno aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā. Salas ekonomika balstās uz lauksaimniecības produktu audzēšanu (olīves, vīnogas, vīģes, persiki), zvejniecību un, protams, tūrismu! Apskates vērti ir vulkāna krāteri, dubļu vannas, lieliskās pludmales, alas un aizas, kā arī akmens klints, kas iznirst jūrā (Strombolicchio). Īpaši piemērota vieta zemūdens niršanai un fotografēšanai.


* Stratovulkāns ir augsts konusveida vulkāns ar daudziem sacietējušiem lavas un vulkānisko pelnu slāņiem. Stratovulkāni ir stāvi ar periodiskiem, sprādzienveida izvirdumiem. No stratovulkāniem plūstošā lava mēdz būt viskoza; tā sacietē, neizplūstot īpaši tālu. Šī lava veidojas no magmas, kurai parasti ir augsts vai vidējs silīcija dioksīda saturs. Biežākie šādu lavu tipi ir riolīts, dacīts, andezīts.

Nokļūšana arhipelāgā: Jebkurā sezonā salu arhipelāgā ir iespējams nokļūt no Sicīlijas pilsētas Milazzo (tā atrodas apmēram 40 Km attālumā no Mesīnas), kas arī ir visbiežāk izmantotais un visērtākais nokļūšanas veids. Savukārt, vasaras sezonā nokļūšana ir iespējama arī no Mesīnas, Palermo, Cefalu, Kalabrijas (Ustica Lines) un Neapoles (Siremar). Galvenās  prāmju kompānijas ir Ustica Lines (vasaras sezona skaitās no 01. jūnija līdz 15. septembrim), Siremar un N.G.I.