Posts tagged ‘Ibleju kalni’

23/09/2011

Sicīlija (Sicilia)

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

sicilia-8sicilia-16

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

 

Mēnesis

Janv

Febr

Marts

Apr

Maijs

Jūn

Jūl

Aug

Sept

Okt

Nov

Dec

 

Vidējā gaisa temperatūra, max °C

15 15 16 18 22 29 30 34 29 23 19 16

Vidējā gaisa temperatūra, min °C

10 10 11 13 16 20 23 24 22 18 14 11

Nokrišņi, mm

72 65 60 44 26 12 5 13 42 98 94 80

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.

sicilia-9sicilia-13sicilia-11sicilia-12sicilia-15sicilia-7sicilia-17sicilia-14sicilia-22sicilia-18sicilia-20sicilia-19sicilia-32sicilia-23sicilia-24sicilia-25sicilia-27sicilia-31sicilia-26

Dažādas arheoloģiskās liecības apskatāmas sekojošās pilsētās:

  • sikāni, elīmi, sikeli: Segesta, Eriče, Ispikas karjers jeb aiza, Sirakūzas (Thapsos), Pantālika;
  • grieķi: Sirakūzas, Agridžento, Selinunte, Džela, Kamarīna, Himera, Megara Hyblaea, Džardini Naksos, Heraclea Minoa;
  • feniķieši: Motijas (itāļu val.: Mothia, Mozia) sala, Soluntum, Marsala;
  • romieši: Piazza Armerina, Centuripe, Taormīna;
  • arābi: Palermo, Madzara del Vallo.

sicilia-3sicilia-2sicilia-1sicilia-4

Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) ir iekļauti sekojoši Sicīlijā atrodošies objekti:

  • Agridžento arheoloģiskā zona un grieķu tempļu ieleja (1997);
  • Armerīnas laukums (itāļu val.: Piazza Armerina) un Villa Romana del Casale esošie unikālie sienu gleznojumi (1997);
  • Eolu jeb Lipāri vulkāniskās salas (2000);
  • vēlīnā baroka pilsētas Noto ielejā – Noto, Modika, Ragūza un Avola (2002);
  • Sirakūzas un Pantālikas akmeņainā nekropole (2005);
  • sicīliešu marionetes un marionešu teātris (2008);
  • vulkāns Etna (2013);
  • Palermo esošā arābu – normāņu taka (2015);
  • papildus tam visam arī vidusjūras diēta (2013).

Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Lai gan lielākā daļa salas iedzīvotāju pārvalda gan sicīliešu (70%), gan itāliešu valodu, tomēr sicīliešu valodai lēnām draud izzušana. Salas oficiālā valoda ir itāliešu un tajā mūsdienās arī pārsvarā sazinās jaunieši.

Ievērojamas sicīliešu personības (rakstnieki, dzejnieki, filozofi: Luigi Pirandello, Salvatore Quasimodo, Antonio Veneziano, Giovanni Verga, Giovanni Gentile; komponisti: Vincenzo Bellini, Sigismondo d’India, Giovanni Pacini, Alessandro Scarlatti; gleznotāji: Antonello da Messina, Renato Guttuso, Giorgio de Chirico; dziedātāji: Carmen Consoli), sicīliešu keramika, tautas mākslas elementi – sicīliešu karietes un sicīliešu marionetes, sicīliešu cepure – coppola, sicīliešu virtuve, Sicīlijas pludmales … tas viss un ne tikai ir pieejams un izbaudāms Sicīlijā!

sicilia-10sicilia-21sicilia-28sicilia-29sicilia-30sicilia-6sicilia-5Etna_PecoreEtna_Asini, suini neri

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo: