Posts tagged ‘labākās pludmales Itālijā’

17/04/2012

Ragūzas pilsētas pludmales daļa (Marina di Ragusa)

Sicīlijas pašos dienvidos pāris kilometru (20 min) attālumā no Ragūzas pilsētas atrodas tās sastāvā ietilpstošs Vidusjūras piekrastē esošs neliels ciematiņš – Ragūzas pilsētas pludmales daļa (itāļu val.: Marina di Ragusa), kurā pastāvīgi dzīvo apmēram 4000 cilvēku, bet vasarā, ierodoties tūristiem un atpūtniekiem, to skaits palielinās līdz pat 60 000 cilvēku.

Tā ir pazīstamākā un aktīvākā no šajā teritorijā esošajām četrām pludmalēm – Ragūzas pilsētas pludmales daļas, Modikas pilsētas pludmales daļas, Pocallo un Sampjieri, kas piedāvā ne tikai lielisku atpūtu pludmalē, bet arī aktīvu naktsdzīvi (bāri, restorāni, diskotēkas, veikali, u.c.). Pludmale ir pazīstama un iemīļota pateicoties tās zeltainajām, īpaši smalkajām smiltīm un tirkīza krāsas pasakaini tīrajam ūdenim. 2009. gadā tai tika piešķirts zilais karogs.

Jāatzīmē, ka šeit 2009. gadā atklātā tūristu osta ir lielākā un modernākā osta visā Sicīlijā. Tā spēj uzņemt pat 800 laivas!

Taču agrāk viss bija savādāk …

Neskatoties uz to, ka šis ir ļoti mazs ciemats, tam ir ļoti sena vēsture. Tā pirmsākumi ir attiecināmi uz laiku 5.gs.p.m.ē., kad Irminio upes piekrastēs dzīvoja grieķi un to izmantoja kā kanālu – ostu.

Plašāk ciemats ir bijis pazīstams kopš bizantiešu laikiem (5.gs.), kad šeit tika izveidots iekraušanas dambis, pateicoties kuram daudzi šajā teritorijā saražotie produkti (piem., graudaugi, sieri, garšvielas) tika eksportēti uz citām teritorijām.

Arābu valdīšanas laikā un līdz pat 1928. gadam ciemats tika saukts par „Mazzarelli” (no arābu valodas „Marsa A’Rillah” jeb „neliela osta”).

16. gadsimtā pēc grāfa Kabreras pavēles blakus ostai tika uzcelts novērošanas un aizsardzības tornis, lai aizsargātos pret pirātu uzbrukumiem.

Apmēram 1870.-tajā gadā, kad Ragūzas pilsētā tika atklāta pirmā asfalta raktuve, šis mazais ciematiņš un tajā esošā osta pārvērtās par vienu no intensīvāk izmantotajām visā Sicīlijā. Tieši no šejienes uz daudzām Eiropas lielpilsētām (un ne tikai; piem., Parīzi, Berlīni, Londonu, Amsterdamu, Buenosairesu, Pekinu, u.c.) tika eksportēts asfalts.

Kopš 1960.-tajiem gadiem ciemats arvien vairāk ir iemantojis vasaras atpūtas vietas statusu un mūsdienās ir pazīstams kā viens no labāk aprīkotajiem un atjaunotajiem kūrortiem visā Sicīlijas DA teritorijā.

Noderīgi:

03/10/2011

San Vito Lo Kapo (San Vito Lo Capo)

San Vito Lo Kapo (itāļu val.: San Vito Lo Capo, sicīliešu dialektā: San Vitu) ir neliela Sicīlijas ziemeļrietumos Trapāni zonā esoša pilsētiņa. 2010. gadā tajā dzīvoja apmēram 4366 iedzīvotāju, kuru galvenās darbības jomas ir tūrisms, lauksaimniecība (galvenokārt, olīvu audzēšana), u.c.

Ceļš uz pilsētu ved cauri lielu kalnu grēdu ielejai, tāpēc nevilšus sanāk uzdot jautājumu – ar ko gan cilvēks šeit var nodarboties, ja ne ar kalnu nojaukšanu? Un izrādās, ka neesam tālu no patiesības, jo šī zona ir slavena kā marmora iegūšanas vieta. Tā ir arī viena no biežākajām vietējo iedzīvotāju nodarbinātības jomām.

Izbraucot cauri kalniem, akmeņiem un nodegušajiem krūmājiem, paveras pasakains skats – tirkīza krāsas jūra un sarkanīga piekraste (Macari ciemats). Mūsu galamērķis ir nākamā mazpilsētiņa – San Vito Lo Kapo. Tajā iebraucam pa galveno ceļu un mūs sagaida uzraksts, ka Septembra beigās šeit notiks ikgadējais starptautiskais Vidusjūras kultūras un gastronomijas festivāls – kuskusa festivāls, kurš tiek organizēts kopš 1998. gada (“Cous Cous Fest”).

San Vito Lo Kapo mazpilsētiņa izrādās neparasti mierīga, sakārtota un pretīmnākoša. Ir padomāts par visu. Tūrisma sezonas laikā (Maijs – Oktobris) pilsētas centrālā daļa ir paredzēta tikai kājāmgājējiem, tāpēc ikviens, jo īpaši ģimenes ar bērniem, var justies droši. Gar jūru sniedzas gara promenāde, kur vakaros tiek piedāvātas dažādas izklaides iespējas – bērnu spēļu laukumi, karuseļi, izjādes ar poniju, brauciens ar riteni, vilcieniņš, kurš gan lielus, gan mazus aizvizinās līdz pat ostai un bākugunīm, restorāni, u.c.

Nakts dzīve un izklaides iespējas ir ļoti plašas. Marinellas laukumā (itāļu val.: Piazza Marinella) katru vakaru tiek organizēti koncerti dažādos mūzikas ritmos, piem., rok, latīņu, itāļu, u.c., notiek dejas. Maija mēnesī pilsētā notiek starptautiskais gaisa pūķu festivāls, Jūlijā – vasaras mūzikas festivāls, Septembrī – kuskusa festivāls. Pilsētas dienvidu daļā atrodas dabas parks “Zingaro” (itāļu val.: Riserva naturale dello Zingaro).

Uz galvenās ielas (Via Savoia) atrodas neskaitāmi restorāni, mazi suvenīru un dažādu tradicionālo izstrādājumu veikaliņi, bankas, u.c. Turpat atrodas arī galvenā baznīca (svētnīca), kuras galvenā kapela ir tikusi celta apmēram 14. gadsimtā un ir veltīta Svētajam moceklim Vito.

Vēsture: neskatoties uz to, ka oficiāli šajā teritorijā – Monako kalna pakājē (itāļu val.: Monte Monaco, 532 m) – pilsēta ir sākusi veidoties tikai 18. gadsimta beigās, tomēr tās vēsture ir daudz senāka. Pastāv neskaitāmas liecības, ka šajā teritorijā kalnu alās cilvēks ir dzīvojis jau paleolīta, mezolīta un neolīta laikmetā (8 – 10. gs.p.m.ē.).

Nav skaidru liecību par sena ciematiņa Conturrana eksistenci, taču leģenda vēsta, ka 286. gadā Madzara del Vallo dzimušais puisis Vito pēc savas mātes nāves tika nodots aprūpētājas Crescenza apgādībā, kas kopā ar garīgo skolotāju Modesto pievērsa puisi kristietībai. Cenšoties paglābties no romiešu imperatora Diokletiāna pret kristiešiem vērstās nežēlastības, viņi devās bēgļu gaitās ar kuģi, taču, sākoties vētrai, pēc divu dienu bēguļošanas tika izskaloti San Vito Lo Kapo līča teritorijā. Šeit viņi sludināja kristietību un mēģināja tai pievērst ciematiņa Conturrana iedzīvotājus, ārstēja slimos, dzīvnieku sakostos, ar bailēm un nelabajiem gariem pārņemtos, taču vietējie iedzīvotāji neizrādīja pateicību, nepieņēma kristietību un padzina viņus.  Un kad kādu dienu milzīgs zemes nogruvums noskaloja visu ciemu un visi iedzīvotāji, izņemot Vito, tā aprūpētāju un skolotāju, gāja bojā, tas tika uzskatīts par Dieva sodu neticīgajiem. Vietā, kur tajā brīdī atradās trīs izdzīvojušie, 16. gadsimtā Eriče pilsētas iedzīvotāji uzcēla nelielu Sv.Crescenzia veltītu kapelu.

Svētais moceklis Vito gāja bojā nepilnu 20 gadu vecumā (299. vai 304. gadā) un apmēram 14. gadsimtā viņam par godu tika uzcelta kapela. Gadsimtu gaitā kapela ir piedzīvojusi neskaitāmas izmaiņas – tā ir tikusi gan nostiprināta ar mūri (15. gs.) un torni (17. gs.), lai to pasargātu no zagļiem, bandītiem un pirātiem, kas tīko pēc zelta un naudas, gan arī paplašināta, lai tajā ietilptu visi ticīgie svētceļotāji. 18. gadsimtā kapela bija centrs, ap kuru sāka veidoties San Vito Lo Kapo pilsēta, tika celtas mājas, kurās par simbolisku samaksu varēja apmesties pilsētā ieradušies svētceļotāji. Eričes iedzīvotāji, kuru pārvaldībā atradās jaunā teritorija, to sadalīja trīs atsevišķos ciemos – San Vito, Macari un Castelluzzo. Lēnām San Vito pilsētā uz dzīvi ieradās arī zvejnieki no citām tuvākajām pilsētām (piem., Levant, Cinisi, Isola delle Femmine, Capaci), taču ilgu laiku šī mazpilsēta bija salīdzinoši izolēta zona.  Nākamos 160 gadus pilsētu turpināja pārvaldīt Eričes iedzīvotāji un tikai 1952. gadā San Vito Lo Kapo kļuva par atsevišķu, pastāvīgu pašvaldību, ar tās apakšstruktūrām Macari un Castelluzzo.

… Ak Dievs, Pludmale!

Kristāliski baltas smiltis, kas reizēm iekrāsojas koraļļu sarkanīgā krāsā un tirkīza krāsas pasakaini silts ūdens! Tagad saprotu, kāpēc San Vito Lo Kapo tiek uzskatīta par vienu no labākajām pludmalēm Itālijā, turklāt, par īpaši piemērotu vietu  ģimenēm ar bērniem.

Pludmale ir tīra un organizēta ļoti pārdomāti. Maksas un bezmaksas pludmales ir atdalītas neuzkrītoši, turpat iespējams izīrēt nepieciešamo pludmales aprīkojumu, piem., krēslus, gultas, lietussargus. Pludmalē staigājošie tirgotāji izrādās neuzbāzīgi un neparasti eleganti un pieklājīgi. Publika – ziemeļitāļi, angļi, skandināvi un sicīlieši.

Jānogaršo:

  • Esot šajā zonā, noteikti jānogaršo kuskus ar tunci. Ja gribās ļoti labu kuskusu, tad ieteikšanas vērts ir restorāns “Profumi di Cous Cous”, kurš atrodas  viesnīcā Ghibli.
  • panelle, u.c.

Noderīgi: