Posts tagged ‘Itālijas apvienošanās’

22/09/2011

Marsala

Marsala ir Trapāni zonā starp Trapāni un Madzara del Vallo (itāļu val.: Mazara del Vallo) esoša pilsēta, piektā lielākā Sicīlijas pilsēta (2010. gada nogalē tajā dzīvoja apmēram 83 tūkstoši cilvēku). Kopš 18. gadsimta visā pasaulē pazīstama ar saviem vīna dārziem, vīna darītavām un tās slavenāko produktu – Marsalas vīnu, taču pagātnē tā bija ļoti ietekmīga pilsēta, jo tajā atradās lielākā Sicīlijas osta. Tajā laikā noteicošās nozares bija zivkopība (īpaši tunča nozveja) un tirdzniecība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 397. g.p.m.ē. dibināja feniķieši, kas, ciešot sakāvi no Sirakūzu tirāna Dionīsa I puses, bija spiesti bēgt no Motijas salas (itāļu val.: Motya, Mozia), kuru tie apdzīvoja jau 8. gs.p.m.ē. Savu patvērumu feniķieši atrada šajā zemesraga teritorijā, kur izveidoja pilsētu ar nosaukumu Lilybaeum. Vēlāk šī pilsēta kļuva par feniķiešu svarīgāko un ietekmīgāko pilsētu visā Sicīlijā.

Kartāgiešu valdīšanas laikā tā kļuva par svarīgu militāro centru, kuru aizsargāja milzīgs mūris. Tālāk sekoja romiešu, vandāļu un bizantiešu valdīšanas laiks. Jāatzīmē, ka romiešu valdīšanas laikā, esot vienai no romiešu provincēm un tajā atrodoties svarīgākajai ostai visā Sicīlijā, pilsētā valdīja labklājības laiki (svarīgākā nozare – tirdzniecība).

8. gadsimtā pilsētu iekaroja arābi un tā tika pārdēvēta par „Marsa Allah” (Dieva osta). Viduslaikos turpinājās pilsētas uzplaukums, jo tā bija svarīgs tirdzniecības centrs.

1071. gadā to iekaroja normaņi un sākās piļu, baznīcu un klosteru celtniecība.  

12. un 13. gadsimts iezīmējas ar to, ka pilsētas galvenās ekonomiskās intereses pārvirzījās no jūras uz sauszemes teritoriju, tā kļuva par svarīgu lauksaimniecības centru, kur, pateicoties andževiniem (frančiem), tika attīstītas graudaugu kultūras.

13. gadsimta beigās pie varas nāk spāņi, aragonieši, un šis izrādās smagākais periods pilsētas vēsturē. 1500.-tajos gados pilsētas teritorijā sākas sāls rezervuāru izveide, savukārt, vīnkopības nozare tiek atstāta novārtā līdz pat 18. gadsimtam. 1575. gadā spānis Čarlzs V ziedo pilsētas galveno dārgumu – ziemeļaustrumos esošo milzīgo ostu – pilsētas aizsardzībai pret pirātu uzbrukumiem. Pilsēta netiek iekarota, taču tiek sagrauta osta un no šī brīža sākas Marsalas lejupslīde. Pilsētas centrs, kuru joprojām apņem spēcīgais mūris, turpina būt par svarīgu militāro un stratēģisko centru.

1773. gadā notiek pavērsiena punkts, jo pilsētā ierodas bagātais angļu uzņēmējs Džons Vūdhaus (John Woodhouse) un izveido pirmo mūsdienās visā pasaulē pazīstamā Marsalas vīna darītavu. Sākas pilsētas augšupeja, ekonomiskā attīstība. 1833. gadā tiek izveidota pirmā Marsalas vīna darītava, kuru pārvalda itālis Vinčenzo Florio (Vincenzo Florio).

1860. gada 11. maijā Marsalas pilsētā ierodas Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi) ekspedīcija, lai uzsāktu Itālijas Karalistes apvienošanās misiju.

II Pasaules kara laikā pilsēta smagi cieta uzlidojumu laikā, tāpēc daudzi arheoloģiskie pieminekļi un vēsturiskās ēkas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Galvenās ekonomikas nozares – vīnkopība (50%), tirdzniecība, u.c.

Apskates objekti:

  • Doma baznīca jeb katedrāle (1628.g.), veltīta Sv.Tomasam, ir celta normaņu laikā un vairakkārt pārveidota līdz 18. gadsimtam, kad tā tika pārbūvēta ar lielu šarmu, bet tā arī palika nepabeigta. Būtiski cietusi II Pasaules kara laikā, tā tika atjaunota un fasāde, no kuras iepriekš eksistēja tikai apakšējā daļa, beidzot tika pabeigta. Baznīcas iekšā atrodas vairāki Gadžini un viņa skolas darbi, bet patiesie tās dārgumi ir astoņi lieli 16 – 17 gadsimta flāmu skolas gobelēni, kurus ziedoja arhibīskaps Lombardo (viņš, savukārt, tos saņēma dāvanā no Spānijas Filipa II). To izmērs ir 4×4 m un tie sastāv no daudziem ziedu, augļu un alegorijas elementiem, atspoguļo ainas no Titus I kara pret jūdiem;
  • Sv.Pētera baznīca un klosteris (Chiesa e convento di St.Pietro) (1590 – 1604);
  • Purgatorija baznīca (Chiesa del purgatorio) (1569) un daudzas citas vēsturiskas ēkas vecpilsētas centrā;
  • karmīnu klosteris (16. gadsimts) (itāļu val.: Convento del Carmine „pinacoteca comunale”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.pinacotecamarsala.it
  • zemnieku tradīciju un mākslas muzejs (itāļu val.: Museo Mirabile „Delle tradizioni ed arti contadine”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.museomirabilemarsala.it
  • Baļjo Anzelmi arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Baglio Anselmi) atrodas piekrastes teritorijā un tajā iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskos atradumus no pūniešu laikiem (t.sk. lagūnā atrasto pūniešu kuģi), kad tie dzīvoja Motijas saliņā un Lilibeo nekropoles;


  • sāls darītavas jeb sāls rezervuāri Marsalas teritorijā, jo īpaši „Ettore un Infersa”, kas ir lielākā sāls darītava Sicīlijā! Papildus informācija par sāls rezervuāriem ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/09/20/saline/;

  • lagūnas saliņu apskate, tai skaitā Motijas saliņas.
  • vīna darītavu apmeklēšana.

Jānogaršo:

  • dažādos veidos gatavots tuncis;
  • kus kus ar zivīm (itāļu val.: cous cous di pesce), kas tiek pasniegts kopā ar zivs buljonu. Sastāvdaļas: sīpoli, ķiploki, pētersīļi, asie pipari, tuncis;
  • marinētas siļķes un sarkano apelsīnu salāti (itāļu val.: Insalata di aringhe e arance). Sastāvdaļas: sarkanie apelsīni, marinēta siļķe, sīpoli, pētersīļi, sāls, pipari, olīvu eļļa;
  • le panelle – no turku zirņu miltiem gatavots izstrādājums, kas tiek vārīts eļļā;
  • marcipāna izstrādājumi;
  • Marsalas vīns.


Noderīgi:

  • Marsalas pilsētas karte:


01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo:


20/03/2011

Itālijas apvienošanās 150.gadadiena

2011.gada 17.martā tika atzīmēta Itālijas apvienošanās 150. gadadiena. Vissvairāk šie svētki tika atzīmēti Torīno (Torino) – pilsētā, kurā atradās Itālijas Parlaments un tika izvēlēts un nosaukts Itālijas karalis Viktors Emanuēls II, un Romā.

Itālijas himna un gadadienai veltīts video: 150 anni Italia

Īsumā no vēstures:

Itālija jau kopš viduslaikiem ir bijusi sadalījusies vairākās atsevišķās valstiņās (piem., Neapoles, Sardīnijas, Toskānas, Venēcijas, u.c.), kuras kontrolēja dažādas valstis, piem., Francija, Spānija un Austrija. Pēc Napoleona I krišanas 1815.gadā, Vīne sadalīja Itāliju divās daļās un atkal kārtējo reizi karalisko ģimeņu pārstāvji pārņēma varu, izdodot dažādus noteikumus, no kuriem daži bija autokrātiski.

Tas bija spēcīgs stimuls, lai 19.gs. pirmajā pusē attīstītos spēcīgas nacionālās vienības un demokrātijas apziņas, rastos slepenas biedrības, kas aicināja padzīt austriešus, kuru varā atradās plaši Itālijas apgabali (Lombardija un Venēcija) un izveidotu vienotu Itālijas valsti. 19. gadsimta piecdesmitajos gados starp Itālijas valstiņām sevišķi izcēlās Sardīnija. Aktīvākie Itālijas apvienošanas dalībnieki bija Džuzepe Madzīni (Giuseppe Mazzini) – nacionālistiskās apziņas dibinātājs, Count Cavour – pirmais premjerministrs, Džuzepe Garibaldi (Giuseppe Garibaldi)  – cīnītājs un Viktors Emanuēls (Victor Emmanuel).

1848.gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākās revolūcija (Ziemeļitālijā tā bija vērsta pret Austriju, bet Dienviditālijā pret Spāniju). Lai gan 1849.gadā Francijas armija apspieda dumpiniekus, tomēr tas nebija uz ilgu laiku, jo, izmantojot to, ka iepriekšējā gadā Francija sakāva Austriju, 1869.gadā sākās jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības.

1860.gadā Garibaldi atbrīvoja Itālijas dienvidus. 1861.gadā par Itālijas karali tika kronēts Viktors Emanuels II no Sardīnijas.Visa Itālija, izņemot Romu un Venēciju, bija apvienota.

***

Venēcija Itālijas Karalistei pievienojās 1866.gadā, Roma – 1870.gadā.

Laika posmā no 1865. līdz 1871.gadam Itālijas galvaspilsēta bija Florence.